Podcasts about gruzij

Gruzijā ielās aizvien iziet iedzīvotāji, kuri nav mierā ar promaskaviskās valdošās partijas “Gruzijas sapnis” izvēlēto valsts attīstības kursu. Liela protesta akcija gaidāma pirmdien, kad tiks atzīmēts 1991. gadā notikušais referendums par neatkarības atjaunošanu. Gruzijas piektā prezidente Salome Zurabišvili aktīvi dodas vizītēs pa Eiropas valstīm, lai situācija Gruzijā tur nezaudētu aktualitāti. Šonedēļ viņa bija ieradusies arī Latvijā un sniedza interviju LTV.

Ne vienā vien valstī pēdējā laikā cilvēki ir izgājuši ielās, paužot savu attieksmi pret valdošo varu un valstī notiekošo. Vācija, Serbija, Gruzija un Slovākija. Vietumis protesti ir devuši kādus rezultātus, vietumis, šķiet, pagaidām nē. Tomēr jebkura neapmierinātība valdošo varu uztrauc. Kāpēc vienā valstī ar protestiem kaut ko var panākt, citā - nē? Raidījumā Divas puslodes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis. Gruzija – nervu un izturības cīņa Partija „Gruzijas sapnis” pirmoreiz nāca pie varas 2012. gadā, toreiz koalīcijas sastāvā un pozicionējot sevi kā kreisi centrisku, proeiropeisku spēku. Kopš 2016. gada tā ir vienīgā valdošā partija ar vairākumu Gruzijas parlamentā un šobrīd kontrolē arī teju visas pašvaldības. Partijas dibinātājs un kādreizējais premjerministrs Bidzina Ivanišvili oficiāli ieņem „Gruzijas sapņa” goda priekšsēdētāja amatu, taču tiek pamatoti uzskatīts par faktisko partijas un lielā mērā arī valsts vadītāju. Pamazām partijas politikā iezīmējās arvien pamanāmāka tendence tuvināt Gruziju Kremlim, kam līdztekus notika varas koncentrēšanas process. Kā spilgts indikators bija t.s. Ārvalstu aģentu likums – attiecīgā Krievijas likumdošanas akta līdzinieks, kuru valdošā partija, par spīti sabiedrības protestiem un valsts prezidentes Salomes Zurabišvili opozīcijai, tomēr izdabūja līdz likuma statusam 2024. gada maijā. Pagājušā gada oktobrī Gruzijā notika kārtējās parlamenta vēlēšanas, kurās „Gruzijas sapnis”, saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem, ieguva vairākumu. Opozīcijas partijas, liela daļa sabiedrības un prezidente Zurabišvili attiecās atzīt vēlēšanu rezultātus, norādot uz daudziem pārkāpumiem. Ļaudis izgāja ielās, pieprasot atkārtotas, starptautiski novērotas vēlēšanas. Vara vērsa pret protestētājiem policijas spēkus, kuru rīcība ar laiku kļuva arvien brutālāka. Fiksēti simtiem aizturēto piekaušanas, spīdzināšanas un aplaupīšanas gadījumu. Sākotnēji protestu kustības centrā bija prezidente, taču viņas pilnvaru termiņš beidzās gada nogalē, un viņas vietā stājās valdošās konjunktūras ieliktenis, agrākais futbolists Miheils Kavelašvili. Atbildot uz Eiroparlamenta rezolūciju, kas pieprasīja atkārtotu vēlēšanu sarīkošanu, premjers Kobahidze paziņoja, ka Gruzija pārtrauc sarunu procesu par pievienošanos Eiropas Savienībai. Neskatoties uz varas arvien pieaugošo brutalitāti, protesti turpinās joprojām. Pēdējais valdošā režīma solis ir jauna likumu pakete, kas paredz daudz stingrākus ierobežojumus un bargākus sodus masu protestu dalībniekiem, piemēram, administratīvās aizturēšanas termiņa pagarināšana no 15 līdz 60 diennaktīm un privātas informācijas izplatīšanas pielīdzināšana protesta organizēšanai. Serbija – sabiedrība pieprasa atbildību Pagājušā gada 1. novembrī Serbijas pilsētā Novi Sadā notika traģisks negadījums: nogāžoties nesen renovētas dzelzceļa stacijas betona nojumei tika nogalināti 15 un smagi ievainoti divi cilvēki. Masu pulcēšanās, kas aizsākās kā bojāgājušo piemiņas mītiņi, pamazām pārauga pret varu vērstās demonstrācijās, saistot notikušo ar vispārējo korupcijas un varas funkciju nepildīšanas situāciju. Serbijas Progresīvā partija ir pie varas kopš 2012. gada, sākotnēji kā viena no valdošās koalīcijas, bet kopš 2014. gada kā parlamentārā vairākuma partija. Kopš 2017. gada tās līderis Aleksandrs Vučičs ir valsts prezidenta amatā. Daudzi kā Serbijā, tā ārvalstīs uzskata, ka valstī ir izveidota faktiska vienpartijas nomenklatūra, kas ļauj pie varas esošajiem un tiem pietuvinātajiem nodrošināt sev labumus uz pārējās sabiedrības rēķina. Protesti pret varu notikuši vairākkārt, taču pašreizējie ir ar vēl nebijušu mērogu. To dzinējspēks ir jaunatne, sevišķi jau studenti, kuriem tagad pievienojušies citi, t.sk. zemnieki un motociklistu klubu dalībnieki, kuri ar savu tehniku un braucamrīkiem piedalās automaģistrāļu bloķēšanā. Pie varas esošie šai situācijā izvēlējušies lavierēšanas taktiku, upurējot dažus grēkāžus. Kā pirmais novembra nogalē demisionēja celtniecības ministrs Gorans Vesičs, kurš vēlāk pat uz dažām dienām tika arestēts. Sekoja vēl pāris ministru atkāpšanās, līdz 29. janvārī par savu demisiju paziņoja premjerministrs Milošs Vučevičs. Tas ir pēdējais prezidenta Vučiča upuris cerībā pielabināt sadusmoto sabiedrību. Tāpat viņš solījis publiskot visus ar Novi Sadas nelaimi saistītos materiālus un nevajāt protestu dalībniekus. Tiek atzīmēts, ka šī ir pirmā reize, kad Serbijas līderis šādi piekāpjas protestētājiem. Tajā pašā laikā viņš nācis klajā arī ar biedinošiem paziņojumiem, piemēram, ka viņa partijā ir septiņpadsmit tūkstošus liela lojālistu frakcija, kas devusi slepenu zvērestu līdz pēdējam aizstāvēt savu līderi. Slovākija – prokremlisko spēlīšu rezultāts Protesti Slovākijā sākās pēc tam, kad premjerministrs Roberts Fico 2024. gada nogalē pēkšņi apmeklēja Maskavu, kur tikās ar agresorvalsts vadoni Putinu. Šī tuvināšanās notika paralēli spriedzes pieaugumam starp Slovākijas un Ukrainas valdībām, Fico pārmetot Ukrainai Krievijas gāzes tranzīta pārtraukšanu un pieprasot to atjaunot. Desmitus tūkstošu protestētāju, kuri ap gadumiju izgāja Bratislavas, Košices un citu pilsētu ielās, tikai vēl vairāk saniknoja premjera apgalvojumi, ka, saskaņā ar Slovākijas izlūkdienesta ziņām, viņus organizējot no ārvalstīm. Faktiski kustības vadības centrs ir organizācija „Mieru Ukrainai”. Protesti joprojām ir mierīgi, taču lozungi nepārprotami prasa valdības demisiju. Aptaujas rāda, ka turpinās varas partiju – Fico pārstāvētās „Virziens – sociāldemokrātija” un pašreizējā valsts prezidenta Petera Pelegrini partijas „Balss – sociāldemokrātija” reitingu kritums. Jau pāris mēnešus populārākā partija Slovākijā ir liberālais opozīcijas spēks „Progresīvā Slovākija”. Nesen, četriem pozīcijas deputātiem pārtraucot darbību varas frakcijā, valdošā koalīcija zaudēja parlamenta vairākumu. Vācija – radikāli labējiem nē! Kā apgalvo Vācijas prese, protestētāju skaits, kuri pagājušajā nedēļā izgāja Vācijas pilsētu ielās un laukumos, esot pārsteidzis pat pašus to organizētājus. Organizētāji apgalvo, ka Minhenē varētu būt sapulcējušies līdz pat 320 000 cilvēku, un neatkarīgi avoti vērtē pūļa lielumu uz vismaz 200 000. Tāpat desmitos tūkstošu mērāmas demonstrācijas pēdējās nedēļās notikušas Hannoverē, Rostokā, Berlīnē, Ķelnē, Hamburgā, Leipcigā un citur. Sanākušie pauž sašutumu par galēji labējās partijas „Alternatīva Vācijai” ietekmes pieaugumu, kas sola tai otro labāko rezultātu 23. februārī paredzētajās Bundestāga vēlēšanās. Sava daļa nepatikas tikusi arī šobrīd populārākā spēka – Vācijas kristīgo demokrātu – līderim Frīdriham Mercam, ciktāl partija bija iesniegusi Bundestāgā migrācijas likumdošanas grozījumu priekšlikumus, kurus atbalstījusi „Alternatīva Vācijai”, taču Bundestāgs ar nelielu balsu pārsvaru noraidījis. Kā pauž protestētāji, Mercs pārkāpis pēckara Vācijas politikas nerakstīto likumu – nekad neizmantot galēji labējo politisku atbalstu. Tomēr stingrāki imigrācijas noteikumi ir lielas vācu sabiedrības daļas prasība, un Mercs uz pārmetumiem atbildējis, ka nekādā ziņā nav gatavs sadarboties ar radikāļiem valdības veidošanā. Kā zināms, „Alternatīva Vācijai” nokļuva Bundestāgā 2017. gadā uz sabiedrības noskaņojuma viļņa, kuru izraisīja kancleres Angelas Merkeles nepārdomātā migrācijas politika. Pati „Alternatīva” gan cītīgi noliedz, ka tā būtu rasistiska, kur nu vēl neonacistiska partija, norādot, ka tās rindās netrūkst imigrantu pēcteču. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Reizēm rakstnieki paredz nākotni vai vismaz to modelē savos romānos. Vācijā dzīvojošā un vāciski rakstošā gruzīnu rakstniece Nino Haratišvili romānā "Astotā dzīve", sekojot leģendām un gadsimta vēsturei, noraksta to, kas pašlaik notiek Gruzijā. Viss sākas ar pilnīgi slepenu karstās šokolādes recepti un šokolādi kā vienlaikus mierinājumu dodošu un bīstamu matēriju. Ar šokolādes fabrikanta meitas Stasijas piedzimšanu 1900.gadā arī sākas Nino Haratišvili romāns "Astotā dzīve", kas aptver sešas paaudzes. Apdāvinātā Stasijas mazmazmeita Niza ir emigrējusi uz Vāciju, ir 2002.gads, viņas 12 gadus vecā māsasmeita Brilka vairs negrib atgriezties Gruzijā, kur valda haoss. Niza Brilkai izstāstīs visu Jaši dzimtas vēsturi - par astoņām dzīvēm un par sarkano gadsimtu, kurā visi ieausti kā pavedieni pasaulē. Lai sekotu apjomīgajai sāgai, lieti noderēs dzimtas koks uz grāmatas apvāka, bet Gundars Āboliņš šoreiz vairāk kavējas šokolādes aprakstos, ne politikā, taču ir arī leģenda par to, kā Dievs radīja Gruziju. Autore Nino Haratišvili dzimusi 1983.gadā Tbilisi, ir godalgota dramaturģe, teātra režisore un rakstniece. "Astotā dzīve" ir viņas trešais romāns, kas saņēmis vairākas literārās balvas, tulkots daudzās valodās, ieguvis starptautiska bestsellera statusu. Tajā no jauna izstāstīta Eiropas vēsture kā dzimtas vēsture ar lieliskiem sieviešu tēliem. Tulkotāja Silvija Brice un aktieris Gundars Āboliņš šoreiz pārmaiņus lasa vāciski un latviski. Nino Haratišvili romānu "Astotā dzīve" no vācu valodas tulkojusi Silvija Brice, izdevusi "Zvaigzne ABC".   Raidījumu atbalsta:

Gada pēdējā raidījumā apkopojam, ko šis gads mums ir nesis. Un arī, ko nesīs nākamais. Esam izraudzījušies mūsuprāt būtiskākos šī gada notikumus un tad kopā ar viesiem izvēlēsimies, kuram tematam veltīt vairāk uzmanības. Sarunu tematus izvēlas un notikumus analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš, vēsturnieks, pasniedzējs Rinalds Gulbis un bijušais diplomāts, lektors Gints Jegermanis. Jānis Kažociņš kā nozīmīgāko notikumu min ASV prezidenta vēlēšanas, Rinalds Gulbis izceļ tematu saistībā ar pārmaiņām Gruzijā, Gints Jegermanis norāda, ka šis ir bijis vēlēšanu gads, bet pats nozīmīgākais šajā vēlēšanu gadā ir Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu. 7. martā Zviedrija kā pēdējā no Ziemeļvalstīm pievienojās NATO blokam. Vairāk nekā 70 gadus kopš alianses dibināšanas Zviedrija un tās kaimiņvalsts Somija bija atturējušās no dalības, šai ziņā balansējot starp austrumu un rietumu ģeopolitiskajām sfērām. Ko aukstā kara laikā neiespēja totalitārā komunisma bieds, to panāca Krievijas ārpolitiskais bandītisms 21. gadsimtā. Jau 2022. gada janvārī Zviedrijā un burtiski nākamajā dienā pēc Krievijas agresijas kara sākuma Somijā pievienošanos NATO atbalstošo pilsoņu skaits pārsniedza dalības pretinieku skaitu. Abu valstu politiķi nekavējās īstenot sabiedrības viedokli konkrētā rīcībā. 13. martā Eiroparlaments pieņēma t.s. Mākslīgā intelekta aktu, kas uzskatāms par pasaulē pirmo visaptverošo Mākslīgā intelekta tiesiskas regulēšanas instrumentu. Tā parādīšanās apliecina, ka mākslīgais intelekts, par kuru vēl pirms desmit gadiem sprieda vien konceptuāli, kļuvis par nozīmīgu sociālu faktoru. Akts kategorizē mākslīgo intelektu izmantojošus produktus atkarā no potenciālā kaitējuma, ko tie var radīt indivīdam. Nepieņemami augsta riska produktiem pieskaitāmi tādi, kas spēj manipulēt cilvēka uzvedību, veikt attālinātu biometrisko atpazīšanu vai ir izmantojami tā dēvētajām sociālā reitinga sistēmām, respektīvi – pastāvīgai un plašai datu apkopošanai par personu nolūkā tai piešķirt sociālās uzticamības vai lietderīguma kategoriju. No 6. līdz 9. jūnijam notika nu jau desmitās Eiroparlamenta vēlēšanas. No vienas puses, piepildījās jau iepriekš prognozētais, ka šajā sasaukumā vairāk vietu būs radikāliem un eiroskeptiskiem spēkiem, no otras – divi līdz šim ietekmīgākie politiskie bloki, Eiropas Tautas partija un sociāldemokrāti – savas pozīcijas ir saglabājuši. Taču vēlēšanu rezultātiem bija tūlītējas sekas vienā no nozīmīgākajām dalībvalstīm Francijā, kur prezidents Makrons, reaģējot uz galēji labējās Nacionālās apvienības spožajiem panākumiem un viņa paša liberālcentriskās partijas „Renesanse” faktisko izgāšanos, izsludināja jaunas nacionālā likumdevēja vēlēšanas. Rezultātā Francija ieguva parlamentu, kas sastāv no trīs apmēram vienādiem blokiem – galēji labējā, centriskā un kreisā – ar mazu konstruktīvas sadarbības potenciālu. Jaunais premjerministrs Mišels Barnjē sabija amatā vien trīs mēnešus, uzstādot vēsturisku īslaicīguma rekordu, pirms viņa valdība krita parlamenta neuzticības balsojumā, un nu jau jaunieceltais premjers Fransuā Bairū cenšas ātri sadiegt savu kabinetu, lai atgrieztos pie budžeta apstiprināšanas procedūras. Arī Vācijā radikāļi Eiroparlamenta vēlēšanās plūca laurus – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ir vēlētāju favorīts visā kādreizējā Austrumvācijā, izņemot Berlīni, Erfurti un vēl dažus apgabalus. Viņu ietekmes pieaugums nepārprotami ietekmējis kanclera Šolca vadītās koalīcijas likteni, kura pajuka, neizturot budžeta apstiprināšanas grūtības. 16. decembrī Bundestāgs izteica kancleram neuzticību, līdz ar to paverot ceļu uz ārkārtas vēlēšanām 23. februārī. 6. augustā Ukrainas bruņotie spēki īstenoja negaidītu operāciju, sagrābjot vairākus simtus kvadrātkilometru Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Tādējādi pirmoreiz kopš Krievijas agresijas kara sākuma karadarbība izvērsusies tās starptautiski atzītajā teritorijā. Tomēr, ja Ukraina cerēja šādi vājināt ienaidnieka spiedienu Donbasā, šīs cerības nešķiet īstenojušās. Krievija, joprojām maksājot ar smagiem zaudējumiem, 1. oktobrī ieņēma Vuhledaras pilsētu, smagas kaujas notiek par vairākās citām pilsētām. Ukrainas bruņotie spēki joprojām izjūt munīcijas trūkumu un tiem nepārprotami trūkst mobilizācijas resursa. Citas pēdējo mēnešu aktualitātes šai karā ir vairāku tūkstošu Ziemeļkorejas karavīru „imports” Krievijas vajadzībām, kā arī beidzot sagaidītā Savienoto Valstu administrācijas atļauja apšaudīt Krievijas pamatteritoriju ar ASV ražotām tālāka darbības rādiusa raķetēm 28. oktobrī Gruzijā uzbangoja jauns protestu vilnis pēc tam, kad tika paziņoti 26. oktobra parlamenta vēlēšanu rezultāti. Kā jau bija paredzams, uzvaru svinēja arī līdz šim valdījusī partija „Gruzijas sapnis”, un, kas nepārsteidz, opozīcija ir pārliecināta, ka vēlēšanas nav uzskatāmas par godīgām. Kad Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, pieprasot atkārtotas vēlēšanas, premjers Iraklijs Kobahidze paziņoja, ka Gruzija vienpusēji iesaldē sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Tas pielēja jaunu eļļu protestu liesmām, kas nav rimušas, kaut tiek slāpētas ar aizvien pieaugošu varas struktūru brutalitāti. Par centrālo protestu figūru kļuvusi līdzšinēja Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, kura atsakās atzīt vēlēšanu rezultātus un, attiecīgi, nodot pilnvaras jaunizceptajam prezidentam, agrākajam futbolistam Miheilam Kavelašvili. 5. novembrī finišēja Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu maratons. Apmēram trīs mēnešus iepriekš no sacīkšu trases nogāja līdzšinējais prezidents Džo Baidens, kad kļuva acīmredzams, ka gadu nasta tomēr ir par smagu, lai turpinātu. Viceprezidente Kamala Harisa nespēja pārliecināt gana daudz svārstīgo vēlētāju, un nākamos četrus gadus Baltajā namā atkal saimniekos Donalds Tramps. Tagad nu pasaule ar bažām tver nianses jaunievēlētā prezidenta un viņa līdzgaitnieku intervijās un soctīklu izteikās, mēģinot nolasīt norādes uz pasaules ietekmīgākās valsts politikas perspektīvām. Tai skaitā sākušās cirkulēt vairākas versijas par to, kā nākamā Vašingtonas administrācija domā īstenot tās līdera apsolījumu par Krievijas agresijas kara izbeigšanu 24 stundu laikā. 29. novembrī Sīrijas opozīcijas spēki, kuri pēdējos gados ar Turcijas atbalstu turējās Idlibas provincē valsts ziemeļrietumos, uzslaka uzbrukumu otrai lielākajai Sīrijas pilsētai Alepo un pārsteidzoši viegli pāris dienu laikā to ieņēma. Apmēram nedēļu vēlāk viņu rokās jau bija Homsas pilsēta 185 kilometrus tālāk uz dienvidiem, vēl pēc trīs dienām viss bija beidzies – valdības bruņotie spēki pajukuši kā kāršu namiņš, diktators Bašārs Asads aizbēdzis uz Maskavu, Damaskā agrākās režīma valdības ministri ārēji mierīgi nodeva varu funkciju pārņēmējiem no opozīcijas Sīrijas Glābšanas valdības. Teju 53 gadus ilgušais Asadu ģimenes autoritārās varas periods Sīrijā, šķiet, ir galā. Šīs negaidītās pārmaiņas kļuva iespējamas pēc tam, kad Izraēlas Aizsardzības spēku un slepeno dienestu operācijas nozīmīgi iedragāja Libānas šiītu militārā grupējuma „Hezbollah” kaujas spējas. Domājams, tas ietekmējis arī kustības „Hamas” un Izraēlas sarunas par uguns pārtraukšanu un ķīlnieku atbrīvošanu. Burtiski pēdējās 24 stundās optimistiski izteikumi par iespējamu vienošanos izskanējuši no abām karojošajām pusēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Studijā Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un Latvijā dzīvojošā gruzīniete, Ādažu Brīvās Valdorfa skolas skolotāja Natija Čabukiani.

  Parlamentārā izmeklešanas komisija: Atbildība par "Rail Baltica" projektu lielā mērā attiecas uz premjeru, augstākās vadības līmeni. Latgales rajona tiesa Balvos 13. decembrī sāka izskatīt krimināllietu pret bijušo Rēzeknes mēru Aleksandru Bartaševiču un viņa dzīvesbiedri Olgu Bartaševiču. Gruzijā nerimst protesti pret valdošās partijas „Gruzijas sapnis” lēmumu pārtraukt sarunas par pievienošanos Eiropas Savienībai. Situācija var saasināties rīt, kad „Gruzijas sapņa” kontrolētais parlaments balsos par nākamo valsts prezidentu. Dezinformācijas izplatītāji mēģina attēlot Zelenski kā korumpētu un neuzticamu līderi. Par jauno Francijas premjerministru ir nominēts Fransuā Bairū. Šis politikas veterāns tiek uzskatīts par vienu no prezidenta Emanuela Makrona tuvākajiem sabiedrotajiem.

Mirklī, kad aktīvi sekojam līdzi notikumiem Gruzijā, raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts tiekamies ar Gruzijas latviešiem, lai iztaujātu par šā brīža noskaņojumu un uzzinātu, kas vilina latviešus par savu mītnes zemi izvēlēties šo Kaukāza kalnu ieskauto zemi. Studijā viesojas uzņēmējs Guntars Šults, kurš Gruzijā nodzīvojis sešus gadus, no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi raidījumam pievienojas Gruzijas Latviešu biedrības “Ave Sol” vadītāja Aija Landzberga un latviešu kopienas Gruzijā pārstāve Inese Getsadze.

Mirklī, kad aktīvi sekojam līdzi notikumiem Gruzijā, raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts tiekamies ar Gruzijas latviešiem, lai iztaujātu par šā brīža noskaņojumu un uzzinātu, kas vilina latviešus par savu mītnes zemi izvēlēties šo Kaukāza kalnu ieskauto zemi. Studijā viesojas uzņēmējs Guntars Šults, kurš Gruzijā nodzīvojis sešus gadus, no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi pievienojas raidījumam pievienojas Gruzijas Latviešu biedrības “Ave Sol” vadītāja Aija Landzberga un latviešu kopienas Gruzijā pārstāve Inese Getsadze.

Studijā Latvijas vēstniece Gruzijā Edīte Medne un RSU lektors, analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis.

Gruzijā jau vairāk nekā nedēļu gan dienā, gan naktī turpinās protesti, kurus izraisījuši politiskie procesi valstī, savukārt Latvijā uzmanības centrā šonedēļ budžeta pieņemšana. Aktualitātes Krustpunktā analizē TV3 producente, žurnāla "Sestdiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne, "Latvijas Avīzes" žurnālists Māris Antonēvičs un Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā" vadītājs Jānis Domburs.  

Gruzijā jau vairāk nekā nedēļu gan dienā, gan naktī turpinās protesti, kurus izraisījuši politiskie procesi valstī, savukārt Latvijā uzmanības centrā šonedēļ budžeta pieņemšana. Aktualitātes Krustpunktā analizē TV3 producente, žurnāla "Sestdiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne, "Latvijas Avīzes" žurnālists Māris Antonēvičs un Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā" vadītājs Jānis Domburs.  

“Šodienas jautājums”: Ko varētu mainīt protesti Gruzijā? by LTV Ziņu dienests

Aizvadītajās dienās ir risinājušies tiešām spriedze pilni notikumi. Gruzijā kā palaidējmehānisms nemieriem nostrādāja premjerministra 28. novembrī teiktais, ka valsts uz četriem gadiem aptur iestāšanās procesu Eiropas Savienībā. Sākumā galvaspilsētā Tbilisī, pēc tam arī citās pilsētās cilvēki izgāja ielās, paužot savu neapmierinātību. Kopš tās dienas situācija kļūst arvien saspringtāka. Negaidīti strauji notikumi risinājušies savulaik pilsoņu kara plosītajā Sīrijā, izmantojot arī Krievijas vājumu, opozicionārie grupējumi nedēļas nogalē uzsāka ofensīvu, piespiežot Sīrijas armiju strauji atkāpties, un ļoti ātri nemiernieki pārņēma kontrolē gan pār valsts otro lielāko pilsētu Alepo, gan visu Idlibas provinci, dodoties Damaskas virzienā. Nedaudz arī analizējām notikušo Dienvidkorejā, kur 3. decembrī valsts prezidents izsludināja ārkārtas stāvokli uz pāris stundām. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Gruzija krustcelēs 28. novembrī jaunizceptā Gruzijas valdība meta kārtējo, bet nepārprotami simbolisku izaicinājumu valsts proeiropeiskajai opozīcijai, paziņojot, ka Gruzija vienpusēji pārtrauc iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību līdz 2028. gadam un atsakās no jebkāda savienības finansiālā atbalsta. Tā Gruzijas vara reaģēja uz Eiroparlamenta rezolūciju, kas pieprasīja sarīkot Gruzijā atkārtotas parlamenta vēlēšanas un aicināja Eiropas Komisiju pakļaut sankcijām Gruzijas valdības vadītājus. Iestāšanās sarunas un finansējums, kā izteicās premjerministrs Iraklijs Kobahidze, tiekot lietots kā šantāžas ierocis. Kā zināms, pēdējā laikā par Gruzijā valdošā politiskā spēka „Gruzijas sapnis” retorikas vadmotīvu kļuvusi „eirointegrācija pēc Gruzijas noteikumiem”, proti, tāda, kas respektētu gruzīnu tautas „tradicionālās vērtības”. Jau pāris stundas vēlāk Tbilisi oficiālo varu paslavēja Krievijas vadonis Putins, sakot, ka apbrīno šīs valdības „drosmi un raksturu”. Gluži citās domās ir desmiti tūkstošu protestētāju, kuri kopš pagājušās ceturtdienas pilda Tbilisi ielas, cenšoties bloķēt parlamenta ēku un pieprasot atkārtotas vēlēšanas stingrā starptautisku novērotāju kontrolē. Valdība sūtījusi pret protestētājiem plašus policijas spēkus, tai skaitā speciālo uzdevumu vienības, laižot darbā stekus, asaru gāzi un ūdensmetējus. Protestētāji no savas puses apmētājuši policiju ar pirotehnikas petardēm un dažādiem priekšmetiem; daži avoti ziņo arī par Molotova kokteiļiem. Kā norāda žurnālisti un cilvēktiesību aizstāvības organizācijas, policijas rīcība, salīdzinot ar agrāko, izceļas ar īpašu brutalitāti. Presē parādījies ne viens vien sižets par piekautiem abu dzimumu protestētājiem, pie kam fizisko izrēķināšanos pavadot vulgāras un aizskarošas varas kalpu lamas. Par protestu centrālo figūru un balsi turpina būt valsts prezidente Salome Zurabišvili, kura pasludinājusi par prettiesiskām un neatzīstamām 26. oktobrī notikušās parlamenta vēlēšanas. Tā ir tikai pēdējā epizode vairākus gadus ilgstošajā valsts galvas konfliktā ar partijas „Gruzijas sapnis” kontrolēto parlamentu un valdību, kas iezīmējās līdz ar oficiālās Tbilisi pakāpenisku arvien noteiktāku tuvināšanos Kremlim. Šogad prezidentes pilnvaru termiņš beidzas, un parlaments jau ir izsludinājis jaunas vēlēšanas 14. decembrī. Saskaņā ar „Gruzijas sapņa” īstenoto konstitūcijas reformu, prezidentu tagad ievēlēs nevis tauta, bet gan elektoru kolēģija, kurā ietilpst visi 150 parlamenta deputāti, Adžārijas un Abhāzijas autonomiju augstāko padomju deputāti, kopskaitā 41, un 109 vietvaru pārstāvji; pavisam 300 elektoru. Sīrija atkal uzliesmo Nu jau nedēļu pilsoņkarš Sīrijā atkal ir pasaules mediju pirmajās slejās. 2020. gadā ar Krievijas, Turcijas, Irānas un Savienoto Valstu līdzdalību tika panākta virkne vienošanos par uguns pārtraukšanu starp Bašara Asada režīmu un opozīcijas spēkiem, taču neviena no pusēm acīmredzami neuzskatīja šo situāciju par paliekamu. Kad Damaskas valdības galvenās atbalstītājas – Krievija un Irāna – vairs nespēja veltīt pietiekami daudz savas militārās kapacitātes Sīrijai, opozīcijas uzbrukumi valdības pozīcijām kļuva vien laika jautājums. Laiks pienāca 27. novembrī, kad grupējums „Haijat Tahrir aš-Šam” līdz ar vairākām mazākām sabiedroto grupām devās uzbrukumā Sīrijas otrai lielākajai pilsētai Alepo valsts ziemeļrietumos. Valdības spēki izrādījās acīmredzami nesagatavoti atvairīt šo ofensīvu, un 30. novembra vakarā Alepo bija opozīcijas spēku rokās. Asada režīms un tā sabiedrotā Krievija atbildēja ierastajā manierē, vēršot pret opozīcijas ieņemtajām teritorijām aviācijas un artilērijas triecienus, taču tas nelīdzēja apturēt uzbrucēju sauszemes spēku virzīšanos. Līdz 1. decembrim valdības spēki bija atspiesti līdz Hamai, piektajai lielākajai Sīrijas pilsētai apmēram 135 kilometrus uz dienvidiem no Alepo, sākās kauja par pilsētu, un pēc dažu avotu ziņām šobrīd sadursmes notiek jau pašā pilsētā. Tāpat opozīcijas spēki virzās uz priekšu arī dienvidaustrumu un dienvidrietumu virzienā no Alepo, un vakar parādījās informācija, ka Krievija uzsākusi savu jūras spēku evakuāciju no Tartusas bāzes, kas atrodas apmēram 50 kilometru attālumā no Hamas. Grupējums „Haijat Tahrir aš-Šam”, tulkojumā – Levantes Atbrīvošanas organizācija, radās 2017. gadā, saplūstot vairākām mazākām Sīrijas bruņotās opozīcijas grupām, un kopš tā laika kļuvusi par dominējošo spēku Idlibas provincē – opozīcijas citadelē Sīrijas ziemeļrietumos. Idejiski grupējums orientējas uz salafismu – fundamentālistisku sunītu islāma novirzienu. Turcija to atzīst par teroristisku, kas gan netraucē turku bruņotajiem spēkiem sadarboties ar „Tahrir aš-Šam” cīņā pret t.s. Islāma valsti un grupējumu „Al-Qaeda”. Pats grupējums tā līdera Abu Muhammada al-Džulani personā sevi pozicionējis kā džihādistus, taču tādus, kuru darbības mērķi aprobežojas ar Tuvo Austrumu reģionu, nekādi neapdraudot Eiropu vai Savienotās Valstis. Pašreizējā militāri politiskajā procesā Sīrijas ziemeļos iesaistīti arī kurdu teritorijas kontrolējošie Sīrijas Demokrātiskie spēki, kas nav īpaši draudzīgās attiecībās ar „Tahrir aš-Šam”. Valdības vienībām pametot Alepo, kurdu vienības iegāja vairākos pilsētas rajonos, pamatā lai evakuētu no turienes kurdu tautības civiliedzīvotājus. Un ja starp kurdu spēkiem un „Tahrir aš-Šam” fiksētas vien dažas sadursmes, tad tieši pret kurdiem vērsts Turcijas atbalstītā opozīcijas grupējuma Sīrijas Nacionālā armija uzbrukums uz ziemeļaustrumiem no Alepo. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Latvijas Televīzijas filmēšanas grupai šodien Tbilisi bija ekskluzīva iespēja uz interviju aicināt Gruzijas prezidenti Salom Zurabišvili, kura, komentējot šīs dienas Konstitucionālās tiesas lēmumu, sacīja, ka nevienu Gruzijā vairs nesargā valsts pamatlikums. Tāpat viņa norādīja, ka valstij pašlaik nepieciešams lielāks Rietumvalstu līderu atbalsts, kuri ar savu klātbūtni Gruzijā varētu mainīt situāciju.

Protesta akcijas Gruzijā pret lēmumu atlikt tās ceļu uz Eiropas Savienību atkal atgādina par Krievijas centieniem ietekmēt citu valstu politiku. Un, protams, karš Ukrainā, kur Krievija turpina veikt masīvus uzbrukumus. Par iespējamo notikumu attīstību Krustpunktā saruna ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktoru Māri Cepurīti.  

Protesta akcijas Gruzijā pret lēmumu atlikt tās ceļu uz Eiropas Savienību atkal atgādina par Krievijas centieniem ietekmēt citu valstu politiku. Un, protams, karš Ukrainā, kur Krievija turpina veikt masīvus uzbrukumus. Par iespējamo notikumu attīstību Krustpunktā saruna ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktoru Māri Cepurīti.  

Ivars Šulcs atsakās no darba Latvijas sabiedriskā medija valdē; tālākais atkarīgs no SEPLP. Ekonomisti un tirgotāji ir skeptiski par valdošās koalīcijas partiju plāniem ierobežot pārtikas cenas un uzskata, ka brīvā tirgus apstākļos šāda cenu regulēšana ir apšaubāma. ASV norit valsts prezidenta vēlēšanās. Gruzijā nerimst protesta akcijas pret vēlēšanu rezultātu viltošanu. Paziņoti Eiropas Kinoakadēmijas balvas nominanti; Ģinta Zilbaloža animācijas filma "Straume" pretendē uz labākās animācijas un labākas Eiropas filmas titulu. Turpinās darbs pie regulējuma valsts naudas saņemšanai lielo sporta pasākumu rīkošanai Latvijā

Bunkus slepkavības pasūtītājiem tiesa piespriež 15 gadus cietumā, šāvējam – mūža ieslodzījumu. Saeimai būs jālemj par deputāta Jakovina izdošanu kriminālvajāšanai. izveidota jaunā Baltijas izcilības balva "Baltijas balva". Eiropas Savienības amatpersonas pieprasa veikt ātru un neatkarīgu iespējamo vēlēšanu pārkāpumu izmeklēšanu Gruzijā. Basketbolists Jānis Timma jau vairākus gadus nekontaktējas ar ģimeni Krāslavā un arī bijušo aģentu, tāpēc viņiem nav ne jausmas, kāpēc spēlētājs izlēmis spēlēt agresorvalsts Krievijas azartspēļu līgā.

Krustpunktā Lielā intervija: Gruzijā dzīvojoša latviete Dace Džavašvili. Šajās dienās vairākās pasaules valstīs notiek parlamenta un valsts vadītāju vēlēšanas, kuras šīm valstīm varbūt liktenīgi izšķirošas. Moldovai tā bija balsošana par Eiropas Savienību, tūlīt arī par prezidentu, Amerikas Savienotajās Valstīs izvēle var ietekmēt ne tikai amerikāņus vien. Arī Gruzijai 26. oktobrī bija jāizlemj, vai tā vēlas tuvināties Krievijai vai kļūt par daļu no demokrātiskās Eiropas saimes. Un gruzīni ir izvēlējušies Krieviju. Tā liek domāt oficiāli izsludinātie vēlēšanu rezultāti.  Vai tā ir? Gruzijas prezidente, kā dzirdam, runā par valsts nozagšanu, ir aicinājusi iziet šovakar, 28. oktobrī protestos. Pret ko protestēt un ko ar šādiem protestiem vispār var panākt? Kas notiek šobrīd Gruzijā un kā tas viss izskatās, dzīvojot tur? 

Krustpunktā Lielā intervija: Gruzijā dzīvojoša latviete Dace Džavašvili. Šajās dienās vairākās pasaules valstīs notiek parlamenta un valsts vadītāju vēlēšanas, kuras šīm valstīm varbūt liktenīgi izšķirošas. Moldovai tā bija balsošana par Eiropas Savienību, tūlīt arī par prezidentu, Amerikas Savienotajās Valstīs izvēle var ietekmēt ne tikai amerikāņus vien. Arī Gruzijai 26. oktobrī bija jāizlemj, vai tā vēlas tuvināties Krievijai vai kļūt par daļu no demokrātiskās Eiropas saimes. Un gruzīni ir izvēlējušies Krieviju. Tā liek domāt oficiāli izsludinātie vēlēšanu rezultāti.  Vai tā ir? Gruzijas prezidente, kā dzirdam, runā par valsts nozagšanu, ir aicinājusi iziet šovakar, 28. oktobrī protestos. Pret ko protestēt un ko ar šādiem protestiem vispār var panākt? Kas notiek šobrīd Gruzijā un kā tas viss izskatās, dzīvojot tur? 

Maznodrošinātajiem pārtikas pakas vairs nebūs. Neesot naudas. Bet ne jau tikai sociālajiem pakalpojumiem pietrūkst līdzekļu. Krustpunktā pārlūkojam nedēļas aktualitātes. Runājam arī par pasaulē notiekošo - Krievija, ANO, Ziemeļkorejas iespējamā iesaistīšanās karā Ukrainā. Aktualitātes analizē politologs Juris Rozenvalds, Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns un TV24 žurnāliste Anita Daukšte. Pasaulē notiekošais, saeimas aktualitātes, sociālā un  veselības aprūpe - šie virzieni varētu raksturot šīs nedēļas apskatu Krustpunktā. Par pasaules ziņām runājot, uzmanības fokusā ir vēlēšanas Moldovā un Gruzijā, Krievijas aktivitātes, paplašinot sabiedroto loku un arī iesaistot karā, šķiet, pret Ukrainu, Ziemeļkoreju. Uz Krieviju arī šajā nedēļā devušies ne tikai vairāki pasaules valstu līderi, bet pat ANO ģenerālsekretārs. Pašu mājās uzmanība pievērsta gan iespējamai sertifikāta anulēšanai pediatram Mediņam, izskanējušas arī ziņas par  ģimenes ārsta un deputāta Jakovina iespējamu iesaisti slimības lapu nepamatotā izdošanā. Deputātiem, iespējams, būs jālemj par viņa izdošanu kriminālvajāšanai. Pārtikas pakām mazturīgajiem naudas vairs nebūšot, premjere tikmēr atzinusi, ka veselības aprūpei var nākties meklēt papildus naudu,. Kur - tas nav šobrīd zināms.  

Maznodrošinātajiem pārtikas pakas vairs nebūs. Neesot naudas. Bet ne jau tikai sociālajiem pakalpojumiem pietrūkst līdzekļu. Krustpunktā pārlūkojam nedēļas aktualitātes. Runājam arī par pasaulē notiekošo - Krievija, ANO, Ziemeļkorejas iespējamā iesaistīšanās karā Ukrainā. Aktualitātes analizē politologs Juris Rozenvalds, Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns un TV24 žurnāliste Anita Daukšte. Pasaulē notiekošais, saeimas aktualitātes, sociālā un  veselības aprūpe - šie virzieni varētu raksturot šīs nedēļas apskatu Krustpunktā. Par pasaules ziņām runājot, uzmanības fokusā ir vēlēšanas Moldovā un Gruzijā, Krievijas aktivitātes, paplašinot sabiedroto loku un arī iesaistot karā, šķiet, pret Ukrainu, Ziemeļkoreju. Uz Krieviju arī šajā nedēļā devušies ne tikai vairāki pasaules valstu līderi, bet pat ANO ģenerālsekretārs. Pašu mājās uzmanība pievērsta gan iespējamai sertifikāta anulēšanai pediatram Mediņam, izskanējušas arī ziņas par  ģimenes ārsta un deputāta Jakovina iespējamu iesaisti slimības lapu nepamatotā izdošanā. Deputātiem, iespējams, būs jālemj par viņa izdošanu kriminālvajāšanai. Pārtikas pakām mazturīgajiem naudas vairs nebūšot, premjere tikmēr atzinusi, ka veselības aprūpei var nākties meklēt papildus naudu,. Kur - tas nav šobrīd zināms.  

Ukraina ir jāatbalsta un Krima ir neatņemama šīs valsts sastāvdaļa. Tas ir galvenais vēstījums Rīgā notiekošajā Krimas platformas parlamentārajā samitā. Ukrainas dronu rūpniecība pielāgojas tam, ka Ķīna ir aizliegusi tirgot savas bezpilota lidaparātu detaļas. Sākusies iedzīvotāju apspriešana par Gaujas nacionālā parka jauno normatīvo regulējumu. Taupības dēļ cilvēki ar maznodrošinātā statusu no nākamā gada vairs nesaņems pārtikas pakas, kuras būs pieejamas tikai trūcīgajiem un krīzes situācijās nonākušajiem Latvijas un Ukrainas iedzīvotājiem. Gruzijā tūkstošiem cilvēku pauž atbalstu valsts ceļam uz Eiropas Savienību. Latvijas čempione futbolā RFS šodien Eiropas līgas trešās kārtas spēlē viesosies pie 2022.gada šī turnīra uzvarētājas Frankfurtes "Eintracht".

Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) laikā atvērta grāmata, kas veltīta kinorežisoram Sergejam Paradžanovam. Armēņi viņu pieskaita savējiem, gruzīni – savējiem, ukraiņi – arī savējiem, un tas viss ir pamatoti, jo mākslinieks, kinorežisors Sergejs Paradžanovs (1924. Tbilisi - 1990. Erevāna) strādājis gan Ukrainā, gan Gruzijā, gan Armēnijā. Viņa slavenākās filmas ir "Granāta krāsa" par Sajatu Novu, "Aizmirsto senču ēnas" un "Kijivas freskas". Svinot Sergeja Paradžanova simtgadi, izdotā grāmata "Paradžanovs. Pasaules" ir unikāla, tajā lasāmi viņa scenāriji un vēstules no zonas. Un zonā viņam nācās pavadīt četrus gadus, padomju iestādēm bija bīstams viņa brīvais radošais gars un dzīvesveids, tāpēc kā iegansts tika izmantots homoseksuālisms. Var tikai minēt, cik un kādas filmas viņš varētu radīt, ja vien viņam būtu atļauts filmēt. Par iecerēm un vizuālām vīzijām liecina gan viņa nerealizētie scenāriji, gan kolāžas un asamblāžas. Kinorežisors Dāvis Sīmanis par Sergeju Paradžanovu raksta: "Viņa filmas saņēmušas apbrīnu no Frederiko Fellīni, Mikalandželo Antioni, Lika Godāra, Akiras Kurosavas un citiem. Viņa kinodarbi bija un paliek kombinatoriskas mīklas, kas sevī satur rēbusa līmeņus. Tās ietērptas armēņu folkloras, gruzīnu misticisma un Ukrainas tradicionālās ainavas audumā. Bet visam pāri – neatkārtojama estētiska sistēma." Par grāmatas "Paradžanovs. Pasaules" tapšanu stāsta mākslinieki Karinē Paronjanca un Aleksejs Muraško, kā ar tulkotāja Ilze Paegle-Mkrtčjana. Izdevis "Pētergailis". Raidījumu atbalsta: Saruna par grāmatu arī raidījumā Kultūras rondo.

Vizītē Gruzijā ieradušies Baltijas valstu un Islandes ārlietu ministri. Saeimas Juridiskais birojs izbrāķē Rēzeknes domes atlaišanas likumprojektu; tiesvedības gadījumā valstij riski zaudēt. Ikdienas ārsti saskaras ar vardarbību no pacientiem un viņu tuviniekiem. Rīgas dome iedzīvotājiem plāno sniegt ievērojamu atbalstu, lai varētu atjaunot dzīvojamās ēkas. Vai Latvijai ir iespējams ceļš uz kodolenerģiju? Par to šodien enerģētikas un kodolenerģijas eksperti no Latvijas un ārvalstīm diskutēja Rīgas Tehniskajā universitātē notiekošajā konferencē. Latvijā atklāta oficiālā peldsezona, kas ilgs līdz 15.septembrim.

Aktuālitāes pasaulē analizē Latvijas Radio ziņu dienesta ārzemju korespondents Rihards Plūme, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un politologs Kārlis Daukšts. Gruzijā turpinās protesti pret "ārvalstu aģentu" likumprojektu Laikā, kad pasaulē pareizticīgie svinēja Lieldienas, Gruzijā turpinājās plaši protesti pret "ārvalstu aģentu" likumprojektu. Šis likumprojekts līdzinās Krievijā spēkā esošam likumam, ar ko tiek apkaroti mediji, nevalstiskās organizācijas un aktīvisti. Protesti turpinās jau kopš 9. aprīļa, kad valdošā partija "Gruzijas sapnis" atkārtoti iesniedza parlamentā šī likuma projektu. Šī partija, neskatoties uz milzīgajiem protestiem, cer to pieņemt maija vidū. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, kas negrasās to apstiprināt, brīdina, ka Gruzijas sabiedrībai nākamajās vēlēšanās nāksies atbildēt uz eksistenciālu jautājumu – "Eiropa vai Krievija?" Jo, kā viņa uzsvērusi intervijā raidsabiedrībai "Deutsche Welle", Gruzijas problēma nav tikai šis "krievu likums", bet arī Tbilisi "krievu valdība". Zurabišvili atgādina, ka valdošā partija jau pieņēmusi vairākus strīdīgus likumus. Arī likumu, "kas Gruziju padara par ofšoru zonu krievu oligarhiem, kam noteiktas sankcijas”. Viņa aicina Eiropas partnerus spert atbilstīgus soļus, reaģējot uz notiekošo Gruzijā.  Tādejādi paužot, ka ar nosodījumu, ko ir izteikuši gan NATO, gan ES līderi, vien nepietiks. Jāatgādina, ka arī ASV Senāta divpartiju grupa ir nosūtījusi vēstuli Gruzijas premjerministram, brīdinot, ka "ārvalstu aģentu" likuma pieņemšanas gadījumā viņi būs spiesti lūgt mainīt ASV politiku attiecībā uz Gruziju. Izraēla neslēpj nodomu ieiet Gazas sektora dienvidos esošajā Rafas pilsētā Jau ilgstoši gaisā virmoja jauns spriedzes elements, Izraēlai neslēpjot savus tālākos militāros nodomus ieiet Gazas sektora dienvidos esošajā Rafas pilsētā, kur daudzi palestīnieši ir raduši patvērumu, bēgot no kara ziemeļu daļā. Tika izsludināta 100 tūkstoš cilvēku evakuācija, bet starptautiskā sabiedrība aktīvi pastiprināja spiedienu pret Izraēlu, cenšoties apturēt tālāku asinsizliešanu. Tiek ziņots, ka ASV aptur militārās palīdzības kravas, šādi mēģinot iespaidot Netanjahu valdību. Pirmdienas, 6.maija, vakarā pasauli aplidoja ziņa, ka Hamas vadība ir piekritusi Kataras un Ēģiptes  piedāvātajam pamiera plānam, kas izraisīja nelielas spontānas svinības palestīniešu vidū. Tomēr drīz vien kļuva skaidrs, ka Izraēla nav pagaidām gatava piekāpties. Tajā pašā pirmdienas vakarā armijas vadība paziņoja, ka uzsāk ofensīvu, īstenojot mērķtiecīgus gaisa uzlidojumus Rafai. Kā viens no svarīgākajiem uzdevumiem tika nosaukts robežpārejas punkta pārņemšana Izraēlas armijas kontrolē. Mediji šodien, 8. maijā, ziņo, ka to vairs varētu nenodot atpakaļ palestīniešiem, bet kā garants to pārņemtu ASV privāta struktūra. Centieni joprojām apturēt tālāko karadarbību nav rimuši. Kairā ir atsākušās sarunas par iespējamo miera plānu. Ēģiptes un Kataras piedāvājums, saskaņā ar publiskoto informāciju, paredz trīs posmus: pilnīgu Izraēlas karaspēka izvešanu no Gazas josla, kara dēļ pārvietoto palestīniešu atgriešanos un ķīlnieku un gūstekņu apmaiņu ar mērķi panākt "pastāvīgu pamieru". Tomēr, kā skaidro Izraēlas pārstāvji, šis plāns esot tālu no tā, kas apmierinātu Izraēlas pusi, tāpēc sarunas būšot ļoti saspringtas. Putina inaugurācija Otrdien, 7.maijā, piekto reizi cauri Kremlim savā varas apliecinājuma gājienā devās Vladimirs Putins, lai atjaunotu prezidentūru, kurā viņš nodrošinājis sev varu vēl nākamajiem sešiem gadiem. Saskaņā ar Krievijas konstitūciju prezidents drīkst vadīt valsti vien divus termiņus pēc kārtas, bet Putins ir mācējis atrast veidus, kā panākt to, lai spētu noturēties pie varas praktiski visa atlikušā mūža garumā. Tiesa, situācija, kādā viņš uzsāka pirmo prezidentūru pirms 24 gadiem un tagad, ir kardināli atšķirīga. Viņš ir kļuvis par Rietumu izraidīto, ir ievilcis savu valsti karā, kļuvis par lielāko Eiropas draudu un cenšas būvēt alternatīvu pasauli, kuru valda, pirmkārt, varaskāre un ambīcijas. Rietumu valstīm bija jāizšķiras, vai tās piedalās šķietamajā demokrātijas farsā, jo diplomātijā ir ierasts, ka vismaz valstu vēstnieki, ja ne vadītāji un prezidenti, pievienojas inaugurācijas svinībās. Daudzu valstu, tajā skaitā, Latvijas pārstāvji jau laikus paziņoja, ka uz inaugurāciju nedosies. Tomēr sešu Eiropas Savienības valstu pārstāvji pievienojās procedūrai Kremlī, starp kurām bija arī Francija. Tā skaidroja, ka joprojām vēloties atstāt atvērtas durvis sarunām ar Krieviju. Lielais jautājums ir: kas notiks tagad, kad Putins šķietami konsolidējis un nodrošinājis sev varu nākamajiem sešiem gadiem. Vai un kādas izmaiņas būs valdības sastāvā? Kas notiks militārajās struktūrās? Vēl pirms inaugurācijas ceremonijas Krievija paziņoja par militārajām mācībām, kurās tiks izspēlēta iespēja izmantot taktiskos kodolieročus. Rietumi to nodēvējuši par kārtējo šantāžas elementu, tomēr ir skaidrs, ka šo Putina prezidentūru ievadīs militārā pretstāve un draudi visai Rietumu sabiedrībai.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Studijā Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Hārvarda Universitātes viespētnieks Māris Andžāns.

ASV Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstījis ilgi gaidīto likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. Pēc Horvātijas parlamenta ārkārtas vēlēšanām nākamā valdība varētu tapt Andreja Plenkoviča vadībā. Bet Gruzijā valdošā partija „Gruzijas sapnis” atgriezusies pie ieceres pieņemt likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību. Tas izraisīja niknas debates un plašus protestus Tbilisi ielās. Šīs ārpolitikas aktualitātes pārrunājam ar Austrumeiropas politikas pētījuma centra direktoru Māri Cepurīti un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes locekli, pētnieku Mārci Balodi. Izolacionisma ledus lauzts Savienoto Valstu Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstīja likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. No šīs summas astoņi miljardi paredzēti atbalstam Taivānai un citiem sabiedrotajiem Austrumāzijas un Klusā okeāna reģionā, 26 miljardi – atbalstam Izraēlai un humānajai palīdzībai Gazas sektora iedzīvotājiem, bet gandrīz divas trešdaļas, t. i., nepilns 61 miljards – atbalstam Ukrainai tās cīņā pret Krievijas agresiju. No šīs Ukrainas atbalsta paketes 23 miljoni tiks tērēti amerikāņu bruņoto spēku arsenālu papildināšanai, ļaujot, attiecīgi, to līdzšinējās rezerves nodot Ukrainas rīcībā, 14 miljardi – tiešiem modernas militārās tehnikas iepirkumiem Ukrainas vajadzībām, 11 miljardi – amerikāņu militārajai darbībai reģionā, kas ir pamatā ukraiņu militārpersonu sagatavošana un sadarbība ar Ukrainu izlūkošanas jomā, 8 miljardi – finansiāls atbalsts Ukrainas civilo struktūru funkcionēšanai. Prezidents Baidens solījis parakstīt pieņemto likumprojektu jau visdrīzākajā laikā, un Pentagons jau darījis zināmu domājamo pirmā, vienu miljardu vērtā palīdzības sūtījuma saturu, kurā būs pretgaisa aizsardzības sistēmu un artilērijas munīcija, kājnieku kaujas mašīnas Bradley, un pirmoreiz arī armijas taktisko raķešu sistēmu jeb ATACMS raķetes ar 300 kilometru darbības rādiusu. Kā zināms, nule apstiprināto likumprojektu prezidents Baidens iesniedza Kongresam jau pagājušā gada rudenī, taču tur tas iesprūda, jo Pārstāvju palātas priekšsēdētājs, republikānis Maiks Džonsons nevirzīja to balsošanai. Galvenais iemesls bija spiediens no Republikāņu partijas konservatīvā spārna, kurā pulcējušies fanātiskākie eksprezidenta Trampa atbalstītāji. Viņu barvede, kongresmene Mārdžorija Teilore Grīna draudēja rosināt priekšsēdētāja Džonsona atcelšanu, tiklīdz viņš virzītu balsošanai palīdzības likumprojektu. Republikāņu Senāta frakcijas vadītājs Mičs Makonels preses konferencē pēc vakardienas balsojuma nosauca, viņaprāt, galvenos situācijas vaininiekus. Pirmais esot agrākais Fox News raidījumu vadītājs Takers Karlsons, kurš aizsācis Ukrainas demonizāciju un izplatījis šo redzējumu ierindas republikāņu vidū. Otrs – eksprezidents un prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps, kuram neesot skaidra viedokļa par atbalstu Ukrainai, bet kurš pretojies kompromisam arī tad, kad demokrāti bijuši gatavi iemainīt republikāņu atbalstu pret nozīmīgu piekāpšanos imigrācijas noteikumu ziņā. Zīmīgs ir fakts, ka Pārstāvju palātas priekšsēdētājs Džonsons virzīja palīdzība paketi balsojumam pēc tam, kad bija ticies ar Trampu, un pēdējais viņam publiski paudis savu atbalstu. Mičs Makonels cerīgi izteicās, ka izolacionisma tendence Republikāņu partijā esot pārvarēta, un partija atgriežoties pie savas reiganiskās tradīcijas – pretoties antidemokrātiskajiem spēkiem visā pasaulē. Cik pamata šādam optimismam – rādīs, domājams, jau diezgan tuvs laiks. Horvātu politikas vecmeistari cīkstas par varas virsotni Horvātijas Demokrātiskā savienība ir konservatīvs, labēji centrisks spēks, kas lielā mērā dominējis valsts politikā kopš 1990. gadā, kad, sabrūkot toreizējai Dienvidslāvijas Sociālistiskajai Federatīvajai republikai, Horvātija ieguva neatkarību. Partijas dibinātājs ir pirmais Horvātijas prezidents Fraņo Tudžmans, tā veidojusi un vadījusi valdības ar nelieliem pārtraukumiem visas šīs pagājušās desmitgades. Pašreizējais premjerministrs Andrejs Plenkovičs šai ziņā ir rekordists, atrodoties amatā kopš 2016. gada oktobra. Arī pirms nedēļas notikušajās Horvātijas parlamenta – Sabora – ārkārtas vēlēšanās Demokrātiskā savienība ieguva lielāko vietu skaitu: 61 no 151. Tas nozīmē, ka, visticamāk, arī nākamā valdība varētu tapt Plenkoviča vadībā un, tāpat kā iepriekš, tas būtu mazākuma kabinets ar vairāku sīkpartiju un atsevišķu neatkarīgo deputātu atbalstu. Līdz šim Demokrātiskās savienības koalīcijas partneris bija Neatkarīgā demokrātiskā serbu partija, kurai bija viens ministra portfelis no astoņpadsmit. Saskaņā ar Horvātijas vēlēšanu sistēmu etniskajām minoritātēm ir atsevišķs pārreģionāls vēlēšanu apgabals, no kura Saborā ievēlēti astoņi deputāti, t. sk. trīs – no pieminētās serbu partijas. Tā kā šajās vēlēšanās Demokrātiskā savienība vairākas deputātu vietas zaudējusi, pielasīt nepieciešamo sīkpartiju atbalstu nāksies grūtāk, tāpēc tiek izteikti pieņēmumi, ka Plenkoviča partija varētu lūkoties pēc kāda lielāka koalīcijas partnera vai atbalstītāja. Par tādu nevar kļūt otra lielākā parlamenta frakcija, kas ar nosaukumu „Patiesības upes” grupējas ap Demokrātiskās savienības ilggadējo konkurenti – Sociāldemokrātisko partiju. Šo partiju pārstāv pašreizējais Horvātijas prezidents Zorans Milanovičs, kurš mēnesi pirms vēlēšanām negaidīti paziņoja, ka piedalīšoties tajās kā saraksta lokomotīve un premjera kandidāts. To viņam tomēr liedza konstitucionālā tiesa, lemjot, ka tādā gadījumā viņam jāatkāpjas no prezidenta amata. Aizejot no priekšvēlēšanu kampaņas avanscēnas, Milanovičs aicināja balsot par jebko, tikai ne par Demokrātisko savienību. Trešo lielāko frakciju ar 14 mandātiem ir ieguvusi labējā nacionālistiskā Tēvzemes kustība, kuras atbalstu Plenkovičs varētu iegūt tikai tad, ja atteiktos no sadarbības ar serbu minoritātes partiju. Tāpat nacionālisti deklarējuši kategorisku noliegumu sadarbībai kreisi zaļo partiju „Možemo!” – tulkojumā „Varam!”, kurai ir piektā lielākā frakcija ar desmit vietām. Ceturtais lielākas spēks ar vienpadsmit mandātiem ir konservatīvo un mēreni eiroskeptisko spēku – partijas „Tilts” un Suverenistu partijas apvienība. Kā kreisi-zaļie, tā konservatīvie aicinājuši visus apvienoties, lai pārtrauktu Demokrātiskās savienības valdīšanu. Novērotāji ir vienisprātis, ka premjeram Plenkovičam nāksies krietni papūlēties, lai tiktu pie sava pēc skaita trešā kabineta. Kas vieniem sapnis, citiem – murgs 17. aprīlī Gruzijas valdošā partija „Gruzijas sapnis” pēc apmēram gadu ilgas pauzes atgriezusies pie ieceres pieņemt Likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību, kas tautā jau ieguvis apzīmējumu „Krievijas likums”. Likumprojekts savās nostādnēs nepatīkami atgādina bēdīgi slaveno Krievijas likumu par t. s. „ārvalstu aģentiem”. Tas ir viens no Putina režīma represīvās likumdošanas stūrakmeņiem, pirmoreiz pieņemts 2012. gadā, reaģējot uz masu protestiem pēc 2011. gada Krievijas prezidenta vēlēšanām. Kopš tā laika likuma normas kļuvušas krietni skarbākas; pēdējoreiz februārī, aizliedzot par aģentiem pasludinātajiem jebkā reklamēt savu darbību. Kremļa variantam ļoti līdzīgi likumi pēc tam tika pieņemti Kirgīzijā un arī Ungārijā; tāpat tādi parādījušies Ķīnā, Indijā, Kambodžā, Ugandā un Etiopijā. Gruzijas valdošā spēka mēģinājumi ieviest līdzīgas normas savā valstī daudzuprāt ir nepārprotams apliecinājums vēlmei ievilkt valsti Krievijas politiskās ietekmes telpā, attiecīgi atraujot to no Eiropas Savienības telpas. Ar attiecīgu kopīgu brīdinošu paziņojumu jau nākuši klajā Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības politikas jomā Žuzeps Borels un kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivērs Vārheji. Tā kā apmēram četras piektdaļas gruzīnu redz savas valsts nākotnes perspektīvas tieši vienotās Eiropas kontekstā, nenākas brīnīties, ka likumprojekta virzība pagājušonedēļ izraisīja niknas debates un pat dūru vicināšanu Parlamentā un plašus protestus Tbilisi ielās. 83 valdošās frakcijas deputāti nobalsoja par likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā, atlikušie 55 opozicionāri balsojumu boikotēja. 17. aprīlī protestētāju skaits sasniedza 20 000, mazāka mēroga demonstrācijas, piemēram, Tbilisi universitātes studentu gājieni uz Parlamentu, turpinās joprojām. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka uzliks veto likumprojektam, ja tas tiks pieņemts galīgajā lasījumā, taču „Gruzijas sapnim” ir pietiekami liels vairākums Parlamentā, lai prezidentes veto pārbalsotu.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ukraina turpina aizstāvēties pret iebrucējiem. Krievija nogalina vēl vienu opozicionāru. Aktualitātes analizē "Latvijas Avīzes" komentētājs politologs Arnis Latišenko. Sazināmies arī bijušo Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris pulkvedi Juri Dalbiņu. Ierakstā komentē politologs no Krievijas Dmitrijs Oreškins un žurnālists no Ukrainas Dmitro Ļevus. Ukrainas karš: 8 + 2 Krievijas agresija pret Ukrainu ilgst jau desmit gadus – šo it kā labi zināmo faktu šajās dienās mēdz atgādināt dažādu pasaules mediju virsraksti. Pēdējie divi gadi, kurus Ukrainas tauta izmisīgi aizstāvas pret plaša mēroga iebrukumu, daudzu apziņā aizēnojuši iepriekšējos astoņus, kuros Krievija tāpat sagrāba teritorijas, grāva un slepkavoja, meloja un manipulēja. Vakar, 20. februārī, Kijivā tika atzīmēta desmitā gadskārta, kopš asiņainā pretstāve Maidanā sasniedza savu kulmināciju, un pieminēti 107 t.s. „Pašcieņas revolūcijas” jeb „Eirorevolūcijas” upuri. Diemžēl, kā izrādījās, tās bija tikai pirmās dzīvības no daudziem tūkstošiem, kurus Ukrainai nācies šajos gados ziedot par savu vēlmi piederēt brīvības un tiesiskuma telpai. Šos nežēlīgos meslus ukraiņu nācija maksā arī par Rietumu pasaules tuvredzību, ērtām ilūzijām, domāšanas inerci, reizumis arī noziedzīgu vienaldzību un nožēlojamu pērkamību, ko meistarīgi izmantojis Kremļa režīms. Un pat ja šobrīd pasaules demokrātijas pīlāri sākuši ārstēt šīs ielaistās kaites, tad atlabšana notiek ar smagiem recidīviem, bet komplikācijas, kā, piemēram, Eiropas militārais vārgums, būs jūtamas vēl ilgi. Tiesa, uz nožēlojamās Savienoto Valstu palīdzības situācijas fona zināmi cerību stariņi ir pagājušonedēļ noslēgtie aizsardzības pakti ar Vāciju un Franciju, kas pievienojas līdzīgam jau janvārī noslēgtam akordam ar Lielbritāniju. Kad 2014. gadā notika Krievijas maskētais iebrukums Ukrainas austrumdaļā, frontes līnijā cita starpā nonāca arī Avdijivkas pilsēta, kurā pirms kara dzīvoja apmēram 35 000 iedzīvotāju. Pamatīgi cietusi jau agrāk, pilsēta tika galīgi pārvērsta drupu kaudzē kaujās kopš pagājušā gada oktobra, Krievijas pusei dāsni šķiežot munīciju, bruņutehniku un lielgabalu gaļu, lai Avdijivku ieņemtu. 17. februārī ukraiņu spēki atstāja pilsētu, atkāpjoties uz iepriekš sagatavotām pozīcijām, un līdz ar to Krievija guvusi savu pirmo nozīmīgo panākumu kopš pagājuša gada maija, kad pēc līdzīgām ilgām un asiņainām kaujām tās spēki ieņēma Bahmutu. Kā viens no Avdijivkas krišanas iemesliem tiek minēts zināms Krievijas pārsvars gaisā, lai gan par absolūtu to ne tuvu nenosaukt, ciktāl pēdējās dienās notriekti vairāki modernākie krievu lidaparāti Su-34 un Su-35. Krievija nogalina vēl vienu opozicionāru Pagājušās piektdienas, 16. februāra, pēcpusdienā Krievijas Ieslodzījuma lietu pārvalde paziņoja, ka labošanas darbu kolonijā miris ieslodzītais Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs. Kā oficiālais nāves iemesls tiek minēts “pēkšņās nāves sindroms”. Lai gan īsto nāves iemeslu šobrīd un diez vai vispār varēs noskaidrot, jo Navaļnija līķi ģimenei neatdos vēl vismaz divas nedēļas,  kamēr tikšot veikta “ķīmiskā ekspertīze”.  Tomēr ir skaidrs, ka pie viņa nāves ir vainojams Kremlis.  Navaļnijs savas dzīves laikā bijis neērts pretinieks Kremlim, regulāri izgaismojot valdošās elites koruptīvās darbības, izvedot ielās protestētājus un kopā ar žurnālistiem no „Bellingcat”, CNN un citiem medijiem atklājot arī to, kā tieši Kremlis centās viņu noindēt 2020.gadā. Šaipus robežai Aleksejs Navaļnijs gan bija pretrunīgi vērtēta persona. No vienas puses – vienīgais, kas vēl spēja apvienot Krievijas opozīciju un bijis gana drosmīgs, lai atgrieztos Krievijā, labi zinot, kas viņu sagaida dzimtenē. No otras puses, netiek aizmirsts tas, ka 2007.gadā viņš bija pievienojies radikālajai Nacionālās Krievijas atbrīvošanas kustībai, Navaļnijs arī atbalstījis Krievijas iebrukumu Gruzijā 2008. gadā, kā arī paudis, ka "Krima paliks Krievijas sastāvā un pārskatāmā nākotnē nekad vairs nekļūs par daļu no Ukrainas". Šeit gan jābilst, ka pagājušā gadā  Navaļnijs rakstīja, ka Ukrainas robežām jābūt tām, kas starptautiski atzītas un noteiktas 1991. gadā. Pēc ziņām par Navaļnija nāvi, virknē Krievijas pilsētu cilvēki devās nolikt ziedus viņa piemiņai  pie pieminekļiem politiski represētajām personām. Divās dienās Krievijā arestēja vairāk nekā 400 cilvēku, kas vēlējās pieminēt nelaiķi.  Pirmdien  Navaļnija atraitne Jūlija publicēja videouzrunu, kurā paziņoja, ka viņas vīru noslepkavojis diktators Vladimirs Putins, un solīja turpināt opozicionāra cīņu, aicinot krievus stāties viņai līdzās un turpināt cīnīties par brīvu Krieviju.  Sagatavoja Eduards Liniņš un Ieva Zeiza. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kurš nav dzirdējis slaveno teicienu – “Nejauciet sportu ar politiku”. Visticamāk, tas dažādās radošās formās tiks izmantots arī pirms gaidāmajām Parīzes Olimpiskajām spēlēm, uz kurām Starptautiskā Olimpiskā komiteja ļāvusi braukt arī agresorvalsts Krievijas pārstāvjiem. Kāpēc tie, kas nepiekrīt šim lēmumam neizziņo spēļu boikotu? Šajā epizodē arī par to, kā uz SOK lēmumu reaģējusi Kremļa propaganda un to, cik ļoti sports ar politiku jau ir “sajaucies” Krievijā, kur tam raksturīgi arī dažādi militārisma elementi. Turklāt olimpiskās spēles Putinam kļuvušas par atskaites punktu jaunai agresijai, kā to esam pieredzējuši 2008. gadā Gruzijā, bet 2014. un 2022. gadā Ukrainā. Raidierakstā piedalās “Latvijas Avīzes” politikas nodaļas vadītājs Māris Antonevičs un sporta žurnālists Gints Narogs. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ieraksta saturu atbild “Latvijas Avīze”. #SIF_MAF2023 Izmantotā mūzika: 1. Dark Secrets (DECISION) by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/246-dark-secrets-decision- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 2. Spy Story: The Agent by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/84-spy-story-the-agent License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 3. Prosecution, action, trumpets by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/19-prosecution-action-trumpets License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0 4. Ghost Town by Rafael Krux Link: https://filmmusic.io/song/5416-ghost-town- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/

  Pētnieks Māris Andžāns: Pēc Somijas robežpunktu slēgšanas Krievija var virzīt migrantu plūsmu uz Latvijas robežu Nīderlandes vēlēšanās uzvar galēji labējais Vilderss. Aprit 20.gadadiena kopš tā dēvētās "Rožu revolūcijas" Gruzijā.

Dzimtene, tēvzeme, mātes zeme. Daudziem no mums šie ir sinonīmi, bet foto māksliniekam Georgam Avetisjanam tās ir trīs dažādas lietas – gan ģeogrāfiski, gan emocionāli. Latvija, Krievija, Gruzija. Vēlme izprast savas saknes Avetisjanam izvērtusies daudzu gadu projektā – triloģijā, kuras otrais stāsts – par Igarku aiz Polārā loka, kur izsūtījumā dzimusi viņa mamma – nupat iznācis apjomīgas fotogrāmatas un izstādes formā. Georgs Avetisjans Latvijas fotogrāfijā sevi pieteica pirms pieciem gadiem. Viņš bija atgriezies Latvijā pēc studijām ārzemēs un Fotogrāfijas muzejā atklāja izstādi „Dzimtene”. Tas bija vizuāli nostalģisks vēstījums par viņa dzimto ciematu Kalteni Kurzemes jūrmalā, par piederību, atmiņām un apkārtējās vides mainību. Šī tēma izrādījusies tik spēcīga un ietilpīga, ka Avetisjana radošajā mūžā izvērtusies veselā triloģijā. Jo viņš pats ir dzimis Kaltenē, viņa mamma – izsūtījumā Sibīrijā, bet tētis – Gruzijā, ar saknēm Armēnijā. „Varbūt daudziem cilvēkiem šie jēdzieni – mātes zeme, tēvzeme, dzimtene – ir viens un tas pats. Es gribēju parādīt, cik tie var būt daudzšķautņaini. Ne jau man vienīgajam ir tāda pieredze. Man ir svarīgi meklēt savu etnisko piederību, tie ir identitātes jautājumi, un arī tas, kā šīs vietas veido mūs kā cilvēkus. Kas mūs veido – apkārtējā vide vai ģenētika? Kā vēstures fakti ietekmē mūs kā cilvēkus? Kā šajās vidēs cilvēki pastāv līdzās?” Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, Georgs Avetisjans 2019.gada ziemā devās uz Igarku Krievijā, aiz polārā loka, kur bija 1941.gadā kā Aizsargu komandiera sieva bija izsūtīta viņa vecmāmiņa un kur piedzima Georga mamma. Grāmatā ir fotogrāfija, kur viņa redzama kopā ar dvīņubrāli - tikko dzimuši, cieši segās ievīstīti, raudoši zīdainīši. Uz Igarku Georgs devās pašā ziemas spelgonī, kad tur bija ap mīnus 40. Bruņojies ar padomju laika fotokameru „Salut”, kas, pēc Georga vārdiem, izrādījās „tikpat neuzticama kā visa padomju sistēma un projektam piešķīra vēl papildu konceptuālu nozīmi”, un vecmāmiņas draudzenes dienasgrāmatu kabatā, viņš sēdās vilcienā uz Krasnojarsku. No turienes lidoja uz Igarku, nezinādams, ko sagaidīt. Visu ceļu pats rakstīja dienasgrāmatu, Igarkā mēneša garumā intervēja vietējos, fotografēja tagadni un meklēja pagātnes liecības. Georga Avetisjana fiksētie iespaidi tagad sakausēti mākslas darbā, ko saukt par fotogrāmatu būtu nepateikt visu līdz galam. Tā patiesībā ir pamatīga, ar pelēku audumu apvilkta lādīte, kurā iegūlusi gan vecāsmammas izsūtīšanas lieta, auksta un lietišķa izziņa par vectēva bada nāvi apcietinājumā, vecāsmammas draudzenes izsūtījuma dienasgrāmata, vēstules no Amerikas tantes, kas mijas ar poētiskām fotoliecībām par šodienas Igarku un intervijām ar vietējiem. Nežēlība un cilvēcība – nesaraujami saaudušās kopā. Grāmata arī parāda, cik ātri reizēm vēsture aizmirstas. Georga Avetisjana fotogrāmatu papildina izstāde, kas pašlaik skatāma Dzelzceļa muzejā Rīgā. Vieta izvēlēta apzināti, un arī izstādes noskaņa liek justies kā ceļiniekam vilcienā un stacijā, kā pētniekam padomju arhīvā. Izstādes kuratore, fonda „Mākslai vajag telpu” vadītāja Katrīna Jaunupe kopā ar Avetisjanu pie izstādes strādājusi teju trīs gadus. Georga Avetisjana fotogrāmata lasāma vienlaikus trīs valodās – latviešu, angļu un krievu, un mākslinieks mērķtiecīgi gādā, lai „Mātes zeme” - stāsts par viņa mammas un vecmāmiņas izsūtījuma vietu – sasniegtu arī auditoriju ārpus Latvijas. Grāmatu papildinošā izstāde Dzelzceļa muzejā būs skatāma līdz 2.augustam. Tikmēr tapšanas procesā jau ir Avetisjana dzimtas pētniecības triloģijas noslēdzošā daļa – par tēvzemi jeb tēta saknēm Gruzijā un Armēnijā.  

* Mediķi un pacienti piketā prasa finansējumu veselības aprūpei * Koalīcijas partneri cer vienoties par kopīgu Valsts prezidenta amata kandidātu, bet redzējums, kā to panākt, atšķiras * Gruzijā pieaug politiskās spriedze pēc tam, kad Krievija nolēma atcelt vīzu režīmu ar šo valsti

Šajā epizodē Evelīna pastāstīs, ko viņa darīja Gruzijā un, kā palika ilgāk nekā bija plānots. Tikmēr Niklāvs pastāstīs jaunākās ziņas par Teikas noslēpumaino savvaļas kaķi. Kā arī tiks apspriest, vai ir svarīgi zināt savas otrās pusītes partneru skaitu jeb bodycount. Cik bieži mēs melojam par savu pagātni?

Protesti Gruzijā. Cīņas par Bahmutu. Vēlēšanu rezultāti Igaunijā. Aktualitātes ārvalstīs vērtēja Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns, Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš un vēsturnieks, Londonas universitātes koledžas asociētais profesors Marts Kuldkeps (Mart Kuldkepp). Gruzija globālajās krustcelēs Kopš 7. marta Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notiek plaši protesti. Iemesls ir likums, kuru virza valdošā partijas „Gruzijas sapnis”, un kas pēc sava rakstura ir tuvs Krievijā pieņemtajai likumdošanai par t.s. ārējiem aģentiem. Likums paredz, ka medijiem un nevalstiskajām organizācijām, kuru budžetā vismaz 20% veido ārvalstu finansējums, jāreģistrējas kā ārvalstu aģentiem. Valdošās partijas pārstāvji uzstāj, ka likums atbilst vispārpieņemtajām tiesiskajām normām, un raksturo tā pretiniekus kā spiegus, kuri tiecas pakļaut Gruziju ārēju spēku ietekmei. Šis motīvs iekļaujas plašākā partijas „Gruzijas sapnis” vēstījumā, pozicionējot kā spēku, kas pašreizējā kara situācijā pasargā Gruziju no ievilkšanas konfliktā. Tikmēr likumprojekta pretinieki pauž, ka tas ir mēģinājums uzbūvēt valstī autoritāru režīmu, kas laupa Gruzijai cerības iestāties Eiropas Savienībā. Līdzīgi šo likumdošanas iniciatīvu raksturojuši arī vairāki rietumvalstu līderi, t.sk. Eiropas Savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels. Debašu laikā Gruzijas parlamentā izcēlās kautiņš starp valdošās partijas un opozīcijas pārstāvjiem. Arī protesta akcijas pie parlamenta izvērtās sadursmēs ar policiju. Kārtības sargi laida darbā asaru gāzi un ūdensmetēju, savukārt protestētāji – akmeņus un arī dažas paštaisītas degbumbas. Vairāki protestētāji aizturēti. Vakarā policijai izdevās atspiest protestētājus no parlamenta ēkas, taču paredzams, ka šodien ļaudis atkal pulcēsies. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka likumprojekts neatbilst valsts pamatlikumam un viņa bloķēs tā pieņemšanu, tomēr partijas „Gruzijas sapnis” parlamentārais vairākums ir pietiekams, lai pārbalsotu prezidentes veto. Liberāļi nostiprina pozīcijas Igaunijā Pēc 5. martā notikušajām Igaunijas parlamenta Riigikogu vēlēšanām premjerministres Kajas Kallasas pozīcijas mūsu kaimiņvalsts varas virsotnē ir kļuvušas tikai stabilākas. Līdz vēlēšanām Kallasa vadīja trīs partiju koalīcijas valdību, kurā ietilpa viņas pārstāvētā Reformu partija – Igaunijas lielākais liberālais un proeiropeiskais spēks; kā arī nacionālkonservatīvā Tēvzemes savienība un kreisi centriskā Sociāldemokrātiskā partija. Valdošajai koalīcijai bija piecdesmit sešas no simts vienas Riigikogu deputātu balss. Tagad parlamenta politisko spektru nozīmīgi ir izmainījis jaunpienācējs – partija „Igaunija 200” ar tās līderi žurnālistu Lauri Husaru priekšgalā. Šis spēks, kas sevi pozicionē kā liberālu un progresīvu, dibināts 2018. gadā, taču iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā nepārvarēja 5% barjeru. Tagad partijai „Igaunija 200” būs 14 deputātu mandāti. Līdzšinējās koalīcijas mugurkauls – Reformu partija – palielinājusi mandātu skaitu no 34 līdz 37, sociāldemokrāti zaudējuši vienu no līdzšinējām 10 vietām, bet tēvzemieši – četras no līdzšinējām 12 vietām. Vissāpīgākie šo vēlēšanu rezultāti ir kādreizējā premjera Jiri Ratasa vadītajai Centra partijai, kas šķīrusies no veseliem 10 deputātu mandātiem, tās frakcijai parlamentā sarūkot līdz 16 vietām un noslīdot no otrās uz trešo pozīciju. Uz otro pozīciju, kaut arī zaudējot divus no līdzšinējiem 19 mandātiem, pakāpusies labēji populistiskā Konservatīvā Tautas partija jeb EKRE. Domājams, Centra partijas sniegums ir rezultāts tās kādreizējiem manevriem, veidojot ideoloģiski un politiski apšaubāmu savienību ar EKRE, lai tikai nepielaistu varai nozīmīgāko konkurentu – Reformu partiju. Sava loma ir arī tam, ka Centra partija pārstāv lielu daļu Igaunijas krievvalodīgo vēlētāju un līdz pat pagājušā gada martam tai bija sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju „Vienotā Krievija”. Pašreizējie Igaunijas parlamenta vēlēšanu rezultāti ļauj premjerministrei Kallasai veidot jau pirms vēlēšanām iezīmēto koalīcijas modeli ar Reformu partijas, „Igaunija 200” un Sociāldemokrātiskās partijas piedalīšanos, kam būs ne vien stabilāks vairākums parlamentā, bet arī vienotāka idejiskās platforma. „Kara dūmaka” pār Bahmutu un Brjansku Kauja par Bahmutas pilsētu Ukrainas Donbasa reģionā risinās kopš pagājuša gada augusta sākuma. Krievijas bruņotie spēki visus šos mēnešus centušies salauzt ukraiņu sīksto pretestību un ieņemt Bahmutu, kas šīs karadarbības rezultātā pārtapusi gruvešu kaudzē. Pilsētā, kur pirms pagājušā gada februāra mitinājās vairāk nekā 70 000 iedzīvotāju, tagad, kā tiek lēsts, palikuši ne vairāk kā četri tūkstoši. Taču, kā ikviena sagrauta pilsēta, arī Bahmuta tagad kļuvusi par izdevīgu aizsardzības pozīciju, kur arī nelielas un viegli bruņotas vienības var sagādāt pretiniekam nopietnas grūtības. Tāpēc Krievijas puses apgalvojumi, ka Bahmuta beidzot ir ieņemta, jāvērtē visai piesardzīgi. Pienāk gan ziņas, ka Ukrainas spēki nostiprina aizsardzības līnijas rietumos no pilsētas, kas varētu nozīmēt, ka to lielākā daļa tiešām plāno atvilkties no pilsētas. Tomēr vēl pirmdien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar paziņojumu, ka apspriedē ar bruņoto spēku vadību lemts turpināt Bahmutas aizstāvēšanu un pilsētas aizstāvjiem tiks nosūtīti papildspēki. 5. martā ar videovēstījumu Bahmutas kaujas sakarā nācis klajā arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dibinātājs Jevgeņijs Prigožins. Viņa kompānijas algotņi, t.sk. cietumos savervētie ieslodzītie, līdz šim bijis nozīmīgs spēks kaujās par pilsētu. Prigožins kārtējo reizi sūkstījies, ka viņa vienībām nepiegādā nepieciešamo munīcijas daudzumu un nedod iespēju papildināt personālsastāvu, un izteicis pieņēmumu, ka, ja Bahmutā Krievija cietīs neveiksmi, „vāgnerieši” tiks pataisīti par galvenajiem vainīgajiem zaudētā kaujā un zaudētā karā. Tā nu Bahmutas pozīciju likteni joprojām klāj „kara dūmaka”. Tā pati „kara dūmaka”, respektīvi, drošticamas informācijas deficīts raksturīgs notikumiem Krievijas Federācijas Brjanskas apgabalā, kas robežojas ar Ukrainu un Baltkrieviju. Ir skaidrs, ka 2. martā šai teritorijā no Ukrainas puses ieradusies bruņota vienība, kas kādu laiku uzturējusies divos pierobežas ciemos, bet pēc tam ar kauju atkāpusies pāri robežai. Grupas dalībnieki, kas sevi dēvē par Krievijas Brīvprātīgo korpusa cīnītājiem, ieņemtajos ciemos ierakstījuši video, ko vēlāk publicējuši tīmeklī. Viņu pārstāvis Deniss Kapustins, kurš figurē arī ar pieņemtu uzvārdu Ņikitins, viesojoties publicista Marka Feigina videokanālā, norādīja, ka akcijas mērķis bijis demonstrēt Krievijas varas vājumu un iedrošināt Krievijas iedzīvotājus cīņai pret Kremļa režīmu. Kremlis tikmēr raksturojis notikušo kā Ukrainas diversantu grupas teroristisku iebrukumu, apgalvojot, ka, cita starpā, iebrucēji apšaudījuši civilo transportlīdzekli, nogalinot vienu pieaugušo un ievainojot desmitgadīgu zēnu. Vēlāk tika izplatītas ziņas jau par diviem nogalinātajiem. Dienu pēc notikušā ar videopaziņojumu šai sakarā nāca klajā Krievijas līderis Putins, vainojot Ukrainu teroristiskā uzbrukumā. Katrā ziņā šī ir pirmā reize, kad Krievija atzīst, ka noticis iebrukums tās teritorijā. Ukrainas puse, prezidenta padomnieka Mihailo Podoļaka personā, noraida savu līdzdalību, norādot, ka uzbrukumu veikuši „Krievijas partizāni”. Tikām starptautiskās preses publikācijās tiek norādīts, ka Deniss Kapustins/Ņikitins ir pazīstams ar saviem neonacistiskajiem uzskatiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Irānā pēc vairāku mēnešu protestiem esot izformēta Tikumības policija un notiekot arī darbs pie likumu mīkstināšanas, kas pieprasa sievietēm nēsāt tradicionālo galvassegu. Tas liek domāt, ka arī tik represīvā režīmā, kāds ir Irānā, protestiem ir nozīme. Francijas prezidenta Emanuela Makrona rosinājums nākotnē meklēt drošības garantijas Krievijai demonstrē Rietumu bažas, kas notiks ar mūsu kaimiņvalsti nākotnē. Rietumvalstis negrib pieļaut Krievijas uzvaru karā, bet, šķiet, nevēlas arī tās sabrukumu. Kas notiek ar Krievijas opozīcijas medijiem, kuri patvērumu atraduši Rietumos. Primāri pievērsties šim tematam mūs mudina notikušais ar telekanālu "Doždj" Latvijā. Aktualitātes vērtē Saeimas deputāts, Eiropas lietu komisijas vadītājs un Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un politologs Kārlis Daukšts. Sazināmies ar žurnālisti Irinu Tumakovu, kura turpina darboties Krievijā pastāvošajā izdevumā "Novaja Gazeta". Krievu neatkarīgie mediji emigrācijā Šī gada pavasaris noslēdza veselu posmu Krievijas mediju vēsturē, kad savu darbību dzimtenē izbeidza pēdējie Kremļa režīmu atklāti kritizējošie izdevumi un raidītāji. Uzsākusi pilna mēroga karu pret Ukrainu, Maskavas vara likvidēja pēdējās pamanāmās opozicionārās izpausmes pašas mājās. Jau dažas dienas pēc iebrukuma pārtrauca iznākt 1993. gadā dibinātais laikraksts „Novaja Gazeta”, kura galvenajam redaktoram Dmitrijam Muratovam pērn tika piešķirta Nobela Miera prēmija. Liela daļa izdevuma darbinieku pameta Krieviju un izveidoja redakciju Rīgā, sākot veidot jaunu izdevumu „Novaya Gazeta. Evropa”. Taciņu uz Rīgu Krievijas neatkarīgajiem medijiem jau 2014. gadā iemina tīmekļa resurss „Meduza”, kas izveidojās, Krieviju pametot neatkarīgās vietnes „Lenta.ru” žurnālistiem. Kolēģu piemēram sekoja telekanāls „Doždj” jeb „TV Rain”, izveidojot redakcijas Francijā, Gruzijā un Nīderlandē ar galveno centru Rīgā un iegūstot Latvijas apraides atļauju. Savukārt raidstacija „Eho Moskvi” pārtrauca darbību marta sākumā un nav to atjaunojusi, daudziem redakcijas darbiniekiem pametot valsti un uzsākot sadarbību ar citiem medijiem vai patstāvīgus tīmekļa projektus. Jāatzīmē, ka individuālo tīmekļa žurnālistu kanālu apjoms, ietekme un auditorija pēdējos mēnešos ļoti nozīmīgi pieaugusi. Piemēram, kanāls, kuru platformā „YouTube” veido jurists un publicists Marks Feigins, nesen sasniedza divus miljonus parakstītāju. Krievijas varas iestādes dara visu iespējamo, lai nepieļautu šo emigrējušo mediju un žurnālistu radītā satura nonākšanu dzimtenē. Tomēr pilnībā tas nav iespējams, ciktāl tīmekļa saturs ir pieejams, izmantojot virtuālo privāto tīklu programmatūru. Kā liecina statistika, šādas programmatūras lietotāju skaits Krievijā kopš februāra pieaudzis 15 reizes, sasniedzot 24 miljonus. Tādējādi ir redzams, ka Rīga šobrīd kļuvusi par emigrējušo Krievijas mediju galveno centru. Grūti gan spriest, kāda šī attīstība varētu būt turpmāk, ievērojot nupat notikušo Latvijas apraides atļaujas atņemšanu telekanālam „Doždj”. Drošības garantijas varmākam? Pagājušajā nedēļā Francijas prezidents Emanuēls Makrons oficiālā valsts vizītē apmeklēja Savienotās Valstis. Vizītes laikā, sniedzot interviju Francijas telekanālam TF1, Makrons izteicās par nākotnes Eiropas drošības arhitektūru un paziņoja: „.. Viens no būtiskiem jautājumiem, kas mums jārisina – kā to vienmēr ir teicis prezidents Putins – ir Krievijas bažas par NATO pietuvošanos tās slieksnim un tādu ieroču izvietošana, kas varētu apdraudēt Krieviju. Šī būs viena no tēmām miera sakarā, tāpēc mums jāsagatavo tas, ko esam gatavi darīt, lai aizsargātu savus sabiedrotos un dalībvalstis, un kā garantijas Krievijai dienā, kad tā atgriezīsies pie sarunu galda.” Pieļāvums par drošības garantijām Kremlim liek atcerēties Francijas līdera nesekmīgos diplomātiskos centienus pirms Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā šī gada februārī, un šī prezidenta Makrona pozīcija jau izpelnījusies asu kritiku no Ukrainas un tās sabiedroto puses. Kā norādījis Ukrainas prezidenta padomnieks Mihailo Podoļaks, ir jādomā nevis par kādām garantijām Krievijai, bet gan par garantijām pārējai pasaulei pret postputiniskās Krievijas barbariskajām tieksmēm. Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis raksturojis kā „toksisku” uzstādījumu, ka pašreizējo karu varētu beigt nevis ar Ukrainas pilnīgu uzvaru, bet gan vienojoties ar Krieviju. Viņš izteicies, ka nākotnes drošības arhitektūra jābūvē kopā ar Ukrainu, nevis ar Kremļa režīmu. Pasaules mediji plaši citē arī Latvijas aizsardzības ministra Arta Pabrika teikto intervijā izdevumam „Financial Times”, ka ideja par Rietumu drošības garantijām Krievijai nozīmē iekrišanu Putina vēstījuma slazdā, padarot Ukrainu un Rietumus atbildīgus par šī kara izcelšanos. Prezidenta Makrona vizītes laikā par iespējamām sarunām ar Krieviju izteicies arī Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, sakot, ka būtu tām gatavs, ja manītu Krievijas līdera vēlmi izbeigt karu, kas gan pašreiz neesot manāma. Kā zināms, agrāk rietumvalstu līderi vairakkārt deklarējuši, ka neuzsāks sarunas ar Krieviju par kara izbeigšanu bez Ukrainas piekrišanas, savukārt Ukrainas vadība nav atsaukusi savu agrāk deklarēto kategorisko atteikšanos no jebkādām sarunām ar pašreizējo Krievijas līderi. Plaisas islāma republikas varas monolītā Pēdējās dienās parādījušies signāli par iespējamu Irānas teokrātiskā režīma piekāpšanos mēnešiem ilgstošajiem sabiedrības protestiem. Pirmkārt, šai sakarā minami islāma republikas ģenerālprokurora izteikumi pagājušajā sestdienā par to, ka tiek likvidētas t.s. Pamācības patruļas jeb tikumības policija, kā arī parlamentam būtu jāpārskata striktās normas par sieviešu galvas lakata jeb hidžāba valkāšanu. Tikumības policija, kā zināms, ir atbildīga par 22 gadus vecās Mahsas Amini nāvi septembra vidū. Viņas nāve kļuva par detonatoru protestiem, kuri nerimst joprojām. Sieviešu atteikšanās valkāt hidžābu kļuva par protestu vadmotīvu, taču prasībām attiekties no striktajām ģērbšanās normām jau drīz pievienojās aicinājumi uz radikālām izmaiņām valsts sistēmā. Pēc pašreizējās statistikas protestos dzīvību zaudējuši ne mazāk kā 450 cilvēku, t.sk. apmēram 60 nepilngadīgo; vairāk nekā 18 tūkstoši protestējošo ir arestēti. Vai ģenerālprokurora Montazeri izteikumi tiešām iezīmē plaisas teokrātiskā režīma varas monolītā, pagaidām grūti spriest. Tikumības policija nav ģenerālprokuratūras, bet gan Iekšlietu ministrijas pakļautībā, un citas Irānas amatpersonas līdz šim izvairījušās apstiprināt ziņu par tās  likvidēšanu. Tiesa, tiek atzīmēts, ka kopš septembra šo pilsoņu pieskatīšanas patruļu aktivitāte ir pamanāmi mazinājusies. Tomēr daudzi novērotāji un arī protestu dalībnieki pauž viedokli, ka protestu kustība ir izvērtusies pārāk plaša, lai režīms to spētu noklusināt ar šādu piekāpšanos. Britu raidsabiedrība BBC citē kādu protestu dalībnieci sakām: „Mēs, protestētājas, vairs nedomājam par hidžābu. Mēs to nevalkājam nu jau 70 dienas. Mums tagad ir revolūcija. Hidžābs bija tās sākums, bet mēs nevēlamies neko mazāk kā diktatora nāvi un režīma maiņu.” Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Atgriezies no atvaļinājuma Gruzijā, Renārs Purmalis nav ieradies tukšām rokām. Receptes gan mērcēm, gan ēdieniem un pat visgaršīgākajam, vienkāršakajam šašlikam - tas viss slēpjas šajā "Nogaršo ar Pieci" raidījumā. 

Atgriezies no atvaļinājuma Gruzijā, Renārs Purmalis nav ieradies tukšām rokām. Receptes gan mērcēm, gan ēdieniem un pat visgaršīgākajam, vienkāršakajam šašlikam - tas viss slēpjas šajā "Nogaršo ar Pieci" raidījumā. 

* Ukrainā smaga situācija joprojām Mariupolē; aizvien arī bažas par Baltkrievijas iesaisti karā * Gruzijā nonāk ne vien ukraiņu bēgļi, bet arī migranti no Krievijas * NEPLP bloķējis 91 interneta vietni; vai ir apdraudēta vārda brīvība?

Spriedze pie Polijas robežas ar Baltkrieviju tikai pieaug, no Minskas tiek savests arvien vairāk migrantu cerībā, ka viņiem izdosies pārraut Polijas robežsargu un armijas pretestību, lai šādi radīt Eiropā vēl vienu migrācijas krīzi. Šis ir kļuvis izaicinājums ne tikai Polijai, bet visai Eiropas Savienībai.  Daudz ļaužu šajās dienās vērojami arī Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi ielās, tur pulcējas kādreizējā prezidenta Mihaila Saakašvili atbalstītāji. Saakašvili atrodas apcietinājumā un ir pieteicis badastreiku, viņš un viņa domubiedri uzskata, ka valdošā vara izrēķinās ar savu politisko pretinieku. Tomēr tādu ļoti plašu atbalstu bijušais prezidents savā dzimtenē nebauda.  Apkopojam arī tās ziņas, kas turpināja nedēļas gaitā pienāk no Glāzgovas, kurš noslēdzas ANO klimata konference. Kādi ir secinājumi, kā vērtēt Glāzgovā panākto, cik tad reāli pasaulē izdosies nobremzēt globālo sasilšanu? Aktualitātes vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas Studiju fakultātes dekāns, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Beāte Livdanska, Latvijas jauniešu delegāte Apvienoto Nāciju Organizācijā Natālija Knipše un mākslinieks Voldemārs Johansons. Lukašenko hibrīdagresijas jaunā fāze Baltkrievijas diktatora Lukašenko režīms acīmredzami mainījis savu taktiku kopš jūlija piekoptajā hibrīdagresijā pret Eiropas Savienību, kurā kā ierocis tiek izmantoti migranti no Āzijas un Āfrikas valstīm. Pirmdien, 8. novembrī, Polijas robežu ar Baltkrieviju netālu no Kuznicas pilsētiņas valsts ziemeļaustrumos sasniedza apmēram tūkstoti liela migrantu kolona, kuru pavadīja un virzīja Baltkrievijas spēka struktūru pārstāvji. Kolonas sastāvā pamatā ir vīrieši spēka gados, taču ir arī sievietes un bērni. Notika pirmais mēģinājums masveidā ielauzties Polijas teritorijā, nojaucot aizsprostus un žogus, kam potenciālie robežpārkāpēji izmantoja knaibles, lāpstas un mežā sadabūtus koku stumbrus. Polijas robežsardzes, policijas un armijas personāls šos mēģinājumus novērsa, laižot darbā asaru gāzi. Migrantu pūlis skandēja „Vācija, Vācija!”, tā apzīmējot savas kustības iecerēto galamērķi. Tagad migrantu masa izvietojusies zem klajas debess robežas Baltkrievijas pusē, un, pēc raidsabiedrības BBC sniegtajām ziņām, to skaits šai rajonā varētu būt lēšams uz četriem tūkstošiem. Pagājušajās dienās notikuši mēģinājumi izlauzties cauri robežai mazākās grupās, kā arī vairāki simti atsevišķu nelikumīgu robežas šķērsošanas mēģinājumu, daži no kuriem bijuši veiksmīgi. Par to liecina dažādu mediju sagatavotie materiāli, žurnālistiem, saziņā ar humānās palīdzības aktīvistiem, uzmeklējot Polijā jau iekļuvušos migrantus. Saskaņā ar viņu stāstīto, Baltkrievijā viņi nonākuši ar ceļojumu aģentūru starpniecību, samaksājot vairākus tūkstošus dolāru, bet pēc tam baltkrievu spēka struktūru nogādāti uz robežu. Pie tam baltkrievu drošībnieki viņiem daudzos gadījumos atņēmuši dokumentus un mobilā telefona pieslēguma viedkartes. Tā nu šie cilvēki nonākuši neapskaužamā situācijā pierobežas zonā, bez garantētas pārtikas, medicīniskās palīdzības un pajumtes, gaisa temperatūrai naktīs noslīdot zem nulles atzīmes. Atsevišķas starptautiskās cilvēktiesību organizācijas un mediji kritizējuši Polijas politiku, neielaižot migrantus savā teritorijā un liedzot piekļuvi robežai palīdzības organizācijām un mediju pārstāvjiem. Tikmēr Eiropas Savienības institūciju un arī dalībvalstu valdību pārstāvji pauž atbalstu Polijas pūliņiem aizsargāt savienības ārējo robežu, asi kritizē Baltkrievijas režīma rīcību un sola jaunas pret Minsku vērstas sankcijas. Tiekot apsvērta iespēja arī pakļaut sankcijām aviokompānijas, kuras nogādā migrantus Baltkrievijā. Vācijas kanclere Angela Merkele vakar, 10. novembrī, apspriedusi radušos situāciju telefonsarunā ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, taču maz ticams, ka šīm pārrunām būs kādi tūlītēji rezultāti. Saakašvili visaugstākā likme Politologs Mihails Saakašvili bija Gruzijas Republikas prezidents no 2004. līdz 2013. gadam. Tas bija laiks pēc t.s. „Rožu revolūcijas” 2003. gadā, kas bija iezīmīgs ar aktīvām reformām, mēģinot tuvināt Gruziju rietumu demokrātijām kā ārpolitiski, tā tiesiskuma un valsts pārvaldes standartu ziņā. Šai laikā Gruzija piedzīvoja arī Krievijas militāro agresiju 2008. gadā, kad Kremlis iejaucās ilgi gruzdošajos konfliktos ar Gruzijas separātiskajiem reģioniem Abhāziju un Dienvidosetiju. Pēc otrā prezidentūras termiņa beigām Mihails Saakašvili pameta dzimteni un 2014. gadā iesaistījās Ukrainas politikā, kļūstot par t.s. Eiromaidana atbalstītāju un pēc šiem notikumiem ievēlētā prezidenta Petro Porošenko līdzgaitnieku. Pēc pāris gadiem abu attiecības gan samaitājās, Saakašvili pat tika atņemta Ukrainas pilsonība, un viņš tika izraidīts no valsts, taču pēc prezidenta Volodimira Zelenska nākšanas pie varas atgriezās un kļuva par Ukrainas Nacionālās reformu padomes vadītāju. Tikām Gruzijā, kur Saakašvili dibinātā partija Apvienotā Nacionālā kustība kopš 2012. gada ir lielākais opozīcijas spēks, pret viņu tika uzsākta krimināllieta, un 2018. gadā viņš tika atzīts par vainīgu dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā un uzbrukuma organizēšanā Gruzijas parlamenta deputātam Valērijam Gelašvili, aizmuguriski piespriežot eksprezidentam sešus gadus ieslodzījuma. Daudzu ieskatā šis ir politiski motivēts spriedums – pie varas esošās partijas „Gruzijas sapnis” mēģinājums neitralizēt spēcīgu opozicionāru. Neskatoties uz to, 1. oktobrī, Gruzijas vietvaru vēlēšanu priekšvakarā, Saakašvili atgriezās Gruzijā, kur tika nekavējoties arestēts. Kopš tā laika viņš atrodas cietumā, un, kā paziņojuši varas pārstāvji, netikšot atbrīvots līdz piespriestā termiņa beigām. Tūlīt pēc ieslodzīšanas Saakašvili uzsāka badastreiku, un pirmdien tika pārvietots uz cietuma slimnīcu. Kā izteikusies eksprezidenta partnere, Ukrainas parlamenta deputāte Jeļizaveta Jasjko, cietuma slimnīca esot Saakašvili dzīvībai visbīstamākā vieta. Kopš eksprezidenta aresta Tbilisi notiek pastāvīgas viņa atbalstītāju protesta akcijas. Kas attiecas uz 2. oktobra vietvaru vēlēšanām, valdošā partija „Gruzijas sapnis” tajās guva pārliecinošus panākumus. Organizācija „Transparency International” gan norādījusi, ka, novērojot vēlēšanas, konstatēti apmēram 150 dažādas nopietnības pakāpes pārkāpumi. Glāzgovā gūtais un neiegūtais Rīt, 12. novembrī, noslēgsies teju divas nedēļas ilgusī Apvienoto Nāciju Klimata pārmaiņu konference Glāzgovā. Iesākts ar daudzu valstu galvu uzstāšanos, starptautisko organizāciju pārstāvju un vides aktīvistu uzrunām, samits turpinājās pārrunu un dokumentu izstrādes procesā. Vakar tika publiskots konferences gala dokumenta – vienošanās – teksta uzmetums, kura saturā ietverti vairāki vides politikas attīstības aspekti. Paredzams, ka dokumentā tiks ietverta valstu apņemšanās izvirzīt ambiciozākus oglekli saturošo izmešu samazināšanas plānus līdz nākamā gada beigām un palielināt kopēju finansējumu negatīvu klimata pārmaiņu mazināšanai virs 100 miljardiem dolāru gadā. Vairāk nekā 100 valstis, kuru teritorijā atrodas apmēram 85% pasaules mežu, apņēmušās līdz 2030. gadam izbeigt mežu platību sarukšanu. Tāpat vairāk nekā 100 valstis apņēmušās šai pašā termiņā samazināt metāna izmešu apjomu par 30%. Vairāk nekā 40 valstis apņēmušās pakāpeniski atteikties no akmeņogļu ieguves, tai skaitā arī tādi nozīmīgi šīs nozares spēlētāji kā Polija, Čīle un Vjetnama. Vairāk nekā 450 finanšu organizācijas, kuras kopā kontrolē apmēram 130 triljonus dolāru, piekritušas pārtraukt fosilā kurināmā ieguves un izmantošanas finansēšanu, pārorientējot kapitālieguldījumus uz videi draudzīgākām enerģētikas tehnoloģijām. Tomēr tiek atzīmēts, ka paredzamajā dokumentā joprojām iztrūkst tādi būtiski globālās klimata politikas aspekti kā paredzamais finansējums klimata mērķu sasniegšanai periodam no 2025. līdz 2030. gadam, atbalsts klimata pārmaiņu visvairāk skartajām pasaules valstīm un unificēts mehānisms, kādā valstis ziņos par panākto progresu. Runājot par fosilā kurināmā izmantošanas mazināšanu, plānotais nolīgums pagaidām skar tikai pašu problemātiskāko tā veidu – akmeņogles, nepievēršoties naftai un gāzei. Tāpat katrā vienošanās sadaļā iztrūkst vairāku nozīmīgu valstu. Ķīna pagaidām nav pievienojusies nolīgumam metāna izmešu un akmeņogļu sadaļās, Krievija – metāna izmešu sadaļā; Indija, Austrālija un Savienotās Valstis – akmeņogļu sadaļā. Indonēzija, kas ir viena no lielākajām mežu izcirtējām pasaulē, kaut pievienojusies sadaļai par mežu saudzēšanu, nodēvējusi šo nolīgumu par netaisnīgu, tā veicinot bažas par valsts gatavību izpildīt apņemšanās. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Krievijas prezidents Vladimirs Putins nodevis atklātībai savu komunikāciju par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību. Šī vēstures interpretācija izsaukusi neapmierinātību Ukrainā, kā arī smīnu un skepsi par Putina profesionalitāti akadēmiskajās aprindās un presē. Par ko liecina šāda kārtējā vēstures interpretācija un kādu signālu Putins vēlas sūtīt pasaulei? Moldova spērusi kārtējo soli savas demokrātiskās attīstības ceļā. Parlamenta vēlēšanās uzvarējuši eiropeiski noskaņoto prezidenti Maiju Sandu atbalstošie spēki, kuri tagad iegūst vairākumu parlamentā. Ar kādiem izaicinājumiem var nākties saskarties Moldovai un vai līdz šim pie varas esošie sociālisti un komunisti ir pilnībā padzīti no poliskās skatuves. Televīzijas žurnālista nāve Gruzijā ir izraisījusi plašus protestus un neapmierinātību ar valdību. Vairākas neatkarīgas televīzijas uz laiku apturējušas darbu, aicinot pievērst uzmanību valdības centieniem apspiest medijus. Savukārt valdība uzskata, ka žurnālista nāve tiek politizēta. Vai Gruzija ir kārtējo nemieru priekšā? Aktualitātes komentē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un žurnālists Aleksejs Grigorjevs. Moldova turpina pagriezienu uz rietumiem Svētdien, 11.jūlijā, ievēlētā Moldovas Republikas parlamenta sastāvs ir pārsteidzoši kompakts – tajā ir tikai trīs frakcijas. Pārliecinošu vairākumu – 63 no 101 deputāta vietas – ieguvusi pašreizējās Moldovas prezidentes Maijas Sandu 2016. gadā dibinātā partija „Rīcība un solidaritāte”. Tas ir liberālcentrisks spēks, kura programmā ļoti nozīmīga vieta ir korupcijas apkarošanai, ciktāl tas savulaik izauga no protestu kustības pēc bēdīgi slavenās viena miljarda dolāru pazušanas no trīs Moldovas bankām 2014. gadā. 2019. gada vēlēšanās bloks, kuru šī partija izveidoja kopā ar divām citām līdzīgas ievirzes partijām, ieguva 26 vietas, atpaliekot gan no prokremliskās Sociālistu partijas, kuras pārstāvis bija arī toreizējais prezidents Igors Dodons, gan no Demokrātiskās partijas, kas tika uzskatīta par oligarha Vladimira Plahotņuka kabatas partiju. Mokošā procesā, kas teju nenoslēdzās ar ārkārtas vēlēšanām, proeiropeiskie liberāļi vienojās koalīcijā ar sociālistiem, lai nepielaistu varai Plahotņuka cilvēkus. Par premjerministri kļuva Maija Sandu, bet vien uz dažiem mēnešiem, jo jau gada nogalē koalīcija izjuka un tika izveidots kabinets, kurā gan tā vadītājs Jons Kiku, gan vairums ministru bija bezpartejiski. Jauns pavērsiens notika pagājušā gada novembrī, kad Maija Sandu uzvarēja Moldovas prezidenta vēlēšanās. Decembra beigās premjers Kiku demisionēja, savukārt jauna pilnvērtīga kabineta izveidi parlamentā bloķēja prezidenta krēslu zaudējušais Igors Dodons un viņa sociālisti. Pēc diviem negatīviem balsojumiem prezidente, saskaņā ar Moldovas konstitūciju, izsludināja ārkārtas parlamenta vēlēšanas, savukārt parlamenta mēģinājumu tās aizkavēt, izsludinot valstī ārkārtas stāvokli Covid-19 izplatības dēļ, Moldovas Konstitucionālā tiesa atzina par nelikumīgu. Domājams, sociālistu destruktīvā rīcība, pandēmijas apstākļos bremzējot kabineta izveidi, ir viens no iemesliem viņu vājākajam sniegumam vēlēšanās, iegūstot vien 32 vietas. Nelīdzēja nedz bloķēšanās ar kādreizējiem konkurentiem komunistiem, nedz vēlētāju mobilizācija separātiskajā Piedņestras reģionā. Tiek atzīmēts, ka liela nozīme bijusi moldāvu diasporai Eiropas Savienībā, kuras balsis pamatā tikušas partijai „Rīcība un Solidaritāte”. Vēl septiņas balsis ieguvusi eiroskeptiskā oligarha Ilana Šora partija, kuras dibinātājs ir viens no 2014. gada finanšu skandāla galvenajiem figurantiem. Žurnālista nāve satricina Gruziju Mēneša sākumā plānotās seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvju akcijas jeb praidu Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi izjauca nežēlīga vardarbība. 5. jūlijā paredzēto t.s. „Cieņas maršu” rīkotāji atsauca pēc tam, kad satrakots pūlis ielauzās viņu birojā un to izdemolēja. Paziņojumā bija teikts, ka lēmums pieņemts, lai novērstu draudus cilvēku dzīvībai. Kā rādīja tālākie notikumi, šis formulējums nebija pārspīlēts. Agresīvie praida pretinieki masveidīgi uzbruka ne vien domājamajiem seksuālo minoritāšu pārstāvjiem, bet arī notikumu vietās esošajiem žurnālistiem. Tiek minēts, ka uzbrukumus piedzīvojuši apmēram 50 preses pārstāvju, un viens no viņiem – 5. jūlijā smagi piekautais telekanāla “Pirveli” operators Aleksandrs Laškarava – svētdien tika atrasts savās mājās miris; iespējams – no gūtajām traumām. Sekoja protesti pie Gruzijas parlamenta ēkas, pieprasot premjerministra Iraklija Garibašvili un iekšlietu ministra Vahtanga Gomelauri atkāpšanos. Premjers tiek vainots ne vien nepietiekamā situācijas kontrolē, bet arī netiešā huligānu uzkūdīšanā, jo praida priekšvakarā izteicās, ka Gruzijas sabiedrības lielākā daļa to neatbalstot, tas riskējot izraisīt „pilsonisku konfrontāciju” un aiz šiem pasākumiem stāvot viņa politiskais pretinieks, kādreizējais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili. Arī tagad Garibašvili paziņojis, ka protestētāji esot pret Gruzijas valsti un pareizticīgo baznīcu noskaņotie, kuri mēģinot politizēt žurnālista nāvi. Garibašvili partijai „Gruzijas sapnis” ir vairākums parlamentā. Amatiervēsturnieks Putins Krievijas prezidenta Vladimira Putina aizraušanās ar vēstures interpretācijām Krievijas politisko aktualitāšu mērcē nav nekāds jaunums. 12. jūlijā prezidenta oficiālajā tīmekļa vietnē parādījās viņa publikācija „Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību”. Tas, ka raksta sākumā uzsver autors, ir izvērsums viņa nesen t.s. „Tiešās līnijas” videokonferencē izteiktajai tēzei par to, ka krievi un ukraiņi esot viena tauta. Pamatojuma meklējumus amatiervēsturnieks Putins iesāk ar viduslaikos pastāvējušo Kijevas Krievzemi, apgalvojot, ka tur dzīvojušie slāvu cilšu piederīgie uztvēruši visu šo teritoriju kā savu tēvzemi. Virzoties cauri gadsimtiem uz izzvejojot no vēstures faktoloģijas sev derīgo, raksta autors pamazām veido Ukrainas kā pret Krieviju vērsta Rietumu projekta, „anti-Krievijas” tēlu. Pagātnē to būvējusi Polija un Austroungārija, mūsdienās – ASV un Eiropas Savienība. Tiek arī Padomju Savienībai, kas, Putinaprāt, savulaik veidota nepareizi, dodot savienoto republiku statusu nekrievu nācijām, pie tam „aplaupot Krieviju” – atņemot tai vēsturiski piekritīgas teritorijas. Jo tuvāk mūsdienām, jo briesmīgāki top pāridarījumi, kulminējot ar briesmu stāstiem par krievu grautiņiem, kurus 2014. gadā īstenojuši ukraiņu nacionālisti, un šodienu, kad krieviem Ukrainā mēģinot atņemt viņu etnisko identitāti. Tas esot gluži vai kā masu iznīcināšanas ierocis, jo varot laupīt krievu tautai simtus tūkstošu, pat miljonus piederīgo. Būtībā liedzot ukraiņiem pilnvērtīgas nācijas statusu, Krievijas prezidents tai pat laikā piebārstījis savu tekstu ar brālīgas mīlestības apliecinājumiem. Uz šo retoriku atsaucies Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, sakot, ka viņam Krievijas „brālīgums” drīzāk liekot atcerēties Bībeles tēlu Kainu, kurš aiz skaudības nositis savu jaunāko brāli Ābelu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Baltkrievijā tiesā žurnālistus un opozicionārus, tikmēr Lukašenko tiekas ar Putinu Sočos. Politiskā krīze Gruzijā. Arvien skaļāk aicina Rietumus dalīties ar vakcīnām pret Covid-19. Notikumus pasaulē komentē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Beāte Livdanska. Turīgie vakcinējas pirmie No līdz šim pieejamajām Covid-19 vakcīnu piegādēm 75% nonākuši desmit pasaules valstīs, kamēr 130 valstis nav saņēmušas vēl nevienu vakcīnas dozu. Tā 17. februārī notikušajā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes tiešsaistes sanāksmē paziņoja ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutjerrešs. Ģenerālsekretārs nenosauca konkrēto desmit valstu sarakstu, taču ir skaidrs, ka tās pieder pie pasaules turīgākajām un ekonomiski jaudīgākajām valstīm. Vispārējā statistika pagājušās nedēļas beigās liecināja, ka rekords vakcinācijas tempu ziņā pieder Apvienotajiem Arābu emirātiem, kur vakcinēti jau apmēram 75% iedzīvotāju, seko Izraēla ar vairāk nekā 50%, Apvienotā Karaliste ar nepilniem 25% un Savienotās Valstis ar apmēram 16% vakcinēto iedzīvotāju. Pārējās pasaules valstīs, t.sk. Eiropas Savienībā, vakcinēto iedzīvotāju skaits nekur vēl nepārsniedz 10%. Šai neviendabīgajai ainai, protams, ir ne tikai sociālekonomiski iemesli, tomēr tā liek runāt par kārtējo globālās nevienlīdzības apliecinājumu, kad pandēmijas briesmu situācijā labākas izredzes savu iedzīvotāju pasargāšanai ir bagātākajām valstīm. „Šai kritiskajā brīdī vienlīdzība vakcīnu pieejamībā ir lielākais morālais pārbaudījums globālajai kopienai,” izteicās Gutjerrešs. Vienlīdzīgākas vakcīnu globālās sadales mehānisms būtu jāīsteno globālajai vakcīnu pieejamības iniciatīvai COVAX, kuru kopīgi izveidojušas Pasaules Veselības organizācija un globālā Vakcīnu alianse Gavi, taču pagaidām tās pūliņi bijuši acīmredzami nepietiekami, un Gutjerrešs aicinājis divdesmit pasaules attīstītākās valstis veidot šim mērķim īpašu rīcības komandu. Francijas prezidents Emanuels Makrons aicinājis Eiropas valstis un ASV novirzīt 5% vakcīnu piegāžu t.s. attīstības valstīm. Intervijā izdevumam The Economist Makrons nepārprotami uzsvēra jautājuma ģeopolitisko aspektu, respektīvi – Ķīnas un Krievijas īstenoto t.s. „vakcīnas diplomātiju”, izmantojot šajās valstīs izstrādāto vakcīnu piegādes Āfrikai, Latīņamerikai un citiem pasaules reģioniem kā globālās ietekmes instrumentu. Gruzija iekšpolitiskā spriedzē Otrdienas rītā Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notika vērienīga policijas akcija, specvienībai ar pacēlāja palīdzību caur jumta lūkām iekļūstot partijas Vienotā nacionālā kustība birojā un arestējot tās līderi Niku Meliju. Pie tam kārtības sargi ar asaru gāzes palīdzību izklīdināja kustības atbalstītājus, kuri mēģināja aizkavēt šo arestu. Vienotā nacionālā kustība ir galvenais Gruzijas opozīcijas spēks, un tās līderis 2019. gadā tika apsūdzēts nekārtību organizēšanā pēc tam, kad pūlis mēģināja ielauzties Gruzijas parlamenta ēkā. Daudzu gruzīnu sašutumu toreiz bija izraisījusi Krievijas domes pārstāvja, komunista Sergeja Gavrilova vizīte Tbilisi, cita starpā uzrunājot Starpparlamentārās pareizticības asamblejas tikšanās dalībniekus no Gruzijas parlamenta priekšsēdētāja vietas. Melia tika atbrīvots pret drošības naudu, taču nesen tās apmērs tika palielināts, un šo lielāko summu maksāt viņš atteicās. Tiesas pielemto arestu uz vairākām dienām aizkavēja līdzšinējā Gruzijas premjerministra Georgija Gaharijas demisija 18. februārī. Tās iemesls bija tieši iespējamais opozīcijas līdera arests, kas var izraisīt jaunu spriedzes eskalācijas loku valdošās partijas „Gruzijas sapnis” un opozīcijas starpā. Savukārt jaunais premjers Iraklijs Garibašvili, kurš stājās amatā pirmdien, apņēmīgi īstenoja tiesas lēmumu. Ieilgušas iekšpolitiskas krīzes situācijā Gruzija dzīvo jau kopš parlamenta vēlēšanām, kuru divas kārtas notika pagājušā gada oktobrī un novembrī. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem vēlēšanās uzvarēja arī līdz tam valdošā partija „Gruzijas sapnis”, iegūstot 90 no 150 deputātu vietām. Taču opozīcijas partijas, vairums no kurām pirms vēlēšanām apvienojās sarakstā „Vienotībā ir spēks”, vaino valdošo partiju vēlēšanu viltojumos un boikotē parlamenta darbu. Līdz ar to, kā savā komentārā izsakās raidsabiedrība BBC, Gruzija šobrīd faktiski ir vienpartijas valsts. Novērotāji no EDSO pēc vēlēšanām izteikušies, ka tajās bijis vērojams spiediens uz vēlētājiem un administratīvā resursa izmantošana valdošās partijas labā, taču šie pārkāpumi neesot tik plaši, lai atzītu vēlēšanas par nebrīvām vai negodīgām. Lukašenko darbina „krimināllietu konveijeru” Ar brutālu spēku un vajāšanām prezidenta Aleksandra Lukašenko režīmam pēdējos mēnešos izdevies pieslāpēt protestu kustību Baltkrievijā, tomēr ne pilnīgi to likvidēt. Kā situāciju pēc mazskaitlīgiem protestiem pagājušo svētdien raksturoja „Radio Brīvība”, jaunākus ļaudis no ielām izdevies aizbiedēt, un tagad protestējot pamatā pensionāri, kuri savulaik tika uzskatīti par drošāko Lukašenko varas balstu. Pagājušonedēļ visā valstī notika kratīšanu vilnis, izmeklētājiem ierodoties preses izdevumu un cilvēktiesību aizstāvības organizāciju birojos, kā arī atsevišķu žurnālistu, cilvēktiesību un neatkarīgo arodbiedrību aktīvistu dzīvesvietās. Plašāki aresti gan vēl nav notikuši. Tikām notiek līdzšinējos protestos aizturēto tiesāšana. Kā izsakās neatkarīgā telekanāla Belsat direktors Aleksejs Dzikavinskis, tas ir īsts krimināllietu konveijers – šobrīd valstī notiek apmēram tūkstotis šādu procesu. Vienā no tiem divām Belsat žurnālistēm piespriesti divi gadi cietumā par tiešsaistes reportāžu no režīma atbalstītāju nogalinātā Romāna Bondarenko piemiņas akcijas. Žurnālistes, kuru darbības visnotaļ atbilst viņu profesionālajam statusam, notiesātas „sabiedrisko kārtību rupji pārkāpjošu masu pasākumu organizēšanā”. Šāda apsūdzība šobrīd Baltkrievijā ir standarts piesauktajā „krimināllietu konveijerā”, un vispār vēršanās pret preses pārstāvjiem kļuvusi par spilgtu Lukašenko režīma represiju iezīmi, un organizācijas „Reportieri bez robežām” vērtējumā Baltkrievija ir šobrīd žurnālistu darbam visbīstamākā valsts Eiropā. Tikām pirmdien Krievijas un Baltkrievijas vadoņi Putins un Lukašenko sastapās Melnās jūras kūrortpilsētā Soči, pusotru stundu apspriedās, pēc kam kopīgi slēpoja un braukāja ar sniega motocikliem. Oficiāli abu tikšanās saturs bija saistīts ar sadarbību pandēmijas apkarošanas un ekonomisko sakaru aktivizēšanas jomā, taču tiek spekulēts par to, ka Baltkrievijas autokrāts varētu būt lūdzis vēl kādu aizdevumu no lielās kaimiņvalsts. Sagatavoja Eduards Liniņš

Šodien uz Gruziju! Jeb gruzīnu valodā “Sakartvelo”. Oficiāli konstitūcijā gan ir minēts nosaukums Gruzija. Neskatoties uz to, abi nosaukumi tiek lietoti un arī Lietuva gadu mijā sāka oficiāli lietot “Sakartvelas” vārda Gruzija vietā. Pēc Gruzijas diplomātu un politiķu lūguma, protams. Kad mēs sāksim lietot terminu Sakartvelija, kura izcelsme meklējama vēsturiskā Kartli reģiona nosaukumā? Gruzija ir plaši zināma valsts, kurai ar Latviju ir daudz vēsturisko saikņu. Ne tikai tas, ka savulaik tikām inkorporēti vienā komunistu organizācijā, bet arī tas, ka mēs esam viens no tuvākajiem Gruzijas partneriem un atbalstītājiem valsts virzībā uz Eiropas Savienību un NATO. Gruzīnu valsts vēsture ir gara un aizraujoša. Gruzija ir ne tikai viena no pirmajām valstīm pasaulē, kura 327. gadā oficiāli zoroastriešu reliģijas vietā pieņēma kristietību (pareizticīgo versiju), bet Ibērijas teritorija ir arī vissenākā atrastā cilvēku apdzīvotā vieta ārpus Āfrikas. Mūsdienu Gruzijas teritorijā, pie Dmanisi pilsētas, pirms apmēram 1,8 miljoniem gadu jau ir dzīvojuši cilvēkveidīgie. Gruzijas teritorija ir bijusi zināma visiem, acīmredzot, ar Ibēriju ir saistīti gan persiešu karaļa Kserksa I armijas, gan Aleksandrs Lielais, gan Romas impērijas ģenerālis Pompejs, Tamerlana armijas. Gruzija ir bijusi karaliste, un to ir ietekmējusi gan kopēja vēsture ar Otomaņu impēriju, ar Irānu, ar Krievijas Impēriju. Visbeidzot, pēc triju gadu demokrātiskās Gruzijas perioda tā ar armijas palīdzību tika inkorporēta padomju impērijā. Gruzijas valsts neatkarību atjaunoja līdz ar Latviju 1991. gadā, bet ceļš uz demokrātiju bijušajai viskorumpētākajai padomju republikai nebija vienkāršs, jo bijušā PSRS iekšlietu ministra Eduarda Ševarnadzes prezidentūra nesekoja labākajiem demokrātijas paraugiem. Nu jau starptautiski bēdīgi slavenā Mihaila Sakašvili vadītā pretestība pret 2003. gada vēlēšanu rezultātiem pārauga demokrātisku vēlēšanu izviešanā un viņš kļuva par prezidentu 2004. gadā. Neskatoties uz to, ka gruzīniem ir desmitiem un simtiem slavenu dažādu jomu mākslinieku, kā arī domātāju, slavenākais tomēr ir Josifs Vissarionovičs Džugašvili jeb “Staļins”. Mūsdienu Gruzijā dzīvo pieci miljoni iedzīvotāju, no kuriem 86 procenti ir gruzīni. Krievu etniskā grupa ir mazāka par vienu procenta. Bet attiecības ar Krieviju ir īpaši saspīlētas un arī sarežģītas. Gruzijas galvenās saimnieciskās aktivitātes ir lauksaimniecības produktu, piemēram, vīnogu, citrusaugļu un lazdu riekstu audzēšana, mangāna, vara un zelta ieguve un alkoholisko un bezalkoholisko dzērienu ražošana, kā arī metālu, iekārtu un ķīmisko vielu ražošana. Bet pēdējie ir drīzāk sīkrūpniecība, ja skatās pēc pasaules standartiem. Gruzija importē gandrīz visu tai nepieciešamo dabasgāzes un naftas produktu apjomu. Lielākoties no Azerbaidžānas, nevis Krievijas, protams. Gruzija lielu daļu elektroenerģijas ražo arī no atjaunojamajiem resursiem hidroelektrostacijās. Bet Gruzija ir arī būtisks starpposms energoresursu tranzītā no Centrālāzijas. Gruzijas ekonomikā vēl jo projām ir izaicinājumi – ar infrastruktūru, ar likumdošanas vienkāršošanu, ar ārvalstu investīciju piesaisti, korupcijas apkarošanu ārpus zemākā līmeņa korumpantiem, un arī nodokļu nemaksāšana ilgstoša un grūti novēršama problēma. Bet 2014. gadā Gruzija noslēdza asociācijas nolīgumu ar Eiropas Savienību, kas ir spēkā kopš 2016. gada. 2017. gadā Sakartvelija parakstīja brīvās tirdzniecības nolīgumu arī ar Ķīnu, tādējādi tiecoties pēc ģeoekonomiskās un ģeopolitiskās diversifikācijas. Respektīvi, mazas valsts centieni izbalansēt drošību un ekonomiku pret Krievijas ietekmi, tiecoties atrast partnerus citās lielvarās – Eiropas Savienībā un Ķīnā. Gruzijas centieni pievienoties Eiropas Savienībai ir ilgstoši tikuši skaļi deklarēti politiskā un diplomātiskā līmenī. Bet cik Kopenhāgenas kritēriju izpilde ir reāla, cik iekšpolitiskās nianses traucē Gruzijas eirointegrācijai vaicājām Attīstības sadarbības praktiķei Gruzijā Sintija Šmitei-Tilikai.  Gruzijā pārsteidz, ka viņu ārkārtīgi garšīgajā virtuvē faktiski nemana saldos ēdienus, ja neskaita čurčhelas vai žāvētos augļus. Tāpēc desertā laikam jāatgriežas pie salda gruzīnu vīna.  Bet labāk runāt par gruzīnu valodas unikalitāti: tā ir vienīgā tāda pasaulē un arī tās izcelsme nav pilnībā skaidra. Pieņemts, ka tā ir daudzu seno reģionā sastopamo ietekmju apvienojums. Valodai arī ir savs unikāls rakstības stils, kas nav nevienai citai valodai. Un senākais līdz mūsdienām saglabātais darbs gruzīnu valodā ir ap 480. gadu sarakstītais “Svētās karalienes Šušanikas mocekles ceļš”. Savukārt gruzīnu vīna darīšanas atsevišķas tradīcijas (konkrēti kvevria tradīcija, kad vīnu raudzē milzīgās māla krūkās) ir iekļautas UNESCO Nemateriālajā cilvēces kultūras mantojuma sarakstā. Gruzīnu vīna tradīcijas tiek lēstas vismaz 8000 gadus senas un pastāvošas jau no Vēlīnā akmens laikmetā. Gruzijas unikālā klimata dēļ, valsts teritorijā esot atrodamas vismaz pustūkstotis vīnogu šķirņu. Gruzīnu vīns ir slavens un populārs bijis gadu simtiem. Interesants fakts - mājsaimniecības saražo vairāk vīna nekā rūpnieciski.  Tagad Gruzijas vīns ir atradis arī savu vietu Eiropas Savienības tirgū. ir aprēķināts, ka uz Latviju katru gadu atgādā vairākus simtus tūkstošu Gruzijas vīna pudeļu.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*   * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

* Bezdarbnieku vidū jaunie speciālisti ir neliela daļa; situācija darba tirgū uzlabojas. * No šī gada visas deklarācijas jāiesniedz elektroniski, tas rada bažas senioru vidū. Covid dēļ viņu apmācība nenotika. * Politiskais saspīlējums Gruzijā pieaug; Rietumvalstis aicina nepieļaut situācijas eskalāciju. * Makrons aicina Eiropu un ASV Covid vakcīnas ziedot nabadzīgajām valstīm.

Gruzijā ir tāda paraža – ja nav līķa, tad apglabā nelaiķa mantas, bet, ja nekas nav palicis pāri, tad vīnogulāju… „Apbedītais vīnogulājs” ir grāmata par paaudzi, kuru apzīmogoja gruzīnu-abhāzu karš. Gruzīnu puiša Malhaza Džadžanidzes dienasgrāmata, latviešu žurnālista Artura Jurkeviča literārais teksts un tulkotāja Ilmāra Zvirgzda kopdarbs grāmatā „Apbedītais vīnogulājs”. Izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:

Dodamies uz Vācijas Federatīvo Republiku. Vācija ir ļoti labi zināma valsts gan mums, gan klausītājiem. Daudz par to ir dzirdēts un mācīts. Un vēl šobrīd par notiekošo Vācijā uzzinām gandrīz katru dienu, jo kopā ar Franciju, tās ir vadošās Eiropas Savienības valstis. Arī šobrīd tieši Vācijai ir valsts, kura prezidē Eiropas Savienības Padomē. Tādēļ runājam par mītiem un stereotipiem, kas saistās ar Vāciju un arī nedaudz vairāk par Angelu Merkeli. Viedokļu par Vāciju ir daudz, bet reizēm sāk šķist, ka mūsdienu Vāciju Latvijā (un ne tikai) uzskata par gandrīz vai sapņu valsti. Vai tas tā ir patiesībā – zināmā veidā noteikti, bet ir daudzas lietas, kuras vajadzētu aplūkot detalizētāk.  Vācijā dzīvo nedaudz vairāk nekā 80 miljoni iedzīvotāju. No tiem 87 procenti ir vācieši, 1,5 procenti ir turki un pa vienam procentam ir poļi un sīrieši. Tas domājot par stereotipiem, par to, ka Vācija ir ārkārtīgi multikulturāla vai arī Turcijas izcelsmes cilvēku īpatsvars tajā būtu milzīgs.  Darbaspēka no Turcijas ievešanas programma tika uzsākta 1960. gados straujās ekonomiskās atjaunošanās laikā, kad Vācijā trūka darbspējīgo iedzīvotāju, kas bija zaudēti karā. Sīrijas izcelsmes iedzīvotāju procents savukārt ir cieši saistīts arī ar imigrācijas politiku no pilsoņu kara skartās valsts šajā desmitgadē. Kā redzams, tad daudzo miljonu vietā Vācijā atļauts bija palikt tikai bēgļiem, kas ir apmēram miljons cilvēku. Vēl viens stereotips, par kuru bieži runā Vācijas kontekstā, ir musulmaņu kopienas izmērs. Patiesībā ir tā, ka Vācijā tikai nedaudz vairāk kā 5 procenti iedzīvotāju ir musulmaņi. Lielākā reliģiskā grupa – gandrīz 40 procenti – ir nevienai konfesijai nepiederoši. Un – lielākā no kristiešu grupām, paradoksālā kārtā ir nevis protestantisma dzimtenē sagaidāmie luterāņi, bet gan Romas katoļi.  Tomēr pievēršamies mūsdienu politiskajām aktualitātēm Vācijā. Kanclere Angela Doroteja Merkele, ja paliek amatā, 2021.gada gada 23. novembrī kļūs par visilgāk strādājušo ievēlēto sievieti valsts vai valdības vadītāja amatā.  Merkeles kundze teorētiski varētu pārspēt arī Helmutu Kolu un, ja nokalpotu pilnus 19 gadus kancleres amatā, tad arī Otto fon Bismarku un kļūtu par ilgāk strādājušo Vācijas līderi. To redzēsim pēc Vācijas parlamenta vēlēšanām, kas gaidāmas 2021.gada 26. septembrī, lai gan kanclere ir teikusi, ka uz piekto termiņu šajā amatā nekandidēs. Kanclere Merkele ir kopš 2005. gada un ir piedzīvojusi daudzus pavērsienus Vācijas un pasaules politikā, kā un ir bijusi faktiskā Eiropas Savienības vadītāja visus šos gadus un saukta arī par “brīvās pasaules” līderi kopš 2016. gada ASV vēlēšanām. Gan Eiropas Savienības konstitucionālā līguma izaicinājumi, gan karš Gruzijā, gan pasaules un ES finanšu un ekonomiskā krīze, gan Lībijas un Sīrijas pilsoņu kari, gan migrācijas krīze un Krievijas ārpolitikas agresijas vēl straujāks pieaugums Krimas okupācijā un Ukrainas kara gadījumā, gan Brexit, gan Eiropas Komisijas prezidenta Junkera "izaicinājums", gan ASV attieksmes pret ES regulārās maiņas republikāņu un demokrātu prezidentu valdīšanas laikā, gan tagad arī Covid-19 pandēmija. Tas būtu krīžu saraksts, kuru laikā Merkele ir bijusi Vācijas vadītāja un arī neformālā Eiropas vadītāja. Skaidrot, kā Vācijas attiecības varētu attīstīties ar gaidāmo ASV prezidentu Džo Baidenu, vērtē doktors Mihaels Kīdings, Duiburgas-Esenes Universitātes profesors.  Vēl par Vāciju Tāpat kā jebkuras citas valsts izaugsmes un izcilības pamatā ir bijuši tehnoloģiskie izgudrojumi. Tehnoloģiskās priekšrocības un inteliģenta to pielietošana ir palīdzējusi praktiski visām sabiedrībām kļūt par to, kas tās ir mūsdienās. Un Vācija, protams, nav izņēmums. Tādēļ ir vērts pieminēt, ka vācu zeltkalis Johans Gūtenbergs (Johanness Gensfleišs Lādenē no Gūtenbergiem) radīja apvērsumu pasaules vēsturē ne tikai izgudrojot tehnoloģiju, bet arī padarot visas citas zināšanas pieejamas plašam cilvēku lokam. Runa ir par grāmatu iespiešanas tehnoloģijas Eiropā radīšanu 1439. gadā. Neskatoties uz to, ka pats Gutenbergs visu dzīvi cīnījās ar finanšu problēmām un bagāts nekļuva, iespiešana mainīja sabiedrības, politiku, valstis un kļuva par pamatu gan renesansei, gan reformācijai, gan Apgaismības laikmetam. Vēl kāds fakts. 1663. gadā vācu dzejnieks un teologs Johans fon Rists uzsāka filozofisko izdevumu "Erbauliche Monaths-Unterredungen", kas tiek uzskatīts par pirmo žurnālu pasaules vēsturē. Arī mūsdienu Vācijā lasīšana, arī žurnālu lasīšana ir ļoti populāra un tiek rēķināts, ka Vācijā ik gadu tiek izdots ap 100 000 dažādu izdevumu, kas to padara par vienu no drukājošākajām valstīm pasaulē. 

ASV prezidenta vēlēšanas un rezultātu gaidīšana ir aizēnojusis citus notikumus pasaulē. Starpt tiem arī prezidenta vēlēšanas vēl kādā valstī - Moldovas Republikā. Pirmā kārta bija 1. novembrī, bet otrā paredzēta 15. novembrī. No Latvijas un Eiropas Savienības ģeopolitiskā skatījuma raugoties tas ir visai nozīmīgas notikums. Aplūkojot situāciju Austrumu partnerības valstīs kopumā - Baltkrievijā, Azerbaidžānā, Armēnijā, Ukrainā un Gruzijā, ari Moldova par Piedņestras konfliktu ir viens no "iesaldētajiem konfliktiem", ko bieži min, ka tas var arī atjaunoties. Moldovas Republika tās modernajā formā tika faktiski izveidota brūkot Padomju Savienībai 1991. gada augustā. Valsti apdzīvo šobrīd 3,3 miljoni iedzīvotāju, kur absolūtais vairākums no tiem ir moldāvi. Oficiālā valoda valstī gan ir rumāņu. Moldova diemžēl ir viena no pašām nabadzīgākajām valstīm Eiropā un ar zemu Cilvēka Attīstības indeksa rādītāju. Valsts ir atkarīga no lauksaimniecības sektora un audzē augļus, dārzeņus, vīnogas, ražo vīnu un arī tabaku. Vīns un tā eksports uz lielāko noieta tirgu Krieviju kļuvis arī par politisko instrumentu Krievijas rokās vairākkārtīgi. Proti, tiklīdz Moldova vairāk vēlas politiski tuvināties Eiropas Savienībai (ES), tā Krievija padomju laikos tik populāro moldāvu vīnu aizliedz importēt. Arī šobrīd moldāvu vīns Krievijā ir aizliegts. Moldovai līdzīgi kā Latvijai nav paveicies ar būtiskiem dabas resursiem, ja vien nepieskaitām auglīgu zemi, mežus un dzeramo ūdeni no debesīm - lietu. Nav arī enerģijas resursu un valsts ir atkarīga no Krievijas enerģijas piegādēm, ko gan nesenajos gados valsts ir diversificējusi, palielinot energo neatkarību, būvējot gāzes vadu starp Rumāniju un Moldovu. Rumānijas un Moldovas attiecības gan prasa īpašu sadaļu. Bet viena no pazīmēm ir ne tikai etniskā un valodas līdzība, bet arī panrumānisms jeb pārvalstiska pieeja rumāņu kultūras telpai. Pilsonības un valstu apvienošanas jautājums ir bijis viens no zīmīgākajiem jautājumiem paralēli Moldovas integrācijas centieniem Eiropas Savienībā un arī kontekstā ar šiem centieniem. Kopš Moldovas izveides 90. gadu sākumā ir bijuši politiskie plāni attiecībā uz Moldovas apvienošanu/ pievienošanu Rumānijai.  Moldovas politiķu vidū pozīcijas ir dalījušās, jo tiek rēķināts, ka apmēram 60 procentu moldāvu ir pret valstu apvienošanu. Vēl vairāk – simtiem tūkstošu moldāvu uz šo brīdi jau ir Rumānijas, kas nozīmē arī ES, pilsonība. Pat ja tas rada tiesiskus ierobežojumus pašu valstī, iespējas strādāt un ceļot ES, acīmredzot, tiek novērtētas daudz augstāk. Bet par politiķu pozicionēšanos šajā jautājumā liecina arī tas, ka esošais un uz otrajā kārtā kandidējošais šī brīža prezidents Igors Dodons ir stingri pret apvienošanu ar Rumāniju, kamēr viņa sāncense, bijusī premjere Maija Sandu, kura uzvarēja pirmajā balsošanas kārtā 1. novembrī, ir par apvienošanos ar Rumāniju. Dodons ir prokrievisks konservatīvais, kurš aicina uz plašāku krievu valodas lietošanu un stratēģisko partnerību ar Krievijas Federāciju. Sandu šajā ģeopolitiskajā spēlē ieņem pretēju, ES labvēlīgu pozīciju. Detalizētāk par Moldovas vēlēšanu vēsturisko nozīmīgumu un šo pozīciju dalīšanos mēs vaicājām arī moldāvu izcelsmes Māstrihtas Universitātes doktorantei Lūcijai Leontievai.  Skaidrs, ka Moldovas attiecības ar kaimiņvalstīm ir ģeopolitisko un iedzīvotāju ekonomisko un dzīves kvalitātes uzlabošanas iespēju cīņa. ES integrācijas process tiek uztverts kā stimuls politiskajām un strukturālajām reformām Moldovā.  Arī ES un Moldovas asociācijas nolīgums, kurā ir paredzēta padziļināta un visaptveroša brīvās tirdzniecības zona, kas faktiski spēkā stājās 2014. gadā, ir bijis būtisks stimuls valstij. Lai arī ar saviem izaicinājumiem korupcijas novēršanas un strukturālo reformu jomā valstī ir jādomā un jācīnās. No ekonomiskā viedokļa šis līgums rezultējās tajā, ka ES tagad pērk apmēram 65 % no Moldovā ražotiem produktiem. Bet korupcija, kas kavē daudzveidīgas uzņēmējdarbības attīstību un aiztur ārvalstu investīcijas, ir lielākais izaicinājums paralēli jau minētajai politiskajai nenoteiktībai. Nespējai izvēlēties valsts virzību. Arī Piedņestras situācija, protams, neuzlabo valsts tēlu, ne iespējas pievienoties NATO.

Kopš 21. septembra latviešu diasporu visā pasaulē no valsts puses pārstāv Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstniece diasporas jautājumos Elita Gavele. Raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts saruna ar vēstnieci. Elitu Gaveli kopā ar raidījuma vadītāju izjautā arī kolēģi no diasporas medijiem: portāla “Baltic-ireland” galvenā redaktore Īrijā Laima Ozola, portāla "latviesi.com" galvenais redaktors Kristaps Grasis, laikraksta "Latvietis” galvenais redaktors Austrālijā Gunārs Nāgels un sociāla projekta „Kopā” vadītāja Lielbritānijā Ineta Cukermane. Ārlietu ministrijā Elita Gavele strādā jau kopš 1991. gada, strādājusi Latvijas vēstniecībās Lietuvā un Krievijā, kā arī dažādos amatos Ārlietu ministrijā, vadījusi ārlietu ministra biroju, bijusi Latvijas vēstniece Gruzijā, nerezidējošā vēstniece Armēnijas Republikā, bet pirms stāšanās speciālo uzdevumu vēstnieces amatā bija ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Izraēlas Valstī. Strādājot vēstniecībās un pildot vēstnieces pienākumus, Elita Gavele veltījusi lielu uzmanību diasporas jautājumiem un diasporas saikņu stiprināšanai ar Latviju, kā arī latvietības uzturēšanai.      

Turpinām iepazīstināt ar māksliniekiem, kuru darbi skatāmi izstādē „Nenorunātās tikšanās” Latvijas Nacionālās mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls”. Šī starptautiskā izstāde veltīta zinātniskās fantastikas žanra ietekmei mākslas teritorijā. 14.decembrī Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs aicināja uz sarunu programmu kopā ar izstādes māksliniekiem. Kā pirmās ar savu daiļradi un izstādē skatāmajiem darbiem iepazīstināja mākslinieces Ieva Balode, Ilva Vesterlunda un Anna Līslegārda. Ieva Balode pārraksta pasaules vēsturi no sievietes pozīcijas Ieva Balode ir latviešu māksliniece, kas strādā ar analogo attēlu. Mākslā viņu nodarbina identitātes jautājumi, kurus māksliniece pēta ar attēla, – kā kustīga, tā nekustīga, valodas un filozofijas starpniecību. Izstādē „Nenorunātās tikšanās” redzams darbs „Pasūtījums”, tā ir 6 minūšu gara 16 mm filma. Filmas stāsts aizsākas nezināmā laikā Gruzijā. Ilva Vesterlunda izmanto ar hibrīdiem saistītu metodi Ilva Vesterlunda dzīvo un strādā Stokholmā, viņas ilustrācijas atgādina zinātniskas studijas, grafiskos romānus, plakātus un zīmējumus uz sienas, arī astoņdesmito gadu komiksus. Māksliniecei tīk pastaigas dabā un viņas aizraušanās ir putnu vērošana. Izstādē „Nenorunātās tikšanās” liela izmēra ogles zīmējumā uz sienas redzama ainava, kurā attēlota papīrfabrika netālu no Husumas pilsētas pie Baltijas jūras. Tā ir mākslinieces dzimtā pilsēta. Iespējamais nākotnes scenārijs rāda izmainītu papīrfabrikas apkārtni. No ūdens lien laukā mutācijām pakļauti ķermeņi, kuri cietuši no rūpniecības radītā piesārņojuma. Kamēr toksīni aizvien dziļāk iesūcas ādā un prātā, parādās halucinācijas - mākoņa formas tēls - hibrīdsieviete-putns, ko sauc par kraukli. Anna Līslegārda iejūtas kiborga tēlā Anna Līslegārda šajā izstādē rāda 2017.gadā veidotu 3D animāciju „Malstrommen”. Darbā dzirdamā valoda liecina par citas valodas formu, izjūtu un starpsugu komunikācijas iespējām. Uzmanības centrā ir kiborgs, kas veidots kā mākslinieces pašportrets. Rīgā viesojas atkārtoti un ir gandarīta par iespēju būt šeit, starp šīs izstādes māksliniekiem. Māksliniece dzimusi Norvēģijā, bet dzīvo un strādā Kopenhāgenā, studējusi - tēlniecību. Viņa pazīstama ar savām 3D animācijām un instalācijām, kura pamatā nereti ir idejas, kas aizgūtas no zinātniskās fantastikas. Māksliniece piedalījusies daudzās biennālēs, tai skaitā Venēcijas, Sanpaulu, Sidnejas un citās biennālēs. 

Studijā notikumus komentē Baltijas drošības fonda prezidents, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Olevs Nikers un Latvijas televīzijas žurnāliste Paula Markusa. Telefonintervijā - politologs Kārlis Daukšts. NATO jubilejas samita proscēnijs un aizkulises NATO valstu vadītāju tikšanās, kas otrdien un trešdien notika Votfordā, Londonas pievārtē, bija jubilejas samits. Nu jau 70 gadus Ziemeļatlantijas aizsardzības organizācija ir spēcīgākā militārā alianse pasaulē, kas nodrošina pirmām kārtā Eiropas demokrātiju aizsardzību pret iespējamiem ārējiem militāriem draudiem. Alianses pastāvēšanas pirmās desmitgades tā veidoja pretsvaru Padomju Savienības un tās satelītu militārajam spēkam, līdz ar to pēc totalitārās superlielvalsts un tās balstītās Varšavas līguma organizācijas sabrukuma NATO Eiropas dalībvalstu vidū iestājās zināma militāri stratēģiskā bezrūpība, kas izpaudās arī dramatiskā militāro budžetu samazināšanā. Faktiski vairums problēmu, kas apēnoja jubilejas svinību spožumu, tā vai citādi ir šo pamiera desmitgažu mantojums. Tie ir gan Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa regulārie pārmetumi Rietumeiropas partneriem, pirmkārt jau Vācijai, par nepietiekamo ieguldījumu aizsardzības budžetā, joprojām nesasniedzot vēlamo 2% robežu, gan Francijas prezidenta Emanuēla Makrona samita priekšvakarā klajā laistā metafora, salīdzinot NATO stratēģijas trūkumu ar „smadzeņu nāvi”. Ar šo problemātiku sasaucas arī Turcijas un tās līdera Radžipa Taijipa Erdogana pēdējā laika rīcība, bez saskaņošanas ar aliansi izvēršot militāro operāciju pret kurdu pašaizsardzības spēkiem Sīrijas ziemeļos un iepērkot Krievijā ražotu pretgaisa aizsardzības sistēmu. Vaņagojums visam bija samita priekšvakarā no Ankaras izskanējušie draudi bloķēt NATO aizsardzības plānu attīstību Baltijas valstīm un Polijai, ja alianse neatbalstīs Turcijas akcijas pret kurdiem. Līdz ar to samits Votfordā sākās visai uzlādētā gaisotnē, un nosprakšķēja ne viena vien verbāla dzirkstele. Prezidents Tramps veltīja prezidenta Makrona izteikumiem apzīmējumu ‘nasty’, kas šajā kontekstā visdrīzāk tulkojams kā ‘bīstams’, taču angļu valodā aptver arī nozīmes ‘neķītrs’, ‘nelāgs’, ‘derdzīgs’. Prezidents Makrons vēlreiz uzstāja uz sava redzējuma pareizību un pie reizes asi kritizēja prezidenta Erdogana rīcību. Savukārt kāda televīzijas kamera notvēra Kanādas prezidentu Džastinu Trudo kuluāros ieņirdzam par Donaldu Trampu, kura izteikumi preses konferencē atstājuši viņa komandu ar, citējot, „atkārtiem žokļiem”. Tomēr samita otrā diena iezīmēja vismaz ārēju izlīdzinājumu. Piedraudētā Baltijas un Polijas aizsardzības plāna bloķēšana no Turcijas puses tā arī neīstenojās, un NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs steidzās apliecināt tālākvirzību plāna attīstībā un visu dalībvalstu nelokāmo uzticību alianses statūtu 5. pantam. Samita rezultātā apstiprinājumu augstākajā līmenī guva nozīmīgas konceptuālas nostādnes: alianse turpmāk uzlūkos kosmosu kā potenciālu karadarbības telpu, tāpat pirmo reizi Ķīna piesaukta kā iespējams stratēģisks pretinieks.   Korupcijas skandāls izraisa varas krīzi Maltā 1. decembrī Maltas premjerministrs Džozefs Muskats pauda apņemšanos atkāpties no amata un arī valdošās Darba partijas līdera posteņa 12. janvārī, kad viņa partija būs izraudzījusies citu vadītāju. Tā premjers reaģējis uz masu protestiem, kas izvērtās Maltā pagājušās nedēļas nogalē. Protestu pamatā ir 2017. gada oktobrī notikušās izmeklējošās žurnālistes Dafnes Karuanas Galicijas slepkavības izmeklēšanas, kas atklājusi bijušā premjera administrācijas vadītāja Keita Šembri domājamu saistību ar noziegumu. Karuana Galicija gadiem ilgi veltīja sevi korupcijas situācijas izpētei Maltā, un viņas publikācijās sakarā ar t.s. „Panamas dokumentiem” atklāja, ka gan Keitam Šembri, gan Maltas enerģētikas ministram Konrādam Mici, gan premjerministra sievai Mišelai Muskatai pieder ārzonas kompānijas Panamā, kas kalpojušas koruptīvi iegūtu līdzekļu apritei. Kā šo līdzekļu galvenais avots tika minēts uzņēmējs Jorgens Fenečs, kurš, cita starpā, vada kompāniju "Electrogas". Šī uzņēmuma daļas pieder Azerbaidžānas valsts gāzes ieguves uzņēmumam "SOCAR", vācu koncernam "Siemens" un maltiešu investoriem. Kompānija "Electrogas" ieguva pasūtījumu gāzes elektrostacijas būvniecībai Maltā, savukārt ar "SOCAR" tika noslēgts līgums par ekskluzīvām gāzes piegādes tiesībām Maltai. Kā atklājusi Karuanas Galicijas uzsāktā izmeklēšana, kuru starptautiska projekta ietvaros turpinājuši citu Eiropas valstu izmeklējošie žurnālisti, līgumā paredzētā cena ievērojami pārsniedz gāzes cenu brīvā tirgū, un maltiešu nodokļu maksātāji tādējādi zaudē desmitiem miljonu eiro. Jorgens Fenečs tika arestēts 19. novembrī, kad mēģināja savā jahtā pamest Maltu. Drīz pēc aresta viņš paziņoja, ka faktiskais Dafnes Karuanas Galicijas slepkavības plānotājs bijis Keits Šembri. Šembri 26. novembrī iesniedza atlūgumu un tika aizturēts, taču pēc pāris dienām atbrīvots. Daudzi maltieši saskata premjerministra Muskata atbildību valstī pastāvošajā korupcijas un necaurskatāmības situācijā. Kā kaismīgā runā svētdien notikušajā protesta mītiņā, uzrunājot premjerministru, sacīja sešpadsmitgadīgā studente Eve Borga Bonello: „Jūs mums solījāt vislabākos laikus un tā vietā sagādājāt visu laiku smagāko konstitucionālo krīzi; jūs mums solījāt „Maltu ikvienam” un palīdzējāt nogalināt mūsu valsts pilsoni; lai slēptu savas pēdas, jūs noslepkavojāt Dafni Karuanu Galiciju.”   Krievijas pēdas Berlīnes slepkavībā Vakar Vācijas valdība paziņoja par divu Krievijas vēstniecības darbinieku izraidīšanu. Tas noticis pēc tam, kad izmeklēšanu augusta nogalē Berlīnē noslepkavotā patvēruma lūdzēja Zelimhana Hangošvili lietā pārņēma Vācijas Federālā prokuratūra. Kā paziņojuši prokurori, viņiem ir pietiekami pierādījumu tam, ka slepkavību organizējis vai nu kāds no Krievijas federālajiem specdienestiem, vai arī Čečenijas līdera Ramzana Kadirova padotie. Diplomātu izraidīšanas iemesls ir Krievijas nesadarbošanās lietas izmeklēšanā. Krievija jau paziņojusi, ka spers attiecīgus atbildes soļus. Zelimhans Hangošvili bija viens no redzamākajiem čečenu komandieriem Otrajā Čečenijas karā no 2001. līdz 2005. gadam. Pēc čečenu spēku sakāves viņš uzturējās Gruzijā, kur 2015. gadā jau piedzīvoja vienu slepkavības mēģinājumu. Pēc tam viņš devās uz Vāciju, kur pieprasīja patvērumu. Lūgums tika noraidīts, un brīdī, kad Hangošvili tika noslepkavots, viņš sagaidīja drīzu izraidīšanu. Slepkava tika notverts brīdī, kad bija nogremdējis Šprē upē savu motociklu, slepkavības ieroci un parūku. Dokumentos viņš minēts kā Vadims Sokolovs, taču tā, domājams, ir viltus identitāte. Patiesībā tas varētu būt 1965. gadā Kazahstānā dzimušais Vadims Krasikovs, kurš, kā domā prokurori, vainojams arī kāda uzņēmēja noslepkavošanā Maskavā 2013. gadā. Kā intervijā kanālam Deutsche Welle  izteicies britu vēsturnieks Marks Galeoti: „Pašiem krieviem aizdomas par slepkavības organizēšanu ir īsti laikā. Daļa no krievu aprēķina ir pasniegt sevi kā tik neaprēķināmus un bīstamus, ka Rietumiem nekas cits neatliks, kā vienoties ar Maskavu.” Šis izteikums ir visai zīmīgs t.s. Normandijas formāta sarunu kontekstā, kurām ar Krievijas, Ukrainas, Vācijas un Francijas līderu piedalīšanos jāatsākas jau nākamnedēļ.

Studijā notikumus komentē politologs Kārlis Daukšts un RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds. Telefonintervijās: Gruzijas latviete, Gruzijas Latviešu biedrības „Ave Sol! priekšsēdētāja Regīna Jakobidze un Briseles Brīvās universitātes  doktorante Diāna Potjomkina. Nemieri Irānā Masu protesti Irānā sākās 15. novembrī, kad valdība negaidīti pieņēma lēmumu par krasu degvielas cenas palielināšanu. Standarta benzīna cena palielināta par 50%, pie tam patēriņš ierobežots ar 60 litriem mēnesī. Par virsnormas patēriņu irāņu autovadītājiem turpmāk nāksies maksāt trīsreiz dārgāk nekā līdz šim. Degvielas cenu kāpums ir sevišķi sajūtams uz vispārējās ekonomikas lejupslīdes un inflācijas fona. Pēdējā gada laikā, atjaunojoties Savienoto Valstu noteiktajām naftas eksporta sankcijām, valsts ekonomika sarukusi par gandrīz 10%, bet Irānas riāls zaudējis vairāk nekā 40% vērtības. Protesta akcijas drīz pārauga nemieru raksturu. Demonstranti bloķēja transporta maģistrāles, tika postīti un vietām aizdedzināti transportlīdzekļi, degvielas uzpildes stacijas un bankas. Potestētāju izkliegtie saukļi vērsās ne tikai pret konkrēto lēmumu vai pašreizējo valdību, bet pret Irānas Islāma Republikā pastāvošo politiski ideoloģisko sistēmu kopumā. Demonstranti skandēja „Nost ar garīdznieku varu!” un „Nāvi diktatoram!”, ko var attiecināt kā uz pašreizējo prezidentu Hasanu Ruhāni, tā uz Irānas augstāko garīgo līderi ajatollu Alī Hāmeneī. Izskanēja saukļi, slavinot savulaik gāzto šahu Rezu Pehlēvi un protestējot pret valsts līdzekļu tērēšanu atbalstam kaujinieku grupējumiem Palestīnā, Libānā un Sīrijā. Tiek lēsts, ka nemieros iesaistījušies apmēram 87 000 cilvēku vairāk nekā 100 pilsētās. Vara vērsusies pret nemierniekiem ar maksimālu bardzību, demonstrantu izklīdināšanai lietojot arī kaujas munīciju. 16. novembra vakarā praktiski visā valstī tika pārtraukta piekļuve globālajam tīmeklim, tā liedzot protestētājiem koordinēt savu darbību un arī iegūt informāciju par faktisko upuru skaitu. Varasiestādes atzinušas vien 12 nemiernieku un 3 drošības spēku pārstāvju bojāeju. Tikmēr organizācija „Starptautiskā amnestija” min, ka tai ir ziņas par 106 cilvēku nāvi, bet, novērtējot atklātībā nonākušos šaujamieroču lietošanas kadrus, tiek lēsts, ka upuru skaits varētu būt arī lielāks. Ir parādījusies informācija, ka varasiestādes neizdod bojāgājušo mirstīgās atliekas tuviniekiem pienācīgai apbedīšanai un, iespējams, aprok nogalināto ķermeņus anonīmās kapavietās. Vairāk nekā tūkstotis nemieru dalībnieku arestēti. Premjerministrs Ruhāni trešdien pasludinājis „uzvaru, atvairot ārzemju ienaidnieku uzbrukumu”. Viņš nodēvējis protestētājus par dumpiniekiem, kuri rīkojoties saskaņā ar (citējot) „reģiona reakcionāru, cionistu un amerikāņu plānu”. Ar „reģiona reakcionāriem” domāta Saūda Arābija, savukārt ar cionistiem, saprotams, Izraēla.   Garlaicīgās vēlēšanas Baltkrievijā Apzīmējums „garlaicīgās vēlēšanas”, raksturojot 17. novembrī notikušo Baltkrievijas parlamenta Pārstāvju palātas ievēlēšanu, parādās ne viena vien starptautiskā medija virsrakstos. Patiešām, vismaz ārēji mūsu kaimiņvalsts politiskajā procesā nekas nemainās. Pirms vēlēšanām vērojamā salīdzinoši lielākā opozīcijas aktivitāte, tai skaitā izvirzot jaunus un salīdzinoši mazpazīstamus kandidātus, sastapusies ar prognozējamu varas reakciju, iedarbinot jau aprobētus nevēlamo kandidātu atsijāšanas mehānismus. Rezultātā, kā šķiet, no 110 Baltkrievijas parlamenta apakšpalātas deputātiem neviens nepārstāvēs kādu režīmam atklāti opozicionāru partiju. Vēl spilgtāks gan ir fakts, ka tikai 21 no 110 jeb 24% no ievēlētajiem vispār pārstāv jebkādu politisko partiju; pārējie ir bezpartejiskie. Kā norādījuši starptautiskie novērotāji, vēlēšanas noritējušas mierīgi, taču pati Baltkrievijā pastāvošā politiskā sistēma neatbilst demokrātijas un pilsoņtiesību standartiem, un parlaments tās ietvaros nav uzlūkojams par neatkarīgu likumdevēju varu. Pats interesantākais notikušo vēlēšanu sakarā ir prezidenta Aleksandra Lukašenko izteikumi kameru priekšā pēc nobalsošanas vēlēšanu iecirknī. Jautāts par iespējamo Baltkrievijas integrāciju ar Krieviju, prezidents paziņoja, ka šai ziņā nekādas kustības nebūs, iekams lielā kaimiņvalsts nepiedāvās baltkrieviem izdevīgākus energoresursu piegādes nosacījumus un nelikvidēs tirdzniecības barjeras. Raksturojot situāciju, Lukašenko lietojis izteicienu, kas, burtiski tulkots no krievu valodas, skan: „Kāda mārrutka pēc mums vajadzīga tāda savienība?” Tāpat, runājot par nākamgad gaidāmajām prezidenta vēlēšanām, viņš izteicies, ka negrasās „zilējošiem pirkstiem turēties pie prezidenta krēsla”. Tas no jauna aktivizējis spekulācijas par to, vai autoritārajam Baltkrievijas līderim, kurš ir pie varas kopš 1994. gada, nav padomā kāds amata tālāknodošanas plāns.   Protesti Gruzijā Nu jau otro reizi šogad pie Gruzijas Parlamenta ēkas Tbilisi sākušies masu protesti. Iepriekšējā reizē bija jūnijā, kad par protestu ieganstu kļuva Krievijas Valsts domes deputāta Sergeja Gavrilova ierašanās Parlamentā un uzstāšanās krieviski no priekšsēdētāja vietas. Toreiz partija „Gruzijas sapnis”, kurai Parlamentā ir vairākums, solīja, cita starpā, pieņemt konstitūcijas grozījumus, nomainot valstī šobrīd pastāvošo jaukto vēlēšanu sistēmu ar pilnīgi proporcionālu. Kā tobrīd solīja partijas līderis Bidzina Ivanišvili, šīs izmaiņas stāsies spēkā vēl pirms nākamgad oktobrī paredzētajām vēlēšanām. Tagad valdošais vairākums atkāpies no šiem solījumiem, 14. novembrī balsojot par reformas atlikšanu līdz 2024. gadam. Tas izraisīja opozīcijas atbalstītāju protestus, kuri 17. novembrī kļuva masveidīgi. Pie parlamenta sapulcējās apmēram 20 000 cilvēku, kas ir plašākais protests kopš 2011. gada, kad tie vērsās pret toreizējo prezidentu Mihailu Saakašvili. Protestētāji izvirzīja prasības par tūlītēju pāreju uz proporcionālo vēlēšanu sistēmu un ārkārtas vēlēšanām. 18. novembrī policija, lietojot ūdensmetējus, atspieda lielāko daļu protestētāju no Parlamenta ēkas. 37 protestu dalībnieki arestēti, un viņiem izvirzītas apsūdzības huligānismā un policijas likumīgu prasību ignorēšanā. Opozīcijas partijas, kuras šoreiz ir neierasti vienotas, sola nākamo masu demonstrāciju 25. novembrī, pēc tam atkal bloķējot Parlamenta ēku. Par to paziņojis opozicionārās partijas „Eiropeiska Gruzija” līderis Dāvids Bakradze. Savukārt valdošās partijas pārstāvis un Tbilisi mērs Kaha Kaladze paziņojis, ka varas iestādes lietošot visus nepieciešamos līdzekļus pretlikumīgas rīcības novēršanai un ka vēlēšanas notikšot paredzētajā laikā un saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu.

Gruzijā protestus izsaukusi Krievijas parlamentāriešu delegācijas vizīte, kuras laikā reliģiskiem un politiskiem jautājumiem veltītās sanāksmes vadību Gruzijas plenārsēžu zālē pārņēmis Krievijas Valsts domes delegācijas pārstāvis. Opozīcija sašutusi un aicināja pilsoņus iziet ielās. Savukārt Čehijas galvaspilsētā Prāgā turpinās protesti pret premjerministru Andreju Babišu, pieprasot viņa demisiju demisiju. Aplūkojam arī Indijas valsts politiku. Notikumus pasaulē kopā ar raidījuma vadītājiem analizē žurnālists Andis Sedlenieks.

Salome Zurabišvili 28. oktobrī uzvarējusi Gruzijas prezidenta vēlēšanu 2. kārtā, Salome Zurabišvili pēc inaugurācijas ceremonijas pagājušo svētdien kļuva par pirmo sievieti šīs Aizkaukāza valsts galvas statusā. 66 gadus vecās gruzīnu izcelsmes franču diplomātes ceļu pretī augstajam amatam noteikušas ne vien pašas izvēles, bet arī viņas dzimtas vēsture. Zurabišvili dzimusi Parīzē, kurp pēc 1921. gada padomju iebrukuma neatkarīgajā Gruzijā bija emigrējušas viņas vecāku ģimenes. Salomes Zurabišvili vecvectēvs no tēva puses Niko Nikoladze bija ievērojams darbinieks 19. gs. gruzīnu liberālās inteliģences kustībā, kam ir zināma līdzība ar latviešu jaunstrāvniekiem, savukārt viņas mātes senčos ir pirmais 1918. gadā neatkarību pasludinājušās Gruzijas premjerministrs Nojs Ramišvili. Ieguvusi izglītību prestižajā Parīzes Politisko zinātņu institūtā, Zurabišvili kļuva par Francijas ārlietu dienesta darbinieci. 2003. gadā viņa tika iecelta par Francijas vēstnieci Gruzijā, bet 2004. gadā pieņēma prezidenta Mihaila Sākašvili piedāvājumu kļūt par viņa valdības ārlietu ministri. Šajā amatā Zurabišvili sevišķi daudz paveica, mobilizējot bijušo padomju bloka valstu, tai skaitā Baltijas, atbalstu Gruzijas centieniem tuvināties Eiropas Savienībai un NATO. Kad 2005. gadā pēc konfrontācijas ar daļu parlamentāriešu Zurabišvili nācās atstāt ministres amatu, viņa nolēma neatgrieties Francijas diplomātiskajā dienestā, bet gan uzsākt patstāvīgu politisko karjeru. Nozīmīgākus panākumus politiķe gan guva tikai pēc piesliešanās partiju apvienībai „Gruzīnu sapnis – demokrātiska Gruzija”, kura kopš 2012. gada vēlēšanām ir valdošais politiskais spēks. Prezidenta vēlēšanās Zurabišvili startēja kā neatkarīgā kandidāte, taču ar plašu „Gruzīnu sapņa” atbalstu. Partiju vada miljardieris Bidzina Ivanišvili, kurš savu kapitālu ieguvis Krievijā, tāpēc „Gruzīnu sapnis” reizumis tiek uzlūkots kā prokrievisks spēks. Arī prezidenta vēlēšanu kampaņā Zurabišvili retorika Krievijas un tās atbalstīto Dienvidosetijas un Abhāzijas separātistu sakarā bija atturīgāka nekā viņas galvenajam konkurentam Griglam Vašadzem. Tomēr jau pirmajās intervijās pēc ievēlēšanas prezidente Zurabišvili raksturojusi Krieviju kā neprognozējamu agresoru, ar kuru normāls dialogs šobrīd nav iespējams. Kā norāda analītiķi, pēc Krievijas agresijas pret Gruziju 2008. gadā citāda pozīcija jebkuram prominentam gruzīnu politiķim praktiski arī nav domājama. ES – Japānas līgums 12. decembrī Eiropas Parlaments ar pārliecinošu balsu vairākumu apstiprināja brīvās tirdzniecības vienošanos starp Eiropas Savienību un Japānu, pie tam pieņemot rezolūciju, kas mudina abas puses maksimāli izmantot šī nolīguma potenciālu. Par līdzīgu rezolūciju savulaik, apstiprinot brīvās tirdzniecības nolīgumu ar Kanādu, vienoties neizdevās. Šī vienošanās ir ne vien lielākā Eiropas Savienības vēsturē, bet arī lielākā šāda vienošanās šībrīža starptautiskajā tirdzniecībā. Eiropas Savienības un Japānas summārais tirgus potenciāls aptver 630 miljonus patērētāju, veidojot apmēram 30% globālā kopprodukta un apmēram 40% pasaules tirdzniecības apgrozījuma. Preses konferencē Strasbūrā pēc izšķirošā balsojuma Eiropas Komisijas tirdzniecības komisāre Sesīlija Malmstrēma kā nozīmīgākos ražojumus, kuriem ar šo vienošanos pavērts ceļš uz Japānas tirgu, piesauca vīnu, koksnes izstrādājumus, kosmētiku, apģērbus, liellopu gaļu, kā arī iespēju Eiropas uzņēmumiem piedalīties Japānas municipalitāšu publiskajos iepirkumu konkursos. Savukārt Eiropas Parlamenta Starptautiskās tirdzniecības komitejas priekšsēdis Bernts Lange nodēvēja šo vienošanos par „drošu kuģi, ar kuru mēs varam zēģelēt šodienas starptautiskās tirdzniecības vētrainajos ūdeņos”. Eiropas Savienības budžets Pagājušonedēļ aizvadītajā plenārsesijā Strasbūrā Eiropas Parlaments apstiprināja nākamā gada savienības budžetu. Tas tiek dēvēts par attīstības budžetu, jo, salīdzinot ar Eiropas Komisijas piedāvājumu, parlamentārieši panākuši lielāku finansējumu izglītībai, jaunatnes nodarbinātības veicināšnai, pētniecībai un mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam. Turpinājumā Eiropas Parlamenta deputātes, Budžeta komisijas locekles Ineses Vaideres redzējums. Notikumus studijā komentēs Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Kārlis Bukovskis.  

Šonedēļ raidījumā "21. gs latvietis" pievēršamies no jauna vaļā vērtajam diasporas likumam, kā arī tiekamies ar nopelniem bagāto Gruzijas latvieti Regīnu Jakobidzi, kura vada vienu no pirmajām latviešu biedrībām pasaulē atjaunotās Latvijas laikā. "Man nav jāprasa atļauja just piederību Latvijai," saka Gruzijas Latviešu biedrības „Ave Sol!” priekšsēdētāja Regīna Jakobidze, kuru šogad Gruzija apbalvojusi ar Tolerances balvu. Regīnai šis gads ir īpašs, jo simtgadi svin abas sirdij tuvās valstis - Latvija un Gruzija. Simtgades ietvaros latviešu biedrība iemūžinājusi divu Gruzijas latviešu, Jūlija Straumes un Roberta Kupces, piemiņu Gruzijā un par to sīkāk raidījumā stāsta Regīna Jakobidze. Turpretim raidījuma ievadā tiekamies ar Pasaules Brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdi Kristīni Saulītis un Eiropas Latviešu apvienības vadītāju Kristapu Grasi un skaidrojam, kāpēc no jauna vaļā vērts diasporas likums un kas vainas pašreizējai diasporas definīcijai.

Vai Ulmanis bija gejs? Kuldīgas čigānu izdarības un kā vienam no viesiem gāja Gruzijā. 

Raidījumā Divas puslodes diskutējam par Eiropas Savienības armijas nepieciešamību. Jautājums vai Eiropai vajag savu armiju ir aktuāls jau ilgāku laiku un šobrīd ideja kļūst arvien populārāka. Kādi ir par un pret un vai šāda sadarbība ārpus NATO un paralēli NATO ir lietderīga. Augustā Grieķija saņēmusi pēdējo – 15 miljardu eiro – maksājumu no astoņus gadus ilgušās valsts glābšanas programmas. Jau jūnijā Eirozonas valstu finanšu ministri vienojās noslēgt Grieķijas glābšanas programmas. Trešo un pēdējo glābšanas programmu pašlaik finansiāli atbalsta Eiropas Savienības valstis, un tā noslēdzās 20.augustā. Kas šo astoņu gadu laikā ir noticis, kāda ir situācija tagad Grieķijā un ko nozīmē ziņa par programmas pabeigšanu? Pirmdien, 20.augustā, Čehijā un Slovākijā pieminēja 50. gadadienu kopš "Prāgas pavasara" kustības apspiešanas. Pirms 50 gadiem, 1968. gada naktī no 20. uz 21. augustu, Čehoslovākijas robežas šķērsoja apmēram 300 tūkstošus liels Padomju Savienības un dažu citu Varšavas līgumvalstu karaspēks. Tā PSRS režīms reaģēja uz Čehoslovākijas vadības tā brīža īstenoto politiku, kas ieguvusi Prāgas pavasara nosaukumu. Kāpēc toreiz Prāgai nācās piekāpties un kas ir mainījies cilvēku noskaņojumā šodien. Čehijas prezidents Milošs Zemans piemiņas pasākumus ignorēja. Eiropas armija Pagājušā gadsimta 90. gados, attīstoties Eiropas Savienības integrācijas procesam, tajā iezīmējās arī kopējas aizsardzības politikas aspekti. Koordinējot ar NATO, tika definēta Eiropas drošības un aizsardzības politika, kas ļāva kopējos militāros projektos un misijās piedalīties arī valstīm, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ nebija NATO locekles, kā arī izmantot savienības valstu militāros spēkus tur, kur to nevēlējās darīt NATO. Notika zināma konkrēta militārā attīstība, piemēram, 1987. gadā dibinātā Francijas-Vācijas apvienotā brigāde 90. gadu pirmajā pusē tika pārveidota par Eirokorpusu, iesaistoties vairāku citu valstu kontingentiem. 2000ajos gados apvienoti Eiropas valstu kontingenti īstenoja vairākas miera uzturēšanas un policijas spēku misijas bijušās Dienvidslāvijas teritorijā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Centrālāfrikas Republikā, Čadā. Kopējās aizsardzības un drošības politikas galvenais akcents bija miera un kārtības uzturēšana, humānās un dažāda veida palīdzības misijas ārpus savienības robežām. Fundamentālie Eiropas aizsardzības jautājumi palika NATO pārziņā. Vēl pagājušajā gadā Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers nodēvēja Lisabonas līgumā piesaukto savienības valstu pastāvīgu strukturētu militāro sadarbību par „dusošo daiļavu”. Taču nu jau kādu laiku nelāgs troksnis pie pils mūriem kliedē šīs Ērkšķrozītes sapņojumus. Ja 2008. gada Krievijas iebrukums Gruzijā daudziem nešķita pietiekams iemesls uztraukumam, tad 2014. gads ar Krimas aneksiju un Austrumukrainas destabilizāciju lika skatīties patiesībai acīs: nu jau kādus padsmit gadus Krievija konsekventi kāpina savu militāro kapacitāti un vēl straujākā tempā uzpumpē impēriskās ambīcijas. Ar sākotnēju entuziasmu Eiropā uzņemtais „Arābu pavasaris” nesa ilgstošas jukas Lībijā un nežēlīgu pilsoņu karu Sīrijā, radot pateicīgu cīņas arēnu teroristiskajai organizācijai „Daīš” un citām līdzīgām grupām un izraisot 2015. gada bēgļu krīzi. 2016. gadā ievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps sāka saviem Eiropas sabiedrotajiem pārmest parazitēšanu uz Savienoto Valstu militārās kapacitātes rēķina. Un bez Trampa izkāpinātā subjektīvisma ir objektīvā realitāte: pēdējās desmitgadēs Ķīna vairākkārt palielinājusi savus militāros izdevumus, līdz ar to ir skaidrs, ka Savienoto Valstu uzmanību turpmāk arvien nozīmīgāk saistīs Klusā okeāna reģions un Eiropai vairāk jāpiedomā par pašas spēju sevi aizstāvēt. Un Eiropa ir sākusi domāt. Pagājušā gada novembrī 23 savienības valstis nāca klajā ar deklarāciju par pastāvīgu strukturētu sadarbību drošības un aizsardzības jomā. Ārpus šīs grupas palika Dānija, Malta un savienību pametošā Lielbritānija. Jaunais savienības daudzgadu budžeta projekts paredz no 2020. gada ik gadus pusotru miljardu 2017. gadā dibinātajam Eiropas Aizsardzības fondam. Viena trešdaļa no šīs summas paredzēta izpētes projektiem, divas trešdaļas – spēku uzturēšanai un attīstībai. Iniciēta vesela virkne programmu, kurās iespēju robežās piedalās visas pastāvīgās sadarbības dalībvalstis. Grieķijas palīdzības programma Pirmdien Briselē nekopojās ar Grieķijai adresētiem apsveikuma un uzslavas vārdiem, noslēdzoties 2010. gadā aizsāktajai Grieķijas stabilizācijas un atbalsta programmai. Tās ietvaros globālās ekonomiskās krīzes smagi skartā valsts, kuras ārējā parāda likme 2012. gadā sasniedza 30%, saņēmusi kopumā 288,7 miljardus eiro, no tiem 256,6 miljardus piešķīrusi Eiropas Savienība, pārējo – Starptautiskais Valūtas fonds. Aizdevuma nosacījumi bija līdzīgi tiem, kādi vēl visnotaļ svaigā atmiņā arī Latvijai: strikti taupības pasākumi un reformas administratīvās sistēmas efektivitātes uzlabošanai, sociālās un ekonomiskās vides sakārtošanai. Rezultātā pagājušajā gadā Grieķijas ekonomikas sasniegusi pieticīgo 1,4% pieaugumu, likvidēts fiskālais deficīts, bezdarbs gan vēl joprojām saglabājas visai augstā līmenī – teju 20%. Prāgas pavasara atcere Pirms pusgadsimta – 1968. gada naktī no 20. uz 21. augustu – tobrīd vienotās Čehoslovākijas valsts robežu no vairākiem virzieniem pārgāja apmēram 200 000 liels Varšavas līguma valstu militārais kontingents. Operācijā bez Padomju armijas piedalījās arī Polijas, Ungārijas un Bulgārijas bruņotie spēki. Tā padomju režīms reaģēja uz „Prāgas pavasari” – toreizējās Čehoslovākijas valsts un partijas vadības mēģinājumu būvēt „komunismu ar cilvēcīgu seju”, respektīvi – liberalizēt sabiedrisko un ekonomisko dzīvi, izbeigt ideoloģisku cenzūru, atļaut plašāku privāto uzņēmējdarbību un rietumu kapitāla ienākšanu valstī, brīvāku pilsoņu izbraukšanu no valsts. Nebija runas par Čehoslovākijas izstāšanos no Varšavas līguma vai citu radikālu saišu saraušanu ar līdzšinējiem sabiedrotajiem. Tomēr minētās pārmaiņas PSRS vadībai šķita pietiekami draudošas, lai liktu lietā tankus.

Europos neįgaliųjų forume Vilniuje keli šimtai neįgaliųjų teisių elito atstovų diskutuoja apie interneto pritaikymą negalią turintiems žmonėms. Viename Lenkijos ūkių netoli sienos su Lietuva, nustatytas afrikinio kiaulių maro protrūkis. Palangoje tęsiasi vasaros pradžią žyminti Kurorto šventė. Gruziją nepriklausomybės šimtmečio proga šiandien sveikinantys Lietuvos vadovai linki šaliai toliau siekti europinės ir euroatlantinės integracijos.Po Antrojo pasaulinio karo Jungtiniu Valstijų ekonomika pradėjo kilti, žmonių atlyginimai visose klasėse kilo kone tolygiai, ir didžioji dauguma tikėjo dar geresne ateitimi, dabar amerikiečiai nebėra patenkinti savo gyvenimu.

Europos neįgaliųjų forume Vilniuje keli šimtai neįgaliųjų teisių elito atstovų diskutuoja apie interneto pritaikymą negalią turintiems žmonėms. Viename Lenkijos ūkių netoli sienos su Lietuva, nustatytas afrikinio kiaulių maro protrūkis. Palangoje tęsiasi vasaros pradžią žyminti Kurorto šventė. Gruziją nepriklausomybės šimtmečio proga šiandien sveikinantys Lietuvos vadovai linki šaliai toliau siekti europinės ir euroatlantinės integracijos.Po Antrojo pasaulinio karo Jungtiniu Valstijų ekonomika pradėjo kilti, žmonių atlyginimai visose klasėse kilo kone tolygiai, ir didžioji dauguma tikėjo dar geresne ateitimi, dabar amerikiečiai nebėra patenkinti savo gyvenimu.

Koks turėtų būti LRT portalas?Žemės ūkio ministro Broniaus Markausko šeima žemę naudoja be savininkų žinios, o Nacionalinė mokėjimo agentūra už svetimus plotus moka išmokas, tai išsiaiškino 15min.ltValstybinė lietuvių kalbos komisija sprendžia, ar Gruziją lietuviškai vadinti Sakartvelija, ar palikti dabartinį šalies pavadinimą.Jungtinės Karalystės saugumo tarnybos mano nustačiusios slaptą Rusijos laboratoriją, kurioje pagaminta nervus paralyžiuojanti medžiaga „Navičiok“. Ar pritartumėte, kad būtų įteisinti gimdymai namuose? Šį savaitgalį minima 50 fiziko diena arba FIDI.

Koks turėtų būti LRT portalas?Žemės ūkio ministro Broniaus Markausko šeima žemę naudoja be savininkų žinios, o Nacionalinė mokėjimo agentūra už svetimus plotus moka išmokas, tai išsiaiškino 15min.ltValstybinė lietuvių kalbos komisija sprendžia, ar Gruziją lietuviškai vadinti Sakartvelija, ar palikti dabartinį šalies pavadinimą.Jungtinės Karalystės saugumo tarnybos mano nustačiusios slaptą Rusijos laboratoriją, kurioje pagaminta nervus paralyžiuojanti medžiaga „Navičiok“. Ar pritartumėte, kad būtų įteisinti gimdymai namuose? Šį savaitgalį minima 50 fiziko diena arba FIDI.

Šoreiz raidījumā 21. gadsimta latvietis par Latviju un latviešiem kā globālas sabiedrības sastāvdaļu, pienākumiem un atbildību, ko šis stāvoklis mums uzliek. Vai dažkārt mēs, latvieši visā pasaulē, nepiekopjam dubultus standartus, kad runa ir par tiem 65 miljoniem cilvēku, kuri šobrīd ir spiesti dzīvot ārpus savas zemes?  Ne vienmēr arī bēgļu gaitas piedzīvojušie latviešu trimdinieki steidzas aizstāvēt bēgļus, kuri dažādu iemeslu dēļ savā zemē uzturēties nevar... Raidījumā 21. gadsimta latvietis saruna ar ANO Bēgļu aģentūrā strādājošo Lieni Veidi, kura jau septiņus gadus sniedz palīdzīgu roku Irākā, Gruzijā, tagad arī Grieķijā esošajiem bēgļiem.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētīsim, kā Latvijā un citur Eiropā dažādi Tuvo Austrumu grupējumu vervē no Eiropas atsvešinājušos jaunatni seksa verdzībai un kara klausībai. Bet studijā saruna par Latvijas virzību uz Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (OECD) un par to, cik daudz "pavasara tīrīšana" Latvijas finanšu sektorā ir saistīta ar solījumu un saistību izpildi šai organizācijai. Raidījuma viesis: Finanšu un kapitāla tirgus komisijas  vadītājs Pēters Putniņš. Vēl raidījumā skaidrosim, kāds ir ASV prezidenta Baraka Obamas vizītes Eiropā "sausais atlikums"; kā arī pievērsīsimies kodolmateriālu kontrabandai. Pēdējo gadu laikā Gruzijā noķerti vairāki cilvēki, kuri mēģinājuši izvest kodolmateriālus nelielos daudzumos, skaidrosim kādu kaitējumu šie materiāli var radīt sabiedrībai un videi, nonākot nepareizajās rokās.   Islāma valsts vilina arī mūsu bērnus un līdzcilvēkus Pagājušajā nedēļā mērenu šoku Latvijā sagādāja paziņojumi, ka pret cilvēku tirdzniecību un ievilināšanu islāma kaujinieku lamatās nav pasargāti arī mūsu bērni un līdzcilvēki. Biedrība „Patvērums „Drošā Māja”” brīdināja, ka arī Latvijā ir novēroti gadījumi, kas nepilngadīgus bērnus vervē dzīvei Tuvajos Austrumos. Pierasta lieta bija dzirdēt, ka šādi gadījumi notiek tajās Eiropas zemēs, kurās ir ievērojama musulmaņu kopiena. Bet kas varētu likt bērnam Latvija gribēt pievienoties Islāma valstij? Uzreiz jāatgādina, pievienošanās vienmēr nenozīmē kļūšanu par karotāju. "Latvijā ir dažādi gadījumi, kad fiksēti fakti, ka caur sociālajiem tīkliem – skaipu, citiem interneta resursiem, jauniešus, un gribu uzsvērt, nepilngadīgos, iepazīstina ar Islāma valsti un arī viņus aicina uz turieni pārcelties dzīvot. Par šādu tendenci mēs esam informējuši Valsts policiju, mēs esam šo informāciju pārrunājuši ar bērnu vecākiem, snieguši atbalstu. Šādos gadījumos, skolēni parasti kavē vai pārtrauc mācības skolā. Tie, kuri kontaktējas ar bērniem, nevar šādus faktus nemanīt. Tāpēc svarīgi ne tikai sniegt atbalstu, bet arī runāt ar bērniem par šādu gadījumu riskiem," norāda Sandra Zalcmane. Biedrības „Patvērums „Drošā māja” valdes priekšsēdētāja Sandra Zalcmane intervijā Latvijas Radio atzina, ka parasti nepilngadīgos uzrunā internetā iegūti draugi. Pret interneta ietekmi cīnīties nav nekādas jēgas, jo to iegrožot nevar un visu informāciju izanalizēt arī nē. Biedrība ir Valsts policiju, kura analizē rekrutēšanas gadījumus, par kuriem saņemta informācija. Liels šoks valdīja Eiropā un Ziemeļamerikā, kad jau pirms pāris gadiem jaunieši, pat meitenes, brīvprātīgi sāka doties uz Sīriju un Irāku, lai pievienotos Islāma valsts kaujiniekiem.

Somijas prezidents tikko izteicās, ka somi nespēšot aizsargāt Baltijas valstis Krievijas agresijas gadījumā. Tikmēr jaunais Polijas prezidents Andžejs Duda savā pirmājā ārvalstu vizītē devās uz Tallinu, nevis uz Briseli,Berlīni, Parīzi vai Vašingtonu. Vai tas liecina par Polijas gatavību uzņemties zināmu aizbildniecību un sniegt arī drošības garantu šajā reģionā? Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Polijas jauno ārpolitikas kursu un valsts izvirzīšanu par vērā ņemamu reģiona spēlētāju, kā arī piesakot sevi kā Eiropas Savienības lielvaru. Studijā Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Poļi nebaidās būt neērti Polija ir viena no ietekmīgākajām Centrāleiropas un arī Austrumeiropas valstīm. Šis gads ir bijis politisko pārmaiņu gads, jo ilgus gadus par valsts premjerministrs bija Donalds Tusks, kurš nu ieņēmis Eiropas Padomes prezidenta amatu. Tikmēr mājās viņa partijai Pilsoniskā platforma neklājas viegli. Maijā prezidenta vēlēšanās uzvarēja ambiciozais Andžejs Duda, kurš pārstāv brāļu Kačiņsku izloloto partiju „Likums un taisnība”, bet oktobrī paredzamas parlamenta vēlēšanas. Abu politisko spēku starpā valda nebeidzama cīņa. Šobrīd Polija atrodas diezgan labās pozīcijās Eiropā. Tās politiķi ieņem augstus amatus Eiropas institūcijās, krīzē poļi tika sveikā cauri, bet šobrīd valsts cenšas nostiprināties kā vara, kura ap sevi pulcē vājākās valstis. Polija allaž ir bijusi neērta sarunās Briselē, bet pie tā jau visi ir pieraduši. „Poļi nebaidās būt neērti, viņi nebaidās būt nemiera cēlāji, apgāzt kādus stereotipus un pastāvēt uz savām interesēm, piemēram, uz Eiropas Savienības budžeta sadalījumu. Polija ļoti tieši paprasīja, ko grib un nebaidās, ka par viņiem saka – poļi ir traki, pārāk prasīgi un bezkaunīgi. Jā, tajā pašā laikā, tas viss ir pamatoti, balstīts uz zināšanām, politiku un cilvēkiem, kuri spēj nostāties līdzās citiem ietekmīgiem spēlētājiem citās ES dalībvalstīs,” atzīst Latvijas Radio korespondente Ina Strazdiņa. Polijas prezidents Andžejs Duda savā pirmajā ārvalstu vizītē devās uz Tallinu nevis Berlīni, kas jau izraisīja runas par jaunām pārmaiņām. Poļi allaž ir bijuši spēcīgi ASV sabiedrotie, un arī jaunais prezidents uzsver, ka vēlas, lai NATO klātbūtne Eiropā, tostarp Polijā, būtu lielāka. „Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai kopā ar premjerministru un aizsardzības ministru, panāktu, ka NATO palielina savu klātbūtni Polijā. Ja tas notiks, tad Polija un arī Eiropas Austrumi un Centrālā daļa, iegūs lielākas drošības garantijas,” norāda Duda. Polija ir mēģinājusi sevi vairāk saistīt kopējā politikā ar Višegradas valstīm. Taču Krievijas agresijas laikā Ungārija, Čehija un Slovākija ir nolēmušas ieturēt mērenāku politiku. Tāpēc dabīgā veidā Polijas redzeslokā ir nonākušas Baltijas valstis. Skaidrs, ka Polijas prezidents vēlas, lai viņam izdotos radīt pamatu tādai valstij, kurai ir centrālā loma, piedāvājot krīzes risinājumus Ukrainā, Moldovā vai Gruzijā. Kam Baltija šobrīd noder labāk, nekā sabiedrotie no 1991. gada. Latvijas vēstnieks Polijā Ilgvars Kļava uzsver, ka Latvijai sadarbībā ar poļiem palīdz līdzīgā vēstures izpratne un arī ģeopolitiskie draudi. Rubrikā "Viedokļi". Vai straujais kritiens pasaules biržās pēc Ķīnas biržas “Melnās pirmdienas” liecina par jaunas globālas ekonomikas krīzes tuvošanos?  

Raidījumā runājam par to, kā mūsdienās bruņotajos konfliktos  karojošās puses savu mērķu sasniegšanai izmanto medijus un žurnālistus pret viņu pašu gribu. Objektīva informācijas sniegšana kļuvusi dzīvībai bīstama. Viesis studijā: LTV žurnāliste Judīte Čunka. Atskatā par aizgājušo nedēļu informēsim par Ukrainas separātistu vēlēšanām un diskusijām ap tām, arī par Krievijai noteikto sankciju mīkstināšanas termiņiem. Mediju brīvība „ar nocirstu galvu”: Ukraina, Sīrija Ēģipte Žurnālists var būt itin bīstama profesija. Organizācija "Žurnālisti bez robežām" ziņo, ka šogad pasaulē bojā gājuši 56 žurnālisti, kuru nāve bijusi saistīta ar viņa darba pienākumiem. Savukārt cietumā esošais Pēteris Greste ir viens no 177 žurnālistiem, kuri tur nonākuši sava darba rezultātā. Vēstures dati liecina, ka Pirmajā pasaules karā bojā gāja tikai divi reportieri, bet pēdējos 20 gados gandrīz katru nedēļu kāds žurnālists zaudē dzīvību. Judīte Čunka atzīst, ka šobrīd visbīstamākā vieta, kur arī strādā Latvijas žurnālisti, ir tieši Ukraina, jo frontes līnija ir visai draudīga žurnālistiem. Otra vieta, protams, ir Sīrija, kur arī strādā Latvijas televīzijas žurnālisti. Bet piecu dienu karu Gruzijā 2008. gadā augustā viņa min, ka vienas no Latvijas mediju un Latvijas žurnālistu pirmajām ugunskristībām, kur bija tieša saskare ar karadarbību kā tādu. Žurnālistu darbs  „karstajos punktos” pasaulē ir dzīvībai bīstams. Vēl vasaras sākumā kopīgā ziņojumā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) mediju brīvības jautājumu pārstāve Duņa Mijatoviča brīdināja, ka „strauji pasliktinās” situācija mediju darbam Ukrainā.  „Es esmu satraukta par straujo apstākļu un gaisotnes pasliktināšanos mediju darbam. Mediju manipulācijas un informācijas karš, ko mēs pieredzam, ir jāaptur. Nespēja to izdarīt uzkurinās konfliktu un veicinās krīzes eskalāciju. [..] Notiekošie uzbrukumi žurnālistiem nav īpaši tālu no smagiem pamata cilvēktiesību pārkāpumiem,” bilst Duņa Mijatoviča. Mijatoviča paziņoja, ka EDSO kopš pērnā gada novembra dokumentējusi vairāk nekā 300 vardarbības gadījumu pret mediju pārstāvjiem. Tikmēr starptautiskās sabiedrības sašutumu vairo islāmistu brutālās metodes. Vēl vairāk pēc tam, kad augustā un septembrī tīmeklī parādījās video ar galvas nociršanu diviem ASV žurnālistiem, kā arī britu palīdzības misijas līdzstrādniekam. Atsevišķs stāsts būtu veltāms katram no ķīlniekiem. Arī Džonam Kentlijam, ļoti pieredzējušam britu žurnālistam,  kurš strādājis vairākās, par bīstamākajām dēvētās vietās pasaulē – Irākā, Afganistānā, Lībijā un Somālijā. Kentlijs ir veidojis fotoreportāžas „The Sunday Times” un „The Sunday Telegraph”, arī ziņu aģentūra AFP ir lietojusi viņa radītās fotogrāfijas. Bet 2012. gada novembrī Sīrijas un Irākas džihādistu grupējums „Islāma valsts” viņu nolaupīja. Kopš tā brīža viņš ir bijis redzams runājam vairākos „Islāma valsts” izplatītajos videomateriālos. Septembrī publiskotajā video Kentlijs oranžā tērpā (tā džihādisti iezīmē savus ķīlniekus) solīja drīzumā par „Islāma valsti” vēstīt „patiesību”. Nolaupītais žurnālists uzsvēra, ka Lielbritānijas valdība viņu pametusi un arī norādīja, ka „Islāma valsts” straujā izplešanās pārsteigusi snaužam Rietumu valdības. „Rietumi par zemu novērtējuši pretinieka spēku un cīņas sparu. [..] Es zinu, ko jūs domājat. Jūs domājat: viņš tikai dara to kā ieslodzītais. Viņš dabūjis ieroci pie savas galvas, un viņš ir spiests to darīt, ja? Nu, tā ir taisnība. Esmu ieslodzītais, to es nevaru noliegt, bet redzot, ka mana valdība mani ir pametusi un mans liktenis tagad ir „Islāma valsts” rokās, man nav ko zaudēt. Varbūt es dzīvošu, varbūt es miršu, bet es gribu izmantot šo iespēju, lai darītu zināmus faktus – faktus, par kuru patiesumu jūs varat pārliecināties. Es parādīšu jums patiesību par to, kas notika, kad „Islāma valsts” sagūstīja daudzus Eiropas pilsoņus un vēlāk atbrīvoja un kā amerikāņu un britu valdības domāja, ka tās var rīkoties atšķirīgi no Eiropas valstīm.[..] Tās [Eiropas valstis] risināja sarunas ar „Islāma valsti” un panāca, ka viņu cilvēki atgriežas mājās, kamēr briti un amerikāņi tika pamesti,” video sižetā pauž Kentlijs. Video nav redzami „Islāma valsts” kaujinieki un atšķirībā no citiem – pie ķīlnieka galvas netiek turēts ierocis,  un tas nebeidzas ar draudiem. Pagājušajā nedēļā tika publiskoti jauni video ar Džonu Kentliju ziņotāja jeb šķietamas „„Islāma valsts” Rietumu balss” lomā.  Raidsabiedrība BBC video komentējot norādīja, ka Kentlijs, kritizējot Lielbritānijas un ASV nostāju par ķīlnieku sarunām,  lasa, acīmredzot, citu cilvēku sagatavotas ziņas. Lielbritānijas Ārlietu ministrijas pārstāvis sacīja, ka ministrija ir informēta par video un to saturs tiek analizēts. BBC diplomātiskā korespondente Bridžeta Kendala, iztirzājot  jaunāko video, vērtēja, ka  tas ir „ļoti atšķirīgs” no iepriekšējiem un norādīja, ka Džons Kentlijs ziņo „gandrīz tā, it kā viņš būtu tā saukto islāma valsts ekstrēmistu kara reportieris”. Jaunākā video galvenais propagandas vēstījums, šķiet, ir, ka cīņa par Sīrijas pierobežas pilsētu Kobani ir gandrīz beigusies,” skaidroja korespondente.  Turpinot par žurnālistu apdraudētību karstajos pasaules punktos arī mūsu raidījumā informējot  esam pievērsuši uzmanību Ēģiptē ieslodzītā žurnālista, Latvijas un Austrālijas pilsoņa Pētera Grestes lietai. Jau ziņojām par Pētera tēva Jura Grestes bažām par dēla nākotni. Jaunākās vēstis, ko saņēmām e-pasta vēstulē ir šādas: „Ir dzirdēts ka Ēģiptes prezidents al Sisi esot solījis Pēterim sniegt prezidenta piedošanu bet tikai, kad juridiskais process būs beidzies. [..] Sliktākā gadījumā, tas varētu ieilgt vēlu 2015 gadā. [..] Vispasaules ievērojami juristi ir izteikušies ka pirmā prāva bija ļoti kļūdaina un netaisnīga. Pēteris tikai pildīja savu žurnālista pienākumu un uzdevumu. Ievērojamākā kritika ir no Britu tradīcijas juristiem. Kas mūs maldina ir tas, ka Ēģiptē ir Napoleona juridikas mantojums kas, starp citu, dod tiesnešiem lielāku autoritāti kā, piemēram, Austrālijā. Katrā ziņā ļoti ceram ka Pēteris būs brīvs tuvākā nākotnē. Bet, neskatoties uz vairākiem solījumiem mums, nākošos Ziemsvētkus Kairā viņam būs jāpavada neizbēgami”. Ēģipte trīs televīzijas kanāla „Al Jazeera” žurnālistus – latviešu izcelsmes austrāliešu žurnālistu Gresti, angļu redakcijas Kairas biroja vadītāju Fahmijsu un producentu Muhamedu arestēja pērnā gada 29. decembrī vienā no Kairas viesnīcām un  apsūdzēja par „drošības objektu filmēšanu, sabiedriskās kārtības un miera apdraudēšanu un strādāšanu bez atļaujas”. Komentējot absurdo situāciju, kad žurnālisti jūnijā tika tiesāti un saņēma ārkārtīgi bargu sodu, Austrālijas ārlietu ministre Džūlija Bišopa akcentēja šķiet Ēģiptei svešo izpratni par to, kas ir mediju brīvība un demokrātija. „Mēs saprotam, ka Ēģiptē ir ļoti grūti laiki, sarežģīta situācija, un ir bijuši lieli satricinājumi, taču šāda veida spriedums neko labu nedod. Tas norāda, ka Ēģiptē netiek atbalstīta pāreja uz demokrātiju. Austrālijas valdība mudina jauno Ēģiptes valdību pārdomāt, kāda ziņa tiek sūtīta pasaulei par situāciju Ēģiptē. Brīvība un preses brīvība ir būtiska demokrātijas sastāvdaļa. Un mēs esam ļoti nobažījušies, ka šis spriedums ir daļa no plašāka mēģinājuma apklusināt mediju brīvību, kas aizstāv demokrātiju visā pasaulē,” komentē Džūlija Bišopa.

„Muzikiniame pastiše“ – Gruzijos smuiko virtuozė Liana Isakadzė. Antrojoje laidos dalyje kviesime įsiklausyti į Gruziją.