Podcasts about ar latvij

Viens atoms ļauj ieraudzīt veselu virkni neparastu reakciju, kuras ietekmē mūsu ikdienas dzīvi visdažādakajos veidos. Arī Latvijā pēta atomu uzbūvi un konkrētāk pievēršamies joniem. Pozitīvie un negatīvie joni var šķist sveši termini vairumam, taču negatīvie skābekļa joni ir galvenie svaiga gaisa ražotājs. Vai negatīvie joni tik tiešām attīra gaisu un kādi citi pielietojumi varētu būt pētījumiem par joniem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta vadošais pētnieks Uldis Bērziņš. Sazināmies ar Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktoru, darba drošības un vides veselības pētnieku Ivaru Vanadziņu. Maldugunis jeb spokainās dabas parādības zinātnisks skaidrojums Visticamāk, Anna Brigadere, kad rakstīja savu pasaku lugu „Sprīdītis”, izmantoja ticējumu par to, ka redzot purvā maldugunis, ir jāiet turp, jo tur nauda žāvējoties. Protams, ka mūsdienās visam ir zinātnisks izskaidrojums, un ja arī neesam ķīmijas vai fizikas speciālisti, apjaušam, ka kaut kādu dabā notiekošu procesu dēļ rodas minētā spīdēšana, ne tikai zilās liesmiņas purvā, bet arī ugunis kuģu mastos vai baznīcu torņos, tā dēvētās Svētā Elma ugunis, vai spīdoši kapu krusti. Jau pagājušajā Zinātnes ziņās bija stāsts par to, ka nesen publicēts pētījums par to, kas ierosina malduguņu spīdēšanu. Tas ir mikrozibens jeb sīkas, spontānas elektrības dzirksteles, kas rodas ūdens pilienu virsmu lādiņu atšķirību dēļ. Proti, purva virsmā, paceļoties un pārsprāgstot ūdens burbuļiem, saskarsmē ar skābekli veidojas dzirkstele, kas rada maldugunīm raksturīgo zilo gaismu. Tāds ir fiziķu skaidrojums par šo tā teikt, aizdedzes procesu, bet tagad Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Optisko materiālu laboratorijas vadošā pētniece Virgīnija Vītola skaidro, kādas ķīmiskās reakcijas notiek visu iepriekšminēto parādību norisē.   Bet par kādu iedvesmojošu grāmatu stāsta LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra direktors Jānis Kloviņš. Viņš izvēlējies Kurta Vonnegūta darbu „Kaķa šūpulis”. "Es kādu brīdi padomāju un izvēlējos grāmatu, kas man radījusi visvairāk emocionālo iespaidu. Tas ir Kurta Vonnegūta romāns "Kaķa šūpulis", kas pēc būtības ir interesanta, varētu pat teikt, daļēji zinātniskā fantastika, bet, protams, ar visu Vonnegūtam piemītošo spektru, kur ir krietna deva ironijas, absurdums," atklāj Jānis Kloviņš. "Varētu arī teikt, ka šis darbs kaut kādā ziņā mani ir iespaidojis, bet aiz visa šī stāsta vēl klāt nāk ne tikai cilvēkiem raksturīgās īpatnības un attiecības, bet arī nopietni jautājumi - kas ir zinātnes robežas, kas ir cilvēka atbildība, cik mēs ļoti turamies pie tiem stāstiem, ko mēs paši izdomājam, lai cik viņi būtu absurdi."  

Pavērsiens ASV un Baltkrievijas attiecībās. Čārlija Kērka slepkavības atskaņas. NATO uzsāk misiju "Austrumu sardze". Aktualitātes pasaulē analizē Elīna Vrobļevska, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore, politologs Andis Kudors, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, un politologs Veiko Spolītis. Ledlauzis Baltkrievijā Ir pagājuši jau trīs mēneši, kopš uzzinājām, ka no Baltkrievijas cietuma pēkšņi atbrīvoti 14 politieslodzītie, tajā skaitā gan Svetlanas Cihanouskas vīrs, gan pāris Latvijas valstspiederīgo. Toreiz uzzinājām, ka Minskā bija ieradies īpašais ASV sūtnis Kīts Kellogs. Šī vizīte nebija iepriekš izziņota, tāpēc daudziem notikušais bija liels pārsteigums. Pagājušajā nedēļā sekoja turpinājums. Līdzīgi kā iepriekšējā reizē, nereklamēti Minskā atkal ieradās ASV īpašs sūtnis, šoreiz Kelloga vietnieks Džons Kols. Sabiedrība par vizīti uzzināja tikai pēc tam, kad nākamajā dienā, 11. septembrī, no cietuma tika atbrīvoti 52 politieslodzītie, kas gandrīz visi ieradās Lietuvā. Viens no atbrīvotajiem – disidents Mikola Statkevičs – atteicās pamest valsti, un nu jau viņš ir atkal apcietināts un atrodas Baltkrievijas cietumā. Pārējie ir deportēti, arī šoreiz starp atbrīvotajiem ir divi Latvijas valstspiederīgie. Kola sarunas ar Lukašenko esot ilgušas piecas stundas. Visas detaļas mēs nezinām, tomēr šoreiz atbrīvošana no cietuma nav notikusi tāpat vien. Piektdien, 12. septembrī, ASV paziņoja, ka tiek atceltas visa veida noteiktās sankcijas Baltkrievijas nacionālajai lidsabiedrībai „Belavia”. Šīs sankcijas tika noteiktas vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad 2021. gadā Minskā ar viltu piespieda nolaisties „Ryanair” lidmašīnu, kas bija ceļā no Atēnām uz Viļņu. Toreiz Baltkrievija praktiski to nolaupīja, lai varētu arestēt opozīcijas blogeri Ramanu Prataseviču. Tagad Amerikas puse toreiz noteiktās sankcijas ir atcelusi. Tāpat ASV delegācija paziņoja, ka atkal atvērs vēstniecību Minskā. Tas nozīmē, ka Savienoto Valstu un Baltkrievijas attiecībās ir noticis pavērsiens, un ledus, kas bija izveidojies jau vairāku gadu garumā, ir atkal salauzts. Kērka slepkavības atskaņas 10. septembra vakarā Savienotās Valstis pāršalca ziņa, ka Jūtas štatā vietējā universitātē ir sašauts kārtējais politiķis, šoreiz ASV prezidenta Donalda Trampa sabiedrotais, konservatīvais influenceris Čārlijs Kērks. Drīz vien uzzinājām, ka no gūtajiem ievainojumiem Kērks ir miris. Politiskās slepkavības Savienotajās Valstīs nav nekas jauns. Tomēr šoreiz slepkavība ir izraisījusi plašāku rezonansi nekā parasti. Visā valstī tika izsludinātas nacionālās sēras, un Tramps lika nolaist ASV karogus pusmastā līdz pat nedēļas beigām. 31 gadu vecais Kērks bija konservatīvo republikāņu jaunākās paaudzes pārstāvis, kuram bija miljoniem sekotāju sociālajos medijos. Kērks apmeklēja ASV universitātes, aicinot studentus debatēt ar viņu un pārraidot šīs debates soctīklos. Uz tām bieži tika uzaicināti studenti, kas bija Kērka viedokļu pretinieki. Zīmīgi, ka slepkavība notika vienā no tikšanās reizēm, kad Kērkam jautāja par viņa attieksmi pret biežajām publiskajām apšaudēm. Kērks jau iepriekš bija daudzkārt aktīvi iestājies par amerikāņu tiesībām nēsāt šaujamieročus, sakot, ka zaudētas dzīvības reizēm ir neizbēgams upuris, kas jāmaksā par šādu brīvību. Kērka slepkavam izdevās aizbēgt, un pirmajās dienās izvērtās visdažādākās spekulācijas, kas aiz šīs slepkavības stāv. Tāpēc tad, kad slepkavu izdevās aizturēt, pārsteigums bija liels. Izrādījās, ka tas ir 22 gadus vecais Tailers Robinsons, kurš pats nāk no konservatīvas vides. Noslepkavotā Čārlija Kērka ļoti aktīvā publiskā darbošanās ir tā, kas šoreiz ir raisījusi tik plašu rezonansi. Turklāt šoreiz tā ir izpletusies krietni pāri Amerikas robežām. Kērks bija aktīvs ne tikai politikā, bet arī kristīgajā vidē. Arī Latvijā daudzi konservatīvie kristieši viņu ir pasludinājuši par ticības mocekli. Tajā pašā laikā Kērka politiskie uzskati bija ļoti strīdīgi. Viņš bieži izteicās kritiski par Ukrainu, un analītiķi saka, ka viņa retorika šajā ziņā bija piesātināta ar Krievijas propagandu. Austrumu sardze Piektdienas vakarā NATO ģenerālsekretārs Marks Rute paziņoja par jaunu NATO misiju „Austrumu sardze”, lai nodrošinātu drošību Polijā un Baltijas valstīs. Misija ir atbilde Krievijas dronu incidentam Polijas gaisa telpā 10. septembrī. Lai gan oficiāli alianse to neuzskata par tīšu uzbrukumu, tomēr ar šo misiju cer nodrošināt reģiona drošību un atturēt kremli no tālākām provokācijām. Pašlaik misijā iesaistījušās četras valstis – Dānija, Vācija, Francija un Lielbritānija, kas katra nodrošinājusi vairākus iznīcinātājus, kuri veiks pretgaisa aizsardzības misijas. Informācija par konkrētiem misijas plāniem gan netiek izpausta, tomēr Latvijas amatpersonas pieļāvušas, ka šī varētu kļūt par patstāvīgu misiju NATO Austrumu flangā. Paralēli publiski parādās runas, ka NATO varētu aizsargāt Ukrainas rietumu gaisa telpu. Ukraina jau kopš kara pirmajām dienām ir lūgusi NATO sargāt tās debesis.

Trešdienas nakts notikumi Polijā ir aktualizējuši virkni jautājumu ne tikai par Krievijas nodomiem un NATO reakciju, bet arī par gaisa telpas slēgšanu Latvijā, robežas aizvēršanu ar Baltkrieviju un Krieviju. Aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" vadītājs Jānis Domburs, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča.  

Trešdienas nakts notikumi Polijā ir aktualizējuši virkni jautājumu ne tikai par Krievijas nodomiem un NATO reakciju, bet arī par gaisa telpas slēgšanu Latvijā, robežas aizvēršanu ar Baltkrieviju un Krieviju. Aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" vadītājs Jānis Domburs, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča.  

Augustā noslēgusies kārtējā "Mana jūra" ekspedīcija Latvijā, bet Ženēvā nesekmīgi beigušās sarunas par plastmasas lietojumu un piesārņojumu pasaulē. Kāda šobrīd situācija ar plastmasas ražošanu un pārstrādi pasaulē un ko pētījumi stāsta par plastmasas ceļu dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Jānis Ulme, Vides izglītības fonda pārstāvis, Jānis Brizga, Latvijas Universitātes pētnieks, biedrības "Zaļā brīvība" pārstāvis, un Inta Dimante-Deimantoviča, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece un mikroplastmasas laboratorijas vadītāja. "Mikroplastmasa ir plastmasas piesārņojuma nākotne," atzīst Inta Dimante-Deimantoviča. "Globāli raugoties, plastmasas atkritumi, nonākot vidē, tos ietekmē saules gaismā, dažādi citi apstākļi, kā rezultātā plastmasa kā materiāls sadalās aizvien mazākās daļiņās un uzkrājas vidē mikroplastmasas veidā. Un mikroplastmasas veidā arī kļūst ļoti mobila, jo tiek aizpūsta ar vēju, aiznesta nokrišņiem, tiek apēsta, pēc tam izdalīta un atkal apēsta. Viss tas, kas no lielā plastmasas piesārņojuma netiek savākts un pārstrādāts, agri vai vēlu atgriežas mikroplastmasas veidā.  "Turklāt arī mazliet bezcerīgā problēma ir tā, ka nepietiek ar to, ka mēs, piemēram, sakām - mums šajā pludmalē viss ir kārtībā, te viss ir tīrs, te viss ir savākts, te piesārņojuma nebūs, jo mēs tiešām par to rūpējamies un un mūsu atkritumu menedžments ir augstā līmenī. Plastmasai, jo sevišķi mikroplastmasa ir globāls raksturs. Tas nozīmē, ka var būt tik tīrs, cik vien vēlamies, bet mums to atnesīs no citurienes. Līdz ar to arī ierobežošanai, kopīgai nostājai jābūt globālai, lai šo piesārņojuma veidu apkarotu un un novērstu, turpina Inta Dimante-Deimantoviča. Arī Latvijā visos paraugos, ko zinātnieki ievāc, vienmēr ir mikroplastmasa un tās daudzums pieaug. To apliecina arī ekspedīcijas "Mana jūra" dati. Gadu no gada piesārņojuma klātbūtne dažādās pludmalēs var atšķirties. Apvienoto Nāciju organizācija ziņo, ka gadā pasaulē saražo ap 400 miljonu tonnu platsmasas un tā pārsvarā visa nonāk atpakaļ dabā. Tas, ka drīz sāksim slīkt plastmasā, vairs nav tikai tēlains izteiciens, jo arī pētījumi apliecina, ka plastmasas izstrādājumi ir ne tikai mums apkārt, bet mūsu organismā. Par šo jautājumu nesen aizvadītas ANO sarunas Ženēvā, bet tepat Latvijā - ikgadējā piekrastes ekspedīcija, kurā noskaidrotas tīrākās un piesārņotākās pašmāju pludmales. Gliemju čaula sniedz informāciju arī par "mājiņas" īpašnieka vecumu Vai zinājāt, ka pēc gliemju čaulas var noteikt tās īpašnieku vecumu? Bet ja runājam par čaulas krāsu, tad dažām jūrā dzīvojošām gliemju sugām to nemaz nevar redzēt apauguma dēļ, savukārt skaistais zaigojošais perlamutrs sedz čaulas iekšpusi. Vairāk par gliemju „mājiņām” stāsta zooloģe Digna Pilāte. Jautājums, kāpēc vairākiem ūdenī mītošiem gliemjiemtā krāsa ir vajadzīga, smaidot teic Digna Pilāte.  Skatot tās mīkstmiešu sugas, kurām ir čaula, varētu teikt, ka tie ir gliemji, kuriem skelets atrodas ārpusē. Jo gluži kā cilvēkam ir kauli, tā gliemjiem čaula, tā teikt, strukturē ķermeni un gliemju gadījumā arī kalpo kā kaulaina mājvieta savam saimniekam. Lūkojam tās uzbūvi, formas un, protams, arī krāsu tām sugām, kurām tā ir ieraugāma arī gliemja dzīves laikā. Par to stāsta zooloģe, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētniece Digna Pilāte. -- Kā ik trešdienu ielūkojamies mūsu raidījuma viesu grāmatu plauktos un smeļamies iedvesmu aizraujošai lasāmvielai par zinātni un ne tikai. Šoreiz ar kādu sev nozīmīgu grāmatu iepazīstinās entomologs Uģis Piterāns. Viņš izvēlējies grāmatu somu valodā par Somijas blaktīm. Tā viņu mudinājusi atgriezties zinātnē.

Iemesli, kāpēc Latvijas iedzīvotāji tik reti apmeklē bezmaksas profilaktiskās veselības pārbaudes pie sava ģimenes ārsta, ir dažādi. Kā tos mazināt? Risinājumus meklējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē ģimenes ārste Katrīna Priede, "Profesora Skrides sirds klīnikas" valdes priekšsēdētāja Jeļena Jesajana un ģimenes ārste, Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedras docētāja, Metodiskā vadības centra ģimenes medicīnā koordinatore ģimenes medicīnas jautājumos Dārta Puriņa. Jeļena Jesajana maģistra darba ietvaros veica pētījumu, lai noskaidrotu, kas kavē profilaktisko apskašu pie ģimenes ārsta veikšanu. Viņa atzīst, ka primāri tas ir zināšanu trūkums. Daudzi nezina, ka reizi gadā var veikt bezmaksas profilaktisko apskati pie ģimenes ārstā. Bet zināšanas ir saistītas ar profilakses jēgas un nozīmes izpratni. "Daudzi atbildēja – kad būs slikti, iešu pie ārsta, bet arī atklājās, ka liela loma ir ārstam, kamēr ārsts nesaka, ka vajag, cilvēks pats nejūtas daļēji līdzatbildīgs rūpēties par savu veselību," atzīst Jeļena Jesajana. Katrīna Priede skaidro, ka katra prakse, kas to dara [veic profilaktiskās apskate], organizē to atšķirīgi. "Mēs cenšamies uz profilaktiskām apskatēm aiz rokas ķert tos, kas nav kādu laiku bijuši un kaut kādu iemeslu dēļ ienākuši praksē," norāda Katrīna Priede. "Cenšamies gada ietvaros apskatīt maksimāli daudz pacientus profilaktiski, bet būsim godīgi – ir gandrīz nereāli apskatīt visus pacientus reizi gadā." Ģimenes ārsti diskutē, ka vajadzētu pārskatīt profilaktisko apskašu sistēmu Latvijā, jo ir aktuāls jautājums, vai veselam cilvēkam 18 līdz apmēram 35 gadu vecumam, ja viņam nav sūdzību, būtu jāiet pie ģimenes ārsta reizi gadā veikt profilaktisko apskati. Tāpat cilvēkiem ir dažādi priekšstati, ko šī profilaktiskā apskate iekļauj.  Primārā profilakse ir pasargāt no slimības attīstības, kas ietver pretsmēķēšanas politiku un veselīga dzīvesveida reklāmas. Dažādi skrīningi jau ir sekundārā profilakse, kurā cenšas atrast tos, kam slimība ir sākusies, bet ir agrīnā stadijā un vieglāk to ārstēt. Latvijā ir pieejami vēža skrīningi, bet ārstes vērtē, ka vajadzētu skrīningu depresijai un trauksmei, tas, piemēram, notiek Somijā un Lielbritānijā. Arī Latvijā ir aprobēta anketa, kas pieejama Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā. Savukārt senioriem būtu nepieciešams demences skrīnings.

Aprīļa pēdējā nedēļā pasaulē atzīmēja Starptautisko pacientu pieredzes nedēļu. Latvijā termins pacientu pieredze ieviests samērā nesen. Kā pacientu pieredze tiek izmantota, lai sasniegtu labākus rezultātus un kā ir mainījusies veselības aprūpe, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Pacientu pieredzes asociācijas valdes priekšsēdētāja Vita Šteina, veselības komunikācijas speciāliste un ģimenes ārste Linda Šauriņa, Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) Pacientu drošības un veselības aprūpes kvalitātes pilnveides nodaļas vadītāja Irisa Zīle-Velika. "Lai pacients laikā, kad saņem veselības aprūpes pakalpojumus, justos mierpilni, saprastu, ko viņam saka, lai viņam nesāpētu, lai nebūtu satraukums un bailes, lai būtu paēdis, kas nozīmē, ka ēdienam ir jāgaršo. Lai viņš saprastu informāciju, kad izrakstās no ārstniecības iestādēs. Šīs ir jomas, ko mēra, lai raksturotu pacientu pieredzi," norāda Vita Šteina. Latvijā šī joma attīstās arvien plašāk, pateicoties SPKC iesaistei. Pagaidām var runām par pirmo soli, iegūstot atgriezenisko saiti no pacientiem. Atsevišķas slimnīcas ir uzsākušas arī pieredzes uzlabošanu, bet būtiska kustība šajā jomā nav. Labā ziņa - arvien vairāk veselības iestādes izvēlas iesaistīt darbā pacientu pieredzes speciālistu. Apmēram puse Latvijas slimnīcu mēra pacientu pieredzi pēc vienotiem standartiem. "Latvijā vislabāk novērtētā kategorija ir cieņpilna attieksme, ar to mums viss ir kārtībā. Savukārt divas sliktāk novērtētākās kategorijas ir ēdināšana un medikamentu un blakņu izskaidrošana. Tās ir sliktāk novērtētākās kategorijas praktiski visās slimnīcās, un tas nozīmē, ka tā ir valstiska problēma. Ja būtu kādas slimnīcas, kur šīs kategorijas ir augstāk novērtētas, varētu runāt, ka tas ir atkarīgs no personāla vai vadības, bet šajā gadījumā tās ir valstiskas problēmas," norāda Vita Šteina. "Ja runājam par medikamentu izskaidrošanu un blakņu izskaidrošanu, mums valstī ļoti trūkst un nav sakārtota klīnisko farmaceitu pietiekama pieejamība slimnīcās. Un, ja runājam par ēdināšanu, tad ir ļoti labi redzams, tajā gadā, apmēram pusotru gadu atpakaļ, kad tika kaut nedaudz palielināts tarifs ēdināšanai valsts publiskajā sektorā slimnīcām, par 10% uzlabojās novērtējums. Tam ir tieša ietekme: jo vairāk mēs investējam, valsts palīdz atrisināt šīs problēmas, tam tiešām ir pozitīvas sekas." "Pagaidām pacientu pieredze Latvijā tiek īstenota kā atsevišķa komponente, bet nav nacionāli iekļauta kopējā stratēģijā," skaidro Vita Šteina. Notiek diskusijas ar Veselības ministriju par nepieciešamību izveidot šādu stratēģiju, lai visām veselības iestādēm būtu vienotas prasības, kā mērīt veselības aprūpe kvalitātes radītājus kopumā.  "Problēmas sākas tad, kad ir jau atklātas kādas nozīmīgas veselības problēmas, kas ir no jauna, varbūt pat liels pārsteigums, vai arī tās hroniskās slimības ir tik ļoti ielaistas, ka tās prasa milzu resursus gan no paša pacienta, gan no radiniekiem, kur ir ļoti garš saraksts ar medikamentiem," vērtē Linda Šauriņa. "Arī no komunikācijas viedokļa pacients jaunas informācijas uztveršanā piekūst pie trešā medikamenta. Lai cik labi ārsti nesagatavotu savu sarunu par medikamentiem vai blaknēm, pacientam nav vienkārši kapacitātes. Tas nav pārmetums pacientiem, vienkārši cilvēcisks faktors. Tāpēc vienmēr saku, ja ir nozīmīgas vizītes pie speciālistiem, ir jāņem līdzi atbalsta persona, ir jābūt izrakstam. No stacionāra mums izraksti ir brīnišķīgi, bet tur, kur mums valstiski pieklibo šī lieta, tā ir sekundārā veselības aprūpe, kur ir speciālisti, kur pacients gaida varbūt mēnešiem kaut kādu izmeklējumu, kaut kādu konsultāciju, un tad, kad viņš atnāk atpakaļ pie manis, jo es tam speciālisti mums uzdos kaut kādus konkrētus jautājumus, nav šī te papīra, nav pacientam kur ieskatīties. Papīrs jau nav tikai man, tas papīrs ir arī pacientam, un tad pacients saka - bet es nezinu, es neatceros... (..) Tajā brīdī pacients it kā iesprūst: es biju uz vizīti, es gaidīju 3-4 mēnešus, un tas rezultāts ir tāds, kāds viņš ir." Uzklausām arī kādas pacientes pieredzes stāstu. Inesei Lūsiņai veselības apdrošināšanas nav, jo darba vieta to nevar atļauties, tāpēc būtiski ir pietiekties uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem. Vispirms ar valsts speciālista izdotu nosūtījumu viņa uz magnētisko rezonansi rokas locītavai un ultrasonogrāfiju rokas mīkstajiem audiem mēģināja pieteikties elektroniskajās vietnēs internetā - eveselibapunkts.lv un rindapiearsta.lv.

Kaut elektronerģijas pārrāvuma iemesli 28.aprīlī Spānijā un Portugālē vēl oficiāli nav noskaidroti, visticamāk, tie ir vairāki un tie saistīti ar saules paneļu un vēja ģeneratoru lielo īpatsvaru šai valstī. Vai tas nozīmē, ka atjaunojamie energoresursi ir nedroši? Uz šo jautājumu atbild 14.Saeimas deputāts Andris Kulbergs (Apvienotais saraksts) un AS "Augstprieguma tīkls" valdes loceklis Gatis Junghāns.Vai Latvijā var atkārtoties tāds aptumsums kā Spānijā un vai energotīkla operators ir gatavs līdzīgam gadījumam? Pieņemot, ka Spānijā tā bija tehniska kļūme, Baltijā nevar izslēgt trešo pušu ļaunprātību un sabotāžu. Cik gatava Latvija ir pārvarēt šādus mākslīgi izraisītus incidentus elektrenerģijas tīklā.Raidierakstu sagatavojis žurnālists Ivars Bušmanis.aidieraksts ir Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras viedokli. Ne Eiropas Savienība vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūra nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.Funded by European Union. Views and opinions expressed are however those of the author(s) only and do not necessarly reflect those of the European Union or the European Education and Culture Executive Agency (EACEA). Neither the European Union nor EACEA can be held responsible for them.

Viens no pasaulē pazīstamākajiem svētceļnieku maršrutiem ir Camino de Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļš, kura vēsturiski veidojies tīklojums vijas caur Eiropas katoļu zemēm – Franciju, Portugāli un Spāniju. Tagad tas ir ne tikai manās zināšanās, bet arī sajūtās: īsi pirms Lieldienām nogāju nelielu Portugāles Krasta ceļa gabaliņu. Kad tikko sāku interesēties par Santjago ceļu, iedomājos, ka tā ir plata taka, kas ved no ceļojuma sākumpunkta līdz iespējamai Svētā Jēkaba pīšļu atdusas vietai katedrālē Santjago de Kompostelas katedrālē. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas nav viens ceļš, bet gan svētceļnieku soļu iemīts ceļu tīklojums, kam, ideālā variantā, vajadzētu sākties jau no viņa mājas sliekšņa. Un tieši šī iemesla dēļ nu jau piecus gadus top Svētā Jēkaba ceļa Latvijas posms. Šajā raidījumā mana personīgā Santjago ceļa dienasgrāmata savīsies ar sarunu ar Latvijas Sv. Jēkaba ceļa asociācijas jeb Camino Latvia pārstāvēm un svētceļojuma idejas pratējām – Sandru Roni un Lindu Straumi. Rakstīt dienasgrāmatu vai atskaitīties sociālajos medijos par svētceļojumā  piedzīvoto pieder pie labā toņa. Ir iznākuši gan fotogrāfiju albumi, gan romāni, gan ceļojumu apraksti, arī latviski. Savādi, bet man visa ceļojuma laikā neko negribējās pierakstīt. Mans personības kodols ceļojuma laikā bija it kā izgarojis: pastāvēja nevis cietā vai šķidrā veidā, kā ūdens vai ledus, bet planēja stratosfērā mākoņains kā tvaiks. Taču bez vārdiem tomēr neiztikt. Rīgā ieeju lidostas kapelā palūgties. Jūs taču zināt, kur Rīgas lidostā ir kapela? Trešā stāvā, pie kam izcili skaista. Pelēks betons ar Māra Subača zīmētu dievmāti. Pirms došanās ceļā satraukums dara savu, lūdzos, un vārdi virknējas lieli un skaisti. Vienlaikus iekšēji pavīpsnāju par savu daiļrunību. Nav te neviena, kas to novērtētu. Varētu lūgties arī pieticīgāk, bet no sevis neizbēgsi, es taču esmu Radio žurnāliste – vārda māksliniece! Bet varbūt manai trenētajai prasmei redzēt pasauli labāku, ieraudzīt to, kas vēl nav piepildījies, ir nozīme arī kādā lielākā plānā. Un varbūt tieši tāda ir arī Santjago ceļa tīklojuma būtība. Ieraudzīt labu ceļamērķi, tā vārdā dibināt citādas attiecības starp cilvēkiem. Ieraudzīt savu ciematu kā pieturas punktu tiem, kas ar labu nodomu devušies ceļā. Un tālākais šķiet tik vienkārši – palīdzēt ar ceļa norādi, sagādāt pajumti. Uzsaukt: Bom Caminho! Arī Latvijā cilvēki čakli soļo. Iet jūrtaku, ceļo ar velomūziku. Tas ir mazliet jocīgi. Pusi no sava mūža tu velti tam, lai nopirktu labu auto, nopelnītu iespēju ērti apceļot pasauli. Un mūža otrā pusē it kā no jauna atklāj, ka neko no tā tev tā īsti nevajag. Nu labi – vismaz šo divu nedēļu laikā nevajag. Dzīve ir tik vienkārša! Santjago ceļu iet gan pārīši, gan vecāki, kuriem grūti savu pusaudzi mājas sienās piedabūt uz sarunu. Iet japāņu tūristi, jūsmodami par pavasara ziediem kā neviens. Superātrumā Santjago pedāļiem nomin labi ekipētas velotūristu grupas. Jā, ir arī tādi, ar pašu grieztām kūjām, Jēzus vecumā un izskatā. Es pat neesmu droša, ka viņi visi ir kristieši. Taču ir kaut kas, ar ko Latvijas jūrtaka atšķiras no Santjago ceļa. Un tā ir tā tūkstošgadu tradīcijas diktētā laipnība. Latvijā kājamgājējiem pārāk bieži nākas sadurties ar kartēs neiezīmētiem, privātīpašnieku saceltiem žogiem, tīši vaļā palaistiem suņiem. Vēsture mūs, viensētniekus, ir citādi mācījusi.  Es pirmo reizi ceļoju viena. Protams, es esmu ceļojusi viena, braukusi komandējumos, vai devusies kādu apciemot. Taču šoreiz sajūta bija jocīga: Uzrakstīt iesniegumu par divām tik dārgā atvaļinājuma nedēļām, bez noteikta plāna, apskatāmo objektu vai pasākumu saraksta. Un ja nu man apniks? Uznāks Lielā Skumja? Un šis būs sliktākais atvaļinājums manā mūžā? Teikšu godīgi, bez paļaušanās uz Dievu es varbūt tā arī nebūtu sadūšojusies. Taču šis manā mūžā nebija pirmais svētceļojums. Atcerieties pagājušā gadsimta deviņdesmitos, kad mēs visi, aiz “dzelzs priekškara” mītošie, sakāpām autobusos, lai dotos iepazīt Reitumeiropu? Austrumeiropiešiem vajadzēja vīzu uz veco Eiropu, un viens no izplatītākajaiem veidiem to dabūt, bija tieši svētceļojumi. Uz ekumenisko kopienu Tezē Francijā. Slāpes redzēt Parīzi, apmeklēt Luvru, dzert vīnu Sakrikēra pakājē bija tik lielas, ka uz Tezē devos pat ar stopiem. Kad beidzot pēc saviem klejojumiem ierados galamērķī, Tezē kopienā, nometos uz ceļiem baznīcas teltī, atbalstīju pieri pret grīdu, un no pārguruma tieši tādā pozā arī aizmigu. Es piedzīvoju brīnumu, un tie ļaudis, kas man tolaik palīdzēja ceļā, joprojām ir mani draugi – mākslas kuratori, mūziķi, arhitekti. Kad piedzīvoju komplikācijas pēc vīrusa saslimšanas, un izskatījās, ka zaudēšu balsi un līdzšinējo profesiju, man tik ļoti gribējās atkal tur nokļūt. Brīnuma iespējamības sajūtā. Sauksim to par Tezē, jo tur es to piedzīvoju pirmoreiz. Iegāju kopienas mājas lapā, lai izlasītu, ka esmu par vecu. Viņi gaida jauniešus, mana vecuma ļaudis tikai kā grupu pavadoņus. Es nemaz nestāstīšu, ko par šādu lietu kārtību pie sevis padomāju. Pasteigšos laikā uz priekšu, lai pavēstītu, ka Santjago ceļā atkal iemantoju šo meklēto sajūtu. “Ceļā tu nekad neesi viens”, izlasu uz baznīcas solā noliktas kartītes. Taču kļūsti uzmanīgāks un pateicīgāks. Un tiešām – šai ceļojumā netrūka ne sarunu, ne iepazīšanās.  Tās bija gaistošas, jo mēs visi bijām ceļā. Sandra Rone uz studiju līdzi ir paņēmusi savu svētceļnieka pasi. Tagad tādas var saņemt tepat Latvijā.

Dzēlējodi Latvijā var pamatīgi sabojāt atpūtu dabā, taču atšķirībā no citām vietām pasaulē, Latvijā tiekam sveikā cauri ar nepatīkamu niezi. Citviet kukaiņi pārnēsā dažādas cilvēkam bīstamas baktērijas un vīrusus un pastāv bažas, ka šo kukaiņu populācijas virzīsies uz ziemeļiem, planētai kļūstot siltākai. Klimatam mainoties, ir lielāks risks izplatīties slimībām, kuras šobrīd saucam par eksotiskām. Kāda loma te ir kukaiņiem un to "ceļošanai" pa globusu? Un ir kāda iespēja, ka nākamajās desmitgadēs malārija ienāks arī Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Nacionāla Dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologs, profesors Uga Dumpis. "Latvijā viennozīmīgi populārākās ir ērču pārnēsātās slimības, kas ir veselas trīs: tā ir ērču encefalīts, laima borelioze un ērlihioze. Pasaulē, protams, šo slimību saraksts ir milzīgs,  tur ir neskaitāmas slimības, tajā skaitā, viena no nāvējošākajām inspekcijām ir parazītu malārija. Bet kas varētu nākt no dienvidiem uz Latviju, tas ir saucamais Rietumnīlas vīruss, ko varētu pārnest odi," skaidro Uga Dumpis. "Tas ir līdzīgs ērču encefalītam, tātad ļoti smaga slimība." Uģis Piterāns skaidro, ka minēto Rietumnīlas drudzi pārnēsā ēdes ģints odi, un, lai arī Latvijā ir šīs sugas pārstāvji, tad vietējās sugas to nepārnēsā, bet to pārnēsāt var odi, kam vēl latviskais nosaukums īsti nav, bet viņus tautā sauc par "Āzijas tīģera odiem" vai "tīģera moskītiem".  Tā ir Eiropā invazīva suga, ievesta ar cilvēku palīdzību nejauši. Teorētiski paredz, ka tuvāka 20 - 30 gadu laikā arī Latvija var būt piemērota šo odu attīstībai. "Viņi ir tādi mazliet netipiski odiem, jo viņi ļoti labi jūtās pilsētvidē, tiek pieminēts, ka viņu kāpuri attīstās ļoti nelielās ūdens tvertnītēs, piemēram, kapos puķu vāzes, kur ūdens turas. Izmanto tādas citiem odiem varbūt mazāk pieejamas vietas, un līdz ar to viņi pilsētā spēj diezgan labi iedzīvoties. Un tas ir risks. Teorētiski prognozēts, ka līdz pat 2050. gadam arī Latvijas platuma grādi, varbūt teorētiski piemēroti. Vai tā būs, laiks rādīs," vērtē Uģis Piterāns. Siltās ziemas ir viens no faktoriem, kas šādām invazīvām sugām ļauj virzieties arvien vairāk uz ziemeļiem. Uga Dumpis norāda, ka vienīgā aizsardzība pret šādām slimībām, kā Rietumnīlas drudzis, ir vakcīna un pastāv, ka šāda vakcīna būs jau drīz. Tāpat viņš norāda, ka tuvāko gadu laikā varētu būt arī malārijas vakcīna. Taču tā nav slimība, kas varētu apdraudēt Latviju, lai arī malārijā Latvijā jau ir bijusi pirms Otrā pasaules kara. Ārsts atzīst, ka par malāriju Latvijā neuztrauktos. Malārijas odi arī ir sastopami Latvijas dabā. "Viņi varbūt nav varbūt tik bieži un masveidīgi, kā pārējie, kas mums neliek mieru vasarās un pārējā laikā, viņi vairāk ir varbūt prom no pilsētām, kaut gan arī viņi pārziemo pagrabos, alās, viensētās dažādās. Cilvēku tuvumā viņi visu laiku ir tomēr bijuši," norāda Uģis Piterāns. Uga Dumpis vēl min Denges drudzi jeb tropisko drudzi un arī čikungunjas vīrusu, no kuriem arī pasargā vakcīnā, kā arī šīs slimības nav aktuālas Latvijā, bet ceļotājiem.    

Jau daudzas desmitgades un, ja lūkojamies vēl dziļāk pagātnē, jau kopš industriālās revolūcijas sākuma iedzīvotāji aizvien vairāk ir pārcēlušies uz dzīvi pilsētās. Arī Latvijā ik pa laikam runājam par lauku reģionu nākotni un to, ko šāda migrācija nozīmē mazajiem pagastiem, ciemiem un viensētām. Ik pa laikam dzirdam sakām, ka Latvijas lauki izmirst. Taču varbūt tas mainās? Gan Vācijā, gan Amerikā aizvien vairāk novēro cilvēku atgriešanos atpakaļ laukos. Kas mudina pieņemt šādu lēmumu un ko par to saka pētnieki? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Māris Bērziņš,Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Sociālo un humanitāro zinātņu institūta asociētā profesore Ženija Krūzmētra un sociologs, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors Miķelis Grīviņš. Bet vispirms par eglītēm: par Latvijas egļu skuju īpašo smaržu, ko rada tās sveķi, un citu zemju šķirņu izturību. Stāsta dendrologs Andrejs Svilāns. Kā arī par to, kā Rīgas attīstību ietekmējusi Rīgas ģeogrāfija Tautasdziesmā vēstīts, ka Rīgai visapkārt ir smilšu kalni, bet pati Rīga ir ūdenī. Kā šīs rindas būtu skaidrojamas no ģeogrāfijas viedokļa? Kādi dabas procesi veidojuši mūsdienu Rīgas un Pierīgas reljefu? Latvijas galvaspilsēta Rīga ir unikāla no ģeoloģiskā viedokļa, tās reljefs daudzu tūkstošu gadu laikā ir mainījies un mainās joprojām. Šajā reizē palūkosimies tuvāk, kā ir iespējams pētīt pilsētas ļoti senu ģeogrāfiju un ko tad zinām par Rīgas reljefa veidošanos. Stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece, ģeogrāfijas zinātņu doktore Laimdota Kalniņa. Sen to Rīgu daudzināja,/ Nu to Rīgu ieraudzīju. Visapkārt(i) smilšu kalni,/ Pate Rīga ūdenī. Laimdota Kalniņa piekrīt - tautasdziesma patiešām atspoguļo, kā Rīga senāk izskatījusies, un par kalniem un lejām kopš pēdējā leduslaikmeta (tātad pirms 12 tūkstošiem gadu) mūsdienu Rīgas un tās apkārtnes teritorijā pētniece pagājušajā gadā uzstājusies ar lekciju Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Kā senatnē veidojās reljefs, kad mainījās jūru un upju līmeņi, kad vietas pārplūda un aizauga - šie jautājumi attiecināmi uz paleoģeogrāfiju, kas pēta Zemes ģeogrāfiskās izmaiņas pagātnē. Savukārt klimatu pagātnē apraksta paleoklimatoloģija, un par šo tad Laimdotas Kalniņas komentārs.      

Zelta palmas zari Kannu kinofestivālā sadalīti. Par Latvijas dalību šī gada festivālā saruna Kultūras rondo studijā. Ar iespaidiem no Kannu kinofestivāla studijā Nacionālā Kinocentra vadītāja Dita Rietuma, kinokritiķe Dārta Ceriņa  un „Mistrus Media” producents Gints Grūbe. Kannu kinofestivāla galveno godalgu – "Zelta palmas zaru" – sestdien, 25. maijā,  saņēma režisora Šona Beikera filma "Anora", kas ir skarbs, atklāts un vietumis smieklīgs stāsts par Ņujorkas erotisko dejotāju. Beikers ir viens no Amerikas neatkarīgā kino līderiem, un filmā galveno lomu tēlo 25 gadus vecā Maikija Madisone. Viņa atveido dejotāju, kas uziet bagātu klientu, taču saskaras ar viņa vecāku – krievu oligarhu – dusmām. Žūrijas priekšsēdētāja, filmas "Bārbija" režisore Grēta Gerviga slavēja "Anoru" kā "neticamu, cilvēcīgu un humānu filmu, kas iekaroja mūsu sirdis". Beikers veltīja filmu visiem seksa pakalpojumu sniedzējiem. Latvijas eksperti ir kritiski noskaņoti par šādu žūrijas vērtējumu. "Un tad negaidītā veidā galveno palmas zaru iegūst filma, kur stāsta par krievu oligarhu bērniem un viņu apjukušo  dzīves stāstu Amerikā. Šajā kontekstā tu uzdod jautājumu - kas pasaulē notiek. Tā nav pasaule, kura vieš cerību," vērtē Gints Grūbe. "Ja nebūtu šis Zelta palmas zars kičīgai komēdijai par krievu oligarhu atvasēm un striptīzdejotājām vienskaitlī un daudzskaitlī, tad es būtu gluži apmierināta ar Kannu festivāla žūrijas gala lēmumu," norāda Dita Rietuma. Gints Grūbe arī atzīst Kannu tirgū ir daudz redzama "sastingusi krievu nauda". "Arī Kannu festivāla programmā to var manīt. Tās ir nepatīkamas hibrīdkara izpausmes, kuras Kannu festivālā kā lielā kultūras notikuma skatuvē redzam," norāda Gints Grūbe. "Tas izpaužas Kannu konkursa programmās. Arī Latvijā filmētā Serebreņņikova filma "Ļimonovs", kas stāsta par krievu odiozo dzejnieku, kurš atbalstīja Donbasa okupāciju. Filmā nav nekāda pretkara vēstījuma vai morāles, filma ir mesidžs savā ziņā, ziņa, kas tiek nodota, ka visi ir apjukuši un pasaule ir sarežģītāka. Tas raisa tādas skumjas pārdomas, arī to, ka šī filma ir filmēta Latvijā." "Otrs ir stāsts par to, ka krievu izplatītāji caur franču izplatītājiem iepērk Eiropas filmas," turpina Gints Grūbe. "Tas nav kā iepirkt rūdu un piegādāt Krievijai, tomēr, ja atceramies arī izklaides produkti, ar ko izklaidējam agresorvalsts iedzīvotājus šobrīd, arī tas ir eksports. Tie ir lielie jautājumi, par kuriem Eiropas kino politikas un politiskajiem veidotājiem šobrīd Eiroparlamenta vēlēšanu kontekstā būtu jānonāk dienas kārtībā tuvākajā laikā, lai mēs nepieļautu šāda veida procesu. To šis tirgus arvien vairāk iezīmē. Tas ir skumjš secinājums." Dita Rietuma uzskata, lai Eiropas filmas nevarētu izrādīt Krievijā un Krievijas izplatītāji šīs filmas nevarētu iepirkt, ir tam jābūt ietvertam sankciju sarakstos, jo kas nav aizliegts, tas ir atļaut. Runājot par Ginta Zilbaložas filmas "Straume" izrādīšanu festivālā programmā "Īpašais skatiens", Dita Rietuma atzīst, ka tas bijis emocionālākais festivāls. "Filma izraisīja milzīgas ovācijas, emocionālu saviļņojumu zālē. Visdrīzāk šī ir filma, kas varētu iezīmēt Latvijas kino tajā starptautiskajā apritē, kur mums nekad nav izdevies iezīmēties. Te es runāju par lielo, nopietno kino biznesu, par starptautisku izplatīšanu, ietverot ASV. Arī par mērķtiecīgu filmas turpmāku virzīšanu uz nopietnām starptautiskām balvām," atzīst Dita Rietuma.

No 5. marta līdz 2025. gada 1. februārim Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā norisināsies izstāde “Ķermeņa dzeja. Aisedora Dunkane, Raimonds Dunkans un plastiskās dejas tradīcija Latvijā 20. gadsimta 20.–30. gados”. Saruna ar Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītāju Natāliju Jevsejevu un dejas vēsturnieci Valdu Vidzemnieci. Amerikāņu dejotāja un horeogrāfe Andžela Aisedora Dunkane (Angela Isadora Duncan, 1877–1927) tiek uzskatīta par spilgtāko modernās dejas pionieri. Viņu atbalstīja brālis – dejotājs un mākslinieks Raimonds Dunkans (Raymond Duncan, 1874–1966), kuram plastiskā deja kļuva par daļu no dzīves filozofijas. Abus iedvesmoja antīkās Grieķijas māksla un kultūra, kas izpaudās gan deju uzvedumos, gan tērpos – hitonos un togās, ko viņi valkāja: Aisedora – uz skatuves, bet Raimonds – arī ikdienas dzīvē. Aisedora Dunkane atteicās no tradicionālajām dejas formām, meklējot jaunu saturu un pamatojumu dejas mākslai. Pretstatā klasiskā baleta dejotājām šī jaunā deju stila izpildītājas uzstājās basām kājām un kustējās brīvi, bieži veidojot improvizācijas. Aisedora guva ierosmi no dabas tēliem: koku šūpošanās, viļņu ritmiskā plūduma, mākoņu slīdēšanas un putna lidojuma. Savulaik, aprakstot Rīgā notikušo plastisko deju vakaru, kāds latviešu žurnālists to nodēvēja par “ķermeņa dzeju”. 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs jēdziens “modernā deja” vēl nebija nostiprinājies. Biežāk tika lietoti apzīmējumi “plastiskā deja”, “brīvā deja”, “jaunā deja”. 1913. gadā Aisedora Dunkane Parīzē nodibināja plastiskās dejas skolu, kas veicināja šī termina izplatību. Tāpat sava akadēmija Parīzē bija Raimondam Dunkanam, taču tajā viņš uzsvaru lika ne vien uz dejošanas, bet arī mākslas, amatniecības un filozofijas pasniegšanu. Raimonds pats zīmēja, apgleznoja zīdu un izgatavoja mēbeles. Dejai netraucē valodas un kultūru robežas, tāpēc drīz vien Aisedorai Dunkanei radās daudz sekotāju. Arī Latvijā 20. gadsimta 20. gados viena pēc otras tika dibinātas jaunas deju skolas un studijas, kas popularizēja plastiskās, ritmoplastiskās dejas un Emīla Žaka-Dalkroza (Émile Jaques-Dalcroze, 1865–1950) ritmikas metodi. Piemēram, Annas Ašmanes (1888–1967) mūzikas un ritmikas skola, Beatrises Vīgneres (1903–1990) fiziskās un estētiskās audzināšanas skola, Annas Kerē (1904–1989) plastisko deju skola, Mērijas Vigmanes (Mary Wigman, 1886–1973) skolas filiāle un vēl citas mācību iestādes. Īsu brīdi agrā bērnībā Beatrises Vīgneres deju studiju apmeklēja mākslinieku Romana Sutas (1896–1944) un Aleksandras Beļcovas (1892–1981) meita Tatjana Suta (1923–2004). Viena no pirmajām latvietēm, kura sekoja plastiskās dejas vilinājumam, bija Aija Bertrāne-Dunkane (dzimusi Meta Ivanova, 1891–1978), Raimonda otrā sieva.

Latvijas Dabas fonds par gada dzīvotni šogad izvēlējušies mitrājus - vienīgo biotopu, kam savulaik veltīta īpaša vides konvencija. Neskatoties uz centiemiem mitrājus saudzēt, to skaits krasi sarūk, bet sniegtie labumi kļūst svarīgāki. Iepazīstam tuvāk mitrājus! Stāsta ornitologs, Latvijas Dabas fonda pārstāvis Jānis Ķuze un botāniķe, Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte Agnese Priede. Mitrājs ir pārmitra vai ar seklu ūdens slāni klāta teritorija. Pie mitrājiem pieder palieņu pļavas, zāļu purvi, augstie purvi, arī piejūras zālāji un dabiski applūstoši, pārmitri meži un citas dzīvotnes, kur sastopas zeme un ūdens, tai skaitā cilvēku veidoti mitrāji. Šogad gada dzīvotnei par godu Latvijas Dabas fonds ir izdevis fotogrāfa Kristapa Kalna veidotu lielformāta mākslas foto kalendāru "MITRĀJI", kas ataino dažādas mitrāju ainavas saistībā ar konkrētā gadalaika sajūtām. 1971. gadā Irānas pilsētā Ramsārē tika pieņemta starptautiska konvencija par mitrājiem – vienīgā starptautiskā vides konvencija, kas ir veltīta kādai noteiktai ekosistēmai. Lai arī mitrāju nozīme jau pirms vairāk nekā 50 gadiem tika tik spēcīgi uzsvērta globālā līmenī, tie turpina izzust. Pēdējo 50 gadu laikā pasaulē kopumā izzuduši vairāk nekā 35% mitrāju, to platības samazinās ar trīs reižu lielāku ātrumu nekā meži. Arī Latvijā mitrāju teritorijas vēsturiski un šobrīd samazinās. Palieņu pļavas, viena no nozīmīgākajām mitrāju dzīvotnēm, Latvijā saglabājušās vien nepilnos 0,3% valsts teritorijas. Mitrāji ir dzīvesvieta ļoti daudzām dažādām dzīvības formām – ūdens un sauszemes augiem, sūnām, bezmugurkaulniekiem, zivīm, rāpuļiem, putniem un arī zīdītājiem. Ievērojama daļa no visām Latvijā sastopamajām putnu sugām ir saistītas ar mitrājiem – kā ar ligzdošanas, barošanās vai caurceļošanas laika atpūtas vietām. Piemēram, lielais dumpis un dzērve ligzdo mitrājos, melnais stārķis un jūras ērglis barojas, zosis atpūšas, caurceļojot. Bet par gada koku izraudzīts zemais bērzs Atpazīt šo koku nav tas vienkāršākais uzdevums, un varbūt tieši tāpēc ir tik īpaši, ka Latvijas Dendrologu biedrība to izvēlējusies par gada koku 2024. Tas ir zemais bērzs ar latīnisko nosaukumu Betula humilis. Jā, bērzs, taču meklēt līdzības ar skaistajām balto bērzu birzīm nebūs solis pareizajā virzienā. Kaut nosaukumā ietverts “bērzs”, izmēru ziņā šī gada varonis atšķiras un drīzāk līdzinās krūmam. Tāpēc - dodamies dabā un atklājam vēl neiepazīto, bet pirms lai noder mūsu sagatavotais stāstījums. Iepazīstina Latvijas Dendrologu biedrības valdes loceklis, dendrologs Gvido Leiburgs. Viņš skaidro, kas tad ir zināms par zemo bērzu un kur to meklēt, bet vispirms - kā šogad izvēle kritusi par labu tieši zemajam bērzam.

Janvāris starptautiski ir Dzemdes kakla vēža modrības mēnesis. Arī Latvijā speciālisti aktualizē dzemdes kakla vēža problēmātiku. Kāpēc tas ir tik svarīgi un kas par to būtu jāzina, vairāk analizējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Rīgas Dzemdību nama galvenā ārste, Veselības ministrijas galvenā speciāliste ginekoloģijā un dzemdniecībā, RAKUS galvenā speciāliste ginekoloģijā un dzemdniecībā, profesore Dace Rezeberga, onkoginekoloģe un kolposkopijas eksperte Arta Spridzāne un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja, Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, bērnu infektoloģe Dace Zavadska. Ierakstā uzklausām Ivetas pieredzes stāstu. Iveta regulāri apmeklē gan ģimenes ārstu, gan citus speciālistus, tātad rūpējas par savu veselību, un regulāri dodas arī uz visām dzemdes kakla un krūšu bezmaksas profilaktiskajām pārbaudēm. Pēdējos gados Iveta uzaicinājumus uz valsts apmaksātajām pārbaudēm nav saņēmusi, tāpēc uzklausām viņu. "Dzemdes kakla vēzis ir infekcijas slimība, to izraisa cilvēka papilomas vīruss. Tā ir viena no visbiežāk sastopamām seksuāli transmisīvām infekcijām, un katrs cilvēks - vīrietis un sieviete, visticamāk, savas dzīves laikā ar šo vīrusu sastopas," skaidro Dace Rezeberga. "Vīrusa [papilomas] daba ir diezgan izpētīta. Ir diezgan liela bagāža zinātnisku pētījumu un sapratnes, kā šī slimība attīstās. Tā attīstās lēni. Tas nav tā kā saslimt ar iesnām, inficējas un tūlīt esi slims. Šis vīruss var ilgstoši atrasties organismā. Dažs organisms no tā atbrīvojas, īpaši jauni cilvēki, bet dažām šis vīruss tomēr paliek ilgstoši un var izraisīt sākumā pirmsvēža saslimšanas un pēc tam jau arī šo invazīvo vēzi," turpina Dace Rezeberga. Vņa norāda, ka vakcinēties būtu svarīgi meitenēm un zēniem pirms uzsākt dzimumdzīvi, tas aizsargātu no vīrusa ilgstošas uzturēšanās organismā. "Un tālāk ir jau skrīnings, kad mēs meklējam sievietēm dzemdes kakla pirmsvēža saslimšanas. Arī tās ir iespējams veiksmīgi ārstēt, arī ķirurģiski ārstēt, saglabājot reproduktīvo funkciju. Šie skrīninga izmeklējumi ir jāveic ar noteiktu intervālu visas dzīves laikā," norāda Dace Rezeberga. "Vakcinācija ir viens, un skrīnings ir otrs, un viņi iet abi divi roku rokā. Arī vakcinētajiem cilvēkiem ir jāpiedalās šajās skrīninga programmās." Arta Spridzāne aicina, ka sievietēm nevajadzētu baidīties doties uz skrīniga pārbaudēm, jo runa ir par  priekšvēža saslimšanu atklāšanu. Turklāt lielākajai daļai šīs analīzes būs negatīvas. "Savukārt tām sievietēm, kam atklās priekšvēža saslimšanas, tās lielākoties arī ir pilnībā izārstējamas ar salīdzinoši vienkāršām metodēm ātri, un to arī mūsu valsts apmaksā un rūpējās par to, lai tālākais izmeklējums un ārstēšana būtu kvalitatīva," bilst Arta Spridzāne. Dace Rezeberga piekrīt, ka vārds vēzis cilvēkus bieži baida un vārdi, kas rakstīti uzaicinājuma vēstulēs sievietēm, varbūt ne vienmēr uzrunā. "Vārds vēzis reizēm arī baida cilvēkus uzzināt patiesību. Tā ir kā tāda strausa metode - iebāzt galvu smiltīs un labāk nezināt. Bet atšķirībā tiešām no citiem skrīningiem - kolorektālā un krūts vēža skrīninga, kur mēs meklējām jau esošu vēzi, šinī gadījumā vēža vēl nav un var novērst šī vēža attīstību. Tā ir milzīga atšķirība. Tā kā no tā vārda un dzemdes kakla vēzis nevajadzētu baidīties. Tiešām," tā Dace Rezeberga.

Sneiga vētra paralizē kustību daudzviet Dānijā un Zviedrijā. Arī Latvijā brīdina par stipru snigšanu. Arī Latvijā obligāti jāšķiro bioloģiskie atkritumi. Poļu zemnieki plāno bloķēt Polijas - Ukrainas robežu. Izglītības platforma "Soma" visiem lietotājiem pieejama jaunā versijā. Pēc 15 gadu pārtraukuma latviešu aizsargs paraksta vienvirziena līgumu NHL.

Elektroniskās mikroshēmas jeb integrālās shēmas ir mūsdienu tehnoloģiju DNS. Uz tām balstās ne tikai datoriekārtas, bet arī ikdienā lietojamas iekārtas, tostarp sadzīves elektropreces un viedierīces. Kāpēc bez tām nevaram iztikt? Kāda ir Eiropas neatkarība šajā svarīgajā tehnoloģiju jomā? Un vai ir iespējams mikroshēmas ražot arī Latvijā, jautājam Rīgas Tehniskās universitātes profesoram, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenajam loceklim Oskaram Ozoliņam. "Svarīgākais Latvijā, ka mēs varētu sagatavot daudz speciālistu, kas māk šīs mikroshēmas zīmēt, māk pasūtīt un testēt un arī iepakot. Kad pie tā tiksim klāt, šajā procesā veidosies sadarbība ar lielākiem Eiropas pētniecības institūtiem, piemēram, "IMEC", kas nodarbojas gan ar mikroelektroniku, gan mikrofotoniku. Tas man ir svarīgi," par iespējam Latvijai iesaistīties mikroshēmu ražošanā bilst Oskars Ozoliņš. TEhnoloģiju uzņēmumā "IMEC" jau stažejušies un mācījusies vairāki viņa studenti. "Tas ir ceļš, kas jāiet, lai arī Latvija iekļautos Eiropas vērtību ķēdēs, izmantojot zināšanas, kas mums jau ir un iegūstot jaunas," turpina Oskars Ozoliņš. "Es domāju, ka sapnis par lielu rūpnīcu ir sen jau izsapņots, tomēr ir jāiet ar inženiera pieeju, pa solīšiem veicam uzdevumus, jāiemācās, kā mikroshēmas dizainēt, tad varam pasūtīt, testēt, iepakot. Tikai tad varam runāt par prototipēšanu, kas varētu būt nelielas jaudas ražošana. Nevajag novērtēt par zemu, ko var dot tieši dizains kā tāds. Tā ir liela pievienotā vērtība, ja māki no kilograma materiālu saražot daudz dažādas mikroshēmas, vai uzdizainēt, kā šie materiāli jāliek kopā, lai iekārta strādātu. Tā ir augstas pievienotās vērtības informācija, tiek izmantoti daudzi patenti, lai aizsargātu savus izgudrojumus."

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) studenti strādā pie tehnoloģijām, kas ļaus iepazīt gan ūdens vidi, gan kosmosu. Pirms desmit un divdesmit gadiem visticamāk reti kurš būtu domājis, ka Latvijā taps liejaudas raķetes vai zemūdens droni. Šodien tā ir realitāte. Tiekamies ar studentiem, kuri jau apliecinājuši savu varēšanu zemūdens drona un lieljaudas raķetes izstrādē, bet pie sasniegtā viņi neapstājas, turpina šīs tehnoloģijas attīstīt un domāt par to, kā tās būtu izmantojamas. Kā tie veidoti, kādam mērķim paredzēti un ko pētniekiem nozīmē iesoļot šādā neiestaigātā taciņā Latvijā, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Rīgas Tehniskās universitātes Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātes 4. kursa students Kārlis Bērziņš, Rīgas Tehniskās universitātes Rīgas Biznesa skolas 4. kursa students Toms Rožkalns, viņi abi vienlaikus arī uzņēmuma “SUBmerge Baltic” dibinātāji, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes 3. kursa studente un RTU lieljaudas raķešu komandas dalībniece Aija Monika Vainiņa un šīs pašas komandas dalībnieks, Rīgas Hanzas vidusskolas 12. klases skolnieks Artūrs Haritonovs. RTU tapušais drons ir veidots speciāli Latvijas un Baltijas apstākļiem, kur ūdenstilpnēs ir slikta redzamība. Tam ir uzlabota redzamība. Drons aprīkots ar kameru, kas nodrošina augstas izšķirtspējas reāllaika datus, un dažādiem sensoriem, kuri nosaka drona atrašanās vietu, kustību, mēra dziļumu.

Invazīvo augu un dzīvnieku sugu izplatība Eiropā ik gadu nodara 12 miljardus eiro lielus zaudējumus. Arī Latvijā šādu sugu netrūkst, bet cīņa ar tām notiek ļoti kūtri, par ko visi drīz saņemsim finansiālu pērienu. Situāciju skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes dabas eksperte LIFE - IP LatViaNature Invazīvo sugu nodaļas eksperte Aiva Bojāre un Valsts Augu aizsardzības dienesta Augu karantīnas departamenta vecākā inspektore Astra Garkāje. Latvānis ir daudzgadīgs lakstaugs, kas var izaugt līdz pat četru metru augstumam. Latvijas teritorijā latvāņi tika ievesti 20. gadsimta 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā kā lopbarības augs tieši lielā biomasas apjoma dēļ. Pēc Valsts augu aizsardzības dienesta datiem, Latvijā ar latvāņiem invadētā platība ir 6056 ha, Cēsu novadā latvāņi aug apmēram 1560 hektāros. Ar diviem saimniekiem Cēsu novadā, kas cenšas latvāņu izplatību ierobežot katrs ar savām metodēm, tikās Daina Zalamane.   Dabas aizsardzības pārvalde aicina “Ķeram svešos Latvijas dabā!”, ziņojot par bīstamajām invazīvajām sugām. Lai veicinātu cilvēku izpratni par bīstamajām invazīvajām sugām, to radītajiem draudiem Latvijas dabai  un informētu par nepieciešamību ziņot par šo sugu novērojumiem dabā vietnē www.invazivs.lv, Dabas aizsardzības pārvaldes projekts LatViaNature sāk kampaņu “Ķeram svešos Latvijas dabā!”. Kampaņas laikā ikvienam būs iespēja apgūt invazīvo sugu ierobežošanas metodes kopā ar dabas ekspertiem lielajā “Ķeram svešos Latvijas dabā!” talkā 15. jūnijā Vecdaugavā.       

Vai klimata pārmaiņas var ietekmēt darba vidi? Protams! Un darba vietai nav jāatrodas Karību jūras salā, kurai pāri gāžas arvien spēcīgāki orkāni. Arī Latvijā darba ņēmējiem nākas saskarties klimata pārmaiņu radītajām sekām. Kādas tās ir, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta vadītāja Linda Matisāne, Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors asociētais profesors Ivars Vanadziņš un "SCHWENK Latvija" valdes locekle, Personāla un administrācijas direktore Linda Šedlere. Ivars Vanadziņš pārliecinoši atbild - jā, klimata pārmaiņas ietekmē un ietekmēs darba vidi arī Latvijā. "Esam un būsim ne tā visvairāk skartā valsts, un varbūt kādu brīdi būsim ieguvēji. Klimata pārmaiņas jau notiek, skar mūs un skar arī darba vidi. (..) Pēdējais brīdis Latvijā sākt par to domāt nopietni.  Sīkie lēmumi ikdienā nākamo 3 – 5 gadu perspektīvā  kļūs arvien nozīmīgāki," atzīst. Ivars Vanadziņš. "Viena lieta ir visi riski, kas saistīti ar laikapstākļu svārstībām, agresīvas temperatūras un augšu, uz leju. Arī neparedzamība, jo spēja reaģēt ārkārtas apstākļos ir ļoti būtiska, ko ne visi prot. Preventīvais darbs, lai sagatavotos tam, kas pār mums nāks, ir nozīmīgs," uzskata Linda Šedlere. "Otrs ir visi bioloģiskie riski, kas saistīts ar to, ka sāksim dzīvot ar jaunām baktērijām, jauniem ienaidniekiem, kas būs dzīvā daba, kas nāks iekšā no dienvidiem - jaunas ērču sugas, visādi kaitēkļi. Darbs mežā būs ietekmēts. Protams, veselības aspekti. Ja mums nebūs laba  veselība, būs grūti izdzīvot šajos apstākļos. Domājot par to, kāds ir Latvijā vidējais cilvēks ar savu veselības stāvokli, mēs mirstam daudz par agru, mēs daudz par agru saslimstam ar dažādām hroniskām saslimšanām. Mums ir virssvars daudziem cilvēkiem. Visi šie aspekti nepalīdzēs pārvarēt klimata pārmaiņas, tieši pretēji mēs to ļoti izjutīsim." "Būs vajadzīgas daudz biežākas atpūtas pauzes, tam jāiekārto atbilstošas atpūtas vietas - vasarā attiecīgi šīm vietām jābūt dzesētām, ziemā - siltām. Jābūt pietiekamā daudzumā dzeramajam ūdenim, vasarā vajadzētu būt ūdenim, kam pievienotās minerālvielas un elektrolīti, lai atjaunotu šūnās visu nepieciešamo. Domājot par saules aizsargkrēmiem, mums joprojām Latvijā ir normāla situācija, ka dienā uz ceļa redzam vīrus, brūnus kā šokolādes, nedomājot, ka pēc 20 gadiem, iespējams viņiem būs melanoma. Mēs par maz domājam par šiem aspektiem. Saules aizsargkrēmam ir jābūt katra uzņēmuma dienaskārtībā, ja viņam ir darbinieki, kas dodas ārā. Vai saulesbrilles," vērtē Linda Šedlere. Raidījuma viesi norāda, ka runājam par cilvēku, bet jārunā arī par iekārtām, tehnoloģijām un materiāliem, kas citādi darbojas vai nedarbojas ekstremālās temperatūrās. Ķēdes reakcija, kas jāņem vērā. Modelējot x temperatūras pārmaiņas, jāveic preventīvais darbs, plus vēl paredzot ekstremālās svārstības.

Ja atmiņa būtu taustāma lieta, daudzas no šīm lietām būt kopīgas konkrētām grupām, un vienai paaudzei būt kopīga atmiņu lieta par Otro pasaules karu, citai - par rindām padomju laika gastronoma, vēl kādai - par bērnību agrajos 90. gados. Atmiņa ir vienīgais, kas mums pieder. Vai patiesi? Daļa no šīm atmiņām, īpaši tās, kas saistās ar mūsu dzīves publisko sfēru, ir kolektīva atmiņa, kuru ir parocīgi grozīt un pielāgot dažādu režīmu labā. Kopīgas atmiņas mūs vieno un arī šķir, tāpēc tās ir parocīgs instruments politikas veidotāju rokās. Vai tas notiek ar Latvijā? Kurā brīdī "vēsturiskās patiesības" ir zinātniski fakti un kurā manipulācijas centieni ietekmēt cilvēku atmiņas? Par kolektīvās atmiņas lomu šī brīža sabiedrībā Latvijā saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar vēsturniekiem Kasparu Zelli un Edgaru Engīzeru.  

Plastmasas atkritumu daudzuma pieaugums pasaulē prasa steidzīgu rīcību. Arī Latvijā runājam par to, ka poligoni nav labākais risinājums atkritumu noglabāšanai. Viens no veidiem, kā pasaulē cīnās ar šo likstu, ir plastmasas dedzināšana, taču arī šeit ir ne mazums bažu. Eiropas kustība "Zero Waste" triju valstu pētījumā atklājusi kaitīgo dioksīnu vistu olās, kas perētas atkritumu dedzinātavu tuvumā. Kāpēc filtri "neizķer" visas kaitīgās vielas un vai atkritumu dedzināšana ir labs veids, kā atbrīvoties no plastmasas atkritumiem, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē biedrības "Zero Waste" valdes priekšsēdētāja Anna Doškina un Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētā profesore Ineta Šteinberga. Vai eksistē baktērijas, kas ēd plastmasu? Pagājušā gadsimtā plastmasas materiāli kļuva par sasniegumu, kas daudzās jomās cilvēkiem atviegloja dzīvi. Taču nav pagājis pat pilns gadsimts un mēs jau redzam, cik lielas problēmas plastmasas atkritumi spēj radīt. Zinātnei tāpēc nepieciešams domāt jaunus ceļus, kā ar to tikt galā. Viens no šādiem ir paņēmieniem ir plastmasu ēdošas baktērijas. Cik tālu esam tikuši ar šādu baktēriju radīšanu un vai tās spēs apēst veselu plastmasas pudeli. Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta vadošais pētnieks Jānis Liepiņš raksturo plastmasas ceļu no 20. gadsimta vidus līdz mūsdienām. No zinātnes sasnieguma esam nonākuši tur, kur esam, - mums ir milzīga atkritumu problēma, jo PET jeb polietilēntereftalāts, kas ir plastmasas sastāvā, slikti sadalās. Saskaņā ar pētījumiem PET veido 12% no pasaules cietajiem atkritumiem. Protams, pilnos okeānus ar plastmasu nosaka ne tik daudz fakts, ka PET slikti sadalās, bet gan cilvēku attieksme. Tomēr jautājums paliek - ko darīt un vai mikrobiologiem te ir kas sakāms? Un izrādās, ka ir gan, jo, atkritumu problēmai pieņemoties spēkā, zinātniekiem bijis jāmeklē risinājums, kā zinātnes brīnumu - plastmasu - padarīt videi un mums pašiem mazāk kaitīgu. Populārzinātniskos interneta stāstos pēdējo gadu laikā parādījusies informācija par plastmasu saēdošām baktērijām, tāpēc sarunā pārliecināsimies, vai tā ir patiesība. 

Stāsta vēsturniece un grāmatas "Elegantā Rīga" autore Inita Saulīte-Zandere 20. gadsimta 20. gadu vidū sabiedrība Latvijā uztraucās par to, ka parādījusies bīstama tendence – sieviešu vīrišķīgošanās jeb "modernā vīriete", kā to sauca prese. Viss sākās ar zēngalviņu. Zēngalviņas jeb, kā tolaik to dēvēja Latvijā, bubigalviņas (bubikopf), respektīvi, īsi apgriezti mati, ASV un Eiropā 20. gadu sākumā kļuva par sievietes  patstāvības simbolu, demonstrēja sievietes neatkarību. Arī Latvijā sievietes pamazām sāka apgriezt garos matus, bet tā īsti šī mode uzplauka ap 1925.–1926. gadu, kad par bubigalviņām bija izšķīrušās tādas sabiedrībā zināmas dāmas kā uzņēmēja Emīlija Benjamiņa, operdziedātāja Milda Brehmane-Štengele, aktrise Lilija Ērika, mākslinieces Aleksandra Beļcova un Marta Liepiņa-Skulme u.c. Viņām kuplā skaitā sekoja ierēdnes, kantoristes un augstskolu studentes. Vienlaicīgi gan sākās arī vietēja mēroga karš pret zēngalviņām, jo daudzas "solīdas dāmas" nav gribējušas šķirties no garajiem matiem. Taču viens ir īsi apgriezti mati, bet kas cits – vīriešu garderobes elementu ielaušanās dāmu modē. Vīrišķīga stila žaketes, virskrekli ar cietām apkaklītēm, vestes, kaklasaites un pat cilindrs! Prese bija sašutusi. "Trūkst vēl tikai ūsas, monokls, cigārs un priekšā pogājamas bikses!" Ārzemnieces jau valkājot kungu bikses sabiedrībā! "Zobgaļi pareģo, ka vairs tālu neesot laiki, kad dāmas valkās bikses nevien sporta laukumā, bet arī staigās ar tām pa ielu," – ironizēja un šausminājās prese. Mode (jeb, precīzāk, sabiedrības viedoklis) bikses sievietēm tolaik pieļāva tikai noteiktos apstākļos – vietā, laikā vai funkcijā. Mājās modes dāma, piecēlusies no gultas, valkāja pidžamu – platas, plūstošas bikses no zīda un garu žaketi līdz pusgurnam, taču šādā tērpā viņu drīkstēja redzēt tikai ģimenes locekļi. Garās bikses kā pludmales apģērbs Rietumos parādījās ap 1924. gadu, un ar katru gadu to popularitāte auga. Pie tām pierada, pateicoties zīmējumiem un fotogrāfijām modes žurnālos, un turīgais slānis Eiropā tās sāka asociēt ar brīvdienām un atvaļinājumiem. Jūrmalas pidžama kļuva par modīgu tērpu, kurā drīkst pastaigāties gar jūru un, atkarībā no konkrētā kūrorta varas iestāžu rīkojumiem, pat uz ielas, deju zālēs un bāros. Un trešā vieta, kur pamazām tika pieņemtas garās bikses sievietēm, bija dažādas fiziskās aktivitātes, īpaši riteņbraukšana, jāšanas sports, iešana pārgājienos un slēpošana. Latvijā bikses sieviešu garderobē iedzīvojās lēnīgāk nekā Rietumeiropā, piemēram, pidžamas jūrmalā parādījās tikai ap 1929.–1930. gadu. Rets izņēmums bija operas dīva Milda Brehmane-Štengele, kura promenējusi "debešķīgā orientāliskā pidžamā" jau 1927. gada vasarā. Arī žurnāli kā ieteicamu ģērbu pludmalei visus 20. gadus vēl lielākoties ieteica peldkostīmu, virs kura uzvilkts peldmētelis, nevis pidžamu. 1929. gadā Rīgas Jūrmalā parādījās pidžamas, bet pārsvarā bijušas redzamas "veikalu prece, trafaretas kungu pidžamu kopijas no ordinārā mazgājamā zīda, kurās dāmas izskatījās kā no gultas piecēlušās", bet jau 1930. gada vasarā tur valdījusi īsta "pidžamu rēvija, eksotiska fantāzija un izšķērdība" no lamē, šifona, Ķīnas zīda, kašmira, damasta… Edinburgā [t. i., Dzintaros] veselu sensāciju sacēlusi elegantā, brunetā Lācis jaunkundze ar savu Parīzes modeļa kopiju, pidžamu no debeszila balti punktota fulāra: platas matrožu bikses, balts žoržeta krekliņš uz kailas miesas, drapēta josta no gaišzila satīna. Tāda pat jaciņa bez piedurknēm, ar punktotu oderi. Balta pikē platmale, zilas sandalītes. Arī sportošanai Latvijas žurnāli 20. gados joprojām pārsvarā ieteica svārku kostīmus, kaut bija arī reti izņēmumi, bet 30. gados bikses ziemas sportam veltītajās modes lapās parādās arvien biežāk. Kā ērtākās slēpošanai tika ieteiktas t.s. norvēģu bikses. Rīgas dāmas mīlējušas slēpotāju tērpos staigāt arī pa pilsētas centru un pat sēdēt kafejnīcās – gana liela uzdrošināšanās laikā, kad būtisks sauklis bija "dienas laikam un vietai piemērots apģērbs". Interesanti, ka citam iecienītam ziemas sportam – slidošanai – garās bikses nebija pieņemtas. Rīgas centrālā slidošanas vieta bija Esplanāde, kur esot salasījies vietējais bomonds. Svētdienās te bieži redzēja ministrus, ārvalstu diplomātus, profesorus, advokātus, ierēdņus, virsniekus un tirgotājus. Protams, arī ģimnāzistes! Lūk, un slidotavā, lai arī kāds būtu aukstums, dāmas valkāja svārkus. Prese šausminājās, ka nereti slidotājas stundām ilgi slido plānās flora zeķēs un vieglos zīda vai samta svārciņos, zem kuriem nav pat kombinē, tikai piegulošas triko bikšeles – lai tikai kājas izskatītos slaidas. Bet pabeidzot par biksēm. Amerikāņu modes dizainere Elizabete Hausa vēl 1939. gadā, izmisumā par to, ka sievietes nevēlas pamanīt, viņasprāt, tik acīmredzamās bikšu priekšrocības un funkcionālās ērtības, rakstīja: "Es jau varu tieši teikt, ka sievietēm uz darbu ir jāvalkā bikses, bet mani vārdi neko neizmainīs. Pat ja to teiktu Grēta Garbo, Šanele vai pats Dievs, – arī tas neko nemainītu. Sievietes nav gatavas valkāt bikses ikdienā. Kad viņas būs gatavas – viņas tās valkās. Lai sieviete izkļūtu no korsetēm, bija nepieciešams pasaules karš. Iespējams, būs nepieciešams vēl viens, lai viņa iekāptu biksēs." Pareģojums izrādījās precīzs.

PROPAGANDAS 13. epizodē pie mums viesojas Lelde Vaivode - antropoloģe, Iespējamās Misijas absolvente ar pieredzi darbā “Centrs MARTA” un dziļām saknēm klimata un cilvēktiesību lauciņos. Stundas garumā Lelde atklāj, cik pinķerīgs var būt sevas seksuālās orientācijas izzināšanas ceļš, it sevišķi dzīvojot sabiedrībā, kuras pamatos ir piespiedu heteroseksualitātes princips (ideja, ka, iepazīstoties ar svešiniekiem, varam automātiski pieņemt, ka viņi ir heteroseksuāli, jo “heteroseksualitāte ir vienīgā pēc-noklusējuma seksualitāte”). Savijot savas pieredzes no sievietes identitātes perspektīvas, kā arī, ņemot vērā Leldes piederību LGBT+ kopienai, iepazīstamies ar jēdzienu intersekcionālais feminisms. Analizējot sabiedriskos procesus caur intersekcionalitātes prizmu, varam saprast, kā dzimums un dzimte savstarpēji mijiedarbojas ar citām identitātes šķautnēm (piemēram, ādas krāsu, vecumu, seksuālo orientāciju, invaliditātes statusu). Šo šķautņu pārklāšānās rada mums katram unikālas pieredzes, kas mums pastāv līdzās visu dzīves laiku. Arī Latvijā sabiedriskā līmenī ir intersekcionālā feminisma aizmetņi (Facebook grupas Intersekcionālā feminisma forums, kā arī Feministu forums), taču, kā izsakās pati Lelde, “Ne vienmēr mēs domājam šajās kategorijās, un bieži vien [kā moderatorei] diskusiju saturs ir jāfiltrē”, lai radītu iekļaujošu telpu, it sevišķi attiecībā uz transpersonām. Šajā kontekstā Lelde arī atklāj nekomfortablu pieredzi sadarbībā ar Latvijā prominentiem sieviešu tiesību un vardarbības novēršanas aktīvistiem, kas savā darbā ignorē transpersonu līdztiesību. Klausies un uzzini vairāk PROPAGANDAS 13. epizodē! https://www.safespace.lv/propaganda/epizodes/13 -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz www.safespace.lv/propaganda. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

Stāsta sinoptiķis un metereologs Toms Bricis Latvijā ganrīz katru gadu rodas un paplosās kāds tornado jeb virpuļviesulis. Tas, kas redzams Holivudas filmās vai ziņu kadros no ārzemēm, mēdz notikt arī pie mums. Cilvēki bieži to saista ar klimata pārmaiņām - ka pie mums sāk parādīties stihijas, kādu agrāk nav bijis, bet tā gluži nav tiesa - virpuļviesuļi, tornado, trombi, virpuļstabi Latvijā bijuši jau kopš izseniem laikiem. Protams, ne tik bieži kā Amerikas Savienoto Valstu centrālajā daļā, kas iesaukta par tornado ieleju, bet Eiropas spēcīgo vētru laboratorija (European Severe Storms Laboratory) pirms dažiem gadiem veica vērienīgu pētījumu, apkopojot faktiski visu līdz šim zināmo par virpuļviesuļiem Eiropā kopš 19. gadsimta. Tajā atrodams, ka Latvijā ik vasaru vidēji ir 0,5-1 virpuļviesulis uz 10 tūkstošiem kvadrātkilometru jeb vienkāršāk sakot - vidēji 3-6 virpuļstabi gadā. Negaisiem bagātākos gados šis skaitlis var būt krietni lielāks. Iemesls, kāpēc tikai retais to ir redzējis, ir gluži vienkāršs - stihiskā parādība ir ļoti īslaicīga un lokāla, bieži skarot vien pārsimt metru vai dažu kilometru šauru joslu, ilgst dažas minūtes un Latvijas ir relatīvi reti apdzīvota - ārpus Pierīgas Latvijā ir 5-15 cilvēki uz kvadrātkilometru. Vēl būtiski, ka Latvijā virpuļviesuļi reti ir tik vizuāli spilgti un redzami no liela attāluma, jo pie mums tomēr apstākļi, lai veidotos šīs stihijas, nav tik labvēlīgi kā citās zemēs un biežāk virpuļviesulis izveidojas negaisa laikā, kad redzamību pasliktina ne tikai stiprs lietus, bet zemi mākoņi, kas aizsedz skatu uz virpuļstabu. Pat ļoti senu avīžu rakstos atrodami tādi stāsti, kas arī mūsdienu informācijas laikmetā pārsteigtu. Lūk, ko laikraksts "Brīvā zeme" 1936. gada 6. jūlija numurā raksta: "Viesuļvētra uznāca pēkšņi, starp pl. 3 un 4 pēcpusdienā, un ilga apmēram 15 minūtes. Tā tuvojās ar lielu spēku un pērkona grāvieniem, un negaisa brīdī palika tik tumšs, ka dzīvokļos bija jāiededz lampas." Sesavas pagastā vietām krusas atsevišķi graudi bijuši pat 100 gramu smagi un dažiem lopiem, kas atradušies laukā, muguras nodauzītas jēlas, bet vēlāk atrasti [beigti] putni. Pavisam sagāzti apmēram 15 lauku šķūņi, bet 25 saimniecības ēkām norauti vai bojāti jumti. Iecavas Voldemāros jaunsaimniekam viesuļvētra samērā jaunu un stipri būvētu šķūni nocēlusi zemē no pamatiem un nonesusi vairākus metru tālu. Padomju gados ziņojumu par dabas stihijām ir krietni mazāk, jo tad šādas, īpaši ne pārāk plaša mēroga stihijas, noklusēja. Dažas spilgtas ziņas gan ir. Izdevums "Ļeņina ceļš" 1985. gada 29. jūnijā raksta par viesuli Durbes pusē, kas postījis ēkas, izsvaidījis bišu stropus un "Ezīšu" mājās pacēlis gaisā traktoru T-16, astoņus metrus to nesis un apsviedis otrādi. "Rīgas Balss" 1980. gada 19. jūlija numurā ziņo par virpuļstabu Līvānos, kas pacēlis gaisā un par 15 metriem pārvietojis pirti, kā arī parāvis gaisā telēnu. Īpaši plaša un postoša stihija 1981. gada 29. maijā plosījās Viļņas tuvumā. Jā, tas nav Latvijā, bet labi parāda, ka Holivudas filmu cienīgi tornado iespējami arī mūsu reģionā. Stihija nodarīja postījumus 48 dzīvojamām mājām un 3 automašīnām, meteorologi toreiz lēsa, ka vēja ātrums virpulī sasniedza 70 metrus sekundē. "Rīgas Balsī" aprakstīts, kā meliorācijas un celtniecības montāžas pārvaldes darbinieks Usavičs, pamanījis tuvojamies melno negaisa mākoni, iekāpis dienesta autobusā, lai to pabrauktu zem nojumes, bet viesuļvētra autobusu kopā ar šoferi pēkšņi kā pūku pacēlusi gaisā un aizsviedusi kādus 300 metrus. Un vēl starpkolhozu lopkopības uzņēmuma traktorista Marijona Griškeviča teiktais: "Es tobrīd braucu ar traktoru T-150, vedu minerālmēslus. Pēkšņi redzu: visapkārt man sāk celties gaisā un virpuļot nezin no kurienes uzradušies papīri, zemes pikas, kūdra, valda neiedomājams troksnis. Redzu: viesulis pēkšņi atrauj no zemes un paceļ gaisā zirgu, kas ganījās pļavā. Skatos un neticu savām acīm - zirgs strauji lido augšup! Dažās sekundēs tas atrodas jau metru 50 līdz 60 augstumā, tad pēkšņi tiek nosviests zemē... Es vēl paspēju iedomāties: esmu samērā drošā vietā, mans 150 zirgaspēku traktors taču sver 8 tonnas, piekabe ar kravu vēl 16 tonnas. Taču jūtu - kāds neredzams spēks cenšas mani atraut no sēdekļa, rausta uz sāniem. Pašķīst kabīnes stikli. Izslēdzis motoru, paspēju cieši ieķerties sēdekļa atzveltnē. To, kas notika pēc tam, vairs neatceros... Slimnīcā uzzināju, ka viesulis mani bija izmetis no kabīnes, bet traktoru apgāzis." Tiesa, ka klimata pārmaiņu dēļ stipri negaisi un arī virpuļviesuļi mūsu reģionā kļūst biežāki un spēcīgāki, taču skaidru datu par to ir maz, jo tikai pēdējā desmitgadē, uzlabojoties tehnoloģijām, ir iespējams fiksēt šos gadījumus. Agrāk laika apstākļus fiksēja tikai tajās vietās, kur bija meteoroloģiskās stacijas un Latvijas vēsturē nav zināms gadījums, kad kāds virpuļstabs būtu trāpījis tieši kādai no tām, tāpēc raugoties tikai meteoroloģisko datu arhīvā, tiešām varētu šķist, ka virpuļviesuļu Latvijā nav bijis. Bet ir. Un būs arī nākotnē.

Arī Latvijā līdzīgi kā vairākās citās Eiropas Savienības valstīs sola noteikt energocenu griestus. Kā tieši tas varētu ietekmēt rēķinus, valdība gan pagaidām neatklāj, jo diskusijas par detaļām turpināsies vēl līdz nākamajai nedēļai. Un, iespējams, tieši tad varētu atsākties arī pagaidām iepauzētā diskusija par sašķidrinātās dabasgāzes termināli Skultē, kura ekonomisko dzīvotspēju vēl joprojām vērtē neatkarīgi auditori. Vai laikā, kad, piemēram, Vācijā rit darbs pie veselu trīs šādu termināļu būvniecības, Latvijas projekts būs īstenojams bez valsts garantijām? Ja ne, vai tādas jādod? Un kā gāzes un elektrības cenas varētu ietekmēt Eiropas Savienības kopīgie lēmumi? To šovakar raidījumā "Šodienas jautājums" vaicājām bijušajam Eiropas enerģētikas komisāram Andrim Piebalgam.

Eiropā aizsākusies ļoti aktīva aizsprostu nojaukšanas kustība, lai atbrīvotu brīvi plūstošas upes. Arī Latvijā šis jautājums ir ļoti aktuāls. Kopā ar ekspertiem raidījumā Kā labāk dzīvot skaidrojam, kāpēc tas tiek darīts un kādi no tā būs ieguvumi dabai un mums pašiem. Studijā Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs Linda Fībiga, kā arī institūta BIOR speciālists Kaspars Abersons. Visticamāk, cilvēki ir kļuvuši apzinīgāki un redz, ka tomēr kaut kas šajā zinā nav tā, kā nākas, spriež Linda Fībiga: "Upes ir daļēji nobloķētas, zivju migrācija ir mazinājusies vai zivju populācijas ir samazinājušās, un pamazām cilvēki sāk rīkoties, lai likvidētu šos dažāda veida šķēršļus uz upēm." Pēc statistikas uz Eiropas upēm atrodas apmēram miljons dažāda lieluma dambju, šobrīd dambju un dažāda veida šķēršļu nojaukšana ir sākusies. Ir nojaukti jau apmēram 40 tūkstoši dažādu dambj, kas nav maz, bet mēs saprotam, ka aizsprostu joprojām ir ļoti daudz. "Jā, mēs kaut kā ieskrienamies ļoti lēni un ļoti ilgi," piekrīt Kaspars Abersons. "Bet tā ieskriešanās Eiropā jau ir notikusi, jo īpaši Somijā un vēl dažās valstīs, piemēram, Dāniju var uzteikt, kas diezgan labi darbojas koraļļu, taimiņu upju atbrīvošanā. Mēs paši tikai ieskrienamies, ieskrienamies un ieskrienamies, bet, cerams, ka tā inerce tomēr būs."

Permakultūra ir ētisks un praktisks ietvars ekoloģiskam un ilgtspējīgam dzīvesveidam, lai apzināti plānotu un radītu efektīvas, daudzveidīgas, stabilas un reģenerējošas sistēmas. Vai Latvijā iespējams saimniekot ar permakultūras metodēm zemnieku saimniecībā, pielietojot agromežsaimniecības metodes, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta un skaidro Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra vecākais dārzkopības eksperts Māris Narvils un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošā pētniece, mežzinātņu doktore Dagnija Lazdiņa. Māris Narvils iepazīstina, kas ir mežadārzs. "Tas ir pārtikai nepieciešamo un ne tikai augu audzēšana daudzstāvu sistēmā ar mērķi iegūt cilvēkiem izmantojamu un daļēji arī lopbarībai pārtiku," norāda Māris Narvils. "Galvenais ieguvums - tā ir ilgtermiņa sistēma, kuru, vienreiz izveidojot, ieguldām, diezgan lielu darbu, ar mērķi, lai varētu izmantot daudzkārt, lai būtu zemas kopšanas izmaksas un vienmērīgā nodarbinātība." Tas ir piemērots ģimeņu saimniecībā vai dārza teritorijām, kur visu gadu var izmantot un vākt ražu, bet ne kā augļu dārzos, kur lieli noslodzes periodi. Mežadārzos noslodze ir vienmērīga visas sezonas laikā. Šādā dārzā aug daudz un dažādas kultūras. Par mežadārziem var arī transformēt esošos dārzus.

Lai arī pēdējos gados daudz runājam par attālināto darbu, arvien ir daudz cilvēku, kuri darba dēļ dzīvo kā uz koferiem. Rīgas Stradiņa universitātes pētnieki turpmāko trīs gadu laikā pievērsīsies darba mobilitātes pētīšanai - kā cilvēku izceļošana darba dēļ ietekmē viņu attiecības ar palicējiem dzimtenē un ko no tā var secināt par darba vidi. Kāpēc šāds pētījums ir būtisks, kas ir šīs "ceļojošās profesijas" un kāda ir to specifika, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, sociālantrologs Klāvs Sedlenieks un sociālantropoloģe un Sociālantropoloģijas studiju programmas vadītāja Ieva Puzo. "Šis pētījums izriet principā no tā, ko mēs novērojam, kas notiek ar mūsu kolēģiem, akadēmiķiem sākotnēji," ar pētījumu, kurš tikko aizsācies, iepazīstina Klāvs Sedlenieks. "Tas ideālais stāvoklis pēdiņās ideālais, kurš tiek iestrādāts arī dažādās rīcībpolitikās un tādos principos, kā būtu jāveido akadēmiskā personāla politika, balstās uz ideju par to, ka akadēmiķiem nevajadzētu aizsēdēties vienā vietā, vajadzētu ik pa brīdim pārvietoties no vienas augstskolas uz otru. Parasti tas ir trīs vai seši gadi. Un, skatoties uz to, kādas ir tās cilvēciskās sekas, sākumā es tikai redzēju to, ka kā dažas kolēģu dzīves ne visai labi izdodas. Vēlāk izskatījās, ka tas saliekas tādā kompleksā sistēmā, kur ir redzams, kas ir aiz tās sistēmas. U aiz tās sistēmas ir šis uzskats par to, ka šāda veida akadēmiskā mobilitāte ir ļoti svarīga." "Tas, protams, izklausās ļoti labi no tāda brīvā tirgus un ideju plūsmas puses. Bet tajā pašā laikā izskatās, ka ir aizmirsies tas, ka cilvēki ir sociālas būtnes, cilvēki nav tādi vientuļi atomi, kuri vienkārši gravitē kaut kur tur, kur viņiem ir finansējums un kur ir interesantas idejas. Tas būtu iespējams tad, ja akadēmiķi būtu tādi vientuļi muki," turpina Klāvs Sedlenieks. "Realitātē viņiem ir dzīves partneri, sievas, vīri, plus vēl bērni parādās. Tad, kad ir jādzīvo šādos apstākļos, tas viss ir ļoti liels izaicinājums. Kā rezultātā bieži vien, it sevišķi, ja partneri abi divi ir akadēmiķi, un abiem ir jāiesaistās šādās situācijās, bieži vien noved pie tā, ka tie spēki vienkārši plēš uz pusēm tās akadēmiskās ģimenes." Pētnieks skaidro, ka akadēmiskajā pusē bieži vien šī ģimenes puse  darbinieka dzīvē tiek ignorēta. Savukārt ir citas citas profesijas, piemēram, diplomātija, militārais dienests, kur šis princips ir jau pamatā iestrādāts, ka vismaz noteikta līmeņa darbiniekiem ir pāredzēts, ka diplomāti ceļo ar savām ģimenēm. Tam ir paredzēti noteikti finansiālie līdzekļi.  "Viens no mērķiem mums ir salīdzināt, kādas ir atšķirības starp to vidi, kur tas netiek paredzēts, un tām vidēm, kur tas tradicionāli ir paredzēts. Bet vienlaikus mēs saprotam, ka tas jau situāciju pēc būtības neatrisina, it sevišķi, piemēram, attiecībā uz partneriem. Viņi kļūst zināmā mērā ieslēgti tajās attiecībās, tur vairs nekādas brīvības nav, viņi kļūst atkarīgi no sava otra partnera, viņiem ir bieži vien jāatsakās no savām karjeras ambīcijām. Vēl cits līmenis ir, kas notiek ar bērniem. Jo bērniem arī ir jāpārvietojas un jāmaina savi draugi regulāri," norāda Klavs Sedlenieks. Izsekošanas ierīces ikdienā Izsekošanas ierīces, ar vai bez palīdzības izsaukšanas iespējām, ar vai bez  iespējām komunicēt caur šim ierīcēm, – tās jau labu laiku ir ienākušas tirgū un līdz ar to arī cilvēku ikdienā – citās valstīs ātrāk, citas vēlāk. Arī Latvijā jaunie vecāki var izvēlēties, kā novērot savu lolojumu gan zīdaiņa gultiņā, gan uzsākot skolas gaitas, un arī senioriem ir iespējas iegādāties izsekošanas ierīces viņu drošībai. Kā šīs ierīces darbojas un cik tās  maksā,  skaidro tehnoloģiju un IT eksperts,  digitālā mārketinga aģentūras „Itero” vadītājs Reinis Zitmanis.

Raidījumā Pievienotā vērtība stāstām par digitālo drošību un riskiem, kuri auguši ģeometriskā progresijā līdz ar ģeopolitisko saspīlējumu. Un arī par to, kas notiek Baltijas biržā, liksim kādu no uzņēmumiem arī zem mūsu potenciālā investora lupas. Ukrainā jau vairāk nekā mēnesi notiek fizisks karš. Pie mums nešauj, netiek nopostītas ēkas un nogalināti cilvēki, taču jau kopš pērnā gada beigām sīvas kaujas notiek digitālajā vidē. Kiberuzbrukumu skaits ir strauji audzis un ne viens vien uzņēmums un valsts iestāde šobrīd pārskata savas vājās vietas, lai nekļūtu par upuri, gadījumos, kad jau ir par vēlu – jālūko tikt galā ar sekām pēc uzbrukuma. Uzbrukumu skaits šobrīd ir ļoti liels, saka par kiberdrošību atbildīgās iestādes „CERT.LV” vadītājas vietnieks Varis Teivāns IT drošības seminārā. Un to pēdas ved viena, konkrēta agresora virzienā.  Informācijas tehnoloģiju uzņēmumi ir ļoti iecienīts mērķis, jo caur tiem, var tikt klāt arī to klientu tīkliem un atrast jaunas, ne pietiekami aizslēgtas durvis, tēlaini sekot. Agrāk bieži primārais uzbrukumu mērķis bija iegūt kādu materiālu labumu, sabojājot sistēmu, pieprasot izpirkumu. Krievijas atbalstītu vai piesegtu uzbrukumu mērķis ir piekļūt sistēmām, potenciāli sabotēt to darbu, izvietot nesankcionētu informāciju vai arī graut ticību konkrētas valsts e-pakalpojumiem, piemēram, sabojājot to autentifikācijas sistēmas. Pēdējā mērķis ir radīt ažiotāžu un rezonansi sabiedrībā. Arī Latvijā ir uzbrukts bankām, uzbrucējiem gan nav izdevies to sistēmas kompromitēt. Ja jums uzņēmumā ir kāds IT drošības cilvēks, pieļauju, būsiet dzirdējuši tos sūkstāmies par cilvēku dumjo, parasto, kurš atvēris ne to failu un visu sabojājis – izvērtējot traģiskākos gadījumus – patiesība ir cita. Kā mēdz teikt, no neoficiāliem, bet uzticamiem avotiem zināms, ka viena no Latvijas lielākajām bankām daļu savu darbinieku uz laiku ir pārcēlusi uz citu valsti – savu mītnes zemi, tuvāk galvenajiem serveriem, lai darbinieki tiem nepieslēgtos attālināti. Protams, ne visi var atļauties dārgus risinājumus, bet eksperts iesaka, kā minimums lietot elementārus ugunsmūrus, atjaunināt programmas un izveidot uzticamo, balto IP adrešu sarakstu VPN serveros. Un vēl, no praktiskām lietām – viens no nāves grēkiem ir ļaut uzņēmuma e-pastos sūtīt un saņemt tā dēvētos izpildāmos failus, kuros var ieslēpt vīrusus, tam jābūt aizliegtam jau sen, bet diemžēl daudzviet tas ir iespējams. Vēl, visai elementārs risinājums, ko iesaka eskperts ir pāriet e-pastos uz vienkāršā teksta režīmu, jeb atslēgt HTML iespējas, jo tad visas ieslēptās, krāpnieciskās saites uzreiz būs redzamas. 

Jau vairāk nekā pusotrs miljons bēgļu devušies prom no kara postītās Ukrainas, tostarp, studenti, pētnieki un akadēmiskais personāls. Viņiem palīgā steidzas draugi, radi, paziņas, kolēģi un arī pavisam sveši cilvēki no visas Eiropas un pat vēl tālāk. Arī Latvijā ir vairākas iniciatīvas palīdzības sniegšanā Ukrainas bēgļiem, viena no tādām paredzēta tieši studentiem un akadēmiskajam personālam. "Science For Ukraine" jeb "Zinātne Ukrainai" ir tikko tapusi palīdzības kustība, kura ļaus starptautiskajai zinātnes kopienai reāli nākt talkā kolēģiem no Ukrainas. Kā tas notiek un kā radusies šī iniciatīva, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un viena no iniciatīvas autorēm Sanita Reinsone un Grācas Tehniskā universitātes pēcdoktorantūras pētnieks Matīss Reinfelds. Sanita Reinsone atzīst, ka akadēmiskai pasaulei ir liela vēlme palīdzēt Ukrainai. Sākotnējā vēlme bija apvienot dažādus Eiropas un pasaules pētniecības institūtu piedāvājumus studentiem un pētniekiem, kas cietuši no kara Ukrainā un vēlētos īstermiņa vai ilgāka laika atbalstu dažādos veidos. "Iniciatīva aizsākās 26. februārī un ātri attīstījās. Pāris cilvēkiem, kas to aizsāka, pievienojās arvien vairāk no dažādām valstīm, līdz tā ir strukturēta brīvprātīgo organizācija, kurā ir koordinatori no 30 valstīm, kas nodarbojas nacionālajā līmenī, vācot informāciju un palīdzot  universitātēm un pētnieku grupām saprast, ko piedāvā," stāsta Sanita Reinsone. Kopumā komandā ir ap 60 cilvēku un arvien pievienojas vēl. Tehnoloģijas mainījušas ieročus, ar kuriem Krievija iebrūk Ukrainā Pašlaik Ukrainā notiekošais karš nebūt nav cīņa tikai ar tankiem vai raķetēm. Kā īstā hibrīdkarā ļoti lielu lomu te spēlē gan maldinoša informācija, gan citi iznīcinātāji. Par vakuumbumbām, hiperskaņas raķetēm un cita veida ieročiem ierakstā, vienlaikus skaidrojot, kuri no šiem ieročiem ir mūsdienīgi un kuri – seni krājumi no noliktavām.  "Briesmīgākais ierocis, ko Krievija jau ir pielietojusi, kas šobrīd darbojas ne tikai Ukrainā, bet arī visā Eiropā un pasaulē, tas ir viņa šīs informatīvais ierocis. Redziet, cik tālu pasaule ir nogājusi. Šobrīd cilvēki vairs nereaģē uz operatīvu informāciju. Iedarbība ir nonivelēta līdz tam, kas bija tumšajos viduslaikos, līdz ticības līmenim. Principā nekādi citi  argumenti vairs nedarbojas. Tā ir sava veida reliģija. Un ko izdarīja Krievija, ko ir izdarījis Putins, viņš ir radījis alternatīvu pasaules uzskatu, alternatīvu reālitāti, alternatīvu vēsturi. Cilvēkam uz ielas rāda fotogrāfijas, viņš saka - es neticu un viss. Tu vari nostāties uz galvas, viņš netic. Tas ir visbriesmīgākais ierocis, kas šobrīd ir bijis pielietots, kas turpina darboties, ar kuru ir jācīnās, un acīmredzot šeit frontes pirmajā līnijā ir tieši masu mediji. Šis konflikts nav tīri militārs, tā ir tā hibrīdā kara aktīvā fāze, šeit ir gan militārajās, gan politiskais, gan viss pārējais. Viss ir savijies kopā." Šādi stāstu par Ukrainas karā izmantotajiem ieročiem iesāk inženierzinātņu doktors, Rīgas Tehniskās universitātes Aizsardzības un militāro tehnoloģiju pētniecības centra vadītājs Juris Ķiploks. Runājot par militārajiem ieročiem, mēs nevaram ignorēt informatīvo karu, kuru Krievija, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, izvērš jau gadiem. Kā sarunas laikā norāda Juris Ķiploks, mūsu cilvēki prasa pierādījumus, Krievijas iedzīvotāji dzīvo ticībā, viņi neprasa pierādījumus.  Vēl par citiem ieročiem, kas šobrīd praktiski tiek izmantoti Ukrainā, un pētnieki stāsta, ka nekā jauna tur neesot, šīs metodes un arī paši krājumi Krievijai vēl ir no Padomju Savienības laikiem.

No plastmasas radīts iepakojums dažadu produktu pārvadāšanai ir viena no tām atkritumu grupām, kas pašreizējos apstākļos nav pārstrādājama. Arī Latvijā inženieri strādā pie risinājumiem, kas ļautu iepakojumam pildīt savu funkciju, vienlaikus esot videi draudzīgākiem. Viens no šādiem iepakojumiem ir termoiepakojuma plāksnes, ko radījušas Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltumu sistēmu institūta pētnieces. To sastāvā izmantota invazīvā suga Kanādas zeltslotiņa, lopbarībā neizmantojama zāle u.c. bioloģiski mazvērtīgi materiāli. Par jauno materiālu stāsta RTU Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta pētnieces Ilze Vamža un Vivivta Priedniece. Jaunās plāksnes varētu izmantot preču drošai pārvadāšanai – materiāls pasargā no temperatūras svārstībām un mehāniskiem bojājumiem, piemēram, triecieniem. Zinātnieku veikumu licencējuši divi Latvijas uzņēmumi. Igaunijā top salmiņi no niedrēm Nu jau aizvien biežāk dzirdam par dažādiem tehnoloģiskiem jaunumiem, kas vienlaikus ir dabai draudzīgi produkti, piemēram, bišu vaska drāniņas, no kafijas biezumiem darinātas krūzītes un tamlīdzīgi. Šādi produkti nākotnē kļūs aizvien pieprasītāki, bet tikpat svarīga ir arī to izturība. Šoreiz palūkojāmies uz mūsu ziemeļu kaimiņu – igauņu – veikumu šajā jomā, jo Sāremā salā top videi draudzīgi un izturīgi dzērienu salmiņi no niedrēm. Šo laikmetu pamatoti varam dēvēt par plastmasas laikmetu. Plastmasa tiek izmantota teju visur, bet diemžēl arī vienreizlietojamas plastmasas atkritumu ir pārpārēm. Tiesa, ņemot vērā esošo situāciju, Eiropas Savienībā šī gada vasarā stājās spēkā noteikumi, aizliedzot tirgot vienreizlietojamos plastmasas traukus, un šīs pārmaiņas jūtam arī Latvijā. Tajā pašā laikā vēl joprojām dzīvojam pandēmijas apstākļos, un tieši pandēmija sekmējusi to, ka plastmasas patēriņš epidemioloģiskas drošības nolūkos pieaudzis. Bet jau pirms trim gadiem, domājot par to, kā saglabāt tīru vidi nākamajām paaudzēm bez plastmasas atkritumiem, videi draudzīgu dzērienu salmiņu ražošanu uzsācis uzņēmums “Sutu straws”, kas atrodas Igaunijā, Sāremā salā. Varētu teikt, ka defekts ir padarīts par efektu, jo salā augošās nezāles – bagātīgie niedru krājumi – tiek pārvērsti vairākkārt izmantojamos salmiņos. “Sutu” ir vietas nosaukums Sāremā salā, tas tad arī izmantots piecu cilvēku veidota uzņēmuma nosaukumā. Attālinātā sarunā tikos ar uzņēmuma pārdošanas vadītāju Kersti Pärtelpoeg, kura plašāk stāsta par niedru salmiņu ražošanas aizsākumiem un to priekšrocībām.  

Lai vairotu zināšanas par augu aizsardzību un augu aizsardzības līdzekļu pamatotu un atbildīgu lietošanu, kā arī skaidrotu integrētās saimniekošanas metodes, Valsts augu aizsardzības dienests (VAAD) maijā uzsāka informatīvo kampaņu „Misija Agronoms”. Vai kampaņas nospraustie mērķi ir sasniegti, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. VAAD Integrētās augu aizsardzības daļas vadītāja Anitra Lestlande skaidro, ka kampaņas laikā vēlējušies uzrunāt gan lauksaimniekus, gan sabiedrību par to, ka augu aizsardzības līdzekļi jālieto pārdomāti un pēc iespējas mazāk. Latvijas lauku konsultāciju centra Augkopības nodaļas projektu vadītāja Lāsma Ozola skaidro, ka jādara viss iespējamais, lai samazinātu augu aizsardzības līdzekļu lietojumu. Turklāt gan augu aizsardzības līdzekļi un arī minerālmēsli ir dārgi un to cenas strauji pieaug. Augļkopis Māris Šņickovskis uzskata, ka nav iespējams bez augu aizsardzības līdzekļiem izaudzēt tādus augļus, lai konkurētu tirgū. Arī Latvijā 10-12 reizes jāsmidzina ābeles, lai novērstu kraupja veidošanos augļiem un āboli būtu skaisti un pircējiem pievilcīgi. "Ķelmēnu" saimnieks Juris Paulovičs atzīst, ka ar bioloģisko lauksaimniecību ražas ir mazākas. Viņš izvēlas audzēt kultūras, kuras mazāk slimo un pirms sēšanas sēklas apstrādā ar bio preparātiem. Slimības apdraud augus mazāk.

Apmēram pirms desmit gadiem, kad tikai parādījās runas par piektās paaudzes tehnoloģiju standartu platjoslas mobilajiem tīkliem, speciālisti uzsvēra, ka parastajiem lietotājiem būs iespēja telefonā dažu sekunžu laikā lejuplādēt apjomīgu videfailu, respektīvi seriāla sēriju vai pat veselu filmu, bet tas nebūs šīs tehnoloģijas pamatuzdevums, jo galvenokārt tā kalpos kā jaunu IT produktu un jau labi zināmu tautsaimniecības nozaru iespēju  palielināšanai. Tā lēnā garā top pats 5G tīkls un tam līdz aug arī produkti. Vai tuvojas laiks, kad bez 5G neizaudzēsim pat kviešu graudu, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot.  "5G vairs nav mīts un nākotnes projekts, 5G daudzās valstīs ir realitāte. Arī Latvijā," atzīst  "5G Techritory" direktors Neils Kalniņš. "Šeit mums vajadzētu visiem lepoties, ka Latvija nav kaut kur astē, bet Latvija pasaules mērogā ir viena no pirmrindniecēm. Latvija ir ļoti nozīmīgus soļus izdarījusi saistībā ar kvantu skaitļošanu. Tas ir cieša sazobē ar 5G un mākslīgo intelektu. Latvijai ir ar ko lepoties." Daudz ir pavirzījies uz priekšu, pateicoties Latvijas zinātniekiem un konkrēti Andrim Ambainim (sarunu ar zinātnieku klausietes raidījumā Monopols). "Ja es būtu Ziemassvētku vecītis, es censtos un Latviju atvest 5-10 Ambaiņa kungus, lai mums tā visa lieta ietu uz priekšu ātrāk, jo tieši uz šādiem prātiem balstās 5G tehnoloģijas attīstība un pielietojums, tājā skaitā, lai panāktu, ka šīs tehnoloģijas no sirds kalpotu sabiedrības labumam, nevis kaut kam citam," norāda Neils Kalniņš. Neils Kalniņš informē arī par Eiropas 5G ekosistēmu forumu, kas notiks no 22. līdz 25. novembrim. Latvijas Valsts mežu Attīstības daļas vadītāja Ilga Anita Bērzkalna stāsta, kā uzņēmums jau izmanto 5G tehnoloģijas. Tās ir ļoti nozīmīgas kvalitatīvai mežu apsaimniekošanai. "Mums ir svarīgi zināt, kas atrodas mežā, kur ir kādi kukaiņi vai slimības, kur vējš vai uguns ir postījis mežu, cik lieli ir izauguši meži, kur nepieciešama kopšana, retināšana, lai mežs turpinātu augt ražīgi. Ļoti svarīgi no gaisa paskatīties," skaidro Ilga Anita Bērzkalna. "Satelītdati, ar lidmašīnu pārlidojot iegūti dati, infrasarkanie dati, arī ar dronu iegūti dati, visas šīs ir iespējas paskatīties uz mežu no augšas un ar to saistītais lielais datu apjoms ļauj veikt dažādus secinājumus. Datu apstrāde ir nozīmīga jaunām inovācijām." Tāpat roboti piedalās mazo stādiņu audzēšanā, māk atšķirt egli no nezāles un ravē stādījumus. SIA "Latvijas grauds" īpašnieks agronoms Elvis Lazdiņš atzīst, ka lauksaimniecībā 5G tehnoloģiju pielietojums pagaidām nav liels Latvijā, jo reti kur ir 3G pārklājums, bet kopumā pielietojums ir liels un plāni ir grandiozi. "Bet tā stipri tāla nākotnē, jo šobrīd no tā neizmantojam gandrīz neko," atzīst Elvis Lazdiņš. Viņš skaidro, ka 5G dod ātru datu pārraidi un ļauj pievienot sensorus, kas savstarpēji sarunājas. Mašīnas vāc ražas kartes, ir meteo stacijas, kur sensori iegūst datus, bet nav mijiedarbības.  "5G nākotnē lauksaimniecībā - droni autonomi apseko laukus, meteo stacija ziņo par temperatūras izmaiņām, mākslīgais intelekts saprot, ka pie šīm izmaiņām aktivizējas kaut kāda noteikta insektu suga vai slimību pazīmes parādās, tad droni apseko laukus un redz, kurās konkrētās vietās rodas slimības un kaitēkļu izplatība," skaidro Elvis Lazdiņš. "Globālais mērķis ir samazināt ietekmi uz vidi: apstrādājam precīzi platības, kur nepieciešams, tā samazinām pesticīdu un minerālmēslu lietojumu un palielinām ražību. " Vēl viens aspekts - samazināt darbaspēka resursus, jau tagad ārvalstīs ir mācību saimniecības, kur viss notiek robotizēti - kultūraugus audzē bez cilvēku iejaukšanās.  

26. septembris ir Eiropas valodu diena. Tas ir brīdis,kad īpašu uzmanību pievēršam Eiropas valodām, to daudzveidībai un apguvei. Eiropas valodu diena aizsākās pirms 20 gadiem, 2001. gadā. Arī Latvijā laikā pirms un pēc 26. septembra norit dažnedažādi pasākumi ar mērķi iepazīt valodas. Valodu dienas gaisotnē uzmanību vēršam latviešu valodas virzienā un raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts saruna par latvistiku Eiropā: kādas ir latviešu valodas studiju iespējas un pētniecība universitātēs ārpus Latvijas un kādasdas ir mazo valodu izdzīvošanas izredzes nākotnē? Tiekamies ar valodniekiem no Somijas, Vācijas, Polijas un Lietuvas. Raidījuma viešņas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas profesore Andra Kalnača, valodniece, baltiste, filoloģijas zinātņu doktore, Helsinku Universitātes viesprofesore Laimute Balode, valodniece, Poznaņas universitātes profesore, latviešu un latgaliešu valodas pētniece Nikole Nau un Viļņas Universitātes Filoloģijas fakultātes Baltistikas katedras docente Egle Žilinskaite-Šinkūniene.  

Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Radio muzeja vadītājs Jānis Jansons Vai zini, ka vārds radio radies, pārveidojot latīņu vārdu radiare – izstarot? Pirmo reizi tas lietots 1904. gadā. Pirmajos radiosakaru gados izmantoja apzīmējumu "bezvadu telegrāfs" vai "bezvadu telefons". Latviešu valodā bieži lietoja aizguvumu no vācu valodas – bezdrāts [telefons]. Starp citu, angļu valodā joprojām līdzās vārdam "radio" lieto wireless – tātad bezvadu. 1912. gadā šie termini jau vairs nebija precīzi. Aparatūras konstrukcijā izmantoja daudz vadu, tāpēc nosaukums "bezdrāts" šķita pilnīgi nevietā. Un tā šajā gadā Londonas Starptautiskā radiotelegrāfistu kongresa dalībnieki nolēma elektromagnētiskos viļņus raidošo un uzturošo aparātu apzīmēšanai lietot vārdu "radio". Tomēr cilvēce vēl ilgi nebija pasargāta no pārpratumiem. Jo, piemēram, radiators – iekārta, kas izstaro siltumu, tāpat rādijs – metāls, kas izstaro gamma starus. Tad kāpēc nevarētu arī šo apzīmējumu saistīt citās lietās? Tā 1915. gadā vairākās Eiropas valstīs pārdeva dažādus elektriskos piederumus un baterijas, nosaucot tos par... radio. Bet 1916. gadā – gramofonus, autoriepas un velosipēdus. Arī Latvijā neiztika bez kļūdām. Nezināšanu bieži vien pavadīja vēlme reklamēt preces ar modernu vārdu palīdzību. Bija elektromasāžas aparāts Radio lux, kabatas baterija "Radio", bet 1925. gadā pat radās kinoteātris Radio Modern! Skaņu kino, ko nosauca par "radio kino", tad vēl nebija – tas parādījās tikai pēc kādiem trim gadiem. Marijas ielā atvēra ātrās apavu labošanas darbnīcu "Radio". Pat kādai vārāmās sāls šķirnei deva nosaukumu "Radio sāls"! Tagad mēs droši vien iedomātos, ka no tās nāk radioaktivitātes briesmas, bet iedomājās jau arī tajos laikos: daudzi bailīgi staigāja apkārt ar radioaparātiem, meklēdami, kur tas rādijs noslēpts un vai šis aparāts neizstaro nāves starus... Tajā pašā laikā jau pieminētajā 1925. gadā Rīgā, Brīvības un Merķeļa ielas stūrī tika atklāta kafejnīca "Radio" – tur, kur kādreiz atradās "Sakta". Tur par nelielu samaksu varēja saņemt radioaustiņas un turpat pie galdiņa paklausīties kādu pārraidi. Austiņas izmantoja arī kafejnīcā dejošanai – pie griestiem bija konstrukcija, no kuras stiepās vadi uz austiņām, dejotāji uzlika austiņas un varēja veikt nelielu daudzumu kustību. Taču radio eksotikas laiks neturpinājās ilgi, jo jau nākamajā gadā Latvijas Radio ienāca daudzi cilvēki, un šis vārds zaudēja pievilinātāja lomu. (Atgādināsim, ka 1925. gada 1. novembrī ar operas Madame Butterfly translāciju oficiāli tika atklāts toreizējais Latvijas Pasta un telegrāfa departamenta Rīgas radiofons.) Vienīgi kino Radio Modern Krišjāņa Barona un Elizabetes ielas stūrī pastāvēja līdz Otrajam pasaules karam. Pēc kara pirmā latviešu radio diktore Mirdza Ķempe-Ādamsone kopā ar Jāni Žīguru tur iekārtoja Latvijas Leļļu teātri. Šķiet, ar to arī varētu beigt stāstījumu par vārda "radio" kurioziem, taču tas nemaz nebija tik sen – pirms gadiem 25 iegāju sēklu veikalā, lai iegādātos sēklas savam mazdārziņam, un ieraudzīju nosaukumu "Kliņģerītes Radio". Pēc visa spriežot, tā domāta šķirne. Protams, joka pēc nopirku, iesēju, un tad atcerējos, ka radio vārdu savulaik bieži pielika kaut kam, lai parādītu kaut ko ļoti īpatnēju un izcilu...

Latviski iznākusi norvēģu psihoterapeita un publicista Finna Skorderuda darbs "Nemiers", kas ir aizraujošs ceļojumu piezīmju, kultūras pieredzes komentāru, kā arī sarunās ar pacientiem gūto atziņu apvienojums. Grāmata skaidro modernā cilvēka dzīvošanas grūtību cēloņus, taču autors savu pacientu pieredzes ne vienmēr uzlūko kā medicīniski ārstējamas diagnozes, drīzāk kā dzīvošanas prakses, kurās ir sava iekšēja loģika un stratēģija. Grāmata izdota 1998. gadā, jaunu kontekstu tai radījusi nesenā pandēmijas pieredze, kurai pēcvārdā pievēršas psihoterapeits Nils Sakss-Konstantinovs. Iemesls, kāpēc Latvijā varētu būt pazīstams tās autora – norvēģu psihiatra un rakstnieka Finna Skorderuda vārds, ir mazliet amizants. Arī Latvijā tika rādīta Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā Berlīnē par labāko Eiropas filmu atzītais Tomasa Vitenberga darbs "Vēl pa mēriņam". Scenārija idejas pamatā bija nedaudz pārprasts, it kā Finna Skoderuda izteikts apgalvojums, ka cilvēks jau piedzimst ar puspromili asinīs par maz laimīgai dzīvei. Taču šis anekdotei līdzīgais pārpratums, liecina par ko citu – vai Latvijā jūs zināt daudz psihoterapeitu, kuru teicieni folklorizējas? Latvijā mūsdienu folklorai vielu dod vecas filmas, mūsu sabiedrībā citējamas autoritātes mēdz būt pavāri. Finns Skorderuds godam ir iekarojis cieņu Norvēģijā tikt uzklausītam un citētam. Viņam nenoliedzami piemīt rakstnieka talants, kā arī spēja izkāpt ārpus savas profesijas robežām, ārkārtīgi aizraujoši runāt par modernā cilvēka psihes traucējumiem saistībā ar literatūras klasiku, kultūras tradīcijām. Un tagad mums ir iespēja par to pārliecināties, jo “Valodu māja” latviski izdevusi viņa darbu “Nemiers”. Idejas autors ir “Valodu mājas” līdzdibinātājs, izcili latviski runājošais norvēģis Snorre Karkonens Svensons. Grāmata iznākusi Daces Deniņas tulkojumā, un arī viņai es uzdodu šo pašu jautājumu – kura no grāmatas daudzajām tēmām iekaroja viņas interesi? Vēl viena mūsu sarunas tēma – saikne starp psihisku slimību aprakstiem un literatūras klasiku. Pagājušā gadsimta sākumā psihoanalīze atklāja, ka cilvēku ir iespējams izārstēt sarunājoties. Tas ir ne tikai atvieglojums, ko cilvēks izjūt izstāstot, valoda var neapzināti signalizēt par viņa pasaules uztveri, domāšanas kļūdām. Valoda arī rada saikni starp cilvēkiem. Valoda spēj iedvesmot. Šai darbā citēti – Francs Kafka, Tomass Bernhards, Fernands Pesoa, Sūzena Sontāga, pateicoties tulkotājiem, gandrīz visus šos autorus varam lasīt arī latviski. Taču tas ļauj apjaust arī to, cik sarežģīts šai gadījumā ir bijis tulkotājas – Daces Deniņas – darbs. Trešais sarunbiedrs raidījumā gan ir psihoterapeits Nils Sakss-Konstantinovs. Arī viņš, līdzīgi kā Finns Skoderuds ir ne tikai psihoterapeits, bet ir rakstnieks. Raidījuma sākumā sarunu ar viņu mēs sākām tieši ar šo daudzplākšņainību. Katrs valodas vārds ir miljoniem saišu sasaistīts ar miljons citām lietām. Arī lasītāju var vadīt vienlaikus ļoti dažāda motivācija – tā var būt gan profesionāla interese, gan personiska lasītāja aizrautība. Un tieši šī nepieciešamība paturēt prātā visus pieļāvumus, vismaz manā lasītājas pieredzē, arī bija tā, kas sēja patiesu nemieru. Prieks, ka latviski grāmata iznākusi arī vizuāli ārkārtīgi skaista, dizainu veidojusi Ilze Kalnbērziņa-Prā, izmantotas Ernesta Kļaviņa ilustrācijas. It kā noslīdējušie lappušu numuri, votu - reiz izveseļošanās gadījumā pie svētbildēm likto kāju un roku atveidi, kā arī karikatūrām līdzīgi apspēlētās mūsdienu cilvēka dzīves nepieciešamības, noskaņo uz radošumu un atvērtu prātu arī teksta baudīšanā. Protams, iedvesmots dizains prasa finanšu līdzekļus, vēlme izdot grāmatu tādu, kādu pašiem to gribas ieraudzīt, paildzinājusi latviskā varianta tapšanu. Finns Skorderuds raksta, ka reizēm medicīna kalpo kā patvērums cilvēkam, kuram nav izdevies atrast vietu savā kultūrā vai laikmetā. Ejot pie ārsta, tu vari vairāk domāt par sevi, drīksti atzīties, ka tavas sajūtas neatbilst kādiem kopējiem vēstījumiem.

Latvijas Radio ēterā pēc vasaras atgriežas raidījums Pievienotā vērtība par aktuālo ekonomikā, biznesa iespējām un problēmām, par naudu un kā to vairot. Šoreiz raidījumā par to, kā ar atkritumiem pelnīt naudu. Šajā nozarē ir gana daudz brīvu nišu, bet pieprasījums pēc zaļiem uzņēmumiem aug un izskatās ka tik drīz nekur nepazudīs. Turpinot iepazīstināt ar Baltijas biržas uzņēmumiem, stāsts par to, vai ir vērts ieguldīt savu naudu Lietuvas lauksaimniecības kompānija "AB Linas Agro Group" un ar ko tā nodarbojas? Klasiskais melnais vienmēr ir bijis modē, bet uzņēmējdarbībā jaunā modes krāsa ir zaļā. Globālā sasilšana, piesārņotie okeāni, atkritumu daudzuma pieaugums pasaulē vairs nav tikai problēmas, par kurām uztraucas un strīdas zinātnieki. Ne tikai politiskajā dienaskārtībā, bet arī mūsu ikdienas dzīvē aizvien pārliecinošāk ienāk tādi jēdzieni kā ilgtspēja, otrreizējā pārstrāde, atjaunojamie resursi, dabai draudzīgs dzīvesveids. Un ne tikai saukļu formā, bet jau ar reāliem plāniem un iespaidīgām atbalsta naudas summām. Gan Eiropas fondu, gan ekonomikas pēc pandēmijas atjaunošanai paredzētās naudas – liela daļa no tās paredzēta tieši zaļām, dabai draudzīgām idejām. Tas savukārt nozīmē, ka ir ļoti piemērots laiks šādu biznesa ideju radīšanai un realizēšanai. Piemēram, uztvert atkritumus kā resursu, kā iespēju radīt ko jaunu un pelnīt – tā nesen notikuša diskusijā aicināja biedrības “Zaļā brīvība” pārstāve Inga Belousa. Norādot, ka piemēram pārtikas industrijā resursu ar ko strādāt ir daudz. Jāatzīst - pārtikas atkritumi gan nav tas vieglākais resurss ar ko strādāt. Bet mums Latvijā ir labi piemēri, kur pārpalikumiem pēc alus ražošanas, ko citi ražotāji izmestu miskastē, Valmiermuižā tiek pārstrādāti cepumos. Otra lielā niša, kuras virzienā domāt, ir apģērbs. Tekstils, saka ilgtspējīgas modes eksperte Dace Akule. Šobrīd Latvijā ir uzņēmumi un biedrības, kas nodarbojas ar otrreizēju atkritumu pārstrādi, bet lielākoties tie ir tādi mazi hobijuzņēmumi, bieži vairāk dzīvesstils vai dzīvesveids, bet pasaulē ir pāris labi piemēri, kur uzņēmumi darbojoties šajā jomā var izaugt gana lieli. Un patiesībā, jau tagad daudzās nozarēs, pat ja pamatbizness nebūt nav dabai draudzīgs un ilgtspējīgs, ieviešot kādas dabai draudzīgas izpausmes, kļūst izdevīgi, jo ir jāspēj parādīt klientiem, ka tevi, pat ja pamatā esi cūcīgs, šie jautājumi uztrauc. Piemēram, naudīgie Skandināvijas tūristi ar saviem makiem liek mainīties tūrisma industrijai Latvijā, no pieredzes stāsta uzņēmēja Linda Freimane. Arī Latvijā tie, kurus uztrauc ilgtspēja, jau tagad savā ziņā balso ar savu naudu – kura uzņēmuma pakalpojumus un preces pirkt un kuram biznesam iet ar līkumu. Jo šādu cilvēku būs vairāk, jo zaļiem uzņēmumiem būs vairāk iespēju un potenciāli ies aiz vien zaļāk.

Vīnogas – tik gardas, ka pašas kūst uz mēles! Kā izaudzēt vīnogas Latvijā, kā par tām rūpēties un kā izvēlēties šķirnes, kuras aug vislabāk, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Zemnieku saimniecības "Skāduļi" dārzniece Jana Drēviņa atzīst: katram audzētājam jāizvēlas sev piemērotākā šķirne, vai patīk aromātiska oga, liela vai maz, un jāsaprot, kur vīnogulājs augs – siltumnīcā, starp ēkām vai dārzā. Jāsaprot, kādam mērķim un kāpēc stādīšu vīnogu. Primāri vīnogas stāda garšu kārpiņu lutināšanai. Vīnogu audzētājs no Tērvetes Edgars Zihmanis norāda, jo augstāka ziemcietība vīnogai, jo zemāka ogu kvalitāte, jo garšīgākas ogas, jo mazāk izturīgi ir augi. Tas jāņem vērā, stādot vīnogas. Janas Drēviņas ieteikums: Vīnogas vajadzētu stādīt vissaulainākajā vietā, kur nekas cits neaug un pat deg ārā. Ēnā vīnogu nevajag stādīt. Vēlams, lai nav āderu krustpunkti un augsti grunstūdeņi. Jana Drēviņa izmanto pēc iespējas dabīgākus mēslošanas līdzekļus. Pēc ziemas tie ir slāpekli saturoši. Viņa arī iesaka augu  slimību profilaksei veltīt vairāk laika un miltrasas novēršanai meklēt bioloģiskos mēslošanas līdzekļus, kas satur sēru. Edgars Zihmanis iesaka izmantot mēslošanai universālo minerālmēslojumu, kas der kartupeļiem, zemenēm, ābelēm, tomātiem gurķiem, un to pašu lietot arī vīnogām. Var paskatīties uz slāpekļa, fosfora un kālija attiecībām. Un viss. Ja lietos dažādus mēslošanas līdzekļus atsevišķi, nesapratīs, kas par daudz, kas par maz, nevajag sarežģīt dzīvi, uzskata dārznieks. Kā dārznieks iesaka lietot minerālmēslu, jo no humusa un bioloģiskā mēslojuma augs vien paēdis nebūs. Katru dienu čubināt vīnogu arī nemaz nevajag. Jāņem vērā, jo vairāk griež, jo vairāk aug!  

Latvijā dzimušā vācbaltu mākslinieka Johana Valtera izstāde "Starp Latviju un Vāciju" aplūkojama tradīcijām bagātajā Austrumprūsijas muzejā Lineburgā, Vācijā. Par izstādi stāsta mākslas zinātniece Kristiāna Ābele. Ekspozīciju veido vairāk nekā piecdesmit Johana Valtera mākslas darbi, lielākoties no privātām kolekcijām, no kuriem lielākā daļa Latvijā vēl nav bijusi izrādīta. Izstāde būs apskatāma līdz 24. oktobrim. Kristiāna Ābele atzīst, ka ir gandarīta, ka kolekciju īpašnieki ir gatavi sadarboties, lai darbus parādītu plašākai publika. Pētniece atklāj, ka pati iztēlojas šo kolekciju, kas šobrīd aplūkojama Vācijā, kādreiz izstādītu Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja Baltajā zālē.

Sabiedriskā labuma loteriju vēsture Latvijā un pasaulē ir tradīcijām bagāta. Piemērm Lielbritānijā loterijas radās, lai vāktu līdzekļus labdarībai. Arī Latvijā loterijas palīdzēja pēc Pirmā pasaules kara daudziem vienkārši nenomirt badā. Ar loterijas palīdzību līdzekļi ir vākti gan trūkumcietējiem, gan tiltu būvei. Bet kam ar loteriju palīdzību līdzekļi tiek vākti 21. gadsimtā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Ar loteriju vēsturi iepazīstina “Latvijas Loto” valdes priekšsēdētājs Edgars Lediņš, bet Latvijas olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Kārlis Lejnieks jau konkrētāk stāsta par loteriju, ar kuras palīdzību īsteno aktīva dzīvesveida atbalsta iniciatīvu "Kustība, kas vieno". Šīs iniciatīvas mērķis ir veicināt veselīgu dzīvesveidu un sportiskās aktivitātes visās vecuma grupās, vienlaikus ar loterijas palīdzību piesaistot līdzekļus atbalstam jauniešu sportam. Līdzīgi kā "Simtgades loterijai", arī "Sporta loterijai" ir sabiedriskā labuma mērķis, šajā gadījumā – līdzekļu piesaiste sporta dzīves uzlabošanai Latvijas skolās. Uz piesaistītajiem līdzekļiem pretendēs projekta Sporto visa klase dalībnieku skolas. Par loterijām, kā arī citām aktivitātēm līdzekļu piesaistē stāsta arī biedrības "Latvijas Sarkanais krusts" ģenerālsekretārs Uldis Līkops un “Rotary Club” pārstāve Dace Penke. Uldis Līkops ir zināmā skeptisks par loteriju kā līdzekļu vakšanu sociāliem mērķiem, jo neuzskata to par labdarību, jo tas saistās ar peļņu, kā arī ar azartspēļu risku.

Arī Latvijā "sportisti" mēdz bēgt no sacensībām, kad uzzina par dopinga kontrolieru ierašanos. Runājam arī par dopinga melno tirgu, kas Latvijā ir izplatīts, un kā no aizliegtām vielām pasargāt jauniešus un sabiedrību. Šajā podkāsta epizodē žurnālists Almants Poikāns sarunājas ar Latvijas Antidopinga biroja šefu Mārtiņu Dimantu.

Ko nozīmē tas, ka dzīvība ir svēta un to nedrīkst izbeigt nekādā gadījumā, pat, japriekšā ir tikai sāpes, ciešanas un nāve. Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija noraidīja vairāk nekā 10 000 Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu "Par labu nāvi - eitanāzijas legalizācija". Par eitanāziju un vai to vajadzētu ļaut arī Latvijā Krustpunktā dikstutē Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents un mācītājs Juris Cālītis, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Humanitāro zinātņu katedras docents Ivars Neiders, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļas pediatrs, RSU docents Reinis Balmaks un RSU asociētais profesors, psihiatrs Māris Taube.

Ko nozīmē tas, ka dzīvība ir svēta un to nedrīkst izbeigt nekādā gadījumā, pat, japriekšā ir tikai sāpes, ciešanas un nāve. Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija noraidīja vairāk nekā 10 000 Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu "Par labu nāvi - eitanāzijas legalizācija". Par eitanāziju un vai to vajadzētu ļaut arī Latvijā Krustpunktā dikstutē Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents un mācītājs Juris Cālītis, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Humanitāro zinātņu katedras docents Ivars Neiders, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļas pediatrs, RSU docents Reinis Balmaks un RSU asociētais profesors, psihiatrs Māris Taube.

Pirmās liecības par Parkinsona slimību fiksētas jau 19. gadsimta sākumā. Tomēr mūdienās, līdzīgi kā citi neirodeģeneratīvie traucējumi, Parkinsona slimība kļūst par aizvien izplatītāku saslimšanu. Taču vienlaikus vismaz Rietumu pasaulē zinātnieki aizvien plašāk arī pēta neirodeģeneratīvo problēmu cēloņus un meklē risinājumus. Par aktuālajiem pētījumiem saistībā ar Parkinsona slimību un to, kādi vēl kustību traucējumi var būt saistīti ar smadzeņu darbību, runājam raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes profesors Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras vadītājs Andrejs Millers. "Neirodeģeneratīvās slimības ir aktuāla tēma," atzīst Andrejs Millers. "Sliktā ziņa, ka smadzeņu slimības, sevišķi neirodeģeneratīvās un autoimūnās slimības pieaug ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Neirodeģeneratīvo slimību - Alcheimera slimības un Parkinsona slimības - pieaugums varētu būt vairāk nekā 40 % tuvāko desmitgažu laikā." Šobrīd ASV 60000 katru gadu saslimst ar Parkinsona slimību. Ārsts norāda, ka mediķiem jābūt gataviem nākotnē šo pacientu aprūpei, diagnostikai, tāpēc arī pētījumi ir pietiekami aktīvi, lai varētu ne tikai uzstādīt diagnozi, bet arī ārstēt smadzeņu problēmas. "Zāles, kas izārstē Parkinsona slimību pilnībā, nav pieejamas. Ir zāles, kas uzlabo stāvoklim bet nav zāļu, kas pilnībā likvidē dopamīna deficītu," skaidro Andrejs Millers. Pētniekiem nav līdz galam skaidrs, kas rada neirodeģeneratīvās saslimšanas, kas izsauc šūnu bojājumu, tāpēc arī nav iespēju pilnībā likvidēt dopamīna deficītu. Andrejs Millers atzīst, ka grēkojam ar uzskatu, ka tā ir slimība, kas saistīta tikai ar vecumu. "Mēs klīnikā bieži redzam pacientus ar Parkinsona slimību, kam ir 40 gadi un jaunākus. Nevaram teikt, ka tā ir vecu pacientu slimība," uzskata Andrejs Millers. Bieži pacientiem ar Parkinsona slimību pievienojas depresija, vēlīnākās stadijās - arī kognitīvās problēmas. Tāpēc jāņem vērā, ka Parkinsona slimībai ir arī nemotorie traucējumi, kas bieži pacienta dzīves kvalitāti ievērojami pasliktina. Arī Latvijā arvien vairāk pievērš uzmanību pacientiem ar neirodeģeneratīvām slimībām, tāpēc svarīgi agrīni pacientus atpazīt, tāpat vajadzīgs šo pacientu reģistrs. Millers vērtē, ka ir daudzi pacienti, kam diagnoze nav uzstādīta. Tā kā neirodeģeneratīvās slimības ir aktuālas mūsdienās, to izpētei pasaulē tērē arī milzīgus līdzekļus. Latvijā tapis pētījums palīdzēs sekmīgi ārstēt pacientus ar asinsvadu problēmām nākotnē Ja pacients apgalvo, ka viņam ir problēmas ar kājām, tad patiesībā viņam ar kājām viss var būt kārtībā, bet kaite ir sirdī. Tieši tāpat arī galvas problēmas var būt meklējamas sirdī. Šādu vienotu skatījumu uz cilvēka asinsvadiem un organismu kopumā pievērsuši zinātnieki, veicot pasaules mērogā nepieciešamu pētījumu P. Stradiņa kliniskajā universitātes slimnīcā. Nākotnē pētījums palīdzētu mainīt vadlīnijas, lai sekmīgi ārstētu pacientus ar asinsvadu problēmām. Par pētījumu stāsta Latvijas Universitātes profesors, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas asinsvadu ķirurgs un Zinātniskā institūta direktors Dainis Krieviņš. Asinsvadu patoloģijas pacienti Latvijā koncentrējas divās vietās - Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā un Rīgas Austrumu Klīniskajā universitātes slimnīcā. Līdz ar to mediķiem radies priekšstats, kas ar šiem pacientiem notiek ilgstošā periodā, un tas bijis iemesls pirms trim gadiem uzsākt pētījumu un saprast, kā tad veicināt pacientu dzīvildzi. Pētījuma izstrāde notikusi sadarbībā ar profesoru Kristapu Zariņu no Stenforda universitātes ASV. Ar viņa uzņēmumā radītu inovatīvu metodi neinvazīvā veidā mērīti un izvērtēti sirds asinsvadi. Dainis Krieviņš norāda, ka šādu neinvazīvu izmeklējumu ik gadu Latvijā būtu nepieciešams veikt aptuveni 1000 pacientu, un tie nebūt nav tikai seniori. Savukārt pēc 65 - 70 gadu vecuma būtu noteikti jādomā par asinsvadu pārbaudi, it īpaši, ja ir vēl citi riska faktori, piemēram, smēķēšana, cukura diabēts, augsts asinsspiediens. Pētījuma rezultātus plānots nosūtīt Nacionālajam veselības dienestam, un tas viestu cerību, ka pacientiem, kuriem tiktu veikta asinsvadu ķirurģijas operācija, izmeklētu arī sirdi. Par pētījumu jau bijusi starptautiska interese, un tam būtu nepieciešams turpinājums, lai mainītu pieeju pacientu ārstēšanā.

Kā un kāpēc Latvijā veidojas strapkultūru stereotipi un aizspriedumi? Kas tiem palīdz rasties un izdzīvot, kā arī cik lielā mērā un pie kādiem nosacījumiem šo dažādo kultūru un etnisko grupu pārstāvji ir gatavi sadarboties? Kas ir starpkultūru stereotipu un aizspriedumu ideoloģiskie avoti Latvijā? Kāds ir to saturs, izplatība un intensitāte? Lai padziļinātu izpratni par stereotipu un aizspriedumainas attieksmes rašanās apstākļiem, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieki veikuši aptauju par Latvijas iedzīvotāju starpkultūru mijiedarbību un attieksmi pret kultūru dažādību. Iegūtie dati apkopoti pētījumā “Starpkultūru stereotipi un aizspriedumi Latvijā”. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar pētījumu iepazīstina Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore un  Diasporas un migrācijas centra direktore Inta Mieriņa. "Sociālie zinātnieki pat ar "neapbruņotu aci" varēja pamanīt, ka Latvijā migrācijas procesu rezultātā un vispār kopējā globalizācijas procesu rezultātā cilvēki arvien vairāk ikdienā sastopas ar dažādām kultūrām, tai skaitā tādām eksotiskām kultūrām, kas varbūt pavisam nesen, likās kaut kas tāls un nesasniedzams," pētījuma tēmas izvēli skaidro Mārtiņš Kaprāns. "Rīgā pēkšņi ielās parādās daudz cilvēku no Āzijas, tai skaitā uzņēmējdarbībā, nevis tikai studentu vidū. Šīs ikdienišķās reālijas mūs mudināja apsvērt, kā tad kopumā cilvēku priekšstati un varbūt aizspriedumi pret šīm grupām ir veidojušies, arī ņemot vērā kopējo Latvijas sabiedrības struktūru, kur ir pietiekoši liela kultūru daudzveidība," turpina Kaprāns. "Tā kā mēs ņēmām gan šo mantojumu, gan arī ar to mūsdienu jaunos izaicinājumus, kas ir saistīti gan ar migrāciju, gan kopējo globalizāciju. Skatījāmies, kā Latvijas iedzīvotāji, gan ikdienas mijiedarbībā, gan arī savos priekšstatos veido savus tēlus par dažādām kultūras grupām." "Pēdējā laikā zinātnieku aprindās, kas strādā ar migrācijas pētījumiem, arvien vairāk runā par to, ka Centrāl- un Austrumeiropas valstis, tai skaitā arī Latvija, pamazām no emigrācijas valstīm kļūst arī par imigrācijas valstīm. Tas nozīmē, ka pieaug arī dažādu kultūru un tautību skaits Latvijā. Vienlaikus mēs zinām to, ka tomēr arī šajā Eiropas daļāir aizspriedumi pret dažādām tautībām, pret cilvēkiem no dažādām," norāda Inta Mieriņa. Pētījumā mēģināts parādīt, kas ir šie aizspriedumi un kāpēc dažas grupas biedē vairāk nekā citas. Cilvēki tika lūgti izvērtēt savas izjūtas par dažādām etniskajām grupām. "Ja mēs skatāmies uz latviešu izjūtām pret krieviem vai krievvalodīgajiem un krievu izjūtām pret latviešiem, tad ir tikai daži procenti, kuri savas sajūtas raksturo kā vēsas vai ļoti vēsas. Daudz vairāk ir tādu, kam ir negatīvas izjūtas amerikāņiem, protams, pret afrikāņiem un ebrejiem, arī musulmaņiem. Bet tieši tas, ka ir tik ļoti mazs procents, kam ir šīs negatīvās attieksmes pret mūsu pašu vislielākajām kopienām," pētījuma rezultātus atklāj Inta Mierina. "Redzam, ka ir kopības izjūta, mēs tomēr izjūtam, ka tie ir savā ziņā savējie, mēs esam auguši ar vienām filmām, mēs saprotam vienus jokus. Tie, kas ir tomēr ārzemnieki, svešākas kultūras, kaut arī tās varbūt ir Rietumu kultūras, dažkārt liekas svešāki, nekā cilvēki, kas dzīvo blakus." Tas ir pozitīvais secinājums, bet ir arī negatīvie rezultāti. "Mēs nojautām no kaut kādiem sekundāriem datiem, no iepriekšējie pētījumiem, ka varētu sagaidīt, ka Latvijas iedzīvotāju priekšstati par romiem jeb čigāniem vai par musulmaņiem kā par plašu reliģisku grupu varētu būt problemātiski un negatīvi. Bet izteiktais kontrasts, izteiktā atšķirība starp dažādajām grupām un musulmaņiem un romiem ir ļoti liela daudzos aspektos," norāda Kaprāns. "Šīs divas grupas visvairāk var uzskatīt par aizspriedumu upuriem." Inta Mieriņa norāda, ka pētījums atklājis, ka Latvijas sabiedrībā principā ir tendence  stereotipizēt, cilvēkus pēc tautības. Apmēram divām trešdaļām ir svarīgs fakts, ka es esmu latvietis, krievs vai ebrejs. Etniskais aspekts joprojām sabiedrībā ir aktuāls. Pētniece skaidro, ka ir divas lielās dimensijas, par ko cilvēki domā, domājot par noteiktām grupām. Viens ir tas, cik lielā mērā tā grupa ir dominējoša, piemēram, uzspiežot savu kultūru. Tie Latvijas sabiedrības acīs gan amerikāņi, gan arī krievu kopiena dažkārt. Bet tad ir otra dimensija, cik liels drauds ir šī grupa Latvijas sabiedrībai. Tādā ziņā amerikāņi un krievi ir neitrāli. "Ja mēs skatāmies uz tām grupām, par kurām ir vislielākie aizspriedumi, tas ir musulmaņi, afrikāņi un romi, tad afrikāņus un romus uzskata par tādiem, kas ir drauds Latvijas sabiedrībai, bet viņus neuzskata par tik dominantiem, tāpēc varbūt arī par viņiem mazāk runā mazāk baidās. Bet musulmaņi ir grupa, kurus uzskata gan par savādiem, svešādiem, tādiem, kas nedod lielu pienesumu sabiedrībai, gan arī par tādiem, kas ir dominējoši un cenšas uzspiest savu kultūru citiem. Tas ir iemesls, manuprāt, kāpēc mēs tik daudz par viņiem runājam sabiedrībā, kādēļ cilvēki tieši uz šo grupu bieži vien arī izgāž negācijas, bažas un bailes," vērtē Inta Mieriņa. Vecticībnieku kopiena Latvijā Raidījumā runājam par starpkultūru un etniskajiem jautājumiem, bet nereti līdzās tam ir arī reliģiskie apsvērumi. Vecticībnieki un pareizticīgie - lai gan šīm reliģiskajām kopienām ir ļoti daudz līdzīgā, ir vērojamas arī atšķirības, un tas savulaik noteicis pat aizspriedumu veidošanos vienai kopienai pret otru. Arī Latvijā ir liels skaits vecticībnieku, un par šīs kustības vēsturi un pašreizējo situāciju stāstīja mākslas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Nadežda Pazuhina. Vecticībnieki un vecticība - vārdi jau it kā pasaka priekšā, ka runa ir par kādu senāku ticību. Jā un nē. Vecticība lielā mērā saistīta ar pareizticību, bet atšķirīgie termini parādās laika gaitā, kad pareizticībā sākas pārmaiņas. Pētniece Nadežda Pazuhina norāda, ka sinonīms vārdam vecticība būtu senpareizticība. Vecticībnieki sastopami teju visā pasaulē, tostarp Urugvajā, ASV, Vācijā, Polijā, Ķīnā un, protams, arī Latvijā, un šī izplatība skaidrojama ar bēgšanu no represijām Krievijas impērijā un migrēšanu 20. gadsimtā. Latvijā ir aptuveni 55 000 vecticībnieku, ap 60 vecticībnieku draudžu, lielākoties Latgalē un Daugavpilī vien atrodamas sešas draudzes. Grebenščikova draudze Rīgā 2020. gadā svinēja 260 gadu jubileju, draudzē darbojas arī vecticības muzejs. Pēdējo gadu laikā paši vecticībnieki iesaistās pētniecībā un sava kultūras mantojuma apzināšanā, bet Filozofijas un socioloģijas institūtā šos jautājumus pētījis Arnolds Podmazovs, kurš savulaik arī izdevis grāmatu “Vecticība Latvijā”. Savukārt ilggadējs visu Latvijas vecticībnieku pārstāvis vecticībnieku draudžu padomē bijis tās priekšsēdētājs Aleksejs Žilko, kurš 2021. gada janvāra sākumā devās mūžībā.

Globālās sasilšanas slieksnis, ko varam uzskatīt par bīstamu, varētu tikt sasniegts laika posmā starp 2027. un 2042. gadu. Vismaz ar šādiem datiem klajā nākuši Makgīla Universitātes pētnieki, progozējot, kādas klimata izmaiņas mūs sagaida līdz 2100. gadam. Vai un kāpēc ir pamats tam, ka bīstamo līniju prognozes kļūst aizvien pesimistiskākas? Kā šīs dažādās prognozes atšķiras un kā varam paredzēt klimata pārmaiņas Latvijā nākotnē? Saruna par aktuālo globālās sasilsānas jomā raidījumā Zināmais nezināmajā ar Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītāju Andri Vīksnu un Latvijas Universitātes pētnieks un bierdības “Zaļā biedrība” valdes priekšsēdētāju Jāni Brizgu. Raidījuma viesi atzīst, ka nemaz nav jāgaida 2027. gads, pārmaiņas var izjust jau šobrīd. "Apokaliptiskie scenāriji jau tagad īstenojas pasaulē dažādos reģionos klimata pārmaiņu ietekmē. Arī Latvijā to redzam, ir kārtējais siltākais gads, jo 2020. gada temperatūra bija 2,4 grādus virs normas un kļuva par siltāko gadu Latvijas meteoroloģisko novērojumu vēsturē kopš 1924. gada,"  atzīsta Andris Vīksna. Klimata pārmaiņas var redzēt ar katru gadu un ietekme turpināsies līdz pat gadsimta beigām, izmaiņas būs arvien krasākas. "Bīstamu, ekstremālu meteoroloģisko apstākļu ietekmi redzēsim arvien biežāk, ne tikai pasaulē, bet arī arī Latvijā. To zināmā mērā nevar apstādināt. Var censties mazināt to ietekmi uz klimatu un cerēt un mazināt pārmaiņu straujumu. Lielā mērā tas ir pat neatgriezeniski," uzskata Andris Vīksna. Vīksna norāda, ka dati liecina, ka visā pasaulē izmaiņas notiek pārliecinoši un gadījumi kļūst arvien ekstrēmāki. Aizvien biežāk ir novērojamas ekstrēmas lietavas, plūdi, sausums, šī tendence turpināsies. Pēc pašreiz pieejamiem scenārijiem līdz gadsimta beigām, ja nekas nemainīsies, nav īpašs pamats optimismam, ka pēkšņi kaut kas būtiski uzlabosies. "Klimata pārmaiņas ietekmēs visus, lai kādās nozarēs strādājam. Tās ir saistītas ar nokrišņiem temperatūru, tas tālāk ietekmē mūsu ikdienu," atzīst Jānis Brizga. "Tas, ko arī Latvijā esam iepriekš redzējuši, ir siltās ziemas, kad mežu izstrāde ir apgrūtināta vai kad pārplūst kādas upes kopā ar to, ka meliorācijas sistēmas nedarbojas,"turpina Jānis Brizga. "Zemnieki no vienas puses var priecāties, ka pagarinās veģetācijas sezona un var mēģināt divas ražas novākt, bet palielinās kaitēkļu un invazīvo sugu risks." Ir daudzas lietas, ko vajadzēs mācīties, kā varam mainīgajā klimatā dzīvot. Tajā pašā laikā Latvija neatrodas sliktākajā pozīcijā salīdzinājumā ar citiem pasaules reģioniem, tomēr klimata pārmaiņas ietekmē tautsaimniecību jau tagad. "Sniega sega mēreni pesimistisko scenārijos Kurzemes pusē samazināsies par 100 %, kas padarīs pastāvīgu sniega segu par ļoti eksotisku parādību, arī minimālās temperatūras ārkārtīgi pieaug," norāda Andris Vīksna. "Tāpat arvien biežāk ir dienas ar ļoti augstu temperatūru. Sabiedrību vēl vairāk ietekmē tropiskās naktis, kad gaisa temperatūra nepazeminās zem 20 grādiem, kas vairāk iespaido cilvēka veselību un neļauj atpūsties pēc karstās dienas. Iespaido visas tautsaimniecības jomas." Atšķirībā no pasaules, kur nokrišņu neesamības dēļ izjūtams arī ūdens trūkums, Latvijā nokrišņu daudzuma tendence ir pieaugoša, bet vasarās var būt periodi, kad mijas sausuma periodi ar spēcīgām lietavām, tas rada vēl būtiskāku ietekmi uz tautsaimniecību. "Pat Latvijas mērogā ar Latvijas salīdzinoši mēreno klimatu mēs jau redzam un redzēsim diezgan būtisku ietekmi," vērtē Andris Vīksna.   Rudeņi varētu būt garāki. Pavasari mainās salīdzinoši mazāk Rīgā pieredzētās klimata izmaiņas pagātnē Plūdi 1709. gadā, kad Doma baznīcā ūdenī atradies altāris, gadu simtiem ilgas bargas ziemas, slapjas vasaras - par vēsturiskajām klimata izmaiņām mūsu galvaspilsētā un kā klimants ietekmējis rīdzeniekums, stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pedagoģe, vēsturniece  Irēna Strēle. Klimats ir viens no faktoriem, kas vēsturiski ietekmēja cilvēku migrāciju no kādas vietas uz citu, ja palūkojamies, uz tagadējo Rīgas apkaimi, tad pirms 10-12 tūkstošiem gadu ļaudis te apmetās uz dzīvi Baltijas ledus ezera krastā. Bet turpinājumā skatīsim kā klimats ir ietekmējis ļaužu dzīvi tagadējā mūsu galvaspilsētā krietni vēlākos laikos. Pirmie rakstītie avoti par klimatu ne tika Rīgas apkaimē, bet visā toreizējā Latvijas un Igaunijas teritorijā ir rodami Livonijas Indriķa hronikā, kur vairākās vietās ir minēts, kā aizsalusi Baltijas jūra, piemēram, 1216. gadā un arī 1227. gada janvārī. Ejot laikam uz priekšu, apstājamies pie mazā ledus laikmeta, par kuru stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pedagoģe, vēsturniece Irēna Strēle. Kā vienu no dabas katastrofām pagātnē viņa min mazo ledus laikmetu, kas ilga aptuveni no 14. gadsimta līdz pat 19. gadsimta vidum. Šis klimata pārmaiņas visā pasaulē izraisīja vairāki spēcīgi vulkānu izvirdumi, un to ietekmē sākās gan vairākas slapjas vasaras bez saules, gan bargas ziemas. Irēna Strēle stāsta par pirmajiem dokumentiem, kuros ir fiksēts kā tolaik klimata pārmaiņu rezultātā, neizauga raža un iestājās bads. Dabas nelaimēm nāk klāt vēl kari un mēra epidēmijas, un turpinot skatīt šo laikposmu un dokumentus, kas glabājas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā Irēna Strēle min 18. gadsimta sākumu un lielos plūdus Rīgā 1709.gadā. Cita starpā turpinās arī Ziemeļu karš, un Rīgu tā paša 1709.gada rudenī aplenc Pētera I karaspēks un šis aplenkums ilgst teju deviņus mēnešus un Rīgā sākas milzīgs bads, kam sekoja mēris. Skatot vēl par krasām klimata izmaiņām vēsturē- Internetā var atrast Latvijas Universitātes ģeogrāfijas profesora Gunta Eberharda apkopojumu par dabas untumiem pagātnē, tā piemēram 1617. gadā Baltijā bijusi ļoti silta un lietaina ziema bez sniega. Visu janvāri pūtis dienvidaustrumu vējš un lijis, augusi zāle un izplaukuši ziedi, ziedējuši ķirši. Arī pēc septiņiem gadiem 1624. gadā atkal iestājusies tāda pati ļoti silta ziema. Savukārt 1431. gada vasarā valdīja liels sausums. Par to rakstīts: „Zeme un purvi dega,  dūmaka stāvēja sešas nedēļas, sauli neredzēja, zivis ūdenī nobeidzās un putni krita zemē”. Kā raksta profesors Eberhars, kopumā, vērtējot turpat 600 gadu garumā no 14. gadsimta līdz 20. gadsimta sākumam, Rīga un tās iedzīvotāji piedzīvojuši vairāk nekā 20 ledus sastrēgumu izraisīto katastrofālo plūdu postījumus.

Raidījums Zināmais nezināmajā skan astronomiskās noskaņās. Runājam par paraugu vākšanas misijām kosmosā. Kas ir tie atklājumi un zināšanas, kas tagad cilvēcei ir pieejamas, pateicoties šādām misijām? Un kas ir tie izaicinājumi, kuru veikšanai šobrīd nodarbinātas paraugu vākšanas misijas? iepazīstina Suntažu observatorijas saimniece un portāla "Starspace.lv" redaktore Anna Gintere un IT speciālisti un astronomijas entuziasti Raitis Misa un Ints Ķešāns. Ints Ķešāns bilst, ka tādu misiju kosmosā, no kurām pārved arī paraugus, nav daudz. "Paraugu atgriešanas misijas bijušas tik, ka var uz pirkstiem pārskaitīt. Ja kosmosa esam devušies tūkstošiem reižu, arī pietiekami daudz dziļāk Saules sistēmā, tad atgriezuši paraugus esam no Mēness, no vienas komētas, pie tam ne pašas komētas, bet putekļiem, kas ir ap šo komētu, no vien asteroīda un vēl mazliet Saules vēju savākuši. Tas arī viss, vairāk līdz šim nav bijis, jo šīs misijas ir ļoti kompleksas, gana dārgas, sarežģītas," norāda Ints Ķešāns. Anna Gintere piekrīt, ka kosmosā savāktais ir tikai "ārējā slānīša paskrāpēšana". "Nevar teikt, ka ir tikai tie paraugi no kosmosa, ko atgādājušas šīs misijas. Nevajadzētu aizmirst, ka mums pastāvīgi kosmoss pats atgādā dažādus paraugus. Protams, mēs nevaram izvēlēties, kas tas būs par paraugu, kas nokritīs uz zemes, bet reizi pa reizei mums tiek piegādāts kāds Marsa paraudziņš, kāds Mēness paraudziņš, kāds asteroīda paraudziņš. Zināšanas, kas ir savāktas pētot, kas ir nokrituši kā meteorīti, gan tos, kas atvesti speciāli, vairo izpratni par objektiem, no kuriem šie paraugi nāk," atzīst Anna Gintere. Raitis Misa bilst, ka no Mēness paraugu ir daudz, bet tas neaptver visus iežu veidus, ko tur var iegūt "Arī Latvijā ir iespēja apskatīt mazu Mēness gabaliņu Latvijas Universitātes muzejā ir paraugs," atklāj Raitis Misa. Tas ir viens no "pašatnācējiem".  Jupitera un Saturna satuvināšanās jeb Betlēmes zvaigzne Tieši 21. decembrī pie debesīm būs iespējams novērot lielu spīdošu objektu, ko izraisa Jupitera un Saturna satuvināšanās. Savulaik šo optisko parādību skaidroja arī kā Betlēmes zvaigzni, kas pēc Svētajiem rakstiem norādīja uz Kristus dzimšanas vietu. Lai gan laika apstākļi šobrīd mūs nelutina ar skaidrām debesīm, tomēr ir iespēja ar neapbruņotu aci saskatīt divu milzu planētu - Jupitera un Saturna - satuvināšanos, jeb kā to dēvē astronomi - konjunkciju, kad abas planētas būs nostājušās uz vienas skata līnijas, vizuāli tas būs 0.1 grāds, bet reāli Jupiteru no Saturna šķir vairāki simti miljonu kilometru. Par to, ko var redzēt pie debesīm attālināti ierakstītā sarunā stāsta Latvijas astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills.

Raidījumā Pievienotā vērtība parunājam par lielākajiem šā gada kiberincidentiem, Latvijas gāzes akciju dzīvi biržā un arī par tūrismu šogad. Robežas lielu daļu gada bija aizslēgtas, atslēgas bija nolauztas, bet – tūrisms ir arī valsts iekšienē un daudzi uzņēmumi šajā laikā ķērušies pie visai radošām idejām, lai izdzīvotu. Ja šis gads būtu jāraksturo ar vienu vārdu, tad trešais - tūlīt aiz leksikas, ko radio ēterā pārraidīt nedrīkst un vārdu savienojuma Covid-19, prātā nāk – digitāls. Viss notika digitāli, attālināti un no mājām. Jā, arī lielu daļu raidījumu veidojām katrs savās mājās, nemaz fiziski nesatiekoties. Un kas no tā? No vienas puses – nekas, no otras – pļaujas laiks dažādiem krāpniekiem un noziedzniekiem. Par vienu no šī gada spilgtākajām tendencēm – mēģinājumiem izkrāpt banku pieejas datus stāstījām jau iepriekš raidījumā. Bet tā nav vienīgā šī gada tendence. Bet kā ierasts, viens no lielākajiem drošības riskiem ir pats lietotājs. Turklāt šogad uzbrucēju darbu vieglāku padarīja tas, ka paņēmām darba datorus un aizgājām uz mājām. Un tur pieslēdzām pie mājas interneta tīkla, kurš, būsim godīgi, bieži vien būvēts pēc principa – sabakstīju un darbojas! Drošība? Eh, kam manu datoru vajag? Ja 3000 kucēna bildītes tiešām nevienam īsti nevajag, tad darba devēja klientu datubāzei interesenti varētu atrasties…. Tūrisms 2020.gadā Paredzēts, ka šajā gadā kritums būs 80 %, tūrisma nozares gada konferencē atzina Latvijas investīciju un attīstības aģentūras Tūrisma departamenta vadītāja Inese Šīrava. Arī Latvijā kritums ir iespaidīgs. Ja iepriekš aptuveni 70 % tūristu Latvijā bija ārzemnieki un atlikušie 30% - vietējie ceļotāji, tad 2020. gadā ceļošanas ierobežojumu rezultātā šī proporcija mainījusies un bijusi puse uz pusi. Mainījušās arī valstis, no kurām tūristi Latvijā ieradās.  Pagaidām gan, vismaz tuvākos pāris mēnešus, nav pamata būtiskam optimismam par to, ka Covid atkāpsies un varēsim uz nebēdu ceļot pat tikai savas valsts robežās. Bet neliels mierinājums ir tas, ka aptaujas rāda – vēlme ceļot nav zudusi! 

Cik viegli veidojas dažādi stereotipi un kā mediji un citi, kuros ieklausās, itin viegli apzināti vai neapzināti var palīdzēt tos izplatīt? Rīgas Stradiņa Universitāte šobrīd realizē projektu, kura viens no mērķiem ir runāt ar medijiem par sterotipiem un problēmām, kas traucē trešo valstu pilsoņiem, kuri Latvijā uzturās likumīgi, ieklauties sabiedrība. Pētnieki arī skaidrojuši, kā veidojas stereotipi un kā arī gluži nejauši izvēlēts attēls var veidot noteiktu attieksmi kā pret ieceļotājiem, tā arī citām sabiedrības grupām. Par to, kāda vara medijiem un citiem viedokļu un attieksmju veidotājiem, mūsu pašu priekšstatu konstruēšanā, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Raidījuma viesi Rīgas Stradiņa Universitātes asociētā profesore un studiju programmas Komunikācija un mediju studijas vadītāja Ilva Skulte un šīs pašas augstskolas studiju programmas Fotogrāfija vadītājs un pētnieks Alnis Stakle. "Medijpratība nozīmē to, ka tu zini, uz ko skatīties, tu zini, kas tev jāmeklē tekstā, virsrakstā attēlā, kur varētu būt tās vājās vietas. Piemēram, ja attēls vai virsraksts izsauc pārāk daudz emocijas, tad tu jau vari kļūt aizdomīgs, ka tur tā ir. Tev jāpievērš uzmanība avotiem, jāpievērš uzmanība apmēram kā avotu izteikumi vai informācija ir lietota, vai tur kaut kas nav absolūti izrauts no konteksta. Jāpievērš uzmanība datumam, kad tas noticis," skaidro Ilva Skulte. "Ir apmēram 10 būtiskas lietas, kam var iziet cauri, bet pats būtiskākais solis vai elements, kas, man liekas, vēl vairāk iztrūkst mūsdienu medijpratībā, ka tev, līdzīgi kā pārejot pāri ielai, ceļu satiksmes noteikumi saka, paskaties uz vienu un otru pusi, tāpat,  piemēram, pārsūtot kādus ziņu facebook, ir jāatstāj sev tas laiks, kurā tu ātri "izčeko" cauri, vai tu vari doties tālāk." "Žurnālists ir tiešām tirgus apstākļos, tādos spiedīgos apstākļos. Viņam, no vienas puses, ir jāpasaka, godīgi, precīzi, objektīvi, neitrāli un tā tālāk, ko īstenībā arī plus mīnus mēs visi ticam, ka tā notiek, un zinām, ka tā vajadzētu. Bet otrs, ka viņam ir jāpārdod savs produkts, un tajā brīdī viņš ļoti bieži izšķiras, piemēram, kaut ko nedaudz iekrāsot emocionāli, un līdz ar to veidojas stereotipi," turpina Ilva Skulte "Nu es domāju, ka attēlu ziņā grēku ir daudz, bet primārais, kas, man liekas, ir attēla aprakstu neesamība lielā vairumā mediju. Ne par sabiedriskajiem šobrīd runāju, bet tie, kas ir vairāk komerciālāk orientēti un kuri pārtiek no klikšķiem bieži vien. Attēliem nav aprakstu, lai gan mēs zinām, lai profesionāls fotogrāfs atdotu attēlu kādā attēlu bankā kā žurnālistiku reportāžu, tur vienmēr apraksts, gan notikums, laiks, vieta, cilvēki, ja identitāte ir atpazīstama," norāda Alnis Stakle. "Vizuālais redaktors attēlu bankā to vienmēr iegūst. Kāpēc tas nav medijos, tas ir dīvaini. Īpaši, ja runājam par migrācijas atainojumu, kur ir kādam sociālās atstumtības riskam apdraudēta cilvēku grupas atainotas. Arī Latvijā saistībā ar notikumiem par romiem var no Rumānijas pievienot attēlu." Pētījumi par datu kopām radījuši iespēju Latvijas uzņēmumam izveidot algoritmu datu analīzei finanšu un citos sektoros Bankai būtu sarežģīti visiem saviem klientiem uzzīmēt grafikus, lai saprastu, kuri klienti pēc kādām pazīmēm savā starpā ir līdzīgi, novērotu anomālijas vai izdarītu citu analīzi. Bet to spēj algoritms, ko izstrādājis uzņēmums “Alpha Visum”. Tas ir instruments, lai finanšu nozarē un citos sektoros regulārus datus jeb tā saucamo laika rindu būtu viegli meklēt, grupēt, prognozēt un varētu pieņemt tālākus lēmumus. Algoritma izstrāde nav saistīta ar mākslīgā intelekta izmantošanu, bet gan matemātiskiem aprēķiniem. Ar jaunradītu algoritmu laika rindu datu apstrādei un tā praktisko nozīmi iepazīstināja uzņēmuma “Alpha Visum” valdes priekšsēdētājs un viens no īpašniekiem Artis Zablockis. 2017. gadā uzņēmums izveidots ar konkrētu mērķi – radīt algoritmu, kas, saliekot loģiskā ķēdē fiziskos un matemātiskos procesus, spētu apstrādāt laika rindu datus. „Alpha” ir plaši pazīstama mērvienība finanšu sektorā, kas mēra konkrētas indivīda izpausmes salīdzinājumā ar citiem tirgus dalībniekiem, un tas nosaka, cik labs viens tirgus dalībnieks ir salīdzinājumā ar pārējo tirgu. „Visum” nāk no latīņu valodas un šajā gadījumā apzīmē perfektu vīziju, ko uzņēmums palīdz radīt finanšu un citu nozaru dalībniekiem. Kāpēc tas nepieciešams un kā tas tiek panākts, par to turpina Artis Zablockis.

REstarts 16: F1 TV Latvijā, Verstapens vs Hamiltons vs Botass vs Leklērs vs Fetels, Racing Point protests.

Gadījums, kad policists ASV nogalināja melnādaino Džordžu Floidu, raisījis plašus nemierus un diskusijas par rasismu visā pasaulē. Lai gan pastāv arī viedoklis, ka rasisms īsti nav Latvijas problēma, diskusijas vismaz publiskajā telpā liecina, ka par to noteikti ir vismaz jārunā. Turklāt, Latvijas vēsturiskā pieredze liecina un arī virkne datu liecina par to, ka varam būt gana aizspriedumaini. Par to, vai un kā Latvijā iespējams rasisms, diskutē Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošie pētnieki Didzis Bērziņš un Kaspars Zellis, kuri plaši pētījuši holokaustu un antisemītisma izpausmes. Didzis Bērziņš sociālajos tīklos ziņojis, ka dzīvojam otrajā antisemītiskajā reģionā pasaulē. Pētnieks min, ka tas ir bijis nedaudz provokatīvs izteikums, taču ir aptauja, kurā pasaule sadalīta septiņos reģionos, kur esam iedalīti Austrumeiropā, un šis reģions aptaujā ir otrs antisemītiskākais reģions uzreiz aiz Tuvajiem Austrumiem. "Skatoties pasaules griezumā, mums antisemītisma indeks šajā aptaujā ir nedaudz virs vidējā pasaulē, bet, ja noņemam nost Tuvos Austrumus, esam ar lielāku atrāvienu virs vidējā," skaidro Didzis Bērziņš. Aptaujā ir 11 izteikumi, kurus tās veidotāji atzinuši par antisemītiskiem. Piemēram, ebrejiem ir pārāk liela ietekme uz pasaules ekonomiku; ebrejiem ir pārāk liela vara medijos. Ja cilvēks atbild uz sešiem apgalvojumiem apstiprinoši, viņu uzskata par antisemītisku uzskatu paudēju. Citās aptaujās Latvijas sabiedrība izskatās labāk, bet tajās arī jautājumi ir citādi, piemēram, vai Latvijā pastāv anitsemītisms, vai esat sastapušies ar antisemītiskiem izteikumiem. "Ja mums jautā, vai Latvijā pastāv anisemītisms, mēs sakām nē, tāpēc ka to neatpazīstam, nevis tas nepastāv. Savukārt, kad mums jautā jautājumus no sērijas, vai ebreji ir slikti, tad tā aina diemžēl ir nedaudz bēdīgāka," atzīst Didzis Bērziņš. Kaspars Zellis atzīst, ka Latvijā antisemītisms pastāv gandrīz zemapziņas līmenī. Bieži paši neizprotam daudzus jautājumus un skatāmies uz problēmām caur antisemītisko prizmu paši varbūt pat neapzinoties, ka tas ir antisemītisks "Bieži, kad runā par šo problēmu publiski, cilvēki to uztver ļoti personiski, ka tieši viņiem pārmet antisemītismu. Ja pārmetumi ir pilnībā nepamatoti, kāpēc nepieciešama tāda sakāpināta reakcija," vērtē Kaspars Zellis. Pūļa uzvedības fenomens Cīņa pret rasismu un iestāšanās par cilvēktiesībām daudzviet pasaulē šobrīd ieguvusi citu seju - ir vērojams vandalisms, grautiņi, pieminekļu demolēšana. No vienas puses, tas vairs neizskatās kā cīņa par tiesībām, bet, no otras puses, tas parāda iesīkstējušas problēmas sabiedrībā, kas izpaužas destruktīvā veidā. Tieši tas lielā mērā paskaidro pūļa uzvedības fenomenu, taču neapšaubāmi tas ir novērots jau krietni agrāk un ne tikai Amerikas Savienotajās Valstīs. Kādos gadījumos šis fenomens veidojas un vai tas vienmēr ir destruktīvs, skaidro Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas profesore, socioloģijas doktore Aija Zobena. Sekošana pūlim, ar prātu nemaz racionāli neizsverot, ko un kāpēc daru, - šādi varētu raksturot tādu fenomenu kā pūļa uzvedība. Pašreizējos apstākļos, kad pasaulē pretrasisma protesti bieži pārauguši grautiņos, arī pūļa uzvedības pētnieki vairāk sākuši skaidrot, kāpēc cīņa par reālu problēmu pāraug nekontrolētā vandalismā. Pūļa uzvedība nav jauna 21. gadsimta parādība, jo to jau 19. gadsimtā savā darbā skaidrojis franču zinātnieks Gustavs Lebons pēc paša piedzīvotā Parīzes komūnā franču-prūšu karā un lielajiem postījumiem pilīs, bibliotēkās un citviet. No mūsdienu socioloģijas perspektīvas raugoties, pūļa uzvedība tiek interpretēta tajā brīdī, kad mūsu izturēšanos regulējošās normas vairs nedarbojas. Vai nu mēs no tām mākslīgi un labprātīgi esam atteikušies, piemēram, dodoties uz rokkoncertu vai sporta spēli, vai arī pūļa efekts veidojas stihiski. Vēl pūļa efekts tiek izmantots, gan uzkurinot sporta spēļu un koncertu skatītājus, gan tad, ja cilvēki ir ar kaut ko neapmierināti un sabiedrībā ir gadiem nerisinātas problēmas. Tas attiecināms uz protestiem ASV, kur rasu attiecības ir sens un sāpīgs jautājums. Uzplēšot strutojošu augoni, iespējams izsaukt tādus spēkus, kas nav kontrolējami un ir bez racionālas rīcības, piemēram, daudzviet notikusī pieminekļu demolēšana. Protesti ASV nav jaunums, plaši nemieri notika savulaik arī pēc Martina Lutera Kinga slepkavības un citiem gadījumiem. Vēl var pieminēt citu ASV fenomenu – linča tiesa, kas paredz spriest tiesu tūlīt un tagad. Arī te ir nozīme pūļa efektam, jo, rīkojoties individuāli un izvērtējot rīcību racionāli, piekaušana vai nomētāšana ar akmeņiem nemaz nenotiktu. Sabiedrībā pastāvošo nevienlīdzību var atrisināt paaudžu, nevis vienas dienas laikā, un ir jābūt gribai. Bet kādas vēsmas pūļa uzvedības sakarā bijušas novērotas Latvijā? 1985. gada 6. jūlijs, pēc grupas „Pērkons” koncerta Ogres estrādē grupas fani izdemolēja vilciena vagonus, un grupas darbība uz laiku tika aizliegta. Vagonu demolēšana kā protests pret padomju iekārtu? Varbūt par skaļu teikts, bet visticamāk, ka mūzikai un pūlim nozīme bija gan. Bet viens no jaunāko laiku notikumiem neapšaubāmi ir 13. janvāra Vecrīgas nemieri 2009. gadā, saukti arī par Bruģa revolūciju, kas parādīja sabiedrības neapmierinātību ar ekonomisko situāciju Latvijā. Tomēr Aija Zobena norāda, ka kopumā latvieši ir grūti izprovocējami, un te zināmu lomu varētu spēlēt arī ziemeļnieciskā kultūra.

Lai cik strauji mainītos pasaule tehnoloģiju iespaidā, mēs turpinām lasīt grāmatas — ierastas, mīļas un rokās taustāmas. Grāmatu dizains vienmēr ir bijusi īpaša, ļoti smalka un atbildīga grafikas dizaina kategorija. Arī Latvijā varam lepoties ar teicamiem grāmatu dizaina paraugiem, godalgotiem darbiem un zinošiem to dizaina autoriem. Kāds ir grāmatu veidošanas process un cik viegli vai sarežģīti ir izdot augstvērtīgas grāmatas Latvijā? Par to stāsta grafikas dizainers Aleksejs Muraško, kurš šogad jau otro reizi ir godalgots ar grāmatu mākslas konkursa “Zelta ābele” galveno balvu.

Pielāgojoties situācijai, tiešsaistes hakatoni dažādās nozarēs ir kļuvuši par jauno populāro veidu, kā tiek radītas inovatīvas idejas darbībai krīzes laikā. Arī Latvijā jau ir notikuši vairāki hakatoni un pagājušajā nedēļā tikai aizvadīta koprades sesija, kas bija veltīta radošo industriju un kultūras nozarei. Pielietojot dizaina domāšanas principus praksē. Hackcreative: An Industry Transformed hakatona dalībnieki izstrādāja radošus risinājumus, kas varētu sniegt atbalstu nozares pārstāvjiem sarežģītajā pārmaiņu laikā. Raidījumā piedalās stratēģe un uzvarētāju komandas Brainfood pārstāve Elvi Kutavus, kuratore un komandas #visitmuseum vadītāja Līga Lindenbauma, kā arī dizainers un vairāku hakatonu mentors Edgars Zvirgzdiņš.

Jau ilgu laiku iedzīvotāju izsekošana ir bijusi aktuāla tēma futūristiskos stāstos, kur tiek aprakstīti nākotnes valsts režīmi, izsekojot un kontrolējot sabiedrību. 2020. gadā Covid-19 ietekmē daudzas valstis sāka izstrādāt lietotnes iedzīvotājiem, lai varētu operatīvi informēt sabiedrību par vīrusa izplatību un draudiem. Arī Latvijā tiek izstrādāta šāda lietotne, bet cik praktiska un noderīga tā būs iedzīvotājiem? Šādi risinājumi būs ar vien aktuālāki un valstis, izmantojot modernās tehnoloģijas, būs spējīgas izsekot datus par iedzīvotāju aktivitātēm. Zviedrijā jau tagad vairāk kā pieci tūkstoši iedzīvotāji brīvprātīgi ir ievietojuši NFC čipu savā plaukstā, lai spētu ikdienā vieglāk veikt aktuālās darbības ar tehniskām iekārtām, un iedzīvotāju čipošanas tēma tuvā nākotnē būs ar vien aktuālāka valstu politikajās diskusijās par sabiedrības un privātuma drošību.

Koronavīrusa pandēmijas dēļ daudzas lietas aizvirzījušās otrajā plānā, tomēr tas nenozīmē, ka tās nav svarīgas un ar tām neviens nenodarbojas. Tā piemēram vides un klimata politika, kas Eiropas Savienībā pirms pandēmijas bija viens no lielākajiem izaicinājumiem, par ko būs jādomā arī turpmāk. Arī Latvijā. Par to saruna Krustpunktā pirmdienas lielajā intervijā, kad mums studijā attālināti pievienojas Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un vides zinātņu fakultātes pētnieks, biedrības „Zaļā brīvība” vadītājs Jānis Brizga.

Jau ilgu laiku iedzīvotāju izsekošana ir bijusi aktuāla tēma futūristiskos stāstos, kur tiek aprakstīti nākotnes valsts režīmi, izsekojot un kontrolējot sabiedrību. 2020. gadā Covid-19 ietekmē daudzas valstis sāka izstrādāt lietotnes iedzīvotājiem, lai varētu operatīvi informēt sabiedrību par vīrusa izplatību un draudiem. Arī Latvijā tiek izstrādāta šāda lietotne, bet cik praktiska un noderīga tā būs iedzīvotājiem? Šādi risinājumi būs ar vien aktuālāki un valstis, izmantojot modernās tehnoloģijas, būs spējīgas izsekot datus par iedzīvotāju aktivitātēm. Zviedrijā jau tagad vairāk kā pieci tūkstoši iedzīvotāji brīvprātīgi ir ievietojuši NFC čipu savā plaukstā, lai spētu ikdienā vieglāk veikt aktuālās darbības ar tehniskām iekārtām, un iedzīvotāju čipošanas tēma tuvā nākotnē būs ar vien aktuālāka valstu politikajās diskusijās par sabiedrības un privātuma drošību.

Pasaules derīgo izrakteņu klāstā smiltis parasti nepiesauc kā pirmās un dārgākās. Un tomēr – smiltis ir viens no pieprasītākajiem resursiem, kura ieguve gadā pārsniedz 50 miljardus tonnu. Cik dažādas ir smiltis, no kā tās sastāv un kādas tās ir Latvijā? Šie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem atbildes meklējam raidījumā Zināmais nezināmajā, jo izrādās, arī Latvijā var atrast arī zelta smilšu graudiņus. Raidījuma viešņa - Latvijas Universitātes (LU) muzeja eksperte un LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētniece Vija Hodireva. "Vēsture ir sena par zelta pētījumiem Latvijā, atzīst Vija Hodireva. "Ja man prasa, vai Lativjā ir zelts, es saku - jā, bet cik daudz – piecu smilšu graudu lielumā." Pētniee atklāj, ka jau pirms vairākiem gadiem, pētot smilšu minerālo sastāvu, gan Kurzemē, gan Vidzemē tika atklāti daži zelta graudi. Tie ir ap milimetru lieli. Tas tomēr nav pietiekami daudz, lai zeltu iegūtu pie mums iegūtu. Datu analīze pēc ģeologu ekspedīcijas uz Ziemeļu Timānu Ģeologu ikdiena paiet, pētot seno laiku liecības par zemes uzbūvi, un to veic arī studējošie tepat Latvijā. Taču dažkārt zinātniekiem rodas iespēja aizceļot uz tālākām vietām, lai ne tikai pētītu kādu periodu zemes attīstības vēsturē, bet vienlaikus iegūtu jaunus datus par agrāk notikušām pārmaiņām arī Baltijas teritorijā. Šī gada septembrī raidījumā iepazīstinājām ar Latvijas ģeologu ekspedīciju uz Ziemeļu Timānu. Šajā reizē plašāks ieskats tajā, ko tieši pētnieki vēlējās noskaidrot un kā veicies ar darbiem pēc ekspedīcijas. Ekspedīcijas zinātnieku vidū nebūt nenotiek katru dienu. Tas ir rūpīgi plānots darbs, kam pētnieki gatavojas ilgu laiku. Šī gada vasarā notikusī ekspedīcija uz tālo apgabalu Ziemeļu Timānu aiz polārā loka, ir daļa no projekta, ko realizē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis kopā ar saviem kolēģiem no Latvijas un Krievijas. Ziemeļu Timāns atrodas Krievijas teritorijā pie Barenca jūras, un pirms tālā ceļa izvirzīts arī konkrēts zinātniskais mērķis. Par Ziemeļu Timāna ekspedīcijā iegūto datu analīzi stāstīja un ar citiem aktuālajiem pētījumiem iepazīstināja Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis.

Kvantu pētnieki ir nākuši klajā ar nozīmīgu paziņojumu. Proti, īpaši izveidots dators „Sycamore” ir spējis veikt sarežģītus aprēķinus tik ātri, cik līdz šim nav izdevies nevienam no līdz šim zināmajiem superdatoriem. Pētnieki norāda, ka tam, ko „Sycamore” spēja paveikt 200 sekundēs, klasiskajiem superdatoriem vajadzētu 10 000 gadu. “Kvantu skaitļošanas lielais brīdis,” tā sociālajos tīklos par atklājumu, kam veltām raidījumu, izteicies viens no mūsu sarunas dalībniekiem Andris Ambainis. Kam tad mēs esam liecinieki un ko pētnieki ir atklājuši, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors Andris Ambainis un Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors Vjačeslavs Kaščejevs. “Milzīgs solis, par kuru pirms 22 gadiem man un kolēģiem nebija skaidrs, vai un kad kaut kas tāds būs,” atzīst pētnieks Andris Ambainis. “Tas ir arī brīdis, kas maina pamatīgi to, ko es kā teorētiķis – kvantu algoritmu cilvēks daru. Šeit ir ierīces, kas var kaut ko darbināt, tas būtiski maina kvantu zinātni, arī teorētiķu un algoritmu izstrādātāju pasaulē.” "Šis ir pirmais kvantu dators, ko vairs nevar nomodelēt uz jaudīgu superdatoru vai ir grūti to izdarīt. Tā analoģija kā pirmais lidojums ar lidmašīnu, kad koka propellera lidmašīna ir pacēlusies un nolidojusi 100 metrus. Tas ir noticis. Pagaidām tas, ko reāli var šis dators, ir visai maz. Spēj vienā konkrētā uzdevumā pārspēt tradicionālo visjaudīgāko skaitļošanas tehniku,” skaidro Ambainis. “Līdz datoram, kas spēs risināt visas lietas, ko mēs gribam, vēl tālu. Bet te ir strādājoša ierīce," turpina Ambainis. “Tas ir augstākā līmeņa kvantu inženierzinātnes sasniegums. Ceļš uz pilnvērtīgu kvantu skaitļotāju ir vaļā. Tas ir nopietns tehnoloģiskais sasniegums,” atzīst Vjačeslavs Kaščejevs. Viņš skaidro, ka procesoram ir kvantu līmenis un analogās elektronikas sistēma un vienmēr viens no lielākajiem izaicinājumiem ir bijis, ka tās nav digitālas ierīces. “Tas, ka google inženieri to paveikuši 53 kvantu bitiem, ir absolūti bezprecedenta sasniegums," vērtē Kaščejevs. Arī Latvijā popularitātes gājienu sākuši sarunu boti Pēkšņi datorā no kāda loga iznirst draudzīgs sveiciens un aicinājums piedāvāt palīdzību jums interesējošā jautājumā. Daudzi būs saskārušies ar šo situāciju, apmeklējot valsts iestāžu mājaslapas vai sociālo tīklu vietnes. Varētu likties, ka arī vēlā nakts stundā otrpus ekrānam kāds cilvēks patiešām ir gatavs sniegt jums palīdzību, taču tas patiesībā ir apmācīts robots. Kur robots, tur arī “čatbots” jeb sarunu bots, un šī sistēma attīstās aizvien augstākā līmenī. Kas ir sarunu bots un pēc kāda principa tas darbojas, skaidro Kultūras informācijas sistēmu centra projekta vadītājs Jānis Ziediņš. Čats ir veids, kā ikdienā sazināmies ar citiem cilvēkiem, un šobrīd varam to darīt, piemēram, lietotnē „WhatsApp” vai „Facebook”. Bet jau kādu laiku pastāv iespēja sarakstīties ar botu jeb robotu. Pēdējā pusotra gada laikā boti savu popularitātes gājienu sākuši arī Latvijā, un pamatā “čatbotus” ir iespējams ievietot mājaslapās, sociālo tīklu vietnē „Facebook” ar ziņojumu jeb „Messenger” starpniecību, kā arī lietotnes „Skype” saziņā. Protams, sarunu boti visu nezina. Vispārīgiem jautājumiem, piemēram, par laikapstākļiem, botam ir iespējams iepriekš sagatavot arī tādas atbildes, kas piedāvā interesentiem apmeklēt citas mājas lapu adreses. Ja jautājums ir ļoti specifisks, tad par šo bots tomēr atbildēs, ka nezina, taču vedinās lietotāju atgriezties pie tādām tēmām, kas botam ir zināmas. Šādās situācijās lietotājs saziņu ar botu var arī nomainīt uz saziņu ar īstu klientu apkalpošanas speciālistu. Tāpat bots var lūgt lietotāja e-pasta adresi, un atbildi klientu apkalpošanas speciālisti lietotājam elektroniski nosūta vēlāk. Kopumā Latvijā valsts iestādes aizvien vairāk sāk iedzīvotājiem piedāvāt botu iespēju. Kultūras informācijas sistēmu centrs veido tehnoloģijas, kas saistītas ar valodu risinājumiem. Tādējādi, izmantojot automatizēto tulkošanu, nākotnē boti varētu sazināties ar lietotāju arī angļu valodā, un ar balsi, ne tikai rakstveidā. Platformas HUGO.LV ietvaros, kas piedāvā tulkošanu, runas atpazīšanu un runas sintēzi, centrs sācis darbu pie jauna projekta. Arī portālā „Latvija.lv” bots būs apmācīts par dažādiem pakalpojumiem un iespējām, lai palīdzētu portāla lietotājiem. Tāpat projekta ietvaros plānots izstrādāt botu publisko bibliotēku informācijas sistēmām.  

Raidījumā "Notikumu kaleidoskopā" pie vadītāja Aināra Ašaka viesojas Baltijas Juvelieru asociācijas prezidents, "Dzīvā sudraba muzeja" veidotājs un dibinātājs Olegs Auzers. Ar Latvijā pazīstamāko sudraba apstrādes meistaru saruna ir ļoti interesanta. Meistars stāsta, piemēram, par sudraba noslēpumiem un kā tie pārtop mākslas darbos. Klausies un piedalies!

"Camino de Santiago” (Santjago ceļš) ir viens no populārākiem svētceļnieku maršrutiem Eiropā. Papildus klasiskajam maršrutam Spānijā, Eiropā ir izveidots vesels Svētā Jēkaba ceļu tīkls, kam tuvākajā laikā pievienosies arī 300 km garš Santjago ceļš cauri Latvijas teritorijai. Tie būs 14 posmi, katrs 20-30 kilometrus garš. Par ceļa tapšanu, maršruta īpatnībām un nozīmi, raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta ceļa izveides autore Latvijā, Santjago biedrības izveidotāja Sandra Rone, Kultūras akadēmijas pasniedzēja, svētceļojumu vadītāja Latvijā daudzu gadu garumā Linda Straume pasaules apceļotāja, ceļojumu bloga "mugursoma.lv" autore Zane Eniņa. Latvijas Santjago ceļš sāksies Valkā un noslēgsies Žagarē (Lietuva). Ceļa maršrutu veidojot, ievērots Santjago ceļa veidošanas princips, ka jāparāda dažādas kultūrvēsturiskas vietas valstī un arī daba, tāpēc arī iekļauts viens posms gar jūru. Tāpat iekļautas mazāk apdzīvotas vietas, kā arī maršruts veidots tā, lai ceļš vestu gar dažādu konfesiju baznīcām. Caur Vidzemi ceļš ved pa vēsturiskām vietām, kur ir apliecinājums par Santjago ceļu un karte veidota saskaņā ar arhibīskapiem, Kultūras ministriju, Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi. Maksimāli vēlme ir izvairīties no lieliem ceļiem, lai iešana būtu droša un patīkama. Karte sadalīta 14 posmos, aptuveni pēc spējām, cik cilvēks dienā var noiet ap 25 - 30 km. Santjago ceļu drīkst mērot kājām, ar velosipēdu vai ar zirgu. Paralēli top arī naktsmītņu tīkls, meklējot vietas, kur būtu iespēja pārnakšņot par pieticīgākiem līdzekļiem. Tā kā pagaidām Latvijā vēl naktsmītņu nav daudz, vēlams iepriekš sazināt. Santjago ceļš ir par ļaušanos, ceļš palīdz un nodrošina, atrod iespējas un vietas! Viena teorija ir, ka īstākais svētceļojums ir tas, ko veicam no sava mājas sliekšņa. Arī Latvijā ir cilvēki, kas to izdarījuši.  

5G risinājumu efektīva ieviešana būs atkarīga no mobilo operatoru, IT un citu nozaru uzņēmumu, arī pašvaldību un valsts iestāžu spējas sadarboties. Interese par 5G tehnoloģijām ir, bet vai tas pagaidām vairāk nav teorētiskā līmenī, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Latvijas Mobilā telefona prezidents Juris Binde un TELE 2 valdes priekšsēdētājs Valdis Vancovičs. 2020.gadā arī Latvijā jau varētu būt neliels 5G tīkls. "Galvenie parametri, kas raksturos piektās paaudzes (5G)  sistēmu, ir liels datu pārraides ātrums un zema aizture, šodien tā ir 15 – 20 milisekundes,  5G būs 1 milisekundi. Šī sistēma nav paredzēta masu tirgum, pamatā industriālām vajadzībām, dažādu vadības infrastruktūru veidošanai," skaidro Juris Binde "5G būs arī daudz dziļākas pārmaiņas pamattīklā, lietotājiem būs iespēja mainīt pamattīkla parametrus, ja būs nepieciešams liels ātrums, varēs izvēlēties to kā prioritāti, kam zema aizture – attiecīgi to. Būtībā būs jauns tīkls," norāda Valdis Vancovičs Binde bilst, ka daļēji būs iespējams integrēt ar esošo tīklu.   Raidījums tapis ar Eiropas Savienības un Eiropas Parlamenta atbalstu.  

Gaisa piesārņojums ir viena no aktuālākajām vides problēmām Eiropas strauji augošajās pilsētās, tostarp arī Latvijā. Īpaši tas jūtams apkures sezonā, kad bezvēja laikā veidojas smogs un gaisa kvalitāte strauji pasliktinās. Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) pētnieki nākuši klajā ar risinājumu, kas ne tikai par 80% samazinātu gaisa piesārņojumu, ko rada malkas apkures sistēmas, bet arī padarītu tās efektīvākas. Īpašs miglas aparāts – tā to nodēvējuši RTU pētnieki, radot filtru, kas ļautu mazināt koksnes apkures radīto gaisa piesārņojumu. Tā kā malka, granulas un citi koksnes produkti aizvien tiek plaši lietoti Latvijas mājsaimniecībās, šādam filtram būtu plašs pielietojams arī tepat. Kā tas darbojas, rRaidījumā Zināmais nezināmajā stāsta RTU Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta vadītāja, profesore Dagnija Blumberga un šī institūta pētnieks Miķelis Dzikēvičs. Siltuma uzturēšana savulaik Latvijas pilīs un muižās Krāsnis, siltās grīdas un  gultas apsildāmie laika gaitā ir mainījuši izskatu, bet to funkcija ir palikusi nemainīga – apsildīt telpu un padarīt to ērtu dzīvošanai. Jau kopš senas Romas laikiem bija izplatīta tāda apkures sistēma kā siltās grīdas. Arī Latvijā tās nebija retums – gan šāds siltuma padeves veids, gan podiņu, gan čuguna krāsnis  te ir bijušas  dažādos laikmetos. Par  apkures sistēmām Latvijas muižās un pilīs agrākos laikos stāsta arhitektūras vēstures zinātņu doktors, kultūras pieminekļu izpētes un saglabāšanas eksperts, restaurators un arhitekts Ilmārs Dirveiks.

No atkritumiem un nekam nevajadzīgiem pārpalikumiem radīt produktu, tādējādi samazinot resursu patēriņu pasaulē – par šādu mērķi aizvien biežāk runā valstu līderi, aktīvisti, arī uzņēmēji un, protams, pētnieki. Arī Latvijā tapušas vairākas idejas atkritumu tālākai izmantošanai, tostarp, biogāzes ražošanā. Ražojot biogāzi varam būt droši, ka tādējādi izmantojam atjaunojamu resursu, kas rada videi mazāku kaitējumu. Vienlaikus, biogāzes ražošanā paliek pāri siltums un atkritumvielas, kurām jārod tālāks pielietojums. Rīgas Tehniskās Universitātes pētnieki tos izmanto aļģu audzēšanai, kuras vēlāk kļūst par biogāzei vajadzīgo biomasu. Par pētījumiem raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Tehniskās Universitātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta pētnieki Krišs Spalviņš un Baiba Ieviņa.

Ziemassvētku laiks ir īpašs ar to, ka tas vedina pārdomāt gan savu dzīvi, gan paraudzīties uz cilvēkiem apkārt, uz viņu prieku un bēdām. Tomēr svētku drudzis ierauj nepadarīto gada nogales darba skrējienā, dāvanu meklējumos. Arī Latvijā kopumā decembris ir bijis satraucošu, kaismīgi apspriestu notikumu pilns. Tādēļ mēs Krustpunktā mēģinām mazliet apstāties un mierīgi parunāt par dzīvi un tās vērtībām. Mūsu studijā ir - Anglikāņu baznīcas Svētā Pestītāja draudzes mācītāja, bīskape emerita Jāna Jēruma-Grīnberga

2. novembrī kustība "Movember Latvija" sadarbībā ar Latvijas Urologu asociāciju rīkos akciju "Pārbaudi savus instrumentus!", kuras laikā mudinās vīriešus regulāri veikt veselības pārbaudes, lai diagnosticētu vai novērotu prostatas vēzi. Ievadot vīriešu veselības mēnesi, akcija norisināsies Rīgā, Stacijas laukumā pie tirdzniecības centra "Origo" no plkst. 10-11. Mēdz teikt, ka vīrieši ir stiprais dzimums. Tomēr arī vīriešus apdraud saslimšanas, par kurām vērts uzzināt vairāk, jo tās iespējams laikus diagnosticēt un arī ārstēt. Par vīriešu veselību un to, kā mudināt viņus vairāk domāt par veselības saglabāšanu, raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina ārsts-urologs Pēteris Vaganovs, pacients Ēriks Mikelšteins un psihoterapeite Maija Kārkliņa. “Akcija Latvijā notiek jau vairāk nekā desmit gadus. Tā radusies Austrālijā, kad divi puiši, noskatoties, kā sievietes rūpējas par savu veselību, sāka veidot vīriešu veselības kampaņu,” skaidro Pēteris Vaganovs. Arī Latvijā ar šīs kustības palīdzību cenšas atgādināt vīriešiem, ka vajadzētu rūpēties par savu veselību, laicīgi veikt pārbaudes. Vaganovs atgādina, ka pārbaudes jāveic laicīgi un ka smagā, dzīvību apdraudošā slimība – prostatas vēzis – norisinās bez simptomiem un sūdzībām līdz ceturtajai stadijai. Laicīgi atklāta, šī slimība ir ārstējama. Prostatas vēzis ir “top saslimstība” vīriešiem, bet laicīgi atklāta, šī slimība ir ārstējama. Maija Kārkliņa norāda, ka slikti ar vīriešiem autoritātēm, kas pamudina citus vīriešus veikt pārbaudes un analīzes. Vīriešiem pašiem būtu par to jārunā. Tas, ka sievietes iet uz pārbaudēm, ir normāli, vīrietim to izdarīt ir grūtāk. "Cilvēkam jāatceras, ka vēzis ir hroniska slimība līdzīgi kā cukura diabēts vai C hepatīts, tā ir slimība, par kuru reizi gadā jāatceras un jāiet uz pārbaudi un jāveic vajadzīgās analīzes, atzīst Kalniņa.

Lielbritānijas vadošajās universitātes pēdējos gados pieaudzis to studentu skaits, kuri krāpjas savos akadēmiskajos darbos un pētījumos. Ar šādu problēmu saskaras gan Oksfordas, gan Kembridžas universitātes, kur studenti pamanās “nopirkt esejas”. Akadēmisko darbu nopirkšana ir tikai viens no pārkāpumiem, kurus fiksē universitātes un zinātniskie institūti pasaulē. Ne mazāk aktuāla ir datu falsifikācija, plaģiātisms un daudzas citas akadēmiskā negodīguma izpausmes, vēsta portāls theguardian.com. Arī Latvijā nav sveša problēma, kas saistās ar akadēmisko godīgumu, un temats kļūst arvien aktuālāks, tikai par to vēl maz runājam, atzīst raidījuma dalībnieki. Tajā pašā laikā arvien biežāk ir gadījumi, kad studenti mēdz vērsties pie pasniedzējiem un lūdz palīdzību risināt situācijas, kad grupas ietvaros kāds nestrādā vai veic darbu negodīgi. Zinātnieki, pētnieki, pasniedzēji un citi akadēmisko institūciju darbinieki jau izsenis dažādās sabiedrībās guvuši uzticības garantu – viņu viedokļos ieklausās un viņu darbu novērtē. Vienlaikus zinātnē, līdzīgi kā citās nozarēs, ik pa laikam novērojami pārkāpumi un tad šī uzticēšanās sašķobās. Par akadēmisko godīgumu un biežākajiem pārkāpumiem pētniecībā saruna raidījuma Zināmais nezināmajā. Diskutē Rīgas Tehniskās universitātes asociētā profesore Alla Anohina-Naumeca un Rīgas Stradiņa universitātes Pedagoģiskās izaugsmes centra izveidotāja un vadītāja Nora Jansone-Ratinika un šīs pašas universitātes Studējošo pašpārvaldes akadēmiskā virziena vadītājs Māris Lapšovs.

Krustpunktā šodien politoloģe - profesore Vita Matīsa. Tā ir saruna par mums pašiem, par mūsu zemi, par Latviju un ne tikai. Runājam par pārmaiņām pasaulē, par jaunievēlēto ASV prezidentu, antiglobālisma tendencēm un cilvēku vēlmi nosargāt savu nacionālo kultūru un identitāti. - Bailes cilvēkiem nav ekonomiskā nedrošība, drīzāk tā ir eksistenciālā nedrošība, - uzskata politoloģe. - Vecās demokrātijas valstis nesaprot, cik trausla un saudzējama ir brīvība. Latvijā to saprot. Vislielākais naids pasaulē ir pret elitēm. Arī Latvijā ir liela plaisa starp politbiznesmeņiem un nenodrošinātajiem - medmāsām, ārstiem... Ja ir partijas, kurām rūp Latvijas nākotne, sadalījums kreisajos un labējos nav aktuāls. Nav pareizi vilkt etnisku līniju. Latviju veidoja gudri cilvēki, kas bija gatavi uzupurēties augstāka ideāla vārdā, neizvirzot savu labumu un bagātību priekšplānā. Diemžēl Latvijā tas šajos neatkarības gados bijis vērojams. Politikā ir svarīgi, kurš ir sistēmas iekšpusē un kurš ārpusē. Arī Trampa ievēlēšana par to liecina. Balsoja par to, kas ārpusē, lai gan viņš ir miljonārs, nav godīgi maksājis nodokļus. Tramps ir bijis realitātes šova zvaigzne un prot spēlēties ar publiku. Ir cilvēki, kas grib stipro dūri, jo vieglāk ir sekot un darīt, ko liek. Demokrātija ir nekārtīga, uzliek atbildību. Rakstniekiem, mūziķiem nevajag būt partiju biedriem, bet inteliģencei jārunā skaļi par to, kas sāp. Un katram piedalīšanās demokrātijā ir ne tikai iespēja doties pie urnām balsot, bet gan iebilst pret netaisnību un demagoģiju arī savā darba vietā, lai arī tāpēc nākas ciest.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētīsim, kā Latvijā un citur Eiropā atzīmē Eiropas dienu. Bet studijā saruna par bezvīzu režīmu ar Turciju. Eiropas Komisija  piekritusi turkiem piešķirt bezvīzu ceļošanu Šengenas zonas valstīs, ja vien Turcija izpildīs vēl dažas formalitātes, galvenā no tām – ieviest Eiropas standarta pases. Raidījuma viesis: Saeimas deputāts Veiko Spolītis. Vēl raidījumā aplūkojam un vērtējam Krievijas iekšpolitiku attiecībā uz ceļojumu ierobežojumiem tās iedzīvotājiem, kā arī analizējam  jaunos šķēršļus Eiropas Savienības un ASV Transatlantiskā tirdzniecības līguma ceļā.​   Divas izpratnes par 9. maiju 9. maijs Latvijā tiek pavadīts dažādi: vieni svin Eiropas dienu, citi Uzvaras dienu. Šķiet, ka dzīvojam divās, ļoti dažādās realitātēs, no kurām viena sliecas Rietumu, bet otra Austrumu virzienā. Lai saprastu, kāpēc šāda sašķeltība, ir jādodas mazliet vairāk nekā 70 gadu tālā pagātnē. 1945. gads. Eiropa - kara nomocīta. Vācijas pilsētas gandrīz noslaucītas no zemes virsas pēc niknajiem Sabiedroto spēku uzlidojumiem. Tikmēr Austrumeiropa atgriežas komunisma važās. Cilvēki bija noguruši no teju sešus gadus ilgā, asiņainā, brutālā kara. Sabiedroto armijas no nacistiem atbrīvoja pilsētu pēc pilsētas. Padomju karaspēks steidzās, viņi vēlējās būt pirmie, kas ieņem Berlīni.  Tas, kas vēl bija palicis pāri no Hitlera sapņa par diženo Nacistisko Vāciju, spītīgi nepadevās līdz 1945. gada 30. aprīlim, kad Hitlers izdarīja pašnāvību. Pēc nedēļas, 7. Maijā, un tad vēlreiz, 8.maijā, ar nelielām izmaiņām tekstā un padomju pārstāvja klātesamību, Vācija paraksta bezierunu kapitulāciju. Par kara beigām savai tautai steidza paziņot gan Vinstons Čērčils, kuru nupat dzirdējām, gan Harijs Trūmens, gan arī padomju vara. Tiesa, kara beigas Eiropā iezīmēja jaunu sākumu, un daļa no Eiropas nonāca aiz dzelzs priekškara, un karš, klusāks un nemanāmāks, turpinājās. Latvijā, tā pat kā citās valstīs, kuras jau iepriekš bija baudījušas padomju okupācijas garšu, daudzi nolēma pretoties un gāja mežā. Gaidīja un cerēja, ka ASV un Lielbritānija, sakāvusi nacistus, glābs Austrumeiropu no okupācijas. Tomēr tāda diena nepienāca. Tikmēr Rietumeiropa, sakāvusi nacistus, sāka atjaunot nopostīto kontinentu. Problēmu bija ārkārtīgi daudz - miljoniem cilvēku bija palikuši bez mājām, ekonomika bija sabrukusi, rūpnīcas sagrautas un Rietumeiropu pārpludināja bēgļu straumes. Lai Rietumeiropu celtu no jauna tika izveidota “Eiropas atveseļošanās programma” jeb “Maršala plāns”, kas paredzēja no ASV budžeta laika posmā no 1948. līdz 1952. gadam Eiropai novirzīt 13 miljardus dolāru. Paralēli mājvietu un ekonomikas atjaunošanai, sāka veidoties dažādas organizācijas. Tūliņ pēc kara beigām Eiropā,  tika nodibināta Apvienoto Nāciju Organizācija jeb ANO, kuras galvenie mērķi mainīgajā pasaulē ir nemainīgi: saglabāt mieru, drošību, veicināt attīstību un cilvēktiesību ievērošanu visā pasaulē. 1949. gadā tiek izveidota Ziemeļatlantijas Līguma organizācija jeb NATO, 12 dibinātājvalstīm vienojoties, aizsargāt jebkuru no dalībvalstīm uzbrukuma gadījumā. Bet 1950. gada 9. maijā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans Parīzē teica runu, kurā ierosināja Eiropā ieviest jaunu politiskās sadarbības veidu, kas padarītu karu starp Eiropas valstīm neiedomājamu. Šo runu vēsturē pazīst, kā “Šūmana deklarāciju”, un to uzskata par pamatakmeni Eiropas Savienības izveidei. Jau kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem 9. maijā atzīmē Eiropas dienu, kas veltīta mieram un vienotībai. Arī Latvijā, kopš iestāšanās Eiropas Savienībā, ik gadu tiek atzīmēta Eiropas diena. Tikmēr otrā Daugavas krastā notiek citi svētki. Cilvēki dodas “Nemirstīgo gājienā” - no Krievijas pārņemtā tradīcija, kur gājiena laikā rokās nes karā piedalījušos armijnieku fotogrāfijas. Cilvēki pulcējas pie pieminekļa, noliek ziedus, klausās koncertu. Lai gan blakus Uzvaras piemineklim plīvo Latvijas karogi, cilvēku rokās un apģērbā dominē Krievijas un arī PSRS atribūtika. Interesanti, ka svinības šogad gan Rīgā, gan Maskavā notiek 50. gadu, pirmo reizi šo dienu svinēja 1966. gadā, līdz tam tā praktiski netika atzīmēta. Līdz ar PSRS sabrukumu, arī svētku atzīmēšana kļuva piezemētāka, bet atgriezās ar jaunu sparu 2004. gadā. Kā Latvijas Radio intervijā skaidroja Daugavpils Universitātes sociologs un politologs Dmitrijs Oļehnovičs: tie zināmā mērā esot protesta svētki, jo līdz krievu skolu reformai 2004. gadā to atzīmēja ar kara upuriem saistīti cilvēki vai arī savas politiskas pārliecības dēļ. Savukārt tagad politiķi šo dienu izmanto kā ideju gadatirgu. Uzvaras diena kļuvusi arī par ideoloģisku ieroci hibrīdkarā. Pagājušās nedēļas beigās notikušajā seminārā „NVO un mediju loma hibrīdkarā.Ukrainas pieredze divus gadus pēc Krievijas iebrukuma”  Ukrainas eksperti brīdināja, ka līdz ar 9. maiju, varēsim vērot hibrīdkara paraugstundu krievu medijos. Ukrainas eksperts Jevģēnijs Magda sacīja: „Būs vēstījumi par fašistiem un ļoti daudz melu. Traģēdija slēpjas tajā, ka vienlaikus tur trūks patiesības par Otrā pasaules kara briesmīgajām sekām attiecībā pret Ukrainu, Baltiju un citām tautām.”