Podcasts about kazahst

Šoreiz iknedēļas informatīvi izklaidējošajā raidījumā Andris ar Valdi šodien lielu uzmanīb veltīs Čempionu līgai. Raidījuma tēmas: - ️Federers un Del Potro; - Virslīgā viss skaidrs?; - ️Sākas NHL; - Latvijas basketbola izlases treneru sastāvs; - ️Eirolīgas pirmās spēles; - McLaren čempioni; - UEFA un Superlīga; - Žalgiris budžets; - Čempionu līga; - Sākas LIBL; - Mbpape piedzīvojumi Kazahstānā;

Noskaidroti 2025. gada pasaules čempioni hokejā - tie šogad ir ASV hokejisti, kas finālspēles papildlaikā ar 1:0 uzvarēja Šveici. ASV komandai uzvaras vārtus guva Teidžs Tompsons, viņš to paveica papildlaika trešajā minūtē. Šveices izlasei jau kārtējās sudraba medaļas, viņiem vēl nekad nav izdevies kļūt par pasaules čempioniem. Par turnīra vērtīgāko spēlētāju atzina Šveices komandas vārtsargu, statistiski izcilu turnīru aizvadījušo Leonardo Dženoni; Bronzas godalgas ieguva mājinieki zviedri, kas ar 6:2 uzvarēja Dāniju. Vietu sadalījums šī gada pasaules čempionāta: 1. vieta - ASV, 2. vieta - Šveice, 3.vieta - Zviedrija. 4.vieta - Dānija, 5.vieta Kanāda, 6.vieta - Čehiija, 7.vieta - Somija, 8.vieta - Austrija, 9.vieta - Vācijā, 10.vieta -Latvija. Pēdējās divās vietās palika Francija un Kazahstāna, kas atstāja augstāko divīziju.

Par jaunu vērtību iekļaušanu UNESCO starptautiskajos nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos un nevalstisko organizāciju lomu Kultūras rondo studijā iztaujājam Latvijas Nacionālā kultūras centra nemateriālā kultūras mantojuma eksperti Gitu Lanceri un Starpnozaru mākslas grupas „SERDE” pārstāvi Signi Pucenu, kuras decembra sākumā piedalījās UNESCO Starpvaldību komitejas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai veltītā sesijā, kura notika Paragvajā. No 2. decembra līdz 7. decembrim Paragvajas galvaspilsētā Asunsjonā 19. reizi notika ikgadējā UNESCO Starpvaldību komitejas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai sesija. Tās laikā norisinājās diskusijas par jaunu vērtību iekļaušanu UNESCO starptautiskajos nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos – t. s. labo prakšu reģistrā, neatliekami saglabājamo vērtību sarakstā un reprezentatīvajā sarakstā, kopumā lemjot par 63 nemateriālā kultūras mantojuma elementu iekļaušanu šajos sarakstos. Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas labo prakšu reģistrā (Register of Good Safeguarding Practices) tika iekļautas trīs iniciatīvas. Par veiksmīgām un tādēļ starptautiskā līmenī izceļamām Komiteja atzina šādas prakses: amata prasmju skola ULUV (Slovākija), Kobzas un rataliras tradīcijas ilgtspējīgas attīstības programma (Ukraina) un Omānas Jauniešu Izglītības kuģis – miera un kultūru dialoga programma (Omāna). Neatliekami saglabājamā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā (List of Intangible Cultural Heritage in Need of Urgent Safeguarding) šogad tika iekļautas divas vērtības – lietus izsaukšanas un labklājības nodrošināšanas rituāls Vosana un ar to saistītās prakses (Botsvāna) un Reog Ponorogo rituālais priekšnesums (Indonēzija). Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā (Representative List of the Intangible Cultural Heritage of Humanity) šogad tika iekļautas 58 jaunas vērtības. Starp tām ir dažādi festivāli un tradicionāli svētki – piemēram, Jaunā gada svinības Novruz (arī Nauruz, Nevruz, Navrus), ko bija pieteikušas 13 valstis (Afganistāna, Azerbaidžāna, Indija, Irāna, Irāka, Kazahstāna, Kirgizstāna, Uzbekistāna, Pakistāna, Tadžikistāna, Turcija, Turkmenistāna un Mongolija). Un arī Ķīna starptautiskajam sarakstam pieteica Pavasara sagaidīšanas svinības, kas vienlaikus ir Ķīnas Jaunais gads. Reprezentatīvajā sarakstā tika iekļautas arī dažādas amata prasmes, piemēram, Parīzes cinka jumtu meistaru amata prasme (Francija), norvēģu tautastērpu darināšana un valkāšana (Norvēģija), Alepo ziepju izgatavošana (Sīrija) u. c. Uzmanību un atzinību izpelnījās arī vairākas gastronomiskās tradīcijas, piemēram, Astūrijas sidra kultūra (Spānija), Tomjum Kung zupas gatavošana (Taizeme), Malaizijas  brokastu kultūra (Malaizija), arābu kafija (Apvienotie Arābu Emirāti, Omāna, Katara, Saudi Arābija un Jordānija) un sakē gatavošanas tradīcijas (Japāna). Igaunija šim sarakstam iesniedza divus pieteikumus – mulgi putras gatavošanu un ēšanu Mulgimā novadā un kopīgi ar Ukrainu gatavoto pieteikumu – Pisanka, kas ir ukraiņu olu krāsošanas tradīcija. Lielu starptautisku vērību guva arī 16 arābu valstu kopīgi sagatavotais pieteikums par hennas rituāliem, estētiku un pielietojumu sabiedrībā.

Lietuvā ir noslēgusies parlamenta vēlēšanu pirmā kārta. Ķīnas un Eiropas Savienības attiecības turpina saasināties, it sevišķi tirdzniecības jomā. Reģiona līderu tikšanās Turkmenistānā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Paulu Koškinu un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāju, Ķīnas Studiju centra direktori, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktori Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu. Lietuva griež pa kreisi Pēc 13. oktobrī notikušās Lietuvas Seima vēlēšanu pirmās kārtas ir skaidrs, ka aptauju rādītāji nav melojuši un mūsu kaimiņvalsti gaida valdošo spēku nomaiņa un politikas pagrieziens vairāk vai mazāk pa kreisi. Pārliecinošās līderpozīcijas, kuras 2020. gada vēlēšanās ieguva konservatīvā partija Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti, sāka šķobīties jau drīz pēc vēlēšanām, un ap 2021. gada vidu valdošos konservatorus popularitātē apsteidza Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija. Daudz labāk neklājās arī premjerministres Ingrīdas Šimonītes vadītās koalīcijas mazākajiem partneriem – Liberālajai kustībai un Brīvības partijai. Tajā pašā laikā turpināja kristies arī līdz 2020. gadam valdošās Zemnieku un zaļo savienības reitingi, un ja vēlēšanu laikā šī partija vēl bija otrā, tad 2022. gada vidū – tikai ceturtā. Šīm partijām zudušais politiskais kapitāls tika ne vien sociāldemokrātiem, bet arī 2022. gada sākumā kādreizējā premjerministra Sauļus Skverneļa dibinātajai kreisi centriskajai partijai Demokrātu savienība „Par Lietuvu!”. Visbeidzot šī gada sākumā Lietuvas politiskajā skatuvē uznāca vēl viens spēks – partija „Nemunas rītausma”, kura pati sevi raksturo kā kreisi centrisku, liberālu un kristīgu, taču politikas novērotāju apzīmēta visbiežāk kā nacionālistiski populistiska. Pavasarī piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, kas, visticamāk, panākts, piesaistot līdz šim politiski inerto elektorāta daļu, vēlēšanu priekšvakarā „Nemunas rītausma” jau nepatīkami cepināja valdošo konservatīvo pakausi. Lietuvas vēlēšanu sistēma ir jaukta. 70 no 141 Seima deputāta ievēl proporcionālā balsojumā, savukārt atlikušo septiņdesmit vienu – vienmandāta apgabalos. Pirmajā kārtā šais apgabalos mandātu iegūst kandidāts, par kuru nobalsojusi vairāk nekā puse no balsojušajiem, kas pie tam ir ne mazāk kā piektdaļa no reģistrētajiem vēlētājiem. Šādi apgabali šoreiz ir astoņi, tādējādi pēc pirmās kārtas ir ievēlēti 78 tautas priekšstāvji – 20 sociāldemokrāti, 18 no „Tēvzemes savienības”, 15 no „Nemunas rītausmas”, astoņi no „Par Lietuvu!”, astoņi no Liberāļu kustības, divi no partijas „Lietuvas poļu vēlēšanu akcija” un viens neatkarīgais deputāts. Pārējo 63 mandātu liktenis izšķirsies otrajā kārtā 27. oktobrī. Tiek lēsts, ka šī kārta diezin vai glābs valdošos konservatīvos no zaudējuma, ciktāl pēc pirmās kārtas viņi teju par divām trešdaļām atpaliek no sava snieguma iepriekšējās vēlēšanās. Tas pats sakāms par „zemniekiem un zaļajiem”, kuru rezultāts šobrīd šķiet katastrofāls – iegūti vien seši mandāti, respektīvi, apmēram piektā daļa no iepriekšējās vēlēšanās savāktajiem. Sociāldemokrātu līdere Vilija Blinkevičūte jau paziņojusi, ka konservatīvo līdera Gabrieļus Landsberģa aicinājumi veidot plašu varavīksnes koalīciju, nelaižot pie varas „Nemunas rītausmu”, viņu jau nogurdinājuši – koalīcija ar konservatīvajiem sociāldemokrātiem nav domājama. Toties kā nākamās iespējamās koalīcijas kodols iezīmējas sociāldemokrātu un „Par Lietuvu” centristu kombinācija. „Literatūras mīļotāju” tikšanās Šogad Turkmenistāna atzīmē trīssimto gadadienu kopš sava izcilā literāta, dzejnieka Mahtimguli dzimšanas. Šai literatūrvēsturiskajā sakarā pagājušās nedēļas nogalē Ašgabatā uz saietu pulcējās visai reprezentatīva reģiona līderu kompānija. Turkmenistānas līderi Serdaru Berdimuhamedovu bija pagodinājuši nesen ievēlētais Irānas prezidents Masuds Pezeškiāns, Kazahstānas prezidents Kasimžomarts Tokajevs, Kirgizstānas prezidents Sadīrs Džparovs, Tadžikistānas prezidents Emomali Rahmons, Uzbekistānas prezidents Šavkats Mirzijojevs un Armēnijas prezidents Vahagns Hačaturjans. Un, kur gadījies, kur ne – respektīvi, iepriekš nepieteikts – Ašgabadā piezemējās arī Krievijas režīma vadonis Vladimirs Putins. Uzstājoties foruma atklāšanā, viņš paziņoja, ka Krievija tagad būvējot „jaunu pasaules kārtību” un pulcēšot ap sevi antirietumniecisku valstu sadraudzību. Par nozīmīgāko saieta notikumu, attiecīgi, kļuva tā pamatprogrammā neietilpstošā Kremļa saimnieka tikšanās ar savu Irānas kolēģi Pezeškiānu, kas iezīmēja tālāku tuvināšanos starp šiem diviem mūsdienu pasaules izraidītajiem. Abi vadoņi slavēja savstarpējo sadarbību, kas, Irānas līdera vārdiem runājot, ik dienu nostiprinās kā ekonomiski, tā kulturāli. Kā zināms, viena no spilgtākām šo „ekonomiski kulturālo” saišu izpausmēm ir Irānas Krievijai piegādātās tuvā rādiusa ballistiskās raķetes „Fath 360”. Domājams, ka Ašgabadas tikšanās ir prelūdija nolīgumiem, kas varētu tikt slēgti „BRICS” samitā, kuru nākamnedēļ prezidējošā valsts Krievija uzņem Kazaņā. Atšķirībā no šī „literatūras cienītāju” salidojuma, kur Putins varēja justies kā centrālā figūra, Tatarstānas galvaspilsētā klātesoši būs tādi globālie smagsvari kā Ķīnas līderis Sjī un Indijas premjers Narendra Modi. Elektroauto un konjaks uz grauda tirdzniecības karā Kopš pagājušās nedēļas pasaules preses virsrakstos piesauc teju neizbēgamu tirdzniecības karu starp Eiropas Savienību un Ķīnu. Viss sākās ar to, ka aizpagājušajā piektdienā Eiropadome ar balsu vairākumu apstiprināja papildu muitas nodevu noteikšanu no Ķīnas importētajiem elektroauto. Savienība uzlūko kā negodīgu konkurenci Ķīnas subsīdijas šai ražošanas nozarei, kas aktīvi iespiežas ar savu produkciju salīdzinoši nepiesātinātajā Eiropas tirgū. Kopš 2020. gada Eiropas Savienībā pārdoto ķīniešu elektromobiļu tirgus daļa pieaugusi no nepilniem 4% līdz 25%. Pret savienības sankcijām balsoja Vācija, kuras autoindustrijas kompānijas daļu produkcijas ražo Ķīnā, kā arī Ungārija, tradicionāli darbojoties kā Pekinas interešu aģents Eiropā. Ķīna, protams, nodēvēja savienības rīcību par nepieņemamu protekcionismu un dažas dienas vēlāk nāca klajā ar pretpasākumu – ievedmuitas noteikšanu Eiropā ražotajam konjakam un brendijam, kas pakļaujot dempingam Ķīnas tirgu. Šo Ķīnas lēmumu Eiropas Savienība savukārt grasās apstrīdēt Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Ķīnas pārstāvji jau izteikušies, ka viņu pretenzijas varētu izpelnīties arī Eiropas gaļas produkcija un auto ar lieljaudas benzīna dzinējiem. Kā norāda eksperti, elektromobiļi un konjaks ir īlens, kas izlīdis no apvienotās Eiropas un Ķīnas ekonomisko sakaru maisa. Ķīna pēdējos gados piedzīvojusi iekšējā tirgus pieprasījuma kritumu un, attiecīgi, pārvirza nepieprasīto produkciju ārējā tirgū. Tās eksports uz Eiropas Savienību sasniedzis rekordaugstu līmeni, tāpat kā savienības negatīvā bilance tirdzniecībā ar Āzijas superlielvalsti. Eiropu pārpludina ne vien ķīniešu elektromobiļi, bet arī akumulatori un saules paneļi, vēja turbīnas, tērauds, vecāko modifikāciju mikroshēmas un citi izstrādājumi. Ķīnas valdības mēģinājumi aktivizēt iekšējo patēriņu līdz šim nav devuši rezultātus. Šobrīd starp Briseles un Pekinas pārstāvjiem rit sarunu process ar mērķi vienoties par minimālās cenas slieksni Ķīnas izstrādājumiem un tā izvairīties no pārāk agresīvas konkurences, kas draud ar tirdzniecības karu. Notikušas gan tehnisko ekspertu konsultācijas, gan tikšanās starp komisāru ekonomikas jautājumos Valdi Dombrovski un Ķīnas tirdzniecības ministru Vanu Ventjao. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Uz pavadzīmes kā saņēmējs norādīts uzņēmums Kazahstānā vai Kirgizstānā. Taču itin bieži krava līdz galamērķim nenonāk. VID Muitas pārvaldes priekšnieks Raimonds Zukuls atzīst: "Nevaru izslēgt to, ka daļa no šiem eksporta apjomiem ir sankciju apiešana. 70 sarežģītākos gadījumos, kur mums jau bija radušās šaubas, nosūtījām pieprasījumus uz NVS valstīm, un saņēmām 40 atbildes, ka galamērķī krava nav saņemta." Šajā raidierakstā par to kā visbiežāk tiek apietas eksporta sankcijas preču izvešanai uz vai caur Krieviju. Piemēram, sagatavoti dubultie pavaddokumenti, mainīti preču kodi, samazināta preču vērtība u.c. Raidieraksta autors – Ivars Bušmanis. Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora(-u) personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras (EACEA) viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne EACEA nenes atbildību par paustajiem uzskatiem. Izmantotā mūzika: Chris Haugen – Island Dream The Whole Other – Valley Of Spies

Nedēļas nogalē vairāk nekā 90 valstu vadītāji vai deleģētie pārstāvji pulcējās Šveicē. Viņi apsprieda iespējamo miera plānu Ukrainai. Krievija tajā nebija nedz aicināta, nedz pārstāvēta. Kāds ir galvenais ieguvums no šī samita? Savukārt Armēnijā nerimstas protesti pret vienošanos par robežām ar Azerbaidžānu. Piekāpjoties savam senajam ienaidniekam, Armēnija attālinās arī no kādreizējās sabiedrotās Krievija. Kāda izskatās tuvākā un tālākā perspektīva šai Aizkaukāza nabadzīgākajai valstij? Ārpolitikas aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Miera samits – milzu panākums vai skumja izgāšanās? Daudzi novērotāji, raksturojot Ukrainas miera samitu, kas pagājušās nedēļas nogalē risinājās Šveices kalnu kūrortā Birgenštokā, neskopojas ar rezignētām notīm. Katrā ziņā, sastatot ar sākotnēji cerēto, notikuma rezultāti tiešām ir neiepriecinoši. Vispirms jau Ķīna, kura bija aicināta piedalīties, galu galā tomēr izvēlējās izpalikt. Tādas nozīmīgas reģionālās lielvalstis kā Indija, Brazīlija, Indonēzija, Saūda Arābija un Dienvidāfrika neparakstīja gala komunikē, kurā vēlreiz apstiprināts Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes princips. Šīs valstis vairāk vai mazāk pieļauj iespēju, ka miers varētu būt panākams, Ukrainai atsakoties no kādas daļas Krievijas okupēto teritoriju. Visbiežāk šādā kontekstā izskan priekšlikums vienoties par Krimas piederību Krievijai. Agresorvalsts vadonis, samita priekšvakarā nākot klajā ar saviem nosacījumiem miera sarunām, gan apliecināja daudz lielāku apetīti. Proti, Ukrainai būtu jāatdod agresoram pilnīgi visas Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes apgabalu teritorijas. Var piebilst, ka šobrīd Krievija kontrolē tikai daļu no šiem apgabaliem, tai skaitā Ukrainas rokās ir divu apgabalu centri – Hersona un Zaporižje. Vēl Ukrainai būtu jāapņemas nepievienoties militāriem blokiem, tātad jāatsakās no potenciālās dalības NATO. Faktiski Putins kārtējo reizi piedāvājis Ukrainai kapitulāciju, kuru ne Kijivā, ne kādā no Rietumu galvaspilsētām neuzskata par pieņemamu. Izskan viedokļi, ka samita galvenais rezultāts esot skaidri iezīmēta pretstāve starp Rietumiem un Globālajiem dienvidiem, kuru ap sevi vieno Pekina un Maskava. Tomēr Savienoto Valstu prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš līdz ar viceprezidenti Kamalu Harisu vadīja savas valsts delegāciju Birgenštokā, uzrunā nodēvēja notikumu par ārkārtēju veiksmi. Samitā piedalījās pavisam deviņdesmit divu valstu un astoņu starptautisko organizāciju pārstāvji, no kuriem septiņdesmit septiņu valstu un piecu organizāciju pārstāvji parakstīja gala komunikē. Te gan jāpiebilst, ka gala dokumenta saturs aprobežojās ar trīs kara aspektiem: kodoldrošību, pārtikas piegāžu un kuģošanas drošību un karagūstekņu apmaiņu un no Ukrainas piespiedu kārtā pārvietoto bērnu un citu civiliedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. Tā vien šķiet, ka vairāk nekā Birgenštokas samits Ukrainas interesēm kalpoja tieši pirms tam notikusī „Lielā septiņnieka” valstu vadītāju tikšanās, kurā tika nolemts izmantot finansiālam atbalstam izlietot peļņu, kuru nes Eiropā un Savienotajās Valstīs iesaldētie Krievijas kapitāli. Armēnija ģeopolitiskajās krustcelēs Pagājušajā trešdienā,12. jūnijā, Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, uzstājoties parlamentā, paziņoja par lēmumu pārtraukt Armēnijas darbību Kolektīvās drošības līguma organizācijā – militārā blokā, kurā Krievija iesaistījusi vairākas bijušās padomju republikas: Baltkrieviju, Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Armēniju. Kā norādīja Pašinjans, divas no organizācijas dalībvalstīm faktiski sadarbojušās ar Azerbaidžānu tās pēdējo gadu militārajā konfliktā ar Armēniju, kura rezultātā pēdējā zaudējusi visas agrāk kontrolētās strīdus teritorijas un izsenis armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu pametuši teju visi armēņu iedzīvotāji – apmēram 100 000. Maskava tūdaļ nosodījusi Armēnijas soli un pieprasījusi saistību izpildi, t.sk. iemaksas organizācijas budžetā. Kremlis ir izrādījies neuzticams partneris, kas faktiski nekādi nav atbalstījis Erevānu militārajā pretstāvē. Nav nekāds brīnums, ka Armēnija arvien aktīvāk meklē sadarbības partnerus rietumos. Nesen notika kopīgas Armēnijas un Savienoto Valstu militārās mācības, savukārt Parīzē tika parakstīta kārtējā vienošanās par moderno franču pašgājēju haubiču „Caesar” piegādi. Tikām pašā Armēnijā jau pusotru mēnesi nerimst protesti pret valdības noslēgtajiem robežlīgumiem ar Azerbaidžānu. To priekšgalā nostājies harizmātisks garīdznieks – Armēnijas apustuliskās baznīcas Tavušas apgabala arhibīskaps Bagrats Galstanjans. Aprīlī premjerministrs Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atdos Azerbaidžānai dažus formāli tai piederošus, bet līdz šim armēņu kontrolētus pierobežas zemes nogabalus. Arhibīskaps Galstanjans kļuva par līderi šīs atdošanas skarto ciemu iedzīvotājiem, bet, kustībai vēršoties plašumā, ieradās galvaspilsētā Erevāna, kur pulcēja ap sevi arvien lielāku skaitu atbalstītāju. Kustībai pieslēdzās arī daudzas opozīcijas partijas, organizācijas un mediji, starp kuriem ir gan rietumnieciski orientēti, gan tādi, kas tiek uzskatīti par prokremliskiem. Arī dienā, kad premjers Pašinjans nāca klajā ar minēto paziņojumu, notika plašas demonstrācijas, kas izvērtās protestētāju sadursmēs ar policiju. Varas pārstāvji apgalvo, ka protestētāji mēģinājuši izlauzties līdz parlamenta ēkai un to ieņemt, kamēr vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji vaino policistus pārmērīgā spēka lietošanā, jo sevišķi – trokšņa granātu sviešanā blīvā pūlī, traumējot vairāk nekā astoņdesmit cilvēkus. Tiek arī apgalvots, ka kārtības sargi mērķtiecīgi uzbrukuši žurnālistiem. Divpadsmit protestētājiem izvirzītas apsūdzības, līdz ar to par dažādiem likumpārkāpumiem apsūdzēto arhibīskapa Galstanjana atbalstītāju skaits sasniedzis teju sešus desmitus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Šajā cikla “Sapnis par …” raidierakstā uz sarunu esam aicinājuši Vinetu un Oļegu tocus, kuri stāsta par savu medusmēnesi Kazahstānā. Pārvarēt sevi un nogaršot zirga gaļu, ēst garšīgāko plovu pa 3 eiro, būt uzkrītošam, ka sprādzējies, sēžot mašīnas aizmugurē – tas ir par Kazahstānu. Ko tur sadarīt un kādus iespaidus gūt, uzzināsi šajā raidierakstā. Sarunu vada Arnis Malakovs. Breinojamīs kūpā!

Latvijas hokeja izlasei vakar, 16. maijā, bija brīvdiena, pirmā pilvērtīgā atpūtas diena, kurā varēja pavadīt laiku, kā vien vēlas. Savukārt šodien atkal jāatgriežas pie trenēšanās un domām par gaidāmajiem mačiem. Latvijas komanda šodien uz ledus kāps plkst.12.30 pēc Latvijas laika, ieplānots pusotru stundu ilgs treniņš. Pirms latviešiem slidos arī Ostravas apakšgrupas līderi zviedri. Ostravas grupā šodien Vācija pret Kazahstānu, kā arī Polija pret ASV. Prāgā duelis Lielbritānija - Dānija un Čehija - Austrija. Brīvdienās starp Latvijas izlases spēlēm aprunājamies arī ar līdzjutējiem. Bet cik liels līdzjutēju pulks ir devies uz Čehiju, stāsta sporta tūrisma braucienu organizatore Ludmila Alampasu.    

Laiks satikties tiešraidē! Latvija tikko aizvadīja spēli, kas notika, vai šis bija labi vai slikti? Ko par to saka Masaļskis? Savācamies un visu izrunājam!

Latvijas hokeja izlase pasaules čempionāta trešajā mačā izcīnījusi trešo uzvaru turnīrā, beidzot to paveicot pamatlaikā un neievelkot spēli pagarinājumā - vakar, 14. maijā, mūsējie ar 2:0 pārspēja Kazahstānu. Vārtu guvumi Robertam Bukartam un Haraldam Eglem, bet Latvijas vārtos nepārspēts palika Kristers Gudļevskis, kurš atvairīja visus 22 metienus. Šodien Latvijas izlasei sākas cīņas ar tiešajiem konkurentiem. Ja pirmajās trīs spēlēs bija jāspēlē pret nomināli vājākiem pretiniekiem, tad šodien jau pretī stāsies Vācijas izlase, kas, kā minimums, ir Latvijas līmeņa komanda, iespējams pat tieši vācieši ir nelieli favorīti šīs dienas mačā. Šodienas pretiniekus - Vācijas izlasi - raksturo vārtsargu treneris Edgars Lūsiņš, kurš ikdienā strādā Vācijā. Kā šodienas spēlei gatavojas un noskaņojas Latvijas izlase, atklāj galvenais treneris Harijs Vītoliņš.

Rubrika "LAUKUMA LĪMENĪ " atgriežas ar pēcspēles emocijām un atziņām no Jāņa Celmiņa un Edgara Lūsiņa. Sarunas gaitā abi analizē spēli, vārtu guvumus un dalās prognozēs par ritdienas spēli ar Vāciju.

Pasaules čempionātā hokejā Latvijas izlase pēc vienas brīvdienas šodien, 14. maijā, atgriezīsies uz ledus spēles kreklos, lai mērotos spēkiem ar Kazahstānas valstsvienību. Mūsējie turnīru sākuši ar divām smagām uzvarām papildlaikos pret Poliju un Franciju, Kazahstānas komandai līdz šim viena uzvara un viens zaudējums. Gadu gaitā abas izlases pasaules čempionātos spēlējušas ar zināmu regularitāti un savstarpējais mačs bija arī pirms gada - toreiz Latvijai graujoša uzvara. Hokeja studijā runājam par Latvijas gatavošanos spēlei, pretiniekiem Kazahstānu un savstarpējo spēļu vēsturi. Kā Latvijas izlases spēlētāji atguva spēkus pēc divām pirmajām spēlēm, stāsta fiziskās sagatavotības treneris Ēriks Visockis. Par to, kas varētu sargāt mūsējo vārtus un vai komandai varētu pievienoties Artūrs Šilovs, stāsta Artūrs Irbe. Iepazīstinām arī ar Kazahstānas komandu.

Latvijas izlase izcīna pirmo uzvaru pamatlaikā! "FaceOff" vīri bija gatavībā pārrunāt visu aktuālo

Latvijas izlase vakar, 12. maijām pagarinājuma izskaņā uzveica arī Francijas hokejistus. Šodien Latvijas hokeja izlasei pirmā brīvdiena turnīrā, varēs atvilkt elpu pēc diviem emocionāliem mačiem, kas prasīja arī daudz fiziskā spēka. Divu dienu laikā Latvijai divas uzvaras papildlaikā, vakar pret Franciju ar 3:2. Abos mačos uzvaras vārtus guva kapteinis Kaspars Daugaviņš. Vakardienas spēli vērtē Kaspars Daugaviņš, bet izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš ieskicē, kāda būs šī  - atputas un treniņa - diena, jo rīt spēle ar Kazahstānu, bet trešdien ar Vāciju. Pasaules čempionātā vēl vakar Ostravā Slovākija ar 6:2 uzveica Kazahstānu, bet zviedri tikai ar 5:1 bija pārāki pār Poliju. Prāgā somi ar 8:0 “sasita lupatās” britus, Dānija ar 1:5 zaudēja Kanādai, bet Šveice ar 6:5 uzvarēja  Austriju.    

Latvijas hokeja izlase šodien, 12. maijā, ar maču pret Franciju turpinās pasaules čempionātu hokejā, bet vakar to sāka ar ļoti sarežģītā ceļā izrautu uzvaru papildlaikā pār Poliju ar 5:4. Polija pasaules čempionāta spēcīgāko izlašu pulkā atgriežas pirmo reizi kopš 2002.gada, un jau pirmajā mačā izcīnīja vēsturisku punktu. Vakardienas spēli vērtē izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš. Savukārt to, kādu hokeju spēlē Francijā stāsta aizsargs Roberts Kaļķis, kur sezonu aizvadījis šajā valstī. Pasaules čempionātā vēl vakar Kanāda ar 4:2 arī spraigā spēlē pārspēja Lielbritāniju, Dānija ar 5:1 uzveica Austriju, mājinieki čehi ar 6:3 uzvarēja Norvēģiju. Tas Prāgas grupā. Bet Ostravā ASV ar 6:1 bija pārāki pār Vāciju, savukārt latviešu šodienas pretinieki Francija ar 1:3 zaudēja Kazahstānai.  

Pēc Piemaskavā notikušā terorakta, kurā bojā gāja ap pusotrs simts cilvēku un par kuru atbildību uzņēmies Islāma valsts atzars, kā galvenie izpildītāji aizturēti četri tadžiki. Sociālajos tīklos tas radījis spekulācijas, vai tiešām notverti galvenie vaininieki. Kāpēc tieši tadžiki? Tomēr šīs tautības pārstāvji tiek vainoti ne tikai šajā noziegumā. Tas arī ir pamudinājis mūs jautāt, ko mēs zinām par tadžikiem un Tadžikistānu? Interesanti  arī palūkoties, kas notiek apkārt esošajās valstīs. Latvijā šo reģionu daudzi pazīst kā Vidusāziju. Priekšstats par katru no valstīm gan mums ir salīdzinoši mazs. Komentē Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Leons Taivāns. Tadžikistāna Tadžikistānas liktenis pēc neatkarības iegūšanas 1991. gadā ir bijis, domājams, smagākais starp visām Centrālāzijas postpadomju republikām. Padomju laikā toreizējās Tadžikijas PSR varas virsotnē nostiprinājās dažu republikas reģionu pārstāvji, un viņu apdalīto līdzpilsoņu mēģinājumi mainīt šo kārtību izvētās par pilsoņu karu, kas plosīja valsti no 1992. līdz 1997. gadam. Upuru skaita aplēses svārstās plašā amplitūdā no 20 000 līdz pat 150 000 cilvēku. Kara laikā pie varas nāca agrākais sovhoza direktors Emomali Rahmonovs, kurš vēlāk sāka dēvēties atbilstošāk tadžiku valodas tradīcijai, proti – Rahmons. Pagājušajās desmitgadēs viņš piecas reizes pārvēlēts Tadžikistānas prezidenta amatā un divreiz ar referendumu paplašinājis savas pilnvaras; neviens no šiem balsojumiem nav starptautisko tiesību ekspertu atzīts par brīvu vai godīgu. Kopš 2015. gada Rahmona oficiālais tituls ir „Miera un nacionālās vienotības pamatlicējs – Nācijas līderis”. Viņa vecākais dēls Rustams Emomali kopš 2020. gada ieņem parlamenta priekšsēdētāja amatu. Tā nu nomināli Tadžikistāna ir prezidentāla republika, bet faktiski – autoritāra diktatūra ar dinastiskas varas pazīmēm. Tadžikistānai ir zemākais iekšzemes kopprodukts Centrālāzijā, un apmēram trešdaļu valsts ekonomikas veido līdzekļi, kurus mājup sūta lielākoties Krievijā strādājošie tadžiku viesstrādnieki. Tadžikistānas drošības galvenā problēma ir kaimiņvalsts Afganistāna, kur tadžiki ir otra liekākā etniskā grupa un skaitliski pārsniedz tadžiku skaitu pašā Tadžikistānā. Robežu šķērso narkotiku kontrabandas maršruti, radikālā islāma idejas un klanu saiknes, kas draud ar ievilkšanu desmitgades ilgstošajos Afganistānas iekšējos konfliktos. Līdz šim kā pretsvars šiem riskiem kalpojusi primāri Krievijas militārā klātbūtne, un militārā bāze Tadžikistānā ir lielākais ārpus valsts pamatteritorijas dislocētais Krievijas kontingents, neskaitot, protams, tās okupācijas spēkus Ukrainā. Kopš 2021. gada pieaugusi spriedze uz Tadžikistānas un tās kaimiņvalsts Kirgizstānas robežas, kas 2021. gada aprīlī un 2022. gada septembrī saasinājās līdz militārām sadursmēm. Kirgizstāna Kirgizstāna vienīgā no agrākajām padomju Vidusāzijas republikām uzskatāma par demokrātisku valsti, lai gan ar visai trauslu un riskiem pakļautu demokrātiju. Padomju Savienībā Kirgīzijas PSR, līdz ar tās kaimiņieni Tadžikijas PSR, bija divas trūcīgākās un mazattīstītākās republikas, un arī šobrīd Kirgizstāna tikai nedaudz apsteidz Tadžikistānu iekšzemes kopprodukta apjomā uz vienu iedzīvotāju. Arī kirgīzi ir lielā skaitā sastopami kā viesstrādnieki Krievijā, pēdējos gados arī Kazahstānā, un tiek lēsts, ka apmēram trešdaļa valsts darbaspējīgo iedzīvotāju ir devušies peļņā uz ārzemēm. Zemais dzīves līmenis, plaši izplatītā korupcija un citas pārvaldes nebūšanas pagājušajās neatkarības desmitgadēs bijušas iemesls vairākkārtējiem nemieriem ar varas maiņu to rezultātā. Šādā ceļā amatu bija spiesti pamest pirmie divi Kirgizstānas prezidenti – Askars Akajevs un Kurmanbeks Bakijevs, attiecīgi, 2005. un 2010. gadā; tāpat Sōronbajs Žeenbekovs 2020. gada oktobrī. Tomēr šīm valsts vadītāju gāšanām allaž sekojušas vēlēšanas, kurās novērotāji gan fiksējuši ne mazums pārkāpumu, taču to kopējie rezultāti atzīti par leģitīmiem. 2021. gada janvārī par valsts galvu tika ievēlēts agrākais opozicionārs un politieslodzītais Sadirs Džaparovs. Ar to pašu balsojumu Kirgizstāna no parlamentāras kļuva par prezidentālu republiku, nozīmīgi palielinot prezidenta varas apjomu. Diemžēl ar pašreizējā prezidenta vārdu saistītas aizdomas par korupciju, naudas atmazgāšanu, reiderismu un politiskās ietekmes izmantošanu biznesa interesēs. Tagad tiek paustas arī bažas par autoritārisma tendencēm. Tāpat Kirgizstānas drošības riski saistīti ar 2021. gadā saasinājušos robežkonfliktu ar Tadžikistānu, spriedze starp kirgīziem un valsts lielāko minoritāti uzbekiem, radikālā islāma terorisma draudi. Uzbekistāna Uzbekistāna ar tās vairāk nekā 36 miljoniem iedzīvotāju ir šai ziņā lielākā valsts Centrālāzijā. Iedzīvotāji koncentrēti lielākoties valsts dienvidu un austrumu daļā, kamēr plašas teritorijas ziemeļos un rietumos ir mazapdzīvotas. Sevišķi blīvi apdzīvota ir Fergānas ieleja pašos valsts austrumos – tradicionālais kokvilnas audzēšanas reģions. Padomju periodā ekstensīvā lauksaimniecība atstājusi mantojumā smagu ekoloģisku katastrofu – izsīkušo Arāla jūru Uzbekistānas ziemeļdaļā. Sevišķi smagi tas skāris apmēram divus miljonus lielās karakalpaku nācijas dzimteni – autonomo Karakalpakijas republiku, kam saskaņā ar Uzbekistānas konstitūciju ir plaša autonomija, tai skaitā secesijas tiesības. 2022. gada jūlijā centrālā vara mēģināja šo statusu mainīt, taču plaši protesti lika no šiem plāniem atteikties. Padomju Savienībai sabrūkot, par Uzbekistānas prezidentu kļuva agrākais republikas kompartijas pirmais sekretārs Isloms Karimovs. Turpmākajā ceturtdaļgadsimtā, pēc vajadzības pielāgojot likumdošanu un darbinot administratīvos mehānismus, Karimovs trīs reizes tika pārvēlēts amatā, oficiālajiem vēlēšanu rezultātiem nekad nenoslīdot zem 90%. Visnopietnākā krīze viņa varas periodā bija nemieri Andidžonas pilsētā, kas tika asiņaini apspiesti. Oficiāli tiek atzīts, ka no drošības spēku lodēm miruši 187, taču ir avoti, kas apgalvo, ka upuru bija apmēram pusotrs tūkstotis. 2016. gadā Isloms Karimovs savas šīs zemes gaitas beidza, neatstādams vīriešu kārtas mantinieku. Vara nonāca viņa uzticamā līdzgaitnieka, premjerministra kopš 2003. gada Šavkata Mirzijojeva rokās. Pāris gadu laikā viņš sekmīgi iztīrīja varas virsotni no sava priekšgājēja piekritējiem, tai skaitā tika tiesāta un cietumā nonāca nelaiķa prezidenta vecākā meita Guļnara Karimova. Uzbekistānas varas kontrolētā prese tēlo valsti kā izcilu piemēru pakāpeniskai un līdzsvarotai pārejai no padomju plānveida uz tirgus ekonomiku. Faktiski Uzbekistānas ekonomika joprojām pamatā ir valsts kontrolēta. Peļņa no apjomīgā eksporta – kokvilnas, dabasgāzes, zelta, elektroenerģijas – pamatā nonāk šauras varai pietuvināto grupas kabatās, līdz iedzīvotāju miljoniem lāgā netiekot. Turkmenistāna Ja pārējās Centrālāzijas valstīs to galvas centušies ievērot vismaz formālus vēlēšanu rituālus, tad bijušais Turkmēnijas PSR kompartijas pirmais sekretārs Saparmurats Nijazovs, kļuvis par suverēnas valsts vadītāju un pāris reizes paspēlējis vēlēšanu spēlīti, 1999. gadā noorganizēja sev mūža prezidenta pilnvaras ar visiem šādiem varas modeļiem raksturīgiem „jaukumiem”: balsošanas automātā pārvērstu parlamentu, valsts mediju monopolu un teju pilnīgu informatīvu izolāciju no ārpasaules. Nijazova krāšņā personības kulta komplektā ietilpa ne vien tituls Turkmenbaši – „Turkmēņu galva”, bet arī mēnešu un nedēļas dienu pārdēvēšana vadoņa, viņa radinieku un citu viņa autobiogrāfijā piesauktu fenomenu vārdos. Šī autobiogrāfija, saukta „Dvēseles grāmata”, bija ne vien obligāti apgūstama skolās un augstskolās – tās zināšana bija arī valsts ierēdņu un auto vadīšanas eksāmenu sastāvdaļa. Pirms 2006. gadā beigt savas šīs zemes gaitas, Turkmanbaši paguva aizklapēt visas slimnīcas un bibliotēkas ārpus galvaspilsētas Ašgabatas, paziņojot, ka ja ļaudis grib lasīt vai slimot, lai brauc uz viņa varas sēdekli. Ekstravagantā diktatora vietā stājās viņa uzticams līdzgaitnieks Gurbanguli Berdimuhamedovs, kurš 2022. gadā galvenās varas funkcijas nodeva tālāk savam dēlam Serdaram, pats gan palikdams ietekmīgajā Tautas Padomes priekšsēdētāja amatā ar titulu „Turkmēņu tautas nacionālais līderis”. Tādējādi Turkmenistāna ir pirmā no Centrālāzijas valstīm, kurā varai ir nepārprotami dinastisks raksturs. Uzlūkojot Turkmenistānas iekšzemes kopprodukta rādītājus, tas uz vienu iedzīvotāju ir teju divreiz lielāks nekā Uzbekistānai un vismaz trīsreiz lielāks nekā Tadžikistānai. Bet šīs ārējās labklājības pamatā ir praktiski viena vienīgā produkta – dabasgāzes – eksports, visvairāk uz Ķīnu. Cik no attiecīgās naudas plūsmas tiek līdz parastajiem turkmēņiem, var spriest no tā, ka kopš pagājušās desmitgades vidus kādi pāris miljoni devušies labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm. Tiek lēsts, ka patiesais iedzīvotāju skaits valstī ir krietni mazāks par oficiālajiem pieciem ar pusi miljoniem. Katrā ziņā pēdējos gados regulāri notiekošo tautas skaitīšanu dati ir slepeni, savukārt valdība sākusi ar administratīviem līdzekļiem ierobežot izceļošanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta rakstniece Inga Gaile Latviešu režisore un skatuves mākslas teorētiķe Asja Lācis (arī Anna Lācis, 1891—1979) ir ietekmējusi ne tikai Bertolta Brehta, bet šobrīd jaunu aktualitāti piedzīvojošā filozofa Valtera Benjamina uzskatus. Satikšanās ar Asju Lācis, kas notika Kapri, iezīmēja Benjamina pievēršanos faktiskās ikdienas dzīves parādībām un politikai.  Benjamins raksta savam draugam Geršomam Šolemam no Kapri 1924. jūlijā: "Tas, kas ir noticis, nav labākais, kas varēja notikt, ja domājam par manu darbu, kurš ticis bīstamā veidā pārtraukts un arī nav tas labākais buržuāziskas dzīves ritmam, kas ir  nepieciešams jebkura projekta realizēšanai; tomēr tas ir labākais, kas varēja notikt vitālas atbrīvošanās un intensīva ieskata par radikālo komunismu vārdā. Esmu iepazinies ar krievu komunisti no Rīgas, vienu no brīnišķīgākajām, krāšņākajām, lieliskākajām sievietēm, kādu jebkad esmu saticis." Valters Benjamins, protams vīlās staļinismā un bija arī viens no pirmajiem, kurš Staļinu kritizēja ārvalstīs publiski. Tomēr viņa pievēršanās Marksa idejām rosināja viņu domāt un risināt kapitālisma problemātiku un meklēt ceļu uz taisnīgāku pasauli. Mūsdienu pasaules spožākie prāti, tādi kā Džūdita Batlere un citi, aktualizē Benjamina idejas, meklējot viņa teiktajā risinājumu mūsdienu pasaules krīzēm. Batleres idejas par nevarmācīgu spēku un visu cilvēku līdzvērtīgu sērojamību lielā mērā balstās Valtera Benjamina un kaut kādā mērā arī Asjas Lācis idejās. Esejā "Neapole", kas ar abu autoru vārdiem tika publicēta 1925. gadā žurnālā Frankfurter Zeitung, autori noformulēja "porainības" jēdzienu, kas atvasināts no porainā celtniecības materiāla, kas izmantots Neapoles arhitektūrā un sociālo notikumu virtenēs, kas ievijās viena otrā. Neapolē mazā, netīrā dzertuvē var atrasties durvis uz baznīcu ar pasakaini skaistām altārgleznām, sakrālais pāriet profānajā un otrādi. Porainība abiem autoriem bija jauna veida domāšanas koncepts un alternatīva struktūra filozofiskajai domai. Tas sasaucas ar Asjas Lācis jau 1921. gadā publicētajā rakstā "Jaunās tendences teātrī" paustajām idejām.  “Māksla ir daļa no dzīves kustības, un, tiklīdz māksla sāk sastingt, zaudē kustīgumu, tā kļūst šausmīga. Viss, kas dzīvē sastingst, kļūst nevajadzīgs, arī māksla. Viss, kas vairs nekustās, kļūst vēsturisks, ne-radošs, tas zaudē savu dzīves ritmu.” Rakstā "Neapole" pēc četriem gadiem abi autori raksta: "Porains kā šis akmens ir arī Neapoles arhitektūra. Ēkas un darbības mijas pagalmos, arkādēs un kāpņu telpās. Visā šajā kustībā un arhitektūrā ir telpa iespējai ikbrīd kļūt par jaunu salikumu, konstelāciju teātri. Sastinguma, noteiktības zīmogam šeit nav vietas. Nevienai situācijai nav paredzēts ilgt visu laiku, neviena mizanscēna nerāda to, ka var tikai tā un ne citādi." Valters Benjamins izdarīja pašnāvību 1940. gadā, bēgot no nacistiem. Tomēr ir pētnieki, kuri izvirza hipotēzi, ka Valteru Benjaminu nogalināja Staļina salīgti slepkavas. Asja Lācis par Valtera Benjamina nāvi, iespējams, uzzināja tikai 1948. gadā, kad atgriezās no izsūtījuma Kazahstānā.

Stāsta mūzikas vēsturnieks Jānis Kudiņš Šķiet, visi, kurus interesē populārās mūzikas kultūra, pazīst Rīgas tango karali Oskaru Stroku (1893–1975), kuram 2023. gadā tiek atzīmēta 130. jubilejas gadskārta. Tomēr laikam ne pārāk daudzi mūsdienās zina, ka tango karalis nācis no ļoti muzikālas kādreizējās Dvinskas (mūsdienās Daugavpils) ebreju ģimenes, kurā arī citi tās pārstāvji 20. gadsimtā jo redzami bija sevi pieteikuši pasaulē. Būdams pats jaunākais, pastarītis četru brāļu un četru māsu vidū, Oskars Stroks jau agrā jaunībā izvēlējās ceļu populārās mūzikas jomā. Citādāk bija ar pašu vecāko brāli Avseju Stroku (1875–1956). Viņš vēl pirms Pirmā pasaules kara bija no dzimtās Dvinskas devies uz Sanktpēterburgu, uz kurieni 20. gadsimta pirmajā desmitgadē bija pārcēlusies visa plašā Stroku ģimenē. Pēc tam Avsejs devās tālāk, uz Krievijas cariskās impērijas Tālajiem Austrumiem. Laimes meklējumos Avsejs Stroks beigās nokļuva Japānā, kurā gan laikā starp diviem pasaules kariem, gan arī pēc Otrā kara izvērsa aktīvu, sabiedrībā ļoti redzamu impresārija jeb mūzikas menedžera darbību. Tālo Austrumu zemēs 20. gadsimta pirmajā pusē sabiedrībā ļoti populāra bija interese par Eiropas klasisko mūziku un mūziķiem. Avsejs Stroks palīdzēja šo interesi izkopt, organizējot daudzu pasaulē slavenu operdziedātāju, pianistu, vijolnieku un citu mūziķu vieskoncertus Āzijā. Viņa interese klasiskās mūzikas popularizēšanā gan bija arī strīda iemesls ar jaunāko brāli Oskaru. Kad abi 1935. gadā satikās Japānā, uz kurieni ilgā Āzijas koncertturnejā bija devies Rīgas tango karalis, tad Avsejs mudināja Oskaru pamest šlāgeru komponēšanu un pievērsties klasiskās mūzikas izpildīšanai. Oskars nevēlējās to darīt un kādu brīdi abu starpā iestājās atsalums. Tomēr vēlāk strīds tika aizmirsts un brāļi atkal regulāri sarakstījās. Avsejam Strokam neizdevās pierunāt Rīgas tango karali uzsākt klasiska koncertpianista darbību. Tomēr līdz pat mūsdienām Japānā var atrast liecības par Avseja vērienīgo klasiskās mūzikas menedžera darbību. Viņa izvadīšana pēdējā gaitā Tokijā un vienā no tās piepilsētām 1956. gadā izvērtās plašā publiskā atvadu manifestācijā, par ko šodien liecina saglabājušies fotoattēli un publikācijas presē. Avsejs Stroks ir neizdzēšami ierakstījies Japānas un citu Āzijas valstu mūzikas kultūras vēsturē. Oskara otrais vecākais brālis Moiše jeb Marks Stroks (1885–1960) jau studiju laikā tomēr izvēlējās sevi veltīt nevis mūzikai, bet medicīnai un kļuva par ārstu. Pēc Pirmā pasaules kara līdz pat mūža beigām Marks Stroks nodzīvoja Lielbritānijā, Liverpūlē. Savukārt trešais dēls Stroku ģimenē, Leiba Stroks (1888 vai 1890 – 1957), agrāk par Oskaru piepildīja vecāku, īpaši kuplās ģimenes tēva Dāvida Stroka sapņus un cerības redzēt savus dēlus gūstam panākumus profesionāla mūziķa specialitātē. Cerības stiprināja, piemēram, 20. gadsimta sākumā Eiropā pazīstamais Bohēmijas stīgu kvartets. Pēc sava vieskoncerta Dvinskā 1900. gada rudenī, noklausoties jauniņā Leibas Stroka sniegumu, kvarteta mūziķi uzreiz uzrakstīja rekomendācijas vēstuli viņa tālākajām studijām. Leiba Stroks vienīgais no četriem brāļiem Strokiem 1909. gadā absolvēja studijas Sanktpēterburgas konservatorijā kā vijolnieks (kā zināms, Oskaram Strokam dažādu apstākļu dēļ pabeigt pianista studijas neizdevās). Pirmā pasaules kara izskaņā Leiba Stroks aizceļoja uz Rietumeiropu, Franciju, kur papildinājās pie leģendārā beļģu vijolnieka Eižena Izaī, tad pārcēlās uz Apvienoto Karalisti, kur spoži debitēja slavenajā Alberta koncertzālē. Vēlāk, divdesmito gadu sākumā viņš devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tur, turpinot virtuoza vijolspēlētāja karjeru, Leiba mainīja savu vārdu un uzvārdu, turpmāk publikas priekšā muzicējot kā Leo Strokofs (Leo Strokoff). Diemžēl 20. gadsimta trīsdesmitajos gados Leo Strokofa vijolnieka karjera, pēkšņi sasirgstot ar atmiņas traucējumiem, aprāvās. Mūsdienās ir saglabājušies atsevišķi skaņieraksti, kuri pazīstamās ASV kompānijas Columbia 20. gadsimta divdesmitajos gados izdotajās šellaka skaņuplatēs ļauj dzirdēt Leo Strokofa izkopto vijolspēles virtuozitāti. Mūžībā Leo Strokofs pilnīgā aizmirstībā aizgāja Ņujorkā 1957. gadā. Diemžēl dzelzs priekškars, kas padomju okupācijā Latviju atdalīja no pārējās pasaules, tobrīd bija licis zaudēt sakarus starp brāļiem Oskaru un Leibu jeb Leo Strokiem. Interesanti, ka arī divi Oskara Stroka māsu dēli ir atstājuši pēdas klasiskās mūzikas izpildītājmākslā. No četrām Stroka māsām – Bertas, Lizas, Marijas un Rozīnas – pirmais savu ceļu mūzikā iesāka Bertas dēls Aleksandrs Dubjanskis (1901–1920). Jau pusaudža vecumā, mācoties Sanktpēterburgas konservatorijā, viņš mūzikas kritikā tika nodēvēts par īstu brīnumbērnu, kuram īpaši padevās vēlīnā romantiķa un filozofiskā mistiķa Aleksandra Skrjabina metroritmiski un dinamiski sarežģītās, kaprīzās klaviermūzikas audumu lasījumi. Pēc konservatorijas absolvēšanas un Pirmā pasaules kara Aleksandrs Dubjanskis pārcēlās uz Ukrainu, Kijevu. Tur uzlēcošās pianisma zvaigznes mūžs spēji aprāvās liktenīgas, neatbildētas mīlestības dēļ. Dramatiskā kaislību uzbangojumā Aleksandrs izdarīja pašnāvību nošaujoties. Palika vien atmiņas par neordināro muzikālo talantu, kas bija nācis no Stroku dzimtas. Vēl vienas Oskara Stroka māsas, Lizas Antopoļskas dēls Jevgeņijs arī agrā bērnībā bija apliecinājis savu muzikālo apdāvinātību. Mīlošā māte izdarīja visu iespējamo, lai Jevgeņijs Antopoļskis (1894 vai 1895 – 1968) no Sanktpēterburgas dotos apgūt vijolspēli uz Vāciju un Franciju, vēlāk papildinātos pie slavenā pedagoga Žaka Tibo. Tomēr jaunā talanta karjeras sākumposms sakrita ar totalitārās Padomju Savienības izveidošanos pēc Pirmā pasaules kara. Gan Liza, gan Jevgeņijs Antopoļski cieta no pirmā staļinisko represiju viļņa, 20. gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē tiekot izsūtītiem uz Kazahstānu. Tomēr tur talantīgais vijolnieks ātri tika novērtēts, kļūstot par Almati Filharmonijas stīgu kvarteta līdzizveidotāju un pirmo vijoli, kā arī darbojās kā pedagogs konservatorijā. Pēc Otrā pasaules kara Jevgeņijs Antopoļskis pārcēlās uz Rīgu. Nav gan saglabājušās ziņas par to, kādas tolaik bija attiecības starp vijolnieku un viņa tēvoci, Rīgas tango karali Oskaru Stroku. Diemžēl totalitārās varas attieksmes un veidoto apstākļu ietekmē Jevgeņija Antopoļska spilgtais vijolnieka talants noslāpa, pavisam klusi aizejot mūžībā Rīgā 1968. gadā. Šodien, raugoties uz Oskara Stroka leģendāro personību, der arī atcerēties, ka viņš nāca no ģimenes, kurā muzikālā talanta gēns bija svētījis vairākus tās pārstāvjus. Vienlaikus Oskara Stroka dzimtas pārstāvju dažādie likteņi ir spilgta ilustrācija tam, kā dramatiskie 20. gadsimta vēstures notikumi mainīja un dažādi ietekmēja radošu personību dzīves.

Laimē Latvijas izlases kreklu ar Sanda Ozoliņa parakstu- https://ej.uz/ozokonkurss Šodienas podkāsta ''LAUKUMA LĪMENĪ'' epizodē Jānis Celmiņš ar Edgar Lūsiņu aplūkos Latvijas izlases spēli pret Kazahstānas izlasi. Detalizēti izanalizēs spēles epizodes , kā arī pieskarsies nākamajai gaidāmajai spēlei pret Šveici.

Latvija grauj un turpina cīņu par ceturtdaļfinālu! Šoreiz studijā Toms, Edgars un Tehniķis

Latvijas hokeja izlase sestdien, 20. maijā, Rīgā priekšpēdējā spēlē pasaules čempionātā grupas kārtā ar 7:0 sagrāva Kazahstānu, izcīnot ļoti svarīgos trīs kopvērtējuma punktus.Sapnis par ceturtdaļfinālu joprojām dzīvs. Ļoti vienmērīga un pārliecinoša spēle Latvijas izlases izpildījumā. Latvijas izlases labā divus vārtus guva Rodrigo Ābols, bet pa reizei precīzi bija Rihards Bukarts, Oskars Batņa, Mārtiņš Dzierkals, Miks Indrašis un Kaspars Daugaviņš. Nepārspēts vārtos palika Artūrs Šilovs. Par spēles labāko spēlētāju tika atzīts Rūdolfs Balcers, kurš veica piecus metienus un atdeva trīs rezultatīvas piespēles. Pēc sešām aizvadītām spēlēm Latvijas izlase iekrājusi 11 punktus, taču izšķiroša būs spēle ar Šveici otrdien, 23. maijā. Lai iekļūtu ceturtdaļfinālā Latvijas izlasei būs jāgūst vismaz viens punkts.

Latvijas hokeja valstsvienība piektdien pasaules čempionāta spēlē ar 3:2 pārspēja grupas pastarīti Slovēnijas izlasi, izcīnot turnīrā trešo uzvaru un uzlabojot izredzes sasniegt ceturtdaļfinālu. Šodien, 20. maijā, nākamā atblidīgā spēle ar Kazahstānu. Vārtus Latvijai guva Rihards un Roberts Bukarti, kā arī Kaspars Daugaviņš, kuru atzina par labāko uzvarētāju sastāvā. Savukārt Kazahstānas komanda vakar palīdzēja Latvijas izlasei ceļā uz ceturtdaļfinālu, ar 4:3 pēcspēles metienos uzvarot Slovākiju. Kazahstāna līdz šim pēcspēles metienos uzvarējusi Norvēģiju un Slovākiju, pārliecinoši zaudējusi Čehijai, Šveicei un Kanādai. Latvijas un Kazahstānas komandas pasaules čempionāta mačos gadu gaitā tikušās piecas reizes. No šīm piecām spēlēm Latvijā uzvarējusi četrās. Vienīgais zaudējums nesenākajā tikšanās reizē pasaules čempionātā Rīgā pirms diviem gadiem - 2:3 pēcspēles metienos. Pārliecinošākā uzvara gūta pašā pirmajā savstarpējā spēlē 1998.gada pasaules čempionātā Šveicē, kad Latvija uzvarēja ar 7:2. Kopumā gan visi pārējie četri mači bijuši saspringti, noslēdzoties ar vienu vai divu vārtu pārsvaru uzvarētāja labā. Grupas turnīra izskaņā Latvijas izlase otrdien spēlēs pret Šveici. Grupas četras spēcīgākās komandas iekļūs ceturtdaļfinālā. 

Latvijas ar 2:1 uzvarēja Norvēģiju, bet ļoti labi aizvadīja tikai otro no trim trešdaļām. Toties šī uzvara vairo cerības mūsu komandai tikt ceturtdaļfinālā. Vārtus Latvijai guva mačā par labāko uzvarētāju sastāvā atzītais Rodrigo Ābols un Toms Andersons. Nākamā spēle Latvijai rīt, 19. maijā, ar Slovēniju. Sestdien jāspēlē pret Kazahstānu un otrdien pret Šveici. Grupas četras spēcīgākās komandas iekļūs ceturtdaļfinālā. Pirmajās trijās spēlēs latvieši piekāpās Kanādai (0:6) un zaudēja Slovākijai (1:2), bet pagarinājumā uzvarēja iepriekš pasaules čempionātos neuzveiktos čehus (4:3). Pasaules čempionāts risinās Rīgā un Tamperē, kur finālā 28. maijā kļūs zināmi medaļu ieguvēji.   

Jau šodien, 17. maijā, pēcpusdienā Latvijas izlase pasaules hokeja čempionātā tiksies ar Norvēģiju. VakarLatvijas izlasei bija brīvdiena, uz ledus trenējās tikai viens spēlētājs no pamatsatāva - aizsargs Roberts Mamčics. Citi spēlētāji pabija Saeimā, cerams labās emocijas palīdzēs šodienas spēlē. Latvija turnīram pieteikusi uzbrucēju Renāru Krastenbegu, kurš ieņems Teodoram Bļugeram taupīto uzbrucēja vietu. Tagad nepieteikts ir tikai aizsargs Alvils Bergmanis, komanda pēdējo vietu pieteikumā atstājusi aizsargam Kristiānam Rubīnam. Savukārt norvēģi vakar ar minimālo 1:0 uzvarēja Slovēniju, līdz tam viņi pēcspēles metienos zaudēja Kazahstānai un 0:3 Šveicei. Ar norvēģiem pasaules čempionātos latvieši spēlējuši diezgan bieži. Pati pirmā tikšanās bija jau pirms 26 gadiem, kad Latvija debitēja elites grupā. Toreiz latvieši uzvarēja ar 6:3, divus vārtus guva tagadējais Latvijas izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš. Kopumā pasaules čempionātos abas vienības tikušās 13 reizes, Latvija uzvarējusi deviņās.

Latvijas izlasei pasaules hokeja čempionātā šodien, 15. maijā, kārtējā svarīgā spēle šoreiz pretiniekos pasaules čempionātā ne reizi neuzvarētā Čehija. Čehi sākuši šo turnīru ar divām uzvarām divās spēlēs - pret Slovākiju un Kazahstānu, savukārt Latvijai divi zaudējumi. Labā ziņa, ka Latvijas spēlētāji vakar atpūtās, bet čehiem šodien otrā spēle divās dienās; Abas komandas pasaules čempionātos tikušās 11 reizes. Līdz šim visās spēlēs uzvarējuši čehi. Pārliecinoši populārākais rezultāts ir 3:1 Čehijas labā. Šādi beigušās piecas no 11 spēlēm.  Līdz šim pēdējā tikšanās notika pagājušajā gadā Tamperē, Latvijai aizvadot, iespējams, sliktāko trešdaļu komandas vēsturē - ta beidzās ar 0:5, bet visā mačā zaudējums 1:5. Vistuvāk uzvarai Latvija bija paaules čempionāta Rīgā atklāšanas mačā 2006.gadā, kad spēle beidzās 1:1. Kopējā vārtu attiecība 11 mačos pret čehiem ir 17:39.

Latvija vakar, 13. maijā, zaudēja Slovākijai ar 1:2 pasaules čempionātā hokejā. Zaudējums sarežģī Latvijas izredzes pacīnīties par iekļūšanu ceturtdaļfinālā.  Vienīgos vārtus "Arēnā Rīga" mājiniekiem guva Rodrigo Ābols, otrajā trešdaļā panākot neizšķirtu 1:1. Pēc mača spēlētāji izcēla slovāku ātrumu un spēju viegli tikt labās metienu pozīcijās, kā arī Latvijas “cauro” viduszonu. Citos mačos vakar Šveice ar 7:0 uzveica Slovēniju, bet Kazahstāna pēcspēles metienos ar 4:3 pārspēja Norvēģiju. Latvija ar vārtu attiecību 1:8 un nevienu punktu ir pēdējie apakšgrupā. Tamperes grupā Francija ar 2:1 papildlaikā pārspēja Austriju, Dānija ar ar 3:1 uzveica ungārus, bet mājinieki somi grūtā sēlē ar 4:3 uzvarēja Vāciju. Šodien, 14. maijā čempionātā notiks sešas spēles, pa trim katrā apakšgrupā. Latvijas izlasei šodien treniņš.

Eiropas Komisija ir daļēji piekāpusies Lielbritānijas prasībām pārskatīt Ziemeļīrijas protokolu, kas kopš Breksita īstenošanu ir izveidojis muitas barjeras starp Ziemeļīriju un pārējo karalisti. Kāpēc tas izdarīts un kas būs citādi? Analītiķi saka, ka atvērtību sarunām ir veicinājis karš Ukrainā. Šoreiz karam Ukrainā tiešā veidā nepievēršamies. Taču runājam, kā tas ietekmē valstu savstarpējās attiecības. Vispirms atgriezīsimies pie jautājuma par Ķīnu: ja ķīnieši palīdzēs ar militārām piegādēm Krievijai, tai būs jāpiedzīvo sankcijas, tā draud Rietumi. Ko gan viņi var sliktu izdarīt Ķīnai? Šīs jautājums interesants arī tādēļ, ka Rietumiem arī grūti kontrolēt sankciju īstenošanu pret Krieviju pašu teritorijā. Un vēl citas valstis labprāt palīdz Krievijā, jo šādi var nopelnīt. Ko Rietumi spēj vai nespēj panākt, runājot par vēlmi ietekmēt citu valstu īstenoto politiku. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Politikas katedras vadītājs, docents Mārtiņš Daugulis un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Lielbritānija un ES vienojas labot Ziemeļīrijas protokolu Jau tad, kad briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES), kļuva skaidrs, ka pieņemtais lēmums radīs vairākus būtiskus izaicinājumus. Viens no lielajiem draudiem kļuva Lielbritānijas vienotība. Piemēram, skoti pārliecinoši balsoja par palikšanu ES sastāvā, un angļu faktiski uzspiestā vēlme pamest to deva pamatīgu stimulu daudzu skotu sapnim izstāties no Apvienotās Karalistes. Tas arī ir vērojams Skotijā šajos gados, kur nerimst cīņa par iespēju sarīkot jaunu neatkarības referendumu. Otrs lielais izaicinājums ir bijis miers Ziemeļīrijā. Kaut kādā mērā ES bija tā, kas palīdzēja izbeigt daudzu ziemeļīru gadu desmitiem ilgušo cīņu par vienotu Īriju. Esot vienotā politiskā un ekonomiskā telpā, bija iespēja nojaukt jebkādas robežas starp Īrijas Republiku un Lielbritāniju. Un kopš 1998.gadā noslēgtā Lielās piektdienas miera līguma tur bija iestājies ilgi lolotais miers. Breksits to visu izjauca. Lai nebūtu jāatjauno robežkontrole starp Ziemeļīriju un Īrijas republiku un aizsargātu ES vienoto tirgu, pirms trim gadiem tika parakstīts tā saucamais „Ziemeļīrijas protokols”, kas paredzēja izveidot muitas procedūras tām precēm, kas nonāk Īrijā no pārējās karalistes.  Šis protokols jau pašā sākumā raisīja lielas iebildes. Tas faktiski nozīmēja, ka Ziemeļīrija drīzāk bija palikusi par ES nevis Lielbritānijas tirgus dalībnieci. Jau kopš līguma parakstīšanas briti ir centušies panākt protokola pārskatīšanu, liekot lietā dažādus ietekmēšanas līdzekļus, solot pat vienpusēji atkāpties no noslēgtās vienošanās. Tomēr līdz šim nedz Terēzai Mejai, nedz Borisam Džonsonam, nedz Lizai Trasai neizdevās Eiropas Komisijas pretestību lauzt. Tādēļ komisijas vadītājas Ursulas fon der Leienas pirmdienas vizīte Lielibritānijā un paziņojums par panākto vienošanos pārskatīt protokolu ir ļoti nozīmīgs pavērsiens līdzšinējā pretstāvē. Daudzas muitas procedūras tikšot atceltas, Eiropas uzstādītās prasības mīkstinātas un pretrunas novērstas. Kaut arī analītiķi atzīst to kā lielu pašreizējā britu premjera panākumu, tas nenozīmē, ka nu visas grūtības ir aiz muguras. Kā zināms, velns vienmēr slēpjas detaļās, un ir skaidrs, ka vēl ir gaidāmas karstas debates par konkrētiem vienošanās punktiem un to izpildi. Draudi ar sankcijām – cik jēgpilni? 24. februārī Vācijas žurnāls „Der Spiegel” ziņoja, ka Krievija aktīvi risina sarunas ar Pekinu par kaujas dronu piegādi. Kā zināms, ieroču un tehnikas trūkums ir viens no redzamiem faktoriem šajā karā. Kamēr Ukrainai arvien vairāk palīdz Rietumi, Krievijai jāpaļaujas uz savām rezervēm un iespējām, vai jāmeklē trešo valstu palīdzība. Gan sarunās ar Irānu, gan Ķīnu redzams, ka Kremlis visvairāk vēlas iegūt kaujas dronus. Ķīna varētu tos ražot lielos daudzumos, runa ir vismaz par simts droniem tuvāko divu mēnešu laikā, un pēc tam viņi varētu palīdzēt atvērt krieviem šādu ražotni pašiem. Raidorganizācija CNN gan nākamajā dienā vēstīja, ka Pekina vēl galējo lēmumu nav pieņēmusi, taču sarunas tiešām notiekot. Rietumvalstu vadītāji ir brīdinājuši, ka šāda militārā palīdzība Ķīnai dārgi maksās. Tomēr, ko tas īsti nozīmē, to šobrīd grūti pateikt. Pagājušais gads ir atklājis, ka arī Krievijai noteiktās sankcijas ir bijušas mazāk sāpīgas nekā Rietumvalstis solīja un gaidīja. Problēmas ir gan ar sankciju izpildes kontroli pašu valstīs, gan ar trešo valstu gatavību palīdzēt Krievijai. Turklāt šajā ziņā aktīvas ir ne tikai tādas Kremlim tuvas valstis, kā Kazahstāna vai Ķīna. Pat NATO dalībvalsts Turcija, kā rāda pētījumi, aktīvi pelna uz Krievijas izvērstā kara rēķina, palīdzot agresoram iegūt izejvielas, kuras tā izmanto militārajā rūpniecībā. Tikmēr, Eiropas Savienība ir apņēmusies šogad lielāko uzmanību veltīt nevis jaunu sankciju noteikšanai, bet gan esošo sankciju īstenošanai un kontrolei, lai tās nebūtu iespējams apiet. Tomēr ko tieši ES var darīt, lai ietekmētu citu valstu sniegto palīdzību, nav skaidrs. Ir zināms, ka ekonomiskās ietekmes sviras ir šobrīd politiskās uzmanības fokusā. Rietumvalstis cenšas runāt un pārliecināt virkni valstu neatbalstīt Krieviju. Līdz šim tas nav nesis būtiskus rezultātus. Sagatavoja Aidis Tomsons. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

ANO Klimata konferencē beidzot panākta vienošanās par kompensāciju fonda izveidi. * Kazahstānā notiek pirmstermiņa prezidenta vēlēšanas * Asistentu atalgojums no nākamā gada draud saskarties ar minimālās algas slieksni. * Un Katarā sākas skandāliem apvītais Pasaules kauss futbolā *

“Cilvēki, kuri tagad stāv garās rindās uz Kazahstānas, Gruzijas, Somijas un citu valstu robežām, bēgot no mobilizācijas, nav patiesi, jo ir veidojuši bāzi Krievijas sāktā kara atbalstam.” Tā intervijā Latvijas Televīzijas filmēšanas grupai – Gintam Amoliņam un Ingum Graudiņam saka Ukrainas prezidenta biroja vadītāja padomnieks Mihailo Podoļaks. Viņš atbalsta Latvijas lēmumu slēgt robežas Krievijas pilsoņiem un uzsver, ka tikko aizvadītie pseidoreferendumi okupētajās Ukrainas teritorijās ir progandas izkārtnes.

Krievijā izsludināta mobilizācija, ar to saistīti protesti valstī. Protesta akcijas notiek Irānā. Itālijā aizvadītas parlamenta vēlēšanas, uzvaru guvuši labējie spēki. Gāzes noplūde Baltijas jūrā pēc sprādzieniem. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora pienākumu izpildītājs Kārlis Bukovskis un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders. Eksplozijas Baltijas dzīlēs Vakar medijos izplatījās ziņa, ka naktī no svētdienas uz pirmdienu Baltijas jūrā netālu no Dānijai piederošās Bornholmas salas notikuši divi spēcīgi sprādzieni, pēc kuriem no abiem „Ziemeļu straumes” gāzes vadiem sākusies gāzes noplūde. Kā zināms, „Ziemeļu straume 1” un „Ziemeļu straume 2” ir gāzesvadi, kas savieno Krieviju ar Vāciju, apejot Baltijas valstu un Polijas teritoriju. Ir diezgan nepārprotami, ka spridzināšana ir veikta mērķtiecīgi, un tas nav nelaimes gadījums. Vairāku reģiona valstu līderi to nodēvējuši par iespējamu sabotāžas aktu, bet Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis – par nepārprotamu sabotāžu. Dānijas aizsardzības ministrs Mortens Bodskovs šodien devies uz Briseli, lai apspriestu situāciju ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu. Gāzes piegāde Vācijai pa „Ziemeļu straumes” cauruļvadiem šobrīd nenotiek, taču tajos ir gāze, kas tagad no jūras izplūst atmosfērā, un nav skaidrs, kad Krievija varētu noslēgt tās padevi. Ir skaidrs, ka gāzes piegāde Eiropai no Krievijas šoziem nebūs iespējama. Metāna izplūdei atmosfērā ir arī negatīvas ekoloģiskās sekas, jo tieši šī gāze ir galvenā siltumnīcas efekta veidotāja. Par to, kādi varētu būt šīs spridzināšanas motīvi un, attiecīgi, kas to varētu būt veicis, izskan dažādi viedokļi. Daudzi uzsver, ka Krievija varētu būt ieinteresēta veicināt nestabilitāti Eiropas enerģētikas tirgū un, iespējams, šādi dod mājienu, ka ir apdraudēts arī nule atklātais gāzes vads no Norvēģijas un Poliju. Citi tikām neizslēdz arī pret Krieviju vērstu sabotāžu, laupot tai iespēju eksportēt gāzi uz Vāciju. Kremlis eskalē agresiju Vakar, 27. septembrī, bija pēdējais datums t.s. „referendumiem”, kurus Kremlis teicās rīkojam sagrābtajā Ukrainas teritorijas daļā. Par to, cik plašas reāli bija šīs aktivitātes, grūti spriest, jo nekādas starptautiskas novērošanas neleģitīmajam procesam, protams, nebija. Tomēr izsludinātie rezultāti nepārsteidz. Okupantu pārstāvji apgalvo, pašpasludinātajās Doņeckas un Luhanskas „tautas republikās” balsojumā piedalījušies, attiecīgi, nepilni 98% un 93% balsstiesīgo, vairāk nekā 99% Doņeckas un nepilniem 99% Luhanskas apgabalos balsojot par pievienošanos Krievijai. Tāpat tiek apgalvots, ka par aneksiju Krievijas sastāvā nobalsojuši 93% balsojušo Zaporižjes un 87% balsojušo Hersonas apgabalu okupētajā daļā. Ir skaidrs, ka šādiem skaitļiem nav daudz sakara ar realitāti. Tie ļoti atgādina t.s. „tautas parlamentu” vēlēšanas 1940. gadā okupētajās Baltijas valstīs, kas ievadīja to aneksiju Padomju Savienībā. Pašreizējā Krievijas vara rīkojas pēc līdzīgas shēmas, un nenākas īpaši šaubīties, ka nākamais solis būs okupēto teritoriju pasludināšana par Krievijas daļu. Tas rada bažas par iespējamu kara eskalāciju no Krievijas puses, jo Ukrainas centieni atbrīvot savu teritoriju tagad Kremlī varēs tikt traktēti kā „iebrukums Krievijā”. Daudz spilgtu detaļu aizritējusī nedēļa nesusi arī tā dēvētās „daļējās mobilizācijas” sakarā Krievijā. Vispirms, šī mobilizācija izrādījusies „daļēja” tikai Kremļa saimnieka pieteikuma runā, kamēr attiecīgie juridiskie dokumenti un arī mobilizācijas prakse liecina pretējo. Attiecīgajā prezidenta Putina rīkojumā mobilizējamo kategorijas neaprobežojas tikai ar personām, kurām ir iepriekšēja militārā sagatavotība un pieredze. Un ziņas no Krievijas reģioniem liecina, ka mobilizēti reizumis tiek arī vīrieši, kuri bijuši atbrīvoti no iesaukšanas un līdz šim nekad nav dienējuši. Jau mobilizācijas izsludināšanas dienā kilometriem gari satiksmes sastrēgumi veidojās pie Krievijas Federācijas robežām ar Kazahstānu, Gruziju, Baltkrieviju, Somiju un Mongoliju, kad tūkstošiem vīriešu centās pamest dzimteni, nevēloties kļūt par lielgabalu gaļu. Cirkulē runas par iespējamu valsts robežu slēgšanu, kas pagaidām nav notikusi, taču atsevišķos reģionos mobilizācijai pakļautajiem aizliegts pamest reģiona teritoriju. Daudzviet sākušies protesti, kuros lielajā pilsētās pamatā piedalās jaunieši, savukārt šur tur reģionos tajos pulcējušās sievietes, solot neatdot nogalināšanai savus vīrus, dēlus un tēvus. Sevišķi aktīvas šādas akcijas bijušas Dagestānas autonomijā, atsevišķas fiksētas arī Sahas republikā jeb Jakutijā un Čečenijā. Pēdējās dienās fiksētas arī apmēram divdesmit kara komisariātu un iesaukšanas punktu aizdedzināšanas un aizdedzināšanas mēģinājumi. Irkutskas apgabala Ustjiļimskas pilsētā jauniesaucamais nāvējoši sašāvis vietējo kara komisāru. Irānā atkal līst asinis  Pēdējos piecos gados masu protesti Irānā kļuvuši par pastāvīgu parādību. No vienas puses sabiedrības neapmierinātības iemesls ir samilzušās sociālekonomiskās problēmas. Pēdējos pāris gados ļaudis izgājuši ielās, protestējot pret strauju degvielas sadārdzināšanos, ūdensapgādes problēmām un pārtikas cenu kāpumu. Tomēr fonā šiem protestiem ir islāma republikā valdošā teokrātiskā režīma totalitārā daba, kas lielā mērā ir iemesls arī konkrēto sadzīves problēmu saasinājumam. Režīma raksturu nepārprotami atklāj arī tā reakcija uz protestiem, tos apspiežot brutāli un asiņaini, un protestu dalībniekiem piekarinot naidīgu ārvalstu spēku apmaksātu valsts ienaidnieku birku. Protestus, kuri nu jau desmit dienas satricina Irānu, izraisījis konkrēts notikums. 13. septembrī tikumības policijas patruļa Teherāna arestēja 22 gadus veco Mahsu Amini, kura bija iebraukusi galvaspilsētā no Kurdistānas provinces. Aresta iemesls bija ar hidžābu jeb galvas lakatu pietiekami nepiesegti mati. Dažas stundas pēc aresta jaunā sieviete komā tika nogādāta slimnīcā, kur divas dienas vēlāk mira. Policija apgalvo, ka apcietinājumā Mahsa Amini piedzīvojusi sirdslēkmi un tās laikā krītot sasitusies, taču citu ieslodzīto vēstītais un arī atklātībā nonākušie rentgena uzņēmumi liek domāt, ka Morālās drošības aģentūrā viņa tikusi brutāli piekauta. 17. septembrī Teherānā sākās ielu protesti, kas drīz pārsviedās uz citām Irānas pilsētām. Policija ierasti laida darbā stekus un piparu gāzi, kā arī arestēja protestētājus, bet jau pāris dienas vēlāk ķērās pie šaujamieročiem, vairākus protestētājus nogalinot. Protestu saturs saistās ne vien ar policijas vardarbību, bet arī ar režīma uzspiesto ģērbšanās kārtību un valdošo klerikālo totalitārismu vispār. Daudzviet sievietes izgājušas ielās ar atsegtu galvu un publiski dedzinājušas hidžābus. Pašreizējie protesti tiek raksturoti kā nopietnākais izaicinājums, ar kādu Irānas režīms saskāries pēdējos gados. Tikām varas reakcija līdz šim bijusi ierasti nesaudzīga, un nogalināto skaits pēc jaunākajām ziņām jau pārsniedz 75, lai gan tas varot būt arī lielāks, jo varas ierobežotā interneta pieejamība kavē informācijas apriti. Simtiem cilvēku arestēti, t.sk. vairāk nekā 20 žurnālisti un blogeri. Irānas režīma rīcība jau izraisījusi plašu nosodījumu starptautiskajā sabiedrībā. Savienotās Valstis paziņojušas par sankciju ieviešanu pret Irānas tikumības policiju un vairākiem drošības struktūru vadītājiem. Itālijas labējo uzvara Ārkārtas parlamenta vēlēšanas Itālijā tika izsludinātas jūlijā, kad demisionēja Mario Dragi vadītais nacionālās vienības kabinets, kurā apmēram trešdaļa ministru, premjeru ieskaitot, bija bezpartejiski tehnokrāti. 25. septembrī notikušās vēlēšanas ir pirmās pēc 2020. gadā īstenotās reformas, kas samazināja ievēlamo parlamenta apakšpalātas deputātu skaitu no 630 uz 400, savukārt augšpalātas jeb Senāta deputātu skaitu no 315 uz 200. Vēlēšanu sistēma ir jaukta, 147 apakšpalātas deputātus un 74 senatorus ievēlot no vienmandāta apgabaliem, pārējos – no partiju sarakstiem pēc proporcionālās sistēmas. Pie tam kandidāta izvēle vienmandāta apgabalā nozīmē automātisku attiecīgās partijas izvēli proporcionālajā balsojumā, un otrādi. Kā jau tika prognozēts pirms vēlēšanām, tās nesušas pārliecinošu uzvaru t.s. Centriski labējai koalīcijai – Itālijas labējo partiju aliansei, kura vairāk vai mazāk stabili pastāv kopš 1994. gada. Jau kopš pirmsākumiem tajā darbojas kādreizējā premjera Silvio Berluskoni dibinātā liberālkonservatīvā partija „Uz priekšu, Itālija” un labēji populistiskā „Līga”, kuru kopš 2013. gada vada Mateo Salvini. Tomēr kā alianses nozīmīgākais spēks pēdējos gados izvirzījusies partija „Itālijas brāļi”, kas sevi definē kā nacionālkonservatīvu, taču bieži tiek raksturota kā labēji populistiska, arī piesaucot atsevišķu tās locekļu saistību ar neofašisma ievirzi. „Itālijas brāļu” vadītāja kopš 2014. gada ir žurnāliste Džordža Meloni, kurai tagad ir lielas izredzes kļūt par pirmo sievieti Itālijas premjerministra amatā. Pie tam vēlēšanu rezultāti ir labvēlīgi tieši „Itālijas brāļiem”, kamēr pārējie koalīcijas partneri izrādījušies zaudētāji, kas nozīmē, ka tieši Meloni partijai būs izšķirošais vārds valdības izveidē. Tiek pat izteikti pieņēmumi, ka tā varētu veidot vienpartijas valdību. Tiek arī atzīmēts, ka savā priekšvēlēšanu retorikā Meloni bijusi diezgan mērena, solot turpināt premjera Dragi virzienu, uzturot līdzsvarotu un ar Eiropas Savienību saskaņotu finanšu un ekonomisko politiku un atbalstot Ukrainu pret Krievijas agresiju. Nozīmīgus zaudējumus vēlēšanās piedzīvojuši arī Centriski labējās līgas galvenie politiskie konkurenti – Centriski kreisā koalīcija, kas apvieno sociāldemokrātiskos, liberālos un ekoloģiskās ievirzes spēkus, kā arī populistiski un eiroskeptiski orientētā „Pieczvaigžņu kustība”. Sagatavoja Eduards Liniņš

20. septembrī visos okupētajos Ukrainas reģionos tika izsludināti tā saucamie referendumi par pievienošanos Krievijas Federācijai. Bet Krievijas Valsts dome pieņēma likumu, kas paredz krietni stingrākus sodus par dezertēšanu, izvairīšanos no karadienesta un padošanos gūstā, pie tam, ieliekot likuma pantos arī tādus jēdzienus kā mobilizācija un karš. Tad sekoja aizkavējusies Putina uzruna tautai, pasludinot valstī daļēju mobilizāciju. Tas licis daudzu valstu vadītājiem asi komentēt notiekošo. Būtiski ir tas, kā starptautiskā sabiedrība tālāk reaģēs.  Vēl pievēršam uzmanību arī tām valstīm, kas demonstrējušas varbūt neitralitāti Krievijas agresijas sakarā. Nedēļas nogalē Šanhajas sadarbības organizācijas samits labi parādīja, ka Krievijas ietekme mazinās arī šajās valstīs. Krievijas vājumu, šķiet, visvairāk izjutusi Armēnija, kas nav saņēmusi cerēto atbalstu, saasinoties tās konfliktā ar Azerbaidžānu. Kārtējās sadursmes starp abu valstu bruņotajiem spēkiem dzīvību zaudējuši vairāk nekā 200 karavīru, un Armēnijā jūtama vilšanās līdzšinējos sadarbības partneros. Protesta akcijās Erevānā šajās dienās arvien biežāk redz plīvojam Savienoto Valstu karogu. Turklāt tur viesojās arī Savienoto Valstu Kongresa spīkere Nensija Pelosi. Aktualitātes analizē politologs Kārlis Daukšts un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Vai Krievija gatavojas „īstam” karam? 20. septembrī medijos parādījās ziņa, ka pašpasludināto Donbasa valstisko veidojumu vadība, kā arī Krievijas okupācijas vara Ukrainas Hersonas un Zaporižjes apgabalu okupētajā daļā izsludinājusi referendumus par šo teritoriju pievienošanos Krievijas Federācijai. T.s. „referendumiem” jānotiek no 23. līdz 27. septembrim. Pilnīgi neleģitīms no starptautisko tiesību un procesa organizēšanas viedokļa, šis solis liek domāt par iespējamu nopietnu Krievijas agresijas eskalāciju. Nenākas īpaši šaubīties, ka neatkarīgi no tā, cik cilvēku reāli piedalīsies un kā viņi balsos, pseidoreferendumu rezultāts būs labvēlīgs iekļaušanai Krievijas sastāvā. Tādējādi tālākie Ukrainas bruņoto spēku centieni atbrīvot savu valsti no Krievijas puses var tikt traktēti kā iebrukums tās pamatteritorijā, kas tad būtu iemesls pieteikt Ukrainai karu, varbūt pat laist darbā kodolieročus. Jau kādu laiku izskanējušie pieņēmumi par iespējamo mobilizāciju Krievijā guva atbildi šorīt, kad ar vēstījumu pie Krievijas sabiedrības vērsās Vladimirs Putins. Pārmetot rietumvalstīm vēlmi sagraut Krieviju, atņemt tai suverenitāti un to izlaupīt, Kremļa saimnieks pauda apņēmību aizstāvēt dzimteni, kā viņš izteicās, „visiem līdzekļiem” un pasludināja pat daļēju mobilizāciju, kas skaršot armijas rezervistus ar atbilstošu pieredzi un iemaņām. Var piebilst, ka nule Krievijas Valsts domes apakšpalāta nobalsojusi par izmaiņām kriminālkodeksā, kas paredz ieviest pamatīgus cietumsodus par marodierismu un labprātīgu padošanos gūstā, kā arī smagākus sodus par kodeksā jau paredzētajiem nodarījumiem – pavēļu nepildīšanu un dezertēšanu. Kā vainu pastiprinošus apstākļus paredzēts noteikt attiecīgo pārkāpumu izdarīšanu kara stāvokļa vai mobilizācijas laikā. Pret okupētājvalsts iecerētājiem pseidoreferendumiem jau izteikušies starptautiskās sabiedrības pārstāvji, t.sk. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Vācijas kanclers Olafs Šolcs, Francijas prezidents Emanuels Makrons, Baltā nama vārdā – prezidenta drošības padomnieks Džeiks Salivans. Viņi visi norādījuši, ka pseidoreferendumos balstītai Ukrainas teritoriju aneksijai nav nekādu cerību uz starptautisku atzīšanu. Tāpat Krievijas imperiālistiskā un agresīvā politika tiek plaši kritizēta vakar uzsāktajās ANO Ģenerālās asamblejas debatēs Ņujorkā. ŠSO Samarkandas samits – Putina irstošā godība Šanhajas Sadarbības organizācijas (ŠSO) pirmsākumi meklējami 1996. gadā, kad piecas valstis – Ķīna, Krievija, Kazahstāna, Kirgizstāna un Tadžikistāna – noslēdza vienošanos par sadarbību, izveidojot t.s. „Šanhajas piecinieku”. 2001. gadā nolīgumam pievienojās Uzbekistāna, un tika izveidota Šanhajas Sadarbības organizācija tās tagadējā formā. 2017. gadā organizācijā tika uzņemtas Indija un Pakistāna, līdz ar to organizācijas dalībvalstis aptver vairāk nekā pusi no Āzijas valstu teritorijas un iedzīvotāju skaita. Novērotāju statusā organizācijā piedalās arī Irāna, Mongolija, Afganistāna un Baltkrievija, savukārt dialoga partneru statusā Turcija, Šrilanka, Ēģipte, Saūda Arābija, Turcija, Azerbaidžāna un vēl vairākas Āzijas valstis. Amerikas Savienotajām Valstīm, kuras 2005. gadā arī pieteicās novērotāja statusam, tika atteikts. Tas daudziem liek Šanhajas Sadarbības organizācijā saskatīt pretsvaru NATO un Eiropas Savienībai, potenciālo centru „pasaulei bez Rietumiem”. Vēl jo vairāk tāpēc, ka organizācijas uzmanības centrā allaž bijuši savstarpējās drošības stiprināšanas un militārās sadarbības jautājumi un vairums organizācijas dalībvalstu ir nedemokrātiski režīmi, kas rietumvalstu īstenoto atbalstu demokrātijai uzlūko kā iejaukšanos to iekšējās lietās un draudu savai drošībai. Tomēr novērotāji atzīst, ka organizācijas dalībniekiem ir ļoti atšķirīgas nacionālās intereses un arī starptautiskā pozicionēšanās. Šanhajas Sadarbības organizācijas ikgadējais samits, kas 15. un 16. septembrī norisinājās Uzbekistānas pilsētā Samarkandā, daudziem šķiet iezīmīgs ar mājieniem par Krievijas un tās līdera Vladimira Putina rūkošo varenību. Agresorvalsts vadoņa tikšanās ar citiem Āzijas varenajiem, kā zināms, notika uz Ukrainā piedzīvoto militāro neveiksmju fona. Pasaules medijus un sociālos tīklus apceļo kadri, kuros Putins, kas ir slavens ar savu manieri ierasties ar novēlošanos, tagad redzams, mīņājoties kameru priekšā un gaidot, kad viņam pievienosies Turcijas prezidents Erdogans, Indijas premjerministrs Modi, Azerbaidžānas prezidents Alijevs un Kirgizstānas prezidents Džaparovs. Kā raksta britu izdevums „The Daily Telegraph”, Putins zaudējis savu ierasto pārākuma auru. Acīmredzot divpusējās sarunās Kremļa saimniekam nācies uzklausīt ne vienu vien netīkamu izteikumu par neveiksmīgo militāro avantūru Ukrainā, un šis un tas no tā izlauzās arī publiskajā telpā. Pēc sarunām ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu pats Putins presei atzina, ka Ķīnai esot „jautājumi un rūpes” Ukrainas sakarā. Indijas premjerministrs Narendra Modi bija daudz tiešāks, uzsverot, ka jau agrāk telefonsarunās esot aicinājis Kremļa saimnieku apzināties, ka „šis nav karu laikmets”. Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts – gruzdēšana draud ar uzliesmojumu 13. septembra rīts atnesa ziņas par jaunu uzliesmojumu gruzdošajā konfliktā starp Armēniju un Azerbaidžānu. Uz abu Aizkaukāza valstu robežās sākās plašas militāras sadursmes, un artilērijas triecieni tika vērsti ne vien pret abu armiju pozīcijām, bet arī pret civilajiem objektiem, sevišķi no Azerbaidžānas puses pa Armēnijas teritoriju. Kā nereti šādos gadījumos, puses vaino viena otru sadursmju uzsākšanā. Otrajā konflikta dienā Armēnija vērsās ar militārās palīdzības lūgumu pie Krievijas, kurai šāds atbalsts būtu jāsniedz gan savstarpējo vienošanos, gan Kolektīvās drošības nolīguma ietvaros, taču Krievija uz Armēniju līdz šim nosūtījusi tikai novērotāju delegāciju. Galu galā 15. septembrī tika noslēgta vienošanās par pamieru, kas esot panākta, kā izteicās Armēnijas pārstāvis, ar starptautiskās sabiedrības iesaisti. Tiek ziņots, ka nepilnas trīs dienas ilgušo sadursmju rezultātā dzīvību zaudējuši 153 armēņu un 77 azerbaidžāņu karavīri, apmēram 7600 armēņu bijuši spiesti pamest savus mājokļus. Daudzos armēņos šī situācija izraisījusi sarūgtinājumu un vilšanos Krievijā, kuru līdz šim uzskatīta par Armēnijas drošāko sabiedroto tās pretstāvē Azerbaidžānai, kuru, savukārt, atbalsta Turcija. Demonstranti Erevānas ielās pieprasījuši premjerministra Nikola Pašinjana demisiju, tomēr šīs demonstrācijas bijušas samērā mazskaitlīgas un mierīgas. Kā norāda komentētāji, vairums armēņu apzinās, ka valsts vadītājs personiski nav vainojams pie šīs situācijas un viņa iespējas ko vērst par labu ir visai ierobežotas. Tikmēr to, ka Armēnija nav pamesta viena šai konfliktā, apliecināja Savienoto Valstu Kongresa apakšpalātas spīkere Nensija Pelosi, sestdien, 17. septembrī, ierazdamās Armēnijā vairāku dienu vizītē. Viņa ir augstākā līmeņa amerikāņu amatpersona, kas oficiālā vizītē apmeklējusi Armēniju. Uzstājoties Erevānā, Pelosi pēdējā konflikta eskalācijā vainoja Azerbaidžānu un nosodīja tās rīcību, ko oficiālā Baku nodēvējusi par „netaisnu” un „dziļu nožēlu raisošu” nostāju. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Uzbekistānā uzsākts darbs tiesiskuma nodrošināšanai, efektīvu atvērtības un pārredzamības veidu ieviešanai un sabiedriskās kontroles izveidei attiecībā uz valsts varas iestāžu darbību. Saistībā ar plānoto konstitucionālo reformu Karakalpakstānas autonomajā republikā izcēlušies protesti. Francijas prezidents Emanuels Makrons paziņojis, ka viņš ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu kopš decembra runājis simtiem stundu. Izraēla iekšpolitiskos un ārpolitiskos meklējumos: Izraēlā kārtējo reizi nomainījusies valdība, būs jaunas vēlēšanas. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētā pētniece Elizabete Vizgunova un TVNET žurnālists, politologs, RSU doktorants Toms Rātfelders. Nemieri „mierpilnajā” Uzbekistānā Kad 1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, Uzbekistāna ieguva neatkarību, par tās prezidentu tika ievēlēts pēdējais padomjlaika Uzbekistānas līderis – kompartijas pirmais sekretārs Islams Karimovs. Ar stingru roku viņš vadīja iedzīvotāju skaita ziņā lielāko Centrālāzijas valsti, vairakkārt tiekot pārvēlēts amatā vēlēšanās, kuras nepārprotami neatbilda demokrātijas standartiem. Karimova varas periodam bija raksturīga Uzbekistānas daļēja izolēšanās no starptautiskiem procesiem un vēsas attiecības ar vairākām kaimiņvalstīm. Iekšēji tas bija politiska sastinguma periods, panākot stabilitāti ar jebkādas opozīcijas nesaudzīgu izravēšanu. Nemieri, kas 2005. gadā uzliesmoja etniski jauktajā Andižanas provincē valsts austrumos, tika asiņaini apspiesti, valdības spēkiem nogalinot, pēc oficiālām ziņām, nepilnus divus simtus, bet pēc alternatīvām aplēsēm, iespējams, līdz pat pusotram tūkstotim cilvēku. Kad 2016. gadā Islams Karimovs beidza savas šīs zemes gaitas, viņa vietu ieņēma līdz tam premjerministra amatā bijušais Šavkats Mirzijojevs. Jaunais līderis, lai gan tiek uzskatīts par Karimova mācekli un turpinātāju, tomēr centies īstenot valstī piesardzīgas reformas, paužot apņemšanos apkarot korupciju un radu būšanu valsts struktūrās, un nozīmīgi aktivizējis ārpolitiku, t.sk. uzlabojot attiecības ar kaimiņvalstīm Tadžikistānu un Kirgizstānu. Daži salīdzina Mirzijojevu pat ar tādiem pagātnes totalitāro sistēmu reformētājiem kā Ķīnas līderis Dens Sjaopins vai padomju vadītājs Mihails Gorbačovs. Tomēr arī Mirzijojeva varas vadmotīvs nepārprotami ir stabilitātes uzturēšana par katru cenu, tāpēc daudziem pārsteidzošas izrādījās pagājušās nedēļas nogalē izpaudušās ziņas par nemieriem Karakalpakstānā – autonomijā, kuras pamatiedzīvotāji karakalpaki ir etniski un kulturāli tuvāki kaimiņvalsts Kazahstānas pamatnācijai. Iemesls ir plānotās izmaiņas Uzbekistānas konstitūcijā, kas atņemtu Karakalpakstānai līdzšinējo autonomās republikas statusu un tiesības sarīkot referendumu par atdalīšanos no Uzbekistānas. Pēc mediju ziņām valdības spēku sadursmēs ar nemierniekiem ir 18 nogalinātie un vairāk nekā divsimt ievainoto. Reģionā tika ieviesta stingra komandantstunda, pārtraukta piekļuve internetam. Tomēr prezidents Mirzijojevs paziņojis, ka Karkalpakstāna saglabāšot savu līdzšinējo statusu. Parīze paver priekškaru uz diplomātijas „virtuvi” 21 telefonsaruna, kura kopš decembra notikusi starp Francijas un Krievijas līderiem, jau ieguvusi anekdotisku nokrāsu. Prezidents Makrons šai procesā sevi pozicionē kā miera centienu iemiesojumu, taču vispārēju skepsi raisījušas viņa iespējas jebkādi iespaidot Krievijas vadoņa lēmumus. Šo skepsi vēl vairāk pastiprinājis oficiālās Parīzes nesen publiskotais 20. februāra telefonsarunas atšifrējums, no kura redzams, ka Putins brīžiem nesaka patiesību savam sarunbiedram, brīžiem atļaujas augstprātīgu toni un familiaritāti uz robežas ar netaktiskumu. Telefonsarunas teksts tika publicēts sakarā ar dokumentālās filmas „Prezidents, Eiropa un karš” demonstrēšanu Francijas sabiedriskās televīzijas Otrajā kanālā. Filmas autors žurnālists Gī Lagašs un viņa komanda vairākus mēnešus pavadījuši prezidenta Makrona tuvumā, fiksējot viņa starptautiskās aktivitātes. Par to esot bijuši informēti Francijas sarunu partneri, taču pēc minētajām publiskajām atklāsmēm Krievijas aģentūra "Ria novosti” raksturojusi Francijas rīcību kā diplomātisko sarunu noslēpumu nepieņemamu atklāšanu. Vairums kritiķu rietumos savukārt atzīst Lagaša darbu par ļoti nozīmīgu dokumentālā kino sasniegumu, kas pietuvina auditoriju mūsdienu starptautiskās diplomātijas aizkulisēm. Sastatot sarunā dzirdamo ar mums zināmajiem notikumiem dažas dienas vēlāk, jau atkal spilgti iezīmējas Krievijas līdera Putina cinisms un liekulība. Kad prezidents Makrons 20. februārī lūdz sarunbiedru atklāti pateikt, kādi ir viņa nodomi, Putins tā vietā izsaka pārmetumus Ukrainas prezidentam Zelenskim par Minskas vienošanos nepildīšanu. Ne vārda par lēmumu atzīt pašpasludināto Donbasa t.s. „tautas republiku” suverenitāti pāris dienas vēlāk un plaša mēroga iebrukumu Ukrainā vēl pēc pāris dienām. Sarunas noslēgumā Krievijas vadonis paziņo, ka vispār jau grasījies uzspēlēt hokeju, bet upurējis šo svarīgo nodarbi, lai aprunātos ar Francijas prezidentu par Eiropas miera likteni. Lagaša filmas pēdējā epizode atspoguļo trīs kontinentālās Eiropas valstu vadītāju – prezidenta Makrons, kanclera Šolca un premjerministra Dragi – vizīti Kijevā. Tās noslēgumā Francijas prezidents jau atkal iezīmē savu pozīciju: jāpalīdz Ukrainai uzvarēt, taču tieši necīnoties pret Krieviju, vēl jo vairāk – nemēģinot to iznīcināt. Izraēla iekšpolitiskos un ārpolitiskos meklējumos Pirms nedēļas Izraēlas parlaments nobalsoja par pašatlaišanos, kas nozīmē, ka pilsoņiem jau piekto reizi četru gadu laikā būs jādodas pie vēlēšanu urnām. Iepriekšējo reizi tas notika pagājušā gada martā, un pēc šīm vēlēšanām tika izveidota koalīcija, kurā ietilpa daudzi ļoti atšķirīgi politiski spēki, sākot no radikālkonservatīvām ebreju partijām, beidzot ar arābu minoritātes spēkiem. Šī raibā savienojuma vienīgais motīvs bija nepielaist varai partijas „Likud” līderi, korupcijā apsūdzēto kādreizējo premjerministru Benjaminu Natanjahu. Retais cerēja, ka izveidotā valdība būs ilglaicīga, jo pārāk atšķirīgas bija tajā iesaistīto partiju intereses. Par klupšanas akmeni kļuva radikālo ebreju partiju ieskats, ka valdība pārāk piekāpjas arābu prasībām. Tā nu līdzšinējais premjerministrs Naftali Benets no partijas „Jaunie labējie” atkāpies no amata, par pagaidu valdības vadītāju parlamentam ieceļot viņa koalīcijas partneri, centriskās partijas „Ješ Atid” līderi Jairu Lapidu. 5. jūlijā jaunieceltais premjerministrs devās jau viņa priekšgājēja laikā ieplānotā ārzemju vizītē uz Franciju. Galvenais vizītes mērķis ir gūt Parīzes atbalstu domstarpībās ar Libānu par Vidusjūrā esošo Karišas dabasgāzes iegulu piederību. Kā Izraēla, tā Libāna uzskata, ka iegulas atrodas to teritoriālajos ūdeņos, un Krievijas dabasgāzes eksporta uz Eiropas Savienību paredzamā izbeigšana, padarījusi šīs dabasgāzes ieguvi ļoti aktuālu. Tāpat Izraēla cer pārliecināt Franciju, ka Irānas atgriešanās pasaules fosilā kurināmā tirgū, kompensējot Krievijas eksporta apsīkumu sankciju rezultātā, nav pieņemams risinājums. Šis pēdējais jautājums paredzami būs ļoti nozīmīgs arī Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena nākamnedēļ paredzētās vizītes laikā Izraēlā, palestīniešu teritorijās Jordānas rietumkrastā un Saūda Arābijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Laikā, kad Latvijā un daudzviet citur Eiropā atzīmē vasaras saulgriežus, Eiropas Savienības līderi pulcējas uz samitu, kas īpaši nozīmīgs Ukrainai, Moldovai un arī Gruzijai. Tieši šajās dienās spriedīs par iespējamo Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu šīm valstīm. Paralēli šiem notikumiem šonedēļ Rīgā notika arī tā sauktais "Trīs jūru iniciatīvas" samits, kurā papildus ekonomiskās un politiskās sadarbības jautājumiem sprieda arī par Ukrainas tuvināšanu šim projektam. Tikmēr Ukrainas konflikta dēļ saasinājušās ne tikai Krievijas attiecības ar Lietuvu, kas ierobežo kravu tranzītu uz Kaļiņingradas apgabalu, bet arī ar Maskavas tradicionālo sabiedroto - Kazahstānu.  Turpinām runāt arī par Francijas parlamenta vēlēšanām, kuru noslēgumā viens no lielākajiem zaudētājiem ir izrādījies valsts prezidents Emanuels Makrons. Viņa vadītā partija ir zaudējusi vairākumu parlamentā un tagad ir izvēles priekšā - vai nu veidot mazākuma valdību vai mēģināt panākt koalīciju ar kādu no opozīcijas spēkiem. Neviens gan pēc šādas sadarbības īpaši nealkst. Eksperti prognozē, ka Makronu gaida arvien pieaugoši protesti arī sabiedrībā un netiek izslēgta iespēja, ka nākamā gadā varētu sarīkot ārkārtas vēlēšanās. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. „Politiskās paralīzes” iespējamība Francijā Svētdien, 19. Jūnijā, notikušo Francijas Nacionālās Asamblejas vēlēšanu otrā kārta nesa sarūgtinošus jaunumus prezidentam Emanuelam Makronam un viņa vadītajai centriskajai partijai „Uz priekšu, Republika!”. Lai arī pēc vēlēšanām frakcija „Kopā”, kuras kodols ir valdošā partija, joprojām ir lielākā, tā ir zaudējusi gandrīz trešdaļu vietu un līdzšinējo parlamentāro vairākumu. Tā nu Makrons, kurš pirms pāris mēnešiem kļuva par pirmo Francijas prezidentu 20 gados, kurš ticis pārvēlēts uz otro termiņu, tagad ir pirmais prezidents 30 gados, kura partijai nav vairākuma parlamentā. Tomēr viņam diezgan noteikti nedraud vairāku kādreizējo Piektās republikas prezidentu liktenis vadīt valsti ar politiski pretējas ievirzes valdību, jo pārējās jaunā parlamenta frakcijas ir tik politiski pretišķīgas, ka koalīcijas izveidošana to starpā ir praktiski neiedomājama. Tādējādi Makronam ir divi rīcības varianti: vienoties par koalīciju ar kādu no līdzšinējās opozīcijas spēkiem vai sastādīt mazākuma valdību, kurai nāktos vienoties ar opozīciju nozīmīgāko lēmumu pieņemšanai. Visnotaļ pieņemams koalīcijas partneris būtu labēji centriskā Republikāņu partija, kam ar prezidenta partiju ir tuvas politiskās platformas. Pirmdien republikāņu līderis Kristiāns Žakobs gan paziņoja, ka viņa partija palikšot opozīcijā, taču pēc sarunām Elizejas pilī no republikāņu aprindām pienākuši signāli, ka partija sliecas pieņemt koalīcijas piedāvājumu. Tāpat uz sarunām Makrons aicinājis arī franču sociālistu līderi Olivjē Foru un komunistu līderi Fabjenu Ruselu. Abi pieder pie kreiso partiju bloka, kas ieguvis otru lielāko mandātu skaitu parlamentā. Bet, kas zīmīgi, uz sarunām nav aicināts kreisā bloka lielākā spēka – kreisi populistiskās partijas „Nelokāmā Francija” līderis Žans Liks Melanšons. Pavisam malā no valdības veidošanas procesa paliek lielākais šo vēlēšanu ieguvējs – labēji radikālā Nacionālā apvienība. Marinas Lepenas partija, kurai līdz šim parlamentā bija vien astoņas vietas, šo skaitu tagad palielinājusi vairāk nekā desmitkārt, līdz ar to iegūstot gluži citas iespējas ietekmēt politiskos procesus. Tagad labējiem radikāļiem ir tiesības rosināt neuzticības balsojumus valdībai un likumprojektu izvērtēšanu konstitucionālajās tiesās, viņu pārstāvji var nonākt parlamenta komisiju vadībā un, protams, daudz biežāk uzstāties debatēs. Notikumu karuselis Ukrainā un ap to 20. jūnijā videouzrunā Ukrainas sabiedrībai prezidents Volodimirs Zelenskis pauda, ka šī nedēļa paliks vēsturē kā valstij izšķiroša. Galvenais motīvs šādam izteikumam bija lēmums par Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai, par ko šonedēļ jālemj Eiropas Savienības samitā. Viss liecina, ka lēmums varētu būt pozitīvs. Jau pagājušajā nedēļā ar ieteikumu piešķirt kandidātvalsts statusu Ukrainai un arī Moldovai nāca klajā Eiropas Komisija tās prezidentes Urzulas fon der Leienas personā. Tāpat nepārprotamu atbalstu tam pauda trīs lielāko kontinentālās Eiropas ekonomiku vadītāji, kad pagājušajā nedēļā viesojās Kijivā. Francijas prezidents Emanuēls Makrons, Itālijas premjerministrs Mario Dragi un Vācijas kanclers Olafs Šolcs, kā arī Rumānijas prezidents Klauss Johannis ieradās Ukrainā, kā ierasts, iepriekš neizziņotā vizītē. Nenākas šaubīties, ka Rietumeiropas trijotnes sarunās ar prezidentu Zelenski tika cilāts jautājums par iespējamu kompromisu ar Kremļa režīmu. Atliek vien minēt, cik nopietns bija spiediens, nolūkā panākt Ukrainas piekāpšanos, tomēr rezultāts ir acīmredzams – Kijiva paliek stingra savās principiālajās nostādnēs par valsts suverenitāti un teritoriālo nedalāmību, kam atbalstu pauda arī augstie viesi. Dienu vēlāk Kijivu apmeklēja arī britu premjerministrs Boriss Džonsons, atvedot līdzi priekšlikumu par lielāka skaita ukraiņu karavīru apmācīšanu Lielbritānijā. Diezgan nozīmīga Ukrainai ir arī piesaiste t.s. „Trīs jūru iniciatīvai” – plašai loģistikas, sakaru un tehnoloģiju attīstības projektam, kurā piedalās 12 Eiropas Savienības dalībvalstis reģionā starp Baltijas, Melno un Adrijas jūru. Iniciatīvas kārtējā samitā, 20. un 21. jūnijā notika Rīgā, tika pieņemts lēmums par partnerību ar Ukrainu. Tikām nepatīkamus pārdzīvojumus pagājušās dienas nesušas Krievijas līderim Vladimiram Putinam un viņa režīmam. Vispirms jau Lietuva darīja zināmu, ka no 18. jūnija cauri tās teritorijai uz Krievijai piederošo Kaļiņingradas apgabalu pa dzelzceļu vairs nevarēs nogādāt Eiropas Savienības sankcijām pakļautas kravas – ogles, metālus, celtniecības materiālus un augsto tehnoloģiju izstrādājumus. Kaļiņingradas apgabala gubernators Antons Aļihanovs izteicies, ka šie ierobežojumi attiecoties uz apmēram pusi no apgabalā ievestajām kravām. Kremļa pārstāvji jau nākuši klajā ar sašutuma pilniem vērtējumiem un draudīgiem izteikumiem par to, ka Krievija rīkosies savu nacionālo interešu aizstāvībai un ciest nākšoties Lietuvas iedzīvotājiem. Tāpat pagājušonedēļ notika Sanktpēterburgas Starptautiskais ekonomikas forums, kurā piedalījās arī Vladimirs Putins un Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs. Abu līderu kopīgajā diskusijā prezidents Tokajevs paziņoja, ka Kazahstāna negrasās atzīt t.s. Doneckas un Luhanskas tautas republiku – faktiski Krievijas radītu un uzturētu Austrumukrainas separātistu teritoriju – valstisko suverenitāti. Tāpat Kazahstānas līderis atteicās pieņemt viņam piešķirto Krievijas valsts apbalvojumu – Aleksandra Ņevska ordeni. Pāris dienas vēlāk Krievija paziņoja, ka pagaidām tiek pārtraukts Kazahstānas naftas tranzīts caur Krieviju, savukārt Kazahstānas teritorijā aizkavēti 1700 vagoni ar Krievijas akmeņoglēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Serbijā šajā nedēļā nespēja ierasties Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, jo kaimiņvalstis bloķēja gaisa telpu ministra lidojumam. Karš nav traucējis Serbijas tuvajām attiecībām ar Krieviju. Vai tam būs kāda ietekme Serbijas ceļā uz Eiropas Savienību? Savu nospiedumu karš atstājis Kazahstānā, kur daudzi jūt līdz Ukrainai. Protams, kazahi ir atkarīgi no Krievijas, tāpēc publiskajā retorikā kara tematiku cenšas apiet. Bet Kazahstānā notika referendums, kas demonstrēja, cik neveiksmīga var izrādīties sākotnēja iecere nodot varu sev uzticamam līdzbiedram, kā to izdarīja iepriekšējais prezidents Nazarbajevs. Vēl arī runājam par notikušo uzticības balsojumu Lielbritānijas premjeram Borisam Džonsonam, kuru viņš izturēja. Ballīšu rīkošana pandēmijas laikā šoreiz neizrādījās liktenīga. Ukrainai šī ziņa nozīmē, ka briti joprrojām sniegs lielu atbalstu cīņā pret Krievijas agresiju. Notikumus vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis. Sazināmies ar juristi Inesi Ejugbo un Latvijas vēstnieci Kazahstānā Irinu Manguli. Boriss Džonsons paliek savā vietā Pirmdien, 6. jūnijā, sagrīļojās britu premjerministra Borisa Džonsona amata krēsls, kad 54 deputāti jeb 15% no Toriju partijas frakcijas Parlamentā iesniedza neuzticēšanās rakstus frakcijas darbību regulējošajai institūcijai, sauktai par „Komiteju 1922”, pieprasot frakcijas neuzticības balsojumu premjeram. Iemesls ir joprojām gruzdošais t.s. „Ballīšu skandāls”, kas izcēlās pagājušā gada nogalē, kad presē parādījās ziņas, ka strikto pandēmijas ierobežojumu laikā ministru kabinetā un citās valdības iestādēs rīkotas ballītes, kurās šie ierobežojumi pārkāpti. Šais saviesīgajos notikumos aktīvi piedalījies arī premjers. Kā uzsver Džonsona kritiķi, premjerministrs grāvis fundamentālus britu politiskās kultūras principus, un šāda rīcība valdības galvam ir nepieņemama. Kā vēl viens iemesls tiek minēti signāli par to, ka Lielbritānija varētu vienpusēji atkāpties no dažiem t.s. Ziemeļīrijas protokola noteikumiem. Protokols regulē Ziemeļīrijas īpašo statusu pēc Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības, un tā vienpusēja nepildīšana būtu smags trieciens Londonas starptautiskajam prestižam. Uzticības balsojums Toriju frakcijā notika pirmdienas vakarā, un premjers to izturēja ar 211 balsīm par viņu un 143 balsīm pret. Lai gan daudzi izteikušies, ka rezultāts ir labāks nekā cerēts, tiek atzīmēts, ka premjerministru neatbalsta vairāk nekā 40% no paša frakcijas, un šāda statistika pagātnē nozīmējusi drīzu varas perioda galu. Konkrēti, premjerministre Terēza Meja, kura piedzīvoja šādu balsojumu 2018. gada decembrī ar nedaudz labāku rezultātu kā Boriss Džonsons tagad, atkāpās no amata pusgadu vēlāk. Tiesa, pašreizējā situācija ir atšķirīga, jo Eiropā norit pilna mēroga karš, kurā Lielbritānija ieņem striktu un pārliecinošu pozīciju, vārdos un darbos atbalstot agresijas upuri Ukrainu. Diezgan nepārprotami, Borisa Džonsona personībai ir liela nozīme šīs pozīcijas īstenošanā. Kā izteicies Lielbritānijas izglītības ministrs Nadīms Zahavi, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzzinot balsojuma rezultātu, noteikti esot aiz priekiem triecis dūri gaisā. Brīvības čuksti Kazahstānā Svētdien, 5. Jūnijā, Kazahstānas balsstiesīgie iedzīvotāji devās pie vēlēšanu urnām, lai referendumā paustu attieksmi pret vairākiem nozīmīgiem valsts pamatlikuma labojumiem. Dalība referendumā nedaudz pārsniedza 68%, no kuriem vairāk nekā 77% balsoja par piedāvātajiem konstitūcijas labojumiem. Pēc asiņainajiem nemieriem šī gada janvārī, kuros dzīvību zaudēja vairāk nekā 200 cilvēku un kas tika apspiesti ar Krievijas karaspēka palīdzību, Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs paziņoja, ka apsver iespēju reformēt valsts konstitucionālo kārtību, mainot superprezidentālo varas modeli uz prezidentālu ar nopietni palielinātu parlamenta lomu. Iepriekšējais referendums Kazahstānā notika 1995. gadā, un tolaik apstiprinātā konstitūcija kalpoja par likumisko rāmi autoritārajai varai, kuru īstenoja agrākais prezidents Nursultāns Nazarbajevs. 2019. gada martā viņš atstāja amatu, faktiski ieceldams Tokajevu par savu sekotāju un saglabādams lielu ietekmi. Eksprezidents palika Nacionālās Drošības padomes priekšsēdētāja amatā, viņam tika piešķirts „Nācijas līdera” jeb elbasi tituls. Vēl vairāk Nazarbajeva ietekmi pastiprināja viņa ģimenes klana un tam pietuvināto atrašanās nozīmīgās valsts vadības un biznesa pozīcijās. Šī situācija strauji mainījās janvārī, kad nemieru laikā un tūlīt pēc tam prezidents Tokajevs atcēla Nazarbajevu no Drošības padomes priekšsēža amata un daudziem „Nazarbajeva cilvēkiem” nācās pamest amatus valsts struktūrās. Nazarbajeva un viņa klana ietekmes mazināšana ir galvenais motīvs, kuru daudzi ārvalstu mediji uzsver referenduma sakarā. Konstitūcija vairs neparedz „elbasi” statusu, un atsevišķs labojums liedz prezidenta radiniekiem ieņemt valsts amatus. Tāpat referendumā apstiprinātie grozījumi nozīmīgi palielina Kazahstānas rajonu, galvaspilsētas un lielo pilsētu administratīvo vadītāju neatkarību no centrālās varas, nosakot prezidenta nominēto vadītāju apstiprināšanu pilsētu tiešās vēlēšanās un rajonu pārstāvju asambleju balsojumos. Labojumi liedz arī tiesnešiem, militārpersonām, valsts drošības institūciju darbiniekiem un dažām citām valsts ierēdņu kategorijām darboties politiskajās partijās. Vēlēšanu sistēma tiek mainīta no proporcionālas un jauktu. Serbija – starp Eiropu un Krieviju 6. jūnijā pasauli aplidoja ziņa, ka nevarēs notikt agrāk plānotā Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vizīte Serbijā un sarunas ar Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču. Kā zināms, Serbija ir valsts bez pieejas jūrai un vienīgā reģiona valsts, kas nav dedz Eiropas Savienības, nedz NATO locekle. Nokļūšana serbu gaisa telpā tādējādi iespējama tikai ar kaimiņvalstu atļauju, un neviena no tām nav devusi šo iespēju agresorvalsts Krievijas ārlietu resora vadītājam. Tas jau atkal saasinājis uzmanību uz Serbiju kā reģiona autsaideru eiropeiskās integrācijas ziņā un Krievijai sevišķi simpatizējošu valsti. Belgradas un Maskavas īpašajām saiknēm ir sena vēsture. Krievija, pozicionējot sevi kā visu kādreizējās Osmaņu impērijas pareizticīgo aizstāvi, balstīja Serbiju tās cīņā pret turku virskundzību. Serbijas alianse ar Krieviju lielā mērā bija iemesls tam, ka konflikts starp Serbiju un Austroungāriju 1914. gadā eskalējās par Pirmo pasaules karu. Pagājušā gadsimta nogalē pagātnes simpātijas ieguva jaunu iekrāsojumu, krievu un serbu nācijām saskatot zināmu likteņa līdzību Padomju Savienības un Dienvidslāvijas Sociālistiskās federatīvās republikas sabrukumā. Serbijai bija līdzīga „vecākā brāļa” vieta Dienvidslāvijā kā Krievijas Federācijai Padomju Savienībā. Kā zināms, etniski jauktajos Dienvidslāvijas apgabalos pēc valsts sabrukuma notika asiņaini konflikti, kuros serbu iedzīvotāji, ne bez Belgradas valdības atbalsta, izrēķinājās ar saviem horvātu, bosniešu un albāņu līdzpilsoņiem. Krievija starptautiskās diplomātijas arēnā šai ziņā allaž ieņēmusi Serbiju atbalstošu pozīciju. Sevišķi asi Maskava nosodījusi NATO īstenoto Serbijas bombardēšanu 1999. gadā, kuras mērķis bija nepieļaut albāņu minoritātes masu slepkavības toreizējā Serbijas provincē Kosovā. Šo bombardēšanas akciju Kremlis regulāri piesauc kā NATO agresijas piemēru un, attiecīgi, attaisnojumu savai agresijai pret Ukrainu. Pašā Serbijā 1999. gada notikumi bija par iemeslu bijušā dienvidslāvu komunistu līdera un vēlākā autoritārā Serbijas vadītāja Slobodana Miloševiča režīma krišanai. 21. gadsimta pirmā desmitgade iezīmēja valsts virzību uz integrāciju Eiropas Savienībā, ko gan apgrūtināja politiskās sistēmas nestabilitāte, proeiropeisko spēku sadrumstalotība, augsts korupcijas un organizētās noziedzības līmenis. Ciktāl ātra integrācija nenotika, serbu sabiedrībā proeiropeisko entuziasmu pakāpeniski nomainīja apātija un skepse, un attiecīgi pieauga nacionālistiskas tendences. 2012. gadā par Serbijas prezidentu tika ievēlēts nacionālistiskais politiķis Tomislavs Nikoličs, divus gadus vēlāk viņa dibinātā nacionālpopulistiskā Serbijas Progresīvā partija, koalīcijā ar vairākām sīkpartijām, ieguva vairākumu parlamentā un saglabā šīs pozīcijas līdz šodienai. Pēc 2014. gada partijas vadībā pamazām izvirzījās jurists un žurnālists Aleksandars Vučičs, kurš 2017. gadā tika ievēlēts par Serbijas prezidentu. Viņa politika tiek raksturota kā manevrējoša, cenšoties saglabāt dialogu ar Eiropas Savienību, taču tajā pašā laikā uzturot ciešas attiecības ar Krieviju un arī Ķīnu. Serbijas iekšpolitika sakarā tiek paustas bažās par demokrātijas kvalitāti, norādot uz iespējamām manipulācijām vēlēšanās un opozīcijas ierobežošanu. Šī gada aprīlī notikušajās prezidenta vēlēšanās Vučičs atkal svinēja pārliecinošu uzvaru. Vienlaicīgi sarīkotajās parlamenta ārkārtas vēlēšanās Serbijas Progresīvā partija gan pirmoreiz kopš 2014. gada zaudēja parlamenta vairākumu un šobrīd mēģina izveidot koalīcijas valdību. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Atgriežamies pie Centrālāzijas valstīm. Un konkrēti pie vienas no divām pasaules valstīm, kuras ir divkārši zemes ieskautas. Ir nepieciešams izbraukt cauri divām citām valstīm, lai no Uzbekistānas nokļūtu pie jūras vai okeāna. Var braukt cauri Turkmenistānai, Tadžikistānai, Kazahstānai, Afganistānai vai Kirgizstānai. Bet tāpat nenokļūt vēl pie jūras, jo šīs valstis arī ir zemes ieskautas. Otra valsts, kas ir līdzīgā situācijā kā Uzbekistāna ir tikai Lihtenšteina. Uzbekistāna gan nav zināma tikai ar šo ģeogrāfisko īpatnību. Vēl viena nacionālā īpatnība esot šajā valstī, ka rokasspiedienu drīkst veikt tikai starp diviem vīriešiem. Sasveicinoties ar sievieti, vīrieša pienākums ir uzlikt roku uz sirds un paklanīties. Tas līdzīgi, kā cita tradīcija – vērtīgāko viesi sēdināt vistālāk prom no ieejas mājā. Šī pat šķiet, visnotaļ jauka tradīcija. Reģions, kas pašlaik ir Uzbekistāna, savulaik bija daļa no Persijas impērijas, kuru Aleksandrs Lielais iekaroja aptuveni 4. gadsimtā pirms mūsu ēras. Un valstī ar tik senu vēsturi, kā Uzbekistāna, ir arī pilsētas, kas ir tūkstošiem gadu vecas. Slavenākā no tām ir Samarkanda, kura tiek dēvēta par vienu no vecākajām pilsētām pasaulē. Tomēr, skatoties uz Uzbekistānas moderno vēsturi, noteikti jāmin tās iekļaušana Padomju Savienībā 1924. gadā, neskatoties uz ilgstošu pretošanos boļševikiem. Un 1991. gadā, kā visas postpadomju valstis, Uzbekistāna ieguva neatkarību un 25 gadus valsti vadīja zināmais Isloms Karimovs. Neatkarības iegūšana gan būtiski nemainīja ekonomiskās pārvaldes formu valstī. Privātīpašums tika ieviests, bet valsts neatteicās no plānveida ekonomikas. Valsts naudas tērēšana uz subsīdijām ražošanai, kā arī cenu kontrole un pat ražošanas kontrole ir tikai dažas no lietām, kurās Uzbekistānas valdība saglabā savu tiešu ietekmi. Galvenie eksporta partneri Uzbekistānai ir no vienas puses pārsteidzoši, piemēram, Šveice un Lielbritānija. No otras puses, nekas nepārsteidz, piemēram, Krievija, Ķīna, Kazahstāna, Turcija. Galvenās eksporta preces ir zelts, dabasgāze, kokvilnas šķiedras, varš, etilēna polimēri. Zelts veido vairāk nekā 44% no valsts kopējā eksporta. Runājot par valsts jaunāko vēsturi, 2016. Gadā pie varas nāca prezidents Šavkats Mirzijojevs, kurš vēlējās paplašināt iespējas maziem un vidējiem uzņēmumiem un par prioritāti uzskatīja ārvalstu tiešo investīciju palielināšanu. Respektīvi, sāka modernizēt valsts ekonomiku. Tomēr Uzbekistāna vēl jo projām ir relatīvi agrāra valsts – gandrīz 18% no IKP ir lauksaimniecība, un sektorā strādā apmēram 26 procenti valsts darbaspēka.  Lauksaimniecība joprojām ir galvenokārt vērsta uz kokvilnu, ko tik aktīvi sāka audzēt un apstrādāt padomju periodā. Šis tā saucamais “baltais zelts” veido būtisku daļu valsts eksporta. Katru gadu aptuveni miljons studentu un valsts amatpersonu ir spiesti vākt kokvilnu valdībai Uzbekistānas kokvilnas laukos. Par kokvilnas nozīmi Uzbekistānas ekonomikā, politikā un sabiedrībā vairāk stāsta TVNET žurnālists un asociētais pētnieks Latvijas Ārpolitikas institūtā Artūrs Bikovs. Kopumā skatoties uz Uzbekistānas attīstību, var teikt, ka valsts turpina modernizēties un attīsties. Apvienoto Nāciju Organizācijas 2020. gada ziņojumā ir konstatēts liels progress ceļā uz ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu. Vēl raidījumā pievēršanas Arāla jūras traģiskajam liktenim. Arāla jūra, kas atrodas starp Uzbekistānu un Kazahstānu, kādreiz bija ceturtā lielākā iekšzemes jūra uz mūsu planētas. To piepildīja Amudarjas un Sirdarjas upes, kas mākslīgi tika aizvirzītas prom. Kopš 20. gadsimta 60. gadiem jūra/ ezers pakāpeniski sarūk pēc tam, kad upes padomju irigācijas projektu ietvaros tika novirzītas kokvilnas lauku apūdeņošanai. Plaša ķīmisko pesticīdu un mēslošanas līdzekļu izmantošana ir vēl vairāk piesārņojusi reģionu. Arāla jūras izžūšana tiek dēvēta par vienu no planētas vissliktākajām vides katastrofām. Daļas no bijušā ezera tagad saucas Aralkuma tuksnesis. Piecdesmit gadu laikā ezers ir gandrīz pilnībā izzudis, radot ekonomiskās problēmas, jo tradicionālā zvejniecība ir gandrīz pilnībā izzudusi. Radot arī veselības problēmas apkārtējiem iedzīvotājiem piesārņojuma dēļ, jo jūrā iegāztais mēslojums un citas indīgās vielas tagad, kad tas ir tuksnesis, ar vēja palīdzību tiek aizpūsti un nonāk plaušās un pārtikā lielam skaitam cilvēku.

Šoreiz dodamies uz devīto lielāko valsti pasaulē un lielāko valsti Centrālāzijā, valsti, kurai nav tiešas piekļuves jūrai. Vienu no divām līdz šim neaplūkotajām “stānām” reģionā – tā ir Kazahstāna.  Par Kazahstānu mēs bijām ieplānojuši runāt jau pirms kāda laika, kad vēl nekas neliecināja par visai satraucošu gada sākumu šajā visādi citādi diezgan stabilajā valstī. Energoresursu cenu kāpums, nepieredzēti plaši protesti, pēc tam jau vardarbīgas sadursmes, varas iestāžu ēku ieņemšana, dedzināšana un demolēšana, ārkārtas stāvoklis, sabiedroto miera uzturēšanas spēku ievešana un tā dēvētās pretterorisma operācijas noslēgšana 10 dienu laikā, ārvalstu spēku izvešana un tīri teorētiska atgriešanās pie normalitātes. Neskatoties uz to, ka tā ir iekšzemes valsts, Kazahstānai tomēr ir sava jūras flote. Kazahstānas jūras spēki darbojas Kaspijas jūrā un tie pat ir aptuveni trīs tūkstošu cilvēku lieli, tai ir kādi 14 kuģi. Par “stānām” jeb zemēm, turpinot, Kazahstānas nosaukumu var burtiski tulkot kā "klejotāju zeme". Nosaukums "kazahs" cēlies no seno turku vārda qaz, kas nozīmē "klejot". Un kā jau iepriekš stāstījām, persiešu sufikss -stan nozīmē "zeme". Un šajā klejotāju zemē pašlaik dzīvo 19 miljonu iedzīvotāju. Tāpēc visai loģiski, ka tai ir arī viens no zemākajiem iedzīvotāju blīvumiem pasaulē. Tas nozīmē, ka valstī ir aptuveni seši cilvēki uz kvadrātkilometru. Salīdzinājumā – Latvijai tie ir ap 30 cilvēki uz kvadrātkilometru. Iespējams, ka šī attālā dzīvošana vienam no otra ļauj Kazahstānai būt arī vienai no multikulturālākajām valstīm pasaulē, faktiski Kazahstānā dzīvo 120 etnisko grupu un tautību. Visvairāk – 64 procenti, protams, ir kazahi, kuriem seko citas lielākās etniskās grupas - krievi, ukraiņi un uzbeki. Iepriekšējos divos raidījumos stāstījām par to, cik valsts iedzīvotājiem ir svarīga “nācijās tēvu” klātesamība. Arī Kazahstānas gadījumā šis tēvu elements caurvij valsts vēsturi. Piemēram, vēl hanu laikā Kazahstānu stipri ietekmēja  Ablaihans, kura vārdā arī nosaukta universitāte Kazahstanā. Viņa darbības mērķis bija izveidot spēcīgu un neatkarīgu Kazahstānas valsti, stiprināt kazahus, popularizējot islāmu un džihāda koncepciju visā valstī, kā centienus pretoties svešām varām. Uz kādu laiku viņam arī izdevās kazahus apvienot vienā valstī, turklāt viņš arī atteicās atzīt Krievijas impērijas protektorātu. Tomēr ar daudz stiprāku personības kultu Kazahstānas vēsturē ir iegājis pēc neatkarības atgūšanas pirmais Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs, kurš vadīja valsti 30 gadus. Viens neliels un „maznozīmīgs” apstiprinājums šī cilvēka personības kultam ir fakts, ka Kazahstāna pārdēvēja savu galvaspilsētu Astanu par Nursultanu. Protams, tieši par godu Nursultanam Nazarbajevam. Un tas notika salīdzinoši nesen - 2019. gadā, kad viņš 78 gadu vecumā visai negaidīti atkāpās no amata. Galvaspilsētas pārdēvēšana gan nebija vienīgais. Tika pārdēvēta arī universitāte un lidosta. Tomēr pēc šī gada sākuma notikumiem var redzēt, ka “nācijas tēva” personības kults krasi samazinās. Piemēram, valsts lielākajā pilsētā Almati Nazarbajeva avēnijas ielu zīmes tika nojauktas un Nazarbajeva statujas gāztas. Pēdējo nedēļu notikumi liecina, ka arī Nazarbajeva ļoti ietekmīgās ģimenes klātbūtne pašreizējā politiskajā dzīvē strauji mazinās, ģimenes locekļiem un tuviniekiem pametot ietekmīgus amatus. To, kā Nazarbajeva atkāpšanās tika uztverta sabiedrībā, kāda ir attieksme pret jauno valdību un kā “nācijas tēvu elements” caurvij valsti, lūdzām skaidro Aižana Artikbajeva, doktorante no Satbajeva universitātes  Kazahstānā.

* Kazahstānā vairākus simtus protestu dalībniekus plāno apsūdzēt terorismā * Strauji aug ārvalstu filmu veidotāju interese par filmēšanas iespējām Latvijā; kino industrija sagaida lielāku līdzfinansējumu tam * Kamaniņbraucējs Aparjods izcīna sudrabu Eiropas čempionātā, Bots un Plūme - bronzu

Viesos Latvijas nacionālas izlases un FK "Oleksandria" spēlētājs Kaspars Dubra. Par Ukrainu un tās čempionātu, "Skonto", "Ventspils", BATE un Kazahstānas laikiem. Par Latvijas izlasi un to, kāpēc netika pie līguma par pusotru miljonu trīs gados

* Pandēmijas patlaban emigrācijas viļņa nav, taču dzimtenē atgriežas pēdējā desmitgadē mazākais cilvēku skaits * Sola meklēt risinājumu tam, ka uzvārda maiņas gadījumā, vakcinācijas sertifikātu pielāgo vien divu nedēļu laikā * Pašvaldības policijai trūkst vienotu standartu * Kazahstānā sāks izvest miera uzturētājus un prezidents runā par reformām

ASV - Krievijas savstarpējās sarunas. Notikumu attīstība Kazahstānā. Eiropas Savienības valstīs gaidāmās vēlēšanas un to ietekme uz ES kopējo politiku. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Draudīgās sarunas Pirms Krievijas un Savienoto Valstu drošības sarunu pirmā raunda, kas pirmdien notika Ženēvā, Šveicē, abu pušu pozīcijas bija visai tālas. Krievija turpināja uzstāt uz savu ultimatīvo prasību pieņemšanu, pie tam drīzos termiņos, pretējā gadījumā solot ķerties pie „militāri tehniskiem risinājumiem”. Kā izteicās Krievijas delegācijas vadītājs, ārlietu ministra vietnieks Sergejs Ribakovs, Maskava neielaidīšoties mēnešiem un gadiem ilgā diskusiju procesā. Savukārt Savienotās Valstis, kuras Ženēvā pārstāvēja valsts sekretāra vietniece Vendija Šermana, pauda gatavību apspriest tikai raķešu izvietošanas un militāro mācību ierobežošanas jautājumus. Jau pirms sarunu sākuma visiem bija nepārprotami skaidrs, ka nekāds straujais progress te nav gaidāms, kas arī apstiprinājās. Kā liecina paziņojumi pēc Ženēvas tikšanās, abas puses ir atkārtojušas savus jau agrāk paustos brīdinājumus. Savienotās Valstis – par ļoti nopietnām ekonomiskajām sankcijām, ja Krievija uzbruktu Ukrainai, kā arī plašu palīdzību šādā gadījumā Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Savukārt Krievija – par turpmāku militāro spēju kāpināšanu. Kā pēc sarunām norādīja Krievijas delegācijas vadītājs, viņš neredzot politisko gribu no Savienoto Valstu puses apspriest Krievijai būtiskos jautājumus, tomēr novērtējot, ka amerikāņu puse uztvērusi Krievijas priekšlikumus ļoti nopietni. Vendija Šermana, jautāta, vai, viņasprāt, Krievijas puse vispār tiecas pēc diplomātiska risinājuma, atbildēja – „to mēs redzēsim”. Šodien abas delegācijas pārcēlušās uz Briseli, kur notiks sarunas NATO un Krievijas padomes formātā, savukārt ceturtdien Vīnē šie paši jautājumi tiks apspriesti Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas vēstnieku sanāksmē. Vīnes sarunas, tātad, ir vienīgās, kurās piedalās arī Ukraina, kuras drošības un suverenitātes jautājums ir visu šo diplomātisko procesu degpunktā. Kazahstāna. Vai desmit dienās viss galā? Situācija Kazahstānā, kas augstāko eskalāciju sasniedza pirms nedēļas, turpināja attīstīties strauji un lielā mērā neprognozējami. 5. janvārī, kad demisionēja valdība un bijušais prezidents Nursultans Nazarbajevs pameta Kazahstānas Drošības padomes priekšsēdētāja amatu, protesti valsts lielākajā pilsētā Almati kļuva arvien vardarbīgāki. Protestētāji ieņēma un aizdedzināja pilsētas pašvaldības ēku, valdošās partijas „Nūr Otan” – tulkojumā „Mirdzošā Dzimtene” – biroju; ieņēma lidostu, kur pārtrauca aviācijas reisus. Kā pilsētā, tā lidostā notika demolēšana un zādzības ar ielaušanos, automašīnu dedzināšana. Taldikhorganas pilsētā tika nogāzts bijušā prezidenta Nazarbajeva piemineklis. Tās pašas dienas vakarā Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs vērsās ar palīdzības lūgumu pie Kolektīvās drošības līguma organizācijas. Šajā organizācijā bez Kazahstānas ietilpst arī Krievijas Federācija, Baltkrievija, Armēnija, Kirgīzija un Tadžikistāna. Palīdzības lūgums tika pamatots ar apgalvojumu, ka valstī darbojoties ārzemēs sagatavotu un no vienota centra vadītu teroristu vienības, kuras mēģina gāzt likumīgo valsts varu. Nekādi nopietni pierādījumi šādiem apgalvojumiem joprojām nav publiskoti.  Jau nākamajā dienā, 6. janvārī, Kazahstānā ieradās vairāki tūkstoši Krievijas īpašo uzdevumu vienību karavīru, vēl vairāk turpināja ierasties nākamajās dienās, un līdz 8. janvārim varas iestādes jau pilnībā kontrolēja situāciju Almati. Mierīgi protesti notika vairākās pilsētās naftas ieguves reģionos Kazahstānas rietumdaļā, kur tie arī bija sākušies 2. janvārī. Vakar prezidents Tokajevs paziņoja, ka nekārtības valstī esot izbeigtas un 13. janvārī sākšoties līgumorganizācijas spēku izvešana. Tāpat tika izveidota jauna valdība ar agrāko pirmo vicepremjeru Alihanu Smailovu priekšgalā. Vairāki iepriekšējā kabineta ministri ir nomainīti, un viens no viņiem – agrākais Nacionālās drošības komitejas priekšsēdētājs Karims Masimovs – arestēts un apsūdzēts valsts apvērsuma plānošanā. Arvien vairāk pazīmju liecina par to, ka pagājušajās desmit dienās notikusi cīņa Kazahstānas varas virsotnē. Bijušais prezidents Nazarbajevs, pēc visa spriežot, pametis valsti līdz ar ģimeni, un vakar prezidents Tokajevs pavēlējis apturēt atkritumu pārstrādes koncerna „Operator ROP” darbību; ir ziņas, ka šīs kompānijas galvenā īpašniece ir bijušā prezidenta meita Alija Nazarbajeva. Apkopojot trauksmaino desmit dienu bilanci Kazahstānā, tās prasījušas 164 cilvēku dzīvības, vairāki tūkstoši ievainoti, varas iestāžu arestēto skaits tuvojas desmit tūkstošiem.   Ko sola Eiropas vēlētāju politiskās izšķiršanās šai gadā? Priekšvēlēšanu kampaņa ir sākusies – šāds secinājums parādījies Francijas medijos pēc samērā nenozīmīga incidenta Parīzē. Vecgada vakarā, atzīmējot Francijas prezidentūras pusgada sākumu Eiropas Savienības Padomē, Parīzes Triumfa arkā franču trikoloru nomainīja Eiropas Savienības zili zvaigžņotais karogs. Tas izraisīja sašutuma pilnus pārmetumus par nācijas vēsturiskā mantojuma un kritušo varoņu piemiņas noniecināšanu no trīs labējo politiķu puses. Izdevums „Libertation” visu trijotni attēlojis karikatūrā: „Nacionālās apvienības” līderi Marinu Lepēnu beretē ar bageti, vīna pudeli un desas luņķi rokās, Republikāņu partijas kandidāti Valerī Pekresu Žannas d'Arkas bruņās un labējo radikāli Eriku Zemmūru ar Napoleona cepuri galvā. Visi trīs kariķētie, pēc šī brīža reitingiem spriežot, varētu būt sīvākie prezidenta Makrona sāncenši aprīlī paredzētajās prezidenta vēlēšanās, kuras, nenoliedzami, ietekmēs ne vien Francijas, bet visas Eiropas Savienības politisko klimatu. Emanuēls Makrons savu spožo kampaņu iepriekšējās vēlēšanās balstīja lielā mērā vēstījumā par savienības kopējiem mērķiem – spēcīgāku, suverēnāku un pašpietiekamāku Eiropu, sevi pozicionēdams kā šo mērķu īstenotāju. Francijas līdera centienus tagad aizēnojusi cīņa ar pandēmiju, un prezidenta vēlēšanas aprīlī, kā arī parlamenta vēlēšanas jūnijā lielā mērā noteiks viņa pārstāvēto ideju nākotni Eiropas Savienības politikā. Katrā ziņā Vācijas jaunā ārlietu ministre no Zaļo partijas, kanclera Olafa Šolca „luksofora koalīcijas” locekle Annalēna Bērboka jau apstiprinājusi savas valdības gatavību atbalstīt Francijas līderi viņa Eiropas politikas centienos. Runājot par decembrī izveidotās Vācijas valdības ārpolitiku kopumā, šķiet apstiprināmies pieņēmums, ka tā varētu būt salīdzinoši striktāka savā attieksmē pret Krieviju un Ķīnu. Pamanāms signāls šai sakarā ir kanclera Šolca Jaungada runā iekļautie atbalsta apliecinājumi Ukrainai, kas ir visai neierasts žests. No citām nākamgad gaidāmajām vēlēšanām Eiropas Savienībā uzmanība noteikti būs pievērsta Ungārijas parlamenta vēlēšanām aprīlī. Visas nozīmīgākās opozīcijas partijas no labēji konservatīvajiem līdz sociālistiem beidzot apvienojušas spēkus priekšvēlēšanu apvienībā, lai mēģinātu atstumt no varas tur demokrātiskiem un ne sevišķi demokrātiskiem līdzekļiem pamatīgi iecementējušos premjerministra Viktora Orbāna partiju „Fidesz”. Pēc aptauju datiem spriežot, apvienībai „Vienoti Ungārijai” ar viņu kandidātu Pēteru Mārki-Zaju priekšgalā tas varētu pat izdoties. Kas attiecas uz septembrī gaidāmajām Zviedrijas parlamenta vēlēšanām, tad tās, kā lēš, ar lielu varbūtību varētu noslēgties ar kārtējo mazākuma valdību, ciktāl nedz pašreiz valdošie sociāldemokrāti ar premjerministri Magdalēnu Andešsoni priekšgalā, nedz mērenie ar savu līderi Ulfu Kristersonu joprojām nebūs gatavi veidot koalīciju ar galēji labējo „Zviedru demokrātu” partiju. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

* Krievija neatsakās no izvirzītajām drošības garantiju prasībām, bet ASV uzsver, ka tās nav izpildāmas. Sarunas Ženēvā turpinās. * Kazahstānas prezidents protestus dēvē par valsts apvērsuma mēģinājumu * Pēc novadu reformas Ropažu novadā nav nodrošināta satiksme starp administratīvo centru un visiem pagastiem. * Apstiprina sabiedrisko mediju galvenās redaktores

Kazahstānā masu nekārtībās aizturēti kopumā vairāk nekā 5000 cilvēku * ASV un Krievijas sarunas tiks sāktas jau šovakar. * Kamaniņu sportisti noslēdz Pasaules kausa posmu Siguldā

Kazahstānas valdībā gaidāmas pārmaiņas; situācijai stabilizējoties, pakāpeniski plānots atjaunot dažādus finanšu pakalpojumus Latvijā vēl 1010 Covid-19 gadījumi Šici Siguldā uzvar Sprinta kausā; Aparjodam sudrabs

* Pēdējā laikā izgaismotie ārstu iespējamie pārkāpumi raisījuši ekspertu diskusiju, kā uzlabot mediķu un pacientu attiecības * Valsts meža dienests reformu priekšvakarā. Simtiem darbinieku ceļ trauksmi, bet vadība bažas noraida * Kazahstānas prezidents sola likvidēt visus teroristus

* Valdība pagarina ārkārtējo situāciju: sertifikātiem būs derīguma termiņš, par atteikšanos no auduma maskām lems vēlāk * Trauksme Valsts meža dienestā: simtiem darbinieku iebilst pret reformām, kuru dēļ atlaidīšot īstā darba veicējus un pazudināšot mežus * Rietumvalstis aicina pārtraukt vardarbību Kazahstānā

  Notikumu eskalācija Kazahstānā. Krievijas ultimāts NATO, notiekošais Āzijas reģionā – Honkongā, Ķīnā un Taivānā. Temati, ko raidījumā Divas puslodes pārrunājam ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču. Reģiona drošība – Krievijas žesti un prasības Pagājušais gads nesa jaunu eskalāciju Krievijas agresijā pret Ukrainu, kas dažus iepriekšējos gadus šķita nobremzēta. Novembra vidū jau otro reizi gada laikā tika ziņots par Krievijas bruņoto spēku koncentrēšanu Ukrainas robežu tuvumā, uz ko rietumvalstis reaģēja ar brīdinājumiem iebrukuma gadījumā izvērst pret Krieviju nopietnas sankcijas. Jauns pavērsiens procesā iestājās decembra vidū, kad Maskava publiskoja savus variantus nolīgumiem ar Savienotajām Valstīm un NATO, kas acīmredzot materializē tās drošības garantijas, par kurām jau kādu laiku runā Kremlis. Krievijas versijā Ziemeļatlantijas aliansei un ASV būtu ne vien jāgarantē Ukrainas un jebkuras citas Austrumeiropas valsts neuzņemšana NATO un jāpārtrauc ar šīm valstīm divpusēja militārā sadarbība, bet arī jāatvelk vecāko alianses dalībvalstu spēki no to dalībvalstu teritorijas, kuras aliansē iestājās pēc 1997. gada. Krievija no savas puses nepiedāvā kādas nozīmīgas militāri stratēģiskas piekāpšanās, vien abpusēju raķešu spēku atvilkšanu, militāro mācību apjoma ierobežošanu un dažus risinājumus nejaušu incidentu novēršanai NATO un Krievijas spēku saskarsmes zonā. Faktiski Kremlis vēlas diktēt Ziemeļatlantijas aliansei tās tālākās attīstības noteikumus un panākt, ka NATO drošības garantijas dalībvalstīm postpadomju telpā kļūtu lielā mērā nominālas. Lielum lielais vairums analītiķu atzīst šos uzstādījumus par principiāli nepieņemamiem, to pieņemšana pat nodēvēta par „NATO pašnāvību”. Tikām prezidents Vladimirs Putins un citas Krievijas amatpersonas pagājušajās nedēļās vairakkārt uzstājīgi norādījušas, ka viņu priekšlikumi būtu jāpieņem, pretējā gadījumā piesolot „militāri tehniskus atbildes soļus”. Krievijas un Savienoto Valstu sarunām par savstarpējās drošības jautājumiem 10. janvārī jāsākas Ženēvā, Šveicē; delegācijas vadīs ārlietu ministru vietnieki Vendija Šermana un Sergejs Ribakovs. Tikām 30. decembrī notika prezidentu Baidena un Putina telefonsaruna, pēc kuras Baltā nama paziņojumā tika uzsvērti Krievijas līderim izteiktie brīdinājumi neizvērst agresiju pret Ukrainu, savukārt Kremļa pārstāvji pauduši, ka sarunas galvenā tēma bijusi Maskavas pieprasītās drošības garantijas. Dienu pēc sarunas ar Putinu prezidents Baidens sazvanījies ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, no jauna apliecinot, ka Krievijas agresijai pret Ukrainu sekos apņēmīga rīcība no amerikāņu puses. Ķīnas faktors Pēdējās ziņas no Ķīnas pamatā saistās ar stingras mājsēdes ieviešanu nu jau divās valsts centrālās daļas pilsētās, ciktāl Covid-19 inficēšanās rādītāji pēdējā pērnā gada nedēļā sasnieguši augstāko līmeni kopš 2020. gada ziemas, kad Ķīnai izdevās nomākt epidēmiju savā teritorijā. Pēc oficiālās informācijas joprojām vien daži gadījumi milzīgajā valstī ir vīrusa omikrona variants, taču vai šo ārkārtīgi lipīgo mutāciju izdosies apturēt ar Ķīnai ierasti drakoniskajiem ierobežojumiem, nav zināms. Likmes ir augstas – februārī Pekinā plānotas ziemas olimpiskās spēles, kas, saprotams, ir ļoti nozīmīgs propagandas pasākums režīmam, bet jo sevišķi tā līderim Sjī Dziņpinam. Rudenī plānots Ķīnas Komunistiskās partijas 20. vistautas kongress, kuram jāapstiprina Sjī atrašanās partijas un valsts priekšgalā uz nākamajiem pieciem gadiem. Pandēmijas uzliesmojums, kas apdraudētu olimpiādes norisi, varētu nozīmīgi iedragāt varas konsolidācijas procesu, kuru vadonis īstenojis pēdējos gados. Ķīnas iekšienē tas izpaudies kā nežēlīgāka vēršanās pret opozīciju un informatīvās telpas kontrole. Represijām joprojām tiek pakļauta uiguru minoritāte Siņdzjanas provincē. Arvien dzelžaināks kļūst totalitārās varas tvēriens līdz šim autonomajā Honkongā, kur līdz ar gada beigām savu darbību pārtrauca pēdējie neatkarīgie mediji un tika novākta statuja 1989. gada Tjaņaņmeņas laukuma protestu upuriem. Arvien pieaugošu kontinentālās Ķīnas militārā spēka demonstrēšanu piedzīvo Taivāna, kuru Pekina, kā zināms, neatzīst par neatkarīgu valsti, bet gan par savas suverēnas teritorijas sastāvdaļu. Kā nesen intervijā telekanālam CNN atzinusi Taivānas prezidente Cai Inveņa, Ķīnas spiediens pieaugot ar katru dienu. Viss iepriekšminētais ir iemesls, kāpēc Savienotās Valstis, Lielbritānija, Austrālija un Kanāda paziņojušas par olimpiādes diplomātisko boikotu. Eiropas Savienības valstis gan šai ziņā ietur mērenāku pozīciju. Francijas prezidents Emanuēls Makrons paziņojis, ka diplomātiskais boikots ir pārāk maznozīmīgs, lai to īstenotu. Tikmēr Vācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka paziņojusi par savu individuālo lēmumu neapmeklēt Pekinas olimpiādi. To pašu paziņojis arī Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis, pret kura valsti Ķīna vērš nepieteiktu ekonomisko karu. Iemesls ir Lietuvas ārlietu resora atļauja Viļņā atvērt Taivānas pārstāvniecību, pie tam iekļaujot tās nosaukumā vārdu „Taivāna”. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šodien plānā ir ceļojums uz Kaspijas reģiona valsti Azerbaidžānas Republiku. Un sākam ar faktu, ka valsts galvaspilsēta Baku ir pasaulē ne tikai lielākā pilsēta, kas atrodas zem jūras līmeņa, bet arī zemākā galvaspilsēta pasaulē. Atrodas tā 28 metrus zem jūras līmeņa. Baku mēdz dēvēt arī par vēju pilsētu, kas pūš no Kaspijas jūras, kur par viesmīlību sūdzēties nevar. Un, kā izrādās, tēja esot sinonīms viesmīlībai Azerbaidžānā. Tradīcija nosaka, ka viesim nedrīkst ļaut iziet no mājas bez piedāvājuma iedzert tēju. Azerbaidžāna atrodas Kaukāza Austrumu daļā, pie Kaspijas jūras, kas ir pasaulē lielākā iekšzemes ūdenstilpne. Kaspijas jūras stratēģiskā nozīme ir tās enerģijas resursos. Jūrā ir lieli naftas un dabasgāzes krājumi gan atklātā jūrā, gan piekrastes atradnēs tuvākajā reģionā. Kaspijas jūras reģions vispār ir viena no pasaulē senākajām naftas ieguves vietām. Un šobrīd pēc ASV valdības aģentūru aprēķiniem Kaspijas jūrā varētu atrasties apmēram 48 miljardi barelu naftas un vairāk nekā astoņi triljoni kubikmetru dabas gāzes.  Azerbaidžānai šajā gadījumā piekrītošās rezerves ir apmēram 8,5 miljardi barelu naftas un gandrīz 1,5 triljoni kubikmetru gāzes. Pēc šā brīža jēlnaftas barela cenām tas nozīmē, ka Azerbaidžānai tikai naftas vien ir apmēram 560 miljardu eiro vērtībā. Te gan knifs, ka naftas cenas tradicionāli tiek rēķinātas ASV dolāros, bet mēs klausītāju ērtībai visu pārrēķinām eiro. Ieguvi gan apgrūtina gan novecojušās tehnoloģijas, gan attālums līdz nozīmīgākajiem tirgiem un patērētājiem un ar abām šīm lietām saistītais investoru trūkums. Turklāt starp piecām robežvalstīm notiek strīdi par to, kur vispār jūras robežas ir novelkamas. Un vienlaicīgi 2014.gadā Kaspijas reģions kopumā saražoja aptuveni 19,4% no kopējā pasaules jēlnaftas piedāvājuma. Krievija ir lielākā eksportētāja, kas 2014. gadā izveda aptuveni 66,4% no reģiona kopējā naftas eksporta, kamēr Azerbaidžāna aptuveni 6,5%. Naudas skaitļi jau izskatās vilinoši daudziem, bet te ir arī uzreiz jāmin negatīvie ekoloģiskie aspekti. Proti, Kaspijas jūra tiek pat dēvēta par stresa stāvoklī esošu ekosistēmu, jo piesārņojums ir nodarījis kaitējumu jūras sauszemes kopienām un ir izraisījis krasu zivju krājumu samazināšanos. Astrahaņas vides centrs Krievijā ir pierādījis toksisku vielu uzkrāšanos daudzu Kaspijas jūras ūdenstilpņu organismā. Azerbaidžānas ekonomika galvenokārt ir atkarīga no naftas eksporta. Veiksmīgais naftas eksports uz pasaules tirgu veicināja Azerbaidžānas attīstību un vienlaicīgi valsts ekonomika ir ļoti neaizsargāta pret naftas cenu satricinājumiem. Azerbaidžāna eksportē ne tikai naftu un dabasgāzi, bet arī vīnogas, augļus, dārzeņus, dzelzi un tēraudu. Galvenokārt uz Krieviju un Turciju. Ir skaidrs, ka labas kaimiņattiecības ir būtiskas ne tikai ekonomiskajai izaugsmei, bet arī politiskajai stabilitātei, drošībai un arī vides sakopšanai Kaspijas jūras reģionā. Pie Kaspijas jūras atrodas piecas valstis – Krievija, Kazahstāna, Turkmenistāna, Irāna un Azerbaidžāna. Un attiecības starp tām nav vienkāršas. Azerbaidžānai apkārt ir atrodama virkne valstu, ar kurām attiecības ir vienlīdz svarīgas. Un te nav runa tikai par Turciju, ar ko Azerbaidžānu saista spēcīgas etniskās, kultūras un vēsturiskās saites, kas tiekot pat skaidri postulētas kā “viena nācija divās valstīs”. Abām valstīm ir izveidojušās spēcīgas ekonomiskās saites un Turcija ir galvenais Azerbaidžānas naftas un gāzes eksporta kanāls. Turcija arī bija pirmā valsts, kas atzina Azerbaidžānas neatkarību 1991. gadā pēc Padomju Savienības sabrukuma un atbalstīja Azerbaidžānu tās nesenajā militārajā kampaņā Kalnu Karabahā. Par Azerbaidžānas “kaimiņpolitiku” kopumā lūdzām mums pastāstīt Gulnarai Atakišijevai, Rīgas Jurdiskās augstskolas padziļinātās profesionālās programmas dalībniece. Vēl viena lieta, ko mēs tomēr nespējam šajā raidījumā neaplūkot ir sieviešu vieta un loma Azerbaidžānas sabiedrībā. Azerbaidžāna ir musulmaņu valsts un 1918. gadā Azerbaidžāna kļuva par pirmo musulmaņu vairākuma valsti, kas piešķīra sievietēm vispārējas vēlēšanu tiesības Azerbaidžāna arī šobrīd tiek uzskatīta par vienu no dzimumu līdztiesīgākajām musulmaņu valstīm. Un vienlaicīgi valstī vēl jo projām ir sastopami arī dzimumā balstīti ierobežojumi un sieviešu diskriminācija. Vardarbība ģimenēs arī ir vēl jo projām izplatīta parādība. Tā bieži tiek uzskatīta par privāta rakstura jautājumu. Pētījumā “Vardarbība dzimuma dēļ Azerbaidžānā 2020” 64% aptaujāto atbalstīja dzimumu līdztiesībai, bet 28% no aptaujātajiem vienlaikus piekrīt, ka “sieviete dažreiz ir pelnījusi tikt sista”. Par sieviešu lomu Azerbaidžānas sabiedrībā lūdzām pastāstīt Zumai Jalilovai, Daudzveidības un iekļaušanas konsultantei Lielbritānijas kompānijā „Clear Company” un ilglaicīgai dzimumu līdztiesības jautājuma pētniecei no Azerbaidžānas. Rezumējot ir jāsecina, ka Azerbaidžāna noteikti nav valsts, ar kuru var nerēķināties reģiona politikā. Valsts resursos pieejamie naudas līdzekļi, pareizas un veiksmīgas to izmantošanas gadījumā, ļautu valsti modernizēt, veicināt ekonomikas daudzveidību un ielikt pamatus tās ilgtspējīgai attīstībai, kurā piedalītos visi valsts iedzīvotāji. Nafta un gāze ir tikai sēklas, lai izaudzētu kārtīgu tējas ražu, tēlaini izsakoties.

#DigitālāsBrokastis ziņu topā 5. novembrī stāsts par smadzeņu impantu, kas ļauj aklai sievietei atgūt minimālu redzi. "Micorost Teams" iet metaverse virzienā, Zoom — reklāmu. Tesla eksperimentāli Nīderlandē atver 10 "Supercharger" uzlādes punktus citiem elektroauto. 99% Latvijas jauniešu ikdienā regulāri izmanto internetu. Kazahstāna tomēr nevarēs dzēst Facebook saturu.

Šodienas epizodē Valdis ar Andri ir sašutuši par NBA zvaigžņu stila izjūtu, mēģina saprast kā var viens cilvēks likt izmainīt futbola komandas ēdienkarti un kuras komandas pārsteidza kungus Čempionu līgas pirmajā kārtā. Raidījuma Tēmas: - Akmens izcīna Bronzu PČ; - Pļaviņš atkal šķirās; - Avo Kēls pamet volejbola izlasi; - Rastorgujevam OS ies secen; - Mairim Briedim nolikts cīņas datums; - Čempionu līgas pirmās kārtas pārsteigumi; - Atbildīgas spēles Latvijas Kausa 1/2 fināli; - Robert Levandovska sieva; - Kazahstānas hokeja klubs aizliegs vārtsargu maiņas; - Tonija Kukoča slavas zāles runa; - Mančesteras ''United'' vairāk neēd saldos; - Padomju šaha leģenda prasa 5 milj. par seksismu; - #TautasNagla

Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, 1941. gada jūnija vidū vairāk nekā 15 tūkstošus Latvijas cilvēku sadzina vilciena vagonos un izveda uz ieslodzījuma vietām vai nometināja Sibīrijā un Kazahstānā. Tikai daļai no viņiem izdevās atgriezties mājās. Kultūras rondo tiešraide no Latvijas okupācijas muzeja. Šodien, 14. jūnijā, atceramies un godinām ikvienu 1941. gada deportācijās cietušo. Deportācijas gadadienas atceres projekta „Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14.jūnija deportācijām” ietvaros Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar visām Latvijas pašvaldībām izveidojusi interaktīvu tiešsaistes karti no 119 piemiņas vietām visā Latvijā, pie kurām šā gada 14. jūnijā tiks lasīti PSRS okupācijas režīma no Latvijas represēto vārdi un uzvārdi, tādejādi īstenojot Valsts prezidenta Egila Levita ieceri pieminēt un godināt ikvienu 1941. deportācijās cietušo. Latvijas Radio tiešraide no Latvijas okupācijas muzeja - vietas, kas ne tikai glabā dažādus priekšmetus un liecības par traģiskajiem vēstures notikumiem, bet arī paši aktīvi iesaistās to vākšanā un pētniecībā. Kā apliecinājums tam ir arī grāmata "Mēs tiksimies mūžībā", kuras simboliskā atvēršana notiek šī raidījuma laikā. Skan arī fragmenti no video liecībām, kuras ierakstījusi muzeja pētniece Lelde Neimane. Uz sarunu aicinām Okupācijas muzeja direktora padomnieku, vēstures doktoru Gintu Apalu. Viņš atgādina par notikumiem 1941.gadā laikā no 14.- 18. jūnijam, kad norisinājās deportācijas. Valsts prezidenta Egila Levita uzruna, pieminot pirms 80 gadiem deportācijās cietušos. Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība iepazīstina ar unikālu liecību - Talivalža Rozenšteina dienasgrāmatu. Viņa arī stāsta par piemiņas memoriālu “Vēstures taktīla” un gaidāmo muzeja pārcelšanos uz atjaunoto muzeja ēku. Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Evita Feldentāle un muzeja vadošā speciāliste Lelde Neimane stāsta par iegūtajām video liecībām. Par izdevumu "Mēs tiksimies mūžībā" stāsta tā sastādītāja Okupācijas muzeja galvenā krājuma glabātāja, direktora vietniece Taiga Kokneviča. Vēstures ekspozīcijas Cēsīs “Sirdsapziņas ugunskurs” vadītāja Elīna Kalniņa stāsta par piemiņas ekspozīciju Cēsīs. Latvijas okupācijas muzeja valdes pārstāvis, pētnieks Oskars Gruziņš iepazīstina ar savu pētījumu par kādu jūtīgu tematu par svešu valstu karavīru un vietējo meiteņu mīlestībā dzimušajiem “kara bērniem” okupētajā Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Atmiņu pētniece Vita Zelče runā par atmiņu kultūras nozīmīgumu. Digitālā karte, kurā lasāmi 1941. gadā izsūtīto vārdi, ir apskatāma internetā.    

Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, 1941. gada jūnija vidū vairāk nekā 15 tūkstošus Latvijas cilvēku sadzina vilciena vagonos un izveda uz ieslodzījuma vietām vai nometināja Sibīrijā un Kazahstānā. Tikai daļai no viņiem izdevās atgriezties mājās. Kultūras rondo tiešraide no Latvijas okupācijas muzeja. Šodien, 14. jūnijā, atceramies un godinām ikvienu 1941. gada deportācijās cietušo. Deportācijas gadadienas atceres projekta „Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14.jūnija deportācijām” ietvaros Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar visām Latvijas pašvaldībām izveidojusi interaktīvu tiešsaistes karti no 119 piemiņas vietām visā Latvijā, pie kurām šā gada 14. jūnijā tiks lasīti PSRS okupācijas režīma no Latvijas represēto vārdi un uzvārdi, tādejādi īstenojot Valsts prezidenta Egila Levita ieceri pieminēt un godināt ikvienu 1941. deportācijās cietušo. Latvijas Radio tiešraide no Latvijas okupācijas muzeja - vietas, kas ne tikai glabā dažādus priekšmetus un liecības par traģiskajiem vēstures notikumiem, bet arī paši aktīvi iesaistās to vākšanā un pētniecībā. Kā apliecinājums tam ir arī grāmata "Mēs tiksimies mūžībā", kuras simboliskā atvēršana notiek šī raidījuma laikā. Skan arī fragmenti no video liecībām, kuras ierakstījusi muzeja pētniece Lelde Neimane. Uz sarunu aicinām Okupācijas muzeja direktora padomnieku, vēstures doktoru Gintu Apalu. Viņš atgādina par notikumiem 1941.gadā laikā no 14.- 18. jūnijam, kad norisinājās deportācijas. Valsts prezidenta Egila Levita uzruna, pieminot pirms 80 gadiem deportācijās cietušos. Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība iepazīstina ar unikālu liecību - Talivalža Rozenšteina dienasgrāmatu. Viņa arī stāsta par piemiņas memoriālu “Vēstures taktīla” un gaidāmo muzeja pārcelšanos uz atjaunoto muzeja ēku. Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Evita Feldentāle un muzeja vadošā speciāliste Lelde Neimane stāsta par iegūtajām video liecībām. Par izdevumu "Mēs tiksimies mūžībā" stāsta tā sastādītāja Okupācijas muzeja galvenā krājuma glabātāja, direktora vietniece Taiga Kokneviča. Vēstures ekspozīcijas Cēsīs “Sirdsapziņas ugunskurs” vadītāja Elīna Kalniņa stāsta par piemiņas ekspozīciju Cēsīs. Latvijas okupācijas muzeja valdes pārstāvis, pētnieks Oskars Gruziņš iepazīstina ar savu pētījumu par kādu jūtīgu tematu par svešu valstu karavīru un vietējo meiteņu mīlestībā dzimušajiem “kara bērniem” okupētajā Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Atmiņu pētniece Vita Zelče runā par atmiņu kultūras nozīmīgumu. Digitālā karte, kurā lasāmi 1941. gadā izsūtīto vārdi, ir apskatāma internetā.    

Kas notiek mūsu apakšgrupā, tas ir vienkārši rosols! Kazahstāna uzvar Vāciju, kas atkal sabojā mūsu drošās izredzes. Tāpēc punkts pret ASV svarīgs, tiekamies šeit pēc spēles un ceram, ka ir “Uz Priekšu, Latvieši!”

Pasaules čempionāts teju pusē, bet Latvijai svarīgākās spēles sākās šodien. Sestā diena atkal pagāja ne bez pārsteigumiem - jaunais Lielbritānijas talants palīdz savai komandai tikt pie panākuma, savukārt Kazahstānas izlase līdzīgā spēlē izcīna panākum

Vai hokejs nav dažreiz lielisks, jo tas, kas notiek tagad PHČ ir brīnums. Latvija piedzīvojusi vēsturisku spēli pret Kanādu, kamēr Kazahstāna piedzīvo vēsturisku spēli pret mums (diemžēl) un “bullīšos” uzvar Somiju. Bet vai Itālijai pret mums veiksies tāpat kā viņiem Eirovīzijā, to uzzināsim pavisam drīz un tad tiekamies šeit, kur izrunāsim par to kurš mūs […]

Pasaules hokeja čempionāta otrā diena ir aiz muguras, taču arī tā nav pagājusi bez pārsteigumiem. Dāņi pārsteidza zviedrus, savukārt viens no Lielbritānijas hokejistiem, par spīti zaudējumam, ir ticis pozitīvas statistikas galvgalī.

Latvijas izlase ir izcīnījusi vēsturisku uzvaru pret Kanādas izlasi! Lotārs Zariņš atskatās uz vakardienas spēli un pastāsta par to kā izskatās Pasaules čempionāts izskatās no iekšienes. Apskatam šodienas spēles, kā arī Latvijas izlases spēli pret Kazahstānas izlasi.

Vakar piedzīvojām hokeja vēsturi, Latvija uzvar Kanādu. Šodien spēle pret Kazahstānu, vai spējam turpināt uzvaras vilni, kurš mūs pārsteidza šoreiz, un kā mēs izskatamies. Viss šovakar kopār Jums skatītāji! Uz priekšu…..Latvieši!

“Basketstudijas 2+1” kārtējais raidījums šoreiz nestandarta formātā, jo +1 lomā pārmaiņus iejūtas trīs Latvijas pārstāvji Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra sabraukumā Sarajevā.Valstsvienības rezultatīvākais spēlētājs februāra spēļu ciklā Mārtiņš Meiers stāsta par pirmajiem iespaidiem Sarajevā, pieredzi Kazahstānā, Nursultanas klubā, un dalās iespaidos par grieķu centra spēlētāju stila īpatnībām. Galvenais treneris Roberts Štelmahers paver priekškaru uz komandas taktikas “virtuvi” un ieskicē priekšā galvenos izaicinājumus spēlēs ar Grieķiju un Bosniju. LBS vīriešu izlašu koordinators Emīls Toms raksturo sadzīves apstākļus Sarajevā un pastāsta, kā izdevās panākt Eirolīgā spēlējošā Riharda Lomaža līdzdalību.55 minūtes par Latvijas vīriešu valstsvienības gatavošanos Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlēm.Mārtiņš Meiers00:00 - Otrā pilnā diena Sarajevā, apstākļi, pie kuriem jāpierod;05:35 - Iejušanās aukstajā Nursultanā, haotiskā ceļošana;15:20 - Grieķijas teatrālais spēles stils, treniņi "burbulī";Roberts Štelmahers23:10 - Ātrs spēles stils pret organizēto Grieķijas izlasi;28:20 - Lemšana par 12 cilvēku sastāvu;33:40 - Psiholoģiskais faktors pēc diviem zaudējumiem;Emīls Toms40:00 - "Burbuļa" zonas, iespējamie skatītāji;48:00 - Veiksmīgās sarunas ar ASVEL komandu par Rihardu Lomažu. 

Dodamies uz vēl vienu valsti, kur pagājušās nedēļas nogalē notika parlamenta vēlēšanas – tā ir Kirgizstānu jeb oficiāli - Kirgīzu Republika. Nosaukums nāk no tjurku un persiešu valodas salikuma un nozīmē “40 cilšu zeme”. Kirgīzu karoga saulītei arī ir 40 stari. Kirgizstānā dzīvo nepilni 6 miljoni iedzīvotāju un gandrīz ¾ ir kirgīzi. 90 procenti valsts iedzīvotāju ir sunnītu musulmaņi. Ekonomika pamatā balstās uz derīgajiem izrakteņiem un lauksaimniecību, kā arī uz ārvalstīs strādājošā darbaspēka sūtītajiem naudas līdzekļiem radiniekiem Kirgizstānā. Piemēram, Krievijā strādā vairāki simti tūkstošu Kirgizstānas pilsoņu.  Apmēram 25 procenti no valsts IKP nāk no strādājošajiem Krievijā un Kazahstānā. Kokvilna, vilna un gaļa ir galvenie lauksaimniecības produkti, bet eksportē valsts zeltu, dzīvsudrabu, urānu un dabasgāzi. Kirgizstāna ir centusies atvērt savu ekonomiku pasaulei un kļuva par pirmo NVS valsti, kura tika uzņemta Pasaules tirdzniecības organizācijā. Tas notika 1998.gadā. Kirgizstānas vēlme atvērt valsti ārvalstu investoriem nepārsteidz, jo šī bija viena no valstīm, caur kuru vijās vēsturiskais Zīda ceļš. Bet politiskā un tiesiskā vide, mazais un nabadzīgais tirgus, kā arī neveiksmīgais tēls ārvalstu investoru acīs ir radījis izaicinājumus un problēmas valstī. Bet, lai cik neparasti tas nebūtu, lielākais tirdzniecības partneris Kirgizstānai ir Šveice. Gandrīz 60% no Kirgizstānas eksporta tiek sūtīts uz Šveici un vairāk nekā 40% valsts eksporta veido zelts. Un Krievija ir tikai 4. vietā ar nepilniem 5 procentiem Kirgīzu Republikas eksportā. Par valsts centieniem diversificēt savu ekonomiku un sadarboties ar ārvalstu partneriem, tostarp ar Eiropas Savienību, komentāru lūdzām arī doktorei Alijai Maralbaevai, Ala-Tu Starptautiskās universitātes Juridiskā departamenta asociētajai profesorei, Biškekā, Kirgizstānā. Nedaudz plašāk runājam par Kirgizstānā tikko, 4. oktobrī, notikušajām parlamenta vēlēšanām. Parlamentā (Augstākajā Padomē jeb Žogorku Keňesh) ir 120 vietas, un vienai partijai nedrīkst būt vairāk par 65 vietām, kas iegūstamas proporcionālās sistēmas vēlēšanās. Balso pēc partiju sarakstiem. Vēlēšanu barjera partijai, lai tā iekļūtu parlamentā, ir 7 procenti, kas skaidro arī to, ka tikai 4 partijas tikušas. Kas interesanti, katrā sarakstā ir vismaz 15 procentiem jābūt etniskajām minoritātēm un vismaz 15 procentiem kandidātu jābūt jaunākiem par 35 gadiem, un vismaz diviem kandidātiem ir jābūt personām ar īpašām vajadzībām. Bet visas šīs šķietami iekļaujošās un demokrātiskās prasības nemaina to, ka Kirgizstānu uzskata par konsolidētu autoritāro režīmu, kurā ir vāja izpratne par likuma varu un parlamentam, lai arī ir nominālās tiesības neapstiprināt prezidenta kā izpildvaras vadītāja lēmumus, tas faktiski nenotiek. Opozīcijas apcietināšana ir bieža, vārda brīvība tiek ierobežota. Pēdējo 15 gadu laikā valsts ir piedzīvojusi divas revolūcijas – 2005. gadā tā dēvētajā “Tulpju revolūcijā”, kad tika gāzts 15 gadus valdījušais Askars Akajevs. Viņa vietā stājās Kurmanbeks Bakijevs, kurš sākumā solīja demokrātiskas pārmaiņas, taču realitātē ļoti ātri nostiprināja savu varu un arī viņam pēc pieciem gadiem bija jābēg no valsts pēc vardarbīgiem sociāliem protestiem.   2010. gada aprīlī vardarbīgās sadursmēs starp policiju un protestētājiem tika nogalināti vairāk nekā 80 cilvēki. Šie notikumi tiek dēvēti par otro Kirgīzu revolūciju jeb "meloņu revolūciju".  Revolūcijas izkristalizēja vairākas nozīmīgas problēmas valstī: viena ir etniskais konflikts starp kirgīziem un mazākumā esošajiem uzbekiem, otra - vājā ekonomiskā situācija valstī, lielā atkarība gan no Krievijas, gan Ķīnas.  2010. gadā par pagaidu valdības vadītāju un vēlāk arī prezidenti Kirgizstānā kļuva Roza Otunbajeva. Viņa ir arī pirmā sieviete prezidente kādas Centrālāzijas valsts vadībā. Viņas laikā valstī arī notika referendums, kas pārveidoja Kirgizstānu no prezidentālas republikas par parlamentāru. Pēc Otunbajevas prezidenta amatā nonāca Almazbeks Atambajevs, kurš valdīja sešus gadus un pagājušajā gadā tika arestēts un notiesāts uz 11 gadiem cietumā par apsūdzībām korupcijā. 2017. gadā par prezidentu kļuva Soronbajs Jeenbekovs. Jaunāko vēlēšanu rezultāti liecina, ka uzvarējušas trīs prezidentam lojālas partijas, neviena opozīcijas partija nav iekļuvusi parlamentā. Bet kopumā vēlēšanās startēja 16 partijas.

Baltkrievijā trešo nedēļu turpinās protesti pret vēlēšanu rezultātu viltošanu. Cilvēki iziet ielās katru dienu, bet atsākas atkal aizturēšanas. Tā vien šķiet, ka Baltkrievijas varas iestādes cenšas uztaustīt, kur ir tā stingrības robeža, lai cilvēkus iebaidītu, bet nepārcenstos un neizsauktu vēl lielāku pretreakciju. Krievijā gan ierastās shēmas pagaidām darbojas. Tur saindēts kārtējais Kremļa pretinieks, bet Kremlis kā parasti neko nezina un nekam netic. Aleksejs Navaļnijs atrodas komā Berlīnē un vācu mediķi cenšas noskaidrot, ar ko tieši viņš saindēts. Atgriežamies arī pie sarunām par "Brexit". Tajās nav vērojamas pārmaiņas, arvien nav vajadzīgo rezultātu. Jau atkal  tuvojas gala termiņš un jautājums, vai kāda no pusēm beigās būs gatava piekāpties, ir aktuāls. Notikumus pasaulē analizē Rīgas Stradiņa universitātes docents, Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis, Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers, ierakstā uzklausām žurnālistu, Atlantijas padomes nerezidējošo pētnieku Franaku Viačorku. “Brexit” sarunas, kā ierasts, bez progresa Kādas īsti izskatīsies Lielbritānijas un ES attiecības nākamgad joprojām ir atklāts jautājums. 20.augustā noslēdzās sarunu septītais raunds, un kā jau ierasts pēc šīm sarunām – abas puses apmainījās ar pārmetumiem par sarunu kavēšanu. Tā kā neviena no pusēm neizskatās gatava piekāpties, tad nu pēc sarunām dzirdējām pārmetumu labāko hitu izlasi – britu sarkanās līnijas padara vienošanos neiespējamu, ES nevēlas atzīt Lielbritānijas ekonomisko un politisko neatkarību, kā arī - “Brexit” nozīmē “Brexit”, lai arī ko tas nozīmētu. Tikmēr laiks rit uz priekšu un 15.oktobrī gaidāmais Eiropadomes samits, kas ir pēdējais termiņš, lai vienošanos apstiprinātu, strauji tuvojas. Nākamā sarunu kārta sāksies 7.septembrī un vismaz britu pusē ir cerības, ka vienošanos varētu panākt jau tad. Tikmēr Briselē joprojām uzskata, ka tai rokās ir labākas kārtis un bezvienošanās “Brexit” smagāk skars tieši britu ekonomiku, tāpēc agri vai vēlu Londona būs spiesta piekāpties. Taču, ja līdz oktobra samitam nekāda vienošanās netiks panākta, no 2021.gada tirdzniecība notiks pēc abpusēji neizdevīgajiem Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem. Baltkrievijā turpinās protesti Jau trešo nedēļu Baltkrievijā turpinās protesti. Lai arī valsts mediji ziņoja, ka protesti sāk norimt, 23.augustā Minskas ielās izgāja aptuveni 150 000 cilvēki un atbalsta akcijas notika arī vairākās citās valstīs. Savukārt Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko brīvdienās Minskā pastaigājās ar automātisko ieroci rokās un brīdināja cilvēkus, ka šonedēļ protesta dalībniekus varētu gaidīt jaunas represijas. Pēdējās dienās no Baltkrievijas pienāk ziņas, ka daudzi streikojošie valsts iestāžu un uzņēmumu darbinieki tiek atlaisti no darba. Piedraudēts atlaist arī pedagogus, kas atbalsta opozīciju un tā kā, piemēram, streikojošos valsts mediju žurnālistus aizstāj propagandas kanāla “Russia Today” darbinieki, pedagogu atbalsta demonstrācijā pie izglītības ministrijas bija redzami plakāti ar jautājumu “Vai arī skolotājus ievedīsiet no Krievijas?”. Lai vājinātu Nacionālo koordinācijas padomi, viens pēc otra tās pārstāvji tiek izsaukti uz nopratināšanu, diviem padomes locekļiem piespriests 10 dienu arests par nelikumīgu demonstrāciju rīkošanu, bet pašu koordinācijas padomi Baltkrievijas Augstākā tiesa nosauca par nelikumīgu un noraidīja arī Svetlanas Tihanovskas prasību neatzīt Lukašenko uzvaru vēlēšanās. Baltkrievijā OMON atkal izklīdina protestus un aiztur demonstrantus, novēroti arī traucējumi interneta darbībā, kā arī bloķēta piekļuve vairāk nekā 70 neatkarīgajām ziņu tīmekļa lapām. Tikmēr baltkrievi stāv rindās, lai samainītu rubļus pret ārvalstu valūtu, kas likusi Baltkrievijas rubļa vērtībai nokrist līdz vēsturiski zemākajam līmenim. Pirms raidījuma sazvanījām Atlantijas padomes nerezidējošo pētnieku, žurnālistu Franaku Viačorku. Viņš sacīja, ka šīs nedēļas protestos jūtams nogurums un redzams, ka Lukašenko ir spējis pārgrupēt savus spēkus. Vaicājām viņam arī par ārvalstu lomu šajos protestos. Es domāju, ka šoreiz Rietumu loma ir ļoti ierobežota. Šī reakcija ar sankcijām nav tik politiski nozīmīga, kā tas ir bijis iepriekš, jo Lukašenko šobrīd klausās tikai Putinu un viņu pārāk neinteresē šīs sankcijas. Bet tas, kam tiešām ir nozīme, ir solidaritātes kustības - visas cilvēku ķēdes, protesti Lietuvā, Latvijā, Eiropas valstīs, tās visas bija ļoti iespaidīgas. Diemžēl, jo ilgāk protesti Baltkrievijā turpinās, jo vairāk prokrievisks Lukašenko kļūst. Tas nozīmē, ka viņu neinteresē Baltkrievijas nākotne, ekonomika, sadarbība ar Rietumiem, viņu tiešām interesē saglabāt status quo un palikt prezidenta krēslā par katru cenu. [..] [Putins Lukašenko noteikti palīdz], pirmkārt, jau ar informatīvo palīdzību, ar mediju palīdzību, bet es domāju, ka krievu padomdevēji un stratēģi jau sen strādā ar Lukašenko. Manuprāt, Putins Lukašenko palīdzēs arī ekonomiski pārdzīvot finansiālo krīzi, kura nenovēršami tuvojas. Krievijai jau šeit ir militārās bāzes, ir vienota gaisa telpa ar Baltkrieviju. Es domāju, ka Putins apsolīja Lukašenko piesegt viņu, ka ja nu kas, Putins būs Lukašenko pusē un mēs varam tikai minēt, kāda veida palīdzību Putins ir apsolījis. Bet es domāju, ka Lukašenko jūtas ļoti ērti pirmām kārtām jau šo Putina garantiju dēļ. [..] Manuprāt, baltkrievi jau tagad piedzīvo lielākas represijas nekā padomju laikos, īpaši, ja runājam par pēckara gadiem. Vienīgā atšķirība ir tā, ka tagad baltkrievus nevar izsūtīt uz Sibīriju vai Kazahstānu. Bet, ja runājam par attieksmi, par ierobežojumiem, disidentu kustībai 80. gados bija vairāk iespēju, nekā Baltkrievijas opozīcijai un protestētājiem ir šobrīd. Opozīcijai nav biroja, nav likumīgas pieejas medijiem, Nacionālās koordinācijas padomes locekļi tiek aizturēti… Tas, ko es esmu mācījies no vēstures, ir, ka cilvēki spēj pielāgoties visam. Pat visļaunākajos laikos, kara laikos, cilvēki pielāgojās. Tas pats var notikt Baltkrievijā. Jā, šobrīd cilvēki ir dusmīgi, neapmierināti, bet paies kāds laiks bez protestiem, bez represijām un viņi pielāgosies. Represijas tiks mērķētas pret visiem, kas publiski ir bijuši iesaistīti protestos, primāri tās tiks mērķētas pret žurnālistiem, blogeriem, Nacionālās koordinācijas padomes locekļiem, protestētājiem, kuri ir redzami fotogrāfijās. Mēs varam gaidīt pāris tūkstošus krimināllietu. Starptautiskajiem medijiem palūgs aizbraukt no Baltkrievijas. Priekšā ir gara ziema, tā ir taisnība. Bet es piekrītu, ka vairs nav atpakaļceļa. Šī revolūcija ir aizgājusi tik tālu, ka atgriezties nav iespējams. Kapitulācija mūs novestu nevis pie vecā normālā, bet pie militāra totalitārisma. Mums ir jādara viss, lai nepieļautu Lukašenko uzvaru. Pacienta stāvoklis: Navaļniju uztur mākslīgā komā Tā jau kļuvusi gandrīz vai par ierastu situāciju – tiek veikts atentāts pret kādu no Kremļa valdošā režīma pretiniekiem, bet Kremlī tikai rausta plecus un noliedz jebkādu saistību ar notiekošajām slepkavībām. Šoreiz par upuri kritis redzamākais prezidenta Vladimira Putina kritiķis Aleksejs Navaļnijs. 20.augustā no rīta viņš lidoja no Sibīrijas pilsētas Tomskas uz Maskavu, kad viņam palika slikti, un viņš bezsamaņā ar saindēšanās pazīmēm tika nogādāts slimnīcā Omskā. Tur ārsti nespēja noteikt diagnozi, taču apgalvoja, ka nekādas indes pēdas nav atrastas. Tajā pašā laikā slimnīca nedeva atļauju Navaļniju pārvest uz citu slimnīcu, apgalvojot, ka viņa veselības stāvoklis neļauj slimnieku transportēt. Tomēr pateicoties milzīgam pašmāju un starptautiskam spiedienam, slimnīcas vadībai nācās ļaut ierasties Vācijas mediķiem un visbeidzot opozicionāru pārvest uz Berlīnes klīniku. Tur ātri vien tika secināts, ka Navaļnija organismā ir indīgu vielu atliekas. Pats Navaļnijs tagad tiek uzturēts mākslīgajā komā, un, diemžēl, nav skaidrs, kādas sekas inde atstās uz viņa veselību ilgtermiņā. Navaļnija domubiedri nešaubās, ka notikusi saindēšana, aiz kuras stāv Kremlis. Bet Maskava kategoriski noliedz jebkādu saistību un pat apšauba, ka notikusi ļaunprātīga indēšana, atsakoties veikt izmeklēšanu. Navaļnijs sagādājis neērtības Kremlim ilgāk nekā desmit gadus, atmaskojot korupciju starp visaugstākā ranga amatpersonām un tādējādi veicinot protestus. Pats Navaļnijs iepriekš bija izteicies, ka viņa nāve nepalīdzētu Putinam, jo padarītu opozicionāru par varoni. Visā šajā drāmā vismuļķīgākajā situācijā nostādīti Krievijas ārsti. Vai nu iesaistītie mediķi izrādījušies galīgi neprašas, vai arī viņi atklāti pildījuši politisko pasūtījumu, ļaujot upurēt cilvēka dzīvību politisku iemeslu dēļ. Daudzas pasaules valstis paudušas bažas par notikušo, aicinot veikt rūpīgu un bezkaislīgu izmeklēšanu, taču tajā pašā laikā visi apzinās, ka tāda, visticamāk, nenotiks.  

Šoreiz raidīumā sev vērtību varēs atrast gan mazi, gan lieli, gan tie, kas skaita katru centu, gan tie kas var atļauties dzīvot izšķērdīgāk. Ar lielajiem domājam eksportējošos uzņēmumus, uz kuriem balstās Latvijas ekonomikas izaugsme un veselība: noskaidrosim, kādas ir to problēmas šajā laikā un kādu palīdzību tie var saņemt no valsts. Bet ar mazajiem, domājot par ikvienu iedzīvotāju, kurš patērē elektrību: būs padomi, kā par to maksāt mazāk un ka tikt pie sev izdevīgākā tarifa. Vai zinājāt, ka aptuveni trešdaļa Latvijas iedzīvotāju gadus piecus nezināšanas vai slinkuma pēc lieto superneizdevīgu – vairāk nekā divas reizes dārgāku elektrību? Eksportējošo uzņēmumu problēmas krīzes laikā Bieži šajā laikā dzirdam optimistiskākas, pesimistiskāka iekšzemes kopprodukta izmaiņu prognozes. Un pats skaitlis jau daudz neko neizsaka, bet vienlaikus gana svarīgs, jo ilustrē to, cik daudz naudas ir ekonomikā un to cik veikli tā apgrozās. Savā ziņā naudas daudzums pat nav tas svarīgākais – gluži kā anekdotē par tūristu, kurš iemaksā 100 eiro par istabas rezervāciju un dodas to aplūkot. Viesnīcnieks tikmēr samaksā šo naudu istabenei par uzkopšanu, tā atdot parādu kaimiņam, bet kaimiņš beidzot norēķinās par uz krīta viesnīcas bārā izdzerto alu. Un pat ja tūrists izlemj viesnīcā nepalikt un naudu saņem atpakaļ, miestā uz brīdi bija vērojams straujš iekšzemes kopprodukta pieaugums. Un vēl labāk gan būtu, ja nauda paliktu šajā miestā un turpinātu celt visu labklājību un riņķot. Tāpēc īpaši svarīgi jebkurai ekonomikai ir ražojoši un eksportējoši uzņēmumi. Tie rada kādu vērtību, pārdod ārvalstīs un nauda nonāk Latvijā un mēs visi kļūstam no tā bagātāki. Un jāsaka, marta rūpniecības produkcijas apjomos ir vērojams kritums: kopumā tas nav pārāk dramatisks – nepilni 4%, salīdzinot ar iepriekšējā gada martu. Ja paskatās pa nozarēm, tad būtisks apjoma kritums bija apģērbu ražošanā – par 33,2%, iekārtu un ierīču remontā un uzstādīšanā – par 12,1%, datoru, elektronisko un optisko iekārtu ražošanā. Tādi ir centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Iemesli? Gluži kā teju visu dzīvēs – Covid-19 ierobežojumi un izmainītā pasaule. Kā skaidro attīstības finanšu institūcija "Altum" pārstāve Eksporta garantiju daļas vadītāja Evija Zaķe jau bez Covid-19 ietekmes eksports ir saistīts ar risku. No valsts puses, lai palīdzētu uzņēmējiem,šobrīd ir pieejami apgrozāmo līdzekļu aizdevumi, kredītu brīvdienu garantijas, kā arī, ja jau runājam par eksportējošajiem uzņēmumiem, ir paplašinātas iespējas tikt pie eksporta garantijām. Tās darbojas kā apdrošināšana pret politiskiem un biznesa riskiem. Ja nu krava kādu politisku lēmumu dēļ iesprūst, varbūt pat tiek konfiscēta. Interese par šo atbalstu ir strauji augusi un ir arī ļoti daudz jautājumu un neskaidrību no uzņēmēju puses, jo šobrīd notikumi un noteikumi mainās strauji, katrā valstī mazliet savādāk un tam visam izsekot līdzi ir ļoti sarežģīti. To sapratusi arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA), kura eksportējošajiem uzņēmējiem sākusi piedāvāt īpašus webinārus, stāstot par izmaiņām un iespējām tuvākos un tālākos eksporta tirgos. Kā stāsta LIAA vadītājs Kaspars Rožkalns, pirmajos webināros piedalījušies ap 150 uzņēmumu un tā jau sāk veidoties kā laba sadarbības platforma, lai ne tikai pastāstītu vispārēju informāciju no aģentūras puses, bet arī, lai uzzinātu un rastu risinājumus katra konkrēta uzņēmuma vai nozares problēmām. Šādos tiešsaistes semināros aizvadītajā nedēļa uzņēmējus informēja par mums tuvākiem tirgiem – Rietumu un Ziemeļeiropu, bet šonedēļ uzņēmēji var pieteikties semināriem  par situāciju Krievijā, Baltkrievijā, Kazahstānā un Ukrainā – tas notiks rīt, bet ceturtdien par situāciju ASV, Japānā, Ķīnā, Apvienotajos Arābu Emirātos un Singapūrā.

Studijā notikumus komentē Baltijas drošības fonda prezidents, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Olevs Nikers un Latvijas televīzijas žurnāliste Paula Markusa. Telefonintervijā - politologs Kārlis Daukšts. NATO jubilejas samita proscēnijs un aizkulises NATO valstu vadītāju tikšanās, kas otrdien un trešdien notika Votfordā, Londonas pievārtē, bija jubilejas samits. Nu jau 70 gadus Ziemeļatlantijas aizsardzības organizācija ir spēcīgākā militārā alianse pasaulē, kas nodrošina pirmām kārtā Eiropas demokrātiju aizsardzību pret iespējamiem ārējiem militāriem draudiem. Alianses pastāvēšanas pirmās desmitgades tā veidoja pretsvaru Padomju Savienības un tās satelītu militārajam spēkam, līdz ar to pēc totalitārās superlielvalsts un tās balstītās Varšavas līguma organizācijas sabrukuma NATO Eiropas dalībvalstu vidū iestājās zināma militāri stratēģiskā bezrūpība, kas izpaudās arī dramatiskā militāro budžetu samazināšanā. Faktiski vairums problēmu, kas apēnoja jubilejas svinību spožumu, tā vai citādi ir šo pamiera desmitgažu mantojums. Tie ir gan Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa regulārie pārmetumi Rietumeiropas partneriem, pirmkārt jau Vācijai, par nepietiekamo ieguldījumu aizsardzības budžetā, joprojām nesasniedzot vēlamo 2% robežu, gan Francijas prezidenta Emanuēla Makrona samita priekšvakarā klajā laistā metafora, salīdzinot NATO stratēģijas trūkumu ar „smadzeņu nāvi”. Ar šo problemātiku sasaucas arī Turcijas un tās līdera Radžipa Taijipa Erdogana pēdējā laika rīcība, bez saskaņošanas ar aliansi izvēršot militāro operāciju pret kurdu pašaizsardzības spēkiem Sīrijas ziemeļos un iepērkot Krievijā ražotu pretgaisa aizsardzības sistēmu. Vaņagojums visam bija samita priekšvakarā no Ankaras izskanējušie draudi bloķēt NATO aizsardzības plānu attīstību Baltijas valstīm un Polijai, ja alianse neatbalstīs Turcijas akcijas pret kurdiem. Līdz ar to samits Votfordā sākās visai uzlādētā gaisotnē, un nosprakšķēja ne viena vien verbāla dzirkstele. Prezidents Tramps veltīja prezidenta Makrona izteikumiem apzīmējumu ‘nasty’, kas šajā kontekstā visdrīzāk tulkojams kā ‘bīstams’, taču angļu valodā aptver arī nozīmes ‘neķītrs’, ‘nelāgs’, ‘derdzīgs’. Prezidents Makrons vēlreiz uzstāja uz sava redzējuma pareizību un pie reizes asi kritizēja prezidenta Erdogana rīcību. Savukārt kāda televīzijas kamera notvēra Kanādas prezidentu Džastinu Trudo kuluāros ieņirdzam par Donaldu Trampu, kura izteikumi preses konferencē atstājuši viņa komandu ar, citējot, „atkārtiem žokļiem”. Tomēr samita otrā diena iezīmēja vismaz ārēju izlīdzinājumu. Piedraudētā Baltijas un Polijas aizsardzības plāna bloķēšana no Turcijas puses tā arī neīstenojās, un NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs steidzās apliecināt tālākvirzību plāna attīstībā un visu dalībvalstu nelokāmo uzticību alianses statūtu 5. pantam. Samita rezultātā apstiprinājumu augstākajā līmenī guva nozīmīgas konceptuālas nostādnes: alianse turpmāk uzlūkos kosmosu kā potenciālu karadarbības telpu, tāpat pirmo reizi Ķīna piesaukta kā iespējams stratēģisks pretinieks.   Korupcijas skandāls izraisa varas krīzi Maltā 1. decembrī Maltas premjerministrs Džozefs Muskats pauda apņemšanos atkāpties no amata un arī valdošās Darba partijas līdera posteņa 12. janvārī, kad viņa partija būs izraudzījusies citu vadītāju. Tā premjers reaģējis uz masu protestiem, kas izvērtās Maltā pagājušās nedēļas nogalē. Protestu pamatā ir 2017. gada oktobrī notikušās izmeklējošās žurnālistes Dafnes Karuanas Galicijas slepkavības izmeklēšanas, kas atklājusi bijušā premjera administrācijas vadītāja Keita Šembri domājamu saistību ar noziegumu. Karuana Galicija gadiem ilgi veltīja sevi korupcijas situācijas izpētei Maltā, un viņas publikācijās sakarā ar t.s. „Panamas dokumentiem” atklāja, ka gan Keitam Šembri, gan Maltas enerģētikas ministram Konrādam Mici, gan premjerministra sievai Mišelai Muskatai pieder ārzonas kompānijas Panamā, kas kalpojušas koruptīvi iegūtu līdzekļu apritei. Kā šo līdzekļu galvenais avots tika minēts uzņēmējs Jorgens Fenečs, kurš, cita starpā, vada kompāniju "Electrogas". Šī uzņēmuma daļas pieder Azerbaidžānas valsts gāzes ieguves uzņēmumam "SOCAR", vācu koncernam "Siemens" un maltiešu investoriem. Kompānija "Electrogas" ieguva pasūtījumu gāzes elektrostacijas būvniecībai Maltā, savukārt ar "SOCAR" tika noslēgts līgums par ekskluzīvām gāzes piegādes tiesībām Maltai. Kā atklājusi Karuanas Galicijas uzsāktā izmeklēšana, kuru starptautiska projekta ietvaros turpinājuši citu Eiropas valstu izmeklējošie žurnālisti, līgumā paredzētā cena ievērojami pārsniedz gāzes cenu brīvā tirgū, un maltiešu nodokļu maksātāji tādējādi zaudē desmitiem miljonu eiro. Jorgens Fenečs tika arestēts 19. novembrī, kad mēģināja savā jahtā pamest Maltu. Drīz pēc aresta viņš paziņoja, ka faktiskais Dafnes Karuanas Galicijas slepkavības plānotājs bijis Keits Šembri. Šembri 26. novembrī iesniedza atlūgumu un tika aizturēts, taču pēc pāris dienām atbrīvots. Daudzi maltieši saskata premjerministra Muskata atbildību valstī pastāvošajā korupcijas un necaurskatāmības situācijā. Kā kaismīgā runā svētdien notikušajā protesta mītiņā, uzrunājot premjerministru, sacīja sešpadsmitgadīgā studente Eve Borga Bonello: „Jūs mums solījāt vislabākos laikus un tā vietā sagādājāt visu laiku smagāko konstitucionālo krīzi; jūs mums solījāt „Maltu ikvienam” un palīdzējāt nogalināt mūsu valsts pilsoni; lai slēptu savas pēdas, jūs noslepkavojāt Dafni Karuanu Galiciju.”   Krievijas pēdas Berlīnes slepkavībā Vakar Vācijas valdība paziņoja par divu Krievijas vēstniecības darbinieku izraidīšanu. Tas noticis pēc tam, kad izmeklēšanu augusta nogalē Berlīnē noslepkavotā patvēruma lūdzēja Zelimhana Hangošvili lietā pārņēma Vācijas Federālā prokuratūra. Kā paziņojuši prokurori, viņiem ir pietiekami pierādījumu tam, ka slepkavību organizējis vai nu kāds no Krievijas federālajiem specdienestiem, vai arī Čečenijas līdera Ramzana Kadirova padotie. Diplomātu izraidīšanas iemesls ir Krievijas nesadarbošanās lietas izmeklēšanā. Krievija jau paziņojusi, ka spers attiecīgus atbildes soļus. Zelimhans Hangošvili bija viens no redzamākajiem čečenu komandieriem Otrajā Čečenijas karā no 2001. līdz 2005. gadam. Pēc čečenu spēku sakāves viņš uzturējās Gruzijā, kur 2015. gadā jau piedzīvoja vienu slepkavības mēģinājumu. Pēc tam viņš devās uz Vāciju, kur pieprasīja patvērumu. Lūgums tika noraidīts, un brīdī, kad Hangošvili tika noslepkavots, viņš sagaidīja drīzu izraidīšanu. Slepkava tika notverts brīdī, kad bija nogremdējis Šprē upē savu motociklu, slepkavības ieroci un parūku. Dokumentos viņš minēts kā Vadims Sokolovs, taču tā, domājams, ir viltus identitāte. Patiesībā tas varētu būt 1965. gadā Kazahstānā dzimušais Vadims Krasikovs, kurš, kā domā prokurori, vainojams arī kāda uzņēmēja noslepkavošanā Maskavā 2013. gadā. Kā intervijā kanālam Deutsche Welle  izteicies britu vēsturnieks Marks Galeoti: „Pašiem krieviem aizdomas par slepkavības organizēšanu ir īsti laikā. Daļa no krievu aprēķina ir pasniegt sevi kā tik neaprēķināmus un bīstamus, ka Rietumiem nekas cits neatliks, kā vienoties ar Maskavu.” Šis izteikums ir visai zīmīgs t.s. Normandijas formāta sarunu kontekstā, kurām ar Krievijas, Ukrainas, Vācijas un Francijas līderu piedalīšanos jāatsākas jau nākamnedēļ.

Studijā notikumus komentē žurnālisti Imants Frederiks Ozols un Ansis Bogustovs. Taivāna – valsts profils  Pašreiz pastāvošā Taivānas valsts jeb, oficiālā nosaukumā, Ķīnas Republika, izveidojās 1949. gadā, kad pēc zaudējuma komunistiem Ķīnas pilsoņu karā turp pārcēlās Ķīnas nacionālistu valdība ar Čanu Kaiši priekšgalā, kā arī apmēram 2 miljoni nacionālistu armijas karavīru un valdības atbalstītāju. Čana Kaiši un viņa vadītās nacionālistiskās Gomiņdana partijas režīms Ķīnā bija vienpartijas diktatūra, un šādu pašu valdīšanu tas turpināja arī Taivānā. Kara stāvoklis salā tika atcelts tikai 1987. gadā, un līdz tam īstenotās represijas skāra apmēram 140 000 cilvēku, 3000 – 4000 piespriežot nāvessodu. Represijas vērsās ne vien pret patiesiem vai domājamiem komunistu atbalstītājiem, bet arī pret vietējo taivāniešu eliti, kuru no varas atstūma no kontinenta pārcēlušies varasvīri. Pārmaiņas sākās tikai pēc Čana Kaiši nāves, kad vara pārgāja viņa dēla Čana Čingo rokās. 80 gadu otrajā pusē valstī tika iedibināta daudzpartiju sistēma, ieviests demokrātisks varas dalījums, atcelts kara stāvoklis. Pakāpeniski pieauga vietējās izcelsmes taivāniešu īpatsvars varas struktūrās, tika atzīta Taivānas lokālā identitāte, kuru agrākā vara bija centusies izskaust. Pēc Čana Čingo nāves 1988. gadā par prezidentu kļuva Taivānā dzimušais Lī Denhvejs, kurš turpināja aizsākto reformu kursu un 1996. gadā tika pārvēlēts pirmajās tiešajās Taivānas prezidenta vēlēšanās. Kopš demokrātijas iedibināšanas Taivānas politikā dominē divas koalīcijas: Gomiņdana vadītā t.s. „Zilā koalīcija” un Demokrātiskās Progresīvās partijas vadītā „Zaļā koalīcija”, kuras pārstāvis Čens Šjuibjans 2000. gadā pirmoreiz tika ievēlēts par prezidentu. „Zilie” saglabā tradicionālo politisko kursu uz Ķīnas apvienošanos, atjaunojot Ķīnas Republiku arī kontinentālajā Ķīnā, savukārt „zaļie” orientējas uz Taivānas kā suverēnas valsts nākotni. Tikām ekonomiski Taivāna jau kopš pagājušā gadsimta 70 gadiem ir viena no spēcīgākajām reģiona valstīm, līdz ar Dienvidkoreju, Honkongu un Singapūru veidojot t.s. „Āzijas tīģeru” četrotni. Tai skaitā pēdējās desmitgadēs aktivizējušies arī ekonomiskie sakari ar Ķīnas Tautas Republiku, kam gan joprojām traucē abu valstu savstarpējā neatzīšana. Ārpolitiski smagāko zaudējumu Taivāna piedzīvoja 1971. gadā. Līdz tam Taipejas valdība pārstāvēja visu Ķīnu ANO, t.sk. bija pastāvīga Drošības padomes locekle, bet tad šī vieta tika atdota komunistiskajai Ķīnai. Pekina konsekventi uzskata Taivānu par nelikumīgi atdalītu Ķīnas provinci. Lai gan militāras sadursmes kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem nav notikušas, militāra un diplomātiska spriedze abu valstu attiecībās ir pastāvīga. Šai nevienlīdzīgajā pretstāvē Taivānai ļoti svarīgs ir līdz šim konsekventais Savienoto Valstu atbalsts. Arī pašreizējais kontinentālās Ķīnas līderis Sjī Dziņpins akcentē Pekinas nostāju, deklarējot gatavību militāram konfliktam gadījumā, ja Taivāna mēģinās pasludināt neatkarību de jure. Savukārt pašreizējā Taivānas prezidente, Demokrātiskās Progresīvās partijas līdere Cai Inveņa uzsvērusi, ka Taivāna nekad nepieņems kādu apvienošanos ar kontinentālo Ķīnu pēc Honkongas vai līdzīga scenārija. Breksits turpina iestāties. 22. oktobrī britu premjers Boriss Džonsons varēja svinēt mazu uzvaru, kad Parlaments apstiprināja viņa panāktās breksita vienošanās virzību uz otro lasījumu. Tas ir rezultāts, kādu tā arī nekad neizdevās sasniegt Džonsona priekšgājējai Terēzai Mejai. Tomēr britu likumdevēji neapstiprināja premjerministra rosināto vienošanās apstiprināšanas grafiku, tā padarot ļoti mazticamu izstāšanos 31. oktobrī. Kā zināms, premjers Džonsons, pildot Parlamenta lēmumu, jau lūdzis Eiropas Savienībai izstāšanās termiņa pagarinājumu līdz nākamā gada 31. janvārim. Galīgās atbildes no Briseles gan vēl nav, taču nav domājams, ka Eiropas Savienības valdību vadītāji varētu to noraidīt, kas nozīmētu bezvienošanās breksitu 31. oktobrī. Politikas komentētāji gan lielākoties ir skeptiski par Borisa Džonsona iespējām panākt apstiprinājumu savam breksita piedāvājumam drīz un bez nozīmīgiem labojumiem. Tas savukārt nozīmē, ka Džonsona valdība mēģinās sarīkot ārkārtas vēlēšanas, kurās esošais breksita variants būs Toriju partijas priekšvēlēšanu programmas centrā. Tāpat joprojām ticams ir vēl viens referendums, kura sarīkošanai nepieciešamais laiks gan varētu prasīt izstāšanas termiņa pagarināšanu vēl par vairākiem mēnešiem. Kanādas Parlamenta vēlēšanu rezultāti 21. oktobrī Kanādas pilsoņi kārtējās vēlēšanās piešķīra mandātus 338 Parlamenta Pārstāvju palātas deputātiem. Iepriekšējās vēlēšanas 2015. gadā nesa grandiozu uzvaru Liberālajai partijai un tās līderim Džastinam Trudo, vairāk nekā pieckāršojot savu parlamenta pārstāvniecību un iegūstot 54% mandātu. Salīdzinoši šī gada vēlēšanas Kanādas liberāļiem ir zināms atkritiens, zaudējot 20 vietas Pārstāvju palātā. Liberālai partijai gan joprojām paliek lielākā frakcija, kas nozīmē palikšanu pie varas, taču parlamentārā vairākuma zaudējums padarīs grūtāku partijas programmas īstenošanu un liks meklēt sabiedrotos parlamentā. Visdrīzāk par tādiem varētu kļūt sociāldemokrātiskā Jaunā Demokrātiskā partija, kura gan arī zaudējusi daļu līdzšinējo mandātu. Ieguvēji no šīm vēlēšanām ir Kanādas Konservatīvā partija, kura kopējā balsu skaita ziņā pat nedaudz pārspējusi liberāļus, apmēram par piektdaļu palielinot savu pārstāvniecību parlamentā. Konservatīvie šķiet atguvušies pēc radikālā kritiena 2015. gadā, un abu lielāko Kanādas partiju starpā iestājies zināms ietekmes līdzsvars. Visspožākie rezultāti šajās vēlēšanās ir Kvebekas blokam – kreisas ievirzes partijai, kura iestājas par frančvalodīgās Kvebekas provinces atdalīšanos no Kanādas. Pēc smagās krīzes, kuru šī partija piedzīvoja šīs desmitgades pirmajā pusē, Kvebekas separātisti atguvuši trešās lielākās Parlamenta partijas statusu. Situācija Sīrijā Kopš 9. oktobrī Turcija uzsāka operāciju „Miera avots”, iebrūkot kurdu spēku kontrolētajā teritorijā Sīrijas ziemeļaustrumos, Turcijas armija un tās sabiedrotie Sīrijas nemiernieku spēki, tā dēvētā Sīrijas Nacionālā armija, ir okupējuši vairāk nekā 2000 kvadrātkilometru kaimiņvalsts teritorijas. Ziņas par kritušajiem un civiliedzīvotāju upuriem ir atšķirīgas, taču ir skaidrs, ka operācijas rezultātā dzīvību zaudējuši ne mazāk kā 100 civiliedzīvotāji un vismaz 130 000 devušies bēgļu gaitās. Cita starpā Turcijas atbalstītie kaujinieki nogalinājuši arī Sīrijas kurdu politiķi, Sīrijas Nākotnes partijas ģenerālsekretāri Hevrinu Kalafu. 17. oktobrī, pēc Savienoto Valstu viceprezidenta Maikla Pensa un valsts sekretāra Maika Pompeo sarunām ar Turcijas prezidentu Radžipu Taijipu Erdoganu tika panākta vienošanās par 120 stundu uguns pārtraukšanu, kuras laikā kurdu spēkiem bija jāatstāj Turcijas iezīmētā apmēram 30 kilometrus platā drošības josla uz dienvidiem no robežas. Tikām jau 13. oktobrī kurdu Sīrijas demokrātiskie spēki vienojās ar Asada valdību par Sīrijas armijas atgriešanos kurdu kontrolētajos rajonos, kuriem draud Turcijas okupācija. Pirmajam uguns pārtraukšanas termiņam tuvojoties beigām, tika izsludināts nākamais – vēl uz 150 stundām. To šoreiz izsludināja Radžips Taijips Erdogans un Krievijas prezidents Vladimirs Putins pēc sarunām Sočos 22. oktobrī. Šī vienošanās paredz, ka Turcija saglabā kontroli pār līdz šim okupēto Sīrijas teritoriju, savukārt kurdu vienības tiek atvilktas no šīs teritorijas un no Turcijas dienvidu robežas. Šo atvilkšanu kontrolēs Krievijas un Sīrijas valdības spēki. Tāpat Krievija un Turcija īstenos kopīgu patrulēšanu ap Turcijas noteikto drošības zonu. Turcijas rīcību, iebrūkot Sīrijā, nosodījušas visas Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis, izņemot Ungāriju; daudzas arī ieviesušas sankcijas pret Ankaru. Turciju starptautiski atbalstījušas Pakistāna, Azerbaidžāna, Kazahstāna, Turkmenistāna, Uzbekistāna un Kirgizstāna.  

Aktualitātes pasaulē: Dānijas valdības sarunas, Moldovas politiskā krīze, protesti Kazahstānā. Saspringta politiskā situācija izveidojusies Moldovā. Tur šobrīd ir de facto divas valdības un divi premjeri. Tika atlaists parlaments, pārtrauktas  prezidenta pilnvaras, pēc tam šī atlaišana anulēta. Kas īsti notiek Moldova? Citā postpadomju republikā - Kazahstānā - politiski viss šķiet mierīgi. Tur ir ievēlēts nākamais valsts prezidents, bet vēlēšanas pavadīja daudzskaitlīgas cilvēku aizturēšanas un aresti. Politologi saka, ka tuvākajā laikā valstī viss stabili, bet kas notiks ilgtermiņā, to ir grūti prognozēt. Uzmanību pievēršam Skandināvijas valstij Dānijai. Tur parlamenta vēlēšanās uzvarēja līdz šim opozīcija bijusī sociāldemokrātu partija. Šo faktu interesantu padara politiskais fons. Par to arī saruna. Notikumus vērtē Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Varas krīze Moldovā Jau tūlīt pēc februārī notikušajām Moldovas parlamenta vēlēšanām bija skaidrs, ka jaunās valdības izveide būs ļoti grūts uzdevums. No 101 parlamenta deputātu vietas 35 ir ieguvusi Maskavai draudzīgā Sociālistu partija, kuru pārstāv arī valsts prezidents Igors Dodons, 26 vietas – proeiropeiski orientētais partiju bloks ACUM [akum], savukārt 30 vietas – līdz šim pie varas bijusī Demokrātiskā partija, kuru uzskata par oligarha Vladimira Plahotņuka kabatas partiju. Vārdos gan šīs partijas politiķi, gan pats Plahotņuks deklarējuši savu orientāciju uz Eiropas Savienību, taču faktiski viņu darbībā konstatējama valsts sagrābšana, pakļaujot savai ietekmei medijus un tiesu varu, sevišķi jau Konstitucionālo tiesu, kas arī līdz šim vairākkārt bloķējusi Plahotņukam nevēlamus politiskos procesus. Vēlme tikt vaļā no oligarha milzīgās ietekmes valstī galu galā radījusi teju neiedomājamu politisko kombināciju – sociālistu un bloka ACUM koalīcijas valdību, kas tika izsludināta 8. jūnijā. Nākamajā dienā sekoja atbildes gājiens: Konstitucionālā tiesa pasludināja jauno valdību par neleģitīmu un pārtrauca prezidenta Dodona pilnvaras, nododot tās premjeram, Demokrātiskās partijas pārstāvim Pāvelam Filipam. Pēdējais nekavējoties atlaida parlamentu, izsludinot jaunas vēlēšanas septembrī. Tiesas arguments ir likuma prasība sastādīt valdību ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc vēlēšanu rezultātu apstiprināšanas. Jaunās koalīcijas partijas un prezidents Dodons šo normu interpretē kā trīs kalendāros mēnešus, savukārt Konstitucionālā tiesa – kā 90 dienas. Konstitucionālās tiesas versijā valdība bija jāsastāda līdz piektdienai, prezidents un koalīcija uzskata, ka tai bijis laiks līdz svētdienai. Tā nu valstī izveidojusies smaga varas pretstāve ar augstāko tiesu varu un de facto pie varas esošo kabinetu vienā un prezidentu un parlamenta vairākumu otrā pusē. Prezidenta vēlēšanas Kazahstānā Pēc teju 30 gadiem pie Kazahstānas valsts stūres par savu atkāpšanos no prezidenta amata šī gada martā paziņoja Nursultāns Nazarbajevs. Viņš gan joprojām paliek valdošās partijas „Nur Otan” – „Tēvijas gaisma” – priekšsēdētājs un Valsts Drošības padomes vadītājs. Par amata pārņēmēju ilglaicīgais līderis izraudzījās parlamenta augšpalātas priekšsēdētāju Kasimu Žomartu Tokajevu. Visu procesu vaiņagoja galvaspilsētas Astanas pārdēvēšana par Nursultānu. 9. jūnijā Tokajeva vieta varas virsotnē tika apstiprināta ārkārtas vēlēšanās, un vakar, 12. jūnijā, jaunais Kazahstānas prezidents nodeva zvērestu un stājās amatā. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem, vēlēšanās piedalījušies vairāk nekā 77% balsstiesīgo vēlētāju, no kuriem par Tokajevu balsojuši vairāk nekā 70%. Teorētiski viņam bija veseli seši konkurenti, taču, ievērojot brīvu mediju un pilnvērtīgas politiskās opozīcijas trūkumu, īso kampaņas periodu un valdošās nomenklatūras kandidāta labā nepārprotami izmantoto varas resursu, tai skaitā ar brīvu vēlēšanu principiem nesavienojamas darbības, praktiski neviens nešaubījās par šādu iznākumu. Tas, ka Tokajeva rezultāti vēlēšanās krietni atpaliek no Nazarbajeva agrāk uzstādītajiem procentuālajiem rekordiem, visnotaļ iekļaujas varas scenārijā, – līdz diženā Nursultāna līmenim varas mantiniekam vēl jāizaug. Tomēr zināmu nervozitāti varas elitei rada masu protesti, kas vēlēšanu sakarā pārņēmuši galvaspilsētu Nursultānu, valsts lielāko pilsētu Almati un vairākus mazākus centrus. Varas struktūras pret tiem vērsušās ar ierasto skarbumu, aizturot vairākus simtus cilvēku, taču šie protesti ir signāls, ka liela daļa Kazahstānas sabiedrības gaida nozīmīgākas pārmaiņas nekā tās, ko viņiem piedāvā līderu nomaiņas scenārijs Nazarbajeva „samtainā” autoritārisma ietvaros. Vēlēšanu rezultāti Dānijā 5. jūnijā notikušās Dānijas parlamenta jeb Folketinga vēlēšanas nesa uzvaru kreisajiem spēkiem, kas pēdējā parlamenta kadencē bija opozīcijā. Sociāldemokrātu partija, iegūstot papildus gan tikai vienu deputāta vietu, nostiprinājusi lielākās parlamenta frakcijas statusu, savukārt mazākās kreisās ievirzes partijas – Sociālliberāļu partija un Sociālistiskā tautas partija – dubultojušas savu mandātu skaitu. Par nesekmīgu gan nav dēvējams arī sociāldemokrātu pastāvīgo konkurentu – labēji centrisko spēku – starts. Galvenā līdz šim valdošās koalīcijas partija, konservatīvi liberālā “Venstre” pat palielinājusi savu mandātu skaitu par piektdaļu. Savu nelielo frakciju apjomā dubultojusi Konservatīvā partija, taču trešajam koalīcijas partnerim – Liberālajai aliansei – veicies krietni sliktāk. Tomēr liktenīgs līdzšinējā premjera Larsa Lekes Rasmusena valdībai ir vēlētāju spriedums labēji populistiskajai Dānijas Tautas partijai, kas zaudējusi vairāk nekā pusi deputātu vietu Folketingā. Rasmusena kabinets bija mazākuma valdība, kas pastāvēja, pateicoties Tautas partijas atbalstam. Līdzšinējais premjers jau norādījis, ka būtu gatavs vienoties par koalīcijas veidošanu ar sociāldemokrātiem, taču pēdējo līdere Mēte Frederiksena šādu iespēju diezgan kategoriski noraidījusi. Viņa paudusi apņemšanos veidot sociāldemokrātu kabinetu ar citu kreiso partiju atbalstu parlamentā. Tas gan varētu būt diezgan sarežģīts uzdevums ne vien tādēļ, ka arī mazākajām kreisā flanga partijām arī ir savas varas ambīcijas, bet arī tādēļ, ka sociāldemokrāti savus vēlēšanu panākumus zināmā mērā kaldinājuši, aizstāvot stingru migrācijas kontroles politiku, un šai ziņā attālinoties no citām kreisā spārna partijām.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds un Uģis Lībietis no Latvijas Radio Ziņu dienesta.   "Fidesz" darbības pārtraukšana Eiropas Tautas partijas frakcijā Vadzis ir lūzis. Vakar labēji centriskās Eiropas Tautas partijas asambleja ar iznīcinošu balsu vairākumu 190 pret 3 nobalsoja par Ungārijas labēji populistiskās partijas "Fidesz" darbības apturēšanu šajā lielākajā no Eiroparlamenta frakcijām. Nu jau kopš vairākiem gadiem autoritatīvā līdera Viktora Orbana vadītā "Fidesz" ir kļuvusi par savas frakcijas „melno avi”. Kopš 2010. gada tā ir valdošā un dominējošā partija Ungārijā, un savas varas laikā būtiski mazinājusi tiesu sistēmas neatkarību, ierobežojusi preses brīvību un nevalstisko organizāciju darbību valstī. Savā retorikā partija pastāvīgi izmanto ksenofobiskus un eiroskeptiskus momentus; par īstu bubuli tai kļuvis Ungārijā dzimušais ebreju izcelsmes finansists un filantrops Džordžs Soross. Šīs politikas dēļ pagājušā gada septembrī Eiroparlaments nobalsoja par sankciju procedūras ierosināšanu pret Ungāriju, tomēr vakardienas balsojums ir pirmais konkrētais solis pret Viktoru Orbanu un viņa partiju. Mērs bija pilns, kad pagājušajā mēnesī Ungārijas valdība izvērsa t.s. „informatīvo kampaņu”, kurā kā Ungāriju apdraudošās migrācijas politikas īstenotāju līdzās Sorosam pozicionēja arī Eiropas Komisijas prezidentu, Eiropas Tautas partijas pārstāvi Žanu Klodu Junkeru. Sekoja 13 partiju pieprasījums izslēgt "Fidesz" no frakcijas. Orbans vēl pielēja eļļu ugunij, intervijā vācu izdevumam "Die Welt" nodēvēdams savus kritiķus par noderīgiem idiotiem. Tomēr vakardienas balsojums nosaka nevis galīgu izslēgšanu, bet gan darbības apturēšanu frakcijā ar pārbaudes termiņu. Un kamēr Eiropas Tautas partijas frakcijā šāds iznākums tiek raksturots kā frakcijas vienotības un izšķirīgas rīcības apliecinājumu, daži tās politiskie konkurenti to jau nodēvējuši par politisku triku nolūkā nezaudēt vienu no lielākajām frakcijas partijām pirms maijā gaidāmajām Eiroparlamenta vēlēšanām.   Prezidenta Nazarbajeva atkāpšanās Nursultāns Nazarbajevs stājās pie Kazahstānas valsts stūres 1989. gadā kā toreizējās Kazahstānas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas pirmais sekretārs. Nākamajā gadā toreizējā Kazahstānas PSR Augstākā Padome ievēlēja viņu par pirmo republikas prezidentu, bet 1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, viņu šai amatā ievēlēja jau vistautas vēlēšanās ar 98,7% balsu. Kopš tā laika Nursultāns Nazarbajevs bijis nemainīgs Kazahstānas līderis, ar līdzīgiem procentuālajiem rezultātiem uzvarot visās prezidenta vēlēšanās. 2010. gadā tika izdarīti konstitūcijas grozījumi, Kazahstānas pamatlikumā nosakot Nazarbajevam Kazahstānas Republikas Pirmā Prezidenta – Nācijas Līdera statusu. Ievērojot teju 30 gadus ilgo varas periodu, daudziem kā Kazahstānā, tā ārpus tās bija pārsteigums vadoņa 19. marta paziņojums par atkāpšanos no prezidenta amata, gan saglabājot tikpat nemainīgi valdošās partijas „Nur Otan” – „Tēvijas gaisma” – priekšsēdētāja un Valsts Drošības padomes vadītāja amatu. Saskaņā ar konstitūciju - prezidenta pilnvaras pārņēmis līdzšinējais parlamenta augšpalātas priekšsēdētājs Kasims Žomrats Tokajevs. Neilgi pēc stāšanās amatā viņš iniciēja konstitūcijas labojumu, ar kuru valsts galvaspilsēta Astana tiktu pārdēvēta par Nursultānu.   Krimas aneksijas piektā gadadiena 18. marts Krievijas Federācijā ir atzīmējams datums – „Krievijas un Krimas atkalapvienošanās diena”. Krievijas prettiesiski anektētajā Krimas pussalā tā pie tam ir arī izejamā diena. Šogad svinēts tika ar īpašu vērienu, ciktāl pieci gadi pagājuši kopš notikumiem, kuri vēl dažas nedēļas pirms tiem šķita neiedomājami lielum lielajam vairumam ļaužu Ukrainā, Eiropā un citur pasaulē, domājams arī Krievijā un pašā Krimā. Proti: 2014. gada februāra nogalē strauji un praktiski bez cīņas okupējusi Ukrainai piederošo Krimas pussalu, Krievija to pasludināja par savu teritoriju. Tā bija Kremļa atmaksa Ukrainas tautai par nevēlēšanos turpmāk paciest korumpēto, nekompetento un ārpolitiski nekonsekvento prezidenta Viktora Janukoviča varu. Kā vēlāk atzina Krievijas prezidents Vladimirs Putins, ar ideju anektēt Krimu viņš nāca klajā slepenā Krievijas drošības dienestu vadītāju sanāksmē jau dienu pēc tam, kad Eiromaidana nosaukumu ieguvušie masu protesti piespieda Janukoviču un viņa ministrus bēgt no Kijevas. Par okupācijas galveno atbalsta punktu kļuva Krievijas Kara flotes bāze Sevastopolē. No šejienes krievu speciālo uzdevumu vienību kareivji bez atpazīšanas zīmēm, iesaukti par „mazajiem zaļajiem cilvēciņiem”, strauji izvērsās pussalas teritorijā, bloķēja Ukrainas bruņoto spēku objektus, pārņēma komunikācijas un ieņēma valdības ēkas. Vietumis viņiem pievienojās arī vietējie un no Krievijas ieradušies brīvprātīgie okupācijas atbalstītāji. Ukrainas bruņotie spēki, pārsteigti pilnīgi nesagatavoti, neizrādīja praktiski nekādu organizētu pretestību. 27. februārī Krimas Autonomās republikas Augstākā Padome, pulcējusies „zaļo cilvēciņu” ieņemtajā autonomijas parlamenta ēkā Simferopolē, ievēlēja jaunu autonomijas vadību, kas deklarēja, ka neatzīst Kijevā izveidoto pagaidu valdību. 11. martā Augstākā Padome, kā arī autonomijā neietilpstošās Sevastopoles Pilsētas padome, pasludināja neatkarību no Ukrainas. Paralēli tika organizēts referendums, vairākkārt saīsinot tā sagatavošanas termiņu un minot jautājumus, līdz 2014. gada 16. martā Krimas iedzīvotājiem tika piedāvāts izšķirties - vai nu par pussalas pāriešanu Krievijas sastāvā, vai arī par atgriešanos pie konstitūcijas, kas Ukrainā bija spēkā līdz 1998. gadam. Jautājums par palikšanu Ukrainas sastāvā, ievērojot tās pastāvošo pamatlikumu, netika izvirzīts. Pēc Krievijas publiskotajiem datiem dalība sasniegusi 89,5% un apmēram 96% nobalsojuši par pievienošanos Krievijai. Visu vaiņagoja attiecīga līguma parakstīšana Maskavā 18. martā, kas arī kļuvusi par ik gadu atzīmējamu mūsu kaimiņvalstī aiz Zilupes. Lieki piebilst, ka tam visam nebija nekā kopīga nedz ar Ukrainas likumdošanu, nedz starptautiskajām tiesībām un Krievijas starpvalstu saistībām. Turpinot izvērst militāri politisko avantūru pret mazāko kaimiņvalsti, nākamajos mēnešos Krievija uzsāka agresiju arī Ukrainas austrumos, taču vīlās savās cerībās arī šeit īstenot Krimai līdzīgu aneksijas scenāriju. 

Jaunajā epizodē Andrejs Siliņš un Ulvis Brože sarunājas ar Agri Suveizdu un Arkādiju Birjuku, kuri bija devušies līdzi Latvijas futbola izlasei uz izbraukuma spēli UEFA Nāciju līgā pret Kazahstānu. Tiek aplūkota arī pēdējā turnīra cīņa Andorā, galvenā trenera Miksu Pātelainena paveiktais un vērtēts - vai Miksu jāturpina vadīt izlasi? Kungi izvirza savus uzvarētājus arī piecās Gada balvas sportā nominācijās un oriģinalitātes te netrūkst. Savukārt "Bombenēs" tiek atbildēts uz jautājumiem par "Dinamo" latviešiem, futbola izlases leģionāriem, lielajam futbolam noderīgiem telpu futbolistiem un Vašingtonas "Wizards" neveiksmēm.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par iemesliem kāpēc Krievija sākusi spēlēt aktīvu lomu Sīrijas konfliktā. Bet organizācijas “Al Kaida” Sīrijas filiāles vadonis Al Jolani sociālos medijos nesen pārmetis Putinam iejaukšanos Sīrijas pilsoņu karā, sakot: "Šis karš liks Krievijai aizmirst tās šausmas, ar kurām agrāk saskārās Afganistānā." Vai tiešām Sīrija draud Krievijai izvērsties par līdzīgu neveiksmi kā Afganistāna Padomju Savienībai pagājušā gadsimta 80. gados? Viesis studijā: Saeimas Ārlietu komisijas loceklis un Afganistānas pārzinātājs Atis Lejiņš. Krievijas intereses Sīrijā Krievijas uzlidojumi Sīrijai šokēja lielu daļu Eiropas, ASV un, protams, arī pierobežā esošo Baltijas valstu iedzīvotājus. Starptautiskās politikas pētnieki noteikti pasmīnētu, sakot, ka Krievija dara to pašu, ko ilgus gadus darīja ASV, bet galvenais jautājums, kas satrauc, kāpēc Krievija nolēmusi veikt aviouzlidojumus Sīrijā esošajiem spēkiem. Motivācija mēdz būt dažāda, daži uzskata, ka tas ir tāpēc, ka Krievija vēlas novērst uzmanību no Ukrainas, citi atkal uzskata, ka tam iemesls ir iekšpolitiskā nepieciešamība parādīt, ka Krievija atkal ir lielvara. Kopš PSRS sabrukuma Krievija vēl nekad nebija izmantojusi savu militāro klātbūtni ārvalstīs. Tāpēc šādas operācijas Sīrijā varētu tiešām liecināt, ka Krievijas spēki ir moderni un pasaules līmenī. Sīrija šobrīd ir valsts, kurā karo „pasaules smagsvari”. Skaidrs, ka Sīrijas pilsoņu karš nav tikai un vienīgi Sīrijas iekšpolitiskā lieta. Prezidenta Bašara al Asada oponentus uztur un bruņo Saūda Arābija, aiz kuras stāv tās partnere ASV. Tikmēr Asada režīmam talkā iet Irāna un Krievija, ierastas ASV pretinieces. Krievijas Islāma komitejas vadītājs Geidars Džemals uzskata, ka karš, kurā ielīdusi ir Krievijas vadība, nav saistāms ar vērtībām un mērķiem. Viņš uzskata, ka nevis Krievija karo Sīrijā, bet to dara Krievijas prezidents un viņam pietuvinātās personas. Iemesls tam ir resursi un mērķis tos pārdalīt par labu savām interesēm. Krievijai, no politiskās vadības skatu punkta, nav nekādu ideoloģisku mērķu. Krievija nedomā augstāk, kā tikai par materiālo cilvēka dabu. „Putina grupējumam nekādu citu mērķu, kā tikai nauda, nav. Tā ir cīņa par naudu, ar resursu koncentrēšanu savās rokās jeb kā mēdz teikt, tas ir fiziskā ķermeņa arguments. Un viņiem nav citu mērķu, kā tikai apmierināt fiziskās vēlmes. Tāpēc arī valstij kopumā nav nekādu augstāku mērķu. Tā vienkārši tirgo izejvielas jeb jēlnaftu. Kas šo stāstu sarežģī, Krievijas vara nav starptautiska vara. Piemēram Lielbritānija tāda ir, jo realizē savu politiku caur bijušajām kolonijām, Francija tāpat, ASV saņem ietekmi un labumu caur globālo dolāra valūtas lietojumu. Putins ar saviem cilvēkiem, resursus saņem tikai no naftas un no Krievijas pilsoņu nodokļiem. Viņiem nav veidu kā paņemt resursus no Kazahstānas vai Lukašenko pārvaldītās Baltkrievijas,” vērtē Geidars Džamals. Baltijai Krievijas karaspēka līdzdalība Sīrijā nozīmē bažas, ka kādreiz tas varētu tikt vērsts pret mums, kamēr ASV karaspēka uzturēšanās Irākā vai Afganistānā tādus draudus nekad neradīja. Vai Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un Rīgas Stradiņa Universitātes profesors Andris Sprūds spēj iztēloties, ko viņš teiktu Vladimiram Putinam, ja būtu viņa ārpolitikas padomnieks. Kāds būtu izdevīgums apsvērt manevrus Sīrijā? "Ja būtu jādod padoms Putinam, kas noteikti nebūtu viegli, jautājums būtu par to gala spēli, ko Putins un šī brīža Krievijas vadība cenšas sasniegt. Noteikti kāds norādītu uz riskiem, ka klāt esot Sīrijā, nav jau zināms, kā šis purvs beigsies un vai iestigšana tajā nenozīmē „sejas zaudēšanu”. Bet Krievijas gadījumā ir pamats teikt, ka ir risks neuzņemties risku. Putins parāda, ka ir spējīgs spēlēt uz vairākiem šaha galdiņiem vienlaikus. Klāt esot šajā reģionā, viņš spēj veidot dienaskārtību dažādos jautājumos, gan politiskos, kas attiecas uz reģionu, gan globālos, kas attiecas uz imidža jautājumiem – kuras valstis vispār spēj rīkoties un Krievija šobrīd to cenšas demonstrēt, gan arī kaut vai tas, ka šajā reģionā veidojas naftas cenas," analizē Sprūds. Rubrikā Viedokļi. Nīderlandes izmeklētāji paziņojuši, ka “Malaysian Airlines” reisa MH17 pasažieru lidmašīnu virs Ukrainas pagājušajā gadā notrieca Krievijā ražota "Buk" raķete. Tomēr Krievija aizvien mēģina apstrīdēt secinājumus un nomelnot Nīderlandes izmeklētājus. Nīderlandes starptautiskās izmeklēšanas grupas gala ziņojums par “Malaysian Airlines” pasažieru lidmašīnas notriekšanu nav atbildējis uz galveno jautājumu – kas pie tā bija vainojams. Kaut arī starptautiskie izmeklētāji nav precīzi noteikuši vietu, no kuras raķete tika izšauta, kartē, kas tika parādīta žurnālistiem, skaidri iezīmēts apvidus Doņeckas reģionā, kas atradās prokrievisko kaujinieku kontrolē. Ukrainas premjerministrs Arsēnijs Jaceņuks ir pārliecināts – nemiernieki vieni ar šādu ierīci nebūtu spējuši rīkoties, tādēļ viņaprāt - separātistiem palīdzējušas Krievijas militārpersonas.„Ir pilnīgi skaidrs, ka piedzērušies separātisti nezina kā vadīt BUK sistēmas. Tas nozīmē, ka šīs sistēmas tikai un vienīgi vadīja profesionālas Krievijas militārpersonas” Tieši nepasakot, ka lidmašīnas avārijā ir vainojama Krievija - visticamāk, nekāda vienprātība par lidmašīnas avārijas apstākļiem tā arī netiks panākta, lai gan pagājušajā nedēļā publiskotais Nīderlandes ziņojums ir līdz šim visnopietnākais un laikietilpīgākais pētījums par lidmašīnas avārijas iemesliem.