Podcasts about rakstniec

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Ja tiktu veikta sabiedrības aptauja par to, kur atrodas Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs, varbūt varat cerēt saņemt atbildi, ka Muzeju krātuvē Pulka ielā 8. Bet ļoti iespējams, lielākā daļa paraustīs plecus un teiks, ka nezina. Iespējams, kāds  minēs, ka seko muzeja virtuālajiem kontiem sociālajos tīklos un mājaslapā. Ikvienā neziņā būs savs patiesības grauds, jo muzeja kā institūcijas redzamākais formāts dialogā ar sabiedrību ir fiziski apmeklējama ekspozīcija. Pēdējā šī muzeja veidotā rakstniecības vēsturei veltītā muzeja ekspozīcija sabiedrībai bija pieejama līdz 2000. gadam. Toreizējā muzeja mājvietā Rīgas pilī to atklāja 1972. gadā, muzeja nosaukums tolaik bija Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs. Tātad šobrīd varam teikt, ka bez muzejiska stāsta par nacionālām literatūras un mūzikas vērtībām un iespējas klātienē apskatīt muzeja bagātīgās kolekcijas ir izaugusi jau vesela paaudze. Rīgas pilī ekspozīcija bija izvietota piecās zālēs, ievērojot tematiskus un hronoloģisku principus – literatūras un nacionālās kultūras pirmsākumi tika pārstāvēti, eksponējot stāstus par pazīstamākajiem jaunlatviešiem (Krišjāni Baronu, Krišjāni Valdemāru, Ausekli, Juri Alunānu u.c.), tad sekoja klasiķi – Eduards Veidenbaums, Jānis Poruks, Rūdolfs Blaumanis, Anna Brigadere, Fricis Bārda, Vilis Plūdons, Kārlis Skalbe. Atsevišķā zālē centrāli tika izvietotas tēlnieces Lea Davidovas-Medenes veidotas Raiņa un Andreja Upīša bistes līdzās viņu personībām veltītiem stāstiem, bet noslēdzošajā zālē bija tolaik aktuālajai latviešu literatūrai veltīti eksponējumi, pārstāvot Imantu Ziedoni, Mirdzu Ķempi, Regīnu Ezeru un citus atzītus laikabiedrus. Deviņdesmitajos gados ekspozīcijas pēdējās divas zāles tika atbrīvotas mainīgajām izstādēm, taču “klasiķu zālē” eksponējumi tika papildināti ar tādām Trešās atmodas laikā reabilitētām personībām kā Edvartu Virzu, Zentu Mauriņu, Anšlavu Eglīti, Alfrēdu Dziļumu, Ilzi Šķipsnu un citiem. Pēc ekspozīcijas novākšanas, muzejs ieviesa ceļojošā muzeja formātu, veicot izbraukuma nodarbības Latvijas skolās, bibliotēkās un kultūras centros, kā arī organizējot ceļojošās izstādes. Muzeja pastāvīgo ekspozīciju funkcijai 2018. gadā tika piešķirta ēka Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6, kura līdz 2024. gadam tika renovēta un kurā 2025. gada rudenī tiks atklāta jauna pastāvīgā ekspozīcija. Tomēr 2021. gadā muzejam tika uzticēts veidot pilnībā jaunu laikmetīgu pastāvīgo ekspozīciju “Dziesmusvētku telpa” renovētajā Mežaparka lielajā estrādē. Ekspozīcija, kura izvietota estrādes ziemeļrietumu spārnā, tika atklāta 2023. gada 1. jūnijā.   Ekspozīcijā, kuru ievada latviešu dziesmu svētku tradīcijas nozīmīgākais simbols Līgo karogs, apvienoti audiovizuāli materiāli, interaktīvas instalācijas un autentiski vēsturiski objekti. Viena no tehnoloģiski sarežģītākajām multimediālajām instalācijām Latvijā ir objekts “Lielākais koris pasaulē”, kas tehnoloģiski un emocionāli unikālā veidā ļauj piedzīvot Dziesmu svētku kopkora spēku. Tas vizuāli un audiāli aptver tradīcijas rašanos un attīstību, sākot no dabas skaņām līdz grandiozajam kopkorim Mežaparka lielajā estrādē ar emocionālu klātbūtnes sajūtu Mārtiņa Brauna himniskajā dziesmā "Saule, Pērkons, Daugava". Savukārt objekts “Laika upe” daudzveidīgos izziņas līmeņos izved cauri svētku vēsturei. Pie tās var pavadīt arī vairākas stundas, pētot interesantus artefaktus, klausoties audio atmiņas, šķirstot albumus un atrodot varbūt pat sava kolektīva vai iemīļotas svētku personības stāstu. Kad ekspozīcija apskatīta, var ļauties meditācijai kādā no kormūzikas klausīšanās krēsliem, kur svētku kopkora izpildījumā var noklausīties 24 dziesmu svētku repertuārā visbiežāk iekļautās dziesmas. Tās kārtotas “Lauka puķēs” un “Dārza puķēs” pēc Jāņa Cimzes krājumā “Dziesmu rota” iedibinātā principa. Ekspozīcijas otrajā stāvā atrodas kopienas telpa, kas muzeja darba laikā apmeklētājiem pieejama bez maksas, piedāvājot dažādas izglītojošās un digitālās spēles, mainīgās tematiskās izstādes, pieeju Dziesmu svētku materiāliem fiziskā un digitālā formātā. Pašlaik šo stāstu ierakstu, atrodoties ēkā Mārstaļu ielā 6, kur savulaik bija mākslas galerija un leģendāra kafejnīca, kurā pulcējās ļoti daudz radošu personību un, visticamāk, te dzimis ne mazums radošu ideju. Arī pašlaik topošās ekspozīcijas “Prokrastinācija un radīšana” pamatstāsts būs par latvieša radošumu, un šī tēma lieliski ļauj apvienot abas muzeja pārstāvētās radošās nozares – mūziku un rakstniecību. Ekspozīciju atvērsim šī gada augusta nogalē un ceram, ka tā apmeklētājiem ļaus ne tikai novērtēt kultūras mantojumu, bet arī doties neaizmirstamā klātbūtnes piedzīvojumā un pašiem gūt iedvesmu radīšanai.

Stāsta Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Jau iepriekš minēju, ka Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja aizsākumi saistīti ar dabaszinātnieka, kolekcionāra un pedagoga Jāņa Grestes veidotajiem rakstnieku stūrīšiem, no kuriem pirmais bija veltīts viņam tuvajam draugam Rūdolfam Blaumanim un lika pamatu arī Rūdolfa Blaumaņa kolekcijai. Tai drīz vien piepulcējās arī citas tā laika rakstnieku un arī mūziķu kolekcijas. Viņaprāt, par personībām vislabāk spēj pastāstīt tieši tā pasaule, kurā viņi dzīvo: “Lietas raksturo cilvēku, tādēļ es tās krāju. (..) Lietas runā. Runā labāk nekā cilvēka mute. Vajag mācēt tā nostādīt, lai nedzīva lieta runātu.” Grestes veidotās kolekcijas šodien ir klasiķu kolekcijas, taču jāatceras, ka Jānis Greste bija jauns, aktīvs cilvēks un komplektēja savu laiku un laikabiedrus, radošas personības. Turklāt darīja to neatlaidīgi un aktīvi, veidodams un uzturēdams kontaktus, sekodams notikumiem ne tikai radošajā laukā, bet arī kļūdams par liecinieku personisko dzīvju un likteņu notikumiem. Jānis Greste bija aizkustināts par Emīla Dārziņa mātes Marijas uzticēšanos. Muzejam viņa nodeva dēla kristību cepurīti, Jauno Derību, kas bijusi viņam kabatā traģiskās nāves brīdī, uzvalku, kapu vainagu lentas, galda piederumus, notis u. c. lietas. Muzejā tika izveidots Dārziņa “stūrītis”, kurā viņa māte katru gadu zināmās piemiņas dienās nākusi vienatnē pasēdēt, pakavēties. Savās atmiņās Greste piebilst: “Dīvaina māte. (..) Nezinu otras tādas mātes, kas tik klusi, bez vārdiem būtu tā dievinājusi savu dēlu.” Pirms liktenīgās došanās uz Padomju Krieviju savus materiālus Grestem atnesa Linards Laicens, kuru Greste pazinis jau kā zēnu. Pateicoties Friča Bārdas atraitnei Paulīnai un brālim Antonam, tapa arī Bārdas “stūrītis”. Atsaucoties Grestes uzaicinājumam, Antons Austriņš nodeva muzejam savus materiālus, tai skaitā arī astoņas viņam rakstītās Bārdas vēstules. Daudz par Jāņa Grestes komplektēšanas pieeju un krājuma organizēšanu pasaka viņa sarakste ar radošajām personībām. Tā, piemēram, vēstulē Annai Brigaderei 1925. gada 12. novembrī viņš raksta: “Cik pagaidām varam, darām tā: krājam piemiņas lietiņas – piemēram, mums ir Fr. Bārdas vecā rakstāmā pulte, Jurjā portfelis, Blaumaņa spalvaskāts un tintnīcas vāciņš – tad vēstules, rokrakstus, fotogrāfijas, pēc tam rakstus visādos izdevumos utt. Lūdzu Annu Brigaderi šim stūrītim dot kaut ko, kam mazāk materiālas vērtības, vairāk – nu, neprotu to pateikt. Ja vajadzīgs, mēs pagādāsim Jums jaunu spalvaskātu, zīmuli un neaprakstītu papīru.” Šeit labi parādās arī šodienas muzeja krājuma klasifikācijā praktizētais, kad katra kolekcija tiek klasificēta pēc muzeja priekšmetu veidiem – dokumenti, fotoattēli, iespieddarbi, korespondence, rokraksti, piemiņas lietas un citi.  Grestes personību kolekcionēšanas un eksponēšanas veids – stūrīši –, ko viņš izraudzījies allaž pietrūkstošo ekspozīciju telpu trūkuma dēļ, šodien ir joprojām aktuāls, kuru redzam gan personību piemiņas muzejos, gan dažādās tematiskās ekspozīcijās, līdz pat integrācijai mūsdienīgās laikmetīgās mākslas izstādēs, kā, piemēram Dokumenta Kāselā – tā ir scenogrāfiski veidota muzejisku priekšmetu un to eksponēšanai izvēlētu konstrukciju un vizuālu izteiksmes līdzekļu instalācija par personību. Ieskatu Grestes veidotajā Blaumaņa stūrīša iekārtojumā un noskaņā sniedz apraksts, kurš publicēts laikrakstā “Jaunākās Ziņas” 1926. gadā: “Istaba ar diviem logiem, kurā apņem it kā Blaumaņa gars. Četrās zilās vitrīnās aiz stikliem izlikti R. Blaumaņa manuskripti “Pamāte”, “Ugunī”, “Genoveva”, “Indrāni”, dzejoļi, vēstules, foto uzņēmumi utt. Starp vitrīnām uz postamenta balta Blaumaņa biste zaļos lauros. Augšā pie sienas lielas Blaumaņa un viņa vecāku portrejas. (..) Tālāk viņa gaiši zilais grāmatu skapis, trīskāju ķeblītis, no vecām klēts durvīm pagatavotais rakstāmgalds, pie kura rakstnieks sēdējis “Brakos”. Skapī Blaumaņa kažoks, spalvaskāts, vāze, kā arī neizstādītie rokraksti.” Arī šodienas muzejs mērķtiecīgi koncentrējas uz radošo personību kolekciju komplektēšanu, nostiprinot un attīstot Grestes iedibināto virzienu. Vairāk kā 80% ir radošo personību kolekcijas. Labi nokomplektētas, tās ir avots arī laikmeta, kultūras norišu, sakaru un kontekstu pētniecībai. Šodienas muzejam, tāpat kā Jānim Grestem ir vēl svarīgāk turēt roku uz radošā laikmeta pulsa. Pateicoties šādai Grestes izpratnei un komplektēšanas pieejai, muzeja krājumā tikuši saglabāti vairāku mūsu klasiķu darbu uzmetumi un no publicētajiem tekstiem atšķirīgi varianti, kas pētniekiem ļauj atklāt darba tapšanas procesu. Atgriežoties pie sarakstes ar Annu Brigaderi (1932. gada 9. martā), Greste spēj būt ne tikai pazemīgi lūdzošs, bet arī uzstājīgs:  “Jūs piederat mums. Nevienu rokrakstu nedrīkst iznīcināt, jo tas kalpo mācīšanas un audzināšanas nolūkiem. Lūdzu, sekojat rokrakstiem! Tie nedrīkst nozust. Arī pirmuzmetumi nav iznīcināmi. Lūdzu, dodat mums nākošo darbu visu, no paša sākuma (..). Rainis mums ir tā devis savus rakstus.” Rokrakstam, vēstulēm, dienasgrāmatām ikvienas personības kolekcijā liela vērtība – tie ir unikāli, vienā eksemplārā, dod daudz informācijas, bet mūsdienās šos priekšmetu veidus pamazām izspiež tehnoloģijas, kad rakstītais bieži gaist, tiek izdzēsts un tam vairs nav arī oriģinālā pirmreizīguma sajūtas. Un muzeja krājuma klasifikatoru 21. gadsimtā ir papildinājušas digitālās kolekcijas, kuras vieš jaunus vaibstus personībās un to kolekcijās muzeja krājumā. * Šajā epizodē iekļauti fakti no Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertes Ilonas Miezītes pētījuma, kā arī citāti no Jāņa Grestes atmiņu tēlojumiem un vēstulēm, kuras grāmatās “Krist un celties” un “Kā dzeņa vēders” apkopojusi literatūrzinātniece Līvija Volkova.  

Stāsta Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Vai zini, ka Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja pamatlicējs ir dabaszinātnieks, ķīmiķis un ģeologs Jānis Greste?* Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs šogad svin savu simtgadi. Tās atskaites punkts ir 1925. gada sākums, kad Skolotāju savienības telpās Rīgā, Dzirnavu ielā 12/14, Jānis Greste (kurš ir arī viens no Pedagoģiskā muzeja dibinātājiem) iekārto pirmo "Rakstnieku stūrīti" savam kādreizējam draugam Rūdolfam Blaumanim: "Še ievietoju to, kas man no R. Blaumaņa uzglabājies. Ir apmēram 40 lietiņas. Nav nekas liels, bet – man šķiet, nākošā paaudze pratīs labāk novērtēt Blaumani, tos rakstu galiņus, fotogrāfiju uzņēmumus un Blaumaņa lietiņas, kas vēl ir uzglabājušās." Rakstniecības muzeja kā atsevišķas organizatoriskas vienības sākums datējams ar 1926. gada 13. oktobri, kad "muzejnieku sapulce" ievēl tā pagaidu valdi un nolemj nodot muzeju "atklātības lietošanai". Sapulces protokols liecina, ka muzejā tiek veidoti jau četri rakstnieku "stūrīši": Blaumaņa, brāļu Kaudzīšu, Raiņa un Brigaderes. Muzeja idejiskais un kolekciju pamatlicējs Jānis Greste – pēc izglītības pedagogs, dabaszinātnieks, ķīmiķis – bija pašaizliedzīga un dedzīga personība, kuru pamatoti uzskata par Latvijas muzeoloģiskās domas aizsācēju. Viņš pats sevi dēvējis par fanātiķi kolekcionāru: "Es esmu pamatīgi ķerts – bez cerībām uz labošanos. Mani sauc – tā indīgi – par lupatlasi. Drusku kulturālāku būtu – kolekcionārs. Es sāku ar papirosu kastītēm, tad pārgāju uz kauliem. Vēlāk vācu kopā visu, kas attiecas uz rakstniecību, sevišķi rokrakstus. Tā tapa Rakstniecības muzejs. Pret akmeni nekad neesmu bijis vienaldzīgs, un rezultāts – Izrakteņu muzejs." Jāņa Grestes apsēstība ar kolekcionēšanu gāja roku rokā ar nelokāmu pārliecību par īstu, uzskatāmu lietu izšķirīgu nozīmi skolēnu izglītošanā. Greste gāja savam laikam pa priekšu un bieži sastapās ar pretestību un neizpratni, taču tas viņu nespēja atturēt no iecerētā: "Nebaidies no puniem! Tas lai ir tavs dzīves pamatlikums." Viņš bija vizionārs, kurš iedibināja pašus būtiskākos muzeja darbības principus – runāt par aktuālo, mūsdienīgo, veidot kolekcijas sazobē ar tagadnīgo, glabāt nevis lai paturētu, bet gan dalītos ar sabiedrību, vairotu zināšanas un aizrautību ar tām. J. Greste iedibina mūsdienu muzeoloģijas teorijā un praksē joprojām aktuāli īstenoto muzejisko funkciju kopumu, kas ietver komplektēšanu, saglabāšanu, pētniecību un komunikāciju. Tieši izglītošanas un muzeja komunikācijas vajadzības – ekspozīciju (jeb rakstnieku stūrīšu) veidošana, sarīkojumu organizēšana ar pašu rakstnieku, aktieru piedalīšanos – bijušas pamatā Grestes aktīvi veiktajai muzeja krājuma komplektēšanai. Lai skolēnus pietuvinātu Raiņa ģēnijam, Greste cita starpā noskatījis rakstnieka rakstāmdēlīti – kādas nodilušas pasta sūtījumu kastes finiera vāciņu, kas Rainim kā paliktnis ir neaizstājams radošajā procesā. Rainis nevēlas šķirties no sava ierastā un ērtā dēlīša, tomēr piekāpjas, kad Greste apsola to aizstāt ar citu – gludāku, ērtāku, speciāli Rainim gatavotu. Raiņa īstais dēlītis nonāk Skolotāju muzeja īpašumā, vēlāk Raiņa muzejā Durbē, tagad eksponēts Raiņa un Aspazijas memoriālā muzeja ekspozīcijā Majoros. Bet surogātdēlītis, ko darinājis Greste vai kāds viņa skolēns, arī nonācis muzeja kolekcijā. "Jūs nevarat iedomāties, ko nozīmē bērniem tāda uzskatāma, konkrēta lieta. Raiņa nodilušais rakstamdēlītis tiem ir garīga laipa uz "Uguns un nakts" autoru,” raksta Greste. Bet nu jāatgriežas pie jautājuma sākuma. Citēšu Jāņa Grestes vēstuli rakstniecei Annai Brigaderei, kas 1928. gada 10. decembrī sūtīta no Jelgavas: "Otrdien plkst. 5 vakarā muzeja telpās Skalbes vakars skolēniem. Janvārī domājam par Jaunsudrabiņu. Vai zināt, tā tak ir "likteņa ironija", kā mēdz teikt, ka ķīmiķim jārīko "rakstnieku vakari". Vai tas nebūtu jādara tiem, kam literatūra tuvāk pie sirds un kas pats ko saprot?! Un tad dažreiz ienāk prātā: Schuster, bleib bei deinem Leisten! – Bet – kas teicis "a", tam jāteic arī "b". Kaut Jums netrūkstu veselības, tad būtu labi i Jums, i mums! Jūsu J. Greste." Šodienas Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, kurš izaudzis no ķīmiķa Jāņa Grestes kolekcionāra un pedagoga degsmes, par literatūras, mūzikas un arī teātra radošo nozaru personību mantojumu un tā popularizēšanu sabiedrībā rūpējas plašs speciālistu loks, kuriem literatūra, mūzika un teātris ir profesionāls un sirds aicinājums, taču mūsdienīga muzeja asinsritē neiztikt ne bez Jāņa Grestes sava ceļa gājēja gara, nedz arī ķīmijas un citu zinātņu klātbūtnes. * Šajā epizodē iekļauti fakti no Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertes Ilonas Miezītes pētījuma, kā arī citāti no Jāņa Grestes atmiņu tēlojumiem un vēstulēm, kuras grāmatās "Krist un celties" un "Kā dzeņa vēders" apkopojusi literatūrzinātniece Līvija Volkova.

Kāda ir personības muzeju loma un sūtība? Vai nepieciešams pārskatīt to darbību un kā ienākt Latvijā jauniem muzejiem? Par muzeju nozari pārmaiņu procesā Kultūras rondo izvaicājam nozares ekspertus. Studijā Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Grīnvalde, Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūras pasākumu organizatore, izstāžu kuratore, arī Starptautiskās muzeju padomes Latvijā valdespārstāve Katrīna Kūkoja un Memoriālo muzeju apvienības direktores vietniece Sanita Kosoviča un Cēsu novada pašvaldības iestādes "Cēsu muzejs" struktūrvienība Piebalgas muzeju apvienības Orisāre vadītāja Līva Grudule, kuras pārziņā ir Antona Austriņa "Kaikaši", Emīla Dārziņa "Jāņaskola", Kārļa Skalbes ‘'Saulrieti”un  Brāļu kaudzīšu "Kalna Kaibēni". Turpinām arī interesēties par jauno atbalsta sistēmu privātajiem muzejiem. Godīgāka sistēma vai „bada spēles”?  Tik dažādi vērtējumi izskan par jauno valsts atbalsta sistēmu privātajiem akreditētajiem muzejiem. Pērnā gada nogalē īsā laikā tika mainīti spēles noteikumi četriem privātmuzejiem, kas līdz šim bija saņēmuši garantētu valsts atbalstu: tiem kopā ar pārējiem nozares spēlētājiem no šī gada ir jāsacenšas vienotā Valsts Kultūrkapitāla fonda konkursā. Par gaidāmajām pārmaiņām diskutējām arī Kultūras rondo, tagad atskatāmies, kā tad noslēdzās pirmais konkurss un kādi ir secinājumi. Latvijā ir apmēram divi simti privātu muzeju un kolekciju, bet tikai desmit no tiem izvēlējušies un spējuši iegūt akreditāciju – būtībā kvalitātes sertifikātu, kas apliecina, ka konkrētā institūcija labi pilda visas muzeja funkcijas: veido krājumu, pēta to un izglīto sabiedrību. Akreditācija arī nozīmē, ka muzeja krājums kļūst par daļu no nacionālā muzeju krājuma. Četri akreditētie privātie muzeji – Latvijas Mākslinieku savienības muzejs, 1991.gada barikāžu muzejs, Žaņa Lipkes memoriāls un Imanta Ziedoņa muzejs – daudzus gadus saņēma stabilu atbalstu no valsts un bija raduši ap to plānot savu budžetu. Piemēram, pērn Kultūras ministrijas budžetā četriem privātajiem muzejiem atvēlēja mazliet virs 240 tūkstošiem eiro. Pērnā gada nogalē kārtību tika nolemts mainīt, novirzot visus privātos akreditētos muzejus uz Valsts Kultūrkapitāla fondu un par attiecīgu summu palielinot konkrētās mērķprogrammas finansējumu, bet ar būtisku atšķirību: tagad uz šo summu konkursa kārtībā vienādi varēja pretendēt visi akreditētie privātie muzeji.  Pieteikumus vērtēja Kultūras mantojuma nozares ekspertu komisija, ko vadīja Una Sedleniece – ilggadēja muzeju nozares darbiniece, pašlaik Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores vietniece administratīvajā darbā.

Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs šogad darbojas simtās jubilejas zīmē. Un raidījumā Kultūras rondo divu simtgadnieku satikšanās – Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs šodien ciemos Latvijas Radio. Par muzeja pirmsākumiem un Jāni Gresti, kā arī nākotnes plāniem studijā iztaujam muzeja direktori Ivetu Ruskuli un mākslas eksperti Ilonu Miezīti. Par Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzeja dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1925. gads, kad Skolotāju savienības telpās ar Jāni Gresti priekšgalā izveido tā dēvētos Rakstnieku stūrīšus. Rakstniecības muzeju Greste iesāk ar Rūdolfam Blaumanim veltītu ekspozīciju, kurā ir 540 vienības. Greste aktīvi uzrunā dzīvos latviešu literatūras klasiķus un mūžībā aizgājušo autoru tuviniekus, lūdzot Rakstnieku stūrītim atvēlēt dažādas lietas, kas bijušas to lietošanā un pat sola pagādāt jaunus spalvaskātus, zīmuļus, neaprakstītu papīru. Grestes taktika izrādās auglīga – 1925. gada beigās jau savākts muzeja materiāls vairākos tūkstošos inventāra vienību. Simtgades gadā gaidāma muzeja jaunās ekspozīcijas atklāšana ēkā Mārstaļu ielā 6, kas varētu būt vasaras beigās, bet muzeja simtgadei veltītā konference būs novembra beigās. Novembrī arī Latvijas Radio svinēs savu simtgadi. "Radio rada un raida simts gadus, mēs kā muzejs esam sava ceļa gājējs simts gadus," bilst Iveta Ruskule. Arī mūsdienās līdzīgi kā muzeja pirmsākumos gan cilvēki piedāvā muzejam dažādas lietas, gan arī muzeja darbinieki paši vēršas pie cilvēkiem, pie lietu turētājiem, pie radošajām personībām.  "Mēs komplektējam gan rakstniecībā, protams, ir izzūdošas vērtības mūsdienu rakstniecībā un mūzikā, kā ar roku rakstīti manuskripti, ar roku rakstītas vēstules. Atrodas arī kaut kādas lietas, kas ir sociālajos tīklos. Viens no pēdējiem ieguvumiem ir Eduarda Bokuma ražotais pianīns, kas vienkārši "Facebook" parādījās rubrikā "Atdod, pirms met ārā". Mums tieši šī meistara nebija. Bija brāļu Bokumu ražotais harmonijs, kas ir Liepājas darbnīcā ražots un eksponāts, bet pianīns nebija. Tā kā ļoti dažādos ceļos šīs lietas muzejā nonāk. Protams, ir tā, ka cilvēki zvana un paši atnes vai piedāvā. Ļoti daudz mēs arī meklējam, īpaši ekspozīciju veidošanas posmā rodas tie "baltie plankumi"," stāsta Iveta Ruskule. Iveta Ruskule kā piemēru min, ka bijis nepieciešams ekspozīcijai kāds komponista Artura Maskata priekšmets. Aicinājums bijis auglīgs, tagad muzeja krājumā ir gan viņa "Tango" manuskripts, gan viņa norakstītie zīmuļu gali un dzēšgumija, gan arī citas vērtīgas lietas.

Gleznotāja Helēna Henrihsone ar saviem "Klejotājiem" atgriežas un vienlaikus atklāj jaunās Latvijas Nacionālās rakstniecības un mūzikas muzeja telpas Mārstaļu ielā 6. Tas ir stāsts par krāsām, attiecībām, jušanu un saredzēšanu un arī par to, ka nekur diži tālāk par primāta esības satvaru neesam tikuši. Arī Kultūras rondo devās uz jauno izstādi un tikās ar mākslinieci. No 11. oktobra līdz 9. novembrim sadarbībā ar Latvijas Nacionālo rakstniecības un mūzikas muzeju (LNRMM) norisināsies mākslinieces Helēnas Heinrihsones personālizstāde “Klejotāji”, kurā aktualizēts iekšējais konflikts starp cilvēka jūtām un prātu. Ar izstādes starpniecību apmeklētājiem pirmo reizi būs iespēja apmeklēt LNRMM telpas Mārstaļu ielā 6, kur 2025. gadā tiks atklāta muzeja ekspozīcija “Prokrastinācija & Radīšana”.  Figuratīvās kompozīcijās Heinrihsone atklāj saskarsmes nozīmi attiecību veidošanā. Laikā, kad spēja komunicēt un sarunāties izgaismojas kā viena no eksistences pamatvērtībām, objektīvā realitāte pierāda šīs prasmes izzudumu sabiedrībā. Individuālisms nereti pārvēršas egoismā un nepamatotā, saspīlētā konkurencē. Spriedze rada pārpratumus attiecībās, sasteigtas kustības un saasinātas emocijas. Izstādē kopumā būs aplūkojami 15 jauni lielformāta darbi, kuru protagonisti ir primāti, viņu silueti un portreti, kā arī Heinrihsones identitātes simbols – rozes. Kustība un mīmika šajos darbos it kā nepārprotami norāda uz tēlu fizisko piederību, vienlaikus abstraktais gleznojums pieļauj uztveres un nozīmju interpretāciju. Izstādes “Klejotāji” tēma saistīta ar jautājumiem par laiku kā telpas un gara dimensiju, par sākumu un beigām. Izstādes “Klejotāji” ekspozīcijā iekļauta režisores Ligitas Vidulejas 1980. gada avangarda filma "Disko ēnā", ar Raimonda Paula mūziku un Jāņa Petera dzeju. Filmas mākslinieki ir Helēna un Ivars Heinrihsoni. 

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe Latviešu kultūrā un arī rakstniecībā nereti vērojams, ka, piemēram, rakstnieks darbojies vairākās nozarēs, visbiežāk gleznojis, tomēr Jaunlaicenes pagastā dzimušais Leonīds Slaucītājs (1899–1971) ir apbrīnojami erudīta un daudzpusīga personībā, sevī apvienojot un sevi atklājot tik dažādās nozarēs. Un arī viņa dzīves ģeogrāfija ir gana iespaidīga, aptverot arī ļoti tālas, un savā ziņā par eksotiskas zemes. Bet par visu pēc kārtas. Leonīds Slaucītājs – zinātnieks, ievērojams polārpētnieks un ģeofiziķis, literāts, sabiedrisks darbinieks, kurš arī komponējis un gleznojis. Lasījis lekcijas daudzās pasaules universitātēs (Latvijā, Vācijā, Austrālijā, bijis viesprofesors Havajas universitātes “graduēto skolā” un ģeofizikas institūtā, lasījis vieslekcijas Stokholmas, Tukumanas, Lapazas, Istambulas un Austrumāfrikas universitātēs, kā arī sniedzis konsultācijas vairākām ASV, Austrālijas un Dienvidamerikas iestādēm, kā Argentīnas, Austrālijas vai ASV delegāts piedalījies starptautiskos ģeodēzijas un ģeofizikas kongresos, vairāku zinātnisku organizāciju kārtējs un goda biedrs, saņēmis atzinības rakstus un Trelevas observatorijas zelta medaļu), publicējis ievērojamu skaitu zinātnisku darbu, lekciju konspektu un grāmatu. Pēc Valkas reālskolas beigšanas viņš mācības turpināja Jūrniecības ministrijas virsnieku skolā un jau krietnu pasaules jūru un zemju iepazīšanā (bijis Klusā okeāna un Ziemeļu Ledus okeāna flotē), viņš 1920. gadā atgriezās Latvijā un divus gadus bija virsnieks Latvijas kara flotē. Pēc tam studēja Latvijas Universitātē Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē (1920–1925), vairākkārt papildinājis zināšanas ģeofizikā – Itālijā (1927), Francija (1927) un Karnegī institūtā ASV (1936).  Strādāja par ģeogrāfijas un kosmogrāfijas skolotāju Viļa Olava komercskolā (1923–1927), vēlāk kļuva par mācībspēku Latvijas Universitātē (kopš 1929. gada). Līdzas visam iepriekšminētajam Leonīds Slaucītājs 1933. gadā beidzis Latvijas Konservatorijas profesora Jāzepa Vītola (1863–1948) kompozīcijas klasi ar brīvmākslinieka grādu, kur studējis kopā ar Pēteri Barisonu (1904–1947), Jāni Ķepīti (1908–1989) un Valdemāru Ozoliņu (1896–1973), un Jāzepa Mediņa (1877–1947) diriģentu klasi (1935). Otrā pasaules kara beigās ar ģimeni nonāca Vācijā, kur bija nodarbināts magnētiskajā observatorijā Vingstā, pie Kukshāfenas, vēlāk, nodibinoties Baltijas Universitātei (Hamburgā, Pinebergā), bija profesors šajā augstskolā. 1948. gadā Leonīds Slaucītājs ar ģimeni izceļoja uz Argentīnu, kur divdesmit gadus bija La Platas Universitātes (Universidad Nacional de La Plata) profesors un dekāns, 2 gadus studējis glezniecību – lūk, vēl viena joma, kurā darbojies. Leonīds Slaucītājs ir personība, kura vārdu zināja ne tikai Latvijā un Eiropā, bet arī pasaulē, īpaši zinātnes laukā. Viņš ieguvis trīs doktora grādus – Latvijas Universitātē (1942), Štutgartes augstskolā (1948), Sidnejas Universitātē (1964). 1957. gadā viņš dibinājis Trelevas magnētisko observatoriju Patagonijā. Tagad pāris vārdos par Leonīda Slaucītāja darbību mūzikas jomā: viņš rakstījis arī nelielas apceres par mūzikas koncertiem, plašākā publikācija par komponistu Jāzepu Vītolu. Komponējis klavieru sonātes, variācijas, impresijas un prelūdes, tāpat kora dziesmas, solo dziesmas un īsākus darbus orķestrim; rakstījis baleta mūziku. Rīgā vadījis tolaik jaundibināto Latvijas Universitātes simfonisko orķestri, kā arī Latvijas Republikas Finanšu ministrijas kori. Dzīvojot trimdā Argentīnā, Leonīds Slaucītājs diriģējis Argentīnas latviešu kori, kā viesdiriģents arī Brazīlijas latviešu kori... 1969. gadā ar autora vāka metu un zīmējumiem tekstā iznāca Leonīda Slaucītāja ceļojumu impresijas “Sešos kontinentos” – tā ir saistoša, paša pieredzē un redzētajā, vērotajā balstīta grāmata, kura lieliski sniedz zināšanas ģeogrāfijā un pasaules zemju dažādībā. 1973. gadā izdota grāmata “Kādreiz un tagad” – stāstījumi par redzēto, sastapto, dzirdēto par zemēm pāri septiņām jūrām. Leonīds Slaucītājs trīs reizes nonāca Antarktīdā – 1951., 1955./1956. un 1957. gadā, kad “Argentīna mani aicināja par ekspedīciju ģeomagnētisko grupu vadītāju.” Pētnieciskās gaitas viņu aizveda uz dažādā, zemēm un kontinentiem, viņš pabijis Āfrikā, Ugunszemē, Indonēzijā, Indijā, Papua Gvinejā, Taizemē, Peru, Honkongā, Japānā, Filipīnās Dienvidāfrikas Republikā un daudz kur citur. Tāpēc ar interesi lasāmas viņa grāmatas, kurās atbalsojas paša redzētais. Tādi, lūk, jaunlaicenieša Leonīda Slaucītāja ceļi pasaulē. Un visam tam līdzās – solo dziesmas, kordziesmas, kas izpildītas latviešu dziesmu svētkos trimdā un Austrālijas Latviešu Kultūras dienās. Arī kompozīciju ieraksti, kas glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkā. Un Antarktīdas ainavas, kas iemūžinātas gleznās. Pārsteidzoši daudz viena cilvēka mūžā. Bet noslēgumā – dzejnieka Jāņa Veseļa (1896–1962) veltījuma dzejolis Leonīdam Slaucītājam: Ledainais dienvidu pols, zvaigžņu apmirdzēts, snauž, Gāles — teiksmainas pilis — klintīs šļūdoņus lauž. Vientulis stāvi, pētnieks, rāmo pakalnu dēls: Magneta adata trīc, iznirst pārdabīgs tēls... Vēro, kā Zemes lode, stariem apvīta, trauc. Klusuma klajums runā, drūmi puteņi kauc. Okeāns palsiem viļņiem jūrnieku tālēs nes; Baltijas jūrā. zvaigznēs liekamies — tu un es.  ("Laiks", 1955. gada 25 jūnijs)

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe Tas, ka rakstnieki un dzejnieki savus darbus publicē ar pseidonīmiem, raugoties latviešu literatūras kontekstā, nav kāds pārsteigums vai retums. Tomēr ir interesanti papētīt, kādus segvārdus viņi ieraudzījušies, un, iespējams, meklēt atbildi – kāpēc? Dzejnieks Olafs Stumbrs (1931–1996) reiz teicis: "Dzīve – iedomu spēle bikla". Un viņam nereti paticis parotaļāties; publicēt dzeju vai lasīt dzeju literāros sarīkojumos ar pseidonīmiem. Kādi bija Olafa Stumbra pseidonīmi? Maigonis Struķēns, Vitauts Sprauklis, Milda Kronītis un Pirve Kalniņš. Un pats stāstījis šādi: "Pirve Kalniņš ir pensionārs un parasti lasa no grāmatas, kas saucas "Records"." Tad bija Vitauts Sprauklis, kurš, kā izrādījies, ir Maigoņa Struķēna pseidonīms. Un pseidonīmam iznācis personiski uzstāties dzejnieku parādēs, kur bija Milda Kronītis, tad Vitauts Sprauklis, tad Maigonis Struķēns un beidzot Pirve Kalniņš. Lai visi šie tipāži varētu piedalīties vienā literārā sarīkojumā, tad Olafs Stumbrs mēdzis ātri pārģērbties. "Tā no diezgan paresnas Mildas Kronītis iznāca itin sprauns, vecīgs pensionārs Pirve Kalniņš. Bija nemitīgi jāmainās," sarunā Jānim Elsbergam atzinis dzejnieks. Un – ne tikai vizuāli jāmainās: mainījās arī dzeja, tā bija atbilstoša katram no izraudzītajiem tipāžiem, kur katrs no tiem pārstāvēja citu tipāžu vai citu dzejas poētiku, stilu un izteiksmi. Pārtapt vīriešu tēlos nebija tik sarežģīti, bet – ko darīt ar Mildu Kronītis? Tad reizēm literārā sarīkojuma sākumā nācies teikt, ka "diemžēl Milda Kronītis nav varējusi ierasties, tāpēc viņas dzeju lasīs dzejnieks Olafs Stumbrs". Olafs Stumbrs rotaļīgi spēlējās ar lasītāju, reizēm to maldinot – jo skaidrs, ka ne katrs no tiem zināja, kas slēpjas zem šiem pseidonīmiem. Trimdā taču dažādās zemēs debitēja dažādu paaudžu autori. Kad 1968. gadā "Ziemeļkalifornijas apskatā" bija publicēti divi Mildas Kronītes dzejoļi, tiem pievienota piezīme: "Milda Kronītis j-kdze ir jauna, apdāvināta dzejniece vidējos gados." Savukārt žurnālā "Tilts" (Nr. 112./113) 1971. gadā publicēta rotaļīgā Mildas Kronītis pasāža "Manas atmiņas par literātu Olavu Sumbru", kurā lasāms, ka "diemžēl personīgi Sumbru nekad neesmu satikusi, neesmu pat viņu redzējusi no tālienes. Turpretim, viņa gara iedvesmota, pievērsos etnisko elementu iekļaušanai poētiskā formā". Un pēc nelielā rakstiņa sekoja Zemes Riekstu (!) redakcijas piebilde – Milda Kronīte ir topošā dzeju krājuma "Par rozi, ko jums zobos sviedu..." autore. Rotaļīgi? Piekritīsiet. Un reizē arī maldinoši. Ja kādreiz mūsu rokās nonāks ASV Rietumkrasta 7. Dziesmu svētku viesu grāmata, tad tajā atradīsim parakstījušās arī šādas personas: “M. Struķēns, V. Sprauklis, P. Kalniņš, Olafs Stumbrs, Milda Kronītis”, un, kā raksta rakstnieks un gleznotājs Jānis Gorsvāns (1930–2000), "visi laikam Olafa draugi, jo bija parakstījušies vienkopus un ar tādas pat krāsas rakstāmo. Jāatzīst arī Olafa teicamās spējas mainīt katram uzvārdam parakstīšanās stilu. Nāk prātā, ka pirms daudziem gadiem M. Struķēna dzejoļus ievietoja kāds Kanādas latviešu jaunatnes izdevums..." Ar to domāts latviešu jauniešu izdevums "Ceļinieks" un dzejolis "Censoņa alga", kas publicēts 1957. gadā. 1980. gada maijā Losandželosā notikuši Otrie mazie dziesmu svētki un ticis sarīkots arī Rakstnieku cēliens, kurā "dzejniekus – Mildu Kronīti, Vitautu Spraukli, Maigoni Strukēnu un Pirvi Kalniņu" veikli attēloja Olafs Stumbrs. Sarīkojumu vadīja literāts Ivars Dālbergs (1934–2002). Jautājums, vai visi klausītāji zināja, ka šo dzeju autors ir pats Olafs Stumbrs? Uz jautājumu, kādas bijušas šo visu dažādo Olafa Stumbra pseidonīmu attiecības, viņš asprātīgi atbildējis: "Viņi bija mani apakšīrnieki – diezgan saticīgi cilvēki." Kritiķis Jānis Andrups (1914–1994) pirmajā Olafa Stumbra dzejas grāmatā "Etīdes" (1960; krājums pieredzēja vēl divus atkārtotus metienus un par to dzejniekam tika piešķirta Zinaīdas Lazdas piemiņas fonda balva) saskatīja iespēju, ka latviešu lirika trimdā attīstīsies. "Dzeja Stumbram [..] ir sevišķs dzīvošanas veids – liekas, vienīgais, kurā viņš var viss atraisīties, un tas apliecina viņu kā īstu, patiesu dzejnieku, kam ir iespējas izaugt īsti lielam." Un šie dažādie dzejnieku tipi bija vēl viens no veidiem, lai atraisītos. Un, kā stāstīja dzejnieks Ivars Lindbergs (1932–2008), tie bija Olafa Stumbra alter ego, aiz kuriem "viņš parodēja sacerējumus, kurus viņš uzskatīja par nedzeju". Literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis (1948) atzinis, ka Olafs Stumbrs bija (ir) viens no izcilākajiem 20. gadsimta latviešu dzejniekiem. Un tāds viņš pavisam noteikti ir. Spilgta personība, četru dzejas krājumu divu dzejas izlašu autors, viens krājums angļu valodā. Meklējiet un lasiet Olafa Stumbra dzeju! Un, lūk, kāds ar pseidonīmu Maigonis Struķēns publicēts dzejolis: Es visiem pagausi pakausi kasu, sev prasu: "Ai, daiļais dziesminiek, vai izdziest Tavu dziesmu dzirkstis? Vai tiesa, ka, kā saka, nespēkā krakšķ pirksti?" Glups glumais jautājums glauž gudro ausi, es skaidri neģiežu, kas sacīts, taču čukstu sausi: "Es svešu riju nekulšu, pie svešām meitām negulšu, es – pašu pirtī pēries tīrs, es – lepns bajārarājvīrs!" (1973)

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe 1944. gada rudenī Aina Zemdega (1924–2006) ar vecākiem un māsām devās bēgļu gaitās, Kurzemes piekrastē kāpa bēgļu laivā pie Ģipkas-Žocenes un 8. oktobra naktī nonāca Gotlandē – Zviedrijā. 1950. gadā gan ar jaunizveidoto ģimeni izlēma izceļot uz Kanādu. Atmiņā spilgti patvērās tēva mājas, harmoniski piepildītie bērnības un agrās jaunības gadi. Lubes dzirnavas bija neaizsniedzamā attālumā. Padomju gados viņas dzimtās mājas kļuva par padomju kolhoza "Cīņa" īpašumu. Rakstnieces dzimtā vieta savā ziņā zaudēja savu vietas identitāti un kļuva bezpersoniska. No vienas puses, Lubes ūdensdzirnavas pamazām, tādas pussaimniekošanas ietekmē, tika pakļautas sabrukšanai, no otras puses, tās neskartas dzīvoja viņas atmiņās. Bija iznākuši jau trīs dzejas krājumi, kad autore pievērsās prozai. 1979. gadā iznāca romāns "Toreiz Lubes dzirnavās", kuru autore nodēvējusi – sapnis par īstenību. Līdz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai Aina Zemdega vairākas reizes bija viesojusies Latvijā. Pirmoreiz tas notika 1976. gadā. Tomēr tolaik pastāvošo ierobežojumu dēļ [1] savas dzimtās mājas apmeklēt nedrīkstēja. Un tomēr – viņa zināja, kādas izskatās viņa Lubes dzirnavas, jo to fotogrāfiju kādā vēstulē bija aizsūtījis dzejnieks Māris Čaklais (1940–2003), kurš, izlasījis romānu "Toreiz Lubes dzirnavās", bija ieintriģēts tās apskatīt. Šis foto kontrastaini atklāja to, cik ļoti ir mainījusies dzejniecei tuvā vieta gandrīz četrdesmit gadu laikā. Saņēmusi Māra Čaklā vēstuli ar fotogrāfiju, 1985. gada 9. janvāra vēstulē Aina Zemdega raksta: "... paldies par bildēm! Tagad kā nātrēs. Bet kaut kur smaržo jasmīni un siens. Skatos – tā kā ledus vižņi uz ūdens, un jums salst [2]. Man teica: dzirnavās vairs nemaļot. Bet no ūdens kambara skrien ārā ūdens. Kā tā?" Kopš šīs vēstules un fotogrāfijas pagāja vēl gandrīz seši gadi, līdz Aina Zemdega no jauna skatīja dzimto vietu. Kopš 1991. gada rakstniece Aina Zemdega ik gadu no Kanādas brauca uz Latviju, uz savām Lubes dzirnavām. Sapnis pamazām kļuva par īstenību. Pēc Latvijas valsts atjaunošanas Aina Zemdega dzīvoja divos krastos vai starp diviem krastiem – Kanādā un Lubes dzirnavās, pie kuru atjaunošanas viņa tūliņ, tikko kļuva skaidrs, ka mantojumu būs iespējams atgūt, nokārtoja īpašuma tiesības. "Es saucu sevi par laimīgu. Tēva dzirnakmens, kaut daļās sašķelts, vēl sētā, tagad ap puķu dobi aplikts. Pār to liecas tulpes un narcises un zied. Zinu, citiem vairs ne sētas, ne akmeņu, ne tulpju dobi atrast. Dzimtās mājas vietā līdzens lauks. Es saucu sevi par laimīgu – mani vēl atceras egle mājas galā un mana loga krampītis," Aina Zemdega raksta 1994. gadā. Tā kopš 1991. gada ik gadu vairākus mēnešus rakstniece dzīvoja Lubes dzirnavās – pamazām viss tika atjaunots, sakopts dārzs, dzirnavu slūžas atkal darbojās, tika salabots jumts. Viegli nebija. Bet bija skaidrs, ka tas jādara. Arī tēva piemiņai. Un šeit viņa jutās labi. Viņa te jutās kā savā īstajā vietā. "Kāds brīnums, ka es šeit atrodos! Un ka tas viss ir manā aizsardzībā un atbildībā, ka man iespējams veidot, sakopt, dzīvot, plānot," vēsta ieraksts viņas dienasgrāmatā. Un smeldzīga ir katra aizbraukšana. "Izstaigāju ābeļdārzu, skatos uz mīļajām margrietiņām, uz vasarīgajām debesīm un kluso lauku ainavu un asi izjūtu, ka atkal viss, kas šeit – jāatstāj. Visu dienu ik pa brīdim jāatceras 44. gada aizbraukšanu, māti, tēvu, sevi pašu toreiz, un liekas, ka samazinātā veidā to atkal pārdzīvoju tagad. [..] Tā dzīve, kas tur, otrā okeāna krastā, vismaz šobrīd mani nevilina. Bet šeit pietrūkst manu mīļo." Tāds atkal ieraksts dienasgrāmatā. Aina Zemdega dokumentēja, proti, uzņēma lentē visu Lubes dzirnavu atjaunošanas gaitu, tapa tāda kā Lubes ūdensdzirnavu atdzimšanas hronika. 1998. gada 28. aprīlī Hamiltonas Latviešu biedrībā rakstniece Aina Zemdega rādījusi videofilmu par Lubes dzirnavu atjaunošanu, ietverot septiņas darba pilnas vasaras. Diemžēl nav izdevies noskaidrot, kur atrodas šī filma. "Cik tālu ir līdz Lubes dzirnavām? Pusstunda no Talsiem, divarpus no Rīgas, diena no Toronto – sirds attālumā – tepat krūšu kabatā," tā reiz teikusi rakstniece Aina Zemdega. Romāns "Toreiz Lubes dzirnavās" un atjaunotās Lubes ūdensdzirnavas ir spilgta vietas un vides liecība, jo tā bija veidojusi pašu Ainu Zemdegu. Meklējiet un lasiet romānu, kurā viss ir dzīvs un reāls. Romāna ievadā autore aicina: "Nāc, brauc man līdzi! Es tev parādīšu sava tēva dzirnavas!" ___ [1] Ārpus Rīgas drīkstēja doties tikai organizētās ekskursijās, lielākoties uz Siguldu vai Rīgas jūrmalu. [2] Dzirnavas apmeklējis ziemā.

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe Vai zini, ka rakstnieks Gunars Janovskis arī gleznojis, piedalījies izstādēs un ilustrējis arī dažas no savām grāmatām? Rakstniekam Gunaram Janovskim (1916–2000), kura talants uzplauka, dzīvojot Anglijas vidienē un kura pirmais romāns "Sōla" iznāca 1963. gadā, kad tā autoram bija jau 47 gadi, paticis arī zīmēt, gleznot, skicēt. Tiesa, to vairāk varam uzlūkot kā hobiju, par kuru vēstulē Anšlavam Eglītim (1906–1993) pieticīgi bildis – "Es tikai tāds svētdienas rītu mālderis!" Skolas gados viņam paticis zīmēt, ģimnāzijas laikā viņa zīmēšanas skolotājs bija gleznotājs Jūlijs Madernieks (1870–1955), viņš labprāt apmeklējis izstādes, mēdzis ilgi noraudzījies gleznās. Un – pārnācis mājās – centies pats zīmēt. Īpaši patikušas Vilhelma Purvīša (1872–1945) un Rembranta (1606–1669) gleznas. Kādā vēstulē Anšlavam Eglītim atzinis, ka gandrīz vai salīdzis par apkopēju gleznotāja Romana Sutas (1896–1944) darbnīcā, lai tik tuvāk nonāktu mākslas vilinošajai pasaulei. Tā nenotika, bet vilinājums palika. Par savu aizraušanos Gunars Janovskis vēstulē Anšlavam Eglītim, kurš atšķirībā no Janovska šo nodarbi bija apguvis profesionālā līmenī, studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, stāsta: "Daiļkrāsošana man ir veca kaite. [..] Portretus zīmēt nevaru. Bet reiz kaut kā iedomājos raut tāpat tieši, ar krāsām. Tu nevari iedomāties manu pārsteigumu, kad man no audekla sāka lūrēt pretī pazīstams vieplis. Tagad jau nu prieki vējā [redzes problēmas - aut.]. Man vairāk patīk ainavas ar ūdeņiem." Gleznošana, zīmēšana, skicēšana bija noturīgs hobijs visa mūža garumā. Viņa zīmējumi ietverti vairākās pašas grāmatās, piemēram, romāns "Ēnu menuets" (1969). Savā ziņā tieši šī mākslinieciskā ievirze nosaka arī kādu būtisku literārās daiļrades iezīmi – spēju personas spilgti vizuāli aprakstīt, it kā uzzīmēt, spēju veidot poētiskas dabas ainavas, dažādos jūras tēlojuma aprakstus, kuros tik krāšņi ir ūdeņu un debesu krāsu toņi vai saules atspīdumi jūras ūdeņos. Var teikt, ka Gunara Janovska tekstiem piemīt arī spilgta vizualitāte. Un, protams, ka vairākos viņa literārajos darbos nereti darbojas arī kāds gleznotājs. Dzīvojot Anglijas vidienē, Gunaram Janovskim paticis šad tad aizbraukt uz Londonu, izstaigāt gleznu izstādes, gūt jaunus iespaidus, nopirkt kādas otas vai krāsu tūbiņas. – Par šo viņš stāsta: "... tā vien jau ir bauda – ieiet krāsu veikalā. Atvilkņu atvilktnes pilnas ar uzpampušām tūbiņām. Paletes naži, eļļas un terpentīni, rāmiju un audekli, otas un krīti. Apmēram tā vajaga justies gardēžiem lielas viesnīcas virtuvē." Vai kādā ikmēneša vēstulē Anšlavam Eglītim: "Rīkojoties ar krāsām, ir patīkami sajust savā apkārtnē eļļas smaržu un pamazām radīt kādu klusās dabas kompozīciju, portretu vai ainavu. Tāpat kā savos romānos cenšos nostādīt traģisko iepretim komiskajam, gleznošanā mani valdzina gaismas un ēnu pretstati." Un tā tapa virkne gleznu. Kas tās skatīja? – Gunara Janovska gleznas nereti varēja skatīt Anglijas latvieši kādās izstādēs – Anglijas latviešu mākslinieku un daiļamatnieku kopas izstādēs vai Anglijas dziesmu dienu gleznu izstādēs. Apmeklētāji varēja arī kādu no gleznām iegādāties. Tā Gunara Janovska gleznas nonāca latviešu namos. Pati oriģinālā esmu skatījusi kādas pāris, manā īpašumā ir dāvinājums no sievas Sarmītes – glezna "Tulpes". Kopumā par gleznām liecina vien gleznu fotouzņēmumi, kurus ik pa laikam kādā vēstulē viņš nosūtīja Anšlavam Eglītim. 1984. gadā Daugavas vanagu fonda īpašumā "Straumēni" (tur tolaik dzīvoja rakstnieks) tika sarīkota Gunara Janovska gleznu izstāde. 1997. gadā Rīgā, Reiterna namā notika Gunara Janovska un Sarmītes Ērenpreiss-Janovskis gleznu izstāde. Tolaik apgādā "Elpa" bija iznākusi pirmie kopotu rakstu sējumi, kuriem vāku dizainējusi Sarmīte. Kaut arī rakstnieks Anšlavam Eglītim bildis – ".. nē, nē, es neesmu gleznotājs. Man reizēm patīk izlaist tādu spožu līkumu pār baltu audeklu. Bet visvairāk man patīk svaigas eļļas smarža", tomēr gleznas ir. Kaut kur pasaulē. Gleznām ir rāmi pasteļtoņi un tajās ir jaušama noskaņa. – "Gleznotājs", "Klaidonis", "Meža ceļš", "Mežmala ziemā", "Rudens", "Tilts pār Daugavu", "Daugava pie Rīgas" ir tikai daži no gleznu nosaukumiem. Un ir arī autora pašportrets.

Nams Rīgā, Mārstaļu ielā 6, tikko nodots ekspluatācijā, lai jau nākamajā pavasarī te durvis vērtu Rakstniecības un mūzikas muzejs. Kultūras rondo ar mikrofonu devies uz muzeja jauno mājvietu, lai kopā ar muzeja direktori Ivetu Ruskuli un jaunās pastāvīgās ekspozīcijas mākslinieci Annu Heinrihsoni izstaigātu telpas un iztēlē uzburtu jauno ekspozīciju, kas apmeklētājiem būs pieejama no nākamā gada.  

Stāsta Broņislavas Martuževas fonda "Rakstītāja" vadītāja Anna Egliena Martuževi bija muzikāla dzimta. Visus Dievs bija apveltījis ar labām balsīm un patikšanu muzicēt. Tēvs Jānis (1882–1937) dziedāja tā, ka vīri cēlās kājās un noņēma cepures, māte Helēna (1890–1963) bez nevienas mācību klases skolā ne tikai pārzināja visu katoļu liturģijas gada repertuāru, bet labi orientējās arī klasiskajā mūzikā un ar labpatiku klausījās visu, ko pa radio varēja uztvert.   Ja viens kaut kur bija samācījies jaunu dziesmu, mājās visi bija priecīgi to iemācīties un gavilēt uz balsīm. Kad Broņislava (1924–2012) sāka pati izgudrot meldiņus, bet kautrējās teikt, ka tie ir viņas, notika tā, ka visi samācījās, dziedāja un priecājās, bet neviens nezināja, ka tā ir pašu māsas dziesma. Galvenais – lai skan! Galvenais mūzikas skolotājs (ar četru klašu izglītību) bija vecākais brālis Pēteris (1912–1943), kura pirmais mūzikas instruments bija krustēva dāvinātās mutes ermoņikas. Tad viņš pats sameistaroja pirmo vijoli – izgreba kaut ko līdzīgu pavārnīcai, pārvilka stīgas un ... spēlēja pagalmā jauniešu zaļumballēs, bet, kad nopirka īsto vijoli un pēc tam iegādājās arī cītaru, sākās pasaulīgo prieku svētki. Mazais brālis Henrihs (1926–1946), baritons ar izcilu tembru, spēlēja visu, kas gadījās: vijoli, cītaru, akordeonu, ģitāru. Brālis Ciprians (1914–1976) ar spēlēšanu nodarbojās pa retam, arī māsa Magdalēna (1915–2004) bija atturīga spēlmane, bet abu balsis – baritons un soprāns – palīdzēja rotāt dzīvošanu arī bez instrumentiem. Broņislavas alts gavilēja kopā ar cītaru, un jau pēc atgriešanās no Sibīrijas viņa nopirka un iemācījās spēlēt arī akordeonu. Kad Broņislava bija pagrīdē, arī tad savu reizi cītara ieskanējās, jo visi bija jauni, balsis ilgojās dziedāšanas un stīgas prasījās spēlējamas: dārzā stāvēja sargposteņi, lai istabā uz brīdi varētu skanēt dziesmas. Un dzejoļu kladē parādījās rindas: Zem briesmu drauda – ak, cik kvēls top prieks! Mēs visi – lieli bērni kara spēlē! Pārmaiņus ar akordeonu šī cītara ir gavilējusi vienatnē un pulkā, kopā ar dzejnieci izraudājusi bēdas un izmisumu, skanējusi Dieva godam un cilvēku labam prātam. Tagad tā ir Rakstniecības un mūzikas muzejā, lai ar savu dzīvesstāstu apliecinātu ne tikai vienas dzimtas, bet visas tautas sīksto, sūro un priecīgo dzīvošanu, jo – kur vien dziesma nolemtību gaina, tur, draugi, skan mans sveiciens jums. 1990. gada žurnāla "Karogs" 1. numurā pirmo reizi Martuževa publicēta ar savu īsto vārdu (divi dzejoļu krājumi – 1981. un 1987. gadā – iznāca ar Evas Mārtužas vārdu): beidzot arī dzejniece Martuževa iznāca no literārās pagrīdes! Bez īstās autores vārda tautās gāja ne tikai dzeja, bet arī dziesmas. 1973. gadā – Dziesmusvētku simtgadē – viņa raksta: Dzimst dziesmas tautā. Dzimst un nelasītas zūd... Viņai bija svarīgi, lai tās saglabātos. Viņa uzrakstīja vēstuli Latviešu Folkloras krātuvei ar aicinājumu atbraukt. 1980. gadu vidū tas notika – vairākas reizes uz Dārziņiem brauca folkloristi un "nedzejniece" Martuževa savas pašsacerētās dziesmas iedziedāja kā tautasdziesmas. Tagad Martuževas sacerētās dziesmas ir apkopotas, pavisam kopā ir vairāk nekā 80 melodiju, toskait 23 solodziesmas ar pašas un citu dzejnieku dzejām, arī pagrīdē sacerētā "Jaunība, jaunība". Pārējās dziesmas sacerētas tautasdziesmu stilistikā. Izdošanai tiek gatavota Broņislavas dziesmu grāmata, ko šovasar klajā laidīs izdevniecība "Musica Baltica".

18. maijs ir Starptautiskā muzeju diena. 1999. gadā Francijas Kultūras un komunikāciju ministrija aicināja Eiropas muzejus organizēt kopīgu starptautisku akciju “Muzeju pavasaris,” kas vēlāk pārtapa akcijā – Muzeju naktī – tās mērķis ir iepazīstināt ar muzejiem arī tos iedzīvotājus, kuri ikdienā muzejus neapmeklē. Šogad sakrīt, ka Muzeju nakts pasākumi norisināsies Starptautiskās muzeju dienas vakarā. Šā gada Muzeju nakts vienojošā tēma ir – izzināt un iegūt, pētīt un saprast, sasaistot to ar Starptautiskās Muzeju dienas tēmu “Muzeji izglītībai un pētniecībai”. Par muzejiem un Muzeju nakts piedāvājumu Latvijā Kultūras rondo saruna ar Muzeju padomes Latvijas Nacionālās komitejas (ICOM Latvija) valdes pārstāvi, Rakstniecības un mūzikas muzeja kuratori un projektu vadītāju Katrīnu Kūkoju un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperti-pētnieci Gunu Pūcīti Skujāni. Sazināmies ar Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja Izglītojošā darba nodaļas vadītāju Zani Grīnvaldi un Liepājas muzeja direktori Daci Kārklu. Piedāvājot daudzveidīgas norises, vairāk nekā 217 Latvijas muzeji un citas sabiedrisko dzīvi veidojošas organizācijas 18. maijā, Muzeju naktī, bez maksas uzņems apmeklētājus. Tradīcija Latvijā jau ietiecas trešajā gadu desmitā – šis ir 20. gads, kad Latvijas muzeji piedalās starptautiskajā muzeju nakts akcijā, informēja Kultūras ministrijā. Šā gada Muzeju nakts vienojošā tēma ir: izzināt un iegūt, pētīt un saprast, sasaistot to ar Starptautiskās Muzeju dienas tēmu "Muzeji izglītībai un pētniecībai". Rīgā un tās apkaimē Muzeju naktī durvis apmeklētājiem vērs vairāk nekā 80 kultūrvietas, uzrādot skaita palielinājumu salīdzinājumā ar pagājušo gadu, kad šeit bija fiksētas 57 Muzeju nakts apskates vietas. Savukārt reģionos 136 vietās interesantas aktivitātes rīko pašvaldības, privātie muzeji un nevalstiskās organizācijas. Vidzemnieki un reģiona viesi 18. maija vakarā un naktī varēs apmeklēt pasākumus 38 kultūrvietās, Kurzemē Muzeju naktī apmeklētājiem durvis tiks vērtas 36 vietās, Latgalē – 37 vietās, savukārt Zemgalē – 25 kultūrvietās. Ar Muzeju nakts programmu iespējams iepazīties šeit.

Elles ķēķa Ņujorkā mantinieki šobrīd ir Latvijā, lai svinētu Gunara Saliņa un Mudītes Austriņas simtgadi un atklātu trīs jaunus izdevumus, kas saistīti ar Elles ķēķi. Kultūras rondo tiekamies ar Saliņu dzimtas pārstāvjiem jeb dažiem no Elles ķēķa otrās paaudzes - Lalitu un Lari Saliņiem, Noru Teikmani-Saliņu, kā arī Indru Avenu. Viņiem pievienojas arī literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš. Indra Avena ir Voldemāra Avena meita.  "Pati esmu strādājusi par franču literatūras, valodas un kultūras pasniedzēju Ņujorkas pilsētas universitātē daudzus gadus, arī gleznoju, man ir bijušas izstādes - personālizstāde Basteja galerijā Rīgā, personālizstāde Ņujorkā un esmu piedalījusies grupas izstādēs. Tā kā pati arī jūtu to pievilkšanas spēka gan no literatūras un no mākslas pasaules, līdzīgi kā mans tēvs Voldemārs," atklāj Indra Avena. Lalita Saliņa ir Gunara un Jautrītes jaunākā atvase. "Es dzīvoju šobrīd Kanādas galvaspilsētā Otavā. Man arī pirmā mīlestība bija mūzika un izstudēju klasisko mūziku kā flautiste, piedalījos visādos latviešu folkloras ansambļos,  mācīja koklēšanu bērniem nometnēs.  Pēc laulībām pārgāju uz dzīvi Kanādā, un es tur izstudēju ģimenes un laulību, arī pāru terapiju. Es specializējos tieši traumas terapijā. Tur ir arī tēva Gunara abas puses, jo viņš arī bija psiholoģijas un socioloģijas profesors," iepazīstina Lalita Saliņa. Nora Teikmane-Saliņa ir ilgus gadus bijusi pasniedzēja Salīdzinošās literatūras fakultātē Ņujorkas pilsētas universitātē. "Esmu nesen pensionējusies, tagad man ir laiks varbūt vairāk rakstīt un es ļoti labprāt arī piedalos šī festivāla programmā ar ar referātu par mīlu, metamorfozi un nāvi Gunara Saliņa dzejā. Laris Saliņš ir Gunara un Jautrītes vecākā atvase. "Mēs uzaugām Elles ķēķa pievārtē, Hudsonas upes otrā pusē, Ņūdžersijā, un kad meklēja vietu, kur lielāks pulks varēja ilgāk satikties, tas bija mūsu mājās priekšpilsētā, un tur tiešām pa posmam sita ļoti augstu vilni piecdesmitajos un sešdesmitajos gados. Es atceros, ka mēs kā kā bērni kādu laiku tad jaucām gaisu, bet tad mūs sūtīja uz migu, tomēr nakts vidū modāmies, kad sāka skaļāk dziedāt," atminas Laris Saliņš. Laris Saliņš ir 40 gadus bijis Ņujorkas latviešu luterāņu draudzes mācītājs. Šogad oktobrī viņš pensionēsies un arī cer vairāk pievērsties rakstīšanai. Jau tad, kad iznāca Gunāra Saliņa Rakstu 2. sējums, literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš solīja, ka maijā būs tas īstais jandāliņš, lai atcerētos Ņujorkas Elles ķēķi un tā radošos iemītniekus. Un , protams, simtgadnieku Gunāru Saliņu. Un tagad tas tiešām notiks! Šovakar kultūrtelpā “Tintnīca” norisināsies dzejiski muzikāls vakars “Satikšanās – Gonkam 100!”; izdota un atvērta Mudītes Austriņas – Elles ķēķa pirmās dāmas – grāmata “Saules spēles” (viņa arī ir simtgadniece); rīt, 17. maijā, notiks konference “Gunārs Saliņš un Elles ķēķis”, tad tiks atvērts Voldemāra Avena dzejas krājums “Pagaidi”, vēl pēc tam pie apaļā galda pulcēsies Elles ķēķa otrā paaudze. Un tad jau viss pārcelsies uz “Savvaļu”, kur  sestdien un svētdien notiks mūsdienu latviešu dzejnieku performances, dzejnieks Kārlis Vērdiņš iepazīstinās ar jauno Gunara Saliņa dzejas izlasi "Apmežosim Ņujorku" ("Neputns", 2024), kuru turpinās dzejas lasījumi dubļu koncertzālē un noslēgs koncerts ar Saliņu ģimenes un ģitārista Edgara Rubeņa piedalīšanos.  Latvijas Mākslas akadēmijas "Post" nodaļas grupas izstādes atklāšanu un programmas turpinājums Madonā "Maboca" festivālā. Festivāla programma noslēgsies svētdien ar  notikumu "Saules spēles Viecpiebalgā" ar Gunas Zariņas, Kārļa Vērdiņa un Lara Saliņa piedalīšanos.  16. maijā plkst. 18.00 Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūrtelpā “Tintnīca” norisināsies dzejiski muzikāls vakars “Satikšanās – Gonkam 100!” Vakara nosaukums aizgūts no Gunara Saliņa trešā dzejoļu krājuma “Satikšanās” (1979), kurā aprakstīta sastapšanās ar ģimeni, draugiem un bērnības vietām Latvijā pēc ilgas prombūtnes. Vakars apvieno Saliņu ģimeni no abām Atlantijas okeāna pusēm: Gunara meitas Laila Saliņa (mecosoprāns) un Lalita Saliņa (flauta) no ASV un Gunara brāļa Aleksandra Saliņa pēcteces Ieva Šmite (klavieres), Gundega Šmite (komponiste), un Sonja Misiņa (perkusijas). Ģimene aicina satikt Gunaru Saliņu viņa 100 gadu jubilejas svinībās ar dziesmām, dzeju, skaņdarbiem, stāstiem un vizuāliem tēliem, tai skaitā fotogrāfijām un video no Elles ķēķa laika Ņujorkā. Vakara režisore Laila Saliņa.

Šomēnes aprit gads, kopš Mežaparka Lielajā estrādē atklāta Dziesmu svētkiem veltītā pastāvīgā ekspozīcija „Dziesmusvētku telpa” jeb neoficiāli – Dziesmu svētku muzejs. To atzīmējot, Mežaparkā atklāta Dziesmu svētku ierakstiem veltīta izstāde no ekspozīcijas veidotāju – Rakstniecības un mūzikas muzeja – kolekcijas. Izstāde turpina muzeja stāstījumu par audio ierakstu vēsturi Latvijā, ko šoziem aizsāka izstāde „SAN” otrā Rīgas galā – muzeja krātuvē Pulka ielā. „Tā, vispirms jāpārbauda, kādā ātrumā iet, jo vakar mēs klausījāmies šellaka plates, un tās griežas stipri ātrāk. Te varam pārslēgt.” Pētniece Daiga Bondare palīdz apieties ar plašu atskaņotāju, uz kura ikviens izstādes apmeklētājs varēs noklausīties kādu no vēsturiskajām dziesmu svētku skaņuplatēm. Manā izvēlētajā platē sāk skanēt Ādolfa Skultes „Dzimtenes vasara”. „Šī dziesma bija 1970.gada dziesmu svētku repertuārā. Šeit to dzied koris „Dzintars” – savulaik bija tradīcija, ka Latvijas labākie kori pirms svētkiem ierakstīja repertuāru. Ja kādreiz varbūt tehnisku problēmu dēļ pats kopkora ieraksts nebija tik kvalitatīvs, tad tie, kas vēlējās klausīties dziesmu svētku dziesmas, tās varēja klausīties labāko Latvijas koru ieskaņojumā.” Daiga Bondare ir mākslas eksperte Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas nodaļā, un svētku ierakstu vēsturei veltītā izstāde tapusi viņas vadībā. „Divi atslēgvārdi tam, kā mēs šo stāstu gribam pastāstīt, ir „process” un „kopiena”.” Proti, izstādei atlasītie skaņu ieraksti dokumentē ne tikai kopkora virsotnes reizi piecos gados, bet visu Dziesmu svētku procesu starp tiem. Tāpat autori apzināti nav nodalījuši svētkus Latvijā un svētkus trimdā, arī skolu jaunatnes un studentu svētki tiek skatīti kā vienota Dziesmu svētku kustības daļa. Mežaparka estrādē skatāmā izstāde met tiltu no šoziem Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuvē Pulka ielā atklātās vērienīgās izstādes „SAN”, kas tapusi par godu 120 gadiem kopš pirmās latviešu skaņuplates. To veidojot, atklājās tik daudz Dziesmu svētku ierakstu, ka ātri kļuva skaidrs – tie ir pelnījuši atsevišķu uzmanību, atceras „SAN” izstādes kuratore Katrīna Kūkoja. Cauri skaņu platēm, diskiem un kasetēm Dziesmu svētku ieraksti atved līdz mūsdienām, ļaujot izsekot gan ierakstu tehnoloģijām, gan repertuāram un tā interpretācijai gadu gaitā. Atsevišķi stendi veltīti pūtēju, folkloras kopu, koklētāju ierakstiem. Īpaši interesanti vērot ASV izdoto Ņujorkas latviešu folkloras kopas skaņuplašu dizainu, kur latviešu tautastērpi un tradicionālie mūzikas instrumenti satiekas ar 20.gadsimta 60.gadu Rietumu mūzikas ierakstu noformējuma tendencēm. Ar šo izstādi „Dziesmusvētku telpa” sagaida savu gada jubileju. To atklāja dienā, kad ar bronzas medaļām no Pasaules čempionāta atgriezās Latvijas hokejisti. Ralfs Freibergs toreiz sociālajos tīklos piedāvāja savu spēles nūju apmaiņā pret grūti dabūjamajām dziesmu svētku biļetēm. Tagad šis stāsts kļūs par daļu no „Dziesmu svētku telpas” pastāvīgās ekspozīcijas. Izstāde „SAN Dziesmusvētki” Mežaparka estrādē, „Dziesmusvētku telpas” otrajā stāvā, būs apskatāma līdz 27.septembrim.

Elles ķēķa pasaule Ņujorkā pagājušajā gadsimta vidū un pietuvināšanās tai šodien Kultūras rondo studijā, klausoties Mudītes Austriņas tekstus, kurus lasa aktrise Guna Zariņa, un ievelkot svaigus vaibstus Elles ķēķa dzejnieku radošajos portretos kopā ar kultūras festivāla "Gunars Saliņš un Elles ķēķis" galvenajiem balstiem. Stāsta literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš, Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, Elles ķēķa dzejnieces Mudītes Austriņas krustmeita Ilze Auzere un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš, kurš sarunai pievienojas zoom platformā. Raidījumā ir arī iespēja paklausīties, kā Elles ķēķi raksturojis pats Gunars Saliņš, viņa stāsts ierakstīts Latvijas Radio 1993. gadā raidījumā "Piemini Latviju".   No 16. līdz 19. maijam Rīgā, Drustos un Vecpiebalgā norisināsies šī pavasara vērienīgākais kultūras festivāls "Gunars Saliņš un Elles ķēķis". 2024. gadā aprit gan vairāku Ņujorkas latviešu dzejnieku – Elles ķēķa grupējuma dalībnieku simtgades, gan arī Andrē Bretona sirreālisma manifesta simtgade. Šīs jubilejas mudina ar jaunu skatījumu palūkoties gan uz izcilā Elles ķēķa dzejnieka Gunara Saliņa darbiem, gan arī viņa draugu un domubiedru daiļradi. Festivāls aicina apmeklētājus gūt atklāsmes ne vien Rīgā, apmeklējot ieskaņas koncertu un konferenci, tiekoties ar Elles ķēķa otro paaudzi un izzinot gleznotāja Rolanda Kaņepa gleznu izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, bet arī doties ārpus Rīgas uz sezonas atklāšanu brīvdabas mākslas telpā "Savvaļa", kas atrodas Drustos, un Piebalgas muzejiem – Antona Austriņa “Kaikašiem” un Kārļa Skalbes “Saulrietiem”.  Festivāla ieskaņas pasākums “Satikšanās ” norisināsies 16. maijā Rakstniecības un mūzikas muzeja telpā “Tintnīca”, kur ar koncertu uzstāsies Gunara Saliņa ģimene no abām Atlantijas okeāna pusēm: Gunara un Jautrītes meitas Laila Saliņa (mecosoprāns, režisore) un Lalita Saliņa (flautiste), kā arī Gunara brāļa, Aleksandra Saliņa mazbērni un mazmazbērni: Ieva Šmite (pianiste), Gundega Šmite (komponiste), un Ievas meita, Sonja Misiņa (perkusioniste). Šajā vakarā izskanēs dzeja, dziesmas un atmiņu stāsti no “Elles ķēķa” laika Ņujorkā. 17. maijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā norisināsies konference “Gunars Saliņš un Elles ķēķis”, kuru organizē LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Konferences referātos iecerēts gan no dažādiem skatpunktiem aplūkot Saliņa dzeju, gan arī pievērsties citiem Elles ķēķa autoriem, kā arī sirreālisma mantojumam latviešu trimdas literatūrā. Konferences sākums plkst. 10:00. Dalībnieki: Anna Auziņa, Indra Avena, Inguna Daukste-Silasproģe, Jānis Krēsliņš jun., Ieva Melgalve, Artis Ostups, Andra Silapētere, Gundega Šmite, Ivars Šteinbergs, Nora Teikmane, Lauris Veips, Kārlis Vērdiņš, Kaspars Zellis. Plkst. 18:00 konferencei sekos apaļā galda diskusija “Elles ķēķa otrā paaudze”, kas norisināsies Latvijas Mākslas akadēmijas Jaunajā korpusā (Kalpaka bulvāra 13 iekšpagalmā). Aicināti piedalīties: Laris, Laila un Lalita Saliņi, Nora Teikmane, Indra Avena, Jānis un Zuze Krēsliņi un Ilze Auzere. Elles ķēķa dalībnieku bērni stāstīs atmiņas par savu vecāku literārajām un mākslinieciskajām aktivitātēm un savus iespaidus par uzaugšanu Elles ķēķī un trimdas latviešu kopienā ASV. Vakara noslēgumā Voldemāra Avena (1924–2022) pēdējā dzejoļu krājuma “Pagaidi” (izdevniecība “Aminori”, 2024) atvēršana. Šajā dzejoļu krājumā apkopoti ilgākā periodā tapuši darbi, kas liecina par dzīvi Ņujorkā, trimdinieka identitāti, kā arī nezūdošo mākslas un mīlestības valdzinājumu. Piedalās autora meita Indra Avena un grāmatas redaktors Kārlis Vērdiņš. 18. maijā festivāls “Gunars Saliņš un Elles ķēkis” ar īpašu programmu viesosies Drustos, lai piedalītos brīvdabas mākslas telpas “Savvaļa” 2024. gada sezonas atklāšanā ar mūsdienu latviešu dzejnieku un jauno mākslinieku piedalīšanos. Dzejnieks Semjons Haņins vadīs akciju “Pastaiga Ņujorkā”, iepazīstinot ar stāstiem par Elles ķēķi, ko pavadīs grupējuma tekstu lasījumi mūsdienu latviešu dzejnieku izpildījumā, kas norisināsies Savvaļas dabas takās, kur būs redzami Latvijas Mākslas akadēmijas “POST” maģistratūras programmas studentu veidotie objekti un citi mākslas darbi. Kārlis Vērdiņš iepazīstinās ar jauno Saliņa dzejas izlasi “Apmežosim Ņujorku” (“Neputns”, 2024), kas aptver 101 spožāko no viņa liriskajiem un liroepiskajiem dzejoļiem, kas sarakstīti no 1945. līdz 2003. gadam. Ar dzejas lasījumiem dubļu koncertzālē festivāla apmeklētājus priecēs dzejnieki Marija Luīze Meļķe, Kārlis Vērdiņš, Semjons Haņins, Arvis Viguls un Aivars Madris. Pasākumu Savvaļas bāzes vietā noslēgs koncerts ar Saliņu ģimenes un ģitārista Edgara Rubeņa piedalīšanos. 19. maijā paredzēta Mudītes Austriņas darbu izlases "Saules spēles" (LU LFMI, 2024) atvēršanas programma Vecpiebalgā. Tā sāksies Antona Austriņa memoriālajā muzejā "Kaikaši" ar Ņujorkas latviešu mācītāja Lara Saliņa vadītu Vasarsvētku svētbrīdi un turpināsies ar ekskursiju pa muzeju un Mudītes Austriņas sauļu kolekcijas apskati. Pasākuma otrā daļa norisināsies Kārļa Skalbes memoriālajā muzejā "Saulrieti", kur Jaunā Rīgas teātra aktrises Gunas Zariņas lasījumā iepazīsimies ar Mudītes Austriņas sirreālajiem “baletiņiem”, kas pirmoreiz apkopoti jaunajā grāmatā “Saules spēles” (izdevējs LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2024). Grāmatas sastādītājs Kārlis Vērdiņš stāstīs par Mudītes Austriņas literāro mantojumu, savukārt viņas krustmeita, grāmatas priekšvārda autore Ilze Auzere dalīsies atmiņās par savu “saulaino krustmāti”. Festivālu organizē LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, sadarbībā ar brīvdabas mākslas telpu “Savvaļa”, Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, Piebalgas memoriālo muzeju apvienību “Oresāre”, Latvijas Mākslas akadēmiju un Rakstniecības un mūzikas muzeju.

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas nodaļas mākslas eksperte Daiga Bondare Vairumam cilvēku šodien Pētera Barisona vārds saistās ar iemīļoto kordziesmu "Dziesmai šodien liela diena". Zinām, ka tā pirmo reizi izskanēja X Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos 1948. gadā jau padomju okupācijas apstākļos, un kopš tā laika svētkos dziedāta vismaz 15 reizes. Pats Pēteris Barisons savas dziesmas pirmatskaņojumu Lielajos dziesmu svētkos diemžēl vairs nepiedzīvoja... Mazāk zināms ir fakts, ka komponists nemaz nebija pazīstams ar tolaik jauno dzejnieku Arvīdu Skalbi. Tomēr šī dziesma ir patiesi Sēlijas izauklēta, jo dzejnieks rakstīja vārsmas, ciemojoties vecmāmiņas dzimtajā pusē Sēlpils "Kalna Virsājos". Bet te būtu īstā vieta atgādināt, ka dziesmu svētki patiesībā ir nepārtraukts process, un tie sevī ietver ne tikai lielos Vispārējos dziesmu svētkus Rīgā, bet arī daudzās dziesmu dienas un dziesmu svētkus novados. Tikai pateicoties regulāram un neatlaidīgam darbam, ir bijis iespējams gan šīs tradīcijas ilgais mūžs, gan arī latviešu kora kultūras augstie sasniegumi. Pētera Barisons dzimtajā Sēlpilī jau tūliņ pēc Pirmā pasaules kara nodibinājās pirmie kori, un starpkaru laikā Staburaga apkārtnē parasti vienlaicīgi darbojās vismaz trīs kori, tāpat arī dažādi ansambļi. Kori uzstājās vai ikkatrā izrīkojumā. Pats Barisons jau no pusaudža gadiem ar koriem bija saistīts gan kā dziedātājs, gan kā diriģenta palīgs, uzņemoties koristu apmācību. Tieši te viņš arī debitē kā komponists. Viņa pirmā, 19 gadu vecumā rakstītā dziesma "Staburaga atmoda" vēlāk vairākkārt pārstrādāta un saglabājusies koru repertuārā. Taču arī daudzas vēlāk rakstītās un nebūt ne vienkāršās Barisona dziesmas vienmēr dziedājuši arī Sēlpils kori vietējās dziesmu dienās. Ļoti nozīmīgi Barisona dzīvē ir tā sauktie Staburaga dziesmusvētki, brīnišķīga tradīcija, ko sēlpilieši uzsāk 1923. gadā, ar jauno Barisonu rīcības komitejā. Katru gadu Jāņu dienā Vīgantes estrādē Daugavas krastā pie Staburaga norisinās plašs koncerts, nereti slavenā Teodora Reitera vadībā, bet 1930. gadā arī pats Barisons kļūst par virsdiriģentu. Un kur nu vēl arī daudzās dziesmu dienas gan Kurzemē, gan Vidzemē un Zemgalē, kurās Barisons piedalās gan kā klausītājs, kā diriģents, kā komponists. Kopā ar Sēlpils draugiem Barisons turas arī 1931. un 1933.gada Vispārējos latviešu dziesmu svētkos. Bet, ja VII svētkos Barisons ir galvenokārt klausītājs, kurš dienasgrāmatā detalizēti apraksta visu svētku norisi, tad 1933.gada svētki ir Barisona komponista debija – virsdiriģenta Teodora Kalniņa vadībā izskan viņa kordziesma "Dziesmas lielas lidotājas" ar novadnieka Jāņa Akuratera vārdiem. Tā godalgota dziesmu svētku jaundarbu konkursā 1932. gadā un atnes Barisonam arī plašāku atpazīstamību. Pats viņš atzīst, ka "tas ir vērtīgs sasniegums, ņemot vērā, ka konkursam bijušas iesūtītas sešdesmit dziesmas, no kurām tikai astoņas izraudzītas. (..) Tātad pirmā vērtīgā uzvara pie "zvērinātajiem" tiesnešiem – akadēmiķiem. Un tomēr tas ir tikai līdzeklis, lai tiktu pie tautas. Īsto spriedumu un atzinību gaidīšu no tās." "Tomēr skaists apmierinājums: kāds mazumiņš arī no manas dvēseles iešalcis dziedātāju baros un izšalks pār klausītājiem." Paškritiskais Barisons nav gluži sajūsmināts par atskaņojumu, tomēr atzīst, ka šī diena pieder pie viņa dzīves gājuma gaišākajām lappusēm. Nākamajos dziesmusvētkos 1938. gadā Barisona kantāte “Dzimtenei” ar Rūdolfa Buša vārdiem iegūst pirmo godalgu. Tie ir arī pēdējie Vispārējie dziesmu svētki, ko Barisons piedzīvo. Kas zina, kā būtu izvērsusies turpmākā Barisona dziesmusvētku gaita. Jāatzīst, ka padomju laika dziesmusvētkos nedziedāja nevienu citu Barisona dziesmu kā tikai “Dziesmai šodien liela diena”, kamēr kordziesmu “Latvijā” varēja dziedāt tikai trimdas dziesmusvētkos. Īstā Barisona atgriešanās sākās līdz ar XX Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem 1990. gadā un arī pēc tam, kad kopkora repertuārā ienāca brīnišķīgās kordziesmas “Latvijā”, “Mūzai”, “Melodijas”, arī kantāte “Atlantīda”… Lai gan Barisons nepiedzīvoja savas "Dziesmai šodien liela diena" triumfu Rīgā, tomēr viņam tik svarīgajos Staburaga dziesmu svētkos 1947. gada Jāņos Jēkabpils apriņķa 11 apvienotie kori autora vadībā atskaņoja Barisona jauno dziesmu. Tas bija pēdējais Barisona diriģētais koncerts.  

Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas nodaļas mākslas eksperte Daiga Bondare Šodien atkal dzīvojam laikā, kad karš kļuvis par ikdienas sastāvdaļu. Pēteris Barisons piedzīvoja divus pasaules karus un jaunībā, miera laikā, dienēja Latvijas Bruņotajos spēkos. Viņa daiļrade neasociējas ne ar kara norišu, ne ar traģisku ciešanu attēlojumu, tomēr arī Barisons ir pievērsies kara tēmai. Otrā pasaules kara gados top viņa kantāte jeb balāde ar Jāņa Akuratera vārdiem "Nāves sala" soprānam, baritonam, jauktajam korim, simfoniskajam orķestrim un ērģelēm, kas stāsta par Pirmā pasaules kara notikumiem Nāves salā pie Ikšķiles. Tās atskaņojumu Barisons nepiedzīvo. Kantātē Barisons kara tēmu risina sev raksturīgajā dzimtenes mīlestības vērsumā, tāpēc mūzikas valodā te vairāk varonības atklāsmes nekā šausmu attēlojuma, ar bagātīgiem, dramatiskiem, un tomēr līdzsvarotiem, izsvērtiem mūzikas izteiksmes paņēmieniem. Taču pilnīgi noteikti karš ir atstājis pēdas jaunā Barisona pasaules uztverē. 1915. gada 27. augustā Barisonu ģimenei nācās doties bēgļu gaitās. Barisona dzimtajā Sēlpils pagastā Daugavas kreisajā krastā vairāk nekā divus gadus bija frontes līnija, smago kauju rezultātā tika nopostītas gandrīz visas pagasta saimniecības. Bērnība, kuru Barisons vienmēr atcerējies un arī mūzikā tēlo kā idillisku, mīlestības un sirsnības piepildītu laiku, patiesībā tomēr ir arī traumatisku atmiņu piepildīta. Tās ir bēdas un arī tīri fiziskas ciešanas, kas jāpārdzīvo bērnam kara apstākļos. Kad pašiem jānoposta visi tīrumi, bet bagātā rudzu raža jāsaber ar zemi un jāsalej ar petroleju neizkulta, kad nedēļām jādzīvo zem klajas debess… Arī skolas gaitas 11 gadus vecajam Pēterim tādēļ ir pavisam saraustītas – būtībā tikai viena ziema otrā klasē pagastskolā, un tā visa Barisona skološanās, jo nākamajā rudenī Pēterim jāiet ganos, lai palīdzētu ģimenei sagādāt iztiku bēgļu gaitās. Atgriežoties dzimtajās Skudrēs 1918. gada maijā, grūti saprast, kuras jūtas stiprākas – prieks būt mājās vai bēdas par izpostīto sētu. Dienasgrāmatā: "Pirmais skats uz dzimto sētu: šausmīgi, sirds sažņaudzas… Viss liekas kā briesmīgs sapnis, negribas pat acīm ticēt, viss liekas sarāvies, palicis maziņš; atlikušie mūri apauguši ar lielu zāli, apvilkti ar drāšu žogiem, tranšejas visapkārt, šausmīga aina. (..) " Visur gaidīja nebeidzams un smags lauku darbs, kādā paiet Pētera Barisona jaunība. 1925. gadā Pēteri Barisonu iesauc armijā. Dienasgrāmatas daļa, kurā Barisons apraksta dienesta gaitas, nosaukta visai daiļrunīgi – "Trulā gara verdzībā. Atmiņas no karavīra dzīves." Jaunībā Barisons jau tā mocījās ar saasinātu pasaules uztveri un vientulības sajūtu, un armijā valdošā atmosfēra to vēl tikai saasina. "Visa šī nejaukā dzīve nokauj un nomoka garu līdz pēdējam; kā smags, milzīgs lietuvēns guļ uz krūtīm un neļauj brīvi elpot. Tukšums, riebjums, skepticisms un apātija pret visu pavada ik uz soļa, un, ja veselu garu beigšu šo gaitu, tad vēl dzīvošu ilgi." Tomēr Kara muzeja apmeklējums karavīru Barisonu ir dziļi saviļņojis: "Briesmas, šausmas un bezgalīgas mokas raugās visapkārt, bet tomēr, tomēr… redzu saulainās tāles un gaismas kalnu galotnes, kuru dēļ ciestas visas šīs mokas. – Izeju uz ielas kā noreibis, ieelpoju kāri dzidro gaisu un sirds nodrebas, kā šausmīgu sapni redzējusi, visu to drīzāk nokratīt un aizmirst tikās – lai dus šausmu pilnā pagātne un nemostas vairs nekad, nekad…" (Barisons dienasgrāmatā reti piemin grāmatas, kuras lasījis, tomēr kāds ieraksts liecina, ka Ēriha Marijas Remarka romāns "Rietumu frontē bez pārmaiņām"viņā izraisījis daudz sāpīgu atmiņu: "Lasot to, nāk atmiņā piecpadsmitā gada vasara, kad dobja dunoņa no rietumiem vēlās kā smaga nakts virsū, un nāk atmiņā arī astoņpadsmitā gada pavasaris, kad acīm pavērās šausmu pilnais dzimtenes tuksnesis. Liekas tik sen pārdzīvots un aizšalcis uz neatgriešanos, un tomēr arī tā reiz bija dzīve…" Uz neatgriešanos… cik daudzi no mums vēl nesen bija pārliecināti, ka karš pieder pagātnei. Otrajā pasaules karā dzimtā Sēlpils netiek tik smagi nopostīta, taču 1944. gadā vācu armija militāru vajadzību dēļ izposta Vīgantes parku un Staburaga estrādi, vietas, kurās it viss saistās ar Barisona mūzikas gaitām, kur viņš dziedājis pats,  kur atskaņotas viņa dziesmas, kur viņš vadījis Staburaga dziesmusvētkus... Šis ir viens no emocionālākajiem un traģiskākajiem ierakstiem Barisona dienasgrāmatā, kur viņš izpostīto Daugavas krastu salīdzina ar visas Latvijas postu: “Vai šī kapsēta nav kā likteņa mājiens tautai: šis skaistums, kas bij' – ir beidzies." … un varbūt labi vien ir, ka liktenis Pēteri Barisonu pasargāja no okupācijas tālākajām sekām un brīža, kad it kā miera laikos viņam tik mīļos Daugavas krastus pazudināja pavisam…

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas nodaļas mākslas eksperte Daiga Bondare Precīzāk sakot, neuzņēma ar pirmo piegājienu. 1923. gadā, būdams 19 gadus vecs, Pēteris Barisons ar sev raksturīgo spītīgo uzņēmību nolēma izmēģināt spēkus un iestāties nesen dibinātajā Latvijas Konservatorijā. Sākumā viņš nodomājis skoloties tikai vienu ziemu, lai, mājās pārbraucis, drošāk varētu sacerēt mūziku pašu ļaužu vajadzībām. Iestājeksāmenos, kā pats atzīst, Barisons "spīdoši izgāžas". Laikam jau ir ļoti grūti izmērīt talanta potenciālu, ja nav iespēju eksāmenā iepazīties ar tā izpausmēm. Pēteris Barisons bija pašmācībā apguvis vairāku instrumentu spēli, bija jau mēģinājis uzrakstīt kādu kordziesmu, aranžējis skaņdarbus deju orķestrītim un kādai lugai, bet it visā viņš bija autodidakts, turklāt arī bez vispārizglītojošās skolas izglītības. Nekādu sistemātisku zināšanu mūzikas teorijā, nekādas virtuozitātes mūzikas instrumentu spēlē. Nav brīnums, ka profesors Jāzeps Vītols jaunajam censonim pateicis: "Ja jums būtu talants, konservatorija jūs uzņemtu atplestām rokām, bet tagad labāk būs, ja brauksit mājās un strādāsit mierīgi savu darbu." Tomēr dzīvošana pie radiem jau sarunāta, un skolas ziemu Barisons pavada Rīgā, jo uzņemts Vīgneru Ernesta nesen dibinātajā Fonoloģijas institūtā– mācību iestādē, kurā Vīgners īstenoja savas ilgajā praksē izstrādātās mūzikas pedagoģijas metodes, tai skaitā audzēkņu absolūtās dzirdes trenēšanu. Institūta audzēkņu sarakstā ir daudzas Latvijas mūzikas kultūrai nozīmīgas personības, arī Haralds Mednis un Jānis Dūmiņš. Tā kā nākamajā ziemā Barisonam jādodas karadienestā un viņš dienē Rīgas tuvumā Mangaļos, tad mācības institūtā var daļēji turpināt. Nākamos gadus Barisons pats apraksta kā patiešām mokošu šaubu un nemiera, un vainas apziņas pilnu laiku: "Kura ir īstā, likteņa lemtā gaita? Vilinošākā un arī grūtākā prasīs daudz, vēl daudz – un ne tikai no manis, arī no mīļiem vecākiem, kurus smagā darba nasta saliec jo vairāk un vairāk. Prātīgāk palikt; skaistāk – sekot aicinājumam. Un sekoju, lai vismaz pabeigtu mācību gaitu institūtā; šai nodomā arī labās māmiņas atbalsts, jo neesot labi uzsāktu darbu pamest pusceļā." Rezultātā Barisons fonoloģijas institūtā mācās piecus gadus, un tikai lēnām mazinās sparīgais naids un rūgtums pret Konservatoriju, bet pieaug neatlaidīga spīts. Jo tālāk viņš mācās, jo skaidrāk saprot, ko vēlas, un ka bez Konservatorijas sniegtajām zināšanām to sasniegt nebūs iespējams. 1928. gada rudenī Barisons vēlreiz ver Konservatorijas durvis, lai stātos Jāzepa Vītola speciālajā harmonijas klasē. Šoreiz viss ir savādāk. Dzirde nu ir krietni attīstīta, un arī teorijā Barisonu izgāzt vairs nevar. Vienīgais noteikums – pirmā gadā laikā īpaša uzmanība jāpievērš klavieru spēlei: ja tajā nebūs redzama progresa, tad nu nekā. Barisons tomēr izrādās ne tikvien centīgs, bet arī apdāvināts students, un četru paredzēto mācību gadu vietā nu nāk seši, jo divus gadus vēlāk Barisons sāk apgūt vēl otru specialitāti – orķestra diriģēšanu pie profesora Jāņa Mediņa. Konservatoriju Barisons absolvē 30 gadu vecumā. Kopumā mūzikas izglītošanās ilgusi vienpadsmit gadu. "Vienpadsmit gadu mokošu šaubu, neatlaidīgas gribas, nerimstoša darba, sekojot mūzas aicinājumam. Šajos gados aprakts jaunības labākais laiks, labākie spēki atdoti, bezgala daudz upuru nests – viss, ko cilvēks var dot, bet uzvara tomēr gūta," viņš raksta savā dienasgrāmatā. "Laipnu, labvēlīgu skatu noraugās uz mani sirmais profesors, kurš man reiz teica, ka nav vērts sākt mūzikas mākslas gaitas. (..) Ausīs skan arī tikai dažas nedēļas atpakaļ tā paša profesora teiktie vārdi: "…Konservatorijai būs ļoti patīkami, ja Jūs aktā nodiriģēsiet savas pirmās simfonijas pirmo daļu. 1936. gadā Barisons sāk strādāt Konservatorijā par mācībspēku, māca mūzikas teorētiskos priekšmetus, no 1944. gada Barisons ir kompozīcijas katedras un diriģēšanas katedras vadītājs. 1945. gadā Pēterim Barisonam piešķir profesora grādu.

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs  Daudzas no "Bellaccord" skaņuplatēm gājušas bojā Otrā pasaules kara laikā. Kad 30. gadu beigās, tuvojoties karam, trūka izejmateriālu jaunu skaņuplašu ražošanai, cilvēkus aicināja nodot vecās skaņuplates. Arī pēc kara šīs plates oficiāli tika uzskatītas kā buržuāziskās Latvijas paliekas. Tomēr atsevišķi kolekcionāri tās rūpīgi vākuši un vēlāk nodevuši jau tagadējās republikas valsts muzejiem, bibliotēkām un arhīviem. Joprojām cilvēki arī savos māju arhīvos uziet šīs plates, bet diemžēl lielākā daļa no tām ir sliktā stāvoklī. Un nav jau brīnums. Pirmkārt jau apstākļi, kuros tās atradušās visus šos gandrīz 100 gadus! Putekļi būtu mazākā bēda. Vislielāko skādi tām nodarījuši tā laika atskaņotāji – slavenie gramofoni un patafoni. Tos importēja no Anglijas, Vācijas, Dānijas, bet bija arī pašmāju ražojumi. Lai izvilinātu no platēm skaņu, tika izmantotas tērauda adatas. Tās ražoja a/s "Planēta", H. Rudzīša "Bellaccord Electro", J. Viestura Mūzikas instrumentu darbnīca. Bija pieejamas ārzemju firmu "His Master's Voice", "Herold", "Victor" atskaņotāji un adatas. Jāpiemin, ka bija pieejamas arī koka adatas, kas mazāk bojāja ierakstu, taču tās bija dārgākas un līdz ar to mazāk populāras. Visdārgākās bija izgatavotas no volframa sakausējuma – tās skaitījās "mūžīgās". Metāla adata, kas līdzinājās naglai, uzmontēta uz smagas, robustas atskaņotāja galvas, gūlās uz skaņuplates, un, skrāpējot skaņas rievu, pārvērta to dzirdamā skaņā. Tajā laikā retajam bija elektriskais atskaņotājs jeb elektrofons. Visbiežāk tauta lietoja šos smagos mehāniskos gramofonus ar milzīgu tauri vai pārnēsājamos patafonus – koferos. Kamēr šī plate bija jauna, mazlietota, skaņa visiem par prieku bija tīra un spēcīga. Tomēr jau pēc kādas desmitās spēlēšanas reizes tā kļuva aizvien neskaidrāka un čērkstošāka. It sevišķi bija cietis skaņuplates sākums, mēģinot trāpīt ar adatu uz dziesmas sākumu. Līdzīgi bija cietušas skaņdarba beigas, kad skaņuplate, aizmirsta uz atskaņotāja, turpināja griezties. Vēl jāņem vērā, ka tajā laikā šellaka 25 cm skaņuplates viena puse ("Bellaccord" bija divas puses) skanēja tikai trīs minūtes, un retāk sastopamās 30 cm plates – piecas minūtes, jo ieraksta ātrums bija liels – 78 apgriezieni minūtē. Līdz ar to plates tika bieži cilātas, mainītas un, protams, krita. Vētrainās ballēs bieži tika aplietas ar dažādiem dzērieniem. Rezultātā mantojumā esam saņēmuši tādas, kādas tās ir – ar visādiem defektiem: plīsumiem, robiem, netīrumiem. (..) Runājot par atskaņotājiem: ja kādam saglabājies kāds elektrofons, piemēram, RRR ražotais "Akords" vai radiolas "Simfonija" , "Rigonda" ar radiolampu silto skanējumu, un tajā vēl darbojas plašu atskaņotājs ar pjezo galviņu, varat būt laimīgi! Ir iespējams iegādāties arī jaunus plašu atskaņotājus par demokrātiskām cenām. Der visi atskaņotāji, kas aprīkoti ar 78. ātrumu. Ar atsperi uzvelkamos patafonus un gramofonus gan neieteiktu izmantot. Lielā mērā pateicoties dīdžejiem, mūsdienās ražo arī profesionālus atskaņotājus, kuriem bez esošajiem mūsdienu 33. un 45. ātruma ir arī 78. ātrums. Šādus atskaņotājus ražo firma "Audiotechnica", "TEAC", "Technics" un citas firmas. Šādus atskaņotājus jau droši var izmantot seno skaņuplašu digitalizēšanai, tikai jāievēro, ka šie atskaņotāji pamatos ir orientēti uz vinila stereo skaņuplatēm un tie jāaprīko ar mono galviņu, kurai ir arī atbilstoša adatiņa, jo vecajās platēs ieraksts ir tikai vienā kanālā. Bet pat izmantojot šādus dārgus atskaņotājus, jārēķinās ar to, ka skaņa nebūs tāda, kāda tā ir mūsdienu skaņuplatēm. Lielā mērā to nosaka materiāls, no kā izgatavoja šellaka plates. Šellakam pievienoja dabīgā šīfera pulveri, lai platēm palielinātu izturību un tās izturētu akustiskā gramofona smago roku. Diemžēl tieši šīfera daļiņas (un nevis šellaks) rada skaņuplašu šņākoņu, kuru mūsdienu aparatūra itin labi pastiprina. Lai to novērstu, tiek izmantoti speciāli skaņas filtri. Lai vēl precīzāk restaurētu tā laika skanējumu, tiek izmantoti atbilstoši skaņas izlīdzināšanas priekšpastiprinātāji. Pie rievas iegriešanas skaņuplates matricā zemākās skaņas tiek mākslīgi pavājinātas, lai rieva uz plates neaizņem pārāk platu vietu. Atskaņojot tiek lietots pretējs process – zemās skaņas tiek vairāk pastiprinātas. 1952. gadā tika izstrādāts vienots standarts, ko ieviesa "Amerikas Ierakstu industrijas asociācija" jeb RIAA, pēc kura, veicot skaņas korekciju, vadās līdz pat mūsu dienām.  Pirms Otrā pasaules pasaules kara nebija vienota standarta: katra skaņuplašu firma, piemēram, "Odeon", "Parlophon", "Zonophone", "Gramophone", "Vox" pielietoja savu, arī "Bellaccord".   Rakstniecības un mūzikas muzejā jau ilgus gadus tiek veikta vēsturisko skaņuplašu, tai skaitā arī "Bellaccord", digitalizācija un restaurācija. Tehnoloģijas nemitīgi uzlabojas un tas dod iespēju šo darbu veikt daudz efektīvāk un labāk nekā iepriekš.

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas nodaļas mākslas eksperte Daiga Bondare Šis patiesībā nav stāsts par prasmi griezt valšus vai šīberēt. Pēteris Barisons lielāko daļu mūža rakstīja dienasgrāmatu, un kāds motīvs sāpīgi vijas tai viscaur un uzskatāmi zīmē topošā komponista psiholoģisko portretu: Pēteris Barisons visu mūžu ir ļoti, ļoti vientuļš. Kaut arī vienīgais bērns ģimenē, jaunais Barisons ir diezgan sabiedrisks – vai gan citādi cilvēks būtu klāt visos apkārtnes izrīkojumos gan pie dziedāšanas, gan spēlēšanas? Bieži viņš arī pats orķestrītī spēlējis deju pavadījumus, un bez dejām nav iedomājams neviens izrīkojums Sēlpils pagastā. Labi, rotaļās Pēteris vēl ir ar mieru iet, bet tikko sākas dejas, viņš pazūd no draugu bara, ziemā klīst pa blakustelpām, vasaras izrīkojumos klaiņo pa tuvējo apkārtni. Garš un stalts, ar patīkamām manierēm, smalkjūtīgs, viņš ir daudzu meiteņu nopūtu iemesls. Jā, Pēteris ir ļoti kautrīgs. Tomēr dienasgrāmatā it bieži viņš kā patīkamus apraksta brīžus, kad vietējo jauniešu sabiedrībā starp puišiem un meitām izceļas kāds "amzieris". "Parunāšanās un saskatīšanās, (..) taisnību sakot, ir tīri jaukas būšanas, bez kurām dzīve būtu kā putra bez sāls." Ļoti sakāpinātā jūtu pasaule un romantiskais raksturs alkst pēc pacilātām emocijām, tādēļ jaunībā Barisons, šķiet, gandrīz pastāvīgi ir iemīlējies. Tomēr līdz pat 40 gadu vecumam viņš nespēj izveidot ilgstošas, noturīgas attiecības ne ar vienu no tām sirsnīgajām, nopietnajām sievietēm, kas parādās viņa dzīves ceļā. Turklāt viņu moka pastāvīga vainas apziņa par to, cik smagi jāstrādā vecākiem un cik maz viņš tiem var palīdzēt. Barisonam ir arī smalka, labestīga humora izjūta. Reizēm viņš ar tādu prieku apraksta jautrības brīžus kopā ar draugiem; viņš māk ar sirsnīgu zobgalību paraudzīties arī pats savas gaitas dažādos izrīkojumos ar tur piedzīvotajiem komiskajiem brīžiem. No šīm depresīvajām sajūtām Barisons cieš visu jaunību, iespējams, visu mūžu. Un tās ir patiesas ciešanas. Intuitīvi viņš saprot, ka vienīgais, kas atvieglina viņa stāvokli, ir mūzika. Tādēļ ar tādu neatlaidību un gribasspēku viņš pārvar grūtības, vienpadsmit garus jaunības gadus ar ļoti lielu pašaizliedzību nododamies intensīvām mūzikas studijām. Barisons ar visu spēku tiecas pie cilvēkiem, meklē cilvēcību, asi pārdzīvo jebkuru liekulību un netaisnību. Viņš tik bieži runā par gara pacēlumu, ko cilvēkam sniedz mūzika, jo īpaši dziesma, viņš tā alkst sniegt to visiem cilvēkiem un tapt līdzcilvēku un arī klausītāju saprasts. "Kā gribētos, lai arī citi saprot, zina un sajūt to, ko es." Iespējams, tieši tādēļ viņš tik bieži kavējas bērnības atmiņās, šo dzīves laiku nepārprotami idealizēdams; šķiet, mazajam bērnam vēl nebija pazīstama mokošā vientulības un neiederības sajūta un tāpēc viņš bija laimīgs. Iespējams, riska faktori tomēr bija iedzimti; viņa pirmais mūzikas skolotājs Pēteris Skudra, mātes brālēns, kuram bija nosliece uz melanholiju, kādā dienā ar tauri un ģitāru padusē aiziet no mājām, ne no viena neatvadījies, kā pats saka, bailēs pavisam zaudēt galvu. Līdzjūtībā Pēteris Barisons raksta dienasgrāmatā vārdus, kas pilnībā var tikt attiecināti uz viņu pašu: "Nabaga sāpju un nemiera cilvēks, tik daudz tevī saules, sirsnības, tik daudz nerimstošu alku pēc labā, daiļā pilnīgā un tik maz tev to lemts atrast!" Personībai nobriestot, viņš mācās daudz ko panākt, racionāli izsverot savu turpmāko rīcību un konsekventi rīkojoties. Pēterim Barisonam ir gandrīz pilni 28 gadi, kad 1932.gadā dienasgrāmatā parādās šāds ieraksts: "10. februāris. Sensācija! Smieklīgs apvērsums "iekšlietu resorā". Uzņēmības augstākais sasniegums ar nenoteicamām sekām. – Šodien iestājos Grebzdes deju kursos. Spriežot pēc visām pazīmēm, tuvojas "otrā jaunība". Briesmīgi amizanti un smieklīgi pašam par sevi. (..) Tiešām sensācija." Turpmākos dienasgrāmatas ierakstos šad tad parādās atsauksmes par šīs sensācijas sensacionālajām sekām: Barisons dejo. Nelabprāt, bet vajadzības spiests dejo. Bet, lūdzu, nemeklējiet viņa mūzikā ne valša, ne fokstrota ritmus. To tur nav.

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs Vai zini, ka 1934. gadā plaukstošā "Bellaccord Electro" uzņēmuma gada apgrozījums bija jau ap 80 000 latu, un papildu ieņēmumi tika gūti arī no Ziemassvētku eglīšu rotājumu ražošanas? Kompānijai piederēja veikals Rīgā. Kā jau nopietna firma, "Bellaccord" izdod arī savus katalogus. Top arī atsevišķi reklāmas izdevumi un sludinājumi laikrakstos, kā arī plakāti. Izpētot katalogus, Atis Bērtiņš savā grāmatā par skaņuplatēm veicis pētījumu par "Bellaccord" pārstāvētajiem mūzikas žanriem. Ārzemju deju mūzika – 28%: Arpads Czegledy, Vesbijs, Barnabas Geči, arī "Bellaccord" džeza orķestris.  Latviešu deju mūzika – 19%: Alfrēds Vinters, Alfrēds Poriņš, Saša Vladijs, Oskars Stroks. Jānis Āre, Aleksandrs Kortāns, A. Briedis, Brāļi Laivinieki, Osvalds Uršteins, Roberts Zommers, Roberts Vizbulis. Krievu un čigānu romances un dziesmas – 12,4% Pētera Ļeščenko, Dana un kazaku kora izpildījumā. Ārzemju komponistu klasiskā mūzika – 11%. Opermūzika – Džakomo Pučīni, Žoržs Bizē, Džuzepe Verdi, Šarls Guno, Volfgangs Amadejs Mocarts. Vēl arī Johans Sebastiāns Bahs, Ludvigs van Bēthovens, Francis Šūberts, Pēteris Čaikovskis, Fenerncs Lists un citi autori latviešu un ārzemju mākslinieku izpildījumā.  Latviešu mūzika un dziesmas – 10,3%. Tai skaitā – latviešu klasiķi: Emīls Dārziņš, Andrejs Jurjāns, Jānis Kalniņš, Jāzeps Vītols, Jānis Mediņš, Lūcija Garūta, Jānis Ivanovs, Voldemārs Stūresteps, Pauls Šūberts. Kā izpildītāji jāmin Teodora Reitera koris, Teodora Vēja vadītais orķestris, "Bellaccord" stīgu kvartets, solisti Mariss Vētra, Herta Lūse, Tālis Matīss, Pauls Sakss, Artūrs Priednieks-Kavarra, Voldemārs Ančarovs-Kadiķis, instrumentālais trio, pūtēju orķestri Alfrēda Segliņa vadībā u.c. Koncerta un salona mūzika – 7%. Toselli, Valdteifels, Lehārs, Grīgs, Ketelbejs, Šūmanis, Mendelsons, Brāmss u.c. Operešu mūzika – 3%. Raimonds, Abrahams, Eislers, Štrauss, Kalmans. Garīgā mūzika – 2,2%. Korāļi, Ziemassvētku dziesmas, latviešu un ārvalstu mākslinieku izpildījumā. Ērģeļu pavadījumā un a cappella solo un kvarteta izpildījumā. Ārzemju marši – 2,2%. Apmēram 40 dažādi marši no visas pasaules. Kā redzam, redzamākie latviešu autori te ieņem diezgan nelielu daļu no kopējā repertuāra. Relatīvi maz ir kora dziesmu, latviešu oriģinālkompozīciju. It kā autori nav vēlējušies uzticēt savus skaņdarbus "Bellaccord", jo tā laika Latvijas likumdošana nepieprasīja saņemt autoratlīdzību par darbu atskaņošanu. Patiesības labad jāatzīst, ka Helmārs Rudzītis savulaik saņēmis kritiku par šo "kosmopolītisko un arī lēto" saturu. Starp citu, tajā laikā tas nebija nekas neparasts, ka izcili operdziedoņi pievērsās arī šlāgeriem. Viens no iemesliem bija nepieciešamība nopelnīt. Tajā pašā laikā Latvijas Nacionālās operas zvaigznes prata arī šlāgeri dziedāt ar gaumi, vienkāršību un dziļu sirds siltumu. Jā, tika pārmests arī, ka "Bellaccord" pārspieda plates no ārzemju matricām. Taču to daudzums bija tikai 4% no kopējā daudzuma. Lai gan repertuārs veidojies diezgan stihiski, bez nopietnas plānošanas, kopumā "Bellaccord" devums latviešu tā laika skaņuplašu piedāvājumā ir vērtējams kā daudzveidīgs un interesants. Tauta bija iemīļojusi savus dziedātājus, tika atspoguļoti tā laika populārās mūzikas ritmi. "Bellaccord" plates skanēja radio, kā arī kinoteātros un citās izklaides vietās, nerunājot par to, ka daudzi vēlējās iegādāties šīs plates savām kolekcijām. Bet arī tie, kurus interesēja vienīgi nopietnā mūzika, varēja sev atrast piemērotu repertuāru. "Bellaccord" savas plates pārstāvēja Latviju divās starptautiskās izstādēs: Stokholmā (1934. gadā) un arī Briselē. Vēlāk "Bellaccord" savu produkciju eksportēja arī uz citām valstīm. Helmārs Rudzītis minējis Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Poliju un pat Ķīnu. Šajā gadījumā ārzemju mākslinieki viesojās Rīgā un kopā ar "Bellaccord" orķestri ierakstīja dziesmas savā valodā. Rudzīša atmiņās minēts sakars ar tālo Mandžukuo. Tā bija Japānas impērijas vasaļvalsts Ķīnas republikas ziemeļrietumos, kas pastāvēja no 1932. līdz 1945. gadam. Taču "Bellaccord" nav ražojis plates mandžūru vai ķīniešu valodā! Uz Mandžuko tika sūtīti Pētera Ļeščenko ieraksti, jo tur atradušās lielas krievu emigrantu kopienas. Latvijas Radiofona darbinieks Kārlis Krūklītis raksta, ka 30. gadu beigās "Bellaccord" atvēris filiāli Tallinā, kur arī tika iespiestas plates. Repertuārā – igauņu tautas dziesmas un dejas, Tammeveski, Vaarmanna, Siiraka sacerējumi, Alfrēda Vintera dziesmas, tulkotas igauniski. Somi noskatījās no igauņiem un drīz "Bellaccord" studijā skanēja arī somu balsis. Taču darbs aprāvās sakarā ar Otro pasaules karu. Ir bijusi neliela sadarbība arī ar Zviedriju. Šeit gan izskatās, ka zviedri "Bellaccord" plates izdevuši ar "Cameo" nosaukumu. Bijusi arī sadarbība ar Lietuvu. Dažas dziesmas ieskaņojis lietuviešu dziedonis Stepas Graužinis.   Atsevišķi gribas atzīmēt arī ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa runu 1934. gada 18. maijā un Iekšlietu ministra Viļa Lāča runu 1940. gadā. Bet tas jau ir cits stāsts par "Bellaccord" pēdējiem gadiem Padomju Latvijā. Viss, ko radīja Rudzītis, aizņēma gandrīz 14 gadus, taču pagāja nepilns gads, lai sāktos sabrukums. 1940. gadā Helmāra Rudzīša īpašums tika nacionalizēts un "Bellaccord Electro" fabrika nonāca Latvijas PSR Radio aizbildnībā. Otrā pasaules kara laikā "Bellaccord" darbība tika atjaunota, bet tās vadība nonāca vāciešu rokās. Uz etiķetes parādījās uzraksts vācu valodā "Sonderklasse" – īpašā klase. Neskatoties uz kara apstākļiem, 1943. gadā "Bellaccord" ražošana nesamazinājās, tieši otrādi – pieauga pieprasījums un tā gada produkcija sasniedza aptuveni 180 000 – 200 000 skaņuplašu. 1944. gadā, kad padomju vara atgriezās, rūpnīca ieguva "mazāk buržuāzisku" nosaukumu – "Rīgas skaņuplašu fabrika". Sakarā ar vēsturiskajiem notikumiem, Helmārs Rudzītis ar ģimeni 1949. gadā pārcēlās uz ASV.

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas nodaļas mākslas eksperte Daiga Bondare 18. aprīlī 120. dzimšanas dienā atcerēsimies Pēteri Barisonu. Kā atmiņās raksta pats komponists, pirmie varenākie un aizraujošākie mūzikas iespaidi pieder mazā baltā dzimtenes dievnama ērģelēm. Pamatīgi apgūt ērģeļspēli Barisons laikam nekad īsti nav mēģinājis, tomēr pie iespējas nevairījies muzicējis arī pie šī instrumenta, kaut pats atzīst, ka nav pieradis strādāt gan ar rokām, gan kājām.  Ar pirmajiem instrumentiem un muzicēšanas prasmi Barisonu iepazīstina krusttēvs Pēteris Skudra, mātes brālēns. Pats būdams muzikāls, viņš spēlēja vairākus instrumentus un piedalījās apkārtnes mūzikas izrīkojumos. Īsi pirms Pirmā pasaules kara viņš pat strādāja mūzikas instrumentu darbnīcā Jēkabpilī. Manījis krustdēla mūzikas alkas, Pēteris Skudra tam pagatavoja mazu cītaru. Pēterim Barisonam bijuši gadi septiņi, kad viņš sācis instrumentu strinkšķināt. "Šī cītara bija mans pirmais burvju rīks, uz kura varēju pats mācīties uzburt brīnumaini skanošus akordus. Tā nedeva man mieru ne dienu, ne nakti, pat sapņos tā mani neatstāja. Cītara nostājās visu turpmāko interešu centrā, līdz bija sasniegta zināma virtuozitāte," savulaik atcerējies komponists. Cītara mazajam Pēterim bija līdzi arī bēgļu gaitās Vidzemē. Vispār Pētera Barisona agrās jaunības priecīgie brīži saistās ar tādu neiegrožotu, nesasaistītu muzicēšanas prieku, ar labā nozīmē pašam darbošanās pašdarbības prieku. Sēlpils pagastā kultūras dzīve ir ļoti aktīva, bet tikai tāpēc, ka darītāji, dziedātāji un muzicētāji ir paši vietējie. Sēlpilī vienlaicīgi ir vismaz trīs kori un divi orķestri – pūtēju un stīgu. Barisons gan dzied, gan kopā ar Skudru Pēteri muzicē dažādos orķestru sastāvos, iemācās pārrakstīt instrumentu partijas un pat instrumentēt vienkāršus skaņdarbus. Jāpatur prātā, ka apstākļi muzicēšanai pēckara gados vēl ne tuvu nav labvēlīgi, turklāt zaļoksnais Pēteris ģimenē ir galvenais strādnieks, un darba, atjaunojot sagrauto saimniecību, ir daudz. Mūzikai atliek brīvdienas un naktis. No dienasgrāmatas var saprast, ka Pēteris pašmācības ceļā un ar nelielu krusttēva palīdzību apguvis gan vijoles, gan kontrabasa, gan vairāku pūšaminstrumentu spēli. Sēlijas dabas skaistums laikam pats mudina uz muzicēšanu. Lūk, kā 1924. gadā dienasgrāmatā raksta pats komponists: "Daži vakari sevišķi skaisti un, ja vien dienas darbs nav spēkus par daudz nomācis, tad gribas uziet kalniņā un uzpūst mežragu, jo šādos vakaros ļoti tālu skan." Mīļš instruments Barisonam ir arī ģitāra, kuru viņš dienasgrāmatā dēvē par "veco, mīļo, labo draugu. Cik daudz tās sabiedrībā sapņots -- izsapņots, varbūt tie skaistākie brīži – mazā, mīļā pasaulīte ar tās sīkajiem priekiem un bēdām, tomēr ka saulains stūrītis tā atmirdz dvēseles dārzos." Ģitāra noder, gan kopā ar Rīgas radiem priecīgi doties mežā ogot, gan vietējo spēku teātra uzvedumā lugā "Staburaga meitiņa" aizkulisēs uz ģitāras dublējot Staburaga meitiņas kokles skaņas. Klavieres gan kara izpostītajā Sēlpilī ir retums. Instruments, kas jau bērnībā bija pieejams daudziem latviešu mūzikas klasiķiem, Barisonam bija tāls sapnis. Viņam nācies iztēloties klavieru skaņas pie paša būvētas koka klaviatūras. Attālās Ķuzānu mājas bija vienas no retajām nesagrautajām, tur ierīkoja vietējo skolu, kurā ap 1921. gadu jau bija klavieres. Par tām Pēterim bija liela interese. Mēģinājumos, izrīkojumiem gatavojoties, viņš izmantoja brīvos brīžus, lai pie izdevības pabungātu instrumentu, par kuru bija tik liela interese. Kad Pēteris sāk ciemoties Rīgā pie tēvabrāļa un māsīcām, tur dzīvoklī ir pianīns: "Man, protams, par tām liela interese, jau pirmā dienā sāku "plinkšķināt". Sēdos pie klavierēm un "bunkšķināju" cauru dienu līdz vakaram, kamēr pirksti stīvi." Dienasgrāmatā viņš mīļi saucis instrumentu par "klimperkasti", un brīvlaikos sev tik mīļajā Sēlpilī tomēr izjutis klavieru trūkumu. Klavierspēli Barisons vēlāk apgūst Vīgneru Ernesta dibinātajā un vadītajā Fonoloģijas institūtā Rīgā. Arī grūtajā gadā, ko nākas pavadīt obligātajā militārajā dienestā, viņš flīģeli sauc par savu mīļāko draugu. Konservatorijā profesors Jāzeps Vītols viņu uzņem ar noteikumu, ka turpmāk ik dienas klavieres jāspēlē vismaz divas stundas un no notīm, un, ja pavasarī nebūs ievērojamu panākumu, tad metīšot laukā. Tomēr Barisons jau drīz pierāda, ka ir apdāvināts students.  "Ar teorētisko pusi mans profesors ir visai apmierināts un reiz – man tīri negaidot – ieteica iestāties kontrabasa klasē, jo tā es tikšot tuvāk pie orķestra. (..)" Tomēr pavasarī arī klavieru eksāmenu Barisons nokārto godam. Viņa klaviermūzikas mantojumā ir divas sonātes, ap piecpadsmit miniatūru, kā arī Rapsodija klavierēm un simfoniskajam orķestrim.

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs. Pagājušajā reizē mēs runājām par to, kā no vaska ripas, kurā tika iegriezts topošās skaņuplates skaņu ieraksta rievas, ar galvanizācijas paņēmienu tika veidotas metalizētas kopijas. Un finālā no pēdējās kopijas – “dēla”, kas ir matrica ar negatīvu nospiedumu –, tika iespiesta pati skaņuplate – ar pozitīvu nospiedumu. Tagad pastāstīšu par pašu materiālu, no kā skaņuplates tika izgatavotas. Ja mūsdienās tas ir mums visiem pazīstamais vinils – plastmasas paveids, tad līdz Otrajam pasaules karam un nedaudz pēc tā tas bija šellaks. Kas ir šellaks? Šellaks ir sveķi, ko Indijas un Taizemes mežos uz kokiem izdala laku vabole. Ķīmiski tas galvenokārt sastāv no aleirīnskābes, jalarskābes, šellolskābes un citiem dabīgiem vaskiem. To izmantoja un izmanto koka apdarei, lakošanai, bet arī kā pamatmateriālu skaņuplatēm. Šellaks ir trausls materiāls, un diemžēl arī skaņuplates ir plīstošas. Bet, lai vai kā, tā laika skaņuplates visas bija izgatavotas no šellaka.    Tātad pēdējā fāzē šī mīksti uzkarsētā šellaka masa ar dažām piedevām tika padota uz spiedi, kur tai pievienoja arī etiķeti, un ar 200 atmosfēru spiedienu no pēdējās matricas tika iespiesta gatavā skaņuplate, kura pēc tam tika pulēta no visām pusēm. Viss šis process sīki aprakstīts Ata Brētiņa “Latviešu skaņuplašu vēstures” grāmatā. Savukārt pats Helmārs Rudzītis atzīmē, ka sākumā skaņuplašu kvalitāte nebija apmierinoša, līdz tika atsaukti speciālisti no Berlīnes, kas visu noregulēja. Savukārt etiķetes dizains ir aizgūts no firmas “Brunswick” etiķetes, vienīgi vinjetes abās pusēs ir aizstātas ar art deco leņķiskām līnijām. Tāpat arī saullēkta motīvs ir tā laika populārs jaunā laikmeta ausmas simbols art deco mākslā. Etiķetes bija visdažādākajās nokrāsās. Dizains ir saglabājies arī neilgi pēc Otrā pasaules kara, kamēr fabrika nesa “Bellaccord” vārdu. Ja ar “Vox” fabrikas pārvešanu ražošanas process varēja sākties, tad tikpat lielas pūles tika ieguldītas, lai skaņu ierakstītu. Jau no paša sākuma H. Rudzītis vēlējās iegūt tā laika modernāko skaņu ierakstu aparatūru, kuru ražoja vācieša Georga Neimaņa (Neumann) firma Berlīnē. Neimanis bija slavens ar to, ka bija izgudrojis jauna veida mikrofonu – kondensatora mikrofonu, kas izcēlās ar augstu skaņas kvalitāti un bija pārāks par iepriekšējiem dinamiskajiem  mikrofoniem, un to izmantoja pirmskara radio un ierakstu studijās (pirmo reizi 1923. gadā). Šī mikrofona nosaukums bija CMV 3, un to sāka masveidā ražot. Pēc izskata tas atgādina pudeli ar bumbu galā, tāpēc to iesauca par “Neimaņa pudeli”. Līdz pat Otrajam pasaules karam šis dizains palika nemainīgs. Neimaņa firma ražoja arī visu skaņu ierakstu studijas aprīkojumu, bet tās bija patentētas un piederēja koncerniem. Tomēr Rudzītim izdevās nodibināt kontaktu ar Neimani, un viņš tika pie šīm iekārtām – Neimanis tām neuzlika savu logo, līdz ar to šos aizliegumus izdevās apiet. Papildus tam visam Rudzītim vajadzēja labu ierakstu studiju, ar labu akustiku, kā Radiofonā. Un, tā kā Latvijas Radio tolaik nebija tādas skaņas ierakstīšanas ierīces, tad Rudzītis noslēdza vienošanos, ka varēs izmantot Radio studijas telpu saviem mūzikas ierakstiem, bet Radio saviem ierakstiem varēs izmantot viņa aparatūru. Tā laika ieraksta studijas atšķīrās no mūsdienu studijām, kur ir digitālas pultis, daudz mikrofonu. Toreiz visa aparatūra bija smagnēja un sastāvēja no lieliem radiolampu blokiem, un skaņupults bija robusta. Arī mikrofonu bija maz. Jāatzīst, ka galarezultāts lielā mērā bija atkarīgs no speciālistiem, kas šo aparatūru apkalpoja. Rudzītis stāsta, ka tajā laikā visas skaņuplates ieskaņoja divi talantīgi Radiofona tehniķi – Kārlis Ozols un Helmāra brālēns – Ernests Rudzītis. Viņi uzstādīja gan mikrofonus, gan veica šo ierakstu vaska ripās, kuras pēc tam nogādāja uz fabriku ražošanai. Šādā veidā ierakstīja gan dziedoņus, gan orķestrus. Un bieži vien ne jau ar pirmo piegājienu. Jāņem vērā, ka šie ieraksti notika naktīs, lai netraucētu Radiofona raidījumus.

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs. “Bellaccord Electro”, plaši pazīstams kā “Bellaccord”, ir skaņuplašu firma Latvijā, ko 1931. gadā dibināja Helmārs Rudzītis (1903–2001) – novatorisks, entuziastisks latviešu uzņēmējs. Savas dzīves dramatiskos un priecīgos mirkļus viņš apkopojis savos memuāros “Manas dzīves dēkas”, un no šī darba mēs varam iegūt daudzas detaļas par “Bellaccord” radīšanu. Līdz 30. gadu sākumam latviešu mūziķiem savu mūziku Latvijā nebija iespēju ierakstīt. 1931. gadā Rudzītis dodas uz Berlīni un tur satiekas ar latviešu mūziķi – diezgan pretenciozā vārdā – Zigfrīdu Oņēginu, īstajā vārdā – Vēmenu. Šis cilvēks viņam savā ziņā atvēra tālāku ceļu uz viņa sapni. Zigfrīds viņu savukārt iepazīstināja ar vācieti Zipmani, kas bija speciālists skaņuplašu ražošanas jomā. Tādā veidā Helmārs Rudzītis iepazīstas ar ražošanas procesu sīkāk un pamatīgāk. Viņš uzzināja, ka skaņuplašu ierakstu izgatavošana Eiropā bija tikai dažu lielāko koncernu rokās, mazajiem uzņēmumiem šajā nozarē īsti nebija teikšanas. Šajā sakarībā Vācijā bija uzņēmums "Vox", kas bankrotēja. Un Rudzītis laimīgā kārtā bija blakus, kad tika izpārdota tehnika. Viņš nopirka šo tehnoloģiju, bet viņam bija nepieciešams iegādāties arī ierakstu aparatūru. Taču viņu neapmierināja "Vox" firmas piedāvājums – viņš gribēja kaut ko modernu un jaunu. Tālāk Rudzītis visu šo aparatūru, ko dabūja Berlīnē, pārveda uz Rīgu, un Kalnciema ielā 40 tika atvērta skaņuplašu ražotne. Iekārtas, kuras pārveda no Vācijas, bija lielas, smagas un sarežģītas. Tur bija gan skaņuplašu spiedes, gan galvanizācijas iekārtas, gan tvaika katli, gan slīpēšanas iekārtas – vesela fabrika, kas sāka strādāt Latvijā 1931. gada 16. novembrī. Jāteic, ka pamatā visai šai skaņuplašu ražošanai ir galvanizācijas process. Kas tad ir galvanizācija? Ja paskatāmies dažās vārdnīcās, tad varam atrast, ka tas ir process, kad kāds materiāls tiek pārklāts ar metāla kārtu, izmantojot elektroķīmisko vannu. Tātad vannā tiek iegremdēts gan šis materiāls, kas jāpārklāj, gan arī metāls, ar kuru tiek pārklāts. Tad, pievienojot elektrodiem elektrību, notiek ķīmisks process un joni atbrīvojas no metāla un pāriet uz pārklājamo virsmu, pārklājas ar šo jauno metāla kārtiņu, kas tad arī ir galvanizācijas process. Šis process ir diezgan sarežģīts. Rudzītis to raksturoja tā, ka pašā sākumā ieraksti tiek iegriezti biezā vaska ripā, tad ripa galvanizācijas procesā tiek apaudzēta ar plānu vara kārtu, un šo kopiju nosauca par "tēvu". Tā bija pirmā kopija. Protams, ka no šī "tēva" varētu drukāt skaņuplates. Bet, ja "tēvs" tiktu kādā veidā bojāts, tad viss process apstātos, tādēļ no "tēva" atkal galvanizācijas procesā tika izveidota vēl viena kopija, ko sauc par "māti". Bet, tā kā no "mātes" nevarēja ražot "pa taisno" skaņuplates, jo tas bija pretējs nospiedums nekā vajadzēja, tad no "mātes" kopijas savukārt tika izgatavots "dēls" – tā bija matrica, kas tika laista spiestuvē, un tika ražotas šelloka skaņuplates. Ja, piemēram, tika sabojāts "dēls", tad "māte" varēja radīt jaunu "dēlu", bet, ja tika salauzta "māte", tad "tēvs" varēja radīt jaunu "māti". Kā Rudzītis tēlaini beigās izteicās, ""Tēvs", kā jau ģimenes patriarhs, atpūtās arhīvā, "māte" arī parasti ilgi baudīja atpūtu, bet smagāko darbu uzņēmās "dēli", gatavojot skaņuplates, kur tie rāvās melnās miesās".

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs. „Bellaccord Electro”, plaši pazīstams kā „Bellaccord” ir skaņuplašu firma Latvijā, ko 1931. gadā dibināja Helmārs Rudzītis (1903–2001) – novatorisks, entuziastisks latviešu uzņēmējs. Būdams piedzīvojumu meklētājs vārda labākajā nozīmē, viņa dzīve bija piepildīta ar svaigām idejām un projektiem, kurus viņš uzsāka 20. gadsimta 30. gados – Latvijas “miera” laikā. Viņš vispirms kļuva Latvijas kultūrvidē slavens ar savu grāmatu izdevniecību “Grāmatu draugs” (Grāmatu draugs). Ļoti īsā laikā viņa lētās grāmatas kļuva ļoti populāras visā Latvijā, ļaujot vienkāršajam lasītājam iepazīties ar vietējo daiļliteratūru šedevriem, kā arī pasaules klasikas tulkojumiem. 28 gadu vecumā viņš sāka jaunu piedzīvojumu un izveidoja pašu pirmo latviešu ierakstu kompāniju. Savas dzīves dramatiskos un priecīgos mirkļus viņš apkopojis savos memuāros “Manas dzīves dēkas”. No šī darba mēs varam iegūt daudzas detaļas par „Bellaccord” radīšanu. Pēc Pirmā pasaules kara, kad Latvija kļuva par neatkarīgu valsti, visas nozares strauji atdzīvojās. Labs piemērs bija Latvijas lielākā elektrorūpnīca, labi zināmā VEF, kur ražoja radioaparātus, fotokameras un pat lidmašīnas. Tomēr līdz 30. gadu sākumam latviešu mūziķiem nebija iespēju ierakstīt savu mūziku Latvijā. Viņi devās uz Berlīni un ierakstīja „Odeon”, „Parlophon” un citas studijās, kā arī „His Master's Voice” studijā Londonā. Pēc ieraksta tapšanas un ražošanas, tas tika eksportēts uz Latviju. Pie tam katrs ieraksts maksāja 4–5 latus, daži ekskluzīvi simfoniskās mūzikas ieraksti maksāja pat 20 latu un vairāk (piemaksa iekļautas muitas un mazumtirdzniecības maksas). Tomēr dārgie ārzemju skaņuplašu ieraksti neatbilda vietējo cilvēku vajadzībām. Rudzīša draugu vidū bija populāri latviešu mākslinieki, kas mudināja viņu uzsākt jaunu skaņuplašu ražošanas rūpalu. Un drīz vien viņš pats aizrāvās ar šo ideju. Pateicoties viņa neatlaidībai, mērķa izjūtai un ticībai panākumiem, latvieši drīz varēja klausīties savu iemīļoto mūzikas izpildītāju ierakstu šellaka platēs par pieņemamu cenu (~ 2,50 Ls), uz kuriem bija lepna „Ražots Latvijā” zīme. Pārlūkojot “Bellaccord” katalogus, var atklāt interesantus faktus par klausītāju gaumi un 30. gadu Latvijas populārajiem māksliniekiem. Apmēram 70 % ierakstu pārstāv populāro, deju un džeza mūziku. Piemēram, “Bellaccord” 1932. gada katalogā ir šādi virsraksti: Mūsdienu hīti, mūsdienu šlāgeri, Instrumentālās mūzikas hīti, valši, salona mūzika, marši un himnas, tautas mūzika, čigānu mūzika, Ziemassvētku mūzika, Līgo svētku mūzika, ebreju mūzika. Papildus 1937. gada katalogā atrodama: Valsts himna, Kora mūzika, Garīgā mūzika, Svētku mūzika, Labākie latviešu dziedātāji, Deju mūzika, Havajiešu mūzika, Opera un operete, koncertmūzika, simfoniskais orķestris, instrumentālie solisti, senās dejas, humoristiskie skeči, kā arī kā ieraksti svešvalodās – krievu, vācu, angļu, ebreju. Svarīgs jautājums ir šī mantojuma saglabāšana. Par laimi, ir privātie kolekcionāri, kuri ar lielu entuziasmu vākuši visus ar Latviju saistītos šellaka diskus. Lielākas vai mazākas “Bellaccord” disku kolekcijas var atrast arī tādās valsts iestādēs kā Latvijas Nacionālais arhīvs, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Rakstniecības un mūzikas muzejs.

Stāsta muzikoloģe, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Dr. art. Inese Žune. Baleta iecere radusies, kad Emilis Melngailis ar ģimeni atradies trimdā Taškentā un viņus piemeklējusi liela dzīves traģēdija – nepilnu divu gadu vecumā mirusi jaunākā meitiņa Maija. Komponists to dziļi pārdzīvojis un bijis tuvu nervu sabrukumam. Lai kaut kā novērstu viņa domas no piedzīvotā likteņa sitiena, dzīvesbiedre Anna ierosinājusi sākt kaut ko komponēt meitiņas piemiņai. Tiek iecerēts balets “Maija”, kura libretu līdz galam izveido vācu literāts Oskars Grosbergs (1862–1941), kādreizējais Pēterburgas vācu avīzes redaktors, kurā ap 400  interesantas mūzikas kritikas publicējis arī Melngailis. 20. gadsimta 20. gados Grosbergs bijis redaktors Rīgas avīzei "Rigasche Rundschau". Arhīvā guļ autora un Nacionālās operas 1926. gada līgums par baleta uzvešanu. Toreiz pietrūcis pavisam maz, lai tas tiktu nodots skatītāju vērtējumam. Latviešu dzejnieks un žurnālists, laikraksta "Jaunākās Ziņas" un  žurnāla "Atpūta" atbildīgais redaktors Jānis Kārkliņš (1891–1975) savās atmiņās “Latvijas preses karalis” (Grāmatu draugs, 1962) raksta, ka lielā mērā šo nodomu īstenot  traucējis Emiļa Melngaiļa paštaisnīgums un ķildīgums. Pie konjaka glāzītes apspriežot latviešu baleta jautājumu un to, kā tā trūkums kaitē jaunās valsts prestižam, Melngailis paziņojis, ka viņam jau ir gan librets, gan muzikālas idejas un Operas toreizējam direktoram Teodoram Reiteram (1884–1956) tik jāgādā no valdības avanss – 3000 latu. Tieši Reiters nesot atbildību par šīs nacionālās idejas – pirmā latviešu baleta īstenošanu vai nogremdēšanu. Zināms, ka Melngailis un Reiters viens otru necieta ne acu galā. Komponists diriģentu dēvējis par provinces pelēksvārci un nav atzinis viņa muzikālās spējas, bet diriģents savukārt  draugiem nav slēpis, ka Melngaiļa kora dziesmas, ko autors neļaujot viņam diriģēt, skanot kā slāvu ērģeles. Kārkliņš parūpējies, lai žurnāla “Atpūta” pirmajā numurā būtu vesela lapaspuse veltīta iecerētajam baletam. Rakstu izlasa ne tikai operā, bet arī saeimā un ministrijā un nevienam negribas būt vainīgam tāda nacionāla darba aizkavēšanā. Avansu izsniedz un skaņradis sēžas pie klavierēm. Melngailis stāstījis, ka pie baleta mūzikas viņš strādājis “divus vasaras mēnešus stingrā darbā ikdienu līdz vēlai naktij. … tas iesniegts Nacionālai operai, un nākamajā sezonā paredzams uzvedums.” (Gil. Kā radās balets “Turaidas roze”. Saruna ar komponistu Emīlu Melngaili: Rīts, 20.10.1935.). Bet kādu dienu no operas nākusi nelāga vēsts. Baletnieki sakot: “pēc tās mūzikas mēs gaisā gan varam uzlēkt, bet zemē tik drīz vairs netiekam…” Melngailis uz to atcirtis:  “…vai lai rakstu, ka zemē nolec, bet augšā vairs netiek? Kas prot dejot, visas notis izdejos. Bet tai krievietei, baletmeistarei Fjodorovai es savu baletu izķēmot nedoš. Ko viņa sajēdz no latviešu mākslas”. Kad Melngailim  norāda, ka tāds noteikums līgumā nav paredzēts, viņš nopietni sadusmojas un iesaka to pakarināt labierīcībās uz nagliņas. (Kārkliņš, Jānis. Latvijas preses karalis: Grāmatu draugs, 1962) Baletā ir  daudz tautas ieražu skatu un tas balstās tautas mūzikas materiālā. Otrā cēliena Jāņu nakts skatam komponētā dziesma “Jāņu vakars” ir viena no latviešu koru mūzikas augstākajām virsotnēm. Pats Melngailis par savu lolojumu teicis: “Balets atspoguļo pretstatus starp eiropejisko mūziku, kuru reprezentē poļu temperaments ar vācu lirisko jūsmu no vienas puses, ar rotaini raženo senatnes krāšņumu, kādu rāda gan Latavas, gan Kursas senatnēji skaņotie danči – no otras puses. […] Viena otra doma še ir tieši manis sacerēta, bet lielu pulku laimīgu izdomu esmu aizņēmies no paša klātā pūra. No košās senatnes ir tautā paglabājušās nevien gadskārtas atskaņas, nevien Jāņu līgošana, bet ari ziņģes, kas dziedātas līdztekus dančiem.”(Gil. Kā radās balets "Turaidas roze". Saruna ar komponistu Emīlu Melngaili: Rīts, 20.10. 1935.). Pēc vairākiem gadu desmitiem, 1955. gadā 25. aprīlī, toreizējā  Latvijas Padomju komponistu savienībā notikusi  mūzikas kritikas sekcijas sanāksme, kuras dalībnieki klausījušies un no jauna apsprieduši Emiļa Melngaila baleta „Maija” mūziku. Referents bijis Jēkabs Mediņš. Jaunās ideoloģijas gaismā vērtēts, ka latviešu zemnieku un vācu augstmaņu attiecībām baletā nav pietiekami asa šķiriskā antagonisma. Pēc mūzikas vēsturnieka Arnolda Klotiņa domām, dziļākais iemesls, kādēļ balets nav virzīts uzvešanai, tomēr bijis iesīkstējušais aizspriedums pret Melngaiļa instrumentālo mūziku kopumā. Tai trūkstot tematiskās attīstības Bēthovena vai Čaikovska mūzikas garā. Melngailis turpretim seko senajām mūzikas formām, kuru princips ir variantveida attīstība un ostinato struktūras. Tāpat ir bijuši iebildumi, ka Melngailis baletu instrumentējis pārāk skopi – kā mazam orķestrim vai tautas skaņurīku ansamblim. (Klotiņš, Arnolds. Kā radās balets "Turaidas roze". Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide, 1.02.1999.) Un tā Melngaiļa balets “Maija – Turaidas roze” joprojām gaida savu skatuves uzvedumu.

Stāsta vēsturnieks, Rakstniecības un mūzikas muzeja Mūzikas nodaļas ilggadējs vadītājs Elmārs Zemovičs. 1900. gadu sākumā un arī vēl Latvijas laikā biežs viesis uz Latvijas koncertskatuvēm no Ņujorkas. Viņš bija dziedātājs (tenors), ko kādreiz mēģināja padarīt pat par latvieti – Kārli Jēriņu (!), jo Karls Jērns ir dzimis Rīgā 1873. gada 5. janvārī pēc jaunā stila (pēc vecā stila – 1872. gadā). Mēģināju atrast viņa latvisko cilmi, meklējot baznīcas grāmatās viņa dzimšanas ierakstu, un Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas draudzes grāmatā atradu ierakstu, ka Karla Jērna tēvs ir vācietis, kurpniekzellis no Meklenburgas Hanss Joahims. Māte – Anna Albrehta, šķiet, ka tomēr arī vāciete, jo, ja viņa būtu latviete, tad baznīcu grāmatās turpat būtu pieminētas arī viņu laulības vai citi bērni, taču nekā tamlīdzīga nav. Tātad šis pasaulslavenais tenors ir vācu izcelsmes dziedātājs. Dzimis Rīgā, no astoņu gadu vecuma Karls jau dzied Rīgas Vācu teātra korī. Tur viņu pamana kapelmeistars Otto Loze. Viņš gādā, lai apdāvinātais zēns varētu baudīt arī labu izglītību. Ar labām sekmēm Karls Jērns sāk mācīties dziedāt un viņam rodas lielisks sponsors – barons Belinghauzens, kas subsidē Karla mācības gan Rīgā, gan vēlāk Berlīnes Konservatorijā, kur jauneklis mācās dziedāšanu. 1896. gadā, 23 gadu vecumā, Karls Jērns debitē Freiburgas operā, vēlāk dzied arī Cīrihes operā, tad – Hamburgā, bet no 1908. līdz 1914.gadam – Metropolitēna operā Ņujorkā. Aizbraucot uz Ameriku, Karls Jērns, acīmredzot, ir papildinājies arī pie Karuzo. Starp citu – Latvijas presē bija lieliska bilde, kur abi – Jērns un Karuzo – ļoti draudzīgi uz kuģa kādā ceļojumā omulīgi pavada laiku. Pēc Pirmā pasaules kara – 1916. gadā – Karls Jērns iegūst Amerikas pavalstniecību, bet Rīgu neaizmirst. No 1897. gada viņš diezgan regulāri sāk braukt uz Rīgu – uzstājas gan operā, gan koncertos. 1923., 24. gada vasarās Karls Jērns kopā ar Rīgas simfonisko orķestri, kura pamatā bija Operas orķestra mūziķi, uzstājās arī koncertos Rīgas jūrmalā. Par Karlu Jērnu ir interesanta ziņa no Vācijas. Izrādās, šis dziedātājs vācu komponistu operās bija Vācijas ķeizara Vilhelma II favorīts. 1932. gadā, kad Karla Jērna dziedātāja karjera beidzās, viņš atvēra savu dziedāšanas studiju Ņujorkā un ilgus gadus to vadīja. Karls Jērns nomira 84 gadu vecumā Denverā 1947. gada 19. decembrī. Latvija pasaulei ir devusi diezgan daudz izcilu dziedātāju. Līdzās Karlam Jērnam es varētu pieminēt kaut vai ebreju izcelsmes dziedātāju, kurš arī nācis no Rīgas – Jozefu Švarcu (1881–1926). Viņš bija Eiropas un pasaules līmeņa dziedātājs! Arī mūsu pašu slavenā Alīda Vāne (1899 –1969), kura ilgus gadus dziedāja Itālijā. Vai vēl viena dāma – Latvijā dzimusī Marija Reke (1872– ?), kas nākusi no pazīstamās baronu fon der Recke dzimtas. Viņa bija Eiropas līmeņa dziedātāja, visu mūžu dziedājusi Vācijas operteātros. Tā ka Latvija var lepoties ne tikai ar mūsdienu slavenajiem dziedātājiem Elīnu Garanču, Ingu Kalnu, Marinu Rebeku, Egilu Siliņu un citiem, bet arī agrākos laikos ir bijuši šādi izcili dziedātāji, kas nākuši no Latvijas.

Gan igauņi, gan lietuvieši māk labāk „dauzīties”, atzīst latviešu grāmatizdevēji, kuru klāstā ir mūsu kaimiņu autoru  grāmatas. Tā kā februāris ir Lietuvas un Igaunijas neatkarības dienu mēnesis, Rakstniecības un mūzikas muzejs šonedēļ rīkoja sarunu un literatūras lasījumu vakaru. Tajā pievērsa uzmanību igauņu un lietuviešu literatūrai, uzdodot jautājumu – kā latvieši neraksta. Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūrtelpā „Tintnīca” trešdienas vakarā bija pulcējušies daudzi interesenti, visas sēdvietas aizņemtas. Bet par kaimiņu literatūru un tulkojumiem gatavi spriest Latvijas Rakstnieku savienības  priekšsēdētājs, rakstnieks Arno Jundze, tulkotāja Daiga Lapāne, rakstniece, izdevniecības „Pētergailis” vadītāja Ingūna Cepīte un vakara vadītāja Liega Piešiņa. Sarunas par kaimiņu literatūru iesākas bez ievadvārdiem, bet ar dzeju, aktieris  Gundars Āboliņš lasa latviešiem labi zināmā igauņu autora Contras dzejoļus. Vakara gaitā sarunas un domapmaiņa mijas ar fragmentiem no igauņu un lietuviešu autoru darbiem, ko izvēlējušies mūsu tulkotāji no kaimiņu valodām Maima Grīnberga, Dace Meiere, Guntars Godiņš un Daiga Lapāne. Baltijas valstu tautas, lai gan vēsturiski cieši saistītas, katra ir gājusi savu individuālu ceļu literatūrā. Tulkotāja Daiga Lapāne, kā dominējošu stihiju  lietuviešu literārajos darbos izceļ ūdeni, tāpēc lietus grabināšana sarīkojuma vakarā aiz loga, šķiet pastiprina šo domu. Baltijas Asamblejas balvas izdevumi ir labi atpazīstami pēc vizuāli vienotā noformējuma. Arno Jundze  atklāj, kā sākusies viņa saistība ar Baltijas Asamblejas laureātu darbu sēriju. Ingūna Cepīte vispirms pauž gandarījumu, ka viņas pašas autobiogrāfisko romānu „Ulsiks” tulkojis Contra, taču arī izdevniecība „Pētergailis” allaž izdod kaimiņu autoru darbus, starp jaunākajiem igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka romāns „Lidojums uz mēnesi”. Sarunu vakarā tika izcelta Baltijas valstu literāro procesu savstarpējā mijiedarbība un tas, ka kopā esam spēcīgāki arī literatūrā.  Klātesošie guva atbildi arī uz jautājumu: kā latvieši neraksta. Secinājums: nav mums tik daudz ironijas un humora.

Stāsta muzikoloģe, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Dr. art. Inese Žune. Emilis Melngailis 1901. gadā beidza Pēterburgas konservatoriju un pēc tam tur piecus gadus strādāja par mūzikas kritiķi lielākās vācu avīzes "St. Petersburger-Zeitung" redakcijā, pasniedzis privātstundas, spēlējis ērģeles un vadījis kori latviešu baznīcā, bet tad pēkšņi devies uz Vidusāziju, Taškentu, kur aizvadījis gandrīz 15 sava mūža gadus un strādājis par vācu valodas skolotāju kadetu skolā. Pats Melngailis par šo savu dzīves posmu rakstījis skopi, bet daudz vairāk par to var uzzināt no viņa pirmdzimtās meitas Lindas bērnības un jaunības atmiņām. (RTMM 217191; 217192  un 309533) Šīs atmiņas, kas bagātinātas arī ar citu ģimenes locekļu stāstīto, parāda, cik patiesībā grūts un sarežģīts jaunā komponista dzīvē bijis šis trimdas laiks. Nav skaidri zināms, ko Melngailis īsti sagrēkojies cara varas acīs 1905. gada revolucionārajos notikumos. Domājams, ka Orlova soda ekspedīcija viņu vajāja galvenokārt par neatļautas literatūras glabāšanu un  lasīšanu. 1905./1906. gada ziemā viņš kādu dienu pasta karietē ieradies vecāku rentētajās mājās Raunas "Marikalnā" ar smagiem koferiem. Tos novietojis istabaugšā, asarām acīs lūdzis vecākiem piedošanu un steigā devies prom. Domājams, ka koferos bijušas kādas toreiz aizliegtas grāmatas. Drīz vien mājā iebrukuši soda ekspedīcijas kazaki, kas veikuši kratīšanu un situši tēvu līdz asinīm, lai uzzinātu Melngaiļa atrašanās vietu. Vecāki samaksājuši lielu izpirkuma naudu, lai Emili neapcietina un neizsūta uz Sibīriju. Tā vietā viņam bijis ļauts doties trimdā uz Taškentu, bet aizliegts tur nodarboties ar mūziku. Aizbraukšana notikusi no vecāku lauku mājām 1906. gada jūlija beigās. Melngailis šai laikā jau bijis divkāršs atraitnis: Pēterpilī mirusi gan Lindas māte, igauniete Lēna Mirisepa (Mürisepp), gan arī dažus gadus vēlāk apprecētā krieviete Antoņina Lebedjeva, tāpēc Melngailim un viņa četrgadīgaijai meitiņai līdzi devusies komponista māsa Elīna Medne. Viņa garajā ceļā esot bijusi spiesta vairākkārt atrunāt Melngaili no domām par pašnāvību. Pa dzelzceļu sasnieguši Astrahaņu visi trīs ceļotāji tālāk devušies pa Kaspijas jūru ar aristokrātu izklaides kuģi. Tā kapteinis bijis komponista mātes brālis Valdemārs Mežaks, kurš Melngaili finansiāli atbalstījis studiju laikā. Kā samaksu par braucienu, kapteinis aicinājis Melngaili izklaidēt pasažierus maltīšu laikā kuģa ēdamzālē ar klavieru spēlēšanu. Sākumā jaunais dumpinieks protestējis un atteicies, bet vēlāk tomēr piekāpies un spēlējis pasažieru skaļā balsī pieprasītos krievu šlāgerus un dziesmas. Pirmais gads Taškentā pagājis visai pieticīgi. Darbs virsnieku skolā, kas dēvēta par  "Kadetu korpusu", bijis sešas dienas nedēļā no septiņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā un obligāts bijis arī dievkalpojuma apmeklējums svētdienās. Gandrīz visu mēnešalgu Melngailim bijis jānosūta gan V. Mežakam, gan vecākiem, lai tie baronam atmaksātu "Marikalna" māju rentes parādus. Tomēr viņam visgrūtāk bijis samierināties ar varas iestāžu aizliegumu nodarboties ar mūziku un būt mājās bez mūzikas instrumenta. Materiālais stāvoklis sāka pamazām uzlaboties tikai pēc tam, kad Melngailis nodibināja jaunu ģimeni, kas ļāva pamazām attīstīt arī savu saimniecību. Jau 1907. gada vasaras atvaļinājuma laikā Melngailis centās dabūt atļauju Latvijas apmeklējumam. Ar lielām grūtībām tas viņam arī izdodas, par iemeslu minot māsas pavadīšanu atpakaļ uz dzimteni. Tomēr bijis ar parakstu jāapliecina, ka viņš atgriezīsies un ceļojuma maršrutu nemainīs. Rīgā Melngailis iepazinies ar savu nākamo sievu, ļoti enerģisku jaunavu Annu Bērensi (1888–1938), kura strādājusi par pārdevēju grāmatveikalā. Skarbajos Taškentas apstākļos viņa spējusi kopā ar Melngaili izveidot un veiksmīgi vadīt ģimenes saimniecību. Pie tam desmit gados viņa laidusi pasaulē trīs dēlus un divas meitas. Katru gadu komponists ar nepacietību gaidījis vasaru, kad varbūt dabūs atļauju uz vienu mēnesi apciemot 4000 km tālo dzimteni, bet ne vienmēr to saņēmis. Piemēram, 1915. gadā Melngaili norīko par komandanta sekretāru 500 km attālajā Guļčas cietoksnī, uz kuru noslēgumā ved sarežģīts ceļš pa tuksnešainām un ledainām kalnu pārejām zirgu un kamieļu mugurā. Vīram līdz ceļo arī Anna ar pieciem bērniem. Šo grūto nedēļu atsver mēnesi garais atvaļinājums, kura laikā Melngailis pusslepeni pieraksta daudzas  kalniešu tautas melodijas. Naktīs viņš  atļaujas šo to dungot un spēlēt ar pirkstiem pa iedomātu klaviatūru. Top tautasdziesmu apdares un dažas oriģināldziesmas. Šos nošu rokrakstus komponists nav datējis, lai kontroles gadījumā  varētu attaisnoties, ka tie ir veci studiju laika uzmetumi. Laimīgs bijis kāds gadījums, kad skolas sarīkojumā augstdzimuša solista pavadīšanai uz klavierēm vajadzējis aizvietot saslimušu pianistu un skolas direktors, ģenerālmajors fon Kohs, kurš guvis izglītību arī Maskavas konservatorijas čella klasē, atcerējies par Melngaili. Nošu nav bijis, bet komponists tik krāšņi improvizējis pavadījumu, ka visi pēc tam par to vien runājuši. Paslepeni Kohs pēc tam uzaicinājis talantīgo mūziķi saspēlēt ar viņu  pa kādai čella sonātei. Vēlāk “godu izrādījis” arī ģenerālgubernators Samsonovs, kurš bez atlīdzības Melngailim atļāvis pasniegt  klavierstundas savai meitai. Attapīgais privātskolotājs to izmantojis, lai beidzot dabūtu atļauju klavieres turēt arī paša mājās. 1917. rudenī slēdza Taškentas "Kadetu korpusu” un turpmākos trīs gadus Melngailim pastāvīga darba vairs nebija. Lai nodrošinātu ģimenei iztiku, kopā ar ģimeni viņš iekopa vīnogu dārzu, turēja bišu dravas, piena lopus un šķirnes vistas. Šajā laikā viņš aktīvi darbojies arī Taškentas mūzikas dzīvē – organizējis korus, izveidojis simfonisko orķestri, kas pirmatskaņojis arī viņa komponēto simfonisko ainavu “Vakars Zilajā kalnā”. Arvien izvēršoties pilsoņu karam, Melngailis spiests aizsargāt savu ģimeni un saimniecību no dažādām apkārt klīstošām bandām. Tomēr bērni nereti ir liecinieki bandītu vardarbībai pret vecākiem. Laiku pa laikam patvērums ir četrus kilometrus attālais vīna dārzs ar kleķa būdiņu, kur Melngailis uzsācis darbu pie Musorgska operas “Boriss Godunovs”instrumentēšanas. Beidzot, 1920. gada 13. oktobrī komponists saņem atļauju kopā ar ģimeni un daļu iedzīves doties uz dzimteni. Pēc astoņu nedēļu gara un zaudējumiem pilna  ceļojuma gandrīz neapkurinātā preču vagonā 7. decembrī viņi sasniedz Rīgu. Dzīve bija jāsāk no jauna.

Stāsta vēsturnieks, Rakstniecības un mūzikas muzeja Mūzikas nodaļas ilggadējs vadītājs Elmārs Zemovičs. Kad gatavojāmies tagadējās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simtgades sagaidīšanai 2020. gadā, kopā ar profesoru Vilni Strautiņu apzinājām visus pūšaminstrumentu katedras pedagogus, kuri strādājuši akadēmijā kopš pašiem pirmsākumiem. Un viņu vidū – Jāzepa Vītola grāmatā par Latvijas konservatoriju no 1919. līdz 1929. gadam minēts tāds „S. Kovarskis.” Uzmeklēju, ka viņa vārds ir Sīmanis. Gadiem ejot, gan neko vairāk atrast neizdevās. Un tad ienāca prātā palūkoties, vai par viņu nav kas atrodams ārpus Latvijas. Un atklājās, ka Kovarsky alias Kovar! Izrādījās, ka Amerikā viņš ir ļoti pazīstams pedagogs, fagotists Simon Kovar, kurš dzimis, izrādās, Viļņā 1890. gadā. Viņš mācījies Pēterburgas konservatorijā vijoli pie Leopolda Auera. Bet tuvojās Pirmais pasaules karš, un, lai nebūtu jāiet karot, toreizējais Sanktpēterburgas konservatorijas direktors Aleksandrs Glazunovs ierosinājis viņam pāriet uz kādu pūšamo instrumentu. Izvēle krita uz fagotu. Pēc pāris gadu apmācības viņš pabeidza fagota klasi un 1920. gadā kopā ar māsu pārbrauca uz Latviju un šeit arī apmetās.  Uzgāju viņa vārdu arī "Grünwald Cafe" orķestrī, kas savulaik atradies pie tagadējā Valsts Mākslas muzeja Elizabetes un Valdemāra ielas stūrī. Tas bija ļoti grezns Cafe ar 10–12 cilvēku orķestri, un tā sastāvā minēts arī Kovarskis. Vēlāk viņš, acīmredzot, paņemts arī operas orķestrī un tā ticis pie pedagoga darba Latvijas Konservatorijā. Latvijas Konservatorijā, kā es konstatēju, viņam ir bijis tikai viens audzēknis. Iespējams, tolaik apstākļi bija diezgan grūti un peļņa no pedagoģiskā darba bija maza. Tāpēc Kovarskis devās no Latvijas projām uz Ameriku. Amerikā viņš uzreiz iekļuva Ņujorkas Filharmonijas orķestrī. Sākumā viņš tur spēlēja otro fagotu, bet pavisam drīz viņam tika piedāvāta arī fagotu grupas koncertmeistara vieta. Šajā orķestrī viņš nostrādāja ļoti ilgus gadus – no 1922. līdz 1949. gadam. Līdztekus viņu uzaicināja arī strādāt par pedagogu. Un līdz pat 1957. gadam (28 gadus) viņš bija fagota spēles skolotājs prestižajā Džuljarda Mūzikas skolā. S. Kovarskis bijis arī pedagogs Ņujorkas Kolumbijas universitātē, Kurtisa Mūzikas institūtā un Manhetenas mūzikas skolā, ar vārdu sakot, bija izcils pedagogs. Viņš arī sarakstījis vingrinājumu krājumu fagotam, kas vairākkārt izdots. Amerikā S. Kovarskis tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem pedagogiem, kurš izaudzinājis visu tā laika Amerikas fagotistu paaudzi. Lūk, tāds cilvēks kādreiz bija pirmais fagota klases pedagogs toreizējā Latvijas Konservatorijā. 

Stāsta muzikoloģe, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Dr. art. Inese Žune. Ne par vienu citu latviešu komponistu nav tik daudz nostāstu un anekdošu kā par Emili Melngaili. Mūzikas kritiķis un komponists Jānis Cīrulis (1897–1962) atmiņu grāmatā “Muzikanta piezīmes” rakstījis: “Melngailim piemita vairākas sejas, bet neviens īsti nevarēja atminēt, kura ir īstā. (..) Ja vajadzēja, Melngailis tēloja vispazemīgāko laipnību un viņa valoda bija salda un mīlīga. Taču lielāko tiesu viņš raudzījās apkārtnē un cilvēkos ar drūmu, neuzticīgu aci (..) Bramanīgs kā bajārs, strauju, bet jūtīgu dabu, viņš bija viegli aizkaitināms. Pietika viena neuzmanīgi izteikta vārda, lai komponista lielās acis, kas nule smaidīja vislielākā laipnībā, uzliesmotu baigos zibeņos un viņa glaudīgais baritons pārvērstos pērkona dārdos”. Viņš varēja iedegties un jūsmot, daudzinot tautas dziesmoto senatni, bet blakus tam nav izvēlējies vārdus darbā ar koriem. Imants Sakss (1918–1991), dalīdamies atmiņās par Melngaili, rakstījis, ka viņa asās mēles dēļ kopmēģinājumos cietuši gan koru diriģenti, gan dziedātāji, kuri par Melngaiļa stiprajiem vārdiem  8. Vispārējos dziesmu svētkos simboliski atriebušies, pasniedzot viņam zīdpapīrā ietītu pirtsslotu. (Imants Sakss. Skicējumi par E. Melngaili. Latvija Amerikā, 20.04.1974.) Žurnālists un šahists Jānis Frīde (1906–1987) savukārt minējis savus novērojumus: “Emili Melngaili atceros kā augumā raženu cilvēku ar vulkānisku raksturu un kā vienreizēju personību arī šahā. Trīsdesmitajos gados un arī pēc tam man ar viņu gadījās sastapties vairākkārt pie šaha galdiņa. Mani pārsteidza Melngaiļa savdabīgā, krasi pretrunīgā attieksme pret partneriem pēc izspēlētajām partijām. Ja viņš zaudēja, tad ilgu laiku no sava uzvarētāja lāgā neatņēma pat sveicienu, turpretim viņš kļuva pati laipnība, kad pats uzvarēja. Viņš neatzina kompromisus un autoritātes”. (Emilis Melngailis – šachists. Laiks, 18.07.2009.) Sabiedrība Emili Melngaili vispirms iepazina mūzikas publicistikā. Tikai pēc tam talantīgais un dedzīgais mākslas jautājumu pārspriedējs ļaudīm sāka atklāties arī kompozīcijas laukā. Ģimnāzista gados Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) paspārnē dzīvojošais Melngailis ļoti ietekmējies no literārās atmosfēras, kas valdīja rakstnieka sabiedrībā. 18 gadu vecumā radies pirmais jaunekļa nopietnākais mēģinājums mūzikas kritikā. Rīgas vācu presē viņš ar pseidonīmu „Melangelo” publicējis rakstu “Das Bergnerische Choralpum”, kurā līdz ar zemi nolīdzinājis kādu jaunāko korāļu izdevumu. Pēc dažiem gadiem Raiņa izdotajā “Dienas Lapā” (1895., Nr. 211) lasāms divdesmit vienu gadu vecā mūzikas mīļotāja pretenciozais raksts “Mūsu mūzika un viņas kritika” ar parakstu „Mg”. Cita starpā pārdrošo spriedumu autors rakstījis: “Mūsu muziķi runā daudz valodu, un tāpēc viņiem viens teikums iznāk pēc Gļinkas, otrs pēc Grīga, trešais pēc Guno. Tikai reti ir, kas paši savā valodā sacerējuši.” Tas izraisījis asu diskusiju ar Nikolaju Alunānu, kuras beigās jauneklim tomēr nācies atzīt, ka “mūzikas mākslā viņš pagaidām ir tikai interesents bez jebkādām speciālām zināšanām”. 20. gadsimta sākumā nu jau kā diplomēts mūziķis Melngailis strādājis par vadošā vācu laikraksta “St. Petersburger Zeitung” kritiķi, kurā darbojies arī Jāzeps Vītols. Avīzes redaktors Oskars Grosbergs (1862–1941), raksturojot Melngaili, teicis: “Melngailis savās kritikās dažkārt kļūst revolucionārs: viņš atnāk redakcijā kā pārkurināts tvaika katls, kas katru brīdi var eksplodēt. Vītols turpretim ir olimpiski mierīgs; šim mieram pateicoties, izdodas konfliktus nokārtot” (Jāzeps Vītols no malas skatīts. Mūzikas Apskats, 1.07.1933.) Arī latviešu presē Melngailis daudz rakstījis par folkloras, mūzikas un valodniecības jautājumiem un bieži iesaistījies polemikās. Trāpīgi Melngaili savulaik raksturojis Jēkabs Poruks (1895–1963), teikdams, ka “viņš ir kā spurains asaris lēnajā karūsu dīķī” (Poruks, Jēkabs. Reitera koris. Londonas Avīze, 29.01.1954.) Melngailis vīpsnāja par daudziem, bet dažus necieta nemaz. Jūlijs Sproģis viņa acīs kļuva par simbolu muzikālās nejēdzības jēdzienam, asi viņš sākumā vērsās pret Teodoru Reiteru, Marisam Vētram reizēm piedēvēja epitetus „mūzikas burlaks”, “dziedošais bokseris”, “skaņu kropļotājs” vai “koncertu avantūrists”. Netika taupīts pat Jāzeps Vītols un Jānis Mediņš, ko viņš nodēvējis par muzikālu pļāpu, bet, kādā sarunā pieminot Alfrēda Kalniņu, izsaucies: „Vai tad tas arī ir komponists?” (Mariss Vētra. Sestā kolonna. Atmiņu grāmata. Rīga: Liesma, 1993.) Kā visi pašapzinīgie un paštaisnie cilvēki, arī Melngailis bijis ļoti aizdomīgs un jūtīgs pret citu spriedumiem attiecībā uz sevi. Jānis Cīrulis (1897–1962) atmiņu krājumā “Muzikanta piezīmes” raksta, ka komponists bijis tipisks reālists un necietis nekādu sentimentu un jūsmošanu. Reiz viņš esot dikti sadusmojies uz kādu mūzikas kritiķi, kurš kādā recenzijā viņu bija nosaucis par liriķi. Kad komponistam norādīts, ka to skaidri pauž gan dziesma “Sīkie  pirkstiņi”, gan poētiskām noskaņām cauraustā klavieru miniatūra “Vientulība”, Melngailis pikti noteicis: “Nu toreiz es biju dulns i iemīlējies” (Jānis Cīrulis. Muzikanta piezīmes. Literātūra, Toronto: 1961.) Tāds dažu laikabiedru atmiņās bijis šis neparastais mūziķis ar vētraino dzīves gājumu, kurš licis stabilus pamatus latviskās mūzikas nākotnei.  

Stāsta vēsturnieks, Rakstniecības un mūzikas muzeja Mūzikas nodaļas ilggadējs vadītājs Elmārs Zemovičs. Daudziem mūsdienās tas ir pilnīgi svešs vārds, taču 19./20. gs mijā viņa bija pirmā starptautiski atzītā koncertējošā latviešu pianiste. Elīze dzimusi 1870. gada 9. janvārī Rīgā. Sākumā mācījusies pie vēlāk ļoti slavenā diriģenta Otto Lozes, kurš savā laikā karjeru sāka Rīgas Vācu teātrī kā čellists, bet vēlāk kļuva par orķestra kapelmeistaru un, acīmredzot, pasniedzis arī privātstundas. Tā Elīze Pēkšēna kļuva par Lozes audzēkni. Kad 1894. gadā Rīgā notika liels koncerts, Elīze Pēkšēna kopā ar Rīgas Vācu teātra orķestri spēlēja Franča Lista Klavierkoncertu. Un savai skolniecei diriģēja – Otto Loze. Vēlāk Elīze Pēkšēna studēja Pēterburgas konservatorijā un 1894. gadā absolvēja Antona Rubinšteina klavieru klasi. Var teikt – viņa bija tikusi pie izcila pedagoga! Ap šo 1894. gadu viņa kopā ar Antonu Rubinšteinu braukusi koncertceļojumā uz Vāciju, un Drēzdenē abi kopā snieguši koncertu. Elīze diezgan daudz uzstājusies arī Latvijā. Jau studiju gados viņa uzstājās Rīgā un Liepājā. Iespējams, arī kaut kur citur, bet var teikt, ka Latvija viņu bija iepazinusi. 1896. gadā Elīze Pēkšēna koncertējusi Berlīnē un saņēmusi ļoti labas atsauksmes, kas par šo koncertu publicētas arī Rīgas presē. Pēc tam viņas koncertceļi veduši uz Kairu, pa visu Eiropu un pasauli. Elīze Pēkšēna ieradās Rīgā arī 1931. gadā. Tolaik viņa šeit ieradās jau kā Amerikas pilsone, viešņa no Ņujorkas, lai atpūstos Ķemeros. 1933. gadā viņa atkal viesojās Latvijā un dzīvoja pie sava radinieka Aucē, kur pavadīja vasaru. Tur viņu intervējis arī laikraksta „Pēdējā brīdī” korespondents. Elīze Pēkšēna pastāstījusi, kā viņas karjera ir veidojusies, kam viņa spēlējusi, un starp minētajiem bijis ļoti daudz slavenību. Pianiste muzicējusi Amerikas miljonāra Kornēlija Vanderbilta ģimenei, Morganiem, turku sultānam un bijusi pieprasīta Eiropā. Šodien daudzi zina mūsu slaveno arhitektu Konstantīnu Pēkšēnu. Tāpēc var rasties jautājums, vai arī Elīzei bija kāds sakars ar šo arhitektu? Atbilde ir „jā,” jo pati Elīze apgalvojusi, ka viņa esot rados ar Konstantīnu Pēkšēnu. Tāda bija Elīze Pēkšēna – viena no mūsu pirmajām koncertējošajām pianistēm.

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte, muzikoloģe, Dr.art. Inese Žune Melngailis interesējies arī par latviešu valodas jautājumiem. Tāpat kā viņa mūzikā, kas izaugusi no tautas melodiju dzīlēm, arī valodā viņam bijis savs stils. Iespējams, ka arī Melngaiļa īpatnējo, bet ļoti bagāto latviešu valodu ietekmējusi viņa iedziļināšanās senatnes garamantās. Pierakstot teicēju dziedātās melodijas, Melngailis papīra malās centies piefiksēt arī viņu īpatno valodu, atzīdams: "Pulku vairāk esmu apskurbis no viņu sarunas valodas dziļā latviskuma." (Melngailis, Emilis. "Senatnes sudrabu vācot". "Tilts", 1975.04.01.). Komponists priecājies arī par senajiem, īpaši Kurzemē dzirdētajiem māju nosaukumiem: Endris, Ķaups, Kuršis u.c. un arī neparastajiem cilvēku uzvārdiem: Gauris, Telešis, Zubris u.c. Savu dziesmu tekstos Melngailis atdzīvina senās izteiksmes formas, kādas saklausījis, vākdams tautas melodijas un meistarīgi apvienojis visus latviešu dialektus. Mariss Vētra savā grāmatā "Sestā kolona" atzīst: "Melngailis prata runāt un rakstīt kā neviens cits. Viņam bija daudz īpatnēju izteicienu, īpatnēja teikumu uzbūve un pat ortogrāfija." Neviens Melngaiļa dzīves laikā neuzdrošinājās rakstīt viņa vārdu ar garumzīmi – bija tikai Emilis, jo citādi būtu gaidāmas asas pārrunas. Šo komponista vēlmi visi ievēro līdz pat mūsu dienām. Melngailis vispār gandrīz nemaz nelietoja garumzīmes, jo viņam nav bijusi pieņemama jaunā rakstības sistēma, kas, kā viņš teicis, "sarežģina rakstibu ar jaunizgudrotam garumzimem" (Kince, Velga. "Jubilārs ārpus mūzikas. Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide", 1999.05.01). Arī saikli "un" viņš uzskatīja par nelatvisku, atvietoja ar "i", kā viņa dziesmu krājumos "Birzēs i norās". Savus rakstus presē Melngailis atļāva iespiest tikai savā "pareizrakstībā". Komponists jutās tik pārliecināts par savām atziņām, ka savās dziesmās laboja arī dzejnieku tekstus. Piemēram, Raiņa "Senatnē" – "Tur burvīgā gaismā viss zaigo i laistās". Harmonizējot pazīstamo Ziemassvētku dziesmu, viņš raksta nevis "klusa nakts", bet "stilla nakts". Cēsis un Cesvaine pēc Melngaiļa domām būtu jāraksta "Caesis" un "Caesvaine". Arī latviešu tautasdziesmas formas Melngailis gribējis ieviest visā latviešu valodā. Piemēram, Aspazijas "Mazā sirmā kumeliņā / Jāj pa ceļu pasaciņa" viņš pārveidoja: "Jāj uz sirma kumeliņa / Pa celiņu pasaciņa." Melngailis neatzina sieviešu dzimtas galotni uzvārdos. Kad reiz viņa paša meita Rūta uz skolas burtnīcas bija uzrakstījusi savu uzvārdu "Melngaile", komponists dusmīgi izsaucies: "Ja vajag sieviešu kārtā, tad raksti "Melnā vista"!" Valodnieki speciālisti viņa domas kritizēja, bet viņš palika nelokāms un visiem veidiem centās pierādīt savu taisnību. Laikraksta "Jaunākās Ziņas" redaktors Jānis Kārkliņš (1891–1975) atceras, ka Melngailis laikrakstam nav rakstījis par mūziku, bet neatlaidīgi par kaut ko gribējis cīnīties ar profesoru Jāni Endzelīnu, uzskatīdams viņu par lielāko kaitēkli latviešu valodai. Profesors gan Melngaiļa rakstus vispār atstājis bez ievērības un nekad nav atbildējis (Kārkliņš, Jānis. "Latvijas preses karalis". "Grāmatu draugs": 1962). 1928. gadā Melngailis uzsāka mēnešraksta "Austrums" izdošanu, kas piedzīvoja vien septiņus ļoti bagātīgus izdevumus: te ir gan Melngaiļa apceres un ieskats mākslas aktualitātēs, gan angļu valodas pašmācība pēc viņa paša izstrādātas, modernas metodes un šaha spēles smalkumi, gan arī dziesmu notis, kur visi teksti publicēti bez garumzīmēm, piemēram: "kas butu kazas bez dudu, kokļu, stabuļu, bez ruditu, attapigu teiceju?" Būdams izcils šahists, viņš latvisko arī šaha figūru nosaukumus: Karalis pārtop par Kundziņu, Zirgs – par Jātnieku, Bandinieki nu ir Gājēji, bet Laidnis – Sulainis. Mēnešraksts "Austrums" glabā arī visai interesantus Melngaiļa atzinumus par lībiešiem un latviskajiem dieviem. Ar laiku pie Melngaiļa valodas dīvainībām visi bija pieraduši, tāpēc daudz nebrīnījās, tomēr nebeidzami kari notika ar nošu izdevējiem, kuri negribēja ievērot Melngaiļa ortogrāfiju...

Stāsta Rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte, muzikoloģe, Dr.art. Inese Žune Emili Melngaili, kuram 15. februārī apritēs 150, atceramies un godinām galvenokārt kā folkloristu un komponistu, kuram bijusi principiāli jauna attieksme pret latviešu tautas gara mantojumu. Liekas pat savadi, ka šo skarbo, šķautnaino cilvēku tā varējusi savaldzināt vienkārša tautasdziesma, kāda jauna, līdz tam vēl nedzirdēta melodija. Sākotnēji, kad jau 1896. gadā Raunā Emilis pierakstījis divas melodijas no savas muzikālās, ar labu balsi apveltītās mātes Līzes Melngailes (dzim. Mežaka 1851–1932), viņš vēl neizjuta tautas dziesmu kā sava mūža aicinājumu. 25 gadu vecumā, pavadījis vienu gadu Lietuvā, Ķēdaiņu pilī kā mājskolotājs Eduarda Totlēbena (1818–1898) ģimenē, Melngailis pieraksta 120 ebreju melodijas ar visiem tekstiem, kas pēc viņa vārdiem ir vecas kā Dāvida kokle. Lielāko daļu no šī vākuma viņš vēlāk Pēterburgā nodevis Ķeizariskajai Ģeogrāfijas biedrībai, ko vēlāk nožēlojis. Tieši studiju laikā Pēterburgā jaunais mūziķis apjautis tautas dziesmu daili un to neaizstājamo vērtību latviešu mūzikas pasaules veidošanā. Viņš pierakstījis latgaliešu dziesmas no Antona Skrindas (1881–1918) kurš Pēterburgā studējis medicīnu, daži vākumi viņam piesūtīti arī no Latvijas  (M. Dravnieks no Saldus apgabala, J. Šmits no Ilmājas un J. Graubiņš no Grienvaldes). Trimdas laikā Vidusāzijā, kalnu apgabalā pie Taškentas Melngailis pierakstījis savdabīgās kirgīzu un uzbeku melodijas, kas kādā muitas punktā atceļā uz Latviju konfiscētas. Kopš 1913. gada gandrīz katru vasaru Emilis Melngailis pēc melodijām devies arī uz dzimteni. Sistemātiski ceļojumi pa dažādiem Latvijas novadiem vairākus gadu desmitus turpinās, kad 1920. gadā viņš atgriežas dzimtenē pavisam. Melngailis nenoguris apstaigā zemnieku sētas un nespējnieku patversmes gan Kurzemē, gan Vidzeme, gan Latgalē, aiznesdams sev līdzi daudzus tautā krātus dārgumus. Emili Melngaili interesē ne tikai tautas melodijas, bet arī dabas skaistums, apvidus vēsture, sadzīves ieražas, māju iekārtojums, kā arī koklētāji, āžragu pūtēji, stabuļu un somu dūdu spēlētāji un citi tautas muzikanti. Viņš saka: "Senatnes skaņu māksla ir centusies būt i koša, i grezna, i dažāda savā pilnatnībā." ("No atziņu pūra. Emilis Melngailis." "Māksla", 1974.01.01.) Sākumā Melngailis savās ekspedīcijās devies kājām, bet vēlāk, kad meldiju pierakstīšanai jau vajadzējis brilles, viņš paļāvies uz dujriteni, kā viņš saucis velosipēdu. Tā kā parastajam ritenim Melngailis bijis par smagu un to kalpošanas mūžs bijis īss, Ozolnieku velosipēdu fabrika, kas bija viena no vadošajām pirmskara Latvijā, uzkonstruēja komponistam īpaši celtspējīgu velosipēdu. Savas folklorista gaitas E. Melngailis sulīgā, sev vien raksturīgā valodas izteiksmē savulaik aprakstījis dažādos laikrakstos. Viņš stāsta par vidi, kurā tautas mūzika smelta, apraksta vecās teicējas, viņu latvisko seno valodu, mājas, kurās iegriezies, to iekārtu, visu apkārtnē raksturīgo (Birzniece, M. Mūsu rajona notēlojums literatūrā. Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.) 1984.08.16). Sevišķi komponists iemīļojis Kurzemes piekrasti, novadu, kas, pēc viņa vārdiem, "kā bāztin piebāzts ar mūziku" (Ojārs Zanders. "Dziesmu sudraba vācējs". "Skolotāju Avīze", 1974.02.06). Tomēr melodiju pierakstīšana ne vienmēr noritējusi gludi. Tā prasījusi gan laiku, gan  pacietību, jo īstie teicēji bijuši cienījamā, 80-90 gadu vecumā. Tad bija jāpielieto dažādas viltības, lai pamudinātu vecos ļaudis uz dziesmas teikšanu. Melngailis ņēmis palīgā gan glaimus un  laipnus vārdus, gan kādu konfekti, bet visbiežāk pudelīti salda šnabīša. "I kad tie iereibuši no salda malka i pašu dziesmām, tad spēj tikai rakstīt," saka Melngailis (Jānis Cīrulis. "Emilis Melngailis. Latvija Amerikā", 1958.03.08). Bet, kad arī tas nav līdzējis, gara mantu vācējs pats uzsācis kādu dziesmu un priecīgs konstatē: "Kad tas dvēseles aizžogs zem manu dziesmu atraismes sāk brukt, tad dziesmām nav gala…" (Emilis Melngailis. "Senatnes sudrabu vācot". "Tilts", 1975.04.01.). Komponists Aldonis Kalniņš par Melngaili teicis: "Visu mūžu senatnes sudrabu brienot, Melngailis līdz matu galiem piesūcās ar tautas mūziku, gan to pierakstot, gan to dzirdot un klausoties teicēju dzīvajā priekšnesumā. Dabiski, ka Melngaiļa kokle pati no sevis sāka skanēt kā no tautas mutes, ka viņa radītie oriģināli bija tautiskuma pārpilni. (Kalniņš, Aldonis. Ticības apliecinājums Emllim Melngailim. Māksla, 1974.01.01.) Melngailis bijis pirmais, kurš uzstāja, ka tautasdziesma un muzicēšana ir pilnvērtīga un aizraujoša arī bez apdarināšanas un aicinājis koncertos uzstāties tautas dziedātājus un muzikantus. 1925. gadā Melngaiļa un Skaņu mākslinieku kopas aicināti, uz galvaspilsētu  devušies suiti,  lai Konservatorijas zālē un vēl dažviet iepazīstinātu rīdziniekus ar Sensuitu vedību jeb kāzu dziesmām un mūziku. Vēlāk, jau 1935. gadā, pēc Viļa Lāča scenārija ir uzņemta filma "Dzimtene sauc", kur atainotas senās kāzu ierašas suitu novadā, bet 1939. gadā suiti savu mākslu rādījuši pat Zviedrijā.

Jaunajā Muzeju krātuvē Pulka ielā Rīgā šovakar, 7. decembrī, durvis vērs Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) izstāde „SAN”, ko iedvesmojusi pirmās latviešu skaņuplates 120. gadadiena. Izstādē apskatāma un arī noklausāma gan muzeja unikālā skaņu ierakstu kolekcija no pianolām un mūzikas lādītēm līdz kompaktdiskiem un MP3 atskaņotājiem, gan īpaši šai izstādei veidotas mūsdienu mākslinieku skaņas instalācijas. Varēsiet arī uzzināt, kāda skaņu ierakstiem saistība ar bitēm un eksotiskiem Indijas kukaiņiem. Izstāde sākas nevis ar tradicionāliem vēsturiskajiem skaņu ierakstiem un atskaņotājiem, bet gan speciāli šai izstādei radītu mākslas darbu. Vienkāršoti runājot, tās ir trīs viena virs otras novietotas finiera kastes ar iebūvētām kasetēm, slēdzi un tādu kā ļoti šauru kokli. Darba autors ir skaņu mākslinieks Maksims Šenteļevs: Skaņu trenažieri iemēģinām arī mēs ar izstādes kuratori Katrīnu Kūkoju. Un ne velti varam dzirdēt bites. Tām ir cieša saistība ar pirmo plaša patēriņa skaņas ierakstīšanas rīku – fonogrāfu, ko 1878.gadā patentēja Tomass Edisons. Izstādes apskati mēs sākam ar kādu citu mūsdienās maz pazīstamu skaņu ieraksta formu: pianolas ruļļiem, kas arī iezīmē Rakstniecības un mūzikas muzeja skaņu ierakstu krājuma savdabību. Savukārt izstādes apskati noslēdzam ar vizuāli iespaidīgu skaņu sienu, ko veido dažādos augstumos iekarināti aparāti mūzikas ierakstīšanai un atskaņošanai. Skaņu dušas kabīnē nepagūstu iekāpt, jo Katrīna Kūkoja sarūpējusi retu iespēju ielūkoties Rakstniecības un mūzikas muzeja skaņu ierakstu krājumā, kas ir jaunās izstādes pamatā, bet apmeklētājiem ikdienā nav redzams. Šeit satieku audio krājuma glabātāju un vēsturisku skaņu ierakstu restaurācijas burvi Juri Lubēju. Kamēr Rakstniecības un mūzikas muzeja jaunās mājas apmeklētājiem Vecrīgā vēl top, tieši skolēnu grupas pašlaik ir galvenie izstāžu apmeklētāji Muzeju krātuvē Pulka ielā, Dzegužkalnā, kas ir nostāk no ierastās galvaspilsētas muzeju takas. Izstāde „SAN” te būs skatāma vēl gadu, kad to nomainīs nākamā – par kino tematiku.

Etnomūzikā ir vesels saraksts ar mūzikas instrumentiem, kurus vairums mūzikas mīļotāji pat lāgā neatpazīst. Taču ne tikai gadsimtu seni instrumenti priecē mūsu ausis, mazzināmi ir arī visai sarežģīti 20. gadsimta "izgudrojumi", piemēram, teremins. Kā tie tapuši, kā tos spēlē un kuram ir tiesības pasludināt kādu mūzikas instrumentu par unikālu un instrumentu saimei piederošu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. "Ja tiek radīts kāds jauns instruments, visdrīzāk tas ir zināms šim radītājam, viņa tuvākajām aprindām un līdz kaut kādām autoritatīvām komisijām pat nenonāk," vērtē Valdis Muktupāvels. "Iespējams, ja šis izgudrojums nonāktu patentu birojos, tad gan speciālisti salīdzina ar jau reģistrētiem atklājumiem un tad fiksē, vai nu tas ir jauns vai nē. Protams, ka plašāk pazīstami kļūst ne visi no jaunizgudrotajiem instrumentiem, bet visdrīzāk tādi, kuri atbilst, es teiktu, diviem galvenajiem kritērijiem: viens, ka tas būtu komerciāli izplatāms un tātad gan izmaksas ir pieņemamas un arī tas, ko par šīm izmaksām var dabūt pretī; otrs, protams, ir kritērijs, vai tas atbilst kādai noteiktai muzikālajai vajadzībai." Kā piemēru etnomuzikologs min hangu, kurš ir arī iecienīts un labi zināms Latvijā. "Kā instruments viņš faktiski ir 21. gadsimta instruments. Uz gadu tūkstošu robežas apmēram viņš jau parādījās zināms Šveicē. Tāds Felikss Ruaners un Sabīne Šērere. Pirms tam bija pētījumi, par pamatu viņi ņēma jau pazīstamu tautas mūzikā instrumentu. Karību salās ir tādas tērauda bungas, pareizāk sakot, vecas degvielas kannas, kuras tālāk pārtaisa par mūzikas instrumentiem," atkāj Valdis Muktupāvels. "Bet, lūk, šie Bernē dzīvojošie šveicieši vienkārši papētīja vairāk akustiskās īpašības, kā tur rezonanse veidojas, pielietoja ideju par tā saukto helmholca telpu, respektīvi, ka noteikta slēgta telpa ir ar savu pašsvārstību frekvenci, rezonanses frekvenci. Izpētīja, kā šī frekvence iedarbojas uz citām skaņām. Un faktiski eksperimentu un arī teorētisku atzinumu rezultātā radīja šo te hangu, kurš izrādījās arī komerciāli ļoti veiksmīgs instruments. Tāds viņš savu ceļu pasaulē iet. Ļoti daudzi no šiem atradumiem tā arī paliek pie saviem izgudrotājiem." Rakstniecībās un mūzikas muzejā varēs aplūkot restaurētu pianolu - pašspēlējošās mehāniskās klavieres Pašspēlējošās mehāniskās klavieres jeb pianola bija populārs mūzikas instruments 20. gs. sākumā. Ar  plēšām izsūkts gaiss darbināja veltnīti ar perforētu papīra rulli, tādejādi izvilinot melodiju no pianolas. Nule kā Rakstniecības un mūzikas muzejā pabeigts darbs pie šādas pianolas restaurācijas. Sižetā skan Vācijā ierakstītā Ferenza Lista „ Rūķu deja”, ko atskaņoja uz Rakstniecības un mūzikas muzejā (RMM) nule restaurētās pianolas. Tās ir pašspēlējošas klavieres, no kurām, minot pedāļus, atskan melodija, kas  caurumiņu veidā iestrādāta papīra rullī. Pirmajā brīdī pianola atgādina to pašu pianīnu jeb klavieres ar vertikāli novietotām stīgām, bet ērģeļu būvētājs un restaurators Alvis Melbārdis ir noņēmis instrumenta priekšējo korpusu virs taustiņiem un atklājas skats, kas vairāk piedienētu automašīnas iekšienei, kad noņemts motora pārsegs, tiesa, ļoti senas automašīnas modelim. Simtiem gumijas caurulīšu, vairākas plēšas un vidū veltnis ar perforēta papīra rulli. Par pianolas darbību stāsta Alvis Melbārdis. Šo  instrumentu 19. gs. 90. gados izgudroja amerikāņu uzņēmējs, dizainers, klavieru un ērģeļu ražotājs Edvīns Skots Votejs. Viņš plaši reklamēja savu jaunizgudroto instrumentu, un pirmās pianolas tirdzniecībā parādījās 1898. gadā. Sākotnēji tās maksāja 250 ASV dolārus, vēlāk cena samazinājās, bet  savā  neilgajā pastāvēšanas laikā (aptuveni līdz 20. gs. 30 gadiem) pianola  bija dārgs instruments. RMM esošā pianola tika izgatavota jau instrumenta popularitātes  norieta laikā, pirms vairāk nekā 90 gadiem Anglijā pēc Amerikāņu mūzikas instrumentu ražošanas uzņēmuma „Aeolian Company” patenta.  Kāds bija konkrētās pianolas mūžs, stāsta RMM projektu vadītāja Katrīna Kūkoja. Visi interesenti drīz arī varēs aplūkot šo savdabīgo instrumentu, jo 7. decembrī Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē, Pulka ielā 8, tiks atklāta skaņu ierakstu izstāde “SAN” un līdz pat nākamā gada septembrim pianola būs tur  apskatāma.

Ikviens no mums var rakstīt! Pārliecināta ir rakstniece Inga Žolude, kura kopā ar mākslinieku Reini Pētersonu ir autore izdevumam "Raksti!". Kā radās vēlme pētīt un skaidrot, kas ir svarīgākais, ko zināt topošajam rakstniekam, Kultūras rondo pārrunājam ar Ingu Žoludi. Izdevums "Raksti!" ir interaktīvā grāmata, kas paredz aktīvu paša darbošanos, domāta ikvienam ieinteresētajam, neatkarīgi no vecuma un dzīves pieredzes, ikvienam, kurš gan zina, ko nozīmē rakstīt, taču vēlas pamēģināt, kā tas būtu — sarakstīt stāstu pašam. Inga Žolude ir ne tikai pārliecināta, ka ikviens var rakstīt, bet arī vairs nesaka citiem - lūdzu, neraksti. Drīzāk rosina un mudina cilvēkus rakstīt. Rakstniece Inga Žolude kopā ar mākslinieku Reini Pētersonu kopīgi radījuši ceļvedi-rokasgrāmatu tiem, kas ir pietiekami drosmīgi un aktīvi, lai pamēģinātu atraisīt savu sacerētāja talantu. Grāmatas sākumā doti padomi, kā radīt sava stāsta varoni, un katrā nākamā lappusē piedāvātie vingrinājumi ļaus soli pa solim sarakstīt pašam savu grāmatu. Protams, šī savā ziņā būs “darba burtnīca” — tomēr tieši tāds ir jebkurš labs sākums! Grāmatas "Raksti!" atvēršanas svētki būs 22. novembrī Valodu māja. Uz pasākumu aicināts ikviens, kurš raksta vai vēlas rakstīt. Tā būs ekspress konference par rakstīšanu ar vairāku rakstnieku un dzejnieku piedalīšanos. Savukārt 26. novembrī, pulksten 17.00 Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūrtelpā "Tintnīca" notiks ceturtais cikla "Tintnīca sapņotājiem" pasākums – atvērtā koprakstīšana jeb radošais vakars "Rakstīt romānu rutīnā raiti". Grāmatu "Raksti!" izdevis Jāņa Rozes apgāds.

Šogad aprit 140 gadu, kopš dzimis viens no daudzpusīgākajiem latviešu “zelta paaudzes” māksliniekiem – gleznotājs, grafiķis, keramiķis, interjera dizainers un aizrautīgs “latviskā koda” meklētājs mākslā Ansis Cīrulis. Viņam veltīts koncertuzvedums "Ansis Cīrulis. Ģēnijs. Latvietis." nedēļas nogalē izskanēs Dzintaru koncertzālē. To veido spožs mākslinieku ansamblis – diriģents Sigvards Kļava un Latvijas Radio kora solisti, dramaturģe Nora Ikstena un māksliniece Anna Heinrihsone. Intriģējošā divu Cīruļu duetā uz skatuves saspēlēsies Vilis Daudziņš un Jānis Šipkēvics. Dzintaru koncertzāles izvēle uzvedumam par Ansi Cīruli nav nejauša: Cīrulis ir dzimis jūrmalnieks, un mūža nogalē, 20.gadsimta 30.gados, viņš tolaik jaunajai kultūrvietai radīja sienas gleznojumus, kas joprojām apskatāmi koncertzāles foajē. Pianista Riharda Plešanova izspēlētās Cīruļa laikabiedra, komponista Jēkaba Graubiņa miniatūras iedod kamertoni visam iestudējumam: skaņu ainavas mijas ar poētisku Anša Cīruļa dzīvesstāstu, ko izspēlē divi Cīruļi – praktiskais un racionālais Viļa Daudziņa Cīrulis un dvēseliskais sapņotājs – “cīrulītis mazputniņš” – ko izdzied Jānis Šipkēvics jeb Shipsea. Skaņu ietvaru uzvedumam radījis Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava. Diriģents atzīst, ka atrast atbilstošu skanējumu Anša Cīruļa mākslinieciskajam rokrakstam un dvēseles izjūtai nemaz nav bijis viegli. Ansim Cīrulim veltītais iestudējums tapis Sigvarda Kļavas, rakstnieces Noras Ikstenas un mākslinieces Annas Heinrihsones ciešā radošā partnerībā, kas jau pārbaudīta, kopīgi veidojot jauno, bet vēl neapskatāmo Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīciju. Šajā uzvedumā par atspēriena punktu Annai Heinrihsonei kļuvis Cīruļa alfabēts, kas šodien atdzimis par latviskā burtveidola stila ikonu. Dzimis 19.gadsimta 80.gados namdara ģimenē, Ansis Cīrulis sākumā mācījās par mūrnieku un amatnieku, pamazām izkopa zīmēšanas talantu un sešas ziemas pavadīja mācībās Parīzē. Aktierim Vilim Daudziņam šajā iestudējumā ir ilgi gaidīts un reizē ļoti sarežģīts uzdevums: viņš uz skatuves ne vien stāsta Anša Cīruļa dzīvi, bet vienlaikus arī zīmē un glezno. Daudziņš savulaik beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu kā metālmākslinieks. Līdzīgi kā Annai Heinrihsonei, arī Vilim Daudziņam skolas gados Anša Cīruļa un laikabiedru ornamentālā māksla nebija tuva. Interesēja zviedru dizaina askētisms, konstruktīvas formas. Ornamentu patika atnākusi pavisam nesen. Pirms un pēc koncerta apmeklētāji varēs apskatīt arī nelielu Anša Cīruļa darbu izstādi – uz Dzintaru koncertzāli būs atceļojis gan Rīgas pils Sūtņu zāles krēsls un vairākas zīmotnes, Cīruļa alfabēta klišeja un caur lupu pētāmas pilsētu ģerboņu un naudaszīmes skices. Nākotnē iecerēts koncertzāles telpās atvēlēt vietu pastāvīgai interaktīvai pieturvietai par Ansi Cīruli. Ja vēlaties vēl ko uzzināt par mākslinieku Ansim Cīrulim veltītā iestudējuma tapšanu, Latvijas Radio 3 piedāvā sarunu arī ar uzveduma libreta autori, rakstnieci Noru Ikstenu.

Šis laiks, kad dabā kokiem birst lapas un apkārt sāk valdīt visai liela pelēcība, senatnē tika uzskatīts par veļu laiku. Dažādās tautās tradīcijas mirušo godināšanai ir atšķirīgas. Latviešiem, šķiet, tā vairs nav norma lauku māju bēniņos glabāt zārku vai jestri dancot un spēlēt mūziku pēc bērēm, kā to darīja mūsu senči. Tomēr bērēs mirušā zārku cilvēki joprojām mēdz apsegt ar vilnas segu, lai aizgājējam siltāk, no mirušā atvadāmies ar trim saujām smilšu, un tad atkal aizgājējs ir kopā ar mums bēru mielastā, tikai - ar sakrustotu nazīti un dakšiņu pāri šķīvim un otrādi apgāztu glāzi. Tautas tradīcijas šeit mijas ar kristīgajām, un pēdējos gados Latvijā atvadu ceremonijās biežāk izskan aplausi - kā simbols dzīves svinēšanai un kā pateicība aizgājējam. Apbedīšanas tradīcijas Rīgā laiku lokos šoreiz iepazīsim Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā kopā ar vēsturnieci, muzejpedagoģi Irēnu Strēli. No Amerikas nākušo Halovīna svētku priekšsākumi meklējami Eiropā Tuvojas laiks, kad daudzviet pasaulē  ļaudis tērpsies spoku, raganu, ģindeņu, velnu un vēl visvisādu mošķu maskās. Kā viens no simboliem Halovīna svētkiem ir  izdobts ķirbis ar pabaisu ģīmi un sveci iekšpusē. Svētki, kurus Latvijā visbiežāk svin bērni un jaunieši un kuru svinēšanas kultūra atnākus  no Amerikas. Bet šo svētku izcelsme ir meklējama tepat Eiropā un to svinēšanai var atrast daudzas paralēles ar mūsu tautas tradīcijām – budēļos jeb ķekatās iešanu. Par to, kā izgrebts kālis pārtapa par ķirbi un kā mūsu senču mītiskā domāšana ir izvērtusies spokainos svētkos  stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja eksperts un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis.  

Stāsta pianists Ventis Zilberts Ja mūsdienās mūziķiem jautātu par šādas iestādes eksistenci, daudzi, arī pieredzējuši speciālisti, nerunājot par vienkāršiem interesentiem, raustītu plecus, sak, neesam dzirdējuši gan. Bet tāda pastāvēja  XX gs. otrajā pusē veselu trešdaļu gadsimta Austrālijas pilsētā Adelaidē. To tālajā 1961. gadā dibināja un sāka veidot pazīstamie sabiedriskie darbinieki trimdas sabiedrībā Austrālijā Ēriks un Margarita Biezaiši. Laika gaitā tikuši savākti apmēram 22 tūkstoši kompozīciju visdažādākajos žanros – tikai latviešu komponistu darbi, autoru skaitam pārsniedzot piecus simtus. Pagājušā gadsimta 60., 70. un 80. gados trimdas latviešu sabiedrībai tā saucamā dzelzs priekškara dēļ nebija gandrīz  nekādu iespēju iegūt un izmantot arī materiālus, kas glabājās bibliotēkās Latvijā. Ēriks Biezaitis laika gaitā pašaizliedzīgi, apbraukājot latviešu komponistu mītnes zemes Amerikā un Eiropā, no tur dzīvojošiem autoriem vāca viņu sacerējumus, vēlāk tos sistematizēja un interesentiem pa pastu par nelielu atlīdzību izsūtīja vajadzīgās kompozīcijas. Krātuvē Austrālijā nonāca arī neliela daļa Latvijā dzīvojošo komponistu darbu – tos atveda radinieki, draugi, paziņas. Ēriks Biezaitis Mūzikas kataloga priekšvārdā minējis, ka ne visi krātuvē uzņemto darbu autori ir komponisti šī vārda īstajā nozīmē, bet arī visvienkāršākās dziesmas vai mazi instrumentāldarbiņi ir daudzreiz noderējuši trimdas sabiedrībā, piebilstot, ka darbu patieso vērtību atsijās laiks… Nejaušā tikšanās reizē ar Austrālijas latviešiem Rīgā 80. gados dabūju Ērika Biezaiša adresi, aizrakstīju viņam, un sākās mūsu draudzīgā sarakste. Aizsūtīju, piemēram, krātuvei viņu interesējošas notis, kuru tur nebija – virkni Ādolfa Ābeles, Leonīda Vīgnera, Romualda Kalsona, Paula Dambja kompozīciju kopijas, pretī saņemot vismaz 10 reizes vairāk – pasta sūtījumā bija četras lielas kastes ar trimdas komponistu vokālās un instrumentālās mūzikas opusiem – tolaik neatsverama bagātība. Atceros kādu mazu epizodi no sarakstes ar krātuves darbiniekiem. Mani ieinteresēja dažas kompozīcijas, par kuru eksistenci uzzināju no Krātuves kataloga, proti, trimdas komponista Jāņa Kalniņa darbu sarakstā bija četras oriģinālkompozīcijas ar Nerātno dainu tekstiem, kā vēlāk izrādījās – vienīgais šāda žanra devums latviešu mūzikā. Pēc ilgāka laika saņēmu minētos opusus ar mazu piebildi: "Esiet gan diskrēts pielietojumā!" Pēc Ērika Biezaiša aiziešanas mūžībā 1994. gadā Mūzikas krātuve Adelaidē pārtrauca savu darbību, 1996. gadā viss krājums tika pārvests uz Rakstniecības un mūzikas muzeju Latvijā. Šie materiāli ir iepludināti kopējā datu bāzē, kur katrai vienībai ir piebilde – "no Biezaiša mūzikas krātuves". Manuprāt, lielākā vērtība ir tie trimdas latviešu komponistu darbi, kuri nav atrodami citās publiskajās mūzikas krātuvēs Latvijā – Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un JVLMA bibliotēkas nošu nodaļā. Ja kāds grib iepazīties kaut vai ar Jāņa Kalniņa komponētajiem un manis pieminētajiem "Nerātno dainu" paraugiem, jādodas uz  Rakstniecības un mūzikas muzeju – laipni lūgti!

Stāsta džeza mūzikas menedžere, žurnāliste, sabiedrisko attiecību speciāliste un dzejniece Aleksandra Line Vai zini, ka savulaik Valsts elektrotehniskā fabrika VEF, kura, kā mēdz teikt, ražoja visu — sākot no adatas līdz pat lidmašīnai, bija iegādājusies oficiālo licenci no amerikāņu inženiera Lorensa Hamonda un tepat Rīgā sāka ražot elektriskās Hammond jeb Hamonda ērģeles? Daudzi joprojām nespēj tam noticēt, bet VEF vēstures muzejā ir saglabājušies pierādījumi tam, ka pašmāju Hamondu izgatavošanai tika izmantota Latvijas mežos iegūtā koksne un arī unikāls slavenā mākslinieka Ādolfa Irbītes dizains.  Lorenss Hamonds bija amerikāņu inženieris un uzņēmējs. Viņš nebija mūziķis, tomēr viņam patika eksperimentēt ar dažādām skaņas ģenerēšanas metodēm, kā rezultātā tika radītas sensacionālās elektriskās ērģeles, ko patentēja 1934. gadā. Viens no pirmajiem viņa izgudrojumu novērtēja amerikaņu uzņēmējs, konveijera ražošanas "tēvs" Henrijs Fords un komponists Džordžs Gēršvins. Jau pēc trim gadiem par Hamonda ērģelēm uzzināja arī Latvijā — 1937. gadā šādas elektriskās ērģeles sāka ražot Valsts Elektrotehniskā fabrika, un drīz vien tās valstī kļuva ļoti pieprasītas. Līdzīgi kā Amerikā, arī Latvijā sākotnēji risinājās strīdi par to, vai ar elektrību radītās skaņas pilnvērtīgi aizstāj stabuļu ērģeļu skanējumu. Tomēr instruments bija pieprasīts ne vien skaņas kvalitātes dēļ, bet arī tāpēc, ka bija daudz lētāks nekā stabuļu ērģeles — un VEF muzejā tika atrastas liecības par vismaz desmit Latvijā saražotajiem instrumentiem. Divi no tiem — Rakstniecības un mūzikas muzeja un Dailes teātra eksemplāri — ir bēdīgā stāvoklī. Dailes teātra ērģeles, reiz atrastas metājamies teātra noliktavā, nokrāsotas tumši sarkanā krāsā kādas izrādes vajadzībām. "Klasikas" direktore, muzikoloģe Gunda Vaivode zina stāstīt, ka instrumenta pārkrāsošana bijusi scenogrāfa ideja: "Tā nebija veiksmīga... Tāpēc šis instruments vairs nav muzejiska vērtība, bet tas nekādā ziņā nav lēts rekvizīts, jo ir spēlējams, un tas reizumis tiek arī izmantots. Latvijas Radio rīcībā ir pat tā ieraksts! Pārkrāsošana neietekmē skaņu. Instruments joprojām ir mūsu redzeslokā un tiek domāts par tā vizuālā veidola atjaunošanu." Bet ir arī vēl viens, vislabāk saglabājies Hamonds — to 1937. gadā Liepājas Lutera baznīcai uzdāvinājis Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis, ziedojot 10 000 latu ērģeļu iegādei. Daudzus gadus arī tas nebija lietošanas kārtībā, tāpēc, lai atjaunotu un saglabātu mūsu valsts kultūrvēsturisko mantojumu, kultūras projektu vadītāja Antra Dreģe pagājušogad sāka ziedojumu kampaņu, piesaistīja līdzekļus un speciālistus no Latvijas un Nīderlandes, un visu šo darbību rezultātā Latvijas Hamonds šovasar sācis skanēt! Kā to atzīst pieredzējušais ērģeļu restaurators Ganderts de Bo, Rīgā ražotās ērģeles ir vecākas par citiem instrumentiem, uz kuriem parasti muzicē pasaulē, tādēļ tām ir īpaša vērtība. Nākotnē vēl jāparūpējas par instrumenta koka daļu restaurāciju, jāturpina atjaunot skaņu mehānismi, jāmaina ērģeļu motors, nepieciešams risināt arī ērģeļu telpas siltuma jautājumu ziemas periodā. Bet jau šovasar tika aizvadīta pirmā koncertsezona un uzsāktas sarunas ar izglītības iestādēm, lai uz šī vēsturiskā instrumenta varētu trenēties studenti.   

Līgo karogs, interaktīvā dārgumu siena „Laika upe”, kormūzikas klausīšanās krēsli un multimediāla instalācija „Lielākais koris pasaulē”. Kultūras rondo devies uz Mežaparku, lai iepazītos ar „Dziesmusvētku telpu”. Aptuveni mēnesis ir atlicis, līdz Rīgu pieskandinās Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku dalībnieki, bet Mežaparka lielajā estrādē svētki jau ir sākušies. Par to parūpējušies Rakstniecības un mūzikas muzeja darbinieki, sadarbojoties ar daudziem dažādu mākslu pārstāvjiem. Mežaparka Lielās estrādes jeb Sidraba birzs Ziemeļrietumu spārnā atklāta Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) pastāvīgo ekspozīcija "Dziesmusvētku telpa", kas veidota par godu Pirmo vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku 150 gadu jubilejai. Izstāde veidota divos stāvos, kas saturiski un funkcionāli viens otru papildina. "Dziesmusvētku telpas" pirmā stāva saturu veido četri objekti - "Līgo karogs", interaktīvā dārgumu siena "Laika upe", kormūzikas klausīšanās krēsli un multimediāla instalācija "Lielākais koris pasaulē". Katrs no objektiem rada īpašu sajūtu mijiedarbei ar dziesmu un deju svētku tradīciju. Ekspozīcijas otrais stāvs atvēlēts "Dziesmusvētku telpas" izglītības programmai. Tā ir vieta, kur satikties, diskutēt un uzklausīt. Brīvpieejas grāmatu plauktā apskatāmie dziesmusvētku katalogi, novadu svētku grāmatas, izdevumi par personībām un kolektīviem dod iespēju izzināt un pētīt dziesmusvētku tradīcijas vēsturi Latvijā un pasaulē. Kultūras rondo tiekamies ar dažiem no "Dziesmusvētku telpas" veidotājiem. Iepazīstina Rakstniecības un mūzikas muzeja vadītāja Iveta Ruskule, diriģents, šajā reizē skaņu dizainers Sigvards Kļava, video mākslinieks Roberts Rubīns, arhitekts Austris Mailītis, pētnieces un mākslas ekspertes Ieva Ezeriete, Daiga Bondare, Rūta Līcīte, mākslinieks Ivars Mailītis, māksliniece Lote Vilma Vītiņa un Līgo karoga projekta komandas pārstāvji - izšuvējas Elīza Māra Kamradze-Tūtere un Māra Juška un mākslinieks Egils Kurpnieks.    

Stāsta muzikoloģe Gunda Miķelsone 1918. gada 7. janvārī Maskavā piedzima Mavriks Vulfsons. Vasarā tālu pāri okeāniem pasaulē nāca Nelsons Mandela un Leonards Bernsteins, bet 9. augustā Pēterburgā pasauli ieraudzīja Hermanis Brauns – tātad šogad izcilo pianistu, koncertmeistaru un pedagogu pieminēsim viņa 105. dzimšanas dienā. Hermaņa Brauna praktiskā darbošanās sākas agri – 15 gadu vecumā viņu par pianistu–koncertmeistaru darbā uzņēma tolaik pazīstamajā Silvijas Budo horeogrāfiskajā studijā un jau jaunības gados parādījās viņam raksturīgais spožais, dzirkstošais, aizrautīgais piesitiens un temperamentīgais spēles stils. Un līdzās šīm žilbinošajām raksturībām arī vēl kāda pianista zelta īpašība – fenomenālas spējas jebkuru skaņdarbu momentā nolasīt no lapas. Šajā jautājumā vienu atmiņu ainu mums sagādājis Aivars Vaivarājs žurnāla “Zvaigzne” 1959.  gada 2. janvāra izdevumā: “Ja jums konservatorijas kārtējo pavasara eksāmenu laikā pie klases nr. 23., ko sauc par “komponistu klasi” agrā rīta stundā pagadītos sastapt vairākus satrauktus jauniešus, kas, nošu papīru rokā turēdami, cits citam izmisuma pilnā balsī apjautājas, kāpēc vēl Hermanis Brauns nav atnācis, tad nebrīnieties. (..) Pēc taisnības ikviens no šiem autoriem jau arī pats māk spēlēt klavieres, taču ej nu tekoši un veikli izspēlē visus tos sarežģītos muzikālo domu gājienus, kurus pats esi te sapiņķerējis... Nekur jau arī nav rakstīts, ka savi darbi jāizpilda pašam. Un tāpēc katrs autors pacenties individuālā kārtā sameklēt savu izpildītāju, bet eksāmena rītā atklājas, ka lielai daļai jauno komponistu šis “savs” ... ir Hermanis Brauns.” Tomēr ne vienmēr viss izdevās tik spīdoši, kā iecerēts. Daiga Mazvērsīte žurnāla “Ievas Stāsti” 2016. gada 2. septembra laidienā raksta: “Reiz gan gadījies misēklis kādā radio pārraidē. Brauns uzaicināts pie mikrofona atskaņot nevienam nepazīstamus rumāņu un bulgāru komponistu skaņdarbus. Pianists paļāvies, ka nolasīs no lapas, un nebija pat apskatījies notis. Dažus skaņdarbus nospēlējis, Brauns uz klavierēm nolika nākamo krājumu un pēc pirmās lappuses apstājās. Klusums ēterā! Kas noticis? Izrādās, jaunizdoto nošu krājumam nebija atgrieztas lappuses un Brauns nevarēja pāršķirt nākamo lapu…” Papildus pedagoga darbam Brauns bija arī ilggadējs Radiofona un Latvijas Valsts filharmonijas koncertmeistars, tādējādi kopā ar tolaik vadošajiem latviešu mūziķiem atskaņojis latviešu kamermūzikas klasiku, kā arī veidojis vairākus koncertciklus toreizējā Latvijas Valsts filharmonijā, piemēram, “Visas Alfrēda Kalniņa solodziesmas” un “Latviešu vokālā mūzika”. Savukārt priekšstatu par ārzemju komponistu darbu atskaņošanas biežumu var gūt, izpētot Hermaņa Brauna korespondenci. Arhīvos pieejamos materiālos ir vēstules vai kopā ar atsūtītām partitūrām veltījumi–piezīmes no dažādiem Padomju Sociālistisko Republiku komponistiem. Vēstuļu apmaiņa notikusi arī “otrpus žogam”, un te nu mēs esam nonākuši līdz stāsta galvenajai atslēgai. Rakstniecības un mūzikas muzeja arhīvā atrodamas divas vēstules no Bendžamina Britena sakretāriem – abas vieno solījums atsūtīt jaunākos sagatavotos darbus un pateicība par līdz šim jau atskaņotajiem. Ar Britenu Brauns visticamāk iepazinās 1964. gadā, kad britu komponists kopā ar Londonas Karaliskās operas mazās trupas māksliniekiem ieradās koncerttūrē Latvijas Nacionālajā operā jeb toreizējā PSR Valsts operas un baleta teātrī. 1971. gada 4. janvārī Bendžamina Britena sekretārs raksta Hermanim Braunam šādu vēstuli: “Dārgais mister Braun! Misters Britens pateicas par Jūsu vēstuli un jauko kartīti un cer vairākos piegājienos nosūtīt gandrīz visus Jūsu prasītos opusus. Viens no numuriem, “Gana dziesma”, nav pieejams, bet pārējie kopā ar mistera Britena komplimentiem drīz nonāks pie Jums.” Savukārt 1973. gada 12. decembrī Britena asistente Rozamunde Strouda raksta: “Dārgais profesor Braun! Misters Britens ļoti pateicas par jūsu kartīti un laba vēlējumiem viņa dzimšanas dienā. Viņš cer, ka neņemsiet ļaunā viņa paša nespēju atbildēt – līdzās tam, ka mistera Britena dzimšanas diena ir kalpojusi par iemeslu veselam lērumam jaunas korespondences, viņš pagājušā gada laikā bijis nopietni saslimis. Misters Britens bija ļoti ieinteresēts dzirdēt par jūsu tulkotajiem viņa darbu atskaņojumiem Rīgā un cer, ka Cantata Misericordium atskaņojums veicās lieliski. [..] Viņš sūta laba vēlējumus un pateicas par jūsu vēstuli.”

Dzejnieks, atdzejotājs, esejists Hermanis Marģers Majevskis (1951. - 2001.) pieder pie izcilo dzejnieku, atdzejotāju paaudzes, kuri literatūrā ienāca pagājušā gadsimta 70. gados. Hermaņa Marģera Majevska dzīve noritējusi starp Latviju un Lietuvu, un šobrīd tieši Lietuvas puse devusi savu ieguldījumu, lai atgādinātu par dzejnieku. Izdevniecībā “Hieronimus” latviešu – lietuviešu bilingvālā izdevumā iznākusi dzejas izlase “Pretstraumes čuksti”, kurā apkopoti un atdzejoti lietuviski gandrīz visi viņa dzejoļi no iepriekšējiem krājumiem. Īsu brīdi, no 1974. līdz 1975. gadam strādājis arī Latvijas Radio literāro raidījumu redakcijā. Tālākā Radio fonotēkā glabātā intervija ar dzejnieku Valdi Luksu tā laika ideoloģijas nospiedumu dēļ vairs nav atskaņojama, taču balss turpina skanēt, un ik pa laikam Hermaņa Marģera Majevska dzeju, un arī atdzejojumus sev atklāj un novērtē šīs paaudzes dzejnieki.  Kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem, Hermaņa Marģera Majevska dzīve  gan darba, gan privātu apstākļu dēļ, noritējusi starp Latviju un Lietuvu, un šobrīd tieši Lietuvas puse devusi lielu ieguldījumu dzejnieka atgādināšanā. Izdevniecībā “Hieronimus”  latviešu – lietuviešu bilingvālā izdevumā iznākusi Hermaņa Marģera Majevska dzejas izlase “Pretstraumes čuksti”, kurā apkopoti, gan latviski, gan atdzejoti lietuviski – gandrīz visi viņa dzejoļi no iznākušajiem trim krājumiem. Grāmatas atvēršanas svētki gaidāmi 15. decembrī, Muzeju krātuvē Pārdaugavā, Rakstniecības un mūzikas muzeja sarīkojumu zālē “Tintnīca”. Raidījuma Augstāk par zemi viesi – dzejniece, tulkotāja rakstniece Inese Paklone un dzejnieks, atdzejotājs, literatūrpētnieks, kurš pētījis arī Hermaņa Marģera  Majevska dzīvi un devumu – Marians Rižijs. “Hermaņa Marģera Majevska dzejā gandrīz nav “āķīšu”, kas saķertos ar Latvijas dzejas tradīcijas acīmredzamo slāni alūziju, stilizāciju, kultūras kodu izmantojumā. Savā ziņā Majevskis savas dzejas pasaules īstenošanas vajadzībām izauda pats savu kultūras lauku un intertekstuālo atsauču tīklu – gan atdzejodams, gan rakstīdams par izcilajiem Eiropas dzejniekiem, kas pārstāv t. s. metafizisko skatījumu uz esamību.” – šādi Marians Rižijs secina aprakstā pie Hermaņa Marģera Majevska šķirkļa portālā literatura.lv. Sajūta, ka viņš no savas paaudzes palicis līdz galam nenovērtēts, gluži nepamatota nav. Dzīves laikā – vienmēr uzteikts, un tomēr, līdz pat mūsdienām, ne gluži līdzās sava laika lielajiem meistariem – Knutam Skujeniekam, Jānim Rokpelnim, Leonam Briedim. Dzīves laikā šī nepietiekamības sajūta varētu būt kā uguns. Un arī atrašanos uz robežas savā dzīvē Hermanis Marģers Majevskis iepazinis labi. Desmit gadu vecumā viņš pieredz tēva nāvi. Astoņgadīgās skolas kursu Marģers Kukainis pabeidz Cēsu sanatorijas skolā, un veselības problēmu dēļ viņam vēlāk nākas pamest sekmīgi uzsākto darbu televīzijā. Viņš nemaz nevar būt kā citi. Henrika Kukaine ir Hermaņa Marģera Majevska otrā sieva, Viļņas poliete, un tieši pateicoties viņas neatlaidībai tapis bilingvālais dzejas krājums “Pretstraumes čuksti”. Šai krājumā ir arī dzejnieka pirmās dzīvesbiedres, izcilās lietuviešu dzejnieces Juditas Vaičūnaites atdzejoti viņa dzejoļi, Marģers Majevskis savukārt bija latviskojis Vaičūnaites dzejas krājumu “Zemei pieskaroties”. Šie biogrāfijas fakti arī ir atminējums, kāpēc Hermanis Marģers Majevskis, līdzās Knutam Skujeniekam, Pēterim Brūverim, bija kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem latviešu – lietuviešu kultūru starpniekiem. Dzejnieks Vlads Brazjūns, Latvijas literatūras gada balvas par mūža ieguldījumu atdzejā, kā arī Baltijas asamblejas balvas laureāts, atdzejotājs Hermaņa Marģera Majevska krājumā “Pretstraumes čuksti”. Atdzejotāju vidū arī Judita Vaičūnaite, Vaidots Daunis, Almis Grībausks, Antans Jonīns. Lietuviešu dzejnieku pulciņš, kuru acīmredzot, vieno spēja un interese atdzejot latviešu dzeju. Latvijas Radio fonotēkā ierakstu, kuros viņš būtu lasījis dzeju, nav, Radio tolaik bija pieņemts, ka dzeju skandē aktieri. Taču raidījumu ievadvārdos Hermaņa Marģera Majevska balss skan.

Nobela prēmija piešķirta zviedru paleoģenētiķim Svantem Pēbo. Viņš pētījis seno cilvēku genomu, nākot klajā ar ļoti interesantiem atzinumiem par neandertāliešiem un Homo Sapiens. Ko zinām par mūsu priekštečiem? Ko esam mantojuši no cilvēkiem, kas šo planētu apdzīvoja cilvēces pirmsākumos? Vai pētot seno cilvēku genomu, varam ko būtisku uzzināt arī par mūsdienu cilvēka fizioloģiju, skaidro antropoloģe Aili Marnica un Rīgas Stradiņa universitātes emeritētā profesore Erika Nagle. 67 gadus vecais Pēbo, kurš ir viens no paleoģenētikas dibinātājiem, sekvencējis neandertālieša genomu un atklājis hominīnus denisoviešus. Pēbo pētījumi arī apliecinājuši, ka gan neandertāliešu, gan denisoviešu gēni sastopami mūsdienu cilvēkos. "Parādot ģenētiskās atšķirības starp visiem pašlaik dzīvojošajiem cilvēkiem un izmirušajiem hominīniem, viņa atklājumi sniedz pamatu pētījumiem par to, kas mūs padara unikālus kā cilvēkus," sacīts Nobela prēmiju komitejas paziņojumā. "Šai senajai gēnu plūsmai līdz mūsdienu cilvēkiem ir fizioloģiska nozīme šodien, piemēram, tā ietekmē to, kā mūsu imūnsistēma reaģē uz infekcijām," norādījusi komiteja. Hominīni ir cilvēkpērtiķu un cilvēka dzimtas cilts, kurā apvienotas visas cilvēku sugas pēc nodalīšanās no tuvākās radniecīgās līnijas – šimpanžu cilts. Vienīgā līdz mūsdienām izdzīvojusī hominīnu suga ir saprātīgais cilvēks. Neseni arheoloģiskie atklājumi par Rīgu tās pirmsākumos Arheologi Vecrīgā, Mārstaļu ielā, uzgājuši unikālas atradnes, to vidū grezma keramika un 600 līdz 800 gadu sena trejžuburu dakša. Kāda izskatījās Rīga laikā, kad šī keramika un darba rīki te tika lietoti un kā tie tik ilgi saglabājušies? Nesen publiskajā telpā izskanēja informācija, ka arheoloģiskās izpētes laikā Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6, topošajā Rakstniecības un mūzikas muzeja mājvietā, iepriekš neapbūvētajā iekšpagalmā atrastas labi saglabājušās liecības par Rīgas pirmsākumiem. Pēdējo gadu laikā vairākkārt dzirdēts par atklājumiem Vecrīgas ielās, un sarunas iesākumā vēstures zinātņu doktors, arheologs Artūrs Tomsons uzreiz norāda -  par atradumiem Mārstaļu ielā nevar runāt ārpus tā konteksta, kas par šī kvartāla vēsturi jau noskaidrots agrāk.  2019. un 2020. gadā līdzās Alberta laukumam, vienai no vissenāk apdzīvotajām vietām tagadējās Vecrīgas teritorijā, pētnieki uzdūrušies trim dažādām aizbērtās senās Rīdziņas upītes krasta līnijām Kalēju ielā 64/66. Savukārt pagājušā gada rudens posmā Vecpilsētas ielā 19 pētnieki simboliski kāpuši ārā no upes aizbēruma, šķērsojuši Alberta laukumu un uzgājuši vērtīgus atradumus - daudz dažādu koka detaļu, guļbūvju fragmentus, liecības par amatniecību, par dzelzs un dzintara apstrādi, aproces, piekariņus, kā arī agrās gotikas mākslas priekšmetu - māla figūriņu jeb stilizētu Svēto Dievmāti ar Jēzus bērnu. Šajā vietā dzīvojuši Rīgas pirmiedzīvotāji - lībieši -, un Dievmātes figūriņa liecina, ka tie bijuši jau kristītie lībieši. Par atradumiem Vecpilsētas ielā 19 Zane Lāce-Baltalksne jau iepriekš iepazīstinājusi šī raidījuma sižetā.  Bet šoreiz dodamies vēl mazliet tālāk, uz Mārstaļu ielu 6, un par to, kādus noslēpumus atklājusi šī adrese, turpina Artūrs Tomsons.

  Vārdam ir liels spēks, tam ticējuši mūsu senči visā pasaulē. To pierāda buršanās tradīcijas, ko cilvēki piekopuši teju visās tautās visos laikos, uzticot savu likteni vai bēdu augstākam spēkam. Dzīve mainīgā pasaulē, kurā cilvēks atstāts likteņa varā, noteikti ir viens no iemesliem, kāpēc Latviešu folkloras krātuvē ir vairāk nekā 54000 buramvārdu variantu. Ko cilvēki piebūra, kādus vārdus izteica un kādi bija buršanās lietpratēju likteņi laiku grožos, raidījumā Zināmais nezināmajā šīs tradīcijas palīdz iepazīt LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks folklorists Aigars Lielbārdis. Cilvēku pārvērtības par dzīvniekiem latviešu mitoloģijā Kad cilvēks gribot palikt par vilkaci, tam esot jāizlien caur egles sakni. Cilvēki, kas pārvēršoties par vilkačiem, esot vai nu vilka ausis vai vilka acis, vai vilka aste, vai kas cits no vilka. Tā vēstī viens no daudzajiem latviešu tautas ticējumiem. Pārvērtības kā iespējas vai sods, par ko cilvēks varēja pārvērsties vai tika pārvērsts? Čūska, kaza, ezis, varde, putns, suns, lācis – tie ir biežāk aprakstītie tēli, kuros latviešu folklorā ir pārvērsti vai paši pārvērtušies cilvēki, vai arī mītiski tēli: dažādas dievības, raganas, velni. Šādas pārvērtības zināmas vairāku tautu folklorā un mitoloģijā. Kopā ar Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertu un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieku Ingu Barovski raugām, kā mūsu pasakās un ticējumos notiek minētā iemiesošanās. Vispirms skaidrojums par pusvilkiem-puscilvēkiem, par kuru pārtapšanu var atrast ļoti daudz ticējumu. Ticējumi mums sniedz diezgan konkrētas receptes, kā var pārvērsties par vilkačiem. Var izmēģināt, ja vēlas," bilst Ingus Barovskis.  "Kas grib palikt par vilkatu, tam Jāņu dienā priekš saules jāiet uz mežu, jāuzmeklē nogāzts ozols, jāiedur tur divi naži, tad jānoģērbjas plikam un jāmet starp tiem nažiem trīs kūleņi. Kad atkal tikt atpakaļ par cilvēku, tad jāuzmeklē ozols, jāmet starp nažiem trīs kūleņi uz otru pusi un jāpaņem tie naži," vēsta ticējums". "Bet, ja tai laikā, kamēr cilvēks par vilkati ir skraidījis apkārt, kāds paņēmis viņa drēbes vai arī izvilcis šos iesprostos nažus, tad vilkatis vairs nevarēs tikt atpakaļ par cilvēku. Vēl ir citi varianti, kur jāatrod ir koka sakne, kas ir virs zemes un jāizlien cauri. Tie padomi ir diezgan plaši patiesībā," atzīst Ingus Barovskis. Pasakās ir sižeti, kur par nepareizu rīcību cilvēks tiek pārvērsts par kaut ko. Viens no piemēriem ir pasaka par mātes meitu un bārenīti, kur bārenītei ragana par labu kalpošanu uzdāvina lādi pilnu ar zeltu. Arī īstā meita, mantkārības dzīta, aizgājusi kalpot raganai, bet meita sunīti un kaķīti kājām spērusi, raganu pirtī uz aukstas lāva ar nātrēm pērusi, un par to mājās atvedusi lielu sarkanu lādi.  "Gribēja celt lādi no karietes ārā, skatīties, kas būs iekšā. bet tikko pieķērās pie lādes, te vāks ar lielu troksni atsprāga vaļā, lielas uguns liesmas izšāvās no lādes un pārvērta māti un meitu pelnos." Vēl skatāmies uz tām pasakām, kur bezbērnu pāriem  dievs piešķir bērnu eža, kaķa, vardes vai  putna izskatā un, kad bērns ir pieaudzis , un apprecas, tad, piemēram eža sieva, vai vardes vīrs netīšām to dzīvnieka ādu sadedzina, bet pēc moku pilnām ciešanām  galvenais varonis beigās var pieņemt cilvēka izskatu uz visiem laikiem.

Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā “Kalāči” Cēsu novada Liepas pagastā top jauna pastāvīgā ekspozīcija, kas ierosinās sarunai vairākas jaunas, līdz šim Veidenbauma dzīves un dzejas sakarā retāk skartas tēmas. Viena no tēmām, kas tajā tiks skarta, būs saruna par jauna cilvēka mentālo veselību - kā tikt galā ar trauksmaino pasaules uztveri, kā pārvarēt šķietamo neiederību sabiedrībā. Muzejs aizsācis arī projektu “Vairāk gaismas!”, kas tika atkāt 12. maijā Eiropas mentālās veselības nedēļas ietvaros un muzejpedagoģijas nodarbībās sarunājas ar jauniem cilvēkiem par viņu dzīves izjūtu. Projektā plānots iesaistīt psihoterapeitu, apmācīt pedagogus, rosināt mākslas akcijas. Darbs jau ir sācies - “Kalāčos” jau kopš pagājušā rudens jauni cilvēki tiekas, lai sarunātos par Eduarda Veidenbauma dzeju.  Ar muzejpedagoģes Baibas Rozes un zoom starpniecību tiekos ar četriem no projekta “Vairāk gaismas!” grupas dalībniekiem -  Angeliku Gabali, Lizeti Rudzīti, Karlīni Zaksu un Artūru Bieziņu - tieši viņa balsi jau dzirdējāt projekta atklāšanas ierakstā. Karlīne Zaksa mācās Rīgā, Dizaina visdusskolā. Uz “Kalāčiem” viņa devusies gan tāpēc, ka vecāku mājās esot izaugusi pie grāmatu plauktiem, gan arī tāpēc, ka pazinusi Baibu. Par Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā “Kalāči”  topošās pastāvīgās ekspozīcijas priekšvēsturi varam uzskatīt Rakstniecības un mūzikas muzeja izstādi “Eduards Veidenbaums – neiespējamais dzejnieks”, kas 2019. gada vasaru viesojās “Kalāčos”. Literatūrzinātnieks Marians Rižijs ir gan izstādes, gan arī topošās ekspozīcijas līdzautors. Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā “Kalāči”  topošās pastāvīgās ekspozīcijas komanda apvieno pārsteidzoši dažādu jomu pārstāvjus. Bez muzejpedagoģes Baibas Rozes, tā ir “Kalāču” muzeju vadītāja  Andra Ķīse, māksliniece Dace Džeriņa, projektu  koordinē Inga Surgunte. Taču iesaistīti ir arī  dabas procesu pētniece Laura Dzelzkalēja, un pusaudžu un jauniešu psihoterapeits Nils Konstantinovs. Projekta “Vairāk gaismas!” aktualitātēm iespējams sekot “Kalāču”  Facebook lapā, kā arī Instagram kontā.

Ukraiņu rakstnieks, dzejnieks un aktīvists Serhijs Žadans nupat nominēts Nobela prēmijai literatūrā. Tamāra Horiha Zerņa par savu pirmo romānu “Meitiņa” saņēmusi T. Ševčenko prēmiju. Saruna ar ukraiņu literatūras, tai skaitā minēto autoru, tulkotājiem – Māru Poļakovu un Māri Salēju. 5. martā Polijas Zinātņu akadēmijas  Literatūras komiteja nominēja ukraiņu rakstnieku, dzejnieku, tulkotāju un aktīvistu Serhiju Žadanu Nobela prēmijai literatūrā. Ukrainietes Tamāras Horihas Zerņas debijas romāns “Meitiņa” jau saņēmis nozīmīgāko Ukrainas literāro balvu — BBC Ukrainas redakcijas prēmiju „Gada grāmata” un šobrīd tiek uzskatīts par labāko grāmatu par Ukrainas un Krievijas karu Donbasā, taču burtiski nupat, 9. martā, ar Ukrainas prezidenta Volodimira Zeļenska parakstītu rīkojumu autorei piešķirta arī Tarasa Ševčenko prēmija, kas ir Ukrainā augstākais apbalvojums kultūrā. Pateicoties tulkotājai Mārai Poļakovai abi minētie autori lasāmi latviski: Tamāras Horihas Zerņas “Meitiņas” tulkojums latviski lasošos satricināja pagājušajā rudenī. Pirms tam, 2016. Gadā, jau bija iznācis Serhija Žadana romāns „Džezs pār Donbasu”,  un trīs gadus vēlāk – romāns „Mezopotāmija”. „Mezopotāmijas” tulkošanā līdzdalīgs ir arī Māris Salējs, viņš atdzejoja romānā ietvertās dzejas rindas. Šobrīd, būdams arī Rakstniecības un mūzikas muzeja eksperts, Māris Salējs fondos meklē latviešu un ukraiņu dzejnieku sadarbības faktus, gatavojoties nākamajā nedēļā muzeja tikšanās telpā “Tintnīca” gaidāmajai sarunai par abu nāciju dzejnieku solidaritāti. Taču arī Māra Salēja „Facebook” profils darbojas kā ziņu lenta, kur viņš publicē nepastarpināti no Ukrainas saņemtas ziņas, arī atdzejojumus, kas ļauj mazliet citā rakursā uzzināt par tur notiekošo. Sociālajos tīklos Māris Salējs publicē ukraiņu dzejnieku te un tagad tapušo dzejoļu nekavējoši veiktus atdzejojumus. Mana pateicība tulkotājiem par iespēju vismaz mēģināt aptvert karu, lasot ukraiņu literatūru. Tam, kurš iepazinis literatūru, piemīt privilēģija paplašināt medijos skanošo aktuālo ziņu uztveri ar ukraiņu rakstnieku, dzejnieku klātbūtnē izdzīvoto sajūtu dziļumu. Tamāra Horiha Zerņa „Meitiņa” “Sajūsmināja” varbūt pat nav īstais vārds, grāmata paņēma pie rīkles. “Meitiņa” latviski iznāca pirms pusgada, taču izlasīju to tikai tagad, kara Ukrainā pirmajās dienās. Tā varētu šķist dīvaina izvēle, vēlmē sagremot neaptveramo ziņu par izcēlušos karu, tīši no plaukta ņemt grāmatu, kurā tas aprakstīts detaļās, taču tamāras Horihas Zerņas “Meitiņa” man uzdāvināja visspēcīgāko dzīvības spēka uzvaras pār ieročiem apliecinājumu Tamāras Horihas Zerņas romāna „Meitiņa” darbība norisinās, nu jau jāsaka – iepriekšējā kara laikā, 2014. gadā Doņeckā. Stāsta centrā ir sieviete, kurai dzīvē nepaveicies vairākkārt. Viņa nav mīlēta ģimenē, māte ir mirusi, tēvs, glābdamies no dzeršanas posta, pārdevis iedzīvi, devies strādāt ārzemēs, pusaudzi meitu nosūtot pie nekad neredzētās vecmāmiņas. Tā Meitiņa nokļūst Doņeckā, taču arī tur neatbilst daudzdzīvokļu mājas kaimiņu izvirzītajiem kritērijiem – viņa nav tā sieviete, kas paklausīgi pabeidz skolu un iziet pie vīra. Kādā brīdī galvenā varone atklāj, ka drīkst un spēj darīt citādi. Tieši tāpēc, ka meitiņai nav vīra, viņa izšķiras par drosmīgu rīcību – sāk organizēt pārtikas un ieroču slepenu piegādi kaujiniekiem. Vāka anotācijā var lasīt, ka romānā ir daudz kas no rakstnieces pašas pieredzētā: Intervijas fragments ar Tamāru Horihu Zerņu Ukrainas televīzijā atklāj, ka viņas romāna prototipi ir ļoti īsti, reāli cilvēki: „Man bija spēcīgs prototips galvenajai varonei, taču arī citi stāsti tapa sarunājoties ar cilvēkiem, tas bija kā apzināti veikts, varbūt žurnālistikas, pētījums.” Pārsteidz tas, ka „es literatūrā” pārvērts tas, kas liekas, skatoties ziņas, notiek šobrīd. 2020. gada festivālā „Prozas lasījumi” izskanēja rakstnieces eseja, tā publicēta arī interneta žurnālā „Punctum”. Tajā Tamāra Horiha Zerņa raksta: „Mēs ar jums redzam, kā dažādas realitātes klājas cita citai pāri, savijas kopā un ieplūst cita citā. Mediju realitāte, mākslas realitāte, ekrāna un literatūras realitāte – un dzīvā, reālā un subjektīvā. Šī iedarbība jau sen vairs nav vienpusēja; veidodami iedomātā pasauli, esam atvēruši portālu uz elli, un tagad tas, kas atrodas mūsu literatūrā un zemapziņā, ietekmē to mūsu esību, kas ir fiziska un materiāla.” Un vēl viens citāts no intervijas – “es gribēju saprast kā viss sākās. Kurā brīdī miera dzīve beidzās un sākās karš. Kā milzīgās cilvēku masās notika lūzums, kas viņu dzīvi izmainīja uz visiem laikiem.” Intervētājs Andrejs Alohins kopā ar Tamāru Horihu Zerņu šai sarunā atceras arī Krimas aneksijas pieredzi, personīgi viņam milzīgs pārsteigums bijis, no kurienes pēkšņi saradies tik daudz prokrieviski noskaņotu cilvēku. Šis jautājums aktuāls ir arī šobrīd Latvijā. Un traģiskākais, ka mēs paši neapzināmies, nepamanām okupācijas sekas un paliekas. Kara Ukrainā pirmajās dienās Māra Poļakova inicēja vēstuli Valsts Valodas centram, ar aicinājumu pārskatīt latviešu valodā Ukrainas pilsētu nosaukumus bez Krievijas impērijas uzslāņojuma valodā. Šobrīd izmaiņas ir veiktas. Sāpīgi to atzīt, bet karš darbojas kā katalizators lēmumu pieņemšanai, kā iedvesma rakstniekiem. Taču notiek arī labas lietas. Serhijs Žadans Jau minēju – ukraiņu rakstnieks un dzejnieks Serhijs Žadans marta sākumā nominēta Nobela prēmijai literatūrā. 2016. gadā, pēc pirmā Žadana latviski tulkotā romāna „Džezs pār Donbasu” iznākšanas, rakstnieks arī viesojās Rīgā. Tikšanās Kaņepes kultūras centrā bija patiešām spilgta, jo, pirmkārt, Serhijs Žadans ir sociāli aktīvs intelektuālis. Studējis vācu filoloģiju,  raksta publicistiku vācu presei, stāsta Rietumu pasaulē par to, kas notiek Ukrainā. Viņš ir ne tikai dzejnieks, rakstnieks, publicists,  bet arī tiešai savu ideju sludināšanai viņš izmanto mūziku, viņam ir sava ska grupa "Suņi", kas uz skatuves nespēlē nekādu maigo mūziku. Dzejā viņu salīdzina ar serbu Kusturicu, jo Žadans ir dzejnieks, kurš būdams dziļi sakņots Ukrainas nacionālajā kultūrā, ir attiecies no nacionāliem štampiem. Vēl šajās dienās viņs Harkivā studijā ierakstīja dziesmu. Dziesma neparasti liriska ska grupai, bet šobrīd laikam tā vajag. Mazliet patētikas šobrīd nav bezgaumība. Māra Poļakova pārstāsta dziesmas tekstu: „Piemini visus tos, kam šobrīd grūti, kam laiks ir apstājies kā sirds. Pirms iešanas ārā pēdējoreiz ievelc dūmus. Tev tagad tas viss būs jānēsā: šis ziemas niknums un marta upes, šo seno nepieciešamību palikt cilvēkam. Mēs to visu iegaumējam uz mūžīgiem laikiem. Mums ar šo zemi ir jādzīvo tālāk.” Atšķirībā no labticīgās Eiropas, šķiet, Ukraina skaidri apzinājās tālākas karadarbības iespējamību jau kopš 2014. gadā, viņiem bija īsta kara pieredze, un arī laiks savā prātā saprast, šo pieredzi izdzīvot. Dzima brīva cilvēka pašapziņa, par kuru šobrīd ukraiņus apbrīno visa pasaule.

Mutvārdu vēstures pētnieki Latvijā nākuši klajā ar grāmatu "Atmiņu mantojums paaudzēs: dzīvesstāstu perspektīva". Tā veltīta dzīvesstāstiem un atmiņu pārnesei, kas ir būtisks vēstures avots, vienlaikus saprotams un tuvs ikvienam no mums. Vai aizmirst dažkārt nav labāk, nekā atcerēties, un kāpēc aizliegtas atmiņas ir tās spilgtākās? Kā atmiņas ceļo no paaudzes paaudzē, kā tās mainās, mainoties videi un kontekstam, kurā tās dzirdam, un ko ar šīm atmiņām iesākt mums, sabiedrībai, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta divi no grāmatas autoriem - antropoloģe, Bristoles universitātes emeritētā profesore un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, kā arī Filozofijas un socioloģijas institūta mutvārdu vēstures pētniece Vieda Skultāne un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Edmunds Šūpulis. Rakstāmmašīnas - senas ierīces atmiņu piefiksēšanai Par senāko rakstāmmašīnas priekšteci uzskata itāļu grāmatiespiedēja Frančesko Rampaceto 1575. gada izgudrojumu, kas bija neredzīgiem domāt ierīce, ar kuras palīdzību varēja iespiest burtus uz papīra. Par rakstāmmašīnu evolūciju, par šo mašīnu tastatūras slēpto jēgu un rakstāmmašīnu renesansi šodien stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūras pasākumu organizatore Katrīna Kūkoja. Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē vēl līdz 31. martam ir apskatāma muzeja rakstāmmašīnu kolekcijas izstāde. Te var aplūkot 30 dažādas rakstāmmašīnas, kuras ir savulaik ir  kalpojušas latviešu rakstniekiem, dzejniekiem, dramaturgiem, bet cita starpā te arī var uzzināt šo ierīču tapšanas vēsturi. Kaut ko līdzīgu  rakstāmmašīnai 1575. gadā radīja  Venēcijas tipogrāfs un izdevējs,  Frančesko Rampaceto. Viņš  izstrādā mehānisku ierīci, kas  atgādina smagnēju  galdu, pie kura piestiprināti desmit kuba formas koka gabali, uz kuriem bija reljefa rakstzīmes.  Taču pats aparāts visai nosacīti ir dēvējams par rakstāmmašīnu vēstures senci un kā pirmo min cita itāļu izgudrotāja ierīci, kas arī tika konstruēta kā palīglīdzeklis neredzīgajiem. Taču šīs rakstāmierīces bija tik lēnas, ka ātrāk veicās rakstīt ar spalvaskātu vai zīmuli. Par ātrāko mašīnrakstītāju tiek uzskatīta amerikāniete Barbara Blekbērna, viņas spēj  uzrakstīt 150 vārdus minūtē un viņas sasniegumi ir reģistrēti Ginesa rekordu grāmatā.  Savukārt cits amerikānis ir iegājis vēsturē kā pirmais, kurš uzrakstījis savu literāro darbu uz  komerciāli ražotās rakstāmmašīnas, un tas bija  Marks Tvens ar darbu "Toma Soijera  piedzīvojumi" 1876 gadā. Iespējams, viņš šo darbu rakstījis uz "Remington" rakstāmmašīnas, pie kuras šūpuļa stāv  amerikāņu izgudrotājs Kristofers Lathams Šols, kura otrais modelis tika patentēts 1868. gadā. Šī ierīce  jau pārpēja ar roku rakstīto  ātrumu. Tieši Šollam un viņa palīgiem jāsaka paldies par līdzšinējo nu jau no rakstāmmašīnām uz datoriem, planšetēm un viedtālruņiem ieviesto tastatūras augšējo burtu rindu. Teju  visu pagājušo gadsimtu rakstāmmašīnas pilnveidojās, evolucionēja un ieņēma stabilu vietu kā biroju darba neatņemama sastāvdaļa, līdz parādījās pirmie datori un rakstāmmašīnas palika vēsturē. Tiesas pēdējos gados tās piedzīvo renesansi un par to vismaz ASV paldies ir jāsaka aktierim Toma Henkam.