Podcasts about uzvaras

Krievijas un Ukrainas potenciālās sarunas Turcijā. Tramps devies uz Tuvo Austrumu reģionu. Izraudzīts jaunais pāvests. Kardinālu Robertu Frensisu Prevostu turpmāk pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un politologs Andis Kudors. Prezidenta Trampa "zelta maršruts" 13. maijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps uzsāka savu pirmo nozīmīgo ārvalstu turneju, ierodoties Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā. Faktiskais Saūdu monarhijas valdnieks – kroņprincis Muhammeds – sagaidīja nozīmīgo viesi pie lidmašīnas trapa. Laikam gan nav otra valsts galvas, kuru ar pašreizējo Baltā nama saimnieku saistītu tik ilga savstarpēja politiska un finansiāla atbalsta vēsture. Tramps amortizēja amerikāņu likumdevēju niknumu pret Muhammedu pēc publicista Džmala Kašogi noslepkavošanas, kam pavēli diezgan nepārprotami bija devis kroņprincis, savukārt pēc 2021. gada 6. janvāra Kapitolija demolēšanas, kad Trampu klans ASV biznesa aprindās bija kļuvis par izraidītajiem, Saūdu karaļnams ar gatavību iesaistījās daudzmiljonu kopprojektos. Prese prezidenta tūres sakarā uzskaita viņa ģimenes biznesa intereses visās apmeklējamajās valstīs, kamēr Baltais nams steidz noliegt jebkādas aizdomas par interešu konfliktu. Biznesa sakari, investīcijas – tāds ir tūres pamatakcents. Avioindustrija, kodolenerģētika, mākslīgais intelekts, militārā ražošana. Delegācijas sastāvā ir Īlons Masks un vēl pāris desmiti nozīmīgu investīciju, digitālo tehnoloģiju u.c. kompāniju vadītāju. Šodien, 14. maijā, Rijādā Trampam cita starpā paredzēta tikšanās ar jauntapušā Sīrijas režīma līderi Ahmedu aš Šarā, kuram prezidents, visdrīzāk, pavēstīs par Asada diktatūras laikā noteikto sankciju mīkstināšanu. Tālākais Baltā nama saimnieka ceļš vedīs uz Kataru, kuras varasvīri esot sadomājuši uzdāvināt viesim jaunu prezidenta aviolaineri, iekārtotu ar austrumu šeiha cienīgu vērienu un stilu. Šī ekstravagantā velte jau sacēlusi pamatīgu troksni Amerikā, jo opozīcijas un arī dažu valdošās partijas pārstāvji to uzlūko kā klaju korupciju. Visbeidzot pēdējais plānotais vizītes punkts ir Apvienotie Arābu emirāti. Tā vien šķiet, ka Tramps apzināti met līkumu reģiona sāpīgajiem krīžu punktiem. Viņa maršrutā nav Izraēlas, kuras problemātika šķiet teju pagaisusi no Ovālā kabineta dienaskārtības. Nav plānota arī pietura Omānā, kur jau kādu laiku risinās Savienoto Valstu un Irānas delegāciju sarunas par Irānas kodolprogrammas likteni. Tiesa, kad aktualizējās iespēja, ka ceturtdien, 15. maijā, Stambulā varētu tikties Volodimirs Zelenskis un Vladimirs Putins, Tramps izteicās, ka arī varētu tur iegriezties un piebiedroties sarunai. Tomēr pagaidām nekas neliecina, ka minētā karojošo valstu līderu tikšanās tiešām varētu notikt. Izaicinājumu domino Kā zināms, pirms t.s. Uzvaras dienas svinēšanas Krievijā tās vadonis Vladimirs Putins nāca klajā ar priekšlikumu trīs dienu ilgai uguns pārtraukšanai, uz ko no Kijivas sekoja atbilde, ka neredz tam jēgu. Tā vietā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ierosināja noslēgt trīsdesmit dienu pamieru, kas būtu reāls pamats miera sarunu uzsākšanai. Tomēr Kremlim šobrīd acīmredzot šķiet parocīgāk turpināt karadarbību, tai skaitā Ukrainas civiliedzīvotāju slepkavošanu. 10. maijā Kijivā ieradās četru Ukrainas sabiedroto – Francijas, Lielbritānijas, Polijas un Vācijas – valdību vadītāji, un šīs tikšanās rezultāts bija sestdien izskanējusī kategoriskā prasība Krievijai: līdz pirmdienas vakaram pārtraukt uguni vai arī rēķināties ar jaunām nopietnām sankcijām. Par šo pozīciju telefoniski esot informēts arī prezidents Tramps, kurš tai piekritis. Kremļa reakcija bija prognozējama – runasvīrs Dmitrijs Peskovs intervijā telekanālam CNN paziņoja, ka viņa valdība nepakļaušoties kādiem ultimātiem. Tomēr svētdienas, 11. maijā, vakarā sekoja Maskavas atbildes gājiens – Vladimirs Putins nāca klajā ar ierosinājumu bez iepriekšējiem nosacījumiem sākt tiešas sarunas starp Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem. Sarunām būtu jāsākas 15. maijā Stambulā, pie kam Krievija tās traktē kā turpinājumu 2022. gadā notikušajam sarunu posmam, kurā Kremlis faktiski izvirzīja Ukrainai kapitulācijas prasību. Ar līdzīgiem uzstādījumiem plānoto sarunu sakarā jau nācis klajā Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs. Tomēr arī Putina sarunu piedāvājums nepalika pēdējais. Gluži kā domino spēlē puses liek galdā arvien jaunus priekšlikumus, un pirmdien prezidents Zelenskis paziņoja, ka labprāt tiksies ar Putinu, ja vien Krievijas diktators pats ieradīsies Stambulā. Izpaužoties šai ziņai, par savu iespējamo klātbūtni izteicās arī prezidents Tramps. Jau iepriekš tika pieteikts visai respektabls Savienoto Valstu delegācijas sastāvs – uz Stambulu plāno doties valsts sekretārs Marko Rubio un īpašie sūtņi Stīvs Vitkofs un Keits Kellogs. Šobrīd gan nekas neliecina, ka Putins tiešām būtu gatavs rīt ierasties Turcijā, savukārt prezidents Zelenskis paziņojis, ka ar kādu zemāka ranga Krievijas pārstāvi sarunas nevedīs. Habemus papam 8. maijā biezu baltu dūmu vērpetes no Siksta kapelas skursteņa pavēstīja, ka Romas Katoļu baznīcas galva, 267. pēc skaita, ir izraudzīts. Par jauno pontifiku kļuvis kardināls, kura vārds nefigurēja iepriekš publiskotajos ticamāko kandidātu sarakstos – Roberts Frensiss Prevosts, līdzšinējais Vatikāna Latīņamerikas lietu komisijas un Bīskapu lietu dikastērijas, respektīvi, par bīskapu iecelšanu atbildīgās institūcijas vadītājs. Turpmāk mēs viņu pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Viņš ir pirmais Romas pāvests, kurš dzimis Savienotajās Valstīs un ir ASV pilsonis, otrais pēc sava priekšgājēja pāvesta Franciska, kurš dzimis Jaunajā pasaulē, un otrais, kuram dzimtā ir angļu valoda. Dzimis Čikāgā 1955. gadā, lielu līdzšinējā mūža daļu priesteris Prevosts pavadījis Dienvidamerikas valstī Peru, vispirms astoņdesmito gadu otrajā pusē vairākus gadus kalpodams kā Svētā Augustīna ordeņa misionārs, bet no 2014. līdz 2023. kā Čiklaijo provinces bīskaps. Starplaikā viņš darbojās minētā ordeņa amatos dzimtajā Čikāgā, līdz 2001. gadā tika ievēlēts par ordeņa galvu – ģenerālprioru. Kā zināms, savu amata vārdu pāvesti izvēlas paši, un izvēles motīvs parasti ir kāda priekšgājēja personība, kas jaunajam pontifikam šķiet iedvesmojoša un atdarināšanas cienīga. Kā var lasīt medijos, Leonam XIV tāds ir pirmām kārtām 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs valdījušais Leons XIII – pāvests, kurš tiecās tuvināt katoļu baznīcu sava laika sociālo problēmu risināšanai. Aktīvi oponēdams tolaik popularitāti gūstošajam marksismam, Leons XIII tajā pat laikā aicināja apzināties zemāko šķiru ļaužu cilvēcisko vērtību, pieprasīja cieņpilnu attieksmi pret ikvienu sabiedrības locekli, kļūdams par vienu no kristīgās demokrātijas virziena idejiskajiem pamatlicējiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Eiropas Savienība un Ukraina Ļvivā vienojas par nākamajiem soļiem tribunāla izveidē, lai izmeklētu un sodītu atbildīgos par agresiju un noziegumiem Ukrainā. Polija nosaka sankcijas pret veikala tīkla „Mere” īpašniekiem. Latvijā vēl izvērtēs Polijas lēmumu. Visā Eiropā, tostarp arī Latvijā, šodien svin Eiropas dienu. Krievijā atzīmē 9. maiju jeb Uzvaras dienu. Ķīpsalā cep, vāra, šuj un remontē: topošie profesionāļi demonstrē savas prasmes. Sākas pasaules čempionāts hokejā. Latvijā konstatēts Āfrikas cūku mēra gadījums.

Vācijā ir jauna valdība un jauns kanclers - kristīgo demokrātu līderis Frīdrihs Mercs. Tikmēr Rumānijā ir valdības krīze – premjers atkāpās pēc tam, kad uzzināja, ka koalīcijas virzītais prezidenta amata kandidāts nav pat iekļuvis vēlēšanu otrajā kārtā. Vēl lūkojam, kā notiek 9. maija Uzvaras svētku gaidīšana Maskavā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders. Vācijas jaunā valdība startē ar aizķeršanos Sarunas par jaunās Vācijas valdības izveidi sākās jau drīz pēc 23. februāra vēlēšanām, un tajās, kā jau tika prognozēts priekšvēlēšanu periodā, piedalījās divi spēki – kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti. Šādas t.s. „dižās koalīcijas” jau daudzkārt valdījušas Berlīnē, un lai arī plānotajai koalīcijai Bundestāgā ir vien 52% balsu, citi varianti praktiski netika izskatīti. Kā tika ziņots, galvenie pozīciju saskaņošanas aspekti saistījās ar budžeta, nodokļu un migrācijas jautājumiem. Galu galā 6. maijā jaunais kanclera Frīdriha Merca kabinets tika celts priekšā Bundestāgam, kur piedzīvoja nepatīkamu aizķeršanos: pirmo reizi pēckara Vācijas vēsturē ar koalīcijas līgumu izveidotu valdību neizdevās apstiprināt pirmajā balsošanā. Novērotāji lēš, ka vainīgi esot daži sociāldemokrātu deputāti, kuriem vai nu netīk Mercs kā kanclers, vai arī viņi tika cerējuši uz kādu valdības amatu, bet palikuši bešā. Lielākais opozīcijas spēks – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” – tūdaļ sacēla brēku sociālajos medijos par vājo valdību un nepieciešamību rīkot jaunas vēlēšanas. Par laimi divas citas opozīcijas partijas – zaļie un kreisie – uzvedās konstruktīvi, un tas ļāva jau pēc dažām stundām atgriezties pie balsošanas procedūras un šoreiz kanclera Merca kabinetu apstiprināt. Saskaņā ar partiju vienošanos, Kristīgi demokrātiskajai savienībai un tās satelītpartijai Bavārijas Kristīgi sociālajai savienībai valdībā bez kanclera būs vēl desmit ministru vietas, savukārt Sociāldemokrātiskajai partijai – septiņas vietas, tai skaitā vicekanclera postenis. Šo amatu līdz ar finanšu ministra vietu ieņems Sociāldemokrātiskās partijas ģenerālsekretārs Larss Klingbeils. Otrs ietekmīgākais sociāldemokrāts līdzās partijas līderim jaunajā valdībā ir aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss; vienīgais no iepriekšējā kabineta ministriem, kurš saglabājis savu portfeli, un viens no nedaudziem, kuram ir federālās valdības darba pieredze. Bez viņa ar tādu ver lepoties vien divi Kristīgi sociālās savienības ministri – iekšlietu ministrs Aleksandrs Dobrinds un izglītības, pētniecības, tehnoloģiju un astronautikas ministre Doroteja Bēra, kuri savulaik ieņēmuši, attiecīgi, transporta ministra un digitalizācijas valsts ministres amatus Angelas Merkeles valdībās. Runājot par citiem nozīmīgākajiem portfeļiem, ekonomikas un enerģijas jomu vadīs kristīgā demokrāte Katerīna Raihe, savukārt ārlietas uzticētas šīs pašas partijas pārstāvim Johanam Vadefūlam. Vadefūls ilgstoši darbojies Bundestāga Ārlietu komitejā, specializējoties attiecībās ar Tuvo Austrumu valstīm, Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un Rietumbalkānu valstīm. Viņš pazīstams kā regulārs Krievijas vadoņa Putina kritizētājs un jau labu laiku aizstāv Ukrainas tiesības izmantot Vācijas piegādātos ieročus Krievijas Federācijas teritorijā. Rumānija pielaiko sarkano naģeni Pagājušā gada novembra beigas un decembra sākums Rumānijā bija sen nepieredzētas politiskās intensitātes laiks, kad dažu nedēļu periodā elektorātam bija jāizraugās gan prezidents, gan abu parlamenta palātu deputātu korpuss. Abos gadījumos iezīmējās radikāli labējo un populistisko spēku ietekmes pieaugums. 1. decembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās nozīmīgu balsu daļu valdošajai Nacionālajai koalīcijai, kas sastāv no kreisi centriskās Sociāldemokrātiskās partijas un labēji centriskās Nacionālās liberālās partijas, atņēma labējie radikāļi un populisti – Alianse rumāņu vienotībai, „S.O.S. Rumānija” un Jauno cilvēku partija. Ar Rumānijas ungāru demokrātiskās alianses līdzdalību un etnisko minoritāšu deputātu atbalstu izdevās izveidot Nacionālās koalīcijas valdību ar sociāldemokrātu Jonu Marčelu Čolaku priekšgalā. Savukārt 24. novembrī notikušajās prezidenta vēlēšanās labākie panākumi bija neatkarīgajam kandidātam Kelinam Džordžesku, kurš tiek raksturots kā labēji radikāls populists un ultranacionālists ar prokremliskām un pret NATO vērstām nosliecēm. Kad līdz otrajai vēlēšanu kārtai 8. decembrī bija atlikušas pāris dienas, Rumānijas Konstitucionālā tiesa atcēla pirmās kārtas rezultātus, konstatējot nelikumības Džordžesku kampaņā. Pāris mēnešus vēlāk radikālajam kandidātam tika izvirzītas kriminālapsūdzības, tai skaitā antikonstitucionālās darbībās un fašistisku grupējumu atbalstīšanā; dalība atkārtotajās vēlēšanās, kuru pirmā kārta notika 4. maijā, viņam ir liegta. Taču labēji radikālo nišu cīņā par valsts galvas amatu tūdaļ ieņēma nākamais pretendents – partijas Alianse rumāņu vienotībai līderis Džordže Simions. Sevi un savu partiju Simions dēvē par trampistiem, labprāt valkājot arī spilgti sarkanu beisbola cepuri kā šīs orientācijas emblēmu. Viņa līdzšinējā nostāja nav bijusi prokremliska, taču pēdējā laikā viņš izteicies pret militārā atbalsta palielināšanu Ukrainai, pieskaņojoties Donalda Trampa politikas kursam. Acīmredzami lielai daļai Rumānijas sabiedrības ir vēlme pielaikot koši mēļo beisboleni, un svētdienas balsojumā Simions ieguva labāko rezultātu – nepilnu 41% balsu. Divi nākamie pretendenti – neatkarīgais kandidāts, mēreni konservatīvais Bukarestes mērs Nikušors Dans un valdības koalīcijas kandidāts Krins Antonesku saņēma vairāk nekā 20% katrs, pie tam nepilns procents, par kuru Dans pārspēja Antonesku, noteica pie varas esošās koalīcijas izstāšanos no cīņas par valsts galvas amatu. Reaģējot uz to, premjerministrs Čolaku paziņojis par atkāpšanos no amata un sociāldemokrātu aiziešanu no koalīcijas, kura, pēc viņa vārdiem, esot zaudējusi leģitimitāti. Ievērojot spēku samēru esošajā parlamentā, grūti saskatīt kādu alternatīvu līdzšinējai varas koalīcijai. Kremļa svinību nervozais diženums Padomju–vācu  kara noslēguma gadadiena, oficiozajā padomju un mūsdienu Krievijas vēstījumā dēvēta par Uzvaras dienu, ir pašreizējā Kremļa režīma ideoloģiskā patosa koncertēšanas punkts. Pēdējās desmitgadēs tie ir Maskavas galvenie svētki, un jo sevišķi nozīmīgi tad, ja gadskārta apaļa, kā tas ir arī šogad. Īpašu nokrāsu tam visam piešķir arī šī brīža situācija – Krievijas uzsāktais un jau ceturto gadu turpinātais agresijas karš pret kaimiņvalsti Ukrainu. Zīmīga ir leģitīmās Ukrainas valsts varas uzstājīga dēvēšana par nacistisku, gluži tāpat kā Staļingradas vārda piešķiršana Volgogradas starptautiskajai lidostai, tā no jauna ierakstot Krievijas kartēs asinskārā padomju diktatora vārdu. Taču Ukraina pamanījusies manāmi pabojāt gaidāmo svinību spožumu un diženumu. Nu jau krietnu laiku ukraiņu lidroboti demonstrē spēju sasniegt lokācijas dziļi Krievijas iekšienē, vairakkārt sprādzieni skanējuši arī Maskavā un tās pievārtē, tai skaitā pēdējās pāris dienās. Šo uzbrukumu dēļ uz laiku tika slēgtas Maskavas tuvumā esošās lidostas. Kremļa režīmam būtu neiedomājams apkaunojums un trieciens reputācijai, ja kaut kas tāds notiktu 9. maija militārās parādes laikā Sarkanajā laukumā. Šai notikumā paredzēta augstu ārvalstu viesu klātbūtne, tai skaitā tiek cerēts uz Ķīnas valsts un kompartijas vadītāja Sji Dziņpina, Brazīlijas prezidenta Luiza Inasiu Lulas da Silvas un Vjetnamas prezidenta To Lama ierašanos. Mēģinājums nodrošināties pret nelāgiem pārsteigumiem, acīmredzot, ir Kremļa saimnieka piedāvātā trīs dienu uguns pārtraukšana no 8. līdz 10. maijam. Ukraina uz to atbildējusi ar pretpriekšlikumu – trīsdesmit dienu pamieru, kam Krievija nav piekritusi. Tad nu Volodimirs Zelenskis izteicies, ka Ukraina nevar uzņemties atbildību par kara apstākļos Krievijas teritorijā notiekošo un negrasās piedalīties spēlītēs, kam jārada patīkama svētku atmosfēra. Tomēr 6. maijā izdevums „The Washington Post” citējis vārdā nenosauktus Ukrainas bruņoto spēku pārstāvjus, kuri apgalvojuši, ka Kijiva negrasās rīkot kādus uzbrukumus 9. maija svētku parādes laikā, ciktāl tas var izraisīt pārāk niknu Maskavas atriebību un arī sadusmot Vašingtonu. Cita Ukrainas militārpersona izteikusies, ka ap Maskavu tiek koncentrētas pretgaisa aizsardzības sistēmas no visas Krievijas, tāpēc uzbrukumam būtu maz cerību uz efektu. Tikām maskavieši brīdināti svētku laikā neizmantot pirotehniku, piedraudot ar kriminālatbildību. Tāpat viņi brīdināti, ka šais dienās var tikt atslēgti tīmekļa sakari, un zināmi traucējumi jau bijuši vērojami pirmdien. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns 1990. gada Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas notika pēc mažoritārā principa. Katrā no 201 vēlēšanu apgabala kandidātam vēlētāju priekšā nācās izturēt sīvu konkurenci ar vairākiem sāncenšiem. Galvenās prasības Latvijas Tautas frontes atbalstītajam kandidātam bija konkurētspēja un drosme balsot par neatkarību, kā arī gatavība bez palīgiem, kādu tā laika deputātiem nebija, atjaunot tiesisku valsti pat ne no nulles, bet mīnuszīmes. Tautas frontes frakcija saliedēja izcilas, izglītotas, dažās jomās pat visizcilākās Latvijas personības un spilgtus oratorus. Viņiem nācās stāties pretī gadu desmitos koptai padomju demagoģijai, provokācijām un rupjībai. Katras komisijas vadītājs Augstākajā padomē bija lielisks savas jomas pārzinātājs. Izglītībā un kultūrā – vēlākais Kultūras akadēmijas dibinātājs, profesors Pēteris Laķis, ārlietās – Mavriks Vulfsons, pašvaldību reformā – Jānis Škapars un ne tikai viņi. Par Latvijas leģendu kļuva pirmā Augstākās padomes cilvēktiesību komisijas vadītāja, Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācijas izveidotāja Ita Kozakeviča... Apbrīnojama bija daudzu deputātu māka runāt bez iepriekš uzrakstītiem tekstiem, filigrāni argumentēt un pierādīt. Turēties pie taisnības un patiesības. Taču 4. maijā centrālo runu par tautas tiesībām uz atņemto valsti lūdzām teikt rakstniekam Albertam Belam. Nesen rakstnieka meita Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja nodaļai nodeva tēva Augstākās padomes laika arhīvu ar dokumentiem, likumu uzmetumiem, to labojumiem, tīrrakstiem un melnrakstiem. Starp tiem viena liela bieza klade, kurā Alberts fiksējis vai katru deputāta darba dienu. Tajā atradās arī četru mašīnraksta lapu garās 4. maija runas uzmetumi un sēdē nolasītais teksts ar pēdējā brīža labojumiem. "Ja še zālē sēž kāds, kas jau grib dalīt mūsu mantu," gluži vai dzirdu Alberta mazliet uztraukto, saspringto balsi, "tad ieteicu mazliet pagaidīt. Mēs vēl elpojam. Šī ir mūsu pēdējā iespēja izdzīvot, un mēs to izmantosim. Tāpēc mēs pieprasām neatkarību. Latvijai, Lietuvai Igaunijai… Ukrainai, visām valstīm, kur cilvēka dzīvība jāaizsargā, lai tā būtu svēta un neaizskarama." Kopumā 4.maija sēdes gaita ir stenografēta, daudz filmēta un fotografēta. Iespējams pārbaudīt katra deputāta balsošanas lapiņu ar apvilkto PAR. Zināmi balsojuma  boikotētāji no frakcijas "Līdztiesība". Tomēr dokumentētas ne visas dramatiskās epizodes Neatkarības deklarācijas ceļā uz pasludināšanu. To, ka par tās izgāšanu ne vien ar  frakcijas "Līdztiesība", bet arī ar vientiešu un bailuļu spēkiem Maskava gādāja, apliecina  kaut vai 4. maija rītā negaidīti uzradušies alternatīvie, maigi prokremliskie Augstākās padomes lēmuma projekti, kas, gods kam gods, visdrīzāk tika veiksmīgi noairēti sekretariāta papīrkurvī un līdz izskatīšanai nenonāca.  Toties 30. aprīlī Rīgas lidostā čekas vīri apcietināja, lai ar verdiktu – "uz mūžu – no PSRS uz Vāciju deportētu vienu no svarīgākajiem Deklarācijas autoriem un konsultantiem Egilu Levitu. Par laimi mums un viņam, kā arī pateicoties pareizas 4. maija Deklarācijas pareizai pieņemšanai, Padomju Savienības atlikušais mūžs izrādījās īss. Neatkarības atjaunošana nebija vienreizējs akts. PSRS Prezidenta 1990. gada 14. maija dekrēts, ar ko viņš Latvijas Neatkarības Deklarāciju pasludināja par antikonstitucionālu, vairs nespēja ietekmēt Latvijas Augstākās padomes nostāju vai pašu neatkarības atgūšanas procesu. Tas 1990. gada 4. maijā bija formāli pasludināts un nenovēršami turpinājās ar virkni citu soļu. Tas noslēdzās 1991. gada 21. augustā ar Konstitucionālā likuma pieņemšanu un Latvijas starptautisku atzīšanu. 4. maija Deklarācija Latvijā ārēji un tūlīt it kā neko nemainīja. PSRS varas struktūras saglabājās paralēli atjaunotās Latvijas radītajām un reformētajām. Padomju armija un karabāzes tepat. Stūra mājas čekisti savos posteņos. Vissavienības militārās rūpnīcas darbojas kā darbojušās. Noplūda gan ziņas, ka no Latvijas PSR Valsts drošības komitejas arhīviem kaut kur kaut kas tiekot pārvietots uz Maskavu, bet Zviedrijas izlūkdienests piefiksējis kodolgalviņu izvešanu. Viskardinālāk tomēr bija mainījusies latviešu kolektīvā apziņa. Tajā iemājoja kaut kas tāds, ko nav iespējams nošaut, arestēt, deportēt, iebiedēt. Pēc Deklarācijas pieņemšanas deputāti un cilvēki kopā ar tik laimīgām sejām kā nekad  agrāk, savstarpēju simpātiju skauti,  plūda uz Daugavmalu, uz neviena īpaši neorganizētu sadziedāšanos. Latvijas Nacionālās enciklopēdijas 4. maija šķirklī to labi ilustrē Ulda Brieža fotogrāfija ar koklētāju, kurš rokās tur notis augšupceļošai melodijai "E-si brīv-a, Lat-vi-ja!" Ziedi klājās Brīvības pieminekļa pakājē. Tomēr dziesmoto manifestāciju nācās beigt ātrāk, nekā pienāktos un gribētos. Krastmalai tuvojās padomju bruņutehnikas kolonna uz 9. maija militārās parādes mēģinājumu. Neviens nevarēja zināt, ka tā būs pēdējā okupācijas armijas "Uzvaras dienas" parāde Rīgā.  Tautas frontes vēlēšanu centra un administrācijas darbinieki ar daļu no deputātiem vēl atgriezās Tautas frontes mītnē Vecpilsētas ielā, lai viens otram pateiktos par darbu un simboliski pieliktu punktu komplicētajam Neatkarības deklarācijas ceļam uz  pasludināšanu. Tai pašā laikā, kā rakstījis viens no Tautas frontes muzeja un Valsts valodas centra 4. maija 35. gadadienai veltītā eseju konkursa "Mana balss brīvībai" dalībnieks, Rīgas 88. vidusskolas 10. klases audzēknis Renāts Derjugins, "Latvijas neatkarība nav  akmenī cirsta – tā ir kā koka laiva, kas mums pašiem jākopj un jāstūrē pasaules politiskajos viļņos".

Pēc izcilās uzvaras Vācijas kausā, Valdis Valters uz interviju aicinājis Jāni Gailīti, lai noskaidrotu kā Jānis ir adaptējies Vācijā, ko izmainījas komandas mentalitātē un par mērķiem nākotnē. Kā arī jau šodien Latvijas basketbola izlase aizvadīs spēli pret spēcīgo Spānijas izlasi, cik gatavi ir mūsu izlases spēlētāji?

Studijā Ukrainas parlamenta priekšsēdētājs Ruslans Stefančuks.

Rīgā norisinās gadskārtējais drošības un ārpolitikas forums "Rīgas konference". Svinīgā ceremonijā apstiprināta NATO daudznacionālās kaujas grupas Latvijā komandpakļautības maiņa. Volodimirs Zelenskis Briselē ar Eiropas Savienības valstu līderiem apspriež Ukrainas sagatavoto Uzvaras plānu un ceļus tā sasniegšanai. Latvijas Nacionālās operas un baleta valdi samazinās līdz diviem cilvēkiem. Ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS) ticies ar tehnoloģiju kompānijas "Meta" reģionālo publiskās politikas vadītāju Vitniju Saldavu.

Ņujorkā ir pulcējušies pasaules valstu līderi, lai tiktos ANO Ģenerālajā asamblejā. Protams, ne no visām valstīm ir ieradušies prezidenti. Vladimirs Putins tur nevar doties, neriskējot ar savu brīvību. Tajā pašā laikā Ukrainas prezidenta Zelenska braucienam ir pievērsta īpaša uzmanība. Viņš grasās prezentēt gan esošajam, gan iespējamajiem ASV prezidentiem savu "miera plānu".  Skaidrs, ka šajā asamblejā galvenā uzmanība veltīta diviem lielajiem kariem, gan Krievijas agresijai, gan tam, kas notiek Tuvajos Austrumos. Pēc intensīvajiem gaisa triecieniem Libānā, kas turpinās un kuros bojā gājuši vairāk nekā 500 cilvēku, arvien lielāka ir iespējamība, ka karš izplatīsies plašākā reģionā.  Aktualitātes analizē Latvijas Radio ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Pieaug saspīlējums starp Izraēlu un grupējumu „Hizbullāh” Vismaz pustūkstoša bojāgājušo, no kuriem 50 ir bērni, un tūkstošiem ievainoto Libānā, - tā ir statistika kopš pirmdienas, kad Izraēla uzsāka ļoti intensīvus uzlidojumus, vērstus pret grupējumu „Hizbullāh”. Kā pagājušajā nedēļā paziņoja Izraēlas aizsardzības ministrs, karš ir iegājis jaunā stadijā, un tagad fokuss vairāk būšot pievērsts ziemeļiem. Jauno stadiju iezīmēja peidžeru uzspridzināšana, kas nogalināja vairākus desmitus, bet savainoja tūkstošiem kaujinieku. Līdz ar šīsnedēļas uzlidojumiem Libānas slimnīcas ir pārpildītas, un tas Libānas medicīnai ir milzīgs izaicinājums. Taču runa nav tikai par veselības aprūpes sistēmu. Tūkstošiem ģimeņu ir devušās bēgļu gaitās, bēgot no Izraēlas apšaudītajiem rajoniem. Valstī, kas jau līdz šim ir cīnījusies ar pamatīgu ekonomisko krīzi, tas ir liels izaicinājums. Kā no Beirutas ziņo žurnālisti, Libānā aug gan dusmas, gan bailes par tālākajiem notikumiem. Šodien, 25. septembrī, ANO sasaukta drošības padomes sēde, lai spriestu par notiekošo. „Libāna ir bezdibeņa kraujas malā. Libānas tauta, Izraēlas tauta, visi pasaules iedzīvotāji nedrīkst pieļaut, ka Libāna kļūst par otro Gazu,” tā izteicies ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērešs. Arī valstu vadītāji, kas pulcējušies uz ANO Ģenerālo asambleju, aicina darīt visu iespējamo, lai apturētu pilna mēroga karu Tuvajos Austrumos. Daudzi gan uzskata, ka tikai ASV var ietekmēt Izraēlu. Pentagons pirmdien ziņoja, ka Amerikas Savienotās valstis, reaģējot uz pieaugošajiem draudiem, nosūtīs uz Tuvajiem Austrumiem papildus savus karavīrus, tomēr to skaits nebūšot liels.  Noslēpumainais Ukrainas „Uzvaras plāns” „Mēs nekad neesam atbalstījuši Krievijas agresiju pret Ukrainas teritoriju,” tā, ierodaties uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā, sarunā ar žurnālistiem apgalvoja Irānas nesen ievēlētais prezidents Masuds Pezeškiāns. Kopš viņš esot prezidents, uz Krieviju neesot nosūtītas Irānas raķetes. Tāpēc viņš vēloties sarunas ar Rietumvalstu vadītājiem, kā izbeigt karu Ukrainā. Lai gan Irānas vadības teiktajam daudzi netic, tomēr viņa teiktais par Krievijas agresiju un aicinājums uz sarunām ir interesants. Karš Ukrainā ir otrs lielais izaicinājums, kam Ņujorkā pievērsta īpaša uzmanība. To paspilgtina Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizīte, kas ir plašāka nekā tikai uzstāšanās ANO mītnē. Viņš ASV ieradās jau 22. septembrī. Zelenskim ir ļoti saspringts darba grafiks, un kulminācija ir ne tik daudz uzstāšanās asamblejā, cik viņa tikšanās ar ASV prezidentu Džo Baidenu un abiem prezidenta amata kandidātiem – gan Kamalu Harisu, gan Donaldu Trampu. Pēdējais jau ir paspējis pavīpsnāt par Zelenska ierašanos, nosaucot viņu par labāko pārdevēju vēsturē, tomēr tikšanās, jādomā, notiks. Galvenā uzmanība ir pievērsta Ukrainas prezidenta teiktajam par viņa atvesto miera plānu. Medijos nerimst spekulācijas, ko šis plāns paredz. Līdz šim izskanējusī informācija ir ļoti pretrunīga, un ņemot vērā to, ka tas drīz tiks publiskots, daudzi eksperti negaida tur ieraudzīt ko nezināmu vai neparastu. Iespējams, ka publiskajā telpā būs redzams kas cits nekā tas, ko patiešām Ukraina ir iecerējusi. Jebkurā gadījumā ziņas, kas pienāk no Kijivas, ir uzmanību raisošas. No vienas puses, Ukrainas armija joprojām izmisīgi cenšas aizstāvēt savas teritorijas, vietumis piekāpjoties ienaidnieka pārspēka priekšā. No otras puses, tā cenšas pastiprināt ofensīvu Kurskas apgabalā Krievijas teritorijā. No trešās, tiek izteikti neslēpti mājieni, ka tuvākajos mēnešos ir gaidāmi notikumi, kas varētu būtiski ietekmēt kara gaitu. Par kādiem notikumiem ir runa, var tikai minēt. Arī Zelenskis intervijā šonedēļ izteicās, ka kara noslēgums varētu būt tuvāk nekā daudziem tas šķiet.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Valsts policija starptautiskā operācijā aiztur vienu no zināmākajiem organizētās noziedzības līderiem Latvijā. Sabiedrību satraucis gadījums, kad vecāki, nesaskaņojot ar ārstiem, pārtrauca bērnu ārstēšanos slimnīcā no difterijas, tika iesaistīta bāriņtiesa un Valsts policija. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ieradies ASV, lai iepazīstinātu saviedrotos ar savu "Uzvaras plānu".

Šogad Latvijas medību šaušanas sports piedzīvojas fantastisku sasniegumu, proti, Eiropas čempionātā kombinētajā medību šaušanā, kas notika Lietuvā, Latvijas komanda izcīnīja Eiropas čempionu titulu. Komandas šāvējs Mārtiņš Gaņģis dalās savā pieredzē, pārdzīvotajā. Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv: https://www.gpspro.lv/home/lv/ Jaunmoku 26, Rīga (pie Komforta) blakus t/c Spice Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Latvijas 3x3 basketbolisti gan šo dienu sāka ar uzvaru pār Ķīnas komandu ar 22:8, gan vakardienu noslēdza ar uzvaru pār Nīderlandi ar 21:12. Trīs uzvaras trīs spēlēs un jāgaida ceturtā šovakar pusnaktī pret amerikāņiem. Protams, arī nākamās, kas paredzētas rīt un arī svētdien, 4. augustā. Pēc mača Nauris Miezis un Zigmārs Raimo uzsvēra aizsardzības nozīmi mūsu komandas panākumos. Sazināmies arī ar Latvijas Radio korespondentu Tāli Eipuru, kurš spēli vēroja klātienē Konkordijas laukumā 3x3 basketbola arēnā. Vēl šovakar pulksten 21:20  Veronika Stūriška startēs dāmu BMX ceturtdaļfināla pirmajā braucienā. Viņas braucienā startēs arī iepriekšējo Tokijas spēļu bronzas ieguvēja Merela Smaldersa no Nīderlandes. Uzreiz pēc tam, pulksten 21:40, starts vīru ceturtdaļfinālā Kristenam Krīgeram. Viņam savukārt viens no konkurentiem būs iepriekšējo Tokijas spēļu vicečempions Kajs Vaits no Lielbritānijas, kā arī vietējās publikas mīlulis, francūzis Romēns Majū, kurš pērn kļuva par pasaules čempionu.  Jācīnās būs ne tikai ar konkurentiem, bet arī trases virāžām un tā saucamajām pumpām. Vairāk stāsta paši sportisti. Noslēgumā BMX meistara Ernesta Zēbolda, kurš vakar aizvadīja savu karjeras labāko braucienu un olimpiskajā finālā izcīnīja 8. vietu, komentārs. No viņa tiešām izstaroja prieks un reizē tāds pozitīvs vieglums par to, ar ko viņš nodarbojas. Pēc finiša Ernests neslēpa emocijas arī pateicībā saviem tuvākajiem. Rīt, 2. augustā, Latvijas sportistiem daudz startu. Startēs šāvēja Agate Rašmane, vieglatlētes Agate Caune un Rūta Kate Lasmane, peldētāja Ieva Maļuka un atkal divas spēles 3x3 basketbola komandai – pēcpusdienā ar Franciju, vakarā ar Serbijas izlasi.

Pēc ASV prezidenta kandidātu pirmajām debatēm arī Džo Baidena atbalstītājiem nācās atzīt, ka uzvarējis ir Donalds Tramps. Ir izskanējuši pat pamudinājumi, ka demokrātiem ir jāmaina savs kandidāts, bet Baidens negrasās izstāties no cīņas. Lielbritānijā parlamenta vēlēšanās, kas notiks ceturtdien, uzvaru sola leiboristiem, par to liecina arī socioloģiskās aptaujas. Tas nozīmēt 14 gadus ilgušās konservatīvo valdīšanas beigas. Ārkārtas parlamenta vēlēšanas Francijā pēc sagrāves Eiroparlamenta vēlēšanās izsludināja prezidents Emanuels Makrons. Droši vien nav pārsteigums, ka vēlēšanu pirmajā kārtā, tāpat kā Eiroparlamenta balsojumā, uzvarējuši galēji labējie. Vēlēšanu aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un Rīgas Stradiņa universitātes doktorants Romāns Gagunovs. Senioru golfs „Ir apbēdinoši redzēt, ka gadiem krāta politiskā pieredze tiek izniekota diskusijā par to, kurš labāk spēlē golfu,” tā pēc pagājušajā ceturtdienā notikušajām pirmajām Savienoto Valstu prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas debatēm izteicies kāds koledžas pasniedzējs no Indiānas pavalsts, kuru citē britu izdevums „The Guardian”. Runa ir par epizodi debašu noslēguma daļā, kad abi kandidāti apmainījās replikām par golfa spēles prasmi sava fiziskā stāvokļa tēmas kontekstā. Tūdaļ pēc debatēm prezidenta Baidena kondīcija izvirzījās kā galvenais apspriežamais motīvs. Gurdena balss, nedrošas kustības, vairākkārtēja pārteikšanās, sapīšanās frāzēs un ieilgušas pauzes – tas viss licis daudziem vaicāt: vai amerikāņu politikas veterāns Baidens vairs būs spējīgs vadīt valsti, pat ja tiks ievēlēts? Uzvirmoja runas, ka Demokrātu partija steidzami domājot par jaunu prezidenta kandidātu. Kā ticamākais variants tika piesaukta viceprezidenta amata kandidāte Kamala Harisa, kuras iespējas vēlēšanās uzvarēt eksprezidentu Trampu partijas elektorāts, spriežot pēc aptaujām, vērtē augstāk nekā Baidena izredzes. Līdzās manāmi sagurušajam Baidenam eksprezidents Tramps izskatījās enerģisks un pašpārliecināts, kas gan nav liedzis daudziem saskatīt viņa jau ierastās negācijas. Daži izdevumi to formulē nepārprotami – „Tramps nepārtraukti melo”; citi lieto saudzīgākus formulējumus, kā – „eksprezidenta apgalvojumi neiztur faktu pārbaudi”. Nav palicis nepamanīts, ka eksprezidents atļāvās netieši draudēt savam oponentam ar tiesas vajāšanu, kuru viņš varētu organizēt, ja atkal nonāktu Baltajā namā. Tūdaļ pēc debatēm uzkultās emociju putas gan ir sākušas noplakt, un pagaidām nav nopietnu mājienu par to, ka prezidents Baidens varētu izstāties no sacīkstes par prezidenta amatu. Vairums aptauju gan nosauc eksprezidentu Trampu kā debašu favorītu, taču ir arī tādas, kuras priekšroku dod Baidenam, un daudzos gadījumos aptauju rādītāji pēc šīm debatēm daudz neatšķiras no agrākajiem, tātad ceturtdienas vakars Atlantā nav nesis esošajam prezidentam kādu graujošu sakāvi. Viss liecina par to, ka amerikāņu elektorāts ir kapitāli sašķelts un kā demokrātu, tā republikāņu vēlētāji ir teju dzelžaini uzticami savai partejiskajai izvēlei. Par Donalda Trampa uzvaru gan jāuzskata Savienoto Valstu Augstākās tiesas pirmdienas lēmums, kas piešķir eksprezidentam imunitāti pret kriminālvajāšanu par darbībām, kuras uzskatāmas par oficiālām, respektīvi, veiktām prezidenta varas funkciju ietvaros. Tagad zemākās instances tiesa vērtēs, ko Tramps darījis kā prezidents, ko – kā privātpersona. Izvērtēšana, visdrīzāk, prasīs mēnešus, līdz ar to kļūst stipri apšaubāmi, ka Trampu varētu diskvalificēt kriminālapsūdzību dēļ. Uzvaras nebūs Nr. 1 – britu konservatīvie Aizpagājušajā gadā Apvienotā Karaliste atjaunoja vēsturisko Parlamenta darbības regulējumu, kas tika izmainīts 2011. gadā. Proti, tagad, kā agrākajos laikos, lai atlaistu Parlamentu un izsludinātu jaunas vēlēšanas, premjerministram nav vajadzīga likumdevēju piekrišana. Formāli šo aktu gan veic karalis, taču lēmums piekrīt valdības vadītājam. Tā nu 22. maijā premjerministrs Riši Sunaks paziņoja par Parlamenta atlaišanu un jaunām vēlēšanām 4. jūlijā. Daudziem tas bija pārsteigums, ciktāl, saskaņā ar likumu, ar vēlēšanām varēja pagaidīt vēl līdz nākamā gada janvāra nogalei. Iespējams, lēmums tika pieņemts, bažījoties, ka konservatīvo atrašanās pie varas tikai arvien vairāk deldē viņu elektorāta atbalstu. Un jautājums, kas toriju sakarā tiek uzdots, ir: vai rīt viņus gaida tikai smaga sakāve, šķiroties no kādas puses pašreizējo deputātu mandātu, vai arī īsts slaktiņš, pēc kura no viņu frakcijas Apakšpalātā varētu palikt pāri vien kāda sestā daļa. Skaidrs ir viens: četrpadsmit gadus ilgušais konservatīvo varas periods Apvienotajā Karalistē noslēdzas, tagad varas groži kādu laiku būs leiboristu rokās. Toriju smagākās problēmas sākās līdz ar pandēmijas laikā uzliesmojušo skandālu, kad atklājās, ka premjera Borisa Džonsona biroja darbinieki pārkāpuši pašu valdības noteiktos pulcēšanās ierobežojumus. Nelīdzēja Džonsona spilgtā darbošanās Ukrainas labā pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma – 2022. gada septembrī viņš demisionēja, un pāris mēnešus vēlāk arī viņa pēctece amatā Liza Trasa. Uz ekonomikas stagnācijas, palielu sociālo problēmu un inflācijas fona stāvokli labot nav izdevies arī Riši Sunakam. Ja šobrīd torijiem Apakšpalātā ir 344 no 650 vietām, savukārt viņu pastāvīgajiem konkurentiem leiboristiem – 205 vietas, tad pēc vēlēšanām šī aina, visdrīzāk, būs apvērsta. Leiboristi, kurus viņu pašreizējais līderis Kiers Stārmers pavērsis mērenākā virzienā pēc sava priekšgājēja Džeremija Korbina diezgan radikālā kreisuma, popularitātē apsteidz konservatīvos apmēram divkārt. Savas pozīcijas un nepilnu pussimtu deputātu vietu visdrīzāk saglabās trešā lielākā frakcija – Skotu nacionālā partija, kā arī ceturtā lielākā – liberāldemokrāti, kuriem pašreiz ir 15 vietas. Taču iespējams, ka uz toriju rēķina ir iespējas iedzīvoties arī kādam britu politikā netradicionālam spēkam – partijai „Reformēt Apvienoto Karalisti”. Tā ir tā pati savulaik zināmā Breksita partija, kura vēlāk mainīja nosaukumu un pārslēdza savu galveno uzmanību uz migrācijas un sociālo politiku, un tagad tiek raksturota kā nacionāli populistisks spēks. Kopš 3. jūnija partijas priekšgalā ir atgriezies kādreizējais līderis Naidžels Farāžs. Jau gadu mijā partijas reitingi apsteidza liberāldemokrātus, bet pagājušomēnes nepatīkami pietuvojās konservatīvajiem. Uzvaras nebūs Nr. 2 – franču centristi Francijas parlamenta – Nacionālās Asamblejas – vēlēšanu pirmā kārta notika svētdien, 30. jūnijā. 577 deputātu mandāti tiek sadalīti pēc mažoritārās sistēmas, kur pirmajā kārtā vietas iegūst tie, kas tikuši pie absolūtā vairākuma. Pārējos apgabalos vēlēšanās piedalās visi kandidāti, kas saņēmuši vairāk par 12,5% balsu. Pēc svētdienas balsojuma izšķirts vien 76 mandātu liktenis; tūlīt pēc vēlēšanām 306 apgabalos bija trīs pretendenti, piecos apgabalos – četri. Kā jau tika prognozēts, labāko rezultātu ar apmēram trešdaļu balsu un 38 deputātu vietas ieguvusi nacionālistiskā, labēji populistiskā Nacionālā apvienība ar tās līderi Marinu Lepenu un viņas jauno protežē, premjera kandidātu Žordānu Bardellu priekšgalā. Šis spēks vairs nav tik radikāls kā kādreiz, bet tā programmas pamanāmākie elementi ir nelegālās migrācijas apkarošana, vidusmēra francūzim tīkama nodokļu politika un vispārēja pozicionēšanās par vairāk kārtības ielās, mācību iestādēs u. tml. No šiem galēji labējiem rezultātos daudz neatpaliek arī kreiso partiju bloks Jaunā Tautas fronte, kurā pamanāmākie spēki ir antikapitālistiskā „Nelokāmā Francija”, Sociālistiskā partija, partija „Ekoloģisti”, Komunistiskā partija un vēl vairākas citas sīkākas grupas. Kreisie jau ieguvuši 32 mandātus. Uz šī fona graujoši izskatās prezidenta Makrona partijas „Renesanse” un tās partneru veidotā bloka „Kopā par Republiku” iegūtās divas vietas. Protams, viss izšķirsies otrajā kārtā 7. jūlijā. Pirmdien un otrdien risinājās kandidātu atteikšanās process, kura rezultātā tagad palikuši 95 apgabali ar trīs pretendentiem un viens ar četriem. Jaunā Tautas fronte saviem kandidātiem deva skaidru rīkojumu atkāpties visur, kur viņi ir trešajā pozīcijā. Centristu bloks nav tik organizēts, galīgais lēmums tiek atstāts pašu kandidātu ziņā, tomēr arī viņi daudzviet atsakās par labu kreisajiem. Kā kreisajiem, tā centristiem ir ļoti svarīgi, lai absolūto vairākumu parlamentā neiegūtu Nacionālā apvienība. Pašreizējās prognozes liecina, ka Lepenas partijai līdz alktajam vairākumam varētu mazliet pietrūkt. Tad viņiem nāktos mēģināt vienoties ar Republikāņu partiju – labēji konservatīvajiem, kuri var cerēt uz kādu pussimtu balsu, un lasīt pa vienam atbalstu dažādu neatkarīgo labējo rindās. Ja Nacionālajai apvienībai tas izdotos, tad Francija tiktu pie radikāli labējas valdības – kā tiek uzsvērts, pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara, kad sadarbībā ar nacistu okupantiem pastāvēja t.s. Višī režīms. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pasaules čempionāts hokejā noslēdzies ar mājinieku - Čehijas valstsvienības - triumfu, viņiem izcīnot zelta medaļas pirmoreiz kopš 2010. gada. Finālā čehi 3. periodā beidzot uzlauza Šveices izlases aizsardzību un vārtsargu, gūstot divus vārtus, bet paši savu cietoksni nosargāja neieņemtu, Čehijai svinot uzvaru 2:0. Uzvaras vārtu autors Dāvids Pastrņāks, kurš izlasei pievienojās tikai pašā grupu turnīra izskaņā, bet tagad viņš savu vardu Čehijas hokeja vēsturē ieraksta vēl treknākiem burtiem. Šveicei tikmēr trešo reizi 11 gadu laikā jāsamierinās ar sudrabu - viņiem iepriekš zaudējumi finālos arī 2013. un 2018. gada čempionātos. Nākamā gada pasaules čempionāts notiks Zviedrijā un Dānijā, Latvija spēlēs Stokholmā pret Kanādu, Šveici, Zviedriju, Slovākiju, Austriju, Franciju un Slovēniju. Teorētiski gan vēl iespējamas kādas izmaiņas, jo turnīra rīkotājiem ir tiesības apmainīties ar vienu komandu.

Lielās piektdienas koncertā 29. martā Rīgas Sv. Jāņa baznīcā programmas centrā būs divu nozīmīgu garīgās mūzikas komponistu vārdi. Skanēs šī gada jubilāra Riharda Dubras mūzika "Adagio appassionato", sacerēta pūtēju orķestrim, un komponista oriģinālmūzika "Lux aeterna" saksofonu kvartetam. Latvijas pirmatskaņojumā skanēs arī Deivida Maslankas “Koncerts saksofonu kvartetam un pūtēju orķestrim”, kas pasaulē novērtēts kā mūzikas darbs, kas atspoguļo lielu emocionālo un garīgo intensitāti. Šo mūziku līdzās Orķestrim “Rīga” diriģenta Valda Butāna vadībā atskaņos Rīgas Saksofonu kvartets. Studijā tiekamies ar diriģentu Valdi Butānu un saksofonistu Aigaru Raumani. Kā zināms, šī Rīgas Saksofonu kvarteta sastāvs gadu gaitā ir mainījies. "Šobrīd Rīgas Saksofonu kvartetā ir četri forši saksofonisti – es spēlēšu soprāna saksofonu, Rūdolfs P. Rubenis būs ar alta saksofonu, Ainars Šablovskis ir visilggadējākais kvarteta biedrs uz tenora saksofona un būs arī Baiba Tilhena ar baritona saksofonu," stāsta Aigars Raumanis. "Spēlēsim Dubras "Lux aeterna", kas rakstīts tieši Rīgas Saksofonu kvartetam – 2003. gadā tas tika pirmatskaņots, un zīmīgi, ka Ainars Šablovskis ir vienīgais no oriģinālā kvarteta sastāva, kurš piedalījās pirmatskaņojumā, savukārt man tā būs pirmā reize, kad šo skaņdarbu atskaņoju. Baiba un Rūdolfs jau daudzkārt to ir darījuši." "Lux aeterna" jeb "Mūžīgā gaisma" Rihardam Dubram ir ļoti tuva tēma, un Lielās piektdienas koncertā tiks atskaņota 2003. gada skaņdarba redakcija. Otrs koncertā gaidāmais Riharda Dubras skaņdarbs būs 2012. gadā pirmatskaņotais "Adagio appassionato", kas savulaik radīts kādam Amerikas pūtēju orķestrim. Tam gan nedaudz sašaurināta instrumentācija, pielāgojot to orķestra "Rīga" sastāvam. "Forma un muzikālās idejas ir saglabātas. Kā jau Dubras mūzika, tā ir ļoti piemērota tieši baznīcas akustikai – ar tādu pacilājošu, gaišu vēstījumu,” stāsta Valdis Butāns. „Cik ar viņu [Rihardu Dubru] esmu kontaktējies, viņš nemīl ļoti daudz runāt par savu mūziku, viņam patīk, ka mūzika runā pati par sevi. Vienīgais, ko es vēl par šo "Adagio appassionato" mūziku varu pateikt – skaņdarbs ir lēnā tempā, bet šis lēnums nenozīmē, ka viņš būtu gurdens vai gauss. Tas ir ļoti piepildīts, ekspresīvs skaņdarbs ar ļoti dažādām nokrāsām, sākot no ļoti intīmas un beidzot ar eksaltētu, kas piepilda visu baznīcas velvju akustiku." Lielajā piektdienā Pētera baznīcā Latvijas pirmatskaņojumā skanēs arī Deivida Maslankas “Koncerts saksofonu kvartetam un pūtēju orķestrim”, kas pasaulē novērtēts kā mūzikas darbs, kas atspoguļo lielu emocionālo un garīgo intensitāti. "Šī skaņdarba izvēle laikam būs mana vaina kā Orķestra "Rīga" mākslinieciskajam vadītājam, domājot par programmām," bilst Valdis Butāns. "Deivida Maslankas mūziku līdz šim vēl neesam Latvijā atskaņojuši, šis būs pirmatskaņojums. Pirms vairākiem gadiem gan kopā ar Ēriks Kiršfelds un Anete Toca spēlējām tādu skaņdarbu "Oh, Earth, Oh, Stars" („Ak, zeme, ak, zvaigznes”).  Viņa mūzikas valoda varbūt ir līdzīga mūsu Pēterim Vaskam vai igauņu Arvo Pērtam – ļoti izkristalizējies un atrasts savs rokraksts, kas ļoti sakņojas garīgajā mūzikā un korāļos, tur noteikti var saklausīt arī Baha mūzikas ietekmi. Tā nav kopēšana, bet atsauces. Un arī korāļa faktors – viņš to ļoti daudz izmanto. (..) Viņš ir sazemējies ar šo senatni. Jebkura šī komponista mūzika, ko esmu dzirdējis vai atskaņojis kopā ar orķestri, tā ir ļoti, ļoti "iešana dziļumā", meditatīvas pārdomas par dažādām tēmām. Tajā pašā laikā šajā mūzikā ir arī ļoti ekspresīvi mirkļi, kā tas varbūt būs arī šī koncerta trešajā daļā (koncertam ir trīs daļas). Tur ir tādas dzīves svinēšanas, uzvaras pār nāvi svinēšanas mirkļi, kas sasaistās ar Lielās piektdienas un Lieldienu vēstījumu."  

"Tēvzemes. Personīga Eiropas vēsture". Par Oksfordas Universitātes profesoru Timotiju Gārtonu Ešu, kurš regulāri raksta slejas laikrakstam „Guardian”, un viņa darbu, kas izdots latviešu valodā, Kultūras rondo saruna ar tulkotāju Mairu Moru.  Uzvaras un traģēdijas, ko Eiropa piedzīvojusi pēc Otrā pasaules kara, Timotijs Gārtons Ešs krājumā aplūko caur personīgās pieredzes prizmu. Šo britu autoru mēdz dēvēt par “tagadnes vēstures pētnieku”, jo jau pusgadsimtu viņš aizrautīgi seko notikumiem Eiropas politikā un sabiedrībā. Savā grāmatā viņš aicina sev līdzi ceļojumā cauri laikam un telpai, smeļoties informāciju paša piezīmēs par daudziem nozīmīgiem notikumiem, piedāvā dzīvīgu aculiecinieka skatījumu, atgriežoties vietās, kur tapusi mūsu kontinenta vēsture, un analizē senāku triumfu un kļūdu nospiedumus mūsu tagadnē.

No šodienas iespējamas parakstīties par opozīcijas politisko spēku iniciatīvu sarīkot referendumu par 14.Saeimas atlaišanu. Konkurences padomes pētījums par piena produktiem neatklāj tirgotāju vienošanos; ir problēmas cenu veidošanā. Jau otro reizi kvoruma trūkuma dēļ nenotika Rēzeknes domes sēde, jo uz to ieradās tikai četri no 13 deputātiem. Uzvaras parks Rīgā atgūst savu vēsturisko elpu.

Viedās tehnoloģijas uz robežas ar Krieviju un Baltkrieviju plāno uzstādīt līdz 2026. gada vidum. Grants ceļa posms Bauska – Valle – Jaunjelgava, kas savieno Dobeli ar Aizkraukli, pēc rudens lietavām ir kritiskā stāvoklī. Sociālajos tīklos raisījušās plašas diskusijas par Rīgas domes vicemēra Edvarda Ratnieka no Nacionālās apvienības vēlmi ieviest jaunu tradīciju Lāčplēša dienā, aicinot iedzīvotājus nolikt svecītes arī Uzvaras parkā.

Nigērā noticis valsts apvērsums. Armijas komandieri arestējuši demokrātiskā ceļā ievēlēto prezidentu un paziņojuši, ka pārņem varu. Ielās izgājuši lielākoties puča atbalstītāji. Pēdējo rokās pavīd arī Krievijas karogi. Par Krievijas centieniem iegūt Āfrikas valstu simpātijas runā jau sen. Pagājušās nedēļas nogalē Sanktpēterburgā ieradās Āfrikas valstu pārstāvji un īpašu samitu, kurā Putins centās nopirkt "melnā kontinenta" simpātijas, solot vairākām valstīm arī bezmaksas labības piegādi. Savukārt Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu devās uz Ziemeļkoreju, lai piedalītos tur organizētās svinībās Krievija arvien biežāk pēdējā laikā tiek salīdzināta ar Ziemeļkoreju. Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis un politologs Andis Kudors. Šoigu svin „Uzvaras dienu” Phenjanā Pagājušonedēļ Ziemeļkorejā tika plaši atzīmēta Korejas kara noslēguma 70. gadadiena. Šis karš, kura iemesls bija komunistiskās Ziemeļkorejas mēģinājums ar bruņotu spēku pakļaut sev rietumnieciski orientēto pussalas dienviddaļu, prasīja, kā lēš, līdz pat trīs miljoniem dzīvību, taču beidzās ar nelielām teritoriālām izmaiņām. Tomēr Ziemeļkoreja pamiera noslēgšanas datumu 27. jūlijā svin kā Uzvaras dienu. Uz apaļo jubileju Phenjanā ieradās kādreizējo Ziemeļkorejas sabiedroto – Ķīnas Tautas republikas un toreizējās Padomju Savienības tiesību mantinieces Krievijas – delegācijas. Un ja oficiālā Pekina bija atsūtījusi otrā ranga pārstāvi – Visķīnas Tautas pārstāvju sapulces Pastāvīgās komitejas priekšsēdētāja vietnieku Li Hundžunu, tad Maskavas delegācijas priekšgalā bija viens no Putina tuvākajiem līdzgaitniekiem, Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu. Tā, starp citu, bija pirmā reize, kad Ziemeļkoreju apmeklēja pēc Padomju Savienības sabrukuma suverenitāti ieguvušās Krievijas Federācijas aizsardzības ministrs. Sevišķu uzmanību piesaistīja Ziemeļkorejas ziņu aģentūras izplatītie fotoattēli, kuros Phenjanas režīma līderis Kims Čenuns redzams, izrādot Maskavas viesim militārās tehnikas ekspozīciju, konkrēti – ballistiskās raķetes, kuras var tikt aprīkotas ar kodolgalviņām. Šādu raķešu izstrādi Ziemeļkorejai liedz ANO Drošības padomes rezolūcija, par kuru savulaik balsoja kā Krievija, tā Ķīna. Atklāta fotografēšanās uz šo raķešu fona var tikt uztverta kā signāls, ka Kremlis Ziemeļkorejas sakarā vairs stingri neuztur savu līdzšinējo kodolieroču neizplatīšanas politiku. Kā pausts oficiālajā paziņojumā, Kima Čenuna un Sergeja Šoigu sarunās panākts konsenss „abpusēji nozīmīgos valsts aizsardzības un drošības, kā arī reģionālās un starptautiskās drošības vides jautājumos”. Atliek vien minēt, ko ietver šis konsenss, un vai daļa no tā nav vienošanās par Ziemeļkorejas ieroču un munīcijas piegādēm, balstot Krievijas agresiju pret Ukrainu. Krievija uzņem Āfrikas viesus 27. un 28. jūlijā Sanktpēterburgā risinājās Otrais Krievijas–Āfrikas samits ar 49 delegāciju piedalīšanos. Pirmā tikšanās šādā formātā notika 2019. gada oktobrī Krievijas Melnās jūras kūrortpilsētā Sočos; atkārtojums tika plānots jau pērnā gada oktobrī Etiopijas galvaspilsētā Adisabebā, taču to pārcēla pēc Vladimira Putina iniciatīvas. Šoreiz ieradušos valsts galvu saraksts gan ir pieticīgāks nekā Sočos, tomēr starp augstākā ranga viesiem joprojām ir tādas pamanāmas figūras kā Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa, Ēģiptes prezidents Abdelfatāhs es Sīsī, Kamerūnas prezidents Pols Bija, Ugandas prezidents Joveri Museveni u.c. Klāt bija pārstāvji arī no vairuma Āfrikas starpvalstu organizācijām. Visam notikumam fonā nepārprotami vīd Krievijas agresija pret Ukrainu, kura jūtami ietekmē Āfrikas valstu situāciju. Daudzas no šīm valstīm līdz šim lielā daudzumā importējušas labību u.c. lauksaimniecības produkciju no Krievijas un Ukrainas, un tagad šīs piegādes ir būtiski traucētas. Bažas par iespējamu pārtikas deficītu Āfrikā sevišķi pieaugušās, kopš Krievija pirms pāris nedēļām paziņoja, ka pārtrauks sadarbību t.s. Labības vienošanās ietvaros, un uzsāka mērķtiecīgus raķešu triecienus Ukrainas ostu labības iekraušanas infrastruktūrai. Daži no delegāciju vadītājiem, kā Kongo Republikas prezidents Denī Sasu-Ngeso un Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa veltīja namatēvam Putinam pārmetošas frāzes, aicinot izbeigt karadarbību pret kaimiņvalsti. Taču netrūka arī tādu, kuri pūta Kremļa stabulē un pauda atbalstu agresijai. Šai ziņā izcēlās Zimbabves prezidents Emersons Mnangagva, Mali militārās huntas līderis Asimi Goita, Centrālāfrikas Republikas prezidents Fostens Aršanžs Tuadera un vairāki citi. Kā zināms, Mali un Centrālāfrikas Republikā pēdējos gados pamanāmu lomu spēlē privātā militārā struktūra „Vāgnera grupa”. Grupas dibinātājs un nesenā dumpja vadītājs Jevgeņijs Prigožins samita laikā arī bija manāms Sanktpēterburgā, kur tikās ar ļaudīm no Centrālāfrikas Republikas un Kamerūnas delegācijām. Āfrikā atkal apvērsums. Šoreiz Nigērā Kopš Rietumāfrikas valsts Nigēra 1960. gadā ieguva neatkarību no franču koloniālās varas, tās vēsturē ilgāki un īsāki nestabilas demokrātijas posmi mijušies ar militāro huntu valdīšanu. Pēdējais demokrātijas cikls, saukts par Septīto republiku, iesākās 2010. gadā, taču pēdējās nedēļas notikumi liek bažīties, ka tam pienākušas beigas. Pašreizējais likumīgais valsts galva – prezidents Mohameds Bazūms – tika ievēlēts 2021. gada aprīlī, un šis bija pirmais gadījums Nigēras vēsturē, kad demokrātiski ievēlēts valsts galva pārņem varu no sava demokrātiski ievēlēta priekšteča. 26. jūlijā prezidenta gvarde, kuru komandē ģenerālis Abdurrahmāns Čiani, apcietināja valsts galvu. Sākumā armija pauda gatavību atjaunot likumisko kārtību valstī, taču vēlāk armija pārstāvji, uzstājoties televīzijā, paziņoja, ka prezidenta amata pilnvaras ir pārtrauktas un tiek nodibināta Dzimtenes aizsardzības nacionālā padome. Tika apturēta konstitūcijas un valsts struktūru darbība, slēgtas robežas un izsludināta komandanta stunda. Hunta vainoja iepriekšējo valsts galvu neprasmīgā vadībā, kas graujot valsts ekonomiku un drošību. 28. jūlijā ģenerālis Čiani paziņoja, ka uzņemas Dzimtenes aizsardzības nacionālās padomes vadību, resp. pasludināja sevi par jaunā režīma vadītāju. Ielās izgāja pučistu atbalstītāji, kuri, cita starpā, pauž simpātijas Krievijai un tās vadonim Putinam, vicinot Krievijas karogus un attiecīgus plakātus. Franciju, kādreizējo koloniālo valdītāju, viņi, savukārt, vaino Nigēru piemeklējušajās problēmās. 30. jūlijā Rietumāfrikas valstu ekonomiskās kopienas vadība nāca klajā ar ultimātu, pieprasot atjaunot Nigērā likumisko kārtību un, pretējā gadījumā, piedraudot ar militāru intervenci. Šī organizācija, kurā ir 15 dalībvalstis, arī pagātnē vairakkārt veikusi šādu iejaukšanos reģiona valstīs. Tāpat iesaldēta to dalībvalstu darbība organizācijā, kurās varu pārņēmuši nekonstitucionāli režīmi, proti, iesaldēta Mali un Gvinejas dalība 2021. gadā un Burkinafaso dalība 2022. gadā. Nākamajā dienā Mali un Burkinafaso režīmi publiskoja kopīgu komunikē, kurā pauda, ka intervenci Nigērā uzlūkos kā kara pieteikumu sev. Nigērā ir dislocēti apmēram 1500 franču un apmēram tūkstotis amerikāņu kareivji, kuri līdz šim atbalstījuši valdību cīņā pret islāma ekstrēmistu grupām. Franču kontingents daļēji pārņēmis savā kontrolē galvaspilsētas Niamejas lidostu un organizē franču un citu Eiropas valstu pilsoņu evakuāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, skaidrosim nelielu daļu padomju varas noziegumu, kas tika īstenoti plašā ģeogrāfiskā apmērā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā padomju vara iedarbināja savu represīvo mehānismu, un pēc gada īstenoja pirmo masu deportāciju no Latvijas, lai likvidētu politisko, ekonomisko un kultūras eliti. Kurš sastādīja deportējamo cilvēku sarakstus un kā bija iespējams tādus veidot, skaidro vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere. “Jūsu vārds ir sarakstā” - šāda frāze, pat ja tā mūsdienās tiek lietota citā kontekstā, vairumam uzreiz liks aizdomāties par vēstures notikumiem, kad cilvēku vārdi nonāca sarakstos saskaņā ar padomju teroristiskā režīma izdomātiem noziegumiem. Saraksti paredzēja izrēķināšanos ar šiem it kā noziedzniekiem, īsā laikā 1941. gada 14. jūnijā sastumjot lopu vagonos tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju un izsūtot tos uz tāliem Sibīrijas nostūriem. Kuri bija tie cilvēki un organizācijas, kas ievāca informāciju par Latvijas iedzīvotājiem pirms izsūtīšanas 1941. gadā un kas bija deportācijas organizatori? Kādi bija šo cilvēku motīvi un uz kura sirdsapziņas paliek tūkstošiem izpostītas latviešu dzīves? Mēs zinām metodoloģiju, kā cilvēku izsūtīšana notika, mēs varam nosaukt institūcijas un vārdus, kuri par to bija atbildīgi, bet vēl joprojām daudz faktu, kurus nezinām, jo trūkst dokumentu no Maskavas. "Kamēr mums nebūs pieejami Krievijas Federālā drošības dienesta arhīva materiāli, brīvi pieejami pētniekiem. Federālais drošības dienests ir publicējis dažādus krājumus. 90. gadu pirmajā pusē arī labprātāk sniedza pieeju, bet tajā pat laikā nekad nav bijis tā, ka varētu brīvi strādāt arhīvos, skatīties visus dokumentus pēc kārtas. Respektīvi, viņi deva to, ko viņi gribēja dot," norāda Daina Bleiere. "Jautājums ir, vai tas ir viss, kas viņu rīcībā bija, vai ir vēl kaut kas, ko viņi vienkārši nerāda pētniekiem. Kamēr šie arhīvi nav pieejami, mums nekad pilna aina nebūs." Arī visu izsūtāmo vārdi nav zināmi, jo ne visas izsūtīto lietas atrodas Latvijā. "Es domāju, ka simtprocentīgi mēs nekad visus nevarēsim identificēt, lai gan tas, ko Latvijas Valsts arhīvs ir izdarījis grāmatās "Aizvestie", tas ir ārkārtīgi liels darbs, jo tas ir gandrīz tuvu ideālam." Kara veterānu liktenis Padomju Savienībā Kamēr bijušajā PSRS triumfāli atzīmēja uzvaru pār nacismu, tikām tūkstošiem karā cietušo padomju armijas kareivju izolēja no sabiedrības acīm, jo Padomju Savienībai kā uzvarētājvalstij, ciniski izsakoties, tādi kropļi nebija vajadzīgi. Par represijām pret Otrā pasaules kara invalīdiem bijušajā Padomju Savienībā stāsta vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja speciālists Juris Ciganovs. "Viņi pulcējās laukumā pie stacijas. Dažiem trūka roku vai kāju, citiem, (bijušajiem pilotiem) bija apdegumu pēdas uz sejas. Viņi sēdēja uz soliņiem un lūdza pasažieriem maizi. Skaļākos un nemierīgākos lūdzējus milicija aizturēja, bet pēc tam  tos ātri atbrīvoja." Šādas ainas pēc Otrā pasaules kara beigām bija ierastas pilsētās un ciematu centros vairākās  Padomju Savienības vietās. "Dodiet man rubli, jo es pazaudēju roku, peldot pāri Dņeprai, Oderai un Vislai. Atdod man to kāju, ko valsts man ir atņēmusi!” šādus un līdzīgus tekstus ubagojošie un sakropļotie kara dalībnieki veltīja garāmgājējiem un kārtības sargiem. Tā lasām ukraiņu mediju vides vadošā  žurnālista Dimitrija Gordona interneta portālā "gordon.ua". publikācijā "Nevajadzīgie varoņi". Nav pārlieku daudz rakstisku un vizuālu liecību par PSRS dzīvojošajiem invalīdiem, jo karā sakropļotie pilsoņi nebija laba reklāma dižajai uzvarētājvalstij. Pat fotogrāfijas tika pakļautas cenzūrai, tā laika presē vai literatūrā neparādījās attēli, kur redzami frontes karavīri ar amputētām ekstremitātēm, akli, vai sakropļotām sejām. Kāda bija valdošās varas attieksme pret minētajiem cilvēkiem, to stāsta  vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja speciālists Juris Ciganovs. Pirmajos pēckara gados frontēs sakropļotie kara veterāni nesaņēma "invalīdu" pensiju. Pirmās grupas invalīdi no valsts saņēma 80-150 rubļus mēnesī, otrai grupai tā bija uz pusi mazāka. Salīdzinājumam – 1947. gada vasarā tirgū prasīja 10 rubļus par litru piena, kilograms cūkgaļas maksāja 120 rubļu. 1951. gada jūlijā tika pieņemti uzreiz divi PSRS Ministru padomes un PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrēti "Par cīņu pret ubagošanu un antisociāliem parazītiskajiem elementiem". Pēc PSRS Iekšlietu ministrijas oficiālās statistikas datiem, 1951. gada otrajā pusē lielajās rūpniecības pilsētās par ubagošanu tika aizturēti  pāri par 107 tūkstošiem cilvēku, no kuriem vairāk nekā 70% bija kara un darba invalīdi. Visus aizturētos kara invalīdus ievietoja speciālos pansionātos, kas tika izveidoti katrā reģionālā centrā. Bieži vien šīs invalīdu nometnes ierīkoja nomaļās vietās pamestos klosteros. Sadzīve tur īpaši neatšķīrās no Sibīrijas nometnēs izsūtīto  apstākļiem. PSRS Iekšlietu ministrijas tautas komisārs Sergejs Kruglovs rakstīja: "Cīņu pret ubagošanu ir  apgrūtināta, jo daudzi  ubagi  pamet savas nometnes un atkal dodas lūgt žēlastības dāvanas, lai to novērstu, daļu no esošajiem invalīdu un veco ļaužu namiem ir jāpārveido par slēgta tipa  iestādēm ar speciālu režīmu." Tie Lielā tēvijas kara veterāni, medaļām apkārušies, kurus atceramies no pompozajām Uzvaras dienas parādēm pagājušā gadsimta otrajā pusē, tai skaitā, cik nu bija palikuši dzīvi, kara invalīdi kā varoņi tika godināti sākot ar 1965. gadu, kad Padomju Savienībā vadības grožus pārņēma Leonīds Brežņevs. Līdz ar Brežņeva laikiem bijušie kara dalībnieki varēja baudīt lielākas privilēģijas nekā citi padomju pilsoņi,  parādījās iespējas iegādāties  deficīta preces, ārstēties labākajās sanatorijās, palielināja pensijas, bet  atmiņas par represijām dienasgaismu ieraudzīja tik pēc PSRS sabrukšanas un arī to vēl līdz šodienai nav pārāk daudz.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, skaidrosim nelielu daļu padomju varas noziegumu, kas tika īstenoti plašā ģeogrāfiskā apmērā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā padomju vara iedarbināja savu represīvo mehānismu, un pēc gada īstenoja pirmo masu deportāciju no Latvijas, lai likvidētu politisko, ekonomisko un kultūras eliti. Kurš sastādīja deportējamo cilvēku sarakstus un kā bija iespējams tādus veidot, skaidro vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere. “Jūsu vārds ir sarakstā” - šāda frāze, pat ja tā mūsdienās tiek lietota citā kontekstā, vairumam uzreiz liks aizdomāties par vēstures notikumiem, kad cilvēku vārdi nonāca sarakstos saskaņā ar padomju teroristiskā režīma izdomātiem noziegumiem. Saraksti paredzēja izrēķināšanos ar šiem it kā noziedzniekiem, īsā laikā 1941. gada 14. jūnijā sastumjot lopu vagonos tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju un izsūtot tos uz tāliem Sibīrijas nostūriem. Kuri bija tie cilvēki un organizācijas, kas ievāca informāciju par Latvijas iedzīvotājiem pirms izsūtīšanas 1941. gadā un kas bija deportācijas organizatori? Kādi bija šo cilvēku motīvi un uz kura sirdsapziņas paliek tūkstošiem izpostītas latviešu dzīves? Mēs zinām metodoloģiju, kā cilvēku izsūtīšana notika, mēs varam nosaukt institūcijas un vārdus, kuri par to bija atbildīgi, bet vēl joprojām daudz faktu, kurus nezinām, jo trūkst dokumentu no Maskavas. "Kamēr mums nebūs pieejami Krievijas Federālā drošības dienesta arhīva materiāli, brīvi pieejami pētniekiem. Federālais drošības dienests ir publicējis dažādus krājumus. 90. gadu pirmajā pusē arī labprātāk sniedza pieeju, bet tajā pat laikā nekad nav bijis tā, ka varētu brīvi strādāt arhīvos, skatīties visus dokumentus pēc kārtas. Respektīvi, viņi deva to, ko viņi gribēja dot," norāda Daina Bleiere. "Jautājums ir, vai tas ir viss, kas viņu rīcībā bija, vai ir vēl kaut kas, ko viņi vienkārši nerāda pētniekiem. Kamēr šie arhīvi nav pieejami, mums nekad pilna aina nebūs." Arī visu izsūtāmo vārdi nav zināmi, jo ne visas izsūtīto lietas atrodas Latvijā. "Es domāju, ka simtprocentīgi mēs nekad visus nevarēsim identificēt, lai gan tas, ko Latvijas Valsts arhīvs ir izdarījis grāmatās "Aizvestie", tas ir ārkārtīgi liels darbs, jo tas ir gandrīz tuvu ideālam." Kara veterānu liktenis Padomju Savienībā Kamēr bijušajā PSRS triumfāli atzīmēja uzvaru pār nacismu, tikām tūkstošiem karā cietušo padomju armijas kareivju izolēja no sabiedrības acīm, jo Padomju Savienībai kā uzvarētājvalstij, ciniski izsakoties, tādi kropļi nebija vajadzīgi. Par represijām pret Otrā pasaules kara invalīdiem bijušajā Padomju Savienībā stāsta vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja speciālists Juris Ciganovs. "Viņi pulcējās laukumā pie stacijas. Dažiem trūka roku vai kāju, citiem, (bijušajiem pilotiem) bija apdegumu pēdas uz sejas. Viņi sēdēja uz soliņiem un lūdza pasažieriem maizi. Skaļākos un nemierīgākos lūdzējus milicija aizturēja, bet pēc tam  tos ātri atbrīvoja." Šādas ainas pēc Otrā pasaules kara beigām bija ierastas pilsētās un ciematu centros vairākās  Padomju Savienības vietās. "Dodiet man rubli, jo es pazaudēju roku, peldot pāri Dņeprai, Oderai un Vislai. Atdod man to kāju, ko valsts man ir atņēmusi!” šādus un līdzīgus tekstus ubagojošie un sakropļotie kara dalībnieki veltīja garāmgājējiem un kārtības sargiem. Tā lasām ukraiņu mediju vides vadošā  žurnālista Dimitrija Gordona interneta portālā "gordon.ua". publikācijā "Nevajadzīgie varoņi". Nav pārlieku daudz rakstisku un vizuālu liecību par PSRS dzīvojošajiem invalīdiem, jo karā sakropļotie pilsoņi nebija laba reklāma dižajai uzvarētājvalstij. Pat fotogrāfijas tika pakļautas cenzūrai, tā laika presē vai literatūrā neparādījās attēli, kur redzami frontes karavīri ar amputētām ekstremitātēm, akli, vai sakropļotām sejām. Kāda bija valdošās varas attieksme pret minētajiem cilvēkiem, to stāsta  vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja speciālists Juris Ciganovs. Pirmajos pēckara gados frontēs sakropļotie kara veterāni nesaņēma "invalīdu" pensiju. Pirmās grupas invalīdi no valsts saņēma 80-150 rubļus mēnesī, otrai grupai tā bija uz pusi mazāka. Salīdzinājumam – 1947. gada vasarā tirgū prasīja 10 rubļus par litru piena, kilograms cūkgaļas maksāja 120 rubļu. 1951. gada jūlijā tika pieņemti uzreiz divi PSRS Ministru padomes un PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrēti "Par cīņu pret ubagošanu un antisociāliem parazītiskajiem elementiem". Pēc PSRS Iekšlietu ministrijas oficiālās statistikas datiem, 1951. gada otrajā pusē lielajās rūpniecības pilsētās par ubagošanu tika aizturēti  pāri par 107 tūkstošiem cilvēku, no kuriem vairāk nekā 70% bija kara un darba invalīdi. Visus aizturētos kara invalīdus ievietoja speciālos pansionātos, kas tika izveidoti katrā reģionālā centrā. Bieži vien šīs invalīdu nometnes ierīkoja nomaļās vietās pamestos klosteros. Sadzīve tur īpaši neatšķīrās no Sibīrijas nometnēs izsūtīto  apstākļiem. PSRS Iekšlietu ministrijas tautas komisārs Sergejs Kruglovs rakstīja: "Cīņu pret ubagošanu ir  apgrūtināta, jo daudzi  ubagi  pamet savas nometnes un atkal dodas lūgt žēlastības dāvanas, lai to novērstu, daļu no esošajiem invalīdu un veco ļaužu namiem ir jāpārveido par slēgta tipa  iestādēm ar speciālu režīmu." Tie Lielā tēvijas kara veterāni, medaļām apkārušies, kurus atceramies no pompozajām Uzvaras dienas parādēm pagājušā gadsimta otrajā pusē, tai skaitā, cik nu bija palikuši dzīvi, kara invalīdi kā varoņi tika godināti sākot ar 1965. gadu, kad Padomju Savienībā vadības grožus pārņēma Leonīds Brežņevs. Līdz ar Brežņeva laikiem bijušie kara dalībnieki varēja baudīt lielākas privilēģijas nekā citi padomju pilsoņi,  parādījās iespējas iegādāties  deficīta preces, ārstēties labākajās sanatorijās, palielināja pensijas, bet  atmiņas par represijām dienasgaismu ieraudzīja tik pēc PSRS sabrukšanas un arī to vēl līdz šodienai nav pārāk daudz.

Prezidenta vēlēšanas Turcijā un Baltkrievijas autoritārā līdera Lukašenko pēdējā laika veselības jautājumi. Vai problēmas, kas varētu būt pašpasludinātajam prezidentam Lukašenko, varētu izmantot Putins, lai mūsu kaimiņvalsti vēl vairāk pakļautu savai kontrolei? Turcijā atšķirībā no Baltkrievijas, vēlēšanu cīņa ir demokrātiska un starptautiskie novērotāji vēlēšanu godīgumu neapšauba, lai gan ilggadējam valsts līderim Erdoganam ir raksturīgas autoritāras tendences.  Ārvalstu aktualitātes vērtē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis un laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks. Turcijas prezidenta vēlēšanas: pirmajā puslaikā neizšķirts 14. maijā notikušās vispārējās vēlēšanas Turcijā, kad elektorāts izvēlējās gan valsts prezidentu, gan 600 parlamenta – Lielās Nacionālās asamblejas – deputātus, pamatoti uzlūkotas par ļoti nozīmīgām, tai skaitā ārpolitiski. Turcija atrodas reģionā, kur tai visapkārt liesmo vai gruzd militāri konflikti, un Ankara tajos pēdējā laikā spēlē ļoti pamanāmu, brīžiem pat izšķirošu lomu. Pašreizējais Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans īstenojis aktīvu un lielā mērā neatkarīgu, vien uz Turcijas interesēm orientētu ārpolitiku. Viņš ir pie varas kopš 2003. gada, un šai periodā pārveidojis politisko sistēmu, padarot Turciju no parlamentāras par prezidentālu republiku. Erdogana galvenais sāncensis Kemals Kiličdaroglu savā priekšvēlēšanu platformā solījis atjaunot agrāko parlamentārisma kārtību, gādāt par mediju un tiesu varas neatkarību, kuras mazināšanu pārmet Erdoganam, aktivizēt dialogu ar Rietumiem. Esošais prezidents savā priekšvēlēšanu kampaņā nav vairījies sāncensi nodēvēt par „terorisma un izvirtību atbalstītāju”, ciktāl Kiličdaroglu atbalsta arī kurdu minoritātes intereses pārstāvošā Zaļo un Kreisās nākotnes partija, un viņš izteicies par labu seksuālo minoritāšu tiesību respektēšanai. Šādā antagonisma uzlādētā gaisotnē notikušajā vēlēšanu pirmajā kārtā Erdoganam pietrūka apmēram pusprocenta līdz pārvēlēšanai, savukārt Kiličdaroglu ieguva nepilnus 45%. Atlikušie nedaudz vairāk kā pieci procenti tika trešajam pretendentam, nacionālistiskajam politiķim Sinanam Oganam. Tātad rezultātu izšķirs Erdogana un Kiličdaroglu duelis otrajā kārtā, 28. maijā. Daudz ko šai sāncensībā varētu izšķirt Ogans, ja aicinātu savus vēlētājus balsot par vienu vai otru no sāncenšiem. Lielā mērā prezidenta vēlēšanu ēnā palikušas parlamenta vēlēšanas, vēl jo vairāk tāpēc, ka situācija parlamentā nav nozīmīgi mainījusies. Līdzīgi kā iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā, arī šoreiz prezidenta Erdogana vadītā Taisnīguma un Attīstības partija zaudējusi vairākus desmitus balsu, tomēr paliekot lielākā frakcija ar 267 vietām. Tā kā Erdogana galvenajam sabiedrotajam – ultralabējai, nacionālistiskajai Nacionālistu kustības partijai – ir 50 deputātu, Nacionālajā asamblejā arī turpmāk pārsvars būs abu šo spēku veidotajai t.s. Tautas aliansei. Konkurējošajai Nacionālajai aliansei, kurā bez Kiličdaroglu vadītās Republikāniskās Tautas partijas ietilpst arī politiķes Meralas Akšeneras vadītā mēreni nacionālistiskā Labā partija, būs nedaudz vairāk par divsimt vietām. Trešo parlamenta frakciju veidos t.s. Darba un Brīvības alianse, kurā dominē jau piesauktā Zaļo un Kreisās nākotnes partija. Gan prezidenta, gan parlamenta vēlēšanas rāda, ka par Erdogana izteikti konservatīvo, tradicionālistisko politiku ierasti balso valsts centrālie un ziemeļu rajoni, kamēr par liberālāko pieeju – lielās pilsētas, piekrastes rajoni un kurdu minoritātes reģions. Baltkrievijas diagnoze Pēdējā nedēļa devusi pamatu runām par Baltkrievijas pašpasludinātā prezidenta Aleksandra Lukašenko veselības stāvokli. Uzvaras dienas svinībās Maskavā 9. maijā viņš izskatījās nepārprotami sadudzis un acīgākie pamanīja, ka viņa labā roka ir apsaitēta. Lukašenko nepiedalījās svinīgajās vakariņās pēc pasākuma, tika ātri nogādāts lidostā un atpakaļ Minskā. Pēc tam viņš uz vairākām dienām pazuda no publiskās aprites, t.sk. nepiedalīdamies Valsts karoga, ģerboņa un himnas dienas svinībās 14. maijā. Galu galā pirmdien tika publiskota reportāža par pašpasludinātā prezidenta apmeklējumu Baltkrievijas Gaisa spēku galvenajā komandpunktā. Šoreiz apsēji bija redzami uz viņa kreisās rokas, bet publiskotajā videoierakstā viņš runāja ar zināmām grūtībām, acīmredzami cīnīdamies ar elpas trūkumu. Tas viss licis uzvirmot prognozēm par to, kā varētu izvērsties Baltkrievijas liktenis, ja Lukašenko pēkšņi nomirtu vai kļūtu rīcībnespējīgs. Saskaņā ar Baltkrievijas konstitūciju šādā gadījumā valsts galvas funkcijas uzņemas parlamenta augšpalātas – Nacionālās sapulces – priekšsēdētāja Natālija Kočanova, kurai tad 30 līdz 70 dienu laikā jāsarīko jaunas prezidenta vēlēšanas. Jau agrāk izskanējušas versijas, ka tieši Kočanovu Baltkrievijas līderis gatavojot savas funkciju pārņēmējas lomai. Nav nekādu šaubu, ka gadījumā, ja Lukašenko pēkšņi pazustu no politiskās skatuves, varas nomaiņas procesā iesaistītos Krievija, iespējams, pat īstenojot pilnīgu Baltkrievijas okupāciju. No otras puses, šādu scenāriju kā savu iespēju saredz baltkrievu opozīcija. Pēdējās dienās trimdā esošās opozīcijas pārstāvji nākuši klajā ar vairākiem paziņojumiem. Opozīcijas līdere Svetlana Cihanouska izteikusies, ka opozīcijai jābūt gatavai jebkuram scenārijam. Vēršoties pie baltkrievu tautas, viņa paziņojusi, ka ir gatava būt baltkrievu tautas balss šai grūtajā laikā, lai sarīkotu godīgas vēlēšanas, nepieļautu haosu un jauna diktatora nākšanu pie varas. Baltkrievijas opozīcijas iespējas ātri un efektīvi ietekmēt situāciju valstī, kur jebkāda opozīcija režīmam pēdējos trīs gadus tikusi centīgi iznīdēta, ir visai ierobežotas. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Latvijas hokeja valstsvienība pirmdien "Arēnā Rīga" ar 4:3 pagarinājumā uzvarēja Čehijas izlasi, ko iepriekš pasaules čempionātos vēl nekad nebija izdevies pārspēt. Turnīrā pirmā uzvara uzlabo Latvijas izredzes cīņā par ceturtdaļfinālu. Vārtus Latvijai guva Rihards Bukarts, Mārtiņš Dzierkals, Oskars Cibuļskis un Oskars Batņa, kura rēķinā bija uzvaru atnesušais metiens pagarinājuma pēdējā minūtē.  Uzvaras cena - spēlētājiem daudz savainojumu, par kuru nopietnību varēs spriest tikai šodien. Vēl arī akmens čempionāta rīkotāju dārziņā - svarīga spēle ar vienu no grupas favorītiem, bet īsi pirms mača tirdzniecībā vēl bija pieejamas vairāk nekā pusotrs tūkstotis biļešu. Šodien izlasei treniņš, nav jāspēlē, nākamie pretinieki būs norvēģi. Spēle 17. maijā pulksten 15.30.  

Nupat aizvadīts 9. maijs, kas agresorvalstī Krievijā tiek plaši atzīmēts, svinot Padomju Savienības uzvaru Otrajā pasaules karā. Turpinoties karam Ukrainā, šogad svinības gan bijušas visai pieticīgas un arī militārā parāde Sarkanajā laukumā uzskatījusies bēdīgi. Lai arī daudzas Otrā pasaules kara cīņas tika izcīnītas tieši Ukrainā un 9. maijs arī Ukrainai ir ļoti nozīmīgs, tomēr turpmāk Ukraina vēlas šajā datumā atzīmēt Eiropas dienu. Taču aktīvā kara darbība Ukrainā turpinās jau gadu un trīs mēnešus un abas puses gatavojas pavasara pretuzbrukumam. Ukraina turpina apkopot spēkus, lai dotu triecienu iebrucējiem, Krievijas spēki turpina stiprināt savas ieņemtās pozīcijas, lai šo pretuzbrukumu atvairītu. Kad šāds pretuzbrukums varētu sākties, kādi ir spēku samēri un kādas ir to stiprās un vājās puses? Aktualitātes vērtē Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Ierakstā viedokli izsaka analītiskā centra "Apvienotā Ukraina" eksperts Dmitro Levus. 9. maijs Sarkanajā laukumā un citur Uzvaras dienas svinības 9. maijā ir mūsdienu Krievijas svarīgākais datums, samērojams varbūt vienīgi ar Jaungadu. Putina režīma un tā būvētās „Krievu pasaules” ideoloģiskā ass ir Krievijas cīņa un uzvara Otrajā pasaules karā – ķīla nācijas pastāvēšanai un atdarināms paraugs. Uzsākot pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Kremļa saimnieks pozicionēja kaimiņvalsti kā „nacistisku” – tātad, principiālu un nesaudzīgi apkarojamu ienaidnieku. Karš izrādījās pavisam citāds, nekā bija sapņots aiz zobainās sarkano ķieģeļu sienas, un acīmredzami pavisam citādas ir arī 9. maija svinības Sarkanajā laukumā. Kad pirms nedēļas virs Senāta ēkas Kremlī nakts vidū eksplodēja kāds bezpilota lidaparāts, par ko joprojām nerimst versijas un spekulācijas, tika pieļauts, ka parādi varētu atcelt vispār vai ka Putins neuzdrīkstēsies ieņemt vietu atklātajā tribīnē pie Kremļa sienas. Šie pieņēmumi neapstiprinājās – vadonis bija savā vietā un uzrunāja klātesošos. Bija pat vairāki augsti viesi: ne tikai Baltkrievijas valdonis Lukašenko, bet arī visu Centrālāzijas valstu prezidenti un pat Armēnijas premjers Pašinjans. Komentētāji nu zīlē, ar kādiem draudiem vai pielabināšanu viņi turp atvilināti, lai ne tikai kaut cik apliecinātu notikuma statusu, bet arī kalpotu kā dzīvais vairogs pret iespējamu uzbrukumu. Iztrūka 9. maijā ierastais kara aviācijas pārlidojums, savukārt tehnikas kolona izskatījās pat drusku groteska – izņemot vienu antikvāro tanku T-34, tajā vispār nebija kāpurķēžu bruņutehnikas. Ja nebūtu platformu ar pretgaisa raķetēm S-400 un starpkontinentālajām ballistiskajām „Jars”, attiecīgais tehnikas komplekts vairāk atbilstu kādai Trešās pasaules valstelei. Kā spilgtāko elementu vadoņa runā novērotāji atzīmē paralēli starp t.s. Lielo tēvijas karu un pašreizējo karu Ukrainā, sakot, ka pret Krieviju tiekot vests „īsts karš”, un, tādējādi, mēģinot uzdot agresoru par to, kurš aizstāvas. Šogad izpalikusi arī pēdējo gadu Krievijas 9. maija tradīcija – t.s. „Nemirstīgā pulka” gājieni. Iemesls, visdrīzāk, ir bažās, ka gājienu dalībnieki varētu iedomāties līdzās reiz karojušajiem vectēviem iznest apskatei pašreizējā karā kritušo portretus. Tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmdien paziņojis, ka iesniedz parlamentam likumprojektu, ar kuru paredzēts atcelt līdz šim pieņemto Uzvaras dienas svinēšanu 9. maijā. Turpmāk Ukrainai būtu jāatzīmē tikai Piemiņas un samierināšanās diena 8. maijā, savukārt 9. maijā jāsvin Eiropas diena. Tas, ko visi gaida Laikam ejot un pavasara saulei žāvējot Ukrainas melnzemi, arvien saspringtākas kļūst Ukrainas Bruņoto spēku ofensīvas gaidas. Nu jau lēš, ka ukraiņiem vajadzētu uzbrukt kuru katru dienu, izskan pat viedokļi, ka uzbrukums jau faktiski esot sācies, tikai neesot vēl samanāms ar nelietpratēja aci. Ukrainas premjerministrs Deniss Šmihaļs, 9. Maijā intervijā britu raidsabiedrībai „Sky News” izteicies, ka tiekot gaidīts izdevīgs brīdis. Tāpat virmo dažādi ieskati par to, vai uzbrukumam būs viens ģenerālais virziens, vai spiediens tiks izdarīts vairākās vietās vienlaicīgi. Dažas pazīmes liek domāt, ka visnestabilāk okupācijas spēki jūtas dienvidrietumos – Hersonas un Zaporižjas apgabalu okupētajās daļās. Šeit notiekot iedzīvotāju masveida izvešana tālāk no frontes līnijas. Kā intervijā telekanālam „Nastojaščeje vremja” stāsta okupētā Berdjanskas rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks Viktors Dudukalovs, obligāti evakuēties liekot okupācijas institūcijās un dienestos strādājošajiem, pārējie tiek aicināti izbraukt brīvprātīgi; daudzi cenšoties aizbraukt arī pēc pašu iniciatīvas. Pagaidām izbraukušie tiekot nometināti ostas pilsētā Berdjanskā pie Azovas jūras. Tikmēr nerimstas Krievijas spēku uzbrukuma darbības Bahmutā, kuras mazākā daļa joprojām ir ukraiņu rokās. Šeit galvenais triecienspēks joprojām ir Vāgnera privātās militārās kompānijas kaujinieki. Kompānijas vadītājs Jevgeņijs Prigožins turpina pārsteigt ar kategoriskiem videovēstījumiem. Pirms dažām dienām viņš paziņoja, ka Krievijas bruņoto spēku vadība turpinot ignorēt „vāgneriešu”  vajadzības pēc munīcijas, tāpēc viņa cilvēki pastiprināti iet bojā, un piedraudēja 10. maijā, t.i. šodien, izvest savas vienības no frontes. Tiesa, vakar viņš paziņoja, ka „Vāgners” tomēr paliekot Bahmutā. Tāpat vakar par „Putina pavāru” nereti dēvētais Prigožins sasniedza jaunu atļaušanās līmeni, kad vēl vienā videouzrunā, kur atkal zūdījās par munīcijas trūkumu, piesauca kādu „laimīgo vectētiņu”. Aiz šī apzīmējuma diezgan skaidri jaušams pats Krievijas vadonis. Citējot Prigožinu: „Laimīgais vectētiņš domā, ka viņam iet labi. Ja viņam izrādīsies taisnība – Dievs dod visiem veselību! Bet ko darīt valstij, mūsu bērniem, mazbērniem, Krievijas nākotnei – un kā uzvarēt karu, ja pēkšņi nejauši (es vienkārši pieļauju) izrādīsies, ka šis vectētiņš ir pēdīgais sūda idiots?” Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Jau no šīs dienas vidus līdz rītdienas pusnaktij policija var ierobežot vai slēgt satiksmi Uzvaras parka apkaimē, un, visticamāk, īpaša uzmanība tiks pievērsta arī citām vietām, kur vēl nesen atradās padomju režīma pieminekļi. Gan tajās, gan visur citur Latvijā rīt ir aizliegti agresiju slavinoši svētki un izklaides pasākumi, arī ziedu nolikšana ārpus kapiem var tikt par tādu uzskatīta, un ir pamats domāt, ka policija tiešām centīsies nodrošināt kārtību – ne tikai, bet arī lai nedotu jaunu iemeslu dienesta darbu kritizēt. Par 9. maiju, par slepkavību Jēkabpilī un jauniešu sadursmēm Imantā šovakar raidījumā "Šodienas jautājums" saruna ar Valsts policijas priekšnieku Armandu Ruku.

Sāks ieviest Valsts aizsardzības dienestu.. Saeima pirmajā lasījumā atbalsta grozījumus informācijas atklātības likumā NATO ārlietu ministru sanāksmē spriež par atbalstu Ukrainai. Rīgas dome informē par Uzvaras parka projekta ieceri.

Andra Strautiņa ar savu biznesa ideju dzīvoja 20 gadus, un sākumā tā nemaz nebija biznesa ideja. Tagad Andra otro gadu vada savu uzņēmumu un jau realizējusi vienu veiksmīgu biznesa ideju – izdevusi grāmatu “Tu vari”. Mēs pavadām Andru viņas karjerai nozīmīgā dienā, kad izšķirsies viņas nākamās biznesa idejas liktenis.Podkāsta autori Līva Brutāne un Juris GarjānsPodkāsts tapis sadarbībā ar Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociāciju un projekta "Podcasting-based social impact learning environment" ietvaros, ko līdzfinansē Eiropas Savienības Erasmus+ programma.Projektu īsteno Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija Stories for Impact, Koç University Social Impact Forum – KUSIF, un Gerinorai.ltProducents Juris Garjāns, t. 29600765 Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Andra Strautiņa ar savu biznesa ideju dzīvoja 20 gadus, un sākumā tā nemaz nebija biznesa ideja. Tagad Andra otro gadu vada savu uzņēmumu un jau realizējusi vienu veiksmīgu biznesa ideju – izdevusi grāmatu “Tu vari”. Mēs pavadām Andru viņas karjerai nozīmīgā dienā, kad izšķirsies viņas nākamās biznesa idejas liktenis.Podkāsta autori Līva Brutāne un Juris GarjānsPodkāsts tapis sadarbībā ar Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociāciju un projekta "Podcasting-based social impact learning environment" ietvaros, ko līdzfinansē Eiropas Savienības Erasmus+ programma.Projektu īsteno Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija Stories for Impact, Koç University Social Impact Forum – KUSIF, un Gerinorai.ltProducents Juris Garjāns, t. 29600765 Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Pēc kara sākuma Ukrainā šķita, ka latvieši ir vienoti. Uzvaras pieminekļa nojaukšana bija gandrīz vai svētki. Taču notikumiem turpinoties, situācija pamazām mainījās. Dienaskārtībā parādījās lemšana par ielu nosaukumu maiņu Rīgā. Tagad runa ir par pieminekļu novākšanu dzejniekiem un rakstniekiem. Cilvēki ir sadalījušies divās pretējās nometnēs. Taču viedokļu polarizācijā ir arī vēl aktīvāki rosinājumi. Vai nacionālais un vēsturiskais mantojums atkal sācis mūs šķelt? Kāpēc tā un vai mums ir jāmēģina vienoties par kādiem kopējiem principiem šādos jutīgos jautājumos? Krustpunktā diskutē filozofijas, retorikas un reliģisko ideju vēstures pasniedzējs Valdis Svirskis, aktieris Gundars Āboliņš, Latvijas Universitātes Vēstures un Filozofijas fakultātes zinātniskais asistents un viens no tīmekļa žurnāla "Telos.lv." redaktoriem Krišjānis Lācis un SKDS pētījumu centra direktors Arnis Kaktiņš.  

Šogad 9. maiju noteicām par Ukrainas upuru piemiņas dienu. Policijai vairākus mēnešus īpaši gatavojoties iespējamajām provokācijām, 9. maijs pagāja bez plašiem nemieriem. Tomēr dienu vēlāk, parkā Pārdaugavā pulcējās vairāki simti cilvēku, kas slavināja padomju armiju un Krieviju. Notikušais prasīja iekšlietu ministres Marijas Golubevas no „Attīstībai/Par!” demisiju. Atskatoties uz notikušo, viņa saka: „Tajā brīdī man bija rūgtums, īpaši pret premjeru.” Jau pavasara sākumā medijos parādījās ziņas par iespējamajiem rīcības scenārijiem 9. maijam, ko gadus iepriekš Uzvaras parkā pavadīja, skandējot Krievijas propagandas saukļus. Dienai, ko šogad noteicām par Ukrainas upuru piemiņas dienu, gatavojās iekšlietu dienesti. Pārdaugavā pie pieminekļa, kas jau ir kritis, diena aizritēja bez plašām provokācijām. Taču tad uzausa jauna diena, kas sašūpoja valdību – amatu zaudēja divi ministri. Kopš nemieriem 10. maijā pagājis aptuveni pusgads. Bijusī iekšlietu ministre Marija Golubeva, kuras politiskais spēks – partiju apvienība „Attīstībai/Par!” – šogad neiekļuva parlamentā, teic, ka ir pagājis gana daudz laika, lai par šiem notikumiem tik bieži vairs nedomātu. Golubeva skaidro, ka 9. maijam policija bija gatava. Bijusī ministre stāsta, ka kopš kara Ukrainā, policija visu laiku bija modra dažādām provokācijām. Taču novēloti reaģēja 10.maijā. Golubeva neuzskata, ka par notikumiem viņai bija jāuzņemas atbildība. Nacionālā apvienība prasīja Golubevas demisiju. Partijas valde pauda, ka pretējā gadījumā neredz iespēju turpināt darbu šajā valdībā un lems par savu ministru atsaukšanu. Premjerministrs Krišjānis Kariņš no „Jaunās Vienotības” skaidroja, ka koalīcijas stabilitātes vārdā amatu jāatstāj arī Nacionālās apvienības ekonomikas ministrs Jānim Vitenbergam. Bijusī ministre norāda, ka situācijas galvenais ieguvējs bija pats Kariņš.

“Basketstudijā 2+1” viesojās komandas “VALMIERA GLASS VIA” jaunais galvenais treneris Oskars Virsis, kura vadībā valmierieši uzlabojuši bilanci Pafbet Latvijas – Igaunijas līgā. Runājām par: - iemesliem, kāpēc komandas pieredzējušo spēlētāju “frakcija” komplektēta no ārzemniekiem; - līkločiem kluba ilgtermiņa stratēģijā; - motivējošu savstarpējo konkurenci treniņos; - junioru gatavību pilnvērtīgi iekļauties pieaugušo basketbolā; - studentu piesaisti; - sezonas sākumā piedzīvotajām neveiksmēm; - ticību komandas un spēlētāju spēkam; - izaicinājumu uzņemties galvenā trenera pienākumus un pirmajiem lēmumiem; - Nika Salenieka un Valtera Vēvera izaugsmi; - uzvaru pār Igaunijas čempioniem un zaudējumu Gulbenē; - komandas reakciju uz -19 Latvijas basketbola Užavas kausa izcīņas trešās kārtas pirmajā spēlē; - spēļu triecienciklu līdz Ziemassvētkiem; - komandas mērķiem un izaicinājumiem. 58 minūtes par “VALMIERA GLASS VIA” tuvāko pagātni, tagadni un nākotni.

Šogad vairākus mēnešus pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā ziņu virsrakstos daudzkārt bija lasāms par padomju pieminekļu demontāžu Latvijā. Kopumā nojaukti jau vairāk nekā 120 objektu, kurus noteica Saeima un pašvaldības. Objektu vidū ir arī lielākais Baltijas padomju piemineklis Uzvaras parkā, Rīgā, kura demontāža sabiedrībā raisīja ļoti lielu rezonansi. Notiekošajam līdzi sekoja daudzi cilvēki, kuri centās vēsturisko brīdi iemūžināt, stāvot pēc iespējas tuvāk piemineklim, taču ierakstu sērijas „Cilvēks ziņu virsrakstos” šī stāsta varonis nebija ne īsti tuvu notikuma vietai, ne arī pie ekrāna. Tomēr viņa caur kameras aci iemūžināto sociālajās platformās ir aplūkojuši jau vismaz pusotru miljonu reižu. Tas ir Nacionālās informācijas aģentūras LETA fotožurnālists Edijs Pālēns. „Tajā brīdī, kad tas tiešām gāzties, tad es ātri ieslēdzu aparātu un sāku bildēt. Pirmie desmit kadri bija neasi, bet man kopsummā sanāca 250 kadri. Gandrīz kā video sanāca.” Līdz brīdim, kad teju 80 metrus augstā stēla kritīs, Nacionālās informācijas aģentūras LETA fotožurnālistam Edijam Pālēnam nācās gaidīt astoņas stundas. Līdzīgi kā daudzi citi žurnālisti pieminekļa demontāžai viņš gatavojās, taču 25. augusta rītā saņemtā ziņa no redakcijas bijusi negaidīta. „Daudzi gaidīja, kad to īsti jauks. Tas man liekas bija 2-3 nedēļas [iepriekš] un ka mums paziņos, bet kad paziņos – nezina. Tad man no rīta [25. augusts] redaktore atraksta – velc bikses un skrien un pieminekli. Es pirms tam biju izpētījis vietas, no kurienes fotografēšu. Tad konkrētajā vietā man sanācis fotografēt.” Pie stingri norobežotās zonas obeliska demontāžai sekoja līdzi daudzi cilvēki. Mazliet tuvāk piemineklim bija ļauts atrasties žurnālistiem, taču Pālēna to pulkā nebija. Viņa nebija arī starp interesentiem, kuri savas ierīces bāza starp režģīto žogu, lai attēli sanāktu kvalitatīvāki. Taču LETAS fotogrāfa 250 kadros iemūžinātais septiņu sekunžu garais pieminekļa kritiens rada sajūtu, ka žurnālists piemineklim atradies daudz tuvāk par pārējiem.

Novembrī ar vairākiem pasākumiem tradicionāli atzīmē 103. gadadienu kopš Latvijas armijas izšķirošās uzvaras Neatkarības karā. Svētku atklāšana bija jau šodien, 7. novembrī, laukumā pie Latvijas Kara muzeja, kur Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre Baiba Bļodniece iededza Neatkarības kara piemiņas ugunskuru, kas degs līdz 11. novembrim. Laukumā pie Pulvertorņa 7. novembrī no līdz 18 apskatāma Latvijas un sabiedroto bruņoto spēku militārās tehnikas un ekipējuma izstāde. Tāpat izstāde būs aplūkojama arī 11. novembrī no plkst. 9.00 līdz 21.00. 11. novembris, Lāčplēša diena, Rīgas Doma baznīcā plkst. 9.00 aizsāksies ar ekumenisko dievkalpojumu. Plašāk par Neatkarības kara atceres pasākumiem stāsta Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre Baiba Bļodniece.

31. raidierakstā "Kultūrdeva" tā vadītāja Henrieta Verhoustinska uz sarunu aicinājusi sabiedriski ļoti aktīvu personību ar savu viedokli par dažādiem publiskajiem procesiem. Proti, tā ir Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone. Lolita ir Lipkes muzeja vadībā jau astoņus gadus. Bet 90. gados viņa ir kalpojusi Sirdsskaidrās Eufrosinijas pareizticīgo baznīcā Kārsavā. Tur viņa palīdzēja slimiem, veciem un pamestiem cilvēkiem. Henrieta neklātienē pazīst Lolitu jau sen – no īpašajām "vēstulēm no Jeruzalemes" žurnālā "Rīgas Laiks", kuras viņa rakstīja, dzīvojot Izraēlā. Lolitai īpaši rūp dzīvnieki, koki – arī pilsētā – un sieviešu līdztiesība. Sarunā tiek pārcilāti dažādi "karstie kartupeļi". Tiek runāts par ebreju glābējiem Otrā pasaules kara laikā Latvijā, par antisemītismu, Uzvaras parka pieminekļa gāšanu, Stambulas konvenciju, Civilās savienības likumu un ideālu valsti. Protams, arī par to, kas notiek Žaņa Lipkes muzejā. Par podkāstu Podkāstu "Kultūrdeva" ir iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv. To veido Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija. Podkāsts iznāk divreiz mēnesī, un tajā ik pārnedēļu kopā ar kādu kultūras nozares entuziastu, kultūras cilvēkiem, "Kultūrdevas" skatītāju Henrieta Verhoustinska sarunājas par aktuālajiem kultūras tematiem.

Ar panākumiem turpinās Ukrainas pretuzbrukumi valsts dienvidos, Hersonas apgabalā, kur, pēc ASV Kara studiju institūta ziņām, Krievijas armija spiesta atkāpties uz labāk nocietinātām pozīcijām. Vienlaikus, kā jau tika prognozēts, Krievija par zaudējumiem kaujas laukā atriebjas ar triecieniem pa ne militāriem mērķiem, un pēdējo 24 stundu laikā apšaudītas vairāk nekā 30 apdzīvotas vietas Ukrainā, tostarp – infrastruktūras objekti Zaporižjā. Vai šādu nežēlību ar vienīgo mērķi terorizēt un sēt bailes ir iespējams apturēt kā citādi, kā vien šaujot pretī, tostarp, arī pāri Krievijas robežai? Par to un prognozējamo turpmāko kara gaitu šovakar raidījumā "Šodienas jautājums" saruna ar bijušo Nacionālo bruņoto spēku komandieri, aizsardzības ministra padomnieku Raimondu Graubi.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece Brīvības pieminekļa celtniecība bija viens no publiski visvairāk apspriestiem jautājumiem. Tā risināšanā bija iesaistīti politiķi, ierēdņi, mākslinieki, tālaika sabiedriskie darbinieki. 1922. gada septembra sākumā tika izsludināts pirmais konkurss priekšlikumam par “Piemiņas staba” celšanu, tajā uzaicināja piedalīties tēlniekus Burkardu Dzeni, Teodoru Zaļkalnu, Emīlu Melderi, Kārli Zāli, arhitektus Eiženu Laubi un Ernestu Štālbergu. Aizsardzības ministrijai tika paziņots, ka iecerētais piemineklis būs obeliskveida monuments, vienojās pieminekli celt pēc prof. Laubes projekta un uzdeva Apsardzības ministrijai likt profesoram Laubem priekšā izstrādāt projektu un iesniegt izdevumu aprēķinu. Tomēr pieminekļa celtniecības lieta netika pietiekami apspriesta profesionāļu lokā un sabiedrībā, jo 1923. gada 25. aprīlī Ministru kabinetam tika iesniegta protesta vēstule par Brīvības (tolaik Uzvaras) pieminekļa celtniecību. Nesagaidot atbildi no Ministru kabineta, mākslinieki tajā pašā aprīļa mēnesī iesūtīja atkārtotu atgādinājumu. Inteliģences viedokļa izklāsts tomēr ieviesa pārmaiņas valdības lēmumos. “Kara ministrijai valsts kanceleja paziņo, ka Ministru kabineta š. g. 16. augusta sēdē, grozot 1922. gada 12. oktobra lēmumu (prot. Nr. 83. p. 9.), nolēma darbus kritušo karavīru un uzvaras pieminekļa celšanai pēc prof. Laubes projekta neuzsākt, bet izsludināt jaunu konkurenci pieminekļa skices izstrādāšanai ar noteikumu, ka pieminekļa izmaksa nedrīkst pārsniegt 300 000 latu.” Līdz ar to bija noslēdzies pirmais posms un iesācies nākamais ar citu stratēģiju – Uzvaras pieminekļa ideja jau transformējās par vērienīgāku ieceri: tiks celts piemineklis brīvībai. 1923. gada 6. novembrī “Valdības Vēstnesī” izsludināja jaunus Brīvības pieminekļa konkursa noteikumus un iecēla jaunu komisiju, kuras sastāvā bija Ministru prezidents Zigfrīds Meierovics (priekšsēdētājs), izglītības ministrs Hugo Celmiņš, Latvijas Mākslas akadēmiju pārstāvēja Jānis Roberts Tillbergs un Konstantīns Rončevskis, Latvijas Universitāti – Ernests Felsbergs, Neatkarīgo mākslinieku vienību – Ernests Brastiņš, Rīgas mākslinieku grupu – Romans Suta. Komisija izstrādāja konkursa nolikumu, un konkursā tika iesniegti 29 projekti un četri zīmējumi. Pirmo vietu nolēma nepiešķirt, otro vietu dalīja Martas Liepiņas-Skulmes kompozīcija “Latvija” un Kārļa Zāles darbs “Par dzimteni”. Diemžēl arī šoreiz Brīvības pieminekļa kā valsts projekta ideja nerealizējās. Rezultātus nedeva arī nākamais – 1925. gadā notikušais iekšējais konkurss. Tikai 1929. gadā sākās pieminekļa ieceres reāla īstenošana. 12. decembrī izveidoja Brīvības pieminekļa celtniecības komiteju, kas izplatīja aicinājumu “Celsim brīvības pieminekli!”. Komitejas priekšsēdētājs bija Valsts prezidents Gustavs Zemgals, locekļi – ģenerālis Jānis Balodis, Marģers Skujenieks, Rūdolfs Egle un Alfrēds Andersons. Idejas pieteikumu varam uztvert metaforiski, bet tajā pašā laikā arī ļoti konkrēti: “Celsim šo pieminekli Rīgā, jo viņa ir Latvijas sirds! Celsim viņu Daugavas krastos, jo Daugavas māmuliņa saista atsevišķas Latvijas daļas pie Latvijas sirds – Rīgas!” Brīvības pieminekļa celtniecības komiteja organizēja plašu ziedojumu vākšanas akciju: tika vākti ziedojumi no privātpersonām, iestādēm, sabiedriskām organizācijām utt. Ziedojumus vāca, piemēram, 18. novembra svētku laikā. Izglītības ministrija izdeva speciālu rīkojumu “Visiem skolu īpašniekiem, skolotājiem un skolu jaunatnei”, kuros bija rakstīts: “Saskaņā ar Brīvības pieminekļa komitejas lēmumu šogad 18. novembrī notiks ziedojumu vākšana ar bundžiņām visā valstī, un minētajā darbā aicināta visplašākā sabiedrība.” 1930. gadā izsludinātā Brīvības pieminekļa konkursa žūrijas sastāvā bija Vilhelms Purvītis, Konstantīns Rončevskis, Burkards Dzenis, Ernests Štālbergs un divi valdības pārstāvji. No 32 iesniegtiem projektiem par labāko atzina Kārļa Zāles kompozīciju “Mirdzi kā zvaigzne”, otro vietu ieguva Teodors Zaļkalns ar darbu “Trīs zvaigznes”, par trešo labāko atzina Kārļa Zemdegas kompozīciju. Žūrijas lēmumu par konkursa rezultātu komentēja Jānis Siliņš: “K. Zāles projekts bagātu plastisko veidojumu un arhitektonisku formu savienojumā ietver vispusīgu un pārdomātu idejisku saturu. Viņš alegoriskās formās iemieso Latvijas valsts tapšanas sekmētājus spēkus. Šis mets ir vienīgais, kas skaidrā un viegli saprotamā veidā šo uzdevumu veic.” Tomēr konkursa rezultāts izraisīja diskusijas profesionāļu vidū, un sabiedrības viedoklis tika izteikts presē. Atbalstot Teodoru Zaļkalnu kā labāko iecerētā pieminekļa autoru, kultūras darbinieki Brīvības pieminekļa komitejai iesniedza protesta vēstuli divos variantos (abas parakstītas gada 17. decembrī). Vēstules parakstījuši Kārlis Straubergs, Elza Stērste, Edvarts Virza, Augusts Tentelis, Hermanis Albats un citi. Arhīva materiālos abām vēstulēm pievienots ar roku rakstīts parakstus atšifrējošs uzvārdu saraksts – uzskaitītas 44 personas. Diskusijas presē par labāko Brīvības pieminekļa metu mākslinieku aprindās un sabiedrībā bija galēji saasinātas, tās ne tikai vērtēja kā konfliktu starp Zaļkalnu un Zāli, bet apšaubīja arī pašu žūriju un tās spriedumu profesionalitāti. Par Zaļkalna metu žūrija izsakās tā: “Projekta apakšējā daļa ar savām spēcīgos vilcienos radītām proporcijām atstāj imponējošu iespaidu. Šinī metā nava nekā redzēta, nekā konvencionāla, viss jauns, vienkāršs, harmoniski nomierināts. (..) Bez tam žūrija nevienu vārdu nav minējusi par to, ka Zaļkalna piemineklis domāts ar lieliskām iekšējām telpām – kara muzeju apakšā un monumentālai sienu glezniecībai augšā – veselas septiņas zāles, kas apgaismojumu dabūs no matstikliem griestos. Zaļkalna piemineklis domāts kā visu radošo mākslu – arhitektūras, skulptūras, glezniecības, dzejas un mākslas amatniecības kopdarbs, pie kam katrs indivīds te varēs brīvi radīt, ievērojot tikai vispārējo pieminekļa harmoniju.” Ar laika distanci aplūkojot darbus un arī notikumus ap konkursu, varam secināt, ka liela nozīme bijusi laikmeta prasībām pēc vēstījuma, leģendām, varoņiem, stāstiem, kas sasaucās ar 30. gadu reālisma estētikas iemiesojumu monumentālās formās. Kārļa Zāles projektā tika veiktas korekcijas, sabiedrībai bija vajadzīgs skaidrās un lakoniskās formās veidots Brīvības piemineklis Brīvības bulvārī; tā 1931. gadā. pamatakmeni ielika Valsts prezidents Alberts Kviesis un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. 1935. gada 8. novembrī Valsts prezidenta pilī sanāca Brīvības pieminekļa komiteja 32 locekļu sastāvā. Valsts prezidenta sekretārs Jānis Grandaus ziņoja, ka komitejai iemaksāti 1 205 077 lati. Brīvības pieminekļa komiteja pārrunāja arī turpmāko apkārtnes izdaiļošanu un atklāšanas pasākumu. Pārlūkojot preses materiālus, redzams, ka jaunais ansamblis bija galvenais akcents valsts neatkarības svētkos – 18. novembrī. Pieminekļa atklāšanas runā prezidents Alberts Kviesis uzsvēra Kārļa Zāles nopelnus: “Ir veikts kulturāls darbs mūsu mākslai un meistarībai.” Pirms pieminekļa iesvētīšanas Valsts prezidents noslēdza uzstāšanos ar vārdiem: “Lielgabalu salūts, kas nupat vēstīja visai zemei, ka Brīvības piemineklis atklāts, apliecināja, ka visas mūsu sirdis un domas, jūtas un prāts, mūsu dzīve un darbs pieder tēvzemei un brīvībai! Dievs svētī Latviju!” Brīvības pieminekļa akcijā kā tautas ziedojums kalpoja par labu piemēru arī turpmāk iesaistīt visus pilsoņus lielu ideju īstenošanā. Dienaskārtībā bija Uzvaras laukuma būves ideja, un sākās ziedojumu vākšana šim grandiozajam projektam.

Ukrainas karš ilgst jau pusgadu - kā tas atsaucas uz mūsu dzīvi Latvijā? Rīgā nogāzts piemineklis Uzvaras laukumā – kādas varētu būt sekas sabiedrībā? Bijusī kultūras ministre Dace Melbārde pāriet no Nacionālās apvienības uz Jauno Vienotību. Savukārt valdība bija devusies izbraukuma sēdē uz Ludzu, lai pievērstos Latgalē aktuāliem jautājumiem. Par šīm un vēl citām šīs nedēļas aktualitātēm spriežam kopā ar žurnālistiem: laikraksta "Sestdiena" galveno redaktori Laumu Spridzāni, “Latvijas Avīzes” žurnālistu Arti Drēziņu, kā arī žurnālistu Raimondu Rudzātu.  

Priekšvēlēšanu laikā Uzvaras parka pieminekļa nojaukšanu nacionāli noskaņotās partijas var izmantot vairāk nekā krievvalodīgās. ** Ludza vēlas novākt vairāk padomju režīma simbolu par likumā noteikto, bet Daugavpils arvien cer tos saglabāt un sākusi vārdapmaiņu ar ministru. ** Nespējot eksportēt dabasgāzi uz Vāciju, Krievija rūpnīcā Somijas pierobežā to lielos apjomos sadedzina.

Ukrainas karš ilgst jau pusgadu - kā tas atsaucas uz mūsu dzīvi Latvijā? Rīgā nogāzts piemineklis Uzvaras laukumā – kādas varētu būt sekas sabiedrībā? Bijusī kultūras ministre Dace Melbārde pāriet no Nacionālās apvienības uz Jauno Vienotību. Savukārt valdība bija devusies izbraukuma sēdē uz Ludzu, lai pievērstos Latgalē aktuāliem jautājumiem. Par šīm un vēl citām šīs nedēļas aktualitātēm spriežam kopā ar žurnālistiem: laikraksta "Sestdiena" galveno redaktori Laumu Spridzāni, “Latvijas Avīzes” žurnālistu Arti Drēziņu, kā arī žurnālistu Raimondu Rudzātu.  

23. augustā – dienā, kad sākusies okupācijas laika pieminekļa nojaukšana Uzvaras parkā, Rīgā, “Latvijas Avīzes” žurnālists Māris Antonevičs un publiciste, Rīgas domes deputāte Rita Našeniece apspriež dažādus šī notikuma aspektus. Ko nozīmē Rīgas mēra izteikums, ka pieminekļa demontāžai jābūt “cieņpilnai”? Kāpēc tā nenotika ātrāk? Kādi uzbrukumi ir jau vērojami un vēl gaidāmi informatīvajā frontē un kā uztvert izskanējušos draudus, ka visi iesaistītie dabūs “leduscirtni pakausī”, bet vēlāk šeit ieradīsies Krievijas karaspēks? Sarunā nedaudz arī par plašas diskusijas raisījušo Rīgas mēra Mārtiņa Staķa interviju TV kanālam “Doždj” un “liberālo imperiālismu”. Izmantota mūzika: 1. Dark Secrets (DECISION) by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/246-dark-secrets-decision- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 2. Spy Story: The Agent by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/84-spy-story-the-agent License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 3. Prosecution, action, trumpets by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/19-prosecution-action-trumpets License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 4. Ghost Town by Rafael Krux Link: https://filmmusic.io/song/5416-ghost-town- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/

Latgalē arvien zemākās algas un lielākais bezdarbs, bet valdība priekšvēlēšanu laikā Ludzā piecas stundas stāsta par sasniegumiem reģiona drošībā un izaugsmē Uzvaras parkā Rīgā sāk demontēt pieminekļa pakāji; policija ar septiņiem aizturētajiem brīdina par stingrāku rīcību turpmāk Ukrainā atzīmē Valsts karoga dienu; Zelenskis uzsver Ukrainas gatavību vienmēr aizstāvēt savu karogu

Ir tādas sarunas, kuras nobriest un norūgst palēnām, un tad tās kļūst runājamas. Un tāda ir arī šī saruna ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Vili Daudziņu. Ar viņu tikāmies arī pirms gadumijas, kad Vilis Daudziņš radio bija kopā ar četriem topošajiem aktieriem, un saruna bija par jaunajiem un vecajiem "Latviešu stāstiem", kuriem Vilis Daudziņš šoreiz bija režisors. "Tas bija 2004. gadā, kad Alvim [Hermanim] radās ideja, ka vajadzētu uztaisīt izrādi par cilvēkiem, kas ir mums līdzās. Pirms tam jau bijām izveidojuši izrādi "Garā dzīve", kas kaut kādā ziņā ir līdzīga, tikai bez teksta. Tas arī ir cilvēku vērojumos, vecu cilvēku vērojumos pamatots darbs, un tad jau tālāk tas pāriet etīdēs, kā mēs šo izrādi veidojam, kāda ir šo piecu veco cilvēku dzīve vienu dienu komunālajā dzīvoklī," stāsta aktieris. Daudziņš atzīst, ka Jaunajam Rīgas teātrim priekšā varētu būt gaidāma ļoti interesanta sezona: "Mēs ceram, ka beidzot notiks pārvākšanās, mūsu pārcelšanās atpakaļ uz mūsu vecajām mājām, laiku pa laikam es tur aizeju, arhitekte Zaiga Gaile mani uzaicina, un mēs skatāmies, kā tas viss virzās uz priekšu, kā tā māja iegūst aizvien skaidrākas aprises un katra telpa, telpas funkcija, izmērs, gaisma, logi, sākot jau no trim zālēm un pagrabā esošajām samērā lielajām tehniskajām telpām - tur apakšā ir izrakta vesela pilsēta. Bet tik un tā liekas, ka dzīvot vajadzēs diezgan pašauri. Protams, arī tāpēc, ka mūsu trupa ir kļuvusi divreiz lielāka, bet nekad nav tā, ka vietas pietiktu." Jaunajā sezonā gaidāmas vairākas pirmizrādes, taču Jaunā Rīgas teātra repertuārā joprojām būs Viļa Daudziņa izrāde "Vectēvs". Un arī intervijā nākas pieskarties šobrīd skaudriem un nebūt ne vienkāršiem jautājumiem - par karu Ukrainā, par gaidāmo Uzvaras pieminekļa nojaukšanu Pārdaugavā. "Tas nebija mūsu karš [Otrais Pasaules karš]. Tā bija grandioza traģēdija, kas padarīja mūsu tautu šobrīd tik ļurkanu, tik nespējīgu konkrēti un skaidri pateikt un izdarīt lietas. Tostarp arī mani. Es jau par sevi runāju. Es ļoti daudzos gadījumos esmu pilns šaubu. Tāpat kā tu... Kad es redzu, kā grūst piemineklis, es tiešām neesmu no grāvējiem.. (iesmejas) Es jau vēl neesmu redzējis, kā viņš grūst, vai ne? Bet ir ārdītāji un ir tie, kam gribas kaut ko saglabāt vai būvēt. Drīzāk es esmu pie tiem otriem. Bet bez tiem pirmajiem nevar. Tas ir skarbi, tas ir grūti, tas ir smagi, bet reizēm ir jāpieņem lēmums par to, ka mēs novelkam strīpu un viss," saka Vilis Daudziņš. Nākamā gada vasarā gaidāma pirmizrāde vēsturiskajai Māra Martinsona spēlfilmai “Zeme, kas dzied” par Dziesmu svētku tradīcijas tapšanu, filmā Bernhardu Dīriķi spēlēs Vilis Daudziņš. Ap to pašu laiku plānots, ka tiks izdota arī grāmata ar Daudziņa telefonā veidotajiem zīmējumiem.

Valdības spriež par atbalstu krīzē, noslēgusies kandidātu sarakstu iesniegšana Saeimas vēlēšanām, slepenība saistībā ar Uzvaras parka pieminekļa nojaucēja izvēli Rīgā. Krustpunktā aktualitātes komentē žurnālisti: "TVNET grupa" galvenais redaktors Toms Ostrovskis, ziņu aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Teterenko un ReTV Ziņu dienesta vadītāja Dana France.

Valdības spriež par atbalstu krīzē, noslēgusies kandidātu sarakstu iesniegšana Saeimas vēlēšanām, slepenība saistībā ar Uzvaras parka pieminekļa nojaucēja izvēli Rīgā. Krustpunktā aktualitātes komentē žurnālisti: "TVNET grupa" galvenais redaktors Toms Ostrovskis, ziņu aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Teterenko un ReTV Ziņu dienesta vadītāja Dana France.

* Uzvaras parka pieminekļa nojaukšana izmaksās vairāk nekā divus miljonus eiro; darbu veicēju Rīga vēl neatklāj, aizbildinoties ar drošības riskiem * Zelenskis netic Krievijas paziņojumiem par vēlmi atsākt diplomātiskās sarunas * Pensionāriem daudz raižu par gaidāmo ziemu un arī neziņa par pensiju palielinājumu

Stāsta Gastronomiskās kultūras entuziaste un pētniece Brigita Puriņa 20. gadsimta sākumā divas trešdaļas mūsdienu Latvijas teritorijas iedzīvotāju dzīvoja laukos, tādēļ lauksaimniecības attīstība kļuva par galveno Latvijas iedzīvotāju labklājības celšanas stūrakmeni. Lauksaimnieku biedrības aktīvi darbojās dažādās ar lauksaimniecību saistītās nozarēs un savā darbā aktīvi iesaistīja sievietes, rīkojot viņām dažādus ar mājturību saistītus kursus. Šis bija laiks, kad ģimene tika uztverta kā valsts pamatvērtība, bet sieviete - kā ģimenes balsts, pavarda turētāja. Tādēļ to sieviešu izglītošanai pievērsa īpašu uzmanību. Lielā mājsaimnieču interese par mājturības kursiem jau pirms Pirmā pasaules kara rosināja Latvijas Lauksaimniecības Centrālbiedrību domāt par sieviešu mājturības skolas dibināšanu. Latvijas Lauksaimniecības Centrālbiedrības dibinātāji to uzskatīja par vienu no saviem svarīgākajiem uzdevumiem līdzās lauksaimniecības izglītības nodrošināšanai.  Savu plānu Latvijas Lauksaimniecības Centrālbiedrība realizēja 1923. gadā  janvārī,  Kaucmindes muižā atverot pirmo mājturības skolu Latvijā. Savukārt Rīgā Latvijas Lauksaimniecības Centrālbiedrības namā Baznīcas ielā 4a tajā pašā laikā darbību uzsāka Kaucmindes mājturības seminārs - pirmā šāda veida izglītības iestāde Latvijā mājturības skolotāju un instruktoru sagatavošanai. Mācības Kaucmindes mājturības skolā bija iedalītas divos periodos - ziemas un vasaras. Ziemas periodā  audzēknes apguva teoriju, bet vasarā veica praktiskos darbus. Semināra audzēknes septiņus mēnešus mācījās Rīgā, bet piecus mēnešus - Kaucmindē. Mācību programmas tika izstrādātas, par pamatu ņemot līdzīgu Vācijas mājturības skolu programmas un Vācijā iegūto pieredzi. Visi mācību programmā iekļautie priekšmeti tika apgūti kā teorijā, tā arī praksē. Praktisko darbu laikā skolas virtuvē audzēknes mācījās gatavot ēdienu un pašas apkalpoja kopgaldu, mācījās šūšanu, aušanu un arī pašas uzkopa visas skolas telpas. Liela uzmanība mācību procesā tika veltīta ēdienkartes pilnveidošanai atbilstoši jaunākajiem veselīga uztura principiem, iekļaujot tajā vairāk pašu saimniecībā audzētus dārzeņus, augļus un piena produktus, tā pagatavojot lētu, garšīgu un barojošu uzturu. Lauku darbus audzēknes apguva, strādājot Kaucmindes muižas saimniecības sakņu, augļu un puķu dārzos un siltumnīcās, kā arī kopjot saimniecības cūkas, vistas un slaucot govis.    Pēc Latvijas Lauksaimniecības Centrālciedrības izdevumā publicētajiem datiem, Kaucmindes muižā paralēli skolai tika uzturēta vairāk nekā 400 ha liela saimniecība, kurā nodarbojās ar graudkopību (galvenokārt audzējot Sandomiras kviešus), sēklkopību (izkopjot tādas sēklas labības šķirnes kā Rubina vasaras kvieši, Uzvaras auzas, Zelta mieži un Stendes rudzi), cukurbiešu audzēšanu, lopkopību un cūkkopību. Cūkkopībai tika pievērsta īpaša uzmanība: tika audzētas tikai tīrasiņu lielās angļu Jorkšīras cūkas, galvenokārt vaislai. 1931. gadā saimniecībā bija 20 zirgi, 2 kumeļi, 1 vaislas ēzelis, 2 vaislas buļļi, 45 slaucamas govis, 24 jaunlopi, 13 vaislas cūkas, 18 bekoni un 15 sivēni. Saimniecībai bija pašai sava elektriskā ierīce ar akumulatoriem un dinamo mašīnu, kura ar traktora palīdzību saražoja elektrību saimniecībai, skolai un muižas apgaismošanai. Kaucmindes mājturības seminārs skoloja sievietes ne tikai par priekšzīmīgām mammām un sievām, bet arī par izglītotām un sekmīgām savas saimniecības vadītājām un savas valsts patriotēm. Mācību programmā bija iekļauti 39 dažādi priekšmeti, tādēļ audzēknēm nebija laika slinkot. Viņas apguva ēdienu gatavošanu, dārzkopību, lopkopību, rokdarbus, estētiku, krāsu mācību, mākslas vēsturi, veļas mazgāšanu, grāmatvedību, nacionālo ideoloģiju, dziedāšanu un mūzikas teoriju, psiholoģiju, mājas iekārtošanu un uzkopšanu, mājturības ķīmiju, pedagoģiju un vēl daudz ko citu... Tādēļ nav jābrīnās, ka apzīmējums "kaucmindiete" arī mūsdienās tiek attiecināts uz stipru, izglītotu, gudru un  praktisku sievieti - sievieti, kas visu prot un visu var. 1938. gadā Kaucmindes Mājturības semināru pārsauc par Latvijas Mājturības institūtu, bet padomju okupācijas laikā 1944. gadā tas tika likvidēts. Kaucmindes Mājturības seminārs un Latvijas Mājturības institūts tiek uzskatīts par Latvijas brīvvalsts izcilāko sieviešu izglītības mācību iestādi. Kopumā to pabeidza 516 audzēknes, kas kļuva par mājturības skolotājām, mājturības instruktorēm, virtuvju vadītājām skolās, internātos un citās iestādēs. Sākoties padomju okupācijai, daudzas Kaucmindes audzēknes devās bēgļu gaitās un izklīda pasaulē, bet tās, kuras palika okupētajā Latvijā, par savām skolas gaitām klusēja, baidoties no represijām. Cik zināms, palikušās kaucmindietes gājušas par saimniecēm dažādos godos, strādājušas gan par mājturības, gan par kulinārijas skolotājām un savas zināšanas bez liekiem vārdiem nodevušas tālāk arī padomju laikos, piedaloties gan pedagoģiskajā darbā, gan mācību līdzekļu radīšanā. Kaucmindes beidzējas mums pūrā ir atstājušas vairāk nekā 100 sarakstītas grāmatas par dažādām tēmām, no kurām 20 ir pavārgrāmatas. Tās cauri laikiem ir palīdzējušas saglabāt latviskās tradīcijas un garu.

Šoruden gaidāmās Saeimas vēlēšanas notiek ļoti sarežģītā laikā. Nupat pārdzīvota pandēmija, kura, iespējams, nemaz nav beigusies, bet notiek karš nepilnus tūkstoš kilometrus no mūsu robežas. Ārpolitika šobrīd ir ļoti cieši savijusies ar iekšpolitiku, tāpat kā ārējā drošība ar iekšējo. Notikumi pagājušajā nedēļā, kad Uzvaras parkā Rīgā neslēpti iznāca kara Krievijas agresīvās politikas atbalstītāji un policija saņēma pārmetumus par pārāk maigu rīcību, šonedēļ noslēgušies ar iekšlietu ministres Marijas Golubevas demisiju, ko ultimatīvi pieprasīja Nacionālā apvienība. Krustpunktā Lielā intervija: Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas pasniedzēja, pētniece Sigita Struberga.

Šoruden gaidāmās Saeimas vēlēšanas notiek ļoti sarežģītā laikā. Nupat pārdzīvota pandēmija, kura, iespējams, nemaz nav beigusies, bet notiek karš nepilnus tūkstoš kilometrus no mūsu robežas. Ārpolitika šobrīd ir ļoti cieši savijusies ar iekšpolitiku, tāpat kā ārējā drošība ar iekšējo. Notikumi pagājušajā nedēļā, kad Uzvaras parkā Rīgā neslēpti iznāca kara Krievijas agresīvās politikas atbalstītāji un policija saņēma pārmetumus par pārāk maigu rīcību, šonedēļ noslēgušies ar iekšlietu ministres Marijas Golubevas demisiju, ko ultimatīvi pieprasīja Nacionālā apvienība. Krustpunktā Lielā intervija: Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas pasniedzēja, pētniece Sigita Struberga.

* Rīgas dome uzdod nojaukt padomju pieminekli Uzvaras parkā * G7 ministri spriež par Ukrainu; Lielbritānija mudina turpināt spiedienu pret Krievijas prezidentu * Parādnieki slimnīcām rada miljoniem eiro zaudējums

* Saeima atceļ juridiskos šķēršļus Uzvaras parka pieminekļa nojaukšanai * Mariupoles aizstāvji lūdz pasauli palīdzēt evakuēt ievainotos karavīrus no "Azovstaļ" * Valsts kontrolei nav pārliecības, ka Eiropas atveseļošanās fonda naudas saņemšanai izvēlētie projekti atbilst valsts prioritātēm; tas var dārgi izmaksāt

Raidījumā "Šodienas Jautājums" runāsim par to, kāda šajā ļoti saspringtajā, turklāt priekšvēlēšanu laikā ir politiķu atbildība par to, kā Latvijā dzīvosim turpmāk, šovakar saruna ar trīs Saeimas deputātiem, no koalīcijas Krišjānis Feldmans (Konservatīvie), Juris Pūce (Attīstībai Par), savukārt lielāko opozīcijas partiju Saskaņa pārstāv Regīna Ločmele.

Pieminekli Rīgā Uzvaras laukumā nav bijis iespējams nojaukt, jo to liedz noslēgtais līgums ar Krieviju. Tomēr tas nav vienīgais līgums, kas Latvijai ir ar agresorvalsti. Cik šīs līgumattiecības ir saistošas šobrīd? Par to Krustpunktā diskutējam ar Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētāju Juri Rancānu, Ārlietu komisijas deputātu Jāni Dombravu, Ārlietu ministrijas parlamentāro sekretāri Zandu Kalniņu Lukaševicu un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektoru, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētāju Māri Lejnieku.

Par Krievijas un Eiropas Savienības nākotni raidījumā "Divas puslodes" diskutē politologs Kārlis Daukšts un Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Kurp maršē, Krievija? Abas karojošās puses ir pagurušas, un karadarbība Ukrainā šobrīd arvien vairāk pāriet pozīciju kara situācijā, – šādus secinājumus sarunā ar tīmekļa resursa Ukrlife.tv žurnālisti Ludmilu Ņemirju pauda azerbaidžāņu militārais eksperts Agils Rustamzade. Aizvadītajā nedēļā aktīvāka kaujas darbība notika lielākoties Ukrainas ziemeļaustrumos, kur Krievijas karaspēks turpina spiedienu Severodoņeckas un Ļisičanskas pilsētu rajonā, savukārt ukraiņu spēki turpina atspiest pretinieku no Harkivas. Tāpat Krievija joprojām pūlas salauzt atlikušo Mariupoles aizstāvju pretestību rūpnīcas Azovstaļ teritorijā, joprojām – nesekmīgi. Maija sākumā, tuvojoties Uzvaras dienas svinībām, vairojās spekulācijas par to, kā Vladimirs Putins mēģinās kompensēt nenotikušo uzvaru savā „specoperācijā”. Izskanēja pieņēmumi par oficiālu kara pieteikumu Ukrainai un ar to saistītu vispārēju mobilizāciju. Taču nekas tamlīdzīgs 9. maijā nenotika. Krievijas vadoņa svētku uzruna bija neierasti īsa un arī visai neizteiksmīga, pamatā pievēršoties Ukrainā uzsāktās militārās avantūras attaisnošanai. Kā par vadoņa uzstāšanos izteicās Savienotajās Valstīs dzīvojošais krievu publicists Andrejs Piontkovskis, tā faktiski bija taisnošanās, respektīvi – mēģinājums aizstāvības runai nākotnes tribunālā. Tas viss arvien nozīmīgāk liek uzdot jautājumu: ar ko šis karš beigsies Krievijai, un kas notiks ar Krieviju pēc kara? Eiropas pilsoņu ieteikumi nākotnei 9. maijā Eiropas Parlamentā Strasbūrā ar īpašu sanāksmi noslēdzās Konference par Eiropas nākotni, kuras ietvaros Eiropas Savienības pilsoņi bija aicināti sniegt savu redzējumu par savienības tālāko attīstību un darbību dažādās jomās. Tas bija gadu ilgs process, kura centrālie notikumi bija četras klātienes paneļdiskusijas, kurās piedalījās 200 pēc nejaušības principa atlasīti pilsoņi no visām dalībvalstīm. Tāpat notika nacionāla un reģionāla līmeņa diskusijas un viedokļu apkopošana digitālajā platformā. Pirmdien konferences gala ziņojums ar priekšlikumu apkopojumu tika pasniegts Eiropas Parlamenta prezidentei Robertai Metsolai, Eiropas Komisijas prezidentei Urzulai fon der Leienai un Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts Francijas prezidentam Emanuelam Makronam. Priekšlikumu spektrs aptver klimata pārmaiņas un vidi, veselības aprūpi, ekonomiku, sociālo taisnīgumu, nodarbinātību, savienības lomu globālajā politikā, vērtības un tiesības, tiesiskumu, drošību, digitālo transformāciju, savienības institūciju darbību, migrāciju, izglītību, kultūru, jaunatnes un sporta jautājumus. Tagad nu Eiropas Savienības institūcijām jālemj, kā šos priekšlikumus ieviest dzīvē. Eiropas Parlaments savu rezolūciju par konferences rezultātiem pieņēma 4. maijā, paužot savu atbalstu un norādot, ka atsevišķu priekšlikumu īstenošana prasīs izmaiņas Līgumā par Eiropas Savienību, un šādā nolūkā jāsasauc Konvents. Tādi ir, piemēram, priekšlikumi par Viseiropas referendumiem, pāreju uz kvalificētu balsu vairākumu līdzšinējās vienbalsības vietā, lemjot vairumu jautājumu Eiropadomē, u.tml. Tikām pirmdien ar rezervētu viedokli par iespējamu savienības līguma mainīšanu nākušas klajā 13 dalībvalstis, t.sk. Latvija, norādot, ka pilsoņu konferences mērķi sākotnēji nav paredzējuši savienības līguma grozīšanu, un sasteigti lēmumi šai sakarā ir nevēlami. Cita starpā konferences priekšlikumi ietver arī pakāpenisku pāreju uz pārnacionāliem jeb Viseiropas kandidātu sarakstiem Eiropas Parlamenta vēlēšanās, un Eiroparlaments 3. maijā ar balsu vairākumu atbalstīja pirmo soli šai virzienā: esošo 705 deputātu vietu papildināšanu ar vēl divdesmit astoņām, kurās kandidāti tiktu ievēlēti no Viseiropas sarakstiem. Šie saraksti, attiecīgi, startētu ar pārnacionālu programmu un savu kandidātu Eiropas Komisijas prezidenta amatam. Ap parlamenta balsojumu gan šādas izmaiņas vēlēšanu kārtībā izdarīt nevar, tām nepieciešams Eiropas Padomes apstiprinājums. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījumā "Šodienas Jautājums" meklēsim atbildi uz jautājumu, kāpēc tika pieļauts, ka pie pieminekļa Pārdaugavā slavina Krieviju. Studijas viesi - Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks un Rīgas domes priekšsēdētājs Mārtiņš Staķis.

Pieminekli Rīgā Uzvaras laukumā nav bijis iespējams nojaukt, jo to liedz noslēgtais līgums ar Krieviju. Tomēr tas nav vienīgais līgums, kas Latvijai ir ar agresorvalsti. Cik šīs līgumattiecības ir saistošas šobrīd? Par to Krustpunktā diskutējam ar Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētāju Juri Rancānu, Ārlietu komisijas deputātu Jāni Dombravu, Ārlietu ministrijas parlamentāro sekretāri Zandu Kalniņu Lukaševicu un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektoru, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētāju Māri Lejnieku.

Gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis mākslinieces-tēlnieces Olgu Šilovu un Brigitu Zelču- Aispuri, kuru tēlniecības objekti ar sievišķīgu enerģiju rotā Rīgu. Tiek runāts par mākslu, kas iezīmē citu skatu uz dzīvi un garīguma materializāciju, par bezgalīgu rakursu daudzumu skulptūrās un mijiedarbību ar skatītāju. Raidījumā izskan arī mākslinieču atšķirīgie uzskati Uzvaras pieminekļa kontekstā. Brigita Zelča-Aispure (1986) ir tēlniece, kuras poētikā savijas dabas un kultūras sasniegumi un kļūmes, atsevišķu parādību apoloģija un to daudzpusības izcēlums. Ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Stikla nodaļā (2010) un maģistra grādu vizuālajā komunikācijā (2012). Zināma ar savām lielformāta publiskajām skulptūrām – “Villendorfas Venera 21. gs.” (2010) pie Latvijas Mākslas akadēmijas galvenās ieejas, “Klusā daba” (2014, kopā ar Sandi Aispuru) Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā, “Mala” (2015) Viesturdārzā, u.c.  Olga Šilova (1966)  piesaista ar savu cilvēciskumu un vienkāršību, smalku nu jūtīgu virsmu, kas līdzinās elpojošai ādai, jo ievērojama daļa enerģijas veidošanas vai kalšanas procesā tiek atdota virsmas apstrādei. Varbūt tieši tāpēc, viņas darbi prasās vidē - ārtelpā, interjerā, lai to klātbūtne piešķirtu telpai gan emocionālo siltumu, gan sava veida stāju, kļūstot par telpas kamertoni. Beigusi Latvijas mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļu (Humanitāro zinātņu maģistra grāds vizuāli plastiskajā mākslā, 1991).Apgūta Daugavpils Universitātes profesionālās pilnveides programma Inovācijas augstākās izglītības sistēmā(2003). "Rīgas torņu skaitītājs " (2006/2007) no Swedbank mūsdienu mākslas kolekcijas ir atpazīstamākā Olgas Šilovas skulptūra Rīgas pilsēttelpā. Jaunākie O.Šilovas darbi publiskajā telpā: vides objekts Stāvēju dziedāju augstajā kalnā, Mellužu parks ( 2021), piemiņas bareljefs  Brāļi Imants un Gido Kokari,  Mežaparka estrādes Dziesmu un Deju svētku ekspozīcijas telpa ( 2021), vides objekts Aspazija kāpās, Dubulti ( 2020), pilsētvides skulptūra Šūpoles, Rīga ( 2020) u.c.

Mākslas zinātniece Inga Šteimane turpina pirms mēneša aizsākto sarunu par tā saukto "Uzvaras pieminekli" jeb "Pieminekli Rīgas atbrīvotājiem no fašistiskajiem iebrucējiem". Studijā - Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore, mākslas doktore Laila Bremša un kultūrpētnieks, mākslas kritiķis Pēteris Bankovskis. "Šis piemineklis neiemieso mūsu pagātni," uzsver Laila Bremša. "Reizēm cilvēki saka, ka mēs nedrīkstam nojaukt savu pagātni, jo tā tomēr ar mums ir bijis. Šis piemineklis īstenībā simbolizē tagadni, šo joprojām agresīvo ideoloģiju un armiju, kas šo ideoloģiju mēģina realizēt. Mana attieksme ir ļoti skaidra un viennozīmīga: piemineklis ir jājauc nost! Kad un kā - tas ir jautājums speciālistiem." Pēteris Bankovskis: "Lai man piedod tēlnieks, savā laikā - skarbā stila meistars. Nesaskatu tur nekādas mākslinieciskās vērtības..."  

Krustpunktā šoreiz runājam par jautājumiem, kas skar tieslietas. Tieši tieslietu ministrijai Saeimas deputāti uzdeva izvērtēt pieminekļa Uzvaras parkā nojaukšanas iespēju, un šonedēļ ministrija iepazīstinājusi ar saviem risinājumiem. Tikmēr arvien aktuāls jautājums, ko darīt ar sankcijām pakļauto Krievijas un Baltkrievijas pilsoņu vai institūciju īpašumiem. Par šiem un citiem jautājumiem izvaicājam tieslietu ministru Jāni Bordānu. Kopā ar raidījuma vadītāju jautājumus ministram uzdod Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore un portāla "TVNET" žurnālists Artūrs Bikovs.  

* Francijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā sacentīsies Makrons un galēji labējā politiķe Lepēna * Krievija arvien vairāk sāk koncentrēt savus spēkus uzbrukumiem Ukrainas austrumos * Pieminekļu komplekss Uzvaras parkā Rīgā atzīts par nedrošu, tādēļ tas apjozts ar žogu * Jaunais „valsts pasūtījums" medicīnas rezidentūrā: jauno ārstu vietu skaits aug, taču redzama gan sabiedrības novecošanās, gan ģimenes ārstu trūkuma krīze

* Ukraina un Rietumvalstis ir skeptiskas par Krievijas solījumiem deeskalēt situāciju Kijivas un Čerņihivas apkaimē * Pēc iedzīvotāju prasības nojaukt, Saeimas komisija aicinās Rīgas domi pārdēvēt Uzvaras pieminekli * Rīgas viesnīcās izmitinātie ukraiņu bēgļi pagaidām nedomā par nākotni

Mākslas zinātniece Inga Šteimane studijā aicinājusi Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāju, mākslas zinātnieci Ilzi Martinsoni un tēlnieku, Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļas vadītāju Gļebu Panteļejevu, lai runātu par Uzvaras pieminekli un meklētu kultūras mantojuma pamatojumu šī pieminekļa palikšanai Rīgā. Ilze Martinsone: "Ir divas lietas: ir piemineklis kā arhitektoniski māksliniecisks veidojums un ir otrs, kas tā pakājē notiek jau 30 gadus. Un man ir ļoti diferencēta attieksme pret abām šī jautājuma daļām. Pret 9. maija svinībām esmu bijusi visu šo laiku un man nav bijis saprotams, kā 30 gadu laikā var notikt okupācijas svinības šī pieminekļa pakājē, valstiski atļautas un vēl Rīgas pilsētas sankcionētas un materiāli atbalstītas." Gļebs Panteļejevs: "Uz šo brīdi mēs esam zināmā mērā strupceļā: sliktāka brīža, lai pieminekli nojauktu, nav. To vajadzēja darīt vai nu uzreiz, deviņdesmito gadu sākumā, vai arī tagad mazliet jānogaida. Jo šobrīd pieminekļa nojaukšana nozīmētu vēl vienu dāvanu Putinam."

Mākslas zinātniece Inga Šteimane studijā aicinājusi Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāju, mākslas zinātnieci Ilzi Martinsoni un tēlnieku, Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļas vadītāju Gļebu Panteļejevu, lai runātu par Uzvaras pieminekli un meklētu kultūras mantojuma pamatojumu šī pieminekļa palikšanai Rīgā. Ilze Martinsone: "Ir divas lietas: ir piemineklis kā arhitektoniski māksliniecisks veidojums un ir otrs, kas tā pakājē notiek jau 30 gadus. Un man ir ļoti diferencēta attieksme pret abām šī jautājuma daļām. Pret 9. maija svinībām esmu bijusi visu šo laiku un man nav bijis saprotams, kā 30 gadu laikā var notikt okupācijas svinības šī pieminekļa pakājē, valstiski atļautas un vēl Rīgas pilsētas sankcionētas un materiāli atbalstītas." Gļebs Panteļejevs: "Uz šo brīdi mēs esam zināmā mērā strupceļā: sliktāka brīža, lai pieminekli nojauktu, nav. To vajadzēja darīt vai nu uzreiz, deviņdesmito gadu sākumā, vai arī tagad mazliet jānogaida. Jo šobrīd pieminekļa nojaukšana nozīmētu vēl vienu dāvanu Putinam."  

Nu jau mēnesi Krustpunktā runājam gandrīz tikai un vienīgi par karu un tā izraisītajām konsekvencēm. Diemžēl nekādu spožā gaisma tuneļa galā nav redzama. Un cik ilgi šis karš ieilgs, mēs varam tikai spekulēt. Kopš vakardienas sāk ritēt jau otrais mēnesis kopš traģēdijas sākuma. Tikmēr pašu mājās esam aizturējuši pirmos agresoru slavinātājus. Izskatās, ka Rīgā šogad varētu netikt pieļauta arī 9. maija svinēšana pie Uzvaras pieminekļa. Pirmo reizi amatpersonas, šķiet, vienotas šajā domā neļaut šādus svētkus rīkot. Bet ne tikai ar karu un kara sekām vien saistītas šīs nedēļas ziņas. Valdība ir atcēlusi lielu daļu Covid izraisītos ierobežojumus no 1.aprīļa. Un satricinājumi skāruši arī viena no lielajām politiskajām apvienībām - Rīgas mērs vakar paziņoja par izstāšanos no "Attīstībai/ Par!". Svarīgākos starptautiskos un arī pašmāju notikumus Krustpunktā analizē laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs, žurnāla "Sestdiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne un žurnālists Raimonds Rudzāts.   -- Atgādinām par iespēju klausīties "Krustpunktā" arī podkāstu aplikācijās. “Krustpunktā” komanda šais dienās strādā īpašā režīmā, un speciālizlaidumi mēdz būt gan vairākas reizes dienā, gan brīvdienās. Tāpēc ir svarīgi ne tikai nospiest pogu “sekot” šim podkāstam, bet arī turpat blakus šai pogai nospiest zvaniņu - tad telefonā atnāks paziņojums brīdī, kad būs iznākusi jauna epizode.

Krievijas sāktais karš Ukrainā un fakts, ka arī Latvijā dzīvo gana daudz agresora atbalstītāju, raisa bažas, ka 9.maijs, kurā viena daļa iedzīvotāju atbilstoši padomju tradīcijām atzīmē Otrā pasaules kara beigas, tiks izmantots kara Ukrainā slavināšanai. Valsts prezidents uzskata, ka 9.maijs ir agresorvalsts svētki un tos atzīmēt nozīmēs atbalstīt starptautisku noziegumu, jo Otrā pasaules kara upurus Latvija, tāpat kā visa Eiropa, pieminēs 8.maijā. Arī Rīgas mērs rosina pasākumus 9. maijā neatļaut. Bet vai izdosies tikt galā ar Krievijas agresijas atbalstītājiem un naida kurinātājiem, Krustpunktā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskā fakultātes asociētais profesors, bijušais Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis, sociālantropoloģe Latvijas Universitātes asociētā profesore Aivita Putniņa, sabiedrisko attiecību aģentūras "Mediju tilts" līdzdibinātājs, politologs Filips Rajevskis un zvērināts advokāts, Latvijas Universitātes lektors Lauris Liepa.   -- Atgādinām par iespēju klausīties "Krustpunktā" arī podkāstu aplikācijās. “Krustpunktā” komanda šais dienās strādā īpašā režīmā, un speciālizlaidumi mēdz būt gan vairākas reizes dienā, gan brīvdienās. Tāpēc ir svarīgi ne tikai nospiest pogu “sekot” šim podkāstam, bet arī turpat blakus šai pogai nospiest zvaniņu - tad telefonā atnāks paziņojums brīdī, kad būs iznākusi jauna epizode.  

Nedēļas karstākās naglas kopā ar Valdi Valteru, Rihardu Lomažu Danielu Suha, Kasparu Ciprusu, Reini Lāci, Kristapu Janičenoku, Artūru Štalbergu, Lotāru Zariņu, Ralfu Freibergu un Jāni Celmiņu.

Pašvaldības visā Latvijā aicina iedzīvotājus Lāčplēša dienā iedegt gaismu logā un individuāli nolikt ziedus piemiņas vietās, lai godinātu un pieminētu Latvijas brīvības cīņās kritušos varoņus. Tāpat visu dienu interneta tiešraidēs un televīzijā notiek arī šai dienai veltīti koncerti un citi pasākumi. Cēsīs no līdz plkst.19.30 uz Pils parka trepēm būs izvietota svecīšu kontūra Latvijas formā, kā arī līdz ar tumsas iestāšanos godinās brīvības cīnītājus, izgaismojot Skolnieku rotas un Uzvaras pieminekļus. Stāsta Cēsu kultūras centra vadītāja Zane Neimane. Dobelē visas dienas garumā līdz plkst19.30 iedzīvotāji tiek aicināti veidot Gaismas ceļu Latvijas karoga krāsās, individuāli noliekot sveces pie Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa. Stāsta Dobeles pilsētas kultūras nama producente Linda Rēdliha. Līvānu novads svētku nedēļā, tostarp šodien, izgaismojas simboliskā akcijā "Lāpu ceļš", kuras laikā dažādās novada vietās, iestājoties tumsai, degs simtiem lāpu, aicinot nest gaismu Latvijā. Iepazīstina Līvānu novada kultūras centra vadītāja Aija Smirnova.

Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” speciālizlaiduma par hokeju #2, kurā bijušie hokejisti Edgars Lūsiņš, Herberts Vasiļjevs un Jēkabs Rēdlihs tiekas iepirkšanās un izklaides galvaspilsētā "Akropole", lai dalītos stāstos par savu pieredzi dažādās arī šodien aktuālās tēmās par hokeju. 0:00:00 – 0:06:15 – VIRŠI skaitļu spēle; 0:06:15 – 0:31:18 – Spilgtas un vēsturiskas uzvaras – kā tās izdzīvo hokejisti? 0:33:35 – 1:02:38 – Sāpīgi zaudējumi. Kā tikt pāri smagiem posmiem hokejista karjerā? 1:04:53 – 1:30:35 – Kapteinis un viņa loma komandā. Znaroks, Ozoliņš, Skrastiņš, Vasiļjevs… 1:30:35 – 1:34:16 – Konkurss sadarbībā ar DOUGLAS.

Piektdienās Krustpunktā atskatāmies uz svarīgākajiem aizvadītās nedēļas notikumiem. Šī bija varen īsa darba nedēļa, jo aizvadīti maija svētki, bet par ko runāt būs. Valsts prezidents Egils Levits parlamenta lēmumu pretēji valdībā lemtajam no šodienas ļaut darboties restorānu un kafejnīcu āra terasēm mūsu raidījumā nodevēja par parlamentāro negadījumu, ko valdība gribēja pielabot, neatļaujot tur lietot alkoholu, tomēr šāds ierobežojums galu galā netika pieņemts. Tikmēr ar bažām un brīdinājumiem nepulcēties tiek gaidīts 9.maijs, kurā pie pieminekļa Uzvaras parkā tradicionāli sanāk ļoti daudz cilvēku. Pagājušajā gadā policija saņēma daudz kritikas par neiejaukšanos, bet epidemioloģiskā situācija toreiz bija nesalīdzināmi labāka. Par to un citiem notikumiem runāsim ar žurnālistiem. Aktualitātes vērtē TV24 žurnālists Ansis Bogustovs, Latvijas TV žurnāliste Odita Kronberga un žurnāla "Dienas Bizness" galvenais redaktors Romāns Meļņiks.  

Piektdienās Krustpunktā atskatāmies uz svarīgākajiem aizvadītās nedēļas notikumiem. Šī bija varen īsa darba nedēļa, jo aizvadīti maija svētki, bet par ko runāt būs. Valsts prezidents Egils Levits parlamenta lēmumu pretēji valdībā lemtajam no šodienas ļaut darboties restorānu un kafejnīcu āra terasēm mūsu raidījumā nodevēja par parlamentāro negadījumu, ko valdība gribēja pielabot, neatļaujot tur lietot alkoholu, tomēr šāds ierobežojums galu galā netika pieņemts. Tikmēr ar bažām un brīdinājumiem nepulcēties tiek gaidīts 9.maijs, kurā pie pieminekļa Uzvaras parkā tradicionāli sanāk ļoti daudz cilvēku. Pagājušajā gadā policija saņēma daudz kritikas par neiejaukšanos, bet epidemioloģiskā situācija toreiz bija nesalīdzināmi labāka. Par to un citiem notikumiem runāsim ar žurnālistiem. Aktualitātes vērtē TV24 žurnālists Ansis Bogustovs, Latvijas TV žurnāliste Odita Kronberga un žurnāla "Dienas Bizness" galvenais redaktors Romāns Meļņiks.  

Bauskas novada Uzvarā bijušais kolhozs "Uzvara" pārtapis zemkopības uzņēmumā "Uzvara-lauks". Uzvarieši saglabājuši ne tikai lauksaimnieciskās ražošanas tradīcijas, bet arī kolhoza laikā, pag. gadsimta septiņdesmitajos gados, izveidoto muzeju ar Zemgales zemnieku sētu un motormuzeju. Turklāt motormuzeja kolekcija pēdējos gados būtiski papildināta - lauksaimniecības tehnikai pievienojot iespaidīgu klāstu ar senajiem vieglajiem auto. Un katrs no tiem ir ne vien tehniski un dizainiski interesants objekts, bet arī - ar savu stāstu, jo vairāki no šiem auto piedalījušies ievērojamos vēstures notikumos vai vizinājuši nozīmīgas pagājušo laiku personas.

Šobrīd visa pasaule ir iesaistīta karā, kas par tādu netiek saukts. Daudzās valstīs ir ieviests kara stāvoklis, cilvēkiem ir samazinātas tiesības, informācijas kanālos notiek visaptveroša melu kampaņa un zombēšana. Šis karš ir unikāls, jo mēs nezinām karotājus, taču MĒS katrs esam karavīrs, kas cīnās par savām vērtībām, par pasauli, kādā vēlamies dzīvot. www.manataka.lv

Notikumus pasaulē komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, vēsturnieks Kaspars Zellis un LU pasniedzēja Sigita Struberga. Sodīsim Ķīnu! „Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Ķīnas Komunistiskajai partijai nāksies samaksāt par to, ko tā nodarījusi; katrā ziņā samaksāt Savienotajām Valstīm,” šo valsts sekretāra Maika Pompeo repliku intervijā telekanālam "Fox News" nu jau pāris nedēļas pastāvīgi citē pasaules mediji. Koronavīrusa pandēmija, kas skārusi Savienotās Valstis sevišķi smagi, ir izraisījusi jaunu saspīlējuma ciklu attiecībās starp Vašingtonu un Pekinu. Prezidenta Trampa administrācija un Republikāņu partijas aprindas akcentē Ķīnas vadības vainu sākotnējā vīrusa epidēmijas izplatības noklusēšanā un vēlākā informācijas sagrozīšanā, kas veicinājusi tās pāraugšanu pandēmijā. Tāpat izpaudusies informācija par administrācijas spiedienu uz izlūkdienestiem, pieprasot atklāt vai, bet, pēc dažu avotu ziņām, ka koronavīrusa avots ir mikrobioloģijas laboratorija Uhaņā. Pirmais šīs ievirzes upuris bija Pasaules veselības organizācija, kurai tika pārtraukts amerikāņu līdzfinansējums, vainojot tās vadību pakalpošanā Pekinas režīmam. Tagad aktualizējušās diskusijas par iespējamām soda sankcijām jau pret pašu Ķīnas Tautas Republiku, tomēr, ievērojot abu superlielvalstu ekonomikas ciešo saistību, katrs iespējamais sankciju instruments izrādās abpusgriezīgs zobens. Jaunu muitas tarifu ieviešana Ķīnas importam nozīmētu neizbēgamu atbildes reakciju, kas pirmām kārtām skartu amerikāņu lauksaimniecības produkciju, tātad – būtu trieciens fermeriem, kas ir viens no nozīmīgākajiem Trampa elektorāta segmentiem. Tiekot domāts par vispārēju ārējās tirdzniecības stratēģijas maiņu, pārorientējot amerikāņu ekonomikas piegāžu avotus no Ķīnas uz citiem reģioniem un, pēc iespējas, uz pašmāju tirgu. Tomēr šai ziņā ātri risinājumi nav gaidāmi, jo, piemēram, šobrīd ļoti nepieciešamo individuālās aizsardzības līdzekļu, medicīnas aprīkojuma un tā komponentu, arī dažu medikamentu importā Savienotās Valstis ir jūtami atkarīgas no Ķīnas. Un, nepārprotami, šāda pārorientēšanās nozīmētu patēriņa preču cenu pieaugumu, kas nebūt neiepriecinātu prezidenta Trampa potenciālos vēlētājus. Tiek apsvērta iespēja vērsties ar civilprasībām pret Ķīnas Kompartiju, taču mēģinājumi apķīlāt ar partiju saistītos īpašumus Savienotajās Valstīs varētu izraisīt līdzīgas Pekinas režīma akcijas pret amerikāņu kompāniju īpašumu Ķīnā. Katrā ziņā eksperti joprojām nav vienisprātis par to, vai pēdējo nedēļu draudīgā retorika par „Ķīnas sodīšanu” ir kas vairāk par efektīgu priekšvēlēšanu kampaņas taktikas elementu.   Kara atbalss 8. maijā paiet 75 gadi, kopš Otrā pasaules kara beigām Eiropā. Piekrišanu bezierunu kapitulācijai vācu ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Alberts Jodls  parakstīja Sabiedroto ekspedīcijas spēku galvenajā štābā Reimsā 1945. gada 7. maija rītausmā, paredzot uguns pārtraukšanu 8. maijā, minūti pāri vienpadsmitiem vakarā. Tomēr tas nebija pa prātam Staļinam, ciktāl no padomju puses Reimsas kapitulāciju parakstīja tikai samērā zema ranga militārpersona – padomju pilnvarotais pie Rietumu sabiedroto štāba ģenerālis Susloparovs. Attiecīgi tika organizēta vēl viena kapitulācijas ceremonija Berlīnes priekšpilsētā Karlshorstā, kur no padomju puses to parakstīja maršals Georgijs Žukovs. Tādējādi, pēc Maskavas laika, kapitulācija notika jau 9. maijā, kas arī noteica datuma atšķirību kara beigu atzīmēšanā. Rietumeiropā Otrā pasaules kara beigas allaž tikušas atzīmētas 8. maijā, kamēr Padomju Savienība savu Uzvaras dienu svinējusi 9. maijā. Tiesa gan, tikai pēdējos divus pēckara gadus 9. maijs PSRS bija svētku diena. Pēc tam visā Staļina un arī viņa pēcteča Ņikitas Hruščova varas periodā atzīmēšana aprobežojās ar ievadrakstiem presē, artilērijas salūtu un svinībām kara daļās, iestādēs un uzņēmumos. Grandiozo uzvaras svinību tradīciju Otrā pasaules kara noslēguma gadadienā iedibināja kompartijas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs 1965. gadā. Tikai, sākot ar šo laiku, 9. maijs atkal kļuva par brīvdienu un ieguva tam šobrīd raksturīgo triumfālo un urāpatriotisko nokrāsu ar militāro muskuļu demonstrēšanu armijas parādē, krāšņām uguņošanām un kara veterānu kultu. Šo tradīciju pārmantojusi arī šodienas Krievija, un sevišķu nozīmi kaimiņvalsts oficiālajā diskursā tā ieguvusi pēc 2014. gada, kad tajā arvien pamanāmāk iezīmējusies nostalģija pēc zudušās impēriskās varenības un hegemonijas pasaules kara rezultātā pakļautajā Austrumeiropas telpā. Tas neizbēgami kļuvis par antagonizējošu momentu starp Krieviju un Rietumu demokrātijām, sevišķi jau tām valstīm, kuras staļiniskās ekspansijas rezultātā uz pusgadsimtu tika pakļautas padomju totalitārismam. Šīs valstis pēdējās desmitgadēs pievienojušās Rietumos allaž pastāvējušajai tradīcijai Otrā pasaules kara noslēgumu atzīmēt 8. maijā kā upuru piemiņas dienu. Izņēmums ir krievvalodīgās kopienas un tās pārstāvošie politiskie spēki Baltijas valstīs. 9. maijā Eiropas Savienības valstis, savukārt, atzīmē Eiropas dienu, kam nav tiešas saistības ar Otro pasaules karu. 1950. gada 9. maijā toreizējais Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans nāca klajā ar vēsturisko deklarāciju, piesakot virzību uz Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidi, kas, kā zināms, bija sākums virzībai uz Eiropas Savienību. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Basketbola kluba “Barons”/LMT ģenerālmenedžeris Andris Vanags “Basketstudijā 2+1” stāsta par 2008. gada 20. aprīļa vakaru Limasolā – baronu uzvaru FIBA kausa izcīņas finālspēlē, kā arī par uzvarētāju komandas tapšanu, Kārļa Muižnieka un Mārtiņa Zībarta viedumu, Daiņa Adomaiša un Armanda Šķēles ieguldījumu, Kaspara Bērziņa un Demetrija Aleksandera pasēm, Raimonda Vaikuļa pārsteigumu, Ivo Zonnes faktoru un citiem “Barons”/LMT veiksmīgo sezonu nodrošinājušajiem faktoriem.01min - Kārļa Muižnieka piesaistīšana kā pirmais solis;11min - 2007./2008. gada sezonas "Barons"/LMT budžets, dažādu sponsoru ieguldījums;18min - Komandas veidošanas process, Demetriusa Aleksandra atrašana;24min - Daiņus Adomaiša nozīmīgā loma komandas panākumos;32min - Sabalansētas komandas izveidošanās, Raimonda Vaikuļa sniegums pusfinālā;39min - Īpašie mači pirms finālčetrinieka;48min - Mārtiņa Zībarta atradums, viņa inovatīvais skautinga darbs;53min - Viena aizmirsta pase, viena iznīcināta pase;62min - Atmiņas no banketa, Aleksandra neviltotais prieks;66min - Cvaņķim nozīmīgais LBL čempionu tituls

Devītā maija svinību laikā Rīgā notiek slepkavība – provokācija un aizvainojums, latvieši un krievi. Un manipulatori. Tapis jauns kriminālromāns “Apglabāt uz valsts rēķina”. Kultūras Rondo studijā saruna ar grāmatas autoru Lauri Gundaru. Noziegums uzšķērž divās dažādās valodās runājošo Latvijas iedzīvotāju pussadzijušās rētas. Iesākumā šķietami vienkāršā izmeklēšanā tiek ierauti aizvien jauni cilvēki – veci un jauni, latvieši un krievi, no lauku pensionāra līdz pat Saeimas deputātam: neizrunātā vēsture atspēlējas šodienai. Romāna darbības vieta un laiks ir mūsdienas. "Man tas šķiet ārkārtīgi būtiski. Es citādi neķertos pie tā stāsta, ja es negribētu stāstīt šeit un tagad," atzīst Lauris Gundars. "Gribējās izstāstīt stāstu, no kura detāļam bieži vairāmies. Mēs sakām, tagad par to nerunāsim, neskatīsimies uz to pusi. Bet as ir aplami, jo ir tāds gēns iekšā ir jāsaprot, ka tāds ir un jādzīvo tālāk. Šķitis mulsinoši, ka maļamies pa vienu pusi un  neredzam lielu daļu cilvēku, kas mums dzīvo apkārt. Beigās esam nonākuši līdz etniskam dalījumam, kas tāds nav. Tas ir ideoloģiskais dalījums. Tas ir vairāk iekārtu dēļ radīts fenomens, kuru mēs, negribot par to runāt, dzenam arvien dziļāk un tālāk," pārdomās dalās Lauris Gundars. Romānā ir personāži un raksturi, kurus negribam redzēt vai neredzam. Būtiski palūkoties apkārt un ieraudzīt cilvēkus. Lauris Gundars atzīst, ka mēs nenovērtējam Uzvaras pieminekļa nozīmību. "To nevajag jaukt nost, bet vest un rādīt cilvēkiem, redziet, kā tas izskatās. Ir vērts tur nonākt, lai jautātu – patīk, gribas to. Tas nav valodas jautājums, tā ir padomju armija. Jā, asociējas ar valodu, bet mēs paši to lielā mērā stimulējam, lai tā būtu. (..) Tā ir Okupācijas muzeja filiāle, jums jau ir, tikai jāuzbūvē pati māja," uzskata Lauris Gundars.  

Vakar futbola apskatnieks Jānis Pakalns devās izbaudīt Eiropas līgas kvalifikācijas maču starp “Riga FC” un “Piast”. Latvijas klubs svinēja negaidītu uzvaru ar 2:1 pār Polijas top komandu, iesoļojot nākamajā kārtā. Kāda bija atmosfēra un emocijas klātienē? Ko darīja “Piast” ultras?

"Atsperi" šoreiz vada Gunda Vaivode no "Klasikas" un diriģents Normunds Šnē, bet Rīta intervijā tiekamies ar arhitektiem Andi Sīli un Gati Didrihsonu - jau pavisam drīz būs jāpieņem lēmums par Nacionālo koncertzāli... Turpinām "vingrot" ap Nacionālo koncertzāli, darām to jau padsmit gadu garumā. Šobrīd un vēl turpmākajās dienās notiks intensīvas diskusijas par to, kur, kāpēc un kādai jābūt Nacionālajai koncertzālei. Apkopoti ļoti daudzu speciālistu viedokļi, maijā notiks arī starptautiska konference par šo tēmu, bet 23. maijā Kultūras ministrija paredzējusi iesniegt Ministru kabinetā konceptuālu ziņojumu, kā rezultātā valdībai būs jāpieņem lēmums. 2006. gadā jau notika starptautisks konkurss, kurā piedalījās 12 projekti, un anonīmā balsojumā uzvarēja Anda Sīļa vadītā biroja projekts uz AB dambja. Iestājās krīze, sapnis izgaisa. Šobrīd kultūras ministre Dace Melbārde uzsver, ka pirms 13 gadiem iesākto projektu aizkavēt vairs nav vēlams un atlikt to vairs nevaram. Ir svarīgi pieņemt lēmumu un virzīties uz priekšu. Viennozīmīgs atbalsts - AB dambim Arhitekti un kultūras darbinieki atkal pauduši atbalstu Nacionālajai koncertzālei uz AB dambja, tāpēc studijā ir šī projekta autors Andis Sīlis, bet vispirms jautājums arhitektam Gatim Didrihsonam – Nacionālās arhitektūras padomes vadītājam. Kas nostrādāja par labu šim lēmumam – atkārtoti atbalstīt tieši šo projektu? Zinām, ka tika apskatītas vismaz 9 koncertzāles iespējamās vietas. Gatis Didrihsons: "Šo vietu varbūt bija pat vairāk. Kad uzzinājām, ka šis projekts ir dzīvs un top joprojām, pirmā reakcija bija izbrīns. Sapratu, ka arhitektiem, tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem, bija informācijas vakuums. Zinājām, ka mums jāpauž kāds padoms ministrijai un arī Arhitektu savienībā lēmām, ka vajadzētu ar šo jautājumu iepazīties un izteikt savu viedokli. Sākām apkopot informāciju, kādi ir pretargumenti. Andis Sīlis nāca ar savu prezentāciju, viņš bija pārskatījis savu projektu, šo informāciju uzklausījām, un paralēli Kultūras ministrija pasūtīja birojam "Nams" Sergeja Ņikiforova vadībā papildināt jau 2014. gadā veikto scenāriju analīzi. Rezultātā sapratām, ka reāli ir trīs iespējamas vietas. AB dambis joprojām ir viena no labām alternatīvām." Pārējās vietas, kuras vērts pieminēt, ir Andrejosta un Andrejsala, kā arī Raņķa dambis, Uzvaras parka tuvākais gals pie Āgenskalna līča. “Manī ir divas reakcijas, kuras izjūtu: kāpēc mēs vispār skatāmies uz citām vietām, ja reiz mums ir bijis starptautisks konkurss un jau 15 gadu garumā mēs mērķtiecīgi virzāmies uz AB dambi?! Tā ir kultūras ministres gudra rīcība – jūtam, ka komunikācija jāmaina, esam gatavi atkāpties – laiks pagājis, esam pārdzīvojuši krīzi un varbūt tiešām ir kāda laba alternatīva? Varbūt vērts ieguldītos līdzekļus nolikt malā un sākt visu no jauna tās lietas skatīties? Bet tas, ko redzam – īsti citas vietas jau nav, visur ļoti lec ārā skaļi “pret”. AB dambis ir diezgan nepārprotama prioritāte." Jautāts, cik nospiedošs bijis lēmums par labu AB dambim no arhitektu puses, Didrihsons atklāj: "Abās padomēs sanāca tā, ka bija kvorums, un bija 18 "par" – gan Latvijas Arhitektu savienības padomē, gan Nacionālajā arhitektūras padomē. Arhitektu savienības padomē bija divi “pret” un trīs atturējās, bet Nacionālā padomē neviena “pret”, bet divi atturējās. Izteikts atbalsts." Mītu kliedēšana 2006. gadā Lielajā Pils ielā tika saskandinātas glāzes uz jaunā projekta veselību. Visi gatavojās, ka 2008. gadā viss būs gatavs un svinēsim mūzikas svētkus. Esam tajā pašā punktā. Kas ir galvenie mīti, kurus Andis Sīlis vēlētos kliedēt? Andis Sīlis: “Iespējams, ne pārāk veiksmīgi projekts tika komunicēts brīdī, kad kultūras ministre bija Helēna Demakova, un ne tik vienkārši paskaidrots, parādīts, kas un kā uz AB dambja iecerēts. Viens no galvenajiem mītiem – ka tā ir būve ūdenī. Tas tā nav. Jo pašu koncertzāli, ja tā atradīsies uz AB dambja, būvēsim ar visparastākajām tehnoloģijām. Tie ir pāļi, kas Rīgā plus mīnus visur ir vienādā dziļumā. Un tā būs nevis būvēšana no ūdens, bet būvēšana no dambja, kas ir normāla, transportam vai smagajai tehnikai pieejama platforma, kur varam ērti pāļus ieurbt. Jā, ir zināma taisnība, ka koncertzāle uz esošā dambja nav uzbūvējama, jo pats dambis ir avārijas stāvoklī, tam ir vairāk nekā simt gadu. Tā perimetrs ir būvēts no koka pāļiem, kas laika gaitā zaudējuši stingrību, un dambis jārekonstruē jebkurā gadījumā: jādzen jauna rievsiena tam apkārt, jānostiprina dambja perimetrs. Darbi būtu jāveic jebkurā gadījumā – jo vēlāk to darīs, jo dārgāk izmaksās, tāpat kā ar visām šādām nesošajām struktūrām. Savukārt lai koncertzāle tur ērti izvietotos, dambi, kas ir 400 metru garš, simt metru garā posmā vajadzētu paplašināt par metriem divdesmit. Tātad rievsienu iespiežam salīdzinoši seklā līcītī starp dambi un viesnīcu Radisson, tur ir apmēram četri līdz seši metri dziļš ūdens. Rievsiena ir saprotama, vienkārša tehnoloģija – tā tiek stiprinātas visas ūdens malas Latvijā, kuru ir ārkārtīgi daudz. Ja dambi simt metru garajā posmā paplašinām, aizberam ar turpat no Daugavas izsūknēto smilti, rodas eleganta platforma ar visnotaļ labiem ģeoloģiskajiem apstākļiem, jo tieši nesošais slānis, kur ir AB dambis, ir tuvāk grunts virsmai nekā Uzvaras parkā vai Skanstē. Ja domājam par Uzvaras parku kā alternatīvu – tur ir diezgan ūdeņaina vieta, tur ir purvs. Būvbedre izmaksātu dārgāk. Būvēt purvā ir tehniski sarežģītāk nekā būvēt uz dambja, kas nekad nav bijis dabīga ģeoloģiska struktūra – tas ir mākslīgi veidots, tur ir sausa smilts, kas no Daugavas izsmelta. Tas ir pilns ar savu smilti. Tāpēc mīts, ka būvēt tur ir dārgāk, nav pamatots – tur kā reiz šo struktūru ir uzbūvēt lētāk! Vienīgais, kas ir dārgāks – paša dambja perimetra nostiprināšana un šīs platformas izveidošana. Pašai koncertzālei, kā mēs labi zinām, šobrīd budžetā naudas nav, jo ir daudz citu vajadzību. Ints Dālderis jau sen izcīnījis un koncertzāles vajadzībām rezervējis Eiropas fonda līdzekļus 23 miljonu apmērā. Bija ideja šos fondus novirzīt un koncertzāli būvēt kādā alternatīvā vietā degradētās teritorijās – tas ir stāsts par Skansti, bet privātā partnerība tur nebija iespējama tāpēc, ka tā ir privāta zeme. Eiropas fondu procedūra paredz, ka 23 miljoni jāiegulda un jāsasniedz pabeigts rezultāts, un šobrīd fondi varētu tikt tērēti arī tādā veidā, ka tiek savests kārtībā AB dambis – inženiertehniskā būve, kas nosacīti ir vēsturisks mantojums kultūrvēsturiskajā centrā. Savedam kārtībā milzīgu publisko ārtelpu, uzlabojam vēsturisko centru un projekts noslēdzas ar to, ka esam uzbūvējuši divus tiltus uz AB dambi, nostiprinājuši perimetru, izveidojuši tur stāvvietu simt automašīnām un uztaisījuši jaunu, skaistu labiekārtojumu. Nauda tiek iztērēta tādā veidā, ka Rīgas koncertzālei ir jau pievilkts ārējais inženiertīkls un atrisināta transporta pieejamība un viss nosacītais sadārdzinājums, kas saistīts ar AB dambi, tiek finansēts ar līdzekļiem no Eiropas fondiem. Atliek tikai beigās uzlikt tos smukos klucīšus virsū." Tumšais stikls un atspulgi par velti Tiesa gan, daži to neganti saukā par akmeņogļu kaudzi. "Jāatzīst, ka brīdī, kad pirms padsmit gadiem prezentēju publikai šo projektu, bija neizpratne, kāpēc tieši tā. Tagad vairs neesmu dzirdējis negatīvus komentārus. Toreiz ideja bija tāda, ka uz Daugavas panorāmas, kas ir pilsētas un valsts galvenā ass, iezīmējas bibliotēka, kas ir gaiša - caurspīdīga informācija staro no tās ārā. Koncertzāle man šķita tāda, kuru vajag ietērpt mazliet citā vizuālajā tēlā – klasiskās mūzikas mūzikas klausīšanās ir introverts process, iekšējs pārdzīvojums. Nevajag kairinājumu uz āru. Melnas, lakotas klavieres un svinīgā atmosfēra... Tā ir viena lieta. Bet otrs iemesls, kāpēc tur ir melns – rezidentu orķestriem vajadzēs pietiekami daudz mēģinājumu telpu, kur cilvēki uzturēsies ikdienā, kur viņi strādās, pavadīs visu savu laiku, un skaidrs, ka tur vajadzīga dabīgā gaisma. Ja skulpturālam tēlam uztaisām parastus ofisa logus, tas zaudē savu skulpturālo kopumu. Savukārt cauri tumšajiem stikliem varam nodrošināt labu dienas gaismu visā zālē." Savukārt stiklos spoguļojas gan Daugava, gan Vecrīga, gan Rīgas panorāma. Kā diskusijā atzina Aigars Bikše – tas taču viss ir par pliku velti, isi silueti, kas atspoguļojas. 1400 vietu - Rīgai adekvāti Kāds ir Normunda Šnē viedoklis - vai plānotās 1400 vietas koncertzālē ir labi? "Jā, domāju, Rīgai tas ir optimāli – arī skaniski, jo lielākās zālēs sēžot kur tālāk bieži ir sajūta, ka gribas “to radio pagriezt skaļāk”. Mūzika ir ārkārtīgi dažāda. Kā jau Andis saka, ir brīži, kas ir absolūti intīmi, personiski, bet ir arī tādi, kuros jumts un debesis atvēras. Man pašam pēdējā laikā vislabāk patīk mūziku klausīties mājās un vienatnē, bet tas ir cits jautājums. Pusotrs tūkstotis vietu Rīgai ir vislabākais variants, vairāk mums nevajadzētu." Vairāk un plašāk klausieties raidījumā!

Vairāk nekā desmit tūkstoš pilsoņu portālā manabalss.lv parakstījuši iniciatīvu par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. Parakstītāju skaits palielinājās pēc ziņas, ka Rīga Uzvaras parkā grasoties ieguldīt vairākus miljonus, kamēr Rīgas ielas brēktin brēc pēc remonta. Vienlaikus Latvija un Krievija ir noslēgusi starpvalstu vienošanos par memoriālo būvju aizsardzību un uzturēšanu. Ko darīt ar šo pieminekli, par to diskutējam ar Krustpunktā viesiem. Studijā:Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes loceklis, vēsturnieks Rihards Pētersons, Nacionālās apvienības valdes loceklis Edvīns Šnore, partijas „Saskaņa” valdes pārstāvis Boriss Cilēvičs, Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Rinalds Gulbis.

Otto and Joe are back at Rīgas Centrālā stacija (Riga Central Station) to discuss the week’s major happenings such as Rīga City Council’s controversial €3.8 million plan to renovate Uzvaras parks, a potential teacher’s strike, plans to combine Latvia’s municipalities, abandoned health reforms, hidden tobacco, and much more! Segments include “Deal or No Deal,” “This Week in Latvian History,” sports, weather, “This Week in the Future,” and a surprise pop quiz! Opening and closing theme song: Think Tank by Audionautix is licensed under a Creative Commons Attribution license (creativecommons.org/licenses/...) Artist: audionautix.com/ Music promoted by Audio Library youtu.be/mbV9t1Z0rA8 Sports theme song: "Makai Symphony - Dragon Castle" is under a Creative Commons license (CC BY-SA 3.0). Music promoted by BreakingCopyright: youtu.be/9gBTKiVqprE Quiz theme song: Firebrand by Kevin MacLeod is licensed under a Creative Commons Attribution license (https://creativecommons.org/licenses/...) Source: http://incompetech.com/music/royalty-... Artist: http://incompetech.com/ Weather theme: Smooth Jazz (am) by Backing Track Ninja Source: https://backingtrackninja.bandcamp.com/track/smooth-jazz-am

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētīsim, kā Latvijā un citur Eiropā atzīmē Eiropas dienu. Bet studijā saruna par bezvīzu režīmu ar Turciju. Eiropas Komisija  piekritusi turkiem piešķirt bezvīzu ceļošanu Šengenas zonas valstīs, ja vien Turcija izpildīs vēl dažas formalitātes, galvenā no tām – ieviest Eiropas standarta pases. Raidījuma viesis: Saeimas deputāts Veiko Spolītis. Vēl raidījumā aplūkojam un vērtējam Krievijas iekšpolitiku attiecībā uz ceļojumu ierobežojumiem tās iedzīvotājiem, kā arī analizējam  jaunos šķēršļus Eiropas Savienības un ASV Transatlantiskā tirdzniecības līguma ceļā.​   Divas izpratnes par 9. maiju 9. maijs Latvijā tiek pavadīts dažādi: vieni svin Eiropas dienu, citi Uzvaras dienu. Šķiet, ka dzīvojam divās, ļoti dažādās realitātēs, no kurām viena sliecas Rietumu, bet otra Austrumu virzienā. Lai saprastu, kāpēc šāda sašķeltība, ir jādodas mazliet vairāk nekā 70 gadu tālā pagātnē. 1945. gads. Eiropa - kara nomocīta. Vācijas pilsētas gandrīz noslaucītas no zemes virsas pēc niknajiem Sabiedroto spēku uzlidojumiem. Tikmēr Austrumeiropa atgriežas komunisma važās. Cilvēki bija noguruši no teju sešus gadus ilgā, asiņainā, brutālā kara. Sabiedroto armijas no nacistiem atbrīvoja pilsētu pēc pilsētas. Padomju karaspēks steidzās, viņi vēlējās būt pirmie, kas ieņem Berlīni.  Tas, kas vēl bija palicis pāri no Hitlera sapņa par diženo Nacistisko Vāciju, spītīgi nepadevās līdz 1945. gada 30. aprīlim, kad Hitlers izdarīja pašnāvību. Pēc nedēļas, 7. Maijā, un tad vēlreiz, 8.maijā, ar nelielām izmaiņām tekstā un padomju pārstāvja klātesamību, Vācija paraksta bezierunu kapitulāciju. Par kara beigām savai tautai steidza paziņot gan Vinstons Čērčils, kuru nupat dzirdējām, gan Harijs Trūmens, gan arī padomju vara. Tiesa, kara beigas Eiropā iezīmēja jaunu sākumu, un daļa no Eiropas nonāca aiz dzelzs priekškara, un karš, klusāks un nemanāmāks, turpinājās. Latvijā, tā pat kā citās valstīs, kuras jau iepriekš bija baudījušas padomju okupācijas garšu, daudzi nolēma pretoties un gāja mežā. Gaidīja un cerēja, ka ASV un Lielbritānija, sakāvusi nacistus, glābs Austrumeiropu no okupācijas. Tomēr tāda diena nepienāca. Tikmēr Rietumeiropa, sakāvusi nacistus, sāka atjaunot nopostīto kontinentu. Problēmu bija ārkārtīgi daudz - miljoniem cilvēku bija palikuši bez mājām, ekonomika bija sabrukusi, rūpnīcas sagrautas un Rietumeiropu pārpludināja bēgļu straumes. Lai Rietumeiropu celtu no jauna tika izveidota “Eiropas atveseļošanās programma” jeb “Maršala plāns”, kas paredzēja no ASV budžeta laika posmā no 1948. līdz 1952. gadam Eiropai novirzīt 13 miljardus dolāru. Paralēli mājvietu un ekonomikas atjaunošanai, sāka veidoties dažādas organizācijas. Tūliņ pēc kara beigām Eiropā,  tika nodibināta Apvienoto Nāciju Organizācija jeb ANO, kuras galvenie mērķi mainīgajā pasaulē ir nemainīgi: saglabāt mieru, drošību, veicināt attīstību un cilvēktiesību ievērošanu visā pasaulē. 1949. gadā tiek izveidota Ziemeļatlantijas Līguma organizācija jeb NATO, 12 dibinātājvalstīm vienojoties, aizsargāt jebkuru no dalībvalstīm uzbrukuma gadījumā. Bet 1950. gada 9. maijā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans Parīzē teica runu, kurā ierosināja Eiropā ieviest jaunu politiskās sadarbības veidu, kas padarītu karu starp Eiropas valstīm neiedomājamu. Šo runu vēsturē pazīst, kā “Šūmana deklarāciju”, un to uzskata par pamatakmeni Eiropas Savienības izveidei. Jau kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem 9. maijā atzīmē Eiropas dienu, kas veltīta mieram un vienotībai. Arī Latvijā, kopš iestāšanās Eiropas Savienībā, ik gadu tiek atzīmēta Eiropas diena. Tikmēr otrā Daugavas krastā notiek citi svētki. Cilvēki dodas “Nemirstīgo gājienā” - no Krievijas pārņemtā tradīcija, kur gājiena laikā rokās nes karā piedalījušos armijnieku fotogrāfijas. Cilvēki pulcējas pie pieminekļa, noliek ziedus, klausās koncertu. Lai gan blakus Uzvaras piemineklim plīvo Latvijas karogi, cilvēku rokās un apģērbā dominē Krievijas un arī PSRS atribūtika. Interesanti, ka svinības šogad gan Rīgā, gan Maskavā notiek 50. gadu, pirmo reizi šo dienu svinēja 1966. gadā, līdz tam tā praktiski netika atzīmēta. Līdz ar PSRS sabrukumu, arī svētku atzīmēšana kļuva piezemētāka, bet atgriezās ar jaunu sparu 2004. gadā. Kā Latvijas Radio intervijā skaidroja Daugavpils Universitātes sociologs un politologs Dmitrijs Oļehnovičs: tie zināmā mērā esot protesta svētki, jo līdz krievu skolu reformai 2004. gadā to atzīmēja ar kara upuriem saistīti cilvēki vai arī savas politiskas pārliecības dēļ. Savukārt tagad politiķi šo dienu izmanto kā ideju gadatirgu. Uzvaras diena kļuvusi arī par ideoloģisku ieroci hibrīdkarā. Pagājušās nedēļas beigās notikušajā seminārā „NVO un mediju loma hibrīdkarā.Ukrainas pieredze divus gadus pēc Krievijas iebrukuma”  Ukrainas eksperti brīdināja, ka līdz ar 9. maiju, varēsim vērot hibrīdkara paraugstundu krievu medijos. Ukrainas eksperts Jevģēnijs Magda sacīja: „Būs vēstījumi par fašistiem un ļoti daudz melu. Traģēdija slēpjas tajā, ka vienlaikus tur trūks patiesības par Otrā pasaules kara briesmīgajām sekām attiecībā pret Ukrainu, Baltiju un citām tautām.”