Podcasts about gaismas

Jēzus Kristība Jordānā. Lieldienu laikā pievēršamies Gaismas noslēpumiem, kuri izgaismo Kristus noslēpumu. Viņš pats ir mūsu Gaisma un visas pasaules Gaisma. Kristību brīdī dzirdam Tēva balsi - „Tu esi mans mīļais Dēls, uz tevi man labs prāts.“ (Lk 3,22) "Uz tevi man labs prāts" - frāze, ko vēlamies dzirdēt visvairāk no Dieva. Iegremdējoties Jēzus Vārdā, Viņā pašā, kurš glābj, mēs piedzīvojam Svēto Garu un Dievs mūsos aizsāk pārdabisku dzīvi. Tad varam iepazīt kāds ir mūsu Tēvs, kurš "spēj vienīgi mīlēt un piedot". Rožukronis ir mūsu atgriešanās ceļš pie lielās, nepelnītās Dieva dāvanas, ko ieguvām Kristību brīdī - būt Dieva pieņemtiem bērniem.

„Svarīgi izvērtēt visas cilvēces gudrību un likt to pamatā jaunradei, jo pašreiz mūs apdraud izdomas trūkums” -  tā sarunā ar Māru Rozenbergu atzinis Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks. Andris Vilks visu savu mūžu ir kalpojis un bijis uzticīgs bibliotēkai. Gaismas pils – viņa lieldarbs. 5. martā, kad atvadāmies no Andra Vilka, Kultūras rondo vēlreiz skan saruna, kas risinājās 2024. gada augusta beigās, kad viesojāmies pie viņa mājās. Pirms klausāmies Māras Rozenbergas sarunu ar Andri Vilku, lūdzām Latvijas Nacionālās bibliotēkas izpildirektori – Andra Vilka ilggadējo kolēģi Dzintru Mukāni, atgādināt, viņasprāt, būtiskāko, raksturojot Andra Vilka veikumu. 26. februarī mūžībā aizgāja ilggadējais Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks. Andris Vilks dzimis 1957. gada 16. maijā Rīgā un Nacionālo bibliotēku vadīja kopš 1989. gada, bet 2024. februārī iesniedzis iesniegumu, paužot vēlēšanos no 2. septembra atstāt Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktora amatu, liecina aģentūras LETA arhīvs. Plašākā sabiedrībā pazīstams kā ilggadējais Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors, Andris Vilks visu savu profesionālo darba mūžu pavadīja vienā darbavietā. Turpat strādāja arī viņa kundze, jau bibliotēku studiju laikā noskatītā kursa biedrene Aira. No 1978. gada Vilks sāka strādāt par vecāko bibliotekāru Viļa Lāča Latvijas PSR valsts bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, pēc tam kļuva par nodaļas vadītāju, no 1989. gada – par visas bibliotēkas direktoru līdz pat 2024. gadam. Andri Vilku 5. martā pavadām Mūžībā no Gaismas pils. Tur atklāta arī viņa lolotā izstāde "Tiesības uz bibliotēku".

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Vai zini, ka vides objekts "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām? Un vai zini arī to, kur novietota mākslas darba ceturtdaļa? Daudzi noteikti būs pamanījuši majestātisko oranžo vāzi pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Tā ir mākslinieka Ojāra Pētersona vides mākslas objekta "Lielā vāze" viena daļa, kura 2014. gada agrā novembra rītā ieņēma vietu pie toreiz tikko atklātās Gaismas pils – mūsu galvenās grāmatu krātuves. Savu "jā" vārdu šim mākslas darbam bibliotēkas ārtelpā teica arī arhitekts Gunārs Birkerts. Vāze ir tikai viens no paliekošos materiālos veidotiem astoņiem vides mākslas objektiem, kas realizēti Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskajā telpā" ietvaros, sadarbojoties privātai institūcijai un Rīgas pilsētai piecu gadu garumā – no 2013. – 2018. gadam. Joprojām pilsētvidē dzīvo gan Ērika Boža "Soliņi" Bastejkalna virsotnē un Lienes Mackus bronzā atlieta Rīgas ģerboņa lauva atpūtā pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pieturas, gan Brigitas Zelčas-Aispures un Sanda Aispura "Klusā daba" un Aigara Bikšes "Meitene ar kurpi" Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Savā ziņā unikāla lieta, ņemot vērā, ka joprojām nav konsekventa uz ilgtspējību vērsta kopēja koncepta par mākslu Rīgas publiskajā telpā. Ojāra Pētersona vides objekts "Lielā vāze" ir viens veselums, kas sadalīts divās daļās - ¾ un ¼. Lielākajai daļai pie Nacionālās bibliotēkas precīzi atbilst mazākā pie Rīgas Stradiņa Universitātes Dzirciema ielā, tā simboliski apvienojot abas zināšanu krātuves. Jebkurš domās vāzes daļas var savienot kopā vai, no putna lidojuma kartē skatoties, novilkt starp tām taisnu līniju. Pētersona "Lielo vāzi" iedvesmojis Garlība Merķeļa teksts "Vidzemes senatne", ko pats mākslinieks nodēvējis drīzāk par XVIII gadsimta laikmetīgo mākslu, nevis vēstures liecību par tā laika latviešiem. Merķeļa teksta fragments lasāms uz vāzes keramikas mozaīkas. Uz katras no vairāk nekā 14 000 keramikas plāksnītēm izvietots viens burts no "Vidzemes senatnes" teksta. Lielās vāzes forma un virsmu sedzošā mozaīka ļauj nolasīt antīkās pasaules mantojuma un vēsturiskā uzslāņojuma klātbūtni, savukārt griezuma vietā iestrādātais pelēkais granīts vairāk saistās ar vietējo dabu un kultūru. Kā objekta atklāšanā minēja projekta kuratore Helēna Demakova: "Divdaļīgā "Lielā vāze" nav lieliskā mākslinieka mirkļa kaprīze, bet gan rokraksta iezīme. Lai atceramies kaut vai 2014. gadā Vācijā, Ekernferdē, atklāto skulptūru "Tilts pāri jūrai". Oranžās skulptūras otra daļa atrodas topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja mākslas darbu krātuvē un joprojām gaida iznācienu pilsētvidē." Jāpiezīmē, ka tieši Merķeļa teksta fragmenta publikācija latviešu, angļu, franču, vācu, spāņu un krievu valodā veido mākslas objekta trešo un pēdējo daļu. Ojāra Pētersona dizainā veidotā oranžā grāmata ir pieejama Latvijas bibliotēkās.

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Vai zini, ka vides objekts "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām? Un vai zini arī to, kur novietota mākslas darba ceturtdaļa? Daudzi noteikti būs pamanījuši majestātisko oranžo vāzi pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Tā ir mākslinieka Ojāra Pētersona vides mākslas objekta "Lielā vāze" viena daļa, kura 2014. gada agrā novembra rītā ieņēma vietu pie toreiz tikko atklātās Gaismas pils – mūsu galvenās grāmatu krātuves. Savu "jā" vārdu šim mākslas darbam bibliotēkas ārtelpā teica arī arhitekts Gunārs Birkerts. Vāze ir tikai viens no paliekošos materiālos veidotiem astoņiem vides mākslas objektiem, kas realizēti Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskajā telpā" ietvaros, sadarbojoties privātai institūcijai un Rīgas pilsētai piecu gadu garumā – no 2013. – 2018. gadam. Joprojām pilsētvidē dzīvo gan Ērika Boža "Soliņi" Bastejkalna virsotnē un Lienes Mackus bronzā atlieta Rīgas ģerboņa lauva atpūtā pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pieturas, gan Brigitas Zelčas-Aispures un Sanda Aispura "Klusā daba" un Aigara Bikšes "Meitene ar kurpi" Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Savā ziņā unikāla lieta, ņemot vērā, ka joprojām nav konsekventa uz ilgtspējību vērsta kopēja koncepta par mākslu Rīgas publiskajā telpā. Ojāra Pētersona vides objekts "Lielā vāze" ir viens veselums, kas sadalīts divās daļās - ¾ un ¼. Lielākajai daļai pie Nacionālās bibliotēkas precīzi atbilst mazākā pie Rīgas Stradiņa Universitātes Dzirciema ielā, tā simboliski apvienojot abas zināšanu krātuves. Jebkurš domās vāzes daļas var savienot kopā vai, no putna lidojuma kartē skatoties, novilkt starp tām taisnu līniju. Pētersona "Lielo vāzi" iedvesmojis Garlība Merķeļa teksts "Vidzemes senatne", ko pats mākslinieks nodēvējis drīzāk par XVIII gadsimta laikmetīgo mākslu, nevis vēstures liecību par tā laika latviešiem. Merķeļa teksta fragments lasāms uz vāzes keramikas mozaīkas. Uz katras no vairāk nekā 14 000 keramikas plāksnītēm izvietots viens burts no "Vidzemes senatnes" teksta. Lielās vāzes forma un virsmu sedzošā mozaīka ļauj nolasīt antīkās pasaules mantojuma un vēsturiskā uzslāņojuma klātbūtni, savukārt griezuma vietā iestrādātais pelēkais granīts vairāk saistās ar vietējo dabu un kultūru. Kā objekta atklāšanā minēja projekta kuratore Helēna Demakova: "Divdaļīgā "Lielā vāze" nav lieliskā mākslinieka mirkļa kaprīze, bet gan rokraksta iezīme. Lai atceramies kaut vai 2014. gadā Vācijā, Ekernferdē, atklāto skulptūru "Tilts pāri jūrai". Oranžās skulptūras otra daļa atrodas topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja mākslas darbu krātuvē un joprojām gaida iznācienu pilsētvidē." Jāpiezīmē, ka tieši Merķeļa teksta fragmenta publikācija latviešu, angļu, franču, vācu, spāņu un krievu valodā veido mākslas objekta trešo un pēdējo daļu. Ojāra Pētersona dizainā veidotā oranžā grāmata ir pieejama Latvijas bibliotēkās.

Par arhitekta Gunāra Birkerta projektētajām bibliotēkām, gaismas nozīmi viņa darbos un izstādi “Birkerts. Bibliotēkas. Gaisma”, kas ir Birkerta simtgadei veltītā izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Kultūras rondo pārrunājam ar arhitektiem Jāni Dripi un Andri Kronbergu, kuri ir arī izstādes autori. 17. janvāris ir Latvijas Nacionālajā bibliotēkas (LNB) ēkas arhitekta Gunāra Birkerta simtā dzimšanas diena. Šajā dienā bibliotēkas ātrijā atklās izstādi “Birkerts. Bibliotēkas. Gaisma”. Gunāra Birkerta (1925–2025) simtgadei veltītā izstāde ļauj iepazīt izcilā latviešu arhitekta dzīvi un radošo darbību. Starp daudzajām sabiedriskajām ēkām, ko Gunārs Birkerts projektējis, īpašu vietu ieņem bibliotēkas – tām veltīta šī izstāde. Izstādē iekļautas 19 Gunāra Birkerta projektētās bibliotēkas – LNB ēka un 18 bibliotēkas ASV. Zināmākās no tām ir Mičiganas universitātes Tiesību zinātņu bibliotēka, Mārtina Lutera Kinga pilsētas un universitātes bibliotēka Sanhosē, Dulutas publiskā bibliotēka. Arhitekta radošās dzīves kulminācija bija Latvijas Nacionālās bibliotēkas uzcelšana. Izstāde ir nozīmīga arī grāmatniecības piecsimtgades kontekstā, jo Latvijā ir radīta visā pasaulē atpazīstama būve – telpisks ietvars nacionālajam grāmatu krājumam. Gunāru Birkertu arhitektūras kritiķi dēvē par gaismas arhitektūras meistaru. Gaismas, metaforu un simbolu lietojums kultūras būvēs padara Birkerta arhitektūru unikālu pasaules mērogā. Gunārs Birkerts ir pasaulē pazīstams latviešu arhitekts, projektējis gandrīz 300 ēkas – muzejus, universitātes, baznīcas, skolas, bibliotēkas. Daudzas no tām var uzskatīt par ikoniskām. Birkerta darbiem raksturīga funkcionalitāte apvienojumā ar simbolu un metaforu lietojumu.

Lai gan līdz ar ziemas saulgriežiem mūsu dzīvē pakāpeniski atgriežas dienasgaisma, tumšie rīti un vakari būs klātesoši vēl vairāku mēnešu garumā. Raidījumā viesojas gaismas arhitekte Ilze Leduskrasta-Buša, kura akcentē gaismas nozīmi mūsu dzīvē un sniedz praktiskus padomus, kā tumšajā laikā varam palīdzēt sev justies labāk. Ilze atgādina, ka gaisma būtiski ietekmē to, kā jūtamies noteiktā vidē vai telpā. Tā spēj gan uzlabot mūsu pašsajūtu, gan — gluži pretēji — pasliktināt mūsu emocionālo vai fizisko labbūtību. Savā dizaina praksē Ilze strādā gan ar dabiskās gaismas integrēšanu, gan mākslīgā apgaismojuma projektēšanu arhitektūrā un ārtelpā. Ilze ir arī lektore RISEBA arhitektūras fakultātē un šobrīd papildina savas zināšanas, studējot gaismas dizaina zinātni Alborgas universitātē Dānijā. 

30.novembrī Tartu ar vairākiem svētku notikumiem noslēdza Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu, vienlaikus vairāki gada notikumi turpinās. Viens no šiem pasākumiem bija gaismu šovs „Paliec un radi”, simbolizējot izturību un nepārtrauktu radīšanas procesu ar skatu nākotnē.

Raidījums "Mazie Jēzus draugi" 30.11.2024. Tēma: Kristus Gaismas ienākšana pasaulē, 1. Advents ✨ Raidījumā piedalās: Madara no Cēsīm un Leo no Billes. Raidījumu vada: Dace Valnere no Cēsīm.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas 105. dzimšanas dienā saruna ar tās direktoru Andri Vilku. Ar saknēm stingri zemē un ar skatu nākotnē – tā Latvijas Nacionālo bibliotēku 35 gadus ir vadījis direktors Andris Vilks, kurš nupat aizvadīja pēdējo nedēļu šajā amatā un šonedēļ Gaismas pilī atvadījās no kolēģiem, nododot bibliotēkas vadības grožus Dagnijai Baltiņai. Latvijas Nacionālo bibliotēku viņš stūrējis cauri Atmodas laikam, digitalizācijas nestajām pārmaiņām un ilgajam ceļam uz pašiem savu māju – Gaismas pili, kas šogad svin desmit gadu jubileju. Bet ar Andri Vilku mēs šoreiz tiekamies nevis viņa kabinetā, bet mājās. Durvis atver Andra Vilka kundze Aira – Vilku pāris mīt viņas senču dzīvoklī Rīgas centrā, kurā katrai mēbelei, rokturim un griestu rotājumam ir sens stāsts, tomēr nav ne miņas no muzejiska smaguma. Pietāte pret pagātnes vērtībām un spēja tās interpretēt labākai šodienai ir arī Andra Vilka darba pamatā, vairāk nekā trīs desmitgades vadot Latvijas Nacionālo bibliotēku. 

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) vadību no ilggadējā direktora Andra Vilka drīzumā pārņems Dagnija Baltiņa. Tiekamies ar viņu Kultūras rondo studijā. Dagnija Baltiņa pienākumus jaunajā amatā sāks pildīt no šī gada septembra. Kāds ir viņas redzējums Gaismas pils nākotnei? Atbildot uz jautājumu, kas būs prioritātes vai aktuālie darbi jaunajai LNB vadītājai, Dagnija Baltiņa atzīst, ka tā noteikti ir lasīšanas veicināšana, lasīšanas jautājumi kā tādi sabiedrībā. "Tā vispār ir bibliotēku loma, jo īpaši lauku vai reģionos bibliotēku loma kā kopienu centriem, kā kopienu stiprinātājiem, kā kopienu balstiem. Vispār, cik būtisks ir lasīšanas paradums, lai saprastu savu vidi sev apkārt, analizē Dagnija Baltiņa. "Tas nozīmē, ka lasām ne tikai, lai izklaidētos, bet labāk iepazītu pasauli, kurā dzīvojam. Tāpēc uzsveru, ka ir būtiski, ka lasām arī vietējo literatūru, vietējos laikrakstus, vietējās aktualitātes, nevis tikai sakām, ka sekojam līdzi starptautiskajām ziņām vai lasām tikai un vienīgi angļu valodā. Tas arī dod savu pienesumu, bet ir būtiski arī saprast to, kas notiek šeit. Saprast arī jaunākos pētījumus pat tad, ja nepiekrītam kādām tajos izvirzītajām tēzēm. Bet mums ir jāspēj vispār reaģēt uz kādu apgalvojumu."

Pieci gadi Rundāles pils muzeja direktores amatā. Kādi ir pils muzeja lielākie izaicinājumi, jaunākie pētījumi un atklājumi? Tāpat aktuāls ir jautājums par Mežotnes pili un repertuārs, kas piestāv Rundāles vasarai. Lai pārrunātu to visu, Kultūras rondo studijā tiekamies ar Rundāles pils muzeja direktori Lauru Lūsi. Par Rundāles pils krāšņajiem Dārza svētkiem iztaujājam Rundāles pils muzeja galveno speciālisti, redaktori Daci Lāži, bet par Rundāles pils lustrām vislabāk zina stāstīt grāmatas „Gaismas ķērājas” autore Kristīne Budže.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Janvāris ir garām, un jau vairāk varam pastiept roku pretim pavasarim, tomēr mums priekšā vēl visai daudz tumšu vakaru. Šo tumsu ar apcerīgu gaisotni, gaismu un siltumu var piepildīt sveces, un tieši tā arī darījuši mūsu senči, un februāris pat dēvēts par Sveču mēnesi. Savukārt 2. februāris tiek saukts par Sveču dienu. Sagaidot šo dienu, arī raidījumā runājam par svecēm, siltumu un gaismu. Sveču dienu izsenis latvieši aizvadījuši lielās gavilēs un priekos. Šajā dienā esot vajadzīgs daudz tērēt un baudīt, lai nākamais gads ir bagāts un laimīgs. Arī visu februāri latvieši dēvējuši par Sveču mēnesi, un arī citās tautās šo dienu svin kā pāreju no tumšā laika uz priecīgu un jau rosīgāku gada posmu. Un centrālais simbols šai dienai un mēnesim ir svece. Tā sniedz gaismu, siltumu, telpā rada patīkamu aromātu un jauku atmosfēru, bet mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā svece ir savā ziņā kļuvusi par drošības un atbalsta rīku.  Kā zināms, Latvijā aktīvi tiek lietas ierakumu sveces, ko sūtīt Ukrainas karavīriem. Mūsdienās mēs lietojam gan parafīna, gan sojas vaska sveces, bet senāk sveces daudz lietas no vaska un vēl vairāk - no dzīvnieku taukiem. Kādi priekšmeti tika izmantoti, lai sveces izlietu, lai tās ņemtu līdzi tālā ceļā un kā senāk šķīla uguni, lai sveces vispār aizdegtu, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Zvidre. Gaismas terapija Zināms, ka depresijai mēdz būt sezonāls raksturs, un cilvēki, kuri mīt tajās ģeogrāfiskajās zonās, kur valda ilgstošs tumšais periods rudeņos un ziemās, biežāk sirgst ar depresiju gaismas trūkuma dēļ. Par gaismas ietekmi uz cilvēka psihisko labsajūtu, kā darbojas gaismas terapija un kad pārlieku daudz gaismas var kaitēt stāsta Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra “Pārdaugava” vadītājs Elmārs Tērauds. Dabiskā saules gaisma  mazina depresijas simptomus, taču arī mākslīgi radītie gaismas avoti var ietekmēt mūsu garastāvokli un garīgo veselību. Kaut vai omulīgs apgaismojums dzīvojamā istabā rosina patīkamas sajūtas, bet gluži citādi jūtamies, ja laterna uz ielas nakts laikā neaicināta izgaismo guļamistabu. Gaismas klātbūtne vai tās trūkums ir cieši saistīts ar tādu hormonu, kā melatonīns - tas ir hormons, kas atrodas mūsu smadzenēs un ietekmē cilvēka bioloģisko diennakts ritmu. Vairāk par to, kā šo hormonu un mūsu  psihi ietekmē gaisma gan dabiska, gan mākslīga, stāsta psihiatrs Elmārs Tērauds. Gaismas terapiju, ko sauc arī par fototerapiju vai spilgtas gaismas terapiju, izmanto gan ādas slimību  ārstēšanā, gan arī  garīgu traucējumu terapijā. Kā teic psihiatrs Elmārs Tērauds, tad nereti vien, ja runa ir par jau minēto depresiju, pietiek arī ar parastām veikalā nopirktām elektriskajām spuldzēm.

Madars Millers ir copmanis parastais, kurš ļoti daudz laika pavadā makšķerējot, tādēļ var ļoti daudz pastāstīt ne tikai par teoriju, bet arī praktiskām lietām. Tā arī saruna ievirzās par zandartiem, līdakām, mānekļu izvēli, par lašu un taimiņu copi, kā atšķiras mānekļu izvēle šīm zivīm! Noderīgi, praktiski un interesanti. Epizode ar veikala GPSPRO.lv atbalstu!  @gpsprovideo  https://www.gpspro.lv/ Jaunmoku 26, Rīga (pie Komforta) blakus t/c Spice Tālr: 20015015Epizodi veido: Anrvis Ančevskis un Indulis Burka. https://www.lielaisloms.eu/

Akcijai "Grāmatu draugu ķēde" - 10 gadi. Un „Gaismas pils” ēkai arī desmitgade. Ar skatu nākotnē Kultūras rondo pārrunājam notikumu ciklu "Latviešu grāmatai 500", interesējamies par sabiedrības iesaistes kustību "Restarts lasīšanai" un plašo izstāžu klāstu bibliotēkas ēkā. Studijā Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Speciālo krājumu departamenta direktore Dagnija Baltiņa, LNB vadošais pētnieks Pauls Daija un LNB Izstāzu centra vadītāja, māksliniece Brigita Zelča-Aispure. Ceturtdien, 18. janvārī, pulksten 15.00 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB), atzīmējot Grāmatu draugu ķēdes desmitgadi, norisināsies simboliska akcija, kurā LNB darbinieki aicinās bibliotēkas apmeklētājus improvizētā grāmatu ķēdē pāri ātrijam no rokas rokā  nodot un svinīgi ievietot grāmatu dāvinājumus Tautas grāmatu plauktā 4. stāvā. Lai aktualizētu Tautas grāmatu plaukta dāvinājumu nodošanas iespēju un sarūpētu grāmatu ķēdes saturu pasākumam, akcijas rīkotāji aicina ikvienu dāvināt savu grāmatu īpašajam Tautas grāmatu plauktam.  Sev īpašo grāmatu ar ierakstu vai vēlējumu, kas ierakstīts kādā no tās priekšlapām, var nodot LNB ātrijā blakus "Draugu telpai". Pirms desmit gadiem, 2014. gada 18. janvārī, Rīgā norisinājās akcija "Gaismas ceļš – grāmatu draugu ķēde". Akcijas laikā divu kilometru garā cilvēku ķēdē  no rokas rokā pārvietoja vairāk nekā 2000 grāmatas no toreizējās LNB ēkas K. Barona ielā 14 uz jauno ēku Mūkusalas ielā 3. Vienlaikus ķēdes norisei Rīga tika atklāta kā  2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsēta. Dalībai Grāmatu draugu ķēdē, kas guva lielu starptautisko mediju uzmanību, bija pieteikušies vairāk nekā 15 000 dalībnieki no Latvijas un ārvalstīm. Šodien Tautas grāmatu plauktā glabājas vairāk nekā 7500 vienību 48 valodās, kas dāvinātas desmit gadu laikā, t. sk. Latvijas prezidentu un ārvalstu augstāko amatpersonu dāvinājumi.

Šajā laikā, kad no saules lēkta līdz rietam ir vien knapas septiņas stundas un tās pašas nereti paiet zem pelēku mākoņu vāka, acis īpaši meklē gaismu. Tāpēc gada tumšākie mēneši ir gaismas uzvedumu triumfa laiks. Covid pandēmija, Krievijas karš Ukrainā un pastāvīgā tehnoloģiju attīstība ietekmējusi gan cilvēku paradumus masu pasākumu apmeklējumā, gan pašu pasākumu estētiku. Lai gan virknē pilsētu šogad atgriezusies tradicionālā svētku uguņošana, arvien populārāki kļūst arī dažādi citi gaismas uzvedumi, lāzeru un dronu šovi, ienesot plašāku krāsu paleti kopējā izklaides piedāvājumā. Māra Rozenberga uzrunāja vairākus nozares ekspertus par to, kādas ir gaismas tehnoloģiju iespējas, ierobežojumi un potenciālā nākotne Valsts svētkos, Jaungadā un citos masu pasākumos.

*Uz tevi, Kungs, es paceļu savu dvēseli. Mans Dievs, es ceru uz tevi, lai man nav jāsarkst, un mani ienaidnieki lai nelīksmo par mani, jo visi, kas tev uzticas, nepaliks kaunā.* */Ps 25 (24),1-3. Adventa I svētdienas introits/* Pacelt cerības pilnu skatu augšup, pacelt rokas lūgšanā, pacelt dvēseli — būt nomodā un gaidīt; steigties pretī tam, kurš nāk pretī mums. Šāds ir iesākums. Jaunai dienai, jaunam dzīves posmam, jaunam Baznīcas gadam, priecīgas gaidīšanas laikam. Šo iesākumu ir iespējams saprast, balstoties atnākšanā. Šis iesākums ir iespēja atgriezties pie pirmsākuma — radīšanas, lai būtu iespējams jauns sākums — atgriešanās, kas ved pie pilnības, radībai satiekoties ar savu Radītāju. Ir tādi, kas šo laiku izdzīvo ticībā, bet ir arī tādi, kam tas sagādā grūtības. Vieni priecājas par tūkstošiem gaismu, citi ilgojas pēc vienas vienīgas Gaismas (sal. Lumen fidei, 3). Ikviena cilvēka dzīvi raksturo gaidīšanas dinamisms. Mēs to pārvēršam idejās, izpratnēs un attieksmēs, mūsu sajūtās un noskaņojumos. Advents vispirms ir brīdis, kad varam atskatīties atpakaļ — savos pirmsākumos, ieskatīties savās šaurajās pasaulēs un atgādināt sev, ka labo, patieso un skaisto, laimi nepietiek tikai vēlēties vai par to domāt; tas ir jāmeklē un jālīdzdarbojas tā radīšanā un atklāšanā. Advents ir brīdis, kad cilvēka vēsturē un cilvēces vēsturē sākam pamanīt Dieva darbības pēdas, Viņu pašu — Laimi, Piepildījumu, Jēgu. Atgriezties pie saviem pirmsākumiem nozīmē pacelt dvēseli, atvērt sirdi, izgaismot prātu, saucot uz Viņu: «Nāc, Kungs Jēzu!» un kopā ar pravieti Isaju apliecinot: «Kungs, tu esi mūsu tēvs, mēs esam māls un tu to veido, mēs visi esam tavu roku darbs» (Is 64,7). **Šodien arī tev ir iespēja ieskatīties savā šaurajā pasaulē un soli pa solim ieraudzīt, kādus plašumus Dievs tev tajā ir pavēris.**

Šajā nedēļā gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis divus māksliniekus, kā viņam pašam labpatīk teikt, minimālistus Tatjanu Krivenkovu un Pauli Liepu, lai uzzinātu par darba procesu, kurš patiesībā prasa lielu pacietību un laika resursus. Kas ir tas, kas saista minimālismā? Kāpēc tik svarīga ir darba tehniskā puse? Kādas ir metodes un paņēmieni, lai panāktu krāsas dziļumu, savienojumu ar sevi un skatītāju? Kā allaž, saruna sākas bērnībā un noslēdzas ar šī brīža izjūtām mākslas telpā. Tatjana Krivenkova (1964) ir gleznotāja ar izkoptu un smalku kolorīta izjūtu, savu izstrādātu glezniecības valodu. Pēdējos gados tā visbiežāk ir bezpriekšmetiska glezniecība, kurā tiek risinātas krāsas un gaismas attiecības neskaitāmās variācijās, , kas slāņos pārklājas vai saplūst viena ar otru. Paralēli glezniecībai Tatjanu Krivenkovu vienmēr interesējis zīmējums un porcelāna apgleznošana, un jau vairākus gadus gleznotāja ir pievērsusies arī grafikas tehnikām –akvatintai un litogrāfijai. Tatjana Krivenkova beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļu (1988) un maģistra studijas Grafikas apakšnozarē (2010); studējusi porcelāna apgleznošanu Lomonosova Imperatora Pocelāna rūpnīcā Pēterburgā (1995-1996). Sarīkojusi 27 personālizstādes un piedalījusies vairāk nekā 30 grupas izstādēs Latvijā un ārzemēs. Par personālizstādi "Gaismas atdalīšana no tumsas" Māksla XO galerijā Tatjana Krivenkova tika izvirzīta "Purvīša balvai 2013". Paulis Liepa (1978) ir viens no zināmākajiem Latvijas grafiķiem ar spilgtu un atpazīstamu rokrakstu, kurš strādā ar visvienkāršākajām grafikas tehnikām – kologrāfiju un kartona griezumu. Darbos detalizēti izmanto konkrētus, rūpīgi iešifrētus vizuālos kodus,  zīmju valodu, iedvesmojoties no sev aktuālām tēmām. Paulis Liepa  beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (1997–2003). Kopš 1996. gada sarīkojis 14 solo izstādes Latvijā, Igaunijā, Dānijā un Krievijā un piedalījies ap 60 grupu izstādēs un starptautiskos projektos Latvijā un ārpus tās. Par izstādi "Daiļo mākslu kabinets" Mūkusalas Mākslas salonā tika nominēts "Purvīša balvai 2019".

Dziesmusvētku izvērtēšanas konference sākas ar skandālu - ar svilpieniem un Gaismas pils dziedāšanu diriģenti pieprasa algu celšanu. Par nozīmīgiem pārkāpumiem Rēzeknes domes budžetā no amata atstādināts pilsētas mērs Aleksandrs Bartaševičs. No nākamā gada februāra Latvijā aizliegs piedalīties satiksmē transportlīdzekļiem ar Krievijas reģistrācijas numuriem.

Pusotra balva fizikai - tā par šī gada Nobela komisijas izvēli saka eksperti. Kvantu fizikas eksperimenti, gan lāzeru fizikā, gan ķīmijā. Kas ir šī gada laureātu veikums? Gaismas fizika - vienā gadījumā ar ārkārtīgi īsiem gaismas impulsiem, otrā gadījumā - ar ķīmijas metodēm iegūti gaismu emitējoši nano punkti. Kas tas viss īsti ir? Kāpēc tie ir svarīgi zinātnes atklājumi, šos un citus jautājumus par šī gada Nobela prēmiju ķīmijā skaidro Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optomerijas fakultātes profesors un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš un Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes profesors Sergejs Gaidukovs. Nobela prēmija ķīmijā šogad piešķirta trim ASV zinātniekiem, kuru pētījumi snieguši būtisku ieguldījumu nanotehnoloģiju attīstībā. Viņu atklājumi ir saistīti ar kvantu punktu pielietošanu zinātnē. Šie punkti ir nanometros mērāmas daļiņas, taču to pusvadītāju spējas jau plaši tiek  izmantotas modernajās tehnoloģijās un medicīnā. Piemēram, tie ir viena no galvenajām sastāvdaļām modernajos ekrānos, kā arī tos izmanto jaunākajās audzēju izņemšanas operācijās. Nobela prēmiju ķīmijā saņems Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta profesors Mungi Bavendi, Kolumbijas universitātes profesors Luiss Bruss un ASV strādājošais krievu zinātnieks Aleksejs Jekimovs. Savulaik viņš darbojies Joffes fizikas institūtā Sanktpēterburgā, bet ASV bijis uzņēmuma "Nanocrystals Technology" galvenais zinātnieks. Bavendi ir Parīzē dzimis tunisiešu izcelsmes zinātnieks, kurš bērnībā ar ģimeni emigrēja uz ASV.

Devīto reizi norisinās Pasaules diktāts latviešu valodā. Šogad tekstu diktātam radījis rakstnieks Māris Bērziņš, savukārt Rīgā – Gaismas pilī – to diktēs Latvijas Nacionālā teātra aktrise Agnese Budovska. Pirms diktāta saruna ar tā autoru Māri Bērziņu un aktrisi Agnesi Budovsku.

Pasaules diktāts latviešu valodā šogad norisināsies sestdienā, 14. oktobrī, pulksten 12.15. Šī būs jau devītā diktāta norises reize. Kultūras rondo par diktāta norisi stāsta viens no tā organizatoriem - Toms Sadovskis. Šogad tekstu diktātam radījis rakstnieks Māris Bērziņš, savukārt Rīgā – Gaismas pilī – to diktēs Latvijas Nacionālā teātra aktrise Agnese Budovska. Diktāts tiks translēts tiešajā ēterā Latvijas Radio, Latvijas Televīzijā un portālā LSM.lv. Klātienes rakstīšanas vietas izziņos turpmākajās nedēļās. Šogad ir sākusies sadarbība ar Latvijas Neredzīgo biedrību un Latvijas Nedzirdīgo savienību, lai sniegtu iespēju neredzīgiem, vājredzīgiem, nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem cilvēkiem izmēģināt savas spējas diktāta rakstīšanā. Lai piedalītos diktāta rakstīšanā klātienē, iepriekš ir jāreģistrējas vietnē www.raksti.org, kur varēs izvēlēties vienu no 16 rakstīšanas vietām 11 Latvijas pilsētās. Šogad klātienē diktāts norisināsies Rīgā, Bauskā, Cēsīs, Daugavpilī, Jelgavā, Jēkabpilī, Jūrmalā, Liepājā, Rēzeknē, Valmierā un Ventspilī. Reģistrēties dalībai klātienē būs iespējams līdz 12. oktobra vakaram. Savukārt tie, kuri nebūs paspējuši laikus reģistrēties, to varēs izdarīt norises vietā neilgi pirms diktāta sākuma, taču jāņem vērā, ka tas būs iespējams vien tad, ja būs brīvas vietas, tādēļ organizatori iesaka laikus reģistrēties mājaslapā. Diktātu būs iespēja rakstīt arī attālināti, šai dalības formai nav nepieciešams iepriekš speciāli pieteikties, taču ir nepieciešams izveidot lietotāja kontu vietnē "raksti.org". Nesen arī aizvadīta tiešsaistes lekcija "Biežāk pieļautās kļūdas latviešu valodā", ko vadīja filoloģe, tulkotāja, SIA “Skrivanek Baltic” un Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzēja un diktāta teicamniece Lāsma Sirmule. Lekcijas ieraksts būs pieejams vietnē "raksti.org" un diktāta Facebook kontā. 14. oktobrī pārbaudīt savas zināšanas un prasmes latgaliešu rakstu valodā aicinās arī septītais diktāts latgaliešu valodā. Diktāts skanēs Latvijas Radio 1 ēterā raidījumā “Kolnasāta” sestdienas vakarā plkst. 18.20, kā arī video formātā būs skatāms sabiedrisko mediju portālā "LSM.lv" un latgaliešu kultūras ziņu portālā "lakuga.lv". Tāpat šoreiz diktātu varēs rakstīt klātienes pasākumā Latgales vēstniecībā “Gors” Rēzeknē. Šī gada diktātā aktrise Katrīna Griga lasīs speciāli diktātam tapušu literātes un žurnālistes Lauras Melnes tekstu. Diktātu organizē Latvijas Radio Latgales multimediju studija, latgaliešu kultūras kustība “Volūda” un portāls "lakuga.lv".

Vai cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir viegli vai grūti piekļūt kultūras objektiem un cik ļoti par to ir domāts? Par to, kādi uzlabojumi ir nepieciešami un kas vēl jādara, lai kultūru varam baudīt visi, bez izņēmuma, spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Vizule un Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas SUSTENTO politikas koordinatore un vides pieejamības eksperte Iveta Neimane. Par pieredzi, atjaunojot kultūras objektus un pielāgojot tas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, stāsti ierakstos. Nacionālā romantisma pērle - tā dēvē Siguldas Jauno pili, kas 20. gadsimta trīsdesmitajos gados piederēja Latvijas preses biedrībai. Šai laikā pilī tika izveidots īpaši grezns nacionālā stila interjers, kura izveidē piedalījās tādi pazīstami mākslinieki kā Niklāvs Strunke, Pēteris Ozoliņš, Kārlis Sūniņš un citi. No 2017. līdz 2019. gadam pilī notika restaurācijas darbi un to laikā ēka tika pielāgota arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Ēku šobrīd var apskatīt arī tūristi. Savukārt Valmieras vecpilsētas senākajā daļā - pils teritorijā, līdzās pastāv Valmieras vecākā koka ēka un jauna, moderna arhitektūra - uz pils pamatiem būvēta ēka no stikla un betona. Tajā no šīs vasaras var apskatīt jaunu ekspozīciju par Valmieras vēsturi "De Woldemer". Veicot būvdarbus, ēkas pielāgotas arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Dace Vizule skaidro, ka par kultūras objektu pieejamību jautājums aktualizēts īstenojot projektu "Atrastā Latvija".  Latvijas reģionos izbūvēti un atjaunoti 60 kultūras un dabas mantojuma objekti – muižas, pilis, baznīcas, torņi, parki, muzeji, estrādes, dabas takas, dārzi, tilti, promenādes, pludmales un citas vietas. Visi šie objekti sarindoti septiņos kultūras un dabas mantojuma ceļos – tūrisma maršrutos, kas caur pagātni palīdz ceļotājam ieraudzīt Latvijas šodienu: Baltijas ceļā, Brīvības ceļā, Gaismas ceļā, Daugavas ceļā, Jēkaba ceļā, Līvu ceļā un Māras ceļā.  Plašāka informācija pieejama internetā. Iveta Neimane gandarīta, ka šī projekta ietvaros daudzviet izveidoti interesanti risinājumi piekļuvei cilvēkiem ar kustību traucējumiem. "Gan vecas pilis, gan muižas, tādi, kur pirms tam noteikti teica, ka nekas nav izdarāms un nav iespējams neko izdarīt. Šobrīd daudzās vietās izveidoti ļoti interesanti pieejamības risinājumi. Lielākā daļā no objektiem, ko apskatījām, ir pieejami cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Varbūt ne simtprocentīgi un vienmēr ir jāatceras, ka cilvēks ratiņkrēslā tiks pilnīgi visur. Bet tas, kas ir apskatāms, ir pietiekami interesants un skaits, tie ir skaisti parki, tās ir pirmā  stāvā izvietotās ekspozīcijas, darbnīcu vietas," atzīst Iveta Neimane. "Visvairāk pārsteidza Ludzas pilsdrupas. Visi zināt, kādas ir pilsdrupas, labākā gadījumā var apkārt apstaigāt, pa vidu, klūpot pa akmeņiem pastaigāt. Tur izveidota vienreizēji skaista pieejama platforma, kuras ceļš iziet ārpus pils. Virs Daugavas, virs Ludzas, augstu gaisā, gandrīz putna lidojumā. Viss pieejami, droši izveidots. Mani tas pārsteidza, jo likās, ka drupās neko nevar izdarīt, var tikai mazu taciņu uztaisīt," uzteic Iveta Neimane. "Vairāki tādi risinājumi. Redzējām daudzus interesantus risinājumus, tiešām pieejamus risinājumus." Kāpēc tomēr daudzviet vēl tūrisma objekti nav pieejami cilvēkiem ar kustību traucējumiem? "Turaidas pils tornī, visticamāk, kamēr nebūs ratiņkrēsli, kas pārvietosies kā droni, mēs netiksim augšā. Ir kaut kādas vietas, kuras šobrīd neredzam, kur varbūt var pielāgot, bet tas prasa milzīgus ieguldījumus un īpašas tehnoloģijas. Lielākoties ir pārspīlēta doma, ka nevaram kaut ko mainīt. Nepadomājot plašāk, ka mainīt var. Pieņem domu, ka to nevar, tāpēc nedara," vērtē Iveta Neimane. Iveta Neimane norāda, ka sliktāka nekā vides pieejamība ir ekspozīciju pieejamība cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tās veidojot, nerēķinās, ka būs arī cilvēki, kas nevar ieskatīties augšējās vitrīnās, vai ar ratinkrēslu ir bīstami piekļūt ekspozīcijai. Viņa mudina domāt par ekspozīciju plašāku pieejamību arī cilvēkiem ar citu invaliditāti - redzes, dzirdes traucējumiem. 

9. septembrī gaidāma skulpturālā ansambļa viedvietas “Gaismas vārti” atklāšana, kā arī tiks atzīmēta Sunākstes dziedāšanas svētku 150. gadadiena. Tas iezīmēs tādu kā apļa noslēgumu, jo šogad ir arī Dziesmusvētku 150 gadi.  Šīs dienas sarunai pievienojas “Gaismas vārtu” autors un tēlnieks Ojārs Arvīds Feldbergs, “Stendera biedrības” pārstāvis Pēteris Stradiņš. 

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Vakar, 3. jūlijā, kokļu mūzika Dziesmu un deju svētkos skanēja divos nakts koncertos: „Gaismas dārzs” Rīgas Domā un mūsdienīgākas kokļu skaņas koncertā „Nakts dziesma” Torņkalna baznīcā. „Gaismas dārzs” bija kā aktīvo, labāko koklētāju ansambļu parāde. Tā mākslinieciskā vadītāja bija Anda Eglīte. Koncertā Torņakalna baznīcā skanēja latviešu populārās mūzikas pārlikumi un aranžijas koklētāju ansambļiem, atsevišķos skaņdarbos kokļu skanējumu bagātināja citu instrumentu tembri un cilvēka balss. Koklētāja un koncertkokles spēles pedagoģe, Kristīne Dmitrijeva kopā ar audzēkņiem piedalījās gan jau izskanējušajā koncertā „Gaismas dārzs”, gan ir arī gaidāmā koncerta „Laika upe” viena no virsvadītājām. Nākamais kokļu mūzikas koncerts Dziesmu un deju svētku programmā - „Laika upe” - izskanēs 6. jūlijā Ķīpsalas Starptautiskajā izstāžu centrā. Par koncerta ieceri viņa stāsta ierakstā.  

„Kolektīvs” – tā sauc jauno LMT Viedtelevīzijas oriģinālseriālu, kurā dažādi režisori radījuši savu versiju par Dziesmu un deju svētku kustību. Pašreiz skatītajiem ir pieejamas pirmās četras sērijas: "Degsme", "Gaismas pils", "Frolovas metode" un "Maukurs un Zivs". Režisori - Aiks Karapetjans, Edgars Kaupers, Oskars Rupenheits un Papa Chi.  Seriālu skatījusies arī kino kritiķe Dārta Ceriņa un kultūras publicists Žulijens Kulibali.       LMT oriģinālseriāla "Kolektīvs" pirmās četras sērijas bez maksas skatāmas lietotnē LMT Viedtelevīzija un internetā. Un arī kinoteātros Rīgā  un citviet Latvijā. Nākamās divas sērijas pie skatītāja dosies no 1. jūlija.

Šonedēļ ir sākusies pakāpeniska biļešu tirdzniecība uz 27. Vispārējo latviešu Dziesmu un 17. Deju svētku pasākumiem. Par jauno tirdzniecības kārtību un citām ar to saistītām svarīgām niansēm saruna raidījumā Kā lābāk dzīvot. Skaidro Dziesmu svētku izpilddirektore Daina Markova un Dziesmu svētku komunikācijas vadītāja Inga Vasiļjeva. Kas jāievēro visiem, kas dosies uz svētkiem? Daina Markova aicina visiem pirmām kārtām būt priecīgiem. "Jābūt priecīgiem, jāiet satikties, būt kopā, jāiet kopā just, jāiet pēc tā, pēc kā katrus piecus gadu dodamies - liels prieks un atvērtība," bilst Daina Markova. "Tad viss pārējais, ko paredzējuši svētku kārtībai un drošībai ir saistīts ar to, lai visi justos droši, lai novērstu pēc iespējas visus riskus, kas var būt tik lielā pasākumā. Inga Vasiļjeva pievērš uzmanību, ka jāņem vērā situācija Rīgā un pilsētas ceļu infrastruktūra, kas piedzīvo lielas pārmaiņas un remontus. Tāpēc visiem, kam ir biļetes uz maksas pasākumiem, jāplāno laicīgi doties uz norises vietām, kas atrodas tālāk no centra.  No 15. maija biļetes internetā iespējams iegādāties uz 15 notikumiem: garīgās mūzikas koncertu, diriģentu kora koncertu "Diriģents", vietas tribīnē svētku gājiena laikā, svētku atklāšanas koncertu, vokālo ansambļu mūsdienu mūzikas koncertu "Skaņu portreti", vokālo ansambļu garīgās mūzikas koncertu "Dievs. Daba. Cilvēks", bērnu un jauniešu vokālo ansambļu koncertu "Es vēlos sev ko pastāstīt", pūtēju orķestru lielkoncertu "Laiks iet pāri" un pūtēju orķestru latviešu mūzikas koncertu "Partitūra svētkiem", kokļu mūzikas lielkoncertu "Laika upe" un nakts koncertiem –"Gaismas dārzs" un "Nakts dziesma", mazākumtautību kolektīvu koncertu "Saules dziesmas audeklā", vokāli simfoniskās mūzikas koncertu "Šūpulis", tautas tērpu skati "Mēnesnīcā" un tautas mūzikas koncertu "Trejdeviņi spēlmanīši". Tiesa, gandrīz visas biļetes, kas tika piedāvātas pārdošanā pirmajā tirdzniecības dienā, jau ir izpārdotas. No 17. maija pircējiem interneta tirdzniecībā būs pieejamas biļetes uz deju koncertiem: lielkoncertu "Balts" "Arēnā Rīga" un lieluzvedumu "Mūžīgais dzinējs" Daugavas stadionā. No 19. maija tirdzniecībā internetā būs pieejamas biļetes uz koru lielkoncertu "Tīrums" un tā ģenerālmēģinājumu, noslēguma koncertu "Kopā augšup" un tā ģenerālmēģinājumu, kā arī sadziedāšanās nakti (noslēguma koncerta biļešu īpašniekiem nav nepieciešams iegādāties atsevišķas biļetes). No 22. maija biļetes būs iespēja iegādāties arī kasēs, kā arī būs iespēja izpirkt biļetes iepriekšējā rezervācijā. No 12. jūnija varēs izpirkt iepriekšējā rezervācijā pieteiktās biļetes, kas netiks izpirktas.

Ierakstu sēriju "No paaudzes paaudzē", gaidot 27. Vispārējos latviešu dziesmu un 17. Deju svētkus, sāksim ar vīru koriem. Skaidrojam, kādas tradīcijas saglabājas, ko nākamajām paaudzēm nodod koristi, diriģenti un kādas tradīcijas zūd. Pašlaik Latvijā 23 vīru kori, no tiem viens vīru koris ir no Austrālijas, kopā ap 700 vīru balsis. Laima Slava devās uz Aizkraukli pie vīru kora „Staburags” dziedātājiem, tikās ar Rīgas vīru koru virsdiriģentu Ivaru Cinkusu (attēlā) un mūzikas vēsturnieku Dzintaru Gilbu. Ir pirmdienas pievakare, Aizkraukles kultūras centra vīru kora „Staburags” mēģinājums, vīri iedziedas, un gatavojas koru skatei. Kā atzīs kora galvenā diriģente Māra Batraga, nav vērts biežāk sanākt kopā, jo strādājošiem vīriem tāpat grūti tikt uz mēģinājumu. Tā kā šajā reizē īpašu uzmanību pievērsīsim tradīciju pārmantojamībai, vispirms uzklausu koristusAigaru Indersonu un Māri Masānu, jo arī viņu tēvi dziedājuši „Staburagā”. Par vīru kora „Staburags” dibināšanas gadu vieni uzskata 1967., citi - 1968.gadu. Arvīds Bērziņš korī dzied kopš 1968.gada un nav izlaidis nevienu sezonu. Viņš uz kora mēģinājumiem brauc no Jēkabpils, ik reizi  mērojot 38 km garo ceļu. Sarunā pievienojas Juris Vanags, kuram arī bagāta dziedāšanas pieredze vīru korī. Vīru kora „Staburags” mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģente Māra Batraga ar vīru kori strādā jau 47.gadu. Kā  spilgtākos notikumus koristi min  ārzemju braucienus, taču  īpaši saviļņojošs notikums Arvīdam un Jurim bijis 1985. gada dziesmu svētki un tajos atskaņotā „Gaismas pils”. Kora sastāvs vairs nav tik kupls kā 80.gados, tagad sarakstā 32 dziedātāji, taču reāli viņu ir vēl mazāk. Aleksandrs Dudeničs korī dzied pirmo gadu, viņa piemērs liecina, ka var arī tā – ideja par dziedāšanu korī radusies pagājušajos dziesmu svētkos. Bet bijis vēl kāds iemesls – Aleksandram ir divi dēli un viņš ar savu piemēru rādīt, ka arī vecāki piedalās un iesaistās. Dziesmu svētku pirmsākumi 19.gs. pirmajā pusē meklējami Vācijā, Šveicē un Austrijā, arī Baltijas pilsētās vācbaltu vidē 19.gs. 30. - 50.gados tiek dibināti amatieru dziedāšanas pulciņi. Nozīmīgs notikums Rīgas kultūras dzīvē ir Daugavas Mūzikas svētki. Vācbaltu dziesmu svētku ideju pārtver mācītājs un rakstnieks Juris Neikens un 1864.gadā sarīko latviešu vīru koru pirmo kopkoncertu Dikļos. Par vīru koru sākumiem zina stāstīt mūzikas vēsturnieks Dzintars Gilba. Sarunu par vīru koriem turpinām ar Rīgas Tehniskās universitātes vīru kora „Gaudeamus” māksliniecisko vadītāju  un diriģentu Ivaru Cinkusu, kopš 2003.gada viņš ir arī Rīgas vīru koru virsdiriģents, arī Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents. „Gaueamus” vadīšanu savulaik pārņēmis no Edgara Račevska. Jūlijā Vispārējos latviešu dziesmu svētkos Ivars Cinkuss diriģēs „Dziedot dzimu, dziedot augu” Alfrēda Kalniņa apdarē un arī Valtera Kaminska „Mūžu, mūžos būs dziesma” ar Imanta Ziedoņa vārdiem, ko pārņēmis no mūžībā aizgājušā Edgara Račevska. Šī dziesma rakstīta Edgaram Račevskim un vīru korim „Gaudeamus”, kopš 1977.gada vienmēr iekļauta dziesmu svētku programmā, un neviens neapšauba, ka tai jāskan.

2023. gadam uzņemot apgriezienus, kārtējais Digitālo brokastu tehnoloģiju ziņu tops. Šoreiz galdā veselas 10 ziņas! Kura ziņa uzrunāja Tevi visvairāk? Atstāj pārdomas komentāros! #1 Iepazīstieties ar jauno OpenAI GPT-4 versiju: mākslīgā intelekta čatbots, kas atpazīst bildes un rakstīta kodu un dziesmas #2 Tet ievieš “balss uz tekstu” tehnoloģiju klientu apkalpošanā, izskaužot klusuma pauzes. #3 Spotify seko TikTok un Instagram, imitējot tā vertikālo ziņu lentas izpildījumu. #4 Vai esat kādreiz sapņojusi par ideālu partneri, kurš nekad nenomirs, nestrīdēsies ar nums un nekrāps jūs? Iespējams, Tev dzīvē pietrūkst empātisks čatbots! #5 Pasaulē pirmā 3D drukātā raķete nespēj pacelties no zemes. Vai par spīti neveiksmei, tā ir kosmosa iekarošanas nākotne? #6 Microsoft savā kopdarba platformā Teams maijā piedāvās videozvanos sevi aizstāt ar 3D avataru. #7 Vai Twitter jauns konkurents? Meta gatavo jaunu sociālā tīkla platformu. #8 Vinila plates pārdošanas apjomi ASV apsteiguši CD. Vai plates piedzīvo savu pavasari? #9 Gaismas zobens, kas imitē Zvaigžņu karu filmās redzēto! Disney prezentē “īstu” gaismas zobenu #10 Vai Tev padodas videospēle FIFA? Pārstāvi Latvijas valsts izlasi pasaules mērogā! Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.  

Varam tikai iztēloties, cik fantastisks izskatījās Piena ceļš, kad naktīs pasaule ietinās tumsā, nevis laternu, reklāmas stabu un ēku apgaismojumā. izgaismotā pasaule mums sniedz drošības sajūtu un komfortu arī pēc saules rieta, bet diemžēl padara mūsu debesis arvien blāvākas. Kā mākslīgais apgaismojums uz Zemes ietekmē astronomiskos novērojumus un kā dzīvās būtnes, piemēram, putnus migrācijā, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills un Tartu universitātes profesors, Latvijas Universitātes profesors, biologs Indriķis Krams. "Tā saucamais gaismas piesārņojums tiem, kuri interesējas par astronomiju, nav nekas jauns. Jau vairākus gadu desmitus ir pieejamas kartes, kur var apskatīties, kurās vietās ģeogrāfiski ir gaišākas vai tumšākas debesis. Tas parasti ir veidots kā tāds matemātisks modelis, izejot no tā, cik liela ir pilsēta, ir pievienoti arī satelīta attēlu novērojumi. Viens tas, ka observatorijas jābūvē tālāk no apdzīvotām vietām, tas ir jau kā likums. Arī tie, kuri vēlas ar savu mazo teleskopu novērot, zina, ka Rīgā to darīt laikam lielas jēgas nav. Ir jāaizbrauc vismaz līdz jūras malai vai kaut kur tālāk kādā nomaļā vietā, un to var darīt," norāda Mārtiņš Gills. No Rīgas vajadzētu doties vismaz 30 kilometru attālumā. Arī ja ir pilns mēness, tad astronomi jau zini, ka pilnmēness naktīs arī apstākļi novērojumiem būs traucēti.  Mārtiņš Gills skaidro, ka tagad, kad vairāk izmanto LED apgaismojumu, kas nozīmē, ka ir dažādu viļņu garumu spektrs un tajā skaitā arī zilganā nokrāsa labi izkliedējas atmosfērā, līdz ar to debesis vairāk izgaismojas, nekā tas bija kādreiz.  "Astronomiem traucē pie debess arī citi objekti, ne tikai debess vispārējais izgaismojums, bet arī tas, ka šobrīd ir diezgan daudz zemas orbītas pavadoņu. Kas ir nelieli, bet katrs no tiem ar savu kaut kādu spožu pēdu pārvietojas krustu šķērsu, un tad, ja astronomi vēlas rūpīgi novērot kādu debesu apgabalu, pie ilgākas ekspozīcijas tas būs par švīkām sašvīkots krustu šķērsu. Tāpēc tagad attīstās metodes, lai varētu veikt kadru sērijas un izņemt ārā tos sliktos kadrus, kur ir sašvīkots attēls," skaidro Mārtiņš Gills. "Astronomija ir satraukušies, ka tagad ir plāni palaist orbītā pavisam lielus sakaru pavadoņus, kas būs kā lielas, izvērstas buras, kas burtiski būs kā spožākās zvaigznes, kas nevis nemanāmi kaut ko var sabojāt, bet tā diezgan krietni atstāt iespaidu uz astronomiskajiem novērojumiem." "Ne tikai astronomiem ir vajadzīga zvaigžņotā debess un melna nakts, arī dzīvniekiem un, iespējams, arī augiem ir vajadzīgs pilnīgi noteikts un labi izteikts foto periods, kad ir nakts, nevis ka ir krēsla visu nakti. Un kad ir diena. Mēs esam evolucionējuši, esam izauguši izveidojušies apstākļos, kad nekāda gaismas piesārņojuma, arī cita piesārņojuma vispār nebija. Tas varētu būt viens no tiem iemesliem, kāpēc mēs slimojam ar noteiktām slimībām. Par cilvēkiem mēs esam apzinājuši jau šo to, kas ar cilvēka organismu notiek un kādas ir tās problēmas, bet par dzīvniekiem ir tikai sākam nojaust, ka daudzi dzīvnieki varētu ciest, līdz pat tam, ka to populācija varētu sarukt, pateicoties tikai tam, ka viņi nespēj normāli izgulēties pa nakti," atzīst Indriķis Krams. Viņš skaidro, ja cilvēki nedabū gulēt īstajā brīdi un tumšos apstākļos, jo visu laiku ir automašīnu gaismas vai reklāmu gaismas, tas ne pie kā laba nenoved. Tas attiecas arī uz citiem organismiem, putniem tajā skaitā. "Kas attiecas uz dzīviem organismiem, kas nav tikai cilvēki, piemēram, interesants fakts, ka sāka manu uzmanību pievērst ar gaismas piesārņojumu saistītām problēmām,  bija tas, ka draugi no Oulu, Somijas pilsētas, Botnijas jūras līča ziemeļu daļā, viņi teica jau pirms kādiem gadiem 10 - 15, ka ap Ap Ziemassvētkiem lielās zīlītes Oulu pilsētā 12 naktī var sākt dziedāt. Ziemas vidū naktī dzied lielā zīlīte! Pēc kādu laiciņa man bija iespējas pašam to novērot, dzirdēt, redzēt. Būtībā kaut kas tāds ir novērots arī Rīgā, un mums ir lielas aizdomas, ka tās problēmas, kas saistītas ar nervu sistēmas iekaisumiem. (..) Tas ir  tieši tas pats, kas notiek ar cilvēku, kad viņš nevar izgulēties. Viņa lielākajai drauds būs bipolārie traucējumi," vērtē indriķis Krams. "Dzīvnieki, kas migrē, orientējas pie dažādiem debesu spīdekļiem, gan pēc saules dienā, rītos un vakaros, gan, it sevišķi, naktīs pēc zvaigznēm. Ja zvaigznes ir sliktāk redzamas, tad, protams, putnam jāpaceļas virs mākoņiem, lai zvaigznes ieraudzītu. Ja  ir kaut kādi apstākļi, ka mākoņu sega ir bieza, tad jau viņiem ir grūtāk orientēties," skaidro Indriķis Krams. "Ir situācijas, kad viņam jālido pāri, piemēram, tādai dieva svētītai zemei kā Beļģija, kas iz izgaismotas pilnīgi visa, nav tur ieliņa, kas nebūtu izgaismota. Un arī Vācija. Un putnam ir ārkārtīgi grūti noorientēties. Kādas tas rada sekas, mēs īsti nezinām, bet kopumā būt putnam kļūst aizvien grūtāk un grūtāk, un viens no tiem iemesliem ir bīstamais periods, kad putni ceļo, pārvietojas, migrē, un to dara pārsvarā lielākā daļa putnu. Viņi migrē tieši naktīs. Tad, kad neredzi debesis, bet redzi tikai to, ka apakšā ir viena uguņu jūra, loģiska putniņam būs daudz grūtāk izvēlēties ceļu. "Mazais Ceiss" palīdz lūkoties zvaigznēs, gan novērot putnus Latvijas Universitātes Muzeja krājumā ir kāds īpašs aparāts, kas bijis noderīgs gan biologiem ornitoloģiskajās stacijā, gan kā neliels planetārijs, ar kuru demonstrēt zvaigznes uz kupola.  Vai atceraties, kad pēdējo reizi aplūkojāt debesjumu, tikai telpās? Šādu iespēju, kad uz kupolveida griestiem vērojat zvaigznes debesīs un varbūt ik pa laikam gar jūsu acīm aizslīd arī kāda komēta, ļauj radīt planetārijs. Daudzi atminēsies, ka Latvijā tāds ilgus gadus darbojies pašreizējā Pareizticīgo katedrālē Esplanādē, Rīgā, bet izrādās, ka planetārija aparātus iespējams izmantot ne tikai zvaigžņotas debess demonstrēšanai.  Karla Ceisa uzņēmumā Vācijā radītais Ceisa planetārija aparāts jeb “Mazais Ceiss” savulaik nonācis Latvijā, tas izmantots putnu pētījumiem, bet šobrīd atrodas Latvijas Universitātes muzejā. Pēc kāda principa darbojas planetāriji, tostarp "Mazais Ceiss", kura galva atgādina lodi ar daudziem ragiem, saruna ar Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieku un Latvijas Universitātes Muzeja ekspertu Ilgoni Vilku.  Ttiekamies Latvijas Universitātes Muzeja astronomijas ekspozīcijas telpās, kur Ilgonis Vilks iesākumā stāsta par to, cik nozīmīgs bijis Ceisa uzņēmums. Šī gada martā Ceisa planetārija aparātu plānots godāt kā Latvijas Universitātes Muzeja mēneša priekšmetu. Par to tiks sagatavoti materiāli, tostarp par Mazā Ceisa izmantošanu putnu pētniecībā, un materiāli būs pieejami muzeja tīmekļa vietnē. Bet jau tagad Latvijas Universitātes Muzeja astronomijas ekspozīcijā, ko rotā vēsturiskā Astronomiskās Observatorijas plāksnīte uz durvīm, interesenti līdzās meteorītu kolekcijai, teleskopam, pagājušajā gadā atjaunotai pulksteņu istabai un citiem priekšmetiem var aplūkot arī “Mazā Ceisa” planetārija aparātu.

Kas ir kustīgās gaismas bērni? Šo Sandra Graša mīklu un citas pagājušā gada izzinošākās un apķērīgākās mīklas Greizajos ratos min Sabiles folkloras kopas „Sabiles ogas" dziedātājas Gerda Zeberiņa, Elīna Stariņa, Iveta Sēruma, Jana Dinsberga, Līksma Sokolova un stāstniece Ziedīte Začeste. Izzinošāko, apķērīgāko mīklu kategorijā izvirzītas mīklas, kuras sacerējuši: Jānis Deinats, Artis Ostups, Māris Meržvinskis, Ilze Rumpe, Sandris Grasis, Rūdis Šķupelis, Valda Vītola, Līga Auziņa, Dace Priedoliņa, Daina Kudiņa, Ieva Vaivode, Eugēnija Audare, Zoja Heimrāte un Sandra Bektere.

28. decembrī plkst. 17:00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Saulcerītes zālē norisināsies Pētera Vaska fonda rīkotais ikgadējais Ziemassvētku koncerts "Gaismas nākšana". Šoreiz koncertā uzstāsies dziedātāja Katrīna Paula Felsberga (soprāns), kura 2022. gada sezonā debitēja Latvijas Nacionālajā operā un baletā Cerlīnas lomā Mocarta operas Dons Žuans jauniestudējumā, pianiste, trio Art-i-Shock dalībniece Agnese Egliņa - vairāku konkursu laureāte, trīskārtēja Lielās mūzikas balvas laureāte, kā arī sitaminstrumentālists Reinis Tomiņš, kurš ir daudzu Latvijas sitaminstrumentālistu konkursu laureāts. Tāpat kā katru gadu, koncertā skanēs latviešu kamermūzika, toskait Artura Maskata jaundarbs "Trīs Ojāra Vācieša dzejoļi" soprānam, vibrofonam un klavierēm, kā arī jaunā komponista Henrija Poikāna jaundarbs "Ar burtu m sākas Miers" šim pašam kolektīvam. Bet jau šodien par šo koncertu plašāk runāsim ar dziedātāju Katrīnu Paulu Felsbergu.   

Valsts Akadēmiskajam korim "Latvija" decembra sākums sācies ar sprinta cienīgu ātrumu un intensitāti. Aizvadīti Raimonda Tigula jubilejas koncerti Rīgā un Ventspilī, 10. decembrī gaidāma pirmā oficiālā tikšanās ar LNSO jauno galveno diriģentu Tarmo Peltokoski, bet 7. decembrī koris aicina klausītājus uz īpašu Adventes laika koncertu jaunajā kultūras centrā "Ulbrokas pērle", kurā izskanēs vairāki pasaules pirmatskaņojumi. Tiešraidē šo koncertu dzirdēs Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītāji. "Šobrīd to ļoti var izjust: midzinošais kovidlaiks, kad dzīve ieņēma "lento" tempu, ir aiz muguras, un atsākusies spriedze, pie kādas mēs vienmēr bijām pieraduši: tas nebija nekas īpašs, ja skatāmies četru, piecu gadu distancē – tas bija normāli. Ir jauki, ka pilnasinīgā dzīve kūsāt kūsā," atzīst kora mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais. Runājot par jaundarbiem, diriģents atzīmē, ka viena daļa mantota no kovidlaikā nenotikušajiem koncertiem: "Daļu no plānotajiem darbiem nodziedājām Garīgās mūzikas festivāla jaundarbu koncertā, kuri tematiski bija ļoti piemēroti augusta beigām, bet tie, kuros bija ļoti izteikta Ziemassvētku tēma, gaidīja brīdi, kad varēs piedzīvot dienasgaismu. Un tagad divi šādi darbi, kas mantoti no savulaik paredzētās programmas, ir Andra Kontauta opuss un Riharda Zaļupes "Ziemas karuselis" ar četrām daļām, kurās komponists izmantojis latviešu tautasdziesmu tekstus - tas ir kārtīgiem vitamīniem bagāts darbs! Un tas ir ļoti, ļoti simpātiski, ka Latvijā ir arī tādi autori, kas absolūti dominējošo saldsērīgi apcerīgo latvisko noskaņu spēj nomainīt ar dzirkstošu, raitu un ritmisku plūdumu. Rihardam tas ir ļoti, ļoti veiksmīgi izdevies. Viņš arī sagādājis ļoti interesantus instrumentus - rokas zvanus, kas ir salīdzinoši lielāka izmēra, nekā redzēts." Lai gan Andris Kontauts pirmām kārtām ir latviešu tautasdziesmu apdaru meistars, diriģents prāto, ka komponists savu "Gaisms evaņģēliju" gleznojis kā akvareli: "Andris pats man stāstījis, ka viņš nav pat centies vārdu izcelt kā priekšplānu - devis tikai kādas nojausmas, kādas asociācijas. Tas patiesi ir kā akvarelis, kur ļoti daudzbalsīgi un bagāti harmonija klājas pāri harmonijai." Savukārt Polijā mītošā latviešu komponiste Renāte Stivriņa savu jaundarbu rakstījusi speciāli šim koncertam, un korim to atsūtījusi salīdzinoši nesen. "Mēs nekad nevaram paredzēt - tas vienmēr ir tas lielais nezināmais un arī tajā pašā laikā ļoti interesantais, kā jaundarbi vērsies vaļā, kā spēs uzrunāt klausītāju. Iedzīvošanās sajūta prasa laiku, lai komponista ieceri tu varētu pieņemt kā savu miesu, kā savu garu, kā savu personīgo labsajūtu - ka tu komfortabli jūties tajā mūzikā," prāto Sirmais un atzīmē, ka koncertā skanēs arī virkne citu darbu, par ko parūpējies Ēriks Ešenvalds: "Viņš pats, būdams starptautiskā kompozīciju konkursa žūrijā, atveda veselu piedāvājumu paketi ar ļoti interesantiem un latviešu mentalitātei varbūt pat neraksturīgiem darbiem, jo tie ir pasaules komponisti: būs gan komponisti no Polijas, gan viens no Īrijas, gan no Dānijas. Tādi ļoti interesanti redzējumi. Daļa no komponistiem būs klāt arī koncertā, un viņiem tas noteikti būs liels pārdzīvojums, ka viņu darbi, kas rakstīti konkursam, kurā tos izpildījis amatieru koris, skanēs profesionāla kora izpildījumā." Diriģents arī slavē dziedātājus, kuri, brīnišķīgi pārzinot kora faktūru un kora skanējumu, uzrakstījuši ļoti skaistas tradicionālo Ziemassvētku dziesmu apdares: "Esmu diezgan pārliecināts, ka šīs apdares būs tādas, kuras daudzi kolektīvi labprāt gribēs iekļaut savās programmās. Arī šie divi darbi - gan "Klusa nakts", gan "Katru gad' no jauna" - jau pāris gadu gaidījuši pirmatskaņojumu." Par "Ulbrokas pērli" diriģents ar komplimentiem neskopojas: "Esmu ļoti pagodināts, ka arī šajā vietā varam veidot koncertus, iepazīstinot ne tikai Rīgas, bet arī Latvijas klausītājus: zāle ir gaumīgi un skaisti izveidota, akustiski to esam jau pārbaudījuši - mums bija uzticēts zāles atklāšanas koncerts. Tā ir jauna, skaista, sakopta kultūras vieta, kurā mēs ļoti priecātos sagaidīt klausītājus. Tas ir arī ļoti tuvu Rīgai, nav tik tālu kā Cēsis, Ventspils vai Liepāja. Koncerts būs ziemsvētīga iespēja izbraukt ārpus centra un pabūt vienā ļoti skaistā un sakoptā vidē." Renātes Stivriņas darbs kā filma  Vaicāta, kā dzimusi ideja - "Mazo Adventes mistēriju" balstīt poļu mūzikā, komponiste labprāt atklāj: "Ideja nāca vēl pirms gada - ar kora "Latvija" direktoru Māri Ošleju runājām par to, ka tas varētu būt Adventa laika skaņdarbs, jo nav nemaz tik daudz skaņdarbu šajā repertuārā. Māris arī bija šīs koncepcijas autors, jo toreiz daudz ceļoju no Polijas dienvidiem uz ziemeļiem, un tas nozīmē izbraukt cauri visai valsij, mērojot ap septiņiem simtiem kilometru! Un Māris man teica tā: nu tad, Renāte, lai jaunajā opusā izskan visi tavi ceļojumi! To arī paturēju sirdī, ietekmējos no šīs sarunas un atradu tādu Mazpolijas kalniešu melodiju ar veseliem 16 pantiem. Iznāk tāda sāga, kurā ļoti spraigi dialogi ritinās starp Jāzepu un Mariju. Viss, protams, notiek par un ap Jēzus dzimšanu, bet tā ir samērā temperamentīga saruna. Manas sajūtās tā atgādina filmu: ir brīži, kur stāsts ātri virzās uz priekšu, un ir tādi kā stopkadri, kur var mazliet vairāk iepazīt galvenā varoņa iekšējo pasauli. Koncepcijas nozīmē man, manuprāt, izdevās aptvert gan dienvidu kalnus, gan ziemeļu jūru." Bet vārdi būs latviešu valodā: "Šo tekstu atradu katoļu lūgšanu grāmatā - gan ar pilnīgi citu melodiju, daudz rāmāku un mierīgāku. Bet teksts jau bija iztulkots pirms gadiem simt, divsimt," stāsta komponiste, kura savu jaundarbu rakstījusi rudens krēslā: "Man bija nepieciešama tāda rudens krēsla, mazliet drūms noskaņojums, bet pozitīvā nozīmē - drūmums, kas tūlīt pārtaps gaismā." Sadarbība ar kori "Latvija" Renātei Stivriņai nav sveša: līdz šim tapuši divi apjomīgi darbi, no kuriem viens pavisam nesen izskanēja Garīgās mūzikas festivālā, bet pirms daudziem gadiem vēl bijis darbs Vasarsvētku sakarā. "Sadarbība ar Māri Sirmo un Valsts Akadēmisko kori man ir milzīgi svētki, jo tur varu eksperimentēt, kaut ko jaunu uzdrīkstēties. Un tā apziņa, ka Māris vienmēr man pateiks patiesību - ko var labāk, ko var citādāk. Tā ir gan sadarbība, gan paļāvība, ka skaņdarbs būs baudāms un klausāms visaugstākajā mākslinieciskajā kvalitātē," sāsta Renāte Stivriņa. Andris Kontauts glezno akvareli Vai Andrim Kontautam, sacerot "Gaismas evaņģēliju" ("Cauri ziemai kāds nāk"), rokas bijušas brīvas? "Tas ir liels iepriecinājums un pagodinājums, kad saņemu šādus piedāvājumus - un, lai arī kādas būtu rokas, vienmēr tās atbrīvošu, lai kaut ko paveiktu," uzsver Kontauts. "Pirmām kārtām, man tas ir iedvesmojoši, bet no diriģenta un kora puses es to uztveru kā uzticēšanos, avansu un atbildību. Kad sāku rakstīt šo ciklu, savu sajūtu atrisināju no viena darba - Andas Līces "Gaismas evaņģēlija". Izlasot šo darbiņu, man prātā radās skaniskais gleznojums, un tajā brīdī uzreiz sapratu visu darba kopainu - no tā atsperoties, arī viss sākās. Nākošais dzejolītis, ar ko sastapos, bija "Cauri ziemai kāds nāk", un tas tik ļoti sasaucās ar Adventi, ka tapa skaidra muzikālā vīzija un muzikālā glezna, kādā gribu zīmēt šo darbu," darba tapšanu atminas komponists. "Pārējais jau bija loģisks vai nejaušības skarts meklējums attiecībā pret izjūtām pēc izlasītā. Tāpēc nostādne, radot šo darbu, bija tāda, ka daudz būtiskāka ir mana izjūta, ks rodas, izlasot dzeju - nevis burtiski vārds, bet skaniskā zīmējuma gleznieciskā izjūta. Un pie tā arī nolēmu pieturēties. Tas man pašam bija tāds atklājums - ka nemēģināšu burtiski atainot vārdu, bet savu izjūtu - līdzīgi kā gleznotājs, kurš zīmē ainavu, tā arī es biju nolēmis, ka vārds mani neietekmēs - būtiskāka būs krāsa un sajūta. Faktiski tas ir tāds Adventes vainags ar visām četrām svecītēm - ar mieru, prieku, mīlestību un cerību." Kaut arī Andra ieskatā vārdam nav tik liela nozīme, tomēr Ziemassvētku laikā tieši dziesmas ir tās, kas skan visvairāk. ""Gaismas evaņģēlijā" ir tāda doma - vai gaisma var nākt tikai no augšas? Šis teikums mani ļoti uzrunāja... Domāju, ka tā gaisma, ko mēs sevī starojam, īstenībā jau arī ir tas Ziemassvētku laika galvenais aicinājums. Caur pašiem rast gaismu uz zemes. Un mūzika noteikti ir viens no līdzekļiem, kas visvairāk parāda mūsu starojumu un mūsu vēlmi pēc labā, mīļā, skaistā un gaišajā," atzīmē Andris KOntauts, kura "Gaismas evaņģēlijā" skan Kārļa Skalbes, Andas Līces un arī Martas Neretas teksti. Rihards Zaļupe atceras bērnības karuseli  Visai nopietnās ievirzes programmā Riharda Zaļupes "Ziemas karuselis" ienesīs prieku un dauzīšanos. Lai gan nosaukums "Karuselis" ir diezgan simbolisks šībrīža situācijā. "Karuselis pēc būtības ir tāds fenomens, kas katram no mum asociējas ar kaut ko savu. Bet tas ir arī ļoti pateicīgs, lai to izspēlētu dažādos raksturos, dažādās situācijās," prāto komponists. "Mēs paši varam pavērot savas sajūtas, kad pie mums sabrauc cirks no dažādām ārvalsīm: kādi tik karuseļi tur nav - sākot no lidmašīnu karuseļiem un beidzot ar klasiskajiem Vīnes stila Ziemassvētku karuseļiem. Kad Māris uzaicināja rakstīt šo dziesmu, pirmā asociācija bija par bērnību, kuru pavadīju laukos. Un laukos Ziemassvētki ar kūti, ar dzīvniekiem un visu mājsaimniecību apkārt ir pilnīgi savādāki nekā Rīgā vai pilsētas dzīvoklī! Man likās ļoti interesanti izspēlēt savas sajūtas, kas asociējas tieši ar tiem laikiem, kad mums nebija visa tā satura, ko tagad piedāvā televīzijas un pašiem bija jāuzbur Ziemassvētku aina. Tieši tādēļ arī mans "Ziemas karuselis" ir apvienojums nopietnībai un tajā pašā laikā arī priekam, kas mums asociējas ar Ziemassvētkiem Latvijā. Nezinu, kāpēc pie mums tos sauc par Ziemassvētkiem, bet angliski visur saka - Kristus svētki. Likās ļoti interesanti to visu ievīt mūzikā un apskatīties, kur tad var ar to tikt." Līdz ar to organiski arī nākuši latviešu tautasdziesmas vārdi. "Joprojām Ziemassvētkos skaitām pantiņus - smieklīgos un nesmieklīgos. Sāku tādus meklēt, un biju ļoti, ļoti priecīgs, ka izdevās sameklēt tādus, kas mani ļoti uzrunā. Tāds kārtējais milzīgs apliecinājums, ka mūsu folklora ir ļoti bagāta un jaudīga, jo zem katras no šīm dziesmām var atrast daudzas emocijas un pārdzīvojumus, ko var ļoti dažādi interpretēt. Tāpēc man patīk ik pa laikam strādāt ar folkloru. Šoreiz zināju, ka negribu rakstīt nopietnu mūziku, jo man pašam Ziemassvētki vienmēr asociējušies ar prieku. Ja gaismiņas arī tik spilgti nespīd, tomēr to ātrumu gribas uzņemt, lai ir īsts virpulis - tad nu mēģināju pēc iespējas spilgti un dažādi to visu apspēlēt." Arī pats Rihards piedalīsies sava jaundarba atskaņojumā, un kā nu Ziemassvētku dziesmas bez zvaniņiem! "Ar ļoti minimālām lietām, ko pieliek korim klāt, efekts ļoti labi strādā, un tādi zvaniņi ar kori Ziemassvētku laikā iedod īsto atmosfēru." Interesanti, ka Rihards Zaļupe ir vienīgais sitaminstrumentālists pārējo autoru kompānijā, turklāt beidzamajā laikā sācis arī dziedāt. "Jā, šī darba rakstīšanā pieeja ir no sitaminstrumentālista puses, bet visas sarežģītās partijas, ko esmu rakstījis korim, pats vienmēr esmu dziedājis - tas nav tā, ka uzrakstu, pielieku notīm tekstu un nodomāju - ai, cerams, ka izdziedās... Pēdējā laikā visas lietas - ne tikai vokālās, bet arī instrumentālās, pats improvizējot ar savu balsi meklēju. Runājot par sitaminstrumentālistam piemītošo ritma izjūtu - ļoti priecājos, ka man tā ir, kaut gan eju no tās arvien tālāk projām, bet tas viennozīmīgi nepazudīs. Bet šī skaņdarba kontekstā bija ļoti interesanti krāsas pameklēt. (..) Vienmēr esmu ierosinājis nesitaminstrumentālistiem rakstīt mūziku sitaminstrumentiem, jo tad sitaminstrumenti skan pilnīgi savādāk nekā tad, ja sitaminstrumentālists raksta dziedātājiem."

Kultūras un veselības attiecības. Labbūtības jēdziens un kā tas īstenojas dzīvē. Dažas praktiskas iniciatīvas un izpratnes veidošana valsts līmenī. Arī par to saruna Kultūras rondo. Studijā: Ziemeļu dimensijas Kultūras partnerības sekretariāta vadītāja Dace Resele, asociācijas „Skaidrs” un Eduarda Veidenbauma muzeja Kalāčos projekta „Vairāk Gaismas” vadītāja Inga Surgunte un Elīna Bērziņa, Izglītības un pieejamības daļas vadītāja Latvijas Nacionālās mākslas muzejā. 24. novembrī mākslas, kultūras un veselības nozaru praktiķi, eksperti un politikas veidotāji no visas Eiropas tiešsaistē izgaismos kultūras potencionālu veselības un labbūtības uzlabošanā. Projekts KultūraVeselībai (CultureForHealth) ir publicējis ziņojumu, kas sevī ietver gan darbības jomas pārskatu ar vairāk nekā 300 zinātniskiem pētījumiem par kultūras nozīmi indivīda un sabiedrības veselībā un labbūtībā, gan Eiropas mēroga politikas rekomendācijas.

Valsts valodas dienā, sestdien, 15. oktobrī, pulksten 12.20 vienlaikus Latvijā un visā pasaulē astoto gadu pēc kārtas norisināsies pasaules diktāts latviešu valodā. Tekstu, kuram devis nosaukumu "Krāsaina saule virs pelēkiem jumiem",  īpaši šim nolūkam ir radījis latviešu rakstnieks un žurnālists Osvalds Zebris. Rīgā, Gaismas pilī, to lasīs Jaunā Rīgas teātra aktieris Gerds Lapoška.   

Stāsta stikla māksliniece Anda Munkevica Vai zini, ka stikls ir materiāls, kuram jāparedz visi desmit vai simts un vairāk soļu uz priekšu, lai panāktu iedomāto rezultātu? Vai zini, ka visas formas, zīmējumi un liekumi, pat burti stikla skulptūrā vai cilnī ir jāraksta ačgārni? Tas nozīmē, ka daudzu gadu garumā strādājot ar šo materiālu, arī smadzenes sāk darboties reversā. Brīžam „pa labi” - ir „pa kreisi” un „ pozitīvs” - ir „negatīvs”, un grāmatu sāc lasīt no apakšas uz augšu, no aizmugures uz priekšu, un - nekas nav tieši tā, kā izskatās. Tāda ir iemiesotās, ieslēgtās, maģiskās gaismas - stikla skulptūras tēla radīšana. Jau izsenis cilvēku ir vilinājusi iespēja ieskatīties otrā pusē. Ieskatīties tur, kur prāts kā racionāla uztveres vienība vairs īsti nedarbojas. Pavērt durvis uz nezināmo - gan spoguļa atspulgā, gan caur dažādiem rituāliem ar stikla piramīdām un lodēm, gan alegoriju meklējumos kā „Stikla pērlīšu spēle”, „Alise brīnumzemē” vai Stikla kalns, kurā jāuzjāj Antiņam. Gaismas pils latvietim ir stipra metafora. Tiekšanās uz ideālismu, līdzsvaru, labā un skaistā modināšana. Tās ir drosmīgas, simboliskas un pārlaicīgas kultūras mantojuma un gadsimtu zināšanas, kas jāatmodina sevī. Priekšmets, kas apvīts ar maģiju, ir spogulis, kas ir tas pats stikls, tikai pārklāts ar plānu metāla kārtiņu. Ar to saistās ticējumi, teikas. Spogulī skatoties, mēs it kā redzam sevi - mūsu spogulis rāda dubultnieku. Spogulis ir katra otrā puse - cilvēka reverss. Tikai ar spoguļa plašu pieejamību cilvēks sevi sāka apzināties kā individuālu būtni. Atklājumi par spoguli un teleskopisko stikla objektīvu izgudrošana ienes jaunu ēru kosmosa noslēpumu pētīšanā. Fiziķi ir atraduši paņēmienu, kā ar gaismas stara palīdzību tuvināt objektus, kas ir simtiem kilometru attālumā, un līdz ar to - tālās un neizpētītās planētas kļūst daudz tuvākas. Konstrukcijas pamatā ir stingri noteiktā secībā izkārtota spoguļu sistēma, kas daudzkārt reižu palielina pievilkšanās stara jaudu. Kas vēl slēpjas otrpus atstarojošām spoguļu virsmām? Kā jau nereti gadās ar lietām, kuras cilvēki nevar līdz galam izprast, pastāv vairākas interpretācijas un ideālu meklējumi. Runā, ka aizgājusī dvēsele uz visiem laikiem var iestrēgt spoguļa koridorā starp divām pasaulēm un, ka spoguļa aizklāšana pasargā no paralēlo pasauļu nelabvēlīgās ietekmes. Austrumos tic, ka ar atstarojošās virsmas palīdzību savu māju var aizsargāt no ienaidniekiem. Tāpēc senāk milzīgus spoguļus novietoja aiz mājas loga, bet mazus lika kabatā kā sava veida amuletu. „Alise Brīnumzemē” ir stāsts par Aizspoguliju, kas ir cita realitāte, kurā iekļūt iespējams tikai caur spoguli, kas ir attēla simbols, tātad - apziņas simbols. Grāmatā tas atspoguļo pasaules daudzveidību, smadzeņu ilūzijas, soli nezināmajā - tur, kur robeža starp dzīvību un nāvi tiek dzēsta. Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēle” ir visu estētisko mākslu un jebkuru zinātņu sintēze. Tajās var vilkt paralēles, savienojumus starp nesaistītām lietām, piemēram, starp mūziku un matemātiku vai ķīniešu arhitektūru. Simboliski spēle attiecas uz veidiem, kā cilvēki konstruē savas realitātes. Lai saprastu realitāti, ir jāizprot daudz un dažādas lietas, sfēras, jautājumi, un jāspēj tie sasaistīt cēloņos un sekās. Piemēram, katrs nākamais amats nav vis pakāpiens pretī brīvībai, bet gan jauna atkarība. Jo augstāks amats, jo lielāka atkarība. Jo lielāka amata vara, jo smagāka kalpība. Jo stiprāka personība, jo vairāk nosodāma patvaļa. Gļēvulis un nodevējs ir arī tas, kurš gara dzīves principus noliedz materiālu interešu vārdā. "Stikla pērlīšu spēle" ir dilemma starp gara un reālo pasauli, tikai abu pasauļu savienošana sniedz pilnvērtīgu dzīvi. Novēlu katram atrast savu stikla pērli, kurā spoguļoties un pievārēt savu stikla kalnu. Novēlu pavērt apziņu, paraudzīties uz pasauli caur citu skatu prizmu, no dažādiem skatu punktiem - ne tikai no ārēji redzamajiem, jo īpaši šodienas pasaules notikumu kontekstā. Tagad ir rīcības krustceles, kad saskaramies ar eksistenciāliem izaicinājumiem, un nekādi ārēji marķieri nepalīdz tajos orientēties.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai piecsimt šoreiz izsekojam Rīgas jeb Kārļa liceja vēsturei, ieskatāmies liceja bibliotēkā un spriežam par piētisma kustības nozīmi izglītībā. Vecrīgā meklējam vietas, kur dažādos laikos atradies licejs. Dodamies Rīgas liceja izpētē. Kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas pētnieci Kristīni Zaļumu un kultūrvēsturnieci Ievu Pauloviču vispirms Vecrīgā apskatīsim vietas, kur atradies Rīgas jeb Kārļa licejs. Pēc tam Nacionālajā bibliotēkā ieskatīsimies liceja bibliotēkas krājumā un grāmatās, ko izmantoja Vidzemes draudzes skolās. Savukārt Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica sniegs plašāku kontekstu un skaidros piētisma kustības nozīmi izglītībā. Paejam garām namam Mazajā Pils ielā, pie kura plāksne ar Johana Kristofa Broces attēlu, kurš bijis ilggadējs liceja skolotājs, vēlāk arī rektors, taču tas ir 18.gadsimts. Mūs interesē liceja sākums un, nogriežoties uz Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles pusi, ir rodama vieta, kur sākotnēji atradās Schola Carolina jeb Kārļa  licejs. Kristīne Zaļuma zina stāstīt, ka licejam ierādītā vieta bijusi  lūgšanu kapela. Kultūrvēsturniece un neatkarīgā pētniece Ieva Pauloviča savos pētījumos atklājusi, kurš no liceja absolventiem strādājis Vidzemes teritorijā. Pirms dodamies uz Rīgas liceja atrašanās vietu Pils laukumā, svarīgu skaidrojumu par liceja saistību ar Jēkaba baznīcu sniedz LNB vadošā pētniece Beata Paškevica. Turpinām ceļu pa mazajām Vecrīgas ielām, garām tūristu grupām, un esam atnākušas pie nama Pils laukumā 2, taču arī šeit mums jāiztēlojas, kā nams izskatījies tolaik. Kristīne Zaļuma stāsta par liceja bibliotēku un tās likteni. Lai arī ēkas vairs nav, liceja bibliotēkas liktenis ir laimīgs, lai arī 1917.gadā sākās evakuācija un ģimnāzijas  arhīvu  evakuēja,  grāmatas palika. Vēl vairāk, tās nonāca atpakaļ sākotnējā  vietā. Tālāk jau dodamies uz Gaismas pili, Kristīne Zaļuma uz galda sarindojusi grāmatas, vienā pusē tās, ko lasīja Vidzemes baznīcās un skolās, otrā – Rīgas liceja bibliotēkas daži svarīgi eksemplāri. Pirmā ir puspergamenta iesējumā, ar bojātu vāku, ne pārāk bieza – liceja rektora Johana Upendorfa  sarakstīta mācību grāmata. Šķirstot grāmatu, redzam, ka antīkā autora Terencija komēdijas, ir grāmata, kas lasīta un lietota, jo tajā daudz piezīmju, iespējams paša Upendorfa. Kristīne rāda vēl kādu īpašu eksemplāru. Tad aplūkojam ne pārāk biezu, taču  izmērā palielu burtnīcu, kurā iesietas liceja rektora Johana Lodera runas, dažādi mācību materiāli, piemēram, kā jāgatavo eksāmeni. Palūkojamies arī uz izglītību 17.gadsimtā plašāk. Jau pieminētais Vidzemes ģenerālsuperindendents Johans Fišers bijis slavens ar to, ka rūpējies ne tikai par izglītību Rīgā, bet arī  par skolu attīstīšanu zviedru Vidzemē, bijis iniciators, lai Vilkena spiestuvē iznāktu Bībele latviešu un igauņu valodā. Tikmēr Ieva Pauloviča apskatījusi grāmatas, kuras izmantoja Vidzemes draudzes skolās vai pilsētas skolās, un raksturo izglītības situāciju 17.gadsimtā. Kristīne Zaļuma stāstījumā minēja liceja bijušo audzēkni Kampenhauzenu, gaisotni kāda valdīja un piētisma pieskaņu Rīgas licejā. Skaidrojam piētisma kustības nozīmi izglītībā, un eksperte šajā jautājumā ir Beata Paškevica.

Stāsta stikla māksliniece Anda Munkevica No vēstures: stikla izstrādājumus Latvijas teritorijā ražoja jau 17. gadsimtā Kurzemes hercogistē. Lielākā manufaktūra bija vietā, ko tagad sauc par Stikliem, Puzes pagastā. Tur ražoja stikla traukus, logu stiklus un spoguļus, ko eksportēja uz Eiropu. Apkārtējie meži un smilšu pieejamība bija tie priekšnosacījumi, kas attīstīja stikla ražošanu arī Latvijas teritorijā. Visas augstās temperatūras ražošanas vajadzībām tika nodrošinātas, dedzinot apkārtējos kokus. Rīgā viena no pirmajām ir 1884. gadā dibinātā stikla fabrika Iļģuciemā, kur ražoja lieliskus traukus, vēlāk krāsainus un ar dziļiem gravējumiem. Trīs gadus vēlāk tika izveidota arī Līvānu stikla rūpnīca, sākotnēji – Līvenhofas stikla fabrika, kur ražoja stikla pudeles, traukus, lampas, gaismekļus, arī gaismas plafonus vilcieniem, tramvajiem, dažādus medicīniskus un tehniskus stiklus. Tieši Līvānu stikla fabrika ir tā, kur ir izgatavoti speciāli, prizmveidīgi ciļņi, no tonēta zaļā stikla, kas ievietoti vertikāli visa Brīvības pieminekļa vertikālās būves garumā. Tie lauž un veido mūžīgo gaismas strēli virzienā uz augšu, un priecē mūs vēl šodien. 1927. gadā darbu sāka Grīziņkalna stikla rūpnīca, tās sākotnējais nosaukums „Fēnikss”. Te ražoja piena un alkoholisko dzērienu pudeles, vēlāk produkcijas sortiments paplašinājās, te sāla ražot glāzes, īpaši estētiski skaisti bija gaismas plafoni, radīti pagājušā gadsimta beigās. Pēc II Pasaules kara tika atjaunota un modernizēta Iļģuciema fabrika,tās nosaukums mainīts uz „Rīgas stikls”. 60. gados tika izveidota Rīgas stikla un spoguļu rūpnīca, kur ražoja dažāda veida spoguļus un eglīšu rotājumus. Lielākais stikla taras ražotājs bija ražošanas apvienība „Latvijas stikls”, kur ražoja arī stikla traukus, parfimērijas flakonus, abažūrus. Tā sāka darboties pagājušā gs. 70. gados un atšķīrās no citām fabrikām ar to, ka gandrīz visu produkciju ražoja ar automatizētas mehānikas palīdzību. Pagājušajā gadsimtā milzīgu daļu uzņēmumiem nepieciešamo izejmateriālu ieveda no citām Padomju Savienības republikām, uz kurām arī eksportēja lielāko daļu no saražotā. Un, protams, krāšņu darbības nodrošināšanai vairs netika izmantota koksne. Taču šo energoresursu cenu, kā arī globalizācijas – lēto Ķīnas izstrādājumu konkurences dēļ – viena aiz otras stikla ražotnes bankrotēja un tika aizvērtas. Līdz ar fabriku aizvēršanos, diemžēl, arī tiek pazaudētas amatnieciskās prakses. Šobrīd par vareno Līvānu stikla rūpnīcu liecina Līvānu stikla un amatniecības centrā 2013.gadā izvietotā vēsturiskā Līvānu stikla muzeja ekspozīcija. Tur arī iekārtota neliela stikla pūšanas darbnīca, kur apmeklētājs var vērot senās stikla pūšanas tradīcijas. Te ir iespēja ielūkoties, kā stikla pūtēju rokās top stikla izstrādājumi, uzzināt stikla izstrādes tehnoloģijas noslēpumus. Šobrīd Latvijā ir vairāki ar stikla dizainu saistīti uzņēmumi, kas ražo mākslinieciski augstvērtīgus stikla produktus, bet – nelielā apjomā.

Stāsta tautas daiļamatmeistare aušanā Inese Mailīte Daudzi vēl atceras XIX Dziesmu svētkus 1985. gadā, kas bija veltīti 40. gadadienai kopš padomju tautas uzvaras Lielajā Tēvijas karā un 45. gadskārtai kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā, un pavisam necili, it kā, starp citu, arī Krišjāņa Barona 150. gadskārtai. Kas šajos svētkos mudināja korus saukt: "Medni! Medni!", un pēc viņa nodiriģētā "Jāņu vakara" - "Gaismas pili! Gaismas pili!"? Kādam taču šī ideja radās, kādam tas bija jāiesāk, kādam jādiriģē!  Pēc 2013. gada Dziesmu svētkiem vairākus gadus gadījās pētīt un vākt materiālus par Haraldu Medni, jo Madonas puses ļaudīm Arta Kumsāra vadībā bija ideja atjaunot 20. gs. 30. gados Haralda Medņa uzcelto māju, ierīkojot tur kultūrizglītības centru. Tikos ar Haralda Medņa koristiem, radiem un diriģentiem. Pētīju, pierakstīju, vācu un apkopoju materiālus. Ksenija un Haralds Medņi bijuši vedēji koru "Skaņupe" un "Tēvzeme" koristu Ilzes un Ojāra Alekšu kāzās. Ojārs, būdams ārsts, laika gaitā kļuvis par Haralda Medņa privātārstu. Abi uzticējuši tā laika notikuma atmiņu stāstu. "Vairākus mēnešus pirms Dziesmu svētkiem Haralds Mednis uzzināja, ka viņš svītrots kā virsdiriģents, jo tika uzstādīts virsdiriģentu vecuma cenzs. Viņš to ļoti pārdzīvoja un tas arī mums, koristiem, kļuva zināms. Tas likās nepieņemami mums, viņa koristiem, un klusiņām sākām kaldināt savus plānus." Edgars Račevskis, atceroties šo notikumu, bija tiešs: "Saknē ierosinājums nāca no virsdiriģentu puses! Tāds nosacījums tika izgudrots pirmo reizi." Ilze un Ojārs turpina: "Nolēmām tā, ka Mednim ir jādiriģē! Aizgājām pie Jāņa Dūmiņa un sarunājām, ka pēc "Jāņu vakara" nodiriģēšanas kopkoris sāks skandēt: "Medni, Medni!" Dūmiņš piekrita bez vilcināšanās!" "Noslēguma koncerta dienā," stāsta Pauls Kvelde. "Agrā pēcpusdienā piezvanīju Haraldam Mednim un runājām par vakara koncertu. Viņa atbilde bija strikta: "Uz koncertu neiešu, skatīšos to televīzijā." Runāju vēl, un tomēr izdevās pierunāt viņu braukt uz koncertu. Mums, kuriem nebija savu mašīnu, Dziesmu svētku laikā braukšanai deva Volgas un taksīšus. Aizbraucu pie viņiem uz māju Zalkšu ielā un uz Mežaparku aizvedu abus - Kseniju un Haraldu." Turpina Alekši: "Kad noslēguma koncertā dziedāja vīru un sievu kori, jauktajiem koriem bija brīvsolis. Mēs apstaigājām kori pēc kora un visiem izstāstījām, ka tad, kad Dūmiņš beidz diriģēt "Jāņu vakaru", sauksim: "Medni! Medni!" Un pēc tam arī: "Gaismas pili! Gaismas pili!" Tas nebija viegli - ātrā laikā apziņot korus! Ātri vien dzirdējām no dažiem koriem atrunu, ka tas ir lieki, jo Medņa jau nemaz neesot! Mednis estrādē sēdēja otrajā vai trešajā rindā, to skaidri redzējām un zinājām." Jānis Dūmiņš nodiriģēja "Jāņu vakaru", speciāli beigu akordu ļoti gari izvelkot un kopkoris sāka skandēt: "Medni! Medni!" Haralds Mednis nodiriģēja Emiļa Melngaiļa "Jāņu vakaru", un, kad jau savu sakāmo teica Kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs, kopkoris, šoreiz bez diriģenta, vienbalsīga skandēja: "Gaismas pili! Gaismas pili!" Pati atceros - virsdiriģenta Haralda Medņa gadiem slīpētais žests bija stingrs un pārliecinošs, dziedātāji sekoja viņa rokai un "Gaismas pils" skanēja lieliski, dziedot gan klausītājiem, gan dažiem no virsdiriģentiem. Jo ilgāk skanēja, jo vairāk auga drosme, taisnojās mugura - paldies Haraldam Mednim! Noslēgumā - Terēzijas Brokas vārdi: "Sirds līdzcietīgi glabā tos psiholoģiskos sitienus, kurus - tā vien gribas izrunāt - mīļais Haraldiņš saņēma 80. gados. Tas bija "atentāts", kuru Mednis piedzīvoja 1985. gada Dziesmu svētkos, kad viņam aizliedza būt virsdiriģentam."

Stāsta Ogres Vēstures un mākslas muzeja gide Jana Iesalniece-Pikše  Ogres pilsētas kultūrvēsturiskā centra katrs nams un pagalms ir ar savu stāstu. Apstāklis, ka jau pirms Pirmā pasaules kara uz Ogri vasarās brauca atpūsties galvaspilsētas situētā publika, ir bijis par iemeslu tam, ka mazais miests lēnām vien pārvērtās par kolorītu vietu. Laimīgu sakritību dēļ daudz ko no senās godības Ogrē var redzēt vēl šodien, jo Otrā pasaules kara laikā pilsētai lieli postījumi netika izdarīti. Līdz ar to reizēm pilsētas ielas un nami lieti noder kā autentiska vide filmu uzņemšanai. Taisnības labad gan jāteic, ka filmu ļaudis Ogri pamanīja jau krietni sen. Pagājušā gadsimta periodikā atrodama polemika par Latvijas filmrūpniecības plašajām iespējām, kas netiek pietiekoši izmantotas, bet tās varētu "piedot filmām jaunu, svaigu, kolorītu un interesantu noskaņu". Turpat tālāk rakstā tiek atzīts, ka "tā kā mums pašiem filmrūpniecība vēl atrodas tapšanas stadijā, tad viss tas netiek izmantots. Un kas gan pie mums Latvijā varētu būt tāds, kas noderīgs filmām?" Tālāk tiek uzskaitītas skaistās Latvijas pilsētas Sigulda, Kandava, Koknese un citas, tostarp arī Ogre, kas nav pieredzējušas savu atveidu filmās. Bet izrādās, ka 1934. gadā filmu ainas Ogrē uzņēma pat amerikāņi! Ogri 1934. gadā pamana amerikāņu operatori. Lūk, citāts no 1934. gada periodikas: "Amerikāņu filmu sabiedrības United Pictures Corporation" darbinieku grupa vakar aizbrauca uz Ogri, kur iesāks filmēt latviešu skaņu filmu "Savas tautas dēls". Uz Ogri aizbrauca arī galveno lomu tēlotāji - Nacionālās operas aktieri Kārkliņš, Kadiķis, Vasiļjevs un aktrise Zīlava. Līdz šim filmas uzņemšana mazliet nokavējusies, jo Rīgā nevarēja atrast speciālu kino smiņķi, un mums arī nav kino smiņķa meistara. Šāds meistars tagad atbraucis no Berlīnes un atvedis līdzi visu nepieciešamo. Smiņķa un arī smiņķēšanas meistara trūkuma dēļ līdz šim pilnīgi nav labi izdevušies arī mūsu mēģinājumi ražot filmas, jo mūsu filmu uzņēmēji līdz šim pa lielākai daļai aktieru grimēšanai lietoja parasto teātra smiņķi." Prieks dzirdēt, ka skaistā Ogre pamanīta jau toreiz. Arī padomju periodā Ogrē tika uzņemti dažādu filmu fragmenti un ainas. Ogres pilsētas pašā centrā uz Brīvības ielas viens no redzamākajiem namiem izceļas ar restaurētu arku, ko sendienās rotāja izkārtne "Peldu iestāde". Tā reiz bija farmaceita un provizora Pētera Šīrona aptieka, kuras interjers lieti noderēja, uzņemot mums visiem zināmā televīzijas seriāla "Ilgais ceļš kāpās" fragmentu, kur Marta satiekas ar Artūru. Autentiskās masīvkoka mēbeles ar zaļi tonētajiem stikliem vēl tagad var apskatīt Ogres Vēstures un mākslas muzejā. Jāpiebilst, ka šīs filmas režisors Aloizs Brenčs arī mežabrāļu ainas izvēlējās filmēt Ogres apkārtnes mežos. Ēkā Vidus prospektā 11 1985. gadā tika uzņemta filmas "Emīla nedarbi" aina, kur Emīls ar ķekatām iegāžas Petrelkundzes mājas verandā ar galvu taisni iekšā terīnē. Acīmredzot, filmas režisoram Varim Braslam nebija šaubu, ka piemērotāku māju ar stiklotu verandu nav vērts meklēt citur – jāfilmē Ogrē. Gadu vēlāk, 1986. gadā, režisors Rihards Pīks pēc Andra Kolberga romāna "Ēna" motīviem filmas "Dubultnieks" fragmentus uzņem Ogrē, Vidus prospektā 4. Režisori Normunds Pucis un Armands Zvirbulis daudzsēriju filmas "Sarkanais mežs" ainas 2019. gadā uzņem Ogrē, Gaismas prospektā 2/6 pie sanatorijas "Ogre". Dažas šīs filmas epizodes uzņemtas arī Ogres novada Lēdmanes pagastā. Tajā pašā 2019. gadā režisors Olafs Okonovs savas spēlfilmas "Vecā dārza noslēpums" notikumus pamatā uzņem Ogrē, Ausekļa prospekta 17 nama pagalmā. Šo ēku ogrēnieši pazīst kā vienu no raksturīgākajām senajām Ogres vasarnīcām. Ticams, ka filmu ļaudis ar kamerām, prožektoriem un populāriem aktieriem Ogrē ieradīsies vēl un vēl arī turpmāk.

4., 5. un 6. augustā Mežparka Lielajā estrādē notiks koncertuzvedums "Dziesma dejo. Deja skan", tāpēc "Klasika" uz sarunu aicinājusi idejas autoru, producentu Edžu Arumu, un arī divus mākslinieciskos vadītājus - diriģentu Mārtiņu Klišānu un horeogrāfu Agri Daņiļeviču.  *** Koncertuzvedumā vēl nebijušā formā savienosies divas tradīcijas - dziesma un deja, tajā kopā pulcēsies vairāk nekā 6000 dalībnieku no Latvijas un ārvalstīm. Dalībnieki demonstrēs gan labi pazīstamu repertuāru, gan speciāli šim notikumam veidotu jaunradi, kurai muzikālās daļas autors ir vairākkārtējs Grammy balvas nominants Uģis Prauliņš un horeogrāfs Agris Daņiļevičs.  Koncertuzveduma nosaukums "Dziesma dejo. Deja skan" ir arī formas apzīmējums, jo dejotāji dejos un dziedās un arī koristi dejos un dziedās. Repertuārā iekļauti labi zināmi koru un deju pasaules numuri, kā arī jaunrade, tādēļ komponists un muzikālās daļas vadītājs Uģis Prauliņš ir izveidojis vienotu skaņas dizainu visam koncertuzvedumam. Mežaparka Lielajā estrādē to izpildīs 14 mūziķu sastāvs, 53 kori un 105 deju kolektīvi no visas Latvijas, kā arī 10 ārzemju koru un deju kolektīvi. Tas paredz, ka arī koris pārvietosies vienā laukumā ar dejotājiem. Skatītāji šoreiz sēdēs atjaunotās Mežaparka Lielās estrādes korim paredzētās vietās un dalībnieki dejos laukumā, kur parasti atrodas skatītāju soli. Lai skatītājiem nodotu emocionālo vēstījumu, viss uzvedums būs dzīvajā izpildījumā. Režisoriskā vadlīnija ir šūpoles, kas šūpo latvieti strap pagātni un tagadni, zemi un debesīm, pļavām un mežu galotnēm, šo un to sauli, ziemu un vasaru, bērnību un vecumdienām, starp Latviju un svešumu - starp deju un dziesmu. Par latvieti, kas dzied un dejo - godos, skumjās, darot darbu, iemīlējies un ejot dabā. Koncertuzvedumā tiks izmantotas Ulda Žagatas, Aijas Baumanes, Ulda Šteina horeogrāfijas, skanēs Raimonda Paula, Mārtiņa Brauna, Emiļa Melngaiļa, Imanta Kalniņa, Jāzepa Vītola un vēl citu skaņražu darbi. Inta Pīrāga: No skatītāju viedokļa ir tā - ja dodamies uz Mežaparku un dzirdam, ka tur piedalīsies kori un dejotāji,visiem jau gatavs priekšstats, kā tur būs. Bet jūs esat parūpējušies par to, lai tur būtu pilnīgi kaut kas cits. Edžu, jūs esat šīs idejas autors: kas īsti sagaida skatītājus?  Edžus Arums: Skatītājus sagaida nepieredzēta lieta, kas ir ļoti ilgi gaidīta - ka dejotāji un dziedātāji kopā veido vienu priekšnesumu, vienu mākslu. Pie tam ļoti labu mākslu. Kustēsies arī dziedātāji - , mēs to skaļi saucam par dejošanu, bet tā ir tāda forša dejošana, vairāk kustību. Savukārt dejotāji arī dziedās, tikai viņiem būs jāskatās apkārt, lai tuvumā nav kāds koris ar mikrofoniem - tad dejotājiem būs jādzied klusāk. Agris Daņilevičs: Visa tapšanai nebija īpaši daudz laika, jo mēs, dejotāji, un arī koristi reāli varējām sanākt kopā tikai no 1. aprīļa - sākt mēģināt un saprast posta apmērus, bet tas viss ir vainagojies ar jau izdarīto darbu, ar skaidru un taustāmu vīziju. Un par to, ka šis pasākums notiks, tas būs kvalitatīvs un labs, vairs nav pilnīgi nekādu šaubu. Nupat biju pie gaismošanas lietām - ar "NA" puišiem sagaismosim riktīgi labi tieši tās intermēdijas, kurām mūziku rakstījis Uģis Prauliņš un kur dzirnieši izpaudīsies ar kaut ko patiešām jaunu, neredzētu arī mums. Protams, tas ir izaicinājums! Protams, pie tradicionālā repertuāra, kur ir skaisti tautas tērpi, būs baltās gaismās, lai redz tautastērpu rakstus un krāsas - tur mēs ar gaismām nejauksimies iekšā, bet intermēdijas būs tāds bišķi kosmisks pasākums. Dalībnieki - dejotāji un dziedātāji - atradīsies tur, kur parasti sēž skatītāji, savukārt skatītāji būs augšā, uz koru podestiem. Vai apzināti izvēlēts, ka tas viss notiks vēlu vakarā? Edžus Arums: Jā, apzināti, jo gaismu spēle ir vajadzīga. Gaismai ir ārkārtīgi liela nozīme režijā, idejas nodošanā tālāk, un neviens tos melnos prožektorus vēl nav izdomājis, lai gaismā varētu uztaisīt tumsu, tāpēc sagaidām vakara stundas un esam priecīgi. Dziedātājs, dejotājs, gaisma un mūzika - šīs četras dimensijas iet kopā. Mārtiņ, lai taptu šāds koncerts, nepieciešamas ļoti daudzas mēģinājumu stundas. Līdz ar to, ka šis ir tāds ārpuskārtas pasākums, Mārkā jūs trenējāt dziesmas? Jo tur jau mazliet sakarā ar Uģa Prauliņa intermēdijām kaut kas arī tajā ierastajā kārtībā pamainās. Mārtiņš Klišāns: Jā, laika ir bijis maz. Mūs ietekmējuši visādi apstākļi - ilgi gaidījām, un tikai šopavasar ar pilnu sparu varējām mesties cīņā, jo tomēr tas viss ir paralēli mūsu gatavošanās procesam lielajiem svētkiem, kas notiks nākamgad. Neskatoties uz to, šis ir brīvprātīgs pasākums un no koristu puses bija ļoti liela atsaucība un vēlme piedalīties, jo visi ir vienkārši nocietušies kaut ko darīt! Kas attiecas uz kora uzdevumiem, tie ir ļoti nopietni, jo tas ir pilnīgi kaut kas cits - te nav nekā no Dziesmu svētku repertuāra, izņemot dažas mūsu zelta fonda dziesmas, bet principā - bija vesels liels saraksts, kas bija jāapgūst. Dejotājiem solis ir ļoti raits, un dažās dziesmās tempi ir ļoti, ļoti, ļoti, ļoti žilbinoši... Jo tās asociācijas ar tautas deju man ir tādas jau izsenis un īstenībā ir gribējies lauzt šo audiobaudījumu - nevis kvalitāti, bet veidu, kā dejas notiek, un ir ļoti labi apzināties, ka šoreiz dejas notiks dzīvās mūzikas izpildījumā. Nebūs neviena ieraksta, un vairāk nekā tūkstoš dziedātāju lielajam korim būs liels uzdevums tikt galā tieši ar šīm žilbinoši ātrajām dejām. Bet, kas attiecas uz Uģa Prauliņa jaundarbiem, tur vairāk būs iesaistīts jauniešu koris "Balsis" ar Intu Teterovski. Tā būs kopēja sadarbība. Viņi būs tie, kas iznesīs intermēdijas. Drusku būs arī jāpakustas. Visu nestāstīšu, bet būs interesanti. Agris ir pieradis strādāt ar saviem dejotājiem, bet tagad droši vien horeogrāfiskā partitūra lielā mērā tiek projicēta arī uz daudzajiem koristiem, vai ne? Agris Daņiļevičs: Jā, koris ir dinamisks, koris nestāv vienā vietā - tas pārvietojas: reizēm koris ir kopā, reizēm tas ir kopā ar dejotājiem, reizēm atsevišķi, reizēm koris ir tuvplānā skatītājiem, tad tas ir druscītiņ tālāk, tā kā kora apskaņošana nebūs vienkārša. Arī dzirniešiem tas bija milzīgs izaicinājums, jo divarpus stadionu mērogs - tas nav vienkārši. Beidzot redzu sava ilggadējā darba augļus, jo vienmēr deju zālē, stadionos vai kādos citos laukumos vienmēr saviem dejotājiem esmu prasījis redzēt laukumu, redzēt savu vietu tur un redzēt, ko dara pārējie un kur atrodies tu pats. Tad nu šī ir tā reize, kur tas ārkārtīgi noder. Tā ir milzīga pieredze arī pašiem dejotājiem. Maziem, lieliem, visiem. Mārtiņ, ja koris kustēsies, vai dziedāšanas kvalitāti tas nebojās? Mārtiņš Klišāns: Ņemam vērā visus apstākļus un vajadzības, tāpēc būs balanss: ne vienmēr un visur tieši dziedot kustēsimies, jo mums ir iespēja dziedāt starp dejām, un ir dejas, kurās mums nav jādzied. Ir arī dažas integrētas lietas atsevišķās dejās, ko atkal neatklāšu. Bet principā esam gatavi. Protams, apskaņošanas ziņā tas ir liels izaicinājums, jo laukums ir ļoti liels, izkārtošanās perimetrs mums ir diezgan plašs, taču mūsdienu tehnoloģijas un apskaņošanas sistēmas ir tik tālu attīstījušās, ka ļauj mums diezgan brīvi rīkoties ar pārvietošanās iespējām un scenogrāfiem. Domāju, ka būs labi. Agri, raidījumā "Kultūras rondo" jūs atzināties, ka starp dejotājiem arī ir daudz labu dziedātāju un viņi nepakautrēsies arī padziedāt. Agris Daņiļevičs: Jā, es to sen jau esmu pamanījis, ka dejotāji tiešām ļoti grib dziedāt un lielai daļai dejotāju tas arī padodas. "Dzirnās" izmantojām mūsu ļoti labo dejotāju un arī Mārtiņa audzēkni Aleksandru Špicbergu, kura nupat pabeidza Kordiriģēšanas nodaļu, un dejotāji, iespējams, ir Aleksandras pirmais koris, jo tiešām viņa ar mums strādāja, mēs skaisti iemācījāmies dziesmas "Gaismas pils", "Saule. Pērkons. Daugava", "Piena ceļš", "Jāņuvakars". Visas dziesmas esam iemācījušies! Nezinu, vai visiem dejotājiem būs bijusi iespēja paaicināt palīgā kādu diriģentu, bet varbūt viņi tiešām tā arī darījuši, jo mēs mēģinājām rādīt piemēru, kā to vajadzētu. Piedalīšanās šajā pasākumā ir brīvprātīga, bet dalībnieku skaits, kas atsaucies, ir milzīgs. Vai tiesa, ka tie varētu būt pieci seši tūkstoši? Edžus Arums: Sākotnēji bijām cerējuši uz lielāku skaitu, bet kovidķibele iegrieza amatiermākslas kolektīviem visā republikā - jūtam, ka kritums ir par trīsdesmit, četrdesmit procentiem, un tieši ar to saskaramies arī mēs. Taču viss notiek tā, kā tam jānotiek - seši tūkstoši ir tieši tas daudzums, ar kuru mēs ļoti labi operējam uz laukuma, kurus mēs varam brīvi apzināt. Dalībnieku nav ne par daudz, ne par maz, un varam realizēt savas mākslinieciskās idejas tieši tā, kā mēs to bijām iedomājušies sākumā. Tā ka Kāds šeit stāv klāt un visu koriģē - no apjoma viedokļa viss ir pareizi un labi. Šķiet neticami, ka uz laukuma pietiek vietas sešiem tūkstošiem dalībnieku... Mārtiņš Klišāns: Pirms gada mēs pavadījām vienu skaistu nakti Mežaparka estrādē, mūsu jaunajā Sidraba birzī. Atradāmies vieni paši augšā, skatītāju tribīnēs, tādās Dieva ložās, kā mēs smējāmies, un tā aina, kas paveras no turienes klātienē, ir neticama, tā ir ļoti iespaidīga. Laukums ir milzīgs... Ja skatītāju zonā nav solu, faktiski to pat grūti iztēloties - tur jābūt klāt, lai saprastu, ka mūsu sākotnējās idejas un ieceres scenogrāfijas ziņā bija pat jāmaina. Jo tas lauks ne tikai vizuāli, bet arī emocionāli ir neaptverams. Tā ka vietas pietiks visiem - gan cilvēkiem, gan idejām, gan emocijām, gan visai kopābūšanai. Vairāk un plašāk - ierakstā. *** Koncertuzveduma radošā komanda: Edžus Arums - idejas autors, producents Uģis Prauliņš - komponists, muzikālās daļas vadītājs Mārtiņš Klišāns - mākslinieciskais vadītājs, virsdiriģents Agris Daņiļevičs - mākslinieciskais vadītājs, horeogrāfs, virsvadītājs Ilze Jakubovska - režisore Aigars Ozoliņš - scenogrāfs Oskars Pauliņš - gaismu režisors Ints Teterovskis - virsdiriģents ar iniciatīvu Taiga Ludborža - virsvadītāja Ilze Mažāne - virsvadītāja Indra Ozoliņa - virsvadītāja Ilmārs Dreļs - virsvadītājs Diāna Gavare - virsvadītāja Baiba Ķestere - virsvadītāja Kaspars Brauns - virsvadītājs, mākslinieciskā vadītāja asistents.  

Enciklopēdija kā daudzveidīgu zināšanu ieguves resurss varētu būt nodēvējama par miniatūru Gaismas pili, bet diez vai tā nodēvēsim Latvijas padomju enciklopēdiju. To liedz darīt ideoloģiskie uzslāņojumi, kuri netrūkst arī mūsdienu attēlu kultūrā, kuru ieraugām soctīklu vietnēs. Māksliniece Elza Sīle savā jaunajā darbu apkopojumā risina padomju laika informācijas neviennozīmīgumu, savukārt fotogrāfs Iļja Lipkins – mūsdienu jauniešu ciešo sasaisti ar viedajiem ekrāniem un sevis pozicionēšanu tajos. Tas viss – laikmetīgās mākslas centrā "kim?". Cīrihes Mākslu augstskolas maģistrante, māksliniece Elza Sīle skatītājus aicina pārdomāt viņu iespaidus, kurus, iespējams, atstājusi saskare ar Latvijas padomju enciklopēdiju, teju neizbēgamu grāmatplauktu artefaktu vidusmēra sabiedrības mazajos dzīvoklīšos šajā periodā. Tādējādi ekspozīcija „Bi-Dža, Ge-Ilk, Mir-Nul” sastāv no trīs sējumiem. Pirmais (“Bi-Dža”) ir veidots no lielformāta paneļiem ar ādas pārklājumu. Tajos redzami vizuāli stāstījumi nelielu attēlu un teksta aplikāciju formā, Otrais (“Ge-Ilk”) ir “speciālā operācija”, kas norisinās uz vidēja formāta alumīnija plāksnēm ar krāsainu, pusšķidru materiālu sajaukumu, kas izgreznots arī ar želatīnu un grafīta zīmuli, galvenais vēstījums te atgādina par maldināšanas stratēģiju kara laikā un kamuflāžas tehnikām. Trešajā vizuālajā sējumā (“Mir-Nul”), pielietots spēks, un gleznas standartizēto rāmi un to saturošo krāsu kārtu reducējot uz vienu, šauru dimensiju.   Savukārt mākslinieks un fotogrāfs Iļja Lipkins ir dzimis Rīgā un šobrīd dzīvo un strādā Berlīnē, kur veic pasūtījuma darbus un strādā arī pie individuāliem projektiem un grāmatu dizaina. Viņam patīk darboties plašā mediju un formātu ielokā, kas paskaidro tikpat plašo tematisko daudzveidību, kurā Iļja veic savus radošos ceļojumus. Savā jauno darbu sērijā “YOU are the model! YOU are the majority!” / „Tu esi modelis, Tu esi vairākums”, kas tapusi divu fotosesiju ietvaros šopavasar Rīgā un Berlīnē viņš iepazīstina ar vēlīniem padsmitgadniekiem, kuri atlasīti vietnē Instagram ir iemūžināti kādreiz apdzīvotā, šobrīd pamestā dzīvoklī Rīgas centrā. Šie savstarpēji nesaistītie, fotogēniskie svešinieki atklājas kā draugu kopa, kuri, sēžot, atslienoties vai guļot uz gadu gaitā nolietota dīvāna, kas izvietots uz raibi rakstainas tapetes fona, vai nu nepārtraukti fokusē skatienus tuvumā esošajos ekrānos vai, šķietami skatās nekurienē.  Ar Elzas Sīles un Iļjas Lipkina pagātnes un šodienas redzējumiem iespējams salāgoties laikmetīgās mākslas centrā kim? līdz 14. augustam.

Izdevniecība „Liels un mazs” kara tēmai nepievēršas pirmo reizi. Te jāpiemin gan Ineses Zanderes divas burtnīcas par ebreju glābēja Žaņa Lipkes dēlu Zigi - „Puika ar suni”, kā arī rakstnieces Jurgas Viles un mākslinieces Linas Itakagi komiksu „Sibīrijas haiku” Daces Meieres tulkojumā. Nu pienākusi kārta ukraiņu autoriem Romanai Romanišinai un Andrijam Lesivam. Bilžu grāmatu „Karš, kurš pārvērta Rondo” abi radīja neilgi pēc tam, kad 2014. gadā Krievija okupēja Krimas pussalu un sākās karš Austrumukrainā. Nākamajā gadā tā saņēma Starptautiskā Boloņas bērnu grāmatu tirgus balvu kategorijā „Jaunie apvāršņi”, ko žūrija piešķir īpaši novatoriskai bērnu grāmatai. Skaistajā dziedošo puķu pilsētā Rondo valda gaisma un krāsas, taču karš atnes iznīcību un tumsu. Trīs draugi – mazais spīdeklītis Danko, balonu sunītis Fabians un papīra putns Zvaigzne šajās briesmās šķiet trausli un bezspēcīgi, tomēr nepadodas,  atklājot efektīvu aizsardzību pret kara tumsu – gaismas spēku. Ar visu Rondo iedzīvotāju palīdzību Danko, Zvaigzne un Fabians uzbūvē milzīgu gaismas mašīnu, kas izkliedē tumsu un aptur karu. Visi ienākumi, kuri par šo izdevumu tiks gūti, tiks novirzīti labdarības mērķiem Ukrainas atbalstam, tāpat arī visi procesā iesaistītie, toskait tulkotājs, dzejnieks Māris Salējs izdošanas darbu veic brīvprātīgi. Par iepazīšanos ar abiem autoriem stāsta izdevniecības „Liels un mazs” vadītāja Alīse Nīgale. Romana Romanišina un Andrijs Lesivs ir vīrs un sieva, abi studējuši Ļvivas Mākslas akadēmijā un tur arī šobrīd dzīvo, jau 15 gadus strādājot gan par savu, gan citu autoru grāmatu dizaineriem. Nodibinājuši savu radošo studiju „Agrafka”. Kad mūsu attālinātajā sarunā viņiem jautāju, vai viņi ir drošībā, Andrijs atbild, ka Ukrainā šobrīd nav tādas vietas, kuru varētu nosaukt par drošu. Aizvakar abiem bija jāsteidzas uz bumbu patvertni, jo Krievijas armija Ļvivai veica raķešu uzlidojumu. Tomēr, salīdzinot ar citiem Ukrainas reģioniem, kur kaujas notiek vissīvāk, situācija Ļvivā esot vērtējama kā daudzmaz pieņemama. Abiem grāmatas autoriem jautāju, kā pie viņiem nonāca tās galvenie tēli: mazais spīdeklītis Danko, balonu sunītis Fabians un papīra putns Zvaigzne? Piebilstu, ka trīs draugu komplekts literatūras klasikā ir ļoti efektīga kombinācija, atceroties kaut vai Remarka „Trīs draugus”, Džeroma „Trīs vīrus laivā” un, galu galā, Dimā „Trīs musketierus”. Romana: Būtiskākais, kas šos trīs varoņus raksturo, ir tas, ka viņi ir veidoti no ļoti trausliem materiāliem, tādējādi viņus ir ļoti viegli iznīcināt vai ievainot… Andrijs: …vai salauzt. Romana:  Jau kopš pirmajām Krievijas agresijas dienām pirms astoņiem gadiem arī mēs paši jūtamies ļoti ievainojami, varētu teikt – trausli. Tāpēc mēs nolēmām būt ļoti atklāti un ar šīs grāmatas palīdzību parādīt, kā mēs jūtamies, un tādēļ šie trauslie materiāli – Andrijs: – stikls, papīrs un balons. Romana: Un tomēr, šie trīs draugi nepārstāj cīnīties, Gluži tāpat kā mūsu tauta, kura cīnīsies līdz galam. Andrijs: Lai arī cik kāds no mums būtu trausls un ievainojams. Romana: Mēs gribam aizsargāt savas mājas gluži tāpat, kā grāmatas varoņi grib aizsargāt savu pilsētu. Andrijs: Grāmatas stāstā ļoti svarīga loma ir Gaismas tēlam. Mēs to uztvērām kā Apgaismības ideju, atsaucoties uz filozofijas vēsturi. Tātad, tā ir izglītība un kultūra. Un arī, savā ziņā, var pieminēt arī Jauno Derību, kāda ir Gaismas loma tajā. Ka Gaismai ir pašai sava seja, varētu teikt.

1586. gadā Prūsijas galvaspilsētā Kēnigsbergā sāk iespiest pirmo latviešu luteriskās baznīcas rokasgrāmatu – enhiridiju, bet darbu pie visām trim tā daļām pabeidza 1587.gadā. Lai atbalstītu luterticības nostiprināšanos, izdevumu iniciēja un sponsorēja pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers, pēc kura rīkojuma grāmatas 1587. gadā tika izdalītas visiem hercogistes luterāņu baznīcu mācītājiem. Mūsu ikdienas praktiskajās gaitās mums dažkārt nākas saskarties ar dažādām instrukcijām. Vai tā būtu veļasmašīnas lietošanas pamācība, ugunsdrošības apmācības darba vietā vai arī – cik konkrētā medikamenta dozas dienā ir jāuzņem pieaugušajam un cik – bērnam. Taču ir arī tādas instrukcijas, kuras skar mūsu garīgo un ticības dzīvi. Mūsdienās šie padomi ir rodami dažādos ceļvežos, kurus veidojuši gan pašmāju, gan ārzemju teologi un garīdznieki. Bet šoreiz dodamies krietni senākā pagātnē un triju izdevumu kopumu, kurš ir uzskatāms par pirmo nozīmīgajiem ticības dzīves skaidrotājiem un pamācītājiem latviešu valodā. Komplektā ietilpa trīs patstāvīgas grāmatas, kurās bija apkopots viss nepieciešamais materiāls baznīcas vajadzībām: katehisms, priekšā lasāmie Jaunās Derības fragmenti jeb perikopes, kā arī baznīcas dziesmas. Komplekta pirmā daļa tika iespiesta 1586.gadā Kēnigsbergā, nākamā daļa savu druku pieredzēja gadu vēlāk, tātad, ar Jaunās Derības evaņģēlijiem un epistulām jeb vēstulēm, un tajā pašā gadā iznāca arī trešais komplekta dalībnieks - „Nevācu psalmu un garīgu dziesmu krājums”. Viss triumvirāts kopumā glabājas gan Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, gan Tartu Universitātes bibliotēkā. Kā norāda viena no mūsu šodienas ceļvedēm šo izdevumu vēsturē, literatūrzinātniece un filoloģijas doktore Zigrīda Frīde, starpkaru periodā bija fiksēta arī atsevišķu eksemplāru atrašanās Kaļiningradas, tātad, bijušās Kēnigsbergas bibliotēkā, taču šo izdevumu liktenis un iespējamā atrašanās fondā ir neskaidra. Šodienas stāsts apdzīvo Kurzemes hercogisti, kura atradās lēņatkarībā no katoliciskās Polijas, un kurā teritoriāli politiskā reģiona pirmais hercogs Gothards Ketlers mērķtiecīgi sekmēja luterānisma nostiprināšanos, kas savukārt veidoja hercogistes valstisko patstāvību. Šī nodoma stiprināšanas virknē, kurā ietilpa, piemēram, konsistorijas (administratīvas baznīcas institūcijas) veidošana, baznīcu celšana un draudžu dibināšana; ietilpa arī dievkalpojumu kārtības noteikšana. Īpaša mācītāju redkolēģija sastādīja luterāņu rokasgrāmatu tekstus latviešu draudzēm. Kāda bija šo rokasgrāmatu saturiskā tiecība: vai tie bija tikai didaktiski, sausi shematiski teksti, vai arī tajās bija ietilpināta kāda dzīvinošāka ticības dzīves apliecināšana? Šo jautājumu sāk šķetināt Zigrīda Frīde. Rokasgrāmatu tulkošanas darbu rosinājis pēdējais Livonijas ordeņa mestrs, pirmais Kurzemes hercogs, Zemgales grāfs un Livonijas vietvaldis Gothards Ketlers. Par šo aspektu stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece, vēsturniece Mārīte Jakovļeva. Vai Gothards Ketlera nodoms un praktiskā rīcība, pulcējot luterāņu rokasgrāmatu tekstu tulkotājus, nav saistīts ar kādas jaunas, iepriekš nepraktizētas politiskās pārvaldības aizsākumu? Gan šie, gan daudzi citi ar ticības dzīves ceļvedību saistītie izdevumi ir aplūkojami Latvijas Nacionālajā bibliotēkā – pirms tam gan cītīgi jāizpēta piekļuves process pie tiem; taču tie aplūkojami arī caur Gaismas pils tīmekļa vietni lnb.lv.

Cerīgas un gaismas pilnas noskaņas pašlaik valda Jūrmalas izstāžu zālēs. Jūrmalas muzejs, Bulduru Izstāžu nams un Aspazijas māja ir vietas, kur februārī atklātas jaunas izstādes, -  stikla māksla, glezniecība, tēlniecības darbi un dažādu mediju izstāde. Atgādinām arī, ka tās ir kultūrvietas, kas kopš pērnā gada nogales piedzīvojušas reorganizāciju, un daļa no apskatāmajiem izstāžu projektiem iecerēti jau krietnu laiku iepriekš. Bulduru izstāžu namā Jūrmalas muzeju izstāžu ekspozīciju kuratore Guna Kalnača iepazīstina ar Martas Ģibietes stikla objektiem, kas te aplūkojami kopš februāra vidus izstādē "Nākamā pietura - pavasaris". Tie galvenokārt ir stikla ziedu pumpuri. Guna Kalnača arī stāsta par Bulduru izstāžu namā gaidāmām pārmaiņām. Jūrmalas muzejā skatāmas divas izstādes: jaunās gleznotājas Dagnes Ventiņas personālizstāde "Un es esmu gatavs mirklim" un gleznotājas Ditas Lūses un tēlnieka Matiasa Jansona kopīgā izstāde "Laiktelpa".  Aspazijas mājā Rute Marta Jansone rāda dažādu mediju izstādi "Sidraba šķidrauts", glezniecībā, apdrukā un arī animācijā māksliniece vizualizējusi un pārstatījusi Aspazijas lugu "Sidraba šķidrauts". Izstādē skan arī mūzika no Jura Karlsona baleta "Sidraba šķidrauts".  Nupat apskatītās izstādes Jūrmalas muzejā, Aspazijas mājā un Bulduru Izstāžu namā būs atvērtas visu martu, daļa no tām arī aprīlī.

Gaismas un krāsu mijiedarbība, atsauces uz pirmsrenesanses mākslinieku darbiem, harmonijas meklējumi, meditatīva noskaņa -  to visu atradīsit gleznotājas Elgas Grīnvaldes jaunākajā izstādē "Vertikāles". Turklāt darbus papildina speciāli šai izstādei komponēta Toma Auniņa mūzika. Izstāde jau kādu laiku skatāma Rīgā, mākslas galerijā "Museum LV". Kad ar mākslinieci  Elgu Grīnvaldi tiekos, ir dienas vidus, kas jau sliecas uz pēcpusdienu, galerijā mākslīgais apgaismojums vēl netiek iedegts, un Elga teic, ka tāda gaisma ir arī viņas darbnīcā. Gleznas, skatoties mākslīgā apgaismojumā, iegūst nedaudz citu niansi, un gaismai Elgas darbos ir būtiska nozīme. Izstāde "Vertikāles" tapusi pusgada laikā, daži darbi no izstādes "Tukšuma spēks", kas pērn sarīkota Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, vēl citi no šīs  vasaras  izstādēm Valkā un Talsos, tomēr liela daļa jaunu darbu. Meditatīvo noskaņu turpinām baudīt vienā no izstādes nelielajām telpām. Kamēr runājam, atnācis mūzikas autors Toms Auniņš, kurš arī iesaistās sarunā, bet pirms tam Elga rāda savus jaunākos darbus "Gaismas skaņa"un "Spārni".Jaunums mākslinieces radošajos meklējumos ir zelts, ar to tiek radoši eksperimentēts, sasniedzot visdažādākās nokrāsas un noskaņas  – gleznās baltais zelts, tumšais zelts, purpurs. Arī Elgas Grīnvaldes personālizstādē "Tukšuma spēks" skanējusi Toma Auniņa mūzika. Sadarbība turpinās, un interesējos, kā ar skaņu papildināt vizuālo vēstījumu, lai netraucētu, bet būtu saskaņā un harmonijā. "Gleznas ar attiecīgo noskaņojumu var katru cilvēku individuāli ievest klusuma harmonijā jeb savā vertikālē,"  pārliecināta Elga Grīnvalde. Iecerēta jau nākamā mākslinieces izstāde arī sadarbībā ar Tomu Auniņu, un tās nosaukums būs "Meditācija". Izstāde "Vertikāles" galerijā "Museum LV" būs skatāma līdz 6.februārim.

Kā jau katru gadu tumšākajā laikā, mazāk saņemam dienas gaismu, mazāk stundu tajā pavadām un daudz vairāk izmantojam mākslīgo apgaismojumu. Un katru reizi aktuāls ir jautājums par to, vai gaismas avotus varam izmantot lietderīgāk un atbildīgāk pret vidi. Kā pārspīlējot varam radīt nevajadzīgu gaismas piesārņojumu? Raidījumā "Kāpēc dizains" - saruna ar arhitekturālās gaismas projektētāju un dizaineri Ilzi Leduskrastu un IdeaLights pārdošanas vadītāju Kristapu Veidmani.   

Laika apstākļus var pakļaut ar apģērbu, kurš ir silts, piemērots un arī ērts. Apģērbam tumšajā gada laikā jābūt arī pamanāmam, jo īpaši tad, ja cilvēks pārvietojas ratiņkrēslā. Kā izvēlēties apģērbu, kurš neļauj aukstumam mūs ierobežot, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Biedrības "Gaismas laiva" valdes locekle Ilona Daukšte stāsta par projektu, kura ietvaros aptaujāti cilvēki ratiņkrēslos ar mērķi radīt prototipa apģērbu, kas būtu piemēroti šiem cilvēkiem, īpaši lietainā laikā, vējainā ziemā. Siltināts apģērbs kāju daļai, arī rokām. Būtiskākais - drošība - atstarotāji, kas ir uz apģērba un aksesuāriem. "Ir lieli izaicinājumi pielāgot ikdienas apģērbu tieši cilvēku ratiņkrēslā vajadzībām: viņš nevar noturēt lietussargu, jo rokas ir aizņemtas, nodrošinot kustību," skaidro Ilona Daukšte. "Tāpat bojājumu dēļ ir asinsrites traucējumi un ir kāju nejūtība. Saprast, vai kājas salst vai nē, kā pielāgot apģērbu, kā izvēlēties apavus, vai segu, kas varbūt tomēr traucē." Projekta ietvaros radīti cimdi un uzroči no mitrumizturīga materiāla un ar atstarotājiem, kas palīdz nesaslapināt pamata virsdrēbes, pārvietojoties ar ratiņkrēslu.  Māksliniece Elīna Vojevoda, kas radījusi dizainu speciālajam āra apģērbam, atklāj, ka šis darbs ļāvis viņai palūkoties plašāk uz sabiedrību un galvenais viņas secinājums ir, ka nav tāda dalījuma "mēs un tie citi, ir tikai viens mirklis, kad varam kļūt tie citi. Neviens nav pasargāts no dažādām veselības problēmām". Bet runājot tieši par apģērbu radīšanu, viņa skaidro, ka izaicinājums bijis pielāgot un atrast "vidējo ratiņkrēsla lietotāju", jo traucējumi ir katram cilvēkam atšķirīgi. Līdz ar to nepārtraukti jādomā, kā izvietot slēdžus aizdares, kurš varēs attaisīt, kurš - ne.  "Visas vajadzības nevar apmierināt, lai radītu prototipu, kas piemērots lielākai daļai. Individuāli var radīt daudz ko, kas varbūt būs arī citam piemērots. Lielākais izaicinājums bija atrast "vidējo ratiņkrēsla lietotāju" gan auguma ziņa, gan spēju ziņā," atzīst Elīna Vojevoda Plašāka informācija par projektu pieejama biedrības mājaslapā. Nesen arī notikusi prototipu filmēšana un līdz gada beigām būs pieejama plašāka informācija un digitālais ceļvedis, kur būs apkopoti risinājumi, ieteikumi par apģērbu cilvēkiem, kas pārvietojas ratiņkrēslā. Neiroloģe Dace Bērziņa skaidro, kāpēc svarīgi izvēlēties laika apstākļiem atbilstošu apģērbu, it sevišķi ziemā, lai nerastos apsaldējumi un riski iegūt citas saslimšanas.

Latvijas valsts dzimšanas dienas nedēļā Valmiermuižas kultūras biedrība Valmiermuižas parkā piedāvā doties klausāmpastaigā „Gaismas lauks”. Tā ir iespēja iepazīt Valmieru un tās apkaimi kā Latvijas hernhūtiešu jeb brāļu draudžu kustības epicentru, arī audio formātā noklausīties 18. gadsimta ticības brāļu pašu rakstītos dzīvesstāstus aktieru Māras Mennikas un Ivo Martinsona balsī. Izstādes vizuāli tveramo tēlu radījis režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs, 21. novembrī izstāde izstaigājama pēdējo dienu, taču arī pēc tam šie klausāmstāsti nezudīs, tos plānots pievienot Latvijas Nacionālās bibliotēkas attiecīgajai digitālajai kolekcijai, kurā jau glabātājas vairāk kā 400 brāļu draudžu atstātie rokraksti.  Brāļu draudžu rokraksti atzīti arī par UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālā reģistra vērtību, nākotnē plānojot šīs liecības padarīt vēl redzamākas starptautiskā hernhūtiešu kustības vēstures kontekstā. Kas ir šo rokrakstu vērtība un Kāpēc tieši šis vēstures stāsts tapis kā veltījums Latvijai dzimšanas dienā, stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadošo pētniece Beate Paškeviča, kura bija iesaistīta arī klausāmpastaigas “Gaismas lauks” tapšanā. Valmiermuiža atrodas netālu no Valmieras pilsētas, daudziem šī vieta mūsdienās asociēsies ar Valmiermuižas alus darītavu, etnofestivālu “Sviests” un mājražotāju tirdziņiem, šeit spēlēts arī teātris. Kāpēc tieši šeit tiek stāstīts hernūtiešu kustības Latvijā stāsts? Valmieras apkaimē ar tās vēsturi saistās drīzāk Jēra kalns?  1742. gada 19. aprīlī Jēra kalnā tika nodibināta pirmā latviešu brāļu draudze, drīz pēc tam šādas kopas jeb saiešana tapa Valmierā, Straupē, Liepā un Mārsnēnos. Tomēr attiecības ar valsti, tolaik – Krievijas impēriju un tās ķeizarieni Elizabeti I –veidojās sarežģītas, ik pa brīdim brāļu draudžu darbība tika vētīta un aizliegta. Pirmie sludinātāji Ziemeļu kara un mēra izpostītajā Vidzemē ierodas 1729. gadā novembrī. Namdaris Kristiāns Dāvids un divi audēji Fīdlers un Grasmanis, vispirms Rīgā, tad Valmiermuižā ierodas pēc ģenerāļa fon Hallarta atraitnes Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes aicinājuma. 1737. gadā viņa arī iegādājas un uzdāvina baznīcai Valmiermuižas diakonātam iecerēto vietu. Brāļu draudžu rokraksti iekļauti UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā reģistrā – 2017. gadā tika iekļauti Latvijas Nacionālajā bibliotēkā glabātie rokraksti, pavisam nesen, šī gada oktobrī, reģistru papildināja vienības no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma. Arī Rakstniecības un mūzikas muzeja mājas lapā var iepazīt, piemēram, Dukuļu Pētera autobiogrāfiju, atrodams pētījums kā brāļu draudžu darbošanās atspoguļota Jāņa Poruka stāstā. Beatas Paškevičas darba vieta ir Latvijas Nacionālā bibliotēka, tāpēc lūdzu raksturot tieši šo krājumu, kurā vispirms jau pārsteidz tajā glabāto rokrakstu skaits. Dažus no šiem rokrakstiem, Nacionālās bibliotēkas digitālajā kolekcijā var apskatīt un mēģināt izlasīt patstāvīgi. Te ir Jūrmalas Andreja dzīves stāsts, runāšana laulāto kārtai, hernhūtiešu sacerējumu krājums rokrakstā. Brāļu draudžu atstātie rokraksti, jo īpaši dzīvesstāsti, ir arī teju vienīgā liecība par zemnieku kārtas dzīvi Latvijā 18. gadsimtā. Apzinoties, ka to rakstītāji bija kaut kā izsitušies virs parastības, vai nu apgūstot kādu amatu, vai kāda augstmaņa dienestā, tie tomēr sašūpo Garlība Merķeļa “Latviešos” tēloto ainu, kurā latvieši bija tikai dzimtbūšanas pakļauti cietēji. Bija arī izņēmumi. Mani valdzina arī šo dzīvesstāstu tēlainā valoda,  un pat šiem laikiem pārlieku atklātā atzīšanās savās sajūtās. Brāļu draudžu tiecība būt gaismā, būt kā brāļiem un māsām, būt saistītiem ar ko lielāku par viena cilvēka dzīves nīcīgumu, bija latviešiem pirmā pieredze tam, ko jau ar citu pašapziņu svinam šajās dienās – valsts gribu un ideālo Latviju.

Svētku nedēļā hernhūtiešu dzīvesstāsti klausāmpastaigā skan Valmiermuižas parkā, jo Vidzemes brāļu draudzes aizsākumi meklējami  tieši Valmiermuižā, kur aktīvi darbojās arī skolotāju seminārs. Kultūras rondo sazināsimies ar hernhūtiešu pētnieci Beati Paškevicu un dzirdēsim arī stāstu par Miķeļa Pētersona dzīves gājumu 18. gadsimta otrajā pusē. Latvijas neatkarības pasludināšanas dienai par godu Valmiermuižas parkā  līdz 21. novembrim no pulksten 17.00 līdz 22.00 iespēja doties klausāmpastaigā "Gaismas lauks", kas radīta, iedvesmojoties no brāļu draudzes sludinātajām vērtībām un pirmajiem latviešu zemnieku rakstītajiem pašportretiem. Pastaigas laikā, aktieru Ivo Martinsona un Māras Mennikas ierunātus, viesi dzirdēs Skangaļu Jēkaba, Miķeļa Pētersona, Ķīša Pētera un Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes dzīvesstāstus, kas aizgūti no Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Unitātes arhīva Hernhūtē krājuma. Idejas līdzautori – režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs, LNB vadošā pētniece Beata Paškevica un Valmiermuižas kultūras biedrība.

Svētku nedēļā hernhūtiešu dzīvesstāsti klausāmpastaigā skan Valmiermuižas parkā, jo Vidzemes brāļu draudzes aizsākumi meklējami  tieši Valmiermuižā, kur aktīvi darbojās arī skolotāju seminārs. Kultūras rondo sazināsimies ar hernhūtiešu pētnieci Beati Paškevicu un dzirdēsim arī stāstu par Miķeļa Pētersona dzīves gājumu 18. gadsimta otrajā pusē. Latvijas neatkarības pasludināšanas dienai par godu Valmiermuižas parkā  līdz 21. novembrim no pulksten 17.00 līdz 22.00 iespēja doties klausāmpastaigā "Gaismas lauks", kas radīta, iedvesmojoties no brāļu draudzes sludinātajām vērtībām un pirmajiem latviešu zemnieku rakstītajiem pašportretiem. Pastaigas laikā, aktieru Ivo Martinsona un Māras Mennikas ierunātus, viesi dzirdēs Skangaļu Jēkaba, Miķeļa Pētersona, Ķīša Pētera un Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes dzīvesstāstus, kas aizgūti no Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Unitātes arhīva Hernhūtē krājuma. Idejas līdzautori – režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs, LNB vadošā pētniece Beata Paškevica un Valmiermuižas kultūras biedrība.

Raidieraksta sarunas ir neparasts žanrs. Visai bieži nākas sarunāties par to, par ko pat tā īsti nemaz nebija ieplānots runāt. Sarunas pavediens aizvijas neparedzamos ceļos, bet ir tik labi tam ļauties.Tā sanāca arī sarunā ar dzejnieci un literāti Ingu Pizāni. Ieplānots taču bija kas pavisam cits, bet cik dabiski atkal nonācām pie dzejas, tās rakstīšanas un lasīšanas, dzejas izjūtas un dzejnieka pasaules tvēruma. Jau pēc tam, kad sarunu esam beigušas un ierakstā nospiesta poga 'stop', Inga pastāsta, ka mīl lasīt arī bērnu grāmatas. Tad gan es noelšos, jo tik ļoti labprāt ar viņu par to būtu parunājusi. No otras puses, esmu priecīga par to, kur un kā saruna mūs aizvedusi.  Es smaidīju, sarunājoties ar Ingu, un smaidu joprojām. Ceru, ka Ingas stāstījums par literatūras iepazīšanu skolas laikā, par dzejnieka smalko intuīciju, kā arī par pēdējā laikā spilgtākajiem piedzīvojumiem lappusēs iepriecinās arī jūs.Seko Ingai Pizānei Instagram https://www.instagram.com/inga.pizane/Lasi Ingas Pizānes blogu http://pl-inga.blogspot.comIegādājies Ingas Pizānes dzejas krājumu "Siena, ko nosiltināt" https://www.janisroze.lv/lv/catalogsearch/result/?q=inga+pizāneRaidieraksts "Pieturzīmes" ar Ingu Pizāni https://open.spotify.com/episode/69T0mL56xKHlkNqbYuA2f6?si=85Fj4kuxRDOe9QnUSArZigSeko raidierakstam "Piedzīvot lappuses" Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/PiedzivotSarunā pieminētie autori un grāmatas:*Inga Pizāne "Siena, ko nosiltināt"*Hermanis Hese "Sidharta"*Milans Kundera*Romānu sērija "Skolas romāns"*Klāvs Elsbergs*Monta Kroma*Velga Krile "Nepiekrāp mani" (ZGS)*Salvadors Dalī "Ģēnija dienasgrāmata"*Rainis*Aspazija*Hēli Lāksonena "Paņēmi manu sirdi no plaukta"*Ieva Rupenheite "Palaidiet sievieti"*Ojārs Vācietis*Jānis Rokpelnis*Rupi Kaur*Agnese Zarāne "Laba meitene"*Jans Ņemecs "Gaismas vēsture"*Čārlijs Čaplins "Mana dzīve"*Olivjē Bordo "Gaidot Bodžanglu"

Pašvaldības visā Latvijā aicina iedzīvotājus Lāčplēša dienā iedegt gaismu logā un individuāli nolikt ziedus piemiņas vietās, lai godinātu un pieminētu Latvijas brīvības cīņās kritušos varoņus. Tāpat visu dienu interneta tiešraidēs un televīzijā notiek arī šai dienai veltīti koncerti un citi pasākumi. Cēsīs no līdz plkst.19.30 uz Pils parka trepēm būs izvietota svecīšu kontūra Latvijas formā, kā arī līdz ar tumsas iestāšanos godinās brīvības cīnītājus, izgaismojot Skolnieku rotas un Uzvaras pieminekļus. Stāsta Cēsu kultūras centra vadītāja Zane Neimane. Dobelē visas dienas garumā līdz plkst19.30 iedzīvotāji tiek aicināti veidot Gaismas ceļu Latvijas karoga krāsās, individuāli noliekot sveces pie Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa. Stāsta Dobeles pilsētas kultūras nama producente Linda Rēdliha. Līvānu novads svētku nedēļā, tostarp šodien, izgaismojas simboliskā akcijā "Lāpu ceļš", kuras laikā dažādās novada vietās, iestājoties tumsai, degs simtiem lāpu, aicinot nest gaismu Latvijā. Iepazīstina Līvānu novada kultūras centra vadītāja Aija Smirnova.

Stāsta ornitologs Edmunds Račinskis Domājot par savvaļas putniem, rudens pamatoti saistās ar to ceļošanu. Tuvākas un tālākas putnu pārvietošanās dabā notiek visu gadu, taču rudens ir viens no diviem lielajiem viļņiem. Vēl viena mazāk zināma un retāk pamanāma izpausme rudenī ir putnu dziesmas – tās atskan no jauna pat pēc dažus mēnešus ilga pārtraukuma: īstas putnu dziesmas šī vārda šaurākā nozīmē – ne saziņas saucieni vai sadzīviskas klaigas, bet tādas pašas kā pavasarī! Gada pirmajā pusē tām ir atšķirīgs pielietojums ar vienu galveno mērķi – radīt pēcnācējus. Ja rudenī putni mūsu platuma grādos neligzdo, tad kāpēc tiem dziedāt? Viena iespējamā atbilde ir saistīta ar diennakts ritmu – pavasarim līdzīgām dienas un nakts ilguma attiecībām. Gaismas apstākļi ir viens no hormonu līmeņa paaugstinātājiem un līdz ar to - iekšējiem signāliem, kas vedina putnus dziedāt. Grūti spriest, cik lielā mērā dziedāšana rudenī putniem ir daļa no dziesmu atkārtošanas un mācīšanās vai savas teritorijas iezīmēšanas. Tā vai citādi, saulainās septembra un oktobra dienās reizēm varam dzirdēt šķietami gadalaikus sajaukušu putnu dziesmas – piemēram, melno erickiņu pilsētā vai čunčiņu mežā. Un ne tikai dziedātājputnus. Krēslas stundās, bet citreiz arī gaišā rudens dienā iedziedas apodziņš, vismazākā no mūsu pūcēm. Vienu no apodziņa svilpiena veidiem ornitologi tā arī sauc – par rudens dziesmu. Naktīs klaigā un ūjina meža pūces, no purva puses rītausmā rubina rubeņi. Šādas dziedāšanas uzvedības raksturs ar diviem maksimumiem gadā ir zināms diezgan daudzām putnu sugām. Taču, kā likums, rudens pacēlums tām vienmēr ir zemāks par īsto dziesmu laiku pavasarī. Lai cik īsas un retas ir šīs rudenīgās pavasara atbalsis, tām ir sava pievilcība – ar prieku un melanholijas pieskaņu mainīgās attiecībās. Novēlu tās piedzīvot un izbaudīt!    

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Muzeju nakts norises, pielāgojoties epidemioloģiskajai situācijai, 15. maijā notiks virtuālajā vidē un muzeju āra ekspozīcijās. Robežas – Muzeju nakts tēma šogad, kurā esam aicināti iesaistīties virtuālos ceļojumos, tiešsaistes stāstos un notikumos, kas norisināsies ārā. Ar Muzeju nakts programmu iepazīstinām Kultūras Rondo. Kāā norisināsies muzeju nakts, stāsta Kultūras ministrijas Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas vecākā referente Gundega Dreiblate. Gaismas spēles uz Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja ēkas. Par vēstījumu stāsta muzeja direktorei Valda Borza. Arī šogad, neskatoties uz pandēmijas raisītajiem ierobežojumiem, notiks tradicionālā Eiropas Muzeju nakts – tā risināsies 15. maijā ar devīzi “Robežas“. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja piedāvājumā būs ārtelpu aktivitātes tiem, kuri šo dienu vadīs Rīgā. Proti, visas dienas garumā būs pieejama izziņas spēle, kuras laikā, izejot maršrutu no muzeja pagaidu mītnes Brīvības bulvārī 32 līdz vēsturiskajai mājvietai – restaurācijas procesā esošajai Rīgas pilij –, galvaspilsēta ar ielām, bulvāriem un namiem atklāsies no jauna: tie būs jāatpazīst senās fotogrāfijās. Spēles nosaukums ir “Pa Rīgu pāri laikmetu robežām“, un tā būs pieejama mobilajā lietotnē "Actionbound". Daļu no spēles maršruta kopā ar muzeja speciālistiem Zani Lāci, Imantu Cīruli un Gunitu Baumani jau ir izgājis Toms Treibergs. “Robežas! Robežas... Robežas?” - Muzeju naktī no plkst. 19 Memoriālo muzeju apvienības Facebook lapā tiešsaistē trīsarpus stundu garumā interesenti aicināti klausīties dzejas lasījumus, intervijas, stāstījumus un pat piedalīties izglītojošā nodarbībā, lai uzzinātu par robežām Jāņa Akuratera, Aspazijas, Krišjāņa Barona, Rūdolfa Blaumaņa, Raiņa, Jaņa Rozentāla, Andreja Upīša un Ojāra Vācieša dzīvē un daiļradē. “Dzegužkalns aizkūkos” – tik poētisks nosaukums dots pasākumam, kurš norisināsies Dzegužkalna apkaimē. Aktieris Raimonds Celms, runājot Jura Kunnosa dzeju, uzbūra nelielu ainiņu no Dzegužkalna, uz kura apkaimi literārā pastaigā aicina doties Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM). Vai "Dzegužkalns aizkūkos", par to paši varēsit pārliecināties sestdien. Vēl tikai atgādinām, ka Rakstniecības un mūzikas muzeja piedāvājumā ir trīs maršruti: “Sajūtu pastaiga”, “Bērnu taka” un velomaršruts. Pieturas punktos, sekojot norādēm kartē un noskenējot QR kodus, kas vedīs uz RMM mājaslapu, varēs lasīt un klausīties stāstus, ko par Dzegužkalna apkaimi vēsta literārie un kultūras vēstures avoti, veikt radošus uzdevumus un pārbaudīt savas erudīcijas prasmes. Ja būsiet Pārdaugavā, tad no plkst. 19 līdz 22 Ojāra Vācieša muzejs aicina nesteidzīgi lasīt Ojāra Vācieša dzeju un ieklausīties dzejnieka balss ierakstos muzeja dārzā Muzeju nakts pasākumā “Bezrobežu Vācietis”. Muzeja dārzu rotās divi lielformāta gleznojumi – “Brīnumputns” un “Saule”. Tie tapuši 2019. gada Muzeju naktī un Pārdaugavas svētkos, kad ikviens interesents bija aicināts piedalīties gleznu radīšanā. Muzeja āra teritorija atvērta individuālajiem apmeklētājiem un apmeklētājiem no vienas mājsaimniecības. Dārzā vienlaikus var atrasties ne vairāk kā 60 cilvēku. 2021. gadā Muzeju nakts pasākumus Latvijas muzeji piedāvās jau 16. reizi, šogad Muzeju naktī iesaistījušies 60 Latvijas muzeji. Pērn Covid-19 izplatības ierobežošanai noteiktās ārkārtējās situācijas apstākļos Muzeju nakts norises Latvijā bija atceltas. Šogad Muzeju nakts tēma ir “robežas,” aicinot izcelt robežas kā kultūras mantojuma un robežu radīta kultūras mantojuma aspektus, robežvietas un robežu sadalīto mantojumu, kā arī pārrobežu mantojumu un robežu šķērsošanu kā mantojumu. Muzeju nakts programmas piedāvājums izstrādāts tā, lai būtu baudāms individuāli, cilvēkiem nedrūzmējoties. Norišu organizatori apņēmušies uzraudzīt un atgādināt apmeklētājiem, ka dodoties uz muzeju āra ekspozīcijām ir strikti jāievēro distancēšanās un gadījumā, ja vienlaikus muzeja teritorijā ir vairāk apmeklētāju un kādu brīdi neizdodas ieturēt savstarpēju 2 metru distanci, jālieto sejas un deguna aizsegi. Ar Muzeju nakts programmu iespējams iepazīties Kultūras ministrijas tīmekļvietnē.

Rīta cēliens Raidījuma vadītājs: RML komanda “Labrīt! Vai esi jau pamodies? Laiks modināt prātu!” – ar šādiem vārdiem iesākas katrs raidījums “Rīta cēliens”, kurā kopā ar klausītājiem un studijas viesiem pārrunājam visdažādākās tēmas. Raibs, dinamisks un daudzveidīgs – tāds ir šis raidījums. Saruna ar Tiberiades brāļiem br. Jāni un br. Žilu, par Tiberiades kopienas dzīvi, lūgšanu, evaņgēlizāciju un lūgšanu "Gaismas ceļš", kuru lūdzamies Lieldienu laikā, katru darba dienu. pl. 12.00

Kultūras Rondo sazināmies ar dizaineru Armandu Zelču, kurš grāmatu mākslas konkursā “Zelta ābele” ieguva Gada mākslinieka titulu. "Būtu jocīgi, ja nebūtu gandarīts. Viss ir labāk, nekā biju iecerējis," balvu komentē Armands Zelčs. 8. aprīlī Latvijas Grāmatizdevēju asociācija paziņojusi grāmatu mākslas konkursa “Zelta ābele 2020” rezultātus 7 kategorijās. “Gada mākslinieka” tituls šogad piešķirts dizaineram Armandam Zelčam. Armands Zelčs strādājis pie “Zelta ābelei” nominētajām grāmatām – “Kartes” (Raimonds Ķirķis), “Meitene” (Lote Vilma Vītiņa), “Strops” (Ivars Šteinbergs) un "Andris Breže. Gaismas konstruktors" (Santa Hirša). "Visas četras grāmatas kaut kādā ziņā saistītas ar dzeju un mākslu, trīs ir dzejas kategorijā, bet ceturtā ir grāmata par mākslinieku Andri Breži, kurš ir zināms arī kā dzejnieks Žebers, mēdzu jokoties, ka visas ir dzejas grāmatas, lai arī patiesībā tā nav," atzīst Armands Zelčs. "Man ir grūti uz viņam paskatīties objektīvi, es varu salīdzināt, bet tā būs specifiska lieta, piemēram, par papīra īpatnībām un sējuma niansēm." Arī šobrīd Armands Zelčs turpina strādāt pie grāmatām, jo "atšķirībā no citām jomām, kurās darbojas, ir pateicīgs laiks. Šī lieta dominē, bet kaļu plānus par laikmetīgās mākslas sfēru".  Armands Zelčs ir arī pedagogs Latvijas Mākslas akadēmijā un viņš atklāj, ka šobrīd top jauna specialitāte POST, tā būs starpdiscplināra platforma, kur varēs iegūt zināšanas spefiskā jomā māksla kontekstā. Drīzumā gaidāmas atvērto durvju dienas.

Tuvojoties Lieldienu brīvdienām, esam apzinājuši dažus notikumus, kas varētu palīdzēt atsvaidzināt mūsu ikdienas dzīvi, ļaujoties, piemēram, Arvo Perta skaņu pasaulei, iedvesmojoties no pastaigas Lūznavas muižā vai ļaujoties Klausītavas lasījumiem Āgenskalnā. 2. aprīlī plkst. 21 Rīgas Sv. Pētera baznīcā uzstāsies Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un kamerorķestris Simfonietta Rīga. Izskanēs divi monumentāli mūslaiku muzikālie audekli - Arvo Perta "Ādama žēlabas" un Džeimsa Makmilana kantāte "Septiņi pēdējie vārdi pie krusta". Par koncertu stāsta diriģents Māris Sirmais Koncertprogramma "Mūzika klusumā" izskanēs 2. aprīlī plkst. 12 tiešraidē no VEF Kultūras pils. Stāsta vokālās grupas "Putni" vadītāja Antra Dreģe. Bet sestdien un svētdien, 3. un 4. aprīlī,  Latvijas Nacionālā bibliotēka virtuāli pārcelsies uz Āgenskalna tirgu, kura laukumu jau trešo reizi pieskandinās Gaismas pils darbinieku balsis, kas īpaši veidotā skaņu ierakstā visas dienas garumā priecēs tirgus apmeklētājus ar stāstiem par Lieldienu rotaļām, receptēm, ticējumiem un paražām. Skanēs arī dziesmas. Ja tirgu šajā nedēļas nogalē nav plānots apmeklēt, tad ierakstu var ērti klausīties arī mājās – piemēram, krāsojot olas vai klājot svētku galdu. Tas dzirdams Nacionālās bibliotēkas podkāstā jeb raidierakstā “Klausītava” dažādās interneta vietnēs. Savukārt, ka Lieldienās nonāksiet Lūznavas muižā, iespējams, jau parkā dzirdēsiet mūziku, kas skanēs no muižas Sarkanās zāles. 4. aprīlī plkst. 15 Lūznavas muiža ielūdz uz kamermūzikas koncertu mājas muzicēšanas atmosfērā – koncertprogrammu “Sonātes flautai un klavesīnam” sagatavojusi klavesīniste Ieva Saliete un flautiste Maija Kļaviņa. Koncerts bezmaksas tiešraidē būs skatāms muižas profilā sociālajā tīklā “Facebook” un reizē turpat no Sarkanās zāles dzirdams arī muižas parka apmeklētājiem. Par idejām, kā saturīgi un aizraujoši pavadīt laiku muižā vaicājam tas pārvaldniecei Ivetai Balčūnei.  

Galvenokārt melodiskas un liriskas, arī neseno svētku emocionālākās dziesmas izvēlas amatieru koru dalībnieki – tāds secinājums pēc janvārī veiktās Latvijas Nacionālā kultūras centra un Dziesmu svētku biedrības rīkotās aptaujas. Tajā amatieru koru dalībnieki tika aicināti nosaukt dziesmas, kuras vēlētos izpildīt 2023.gada Dziesmu svētku noslēguma koncertā. Šāda aptauja notiek pirmo reizi. Starp trim aptaujā visbiežāk minētajām kora dziesmām ir gan Raimonda Paula un Jāņa Petera „Manai dzimtenei”, gan Jāzepa Vītola un Ausekļa „Gaismas pils”, gan Mārtiņa Brauna dziesma ar Raiņa vārdiem „Saule, Pērkons, Daugava”. Šīs dziesmas minētas katrā otrajā anketā. Un kā atzīst Latvijas Nacionālā kultūras centra Koru un vokālo ansambļu eksperts Lauris Goss, pirmais desmitnieks nav pārsteidzis. Tāpat ar lielu amatieru koru atbalstu „otrajā desmitniekā” ierindojušās tādas dziesmas kā Ērika Ešenvalda „Krustiem zvaigznes debesīs”, Jāņa Lūsēna „Karoga dziesma”, arī Imanta Kalniņa mūzika Riharda Dubras aranžējumā „Virs galvas mūžīgs piena ceļš” un Pētera Barisona „Dziesmai šodien liela diena”. Janvāra vidū, aicinot koru dziedātājus piedalīties aptaujā, Lauris Goss prognozēja, ka tie varētu būt trīs līdz pieci tūkstoši koru dalībnieku. Tik daudz tomēr nebija. Aptaujā, kurā piedalījās 2145 amatieru koru dalībnieki - diriģenti, kormeistari, vokālie pedagogi un dziedātāji - ieteikuši 886 kora dziesmas. XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII Deju svētku noslēguma koncertu repertuāru pamatā arī veidos Top 20 dziesmas, ko izraudzījušies koru dalībnieki, atklāj Lauris Goss. Repertuārs būs zināms rudenī, lai kori var sākt gatavoties.  

Noteikti cilvēces vēsturē mēs spēsim atrast nosacītus miera un attīstības periodus, kas ilguši vismaz vairākus gadu desmitus, bet 21. gadsimts met mums arvien jaunus un jaunus izaicinājumus gan personiski, gan mums kā sabiedrībai kopumā. Latvijas dzimšanas dienā diskutējam par to, kādu vēlamies redzēt savu valsti un par iespējamiem ceļiem, kā iecerēto sasniegt. Bet varbūt mūsdienās izaicinājumu, lai 2118. gada jūlijā Mežaparka estrādē  tūkstošgalvīgais koris atkal dziedātu "Gaismas pili" ir pāri pārēm. Par izaicinājumiem un Latvijas nākotnes vīzijām saruna ar E. Gulbja laboratorijas projektu vadītāju Džinetu Dimanti, viņa pārstāv vienu no dzimtām, kuras ģērbonis ir atspoguļots jaunajā izdevumā "Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā", un arhitektu Aleksi Babuškinu, kurš jau vairākus gadus dzīvo un strādā Ukrainā.

Noteikti cilvēces vēsturē mēs spēsim atrast nosacītus miera un attīstības periodus, kas ilguši vismaz vairākus gadu desmitus, bet 21. gadsimts met mums arvien jaunus un jaunus izaicinājumus gan personiski, gan mums kā sabiedrībai kopumā. Latvijas dzimšanas dienā diskutējam par to, kādu vēlamies redzēt savu valsti un par iespējamiem ceļiem, kā iecerēto sasniegt. Bet varbūt mūsdienās izaicinājumu, lai 2118. gada jūlijā Mežaparka estrādē  tūkstošgalvīgais koris atkal dziedātu "Gaismas pili" ir pāri pārēm. Par izaicinājumiem un Latvijas nākotnes vīzijām saruna ar E. Gulbja laboratorijas projektu vadītāju Džinetu Dimanti, viņa pārstāv vienu no dzimtām, kuras ģērbonis ir atspoguļots jaunajā izdevumā "Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā", un arhitektu Aleksi Babuškinu, kurš jau vairākus gadus dzīvo un strādā Ukrainā.

No 16. līdz 22.novembrim gaismas festivāla "Staro Rīga" organizētāji visus Latvijas iedzīvotājus, ieskaitot arī iestāžu un uzņēmumu darbiniekus, aicina savos sociālo mediju profilos izvietot pašu veidoto gaismas noformējumu fotogrāfijas vai videomateriālus, izmantojot tēmturi #staromajas. Akcijas mentori ir pieci Latvijas mākslinieki: Helēna Heinrihsone, Katrīna Neiburga, Kristians Brekte, Kristaps Ancāns un Miķelis Mūrnieks, kuri savukārt aicina ikvienu veidot gaismas objektus vai performances savās mājās vai darba vietās. 13. starptautiskais gaismas festivāls "Staro Rīga" šogad no ierastā norises laika novembrī tiek pārcelts uz nākamā gada sākumu, iekļaujoties Latvijas simtgades svinību kultūras programmas noslēgumā. Plašāk stāsta festivāla "Staro Rīga 2020" mākslinieciskā vadītāja Diāna Čivle. Starot mājās mudina māksliniece, viena no akcijas #staromājās mentorēm Katrīna Neiburga. Savukārt "Zaļā josta" sadarbībā ar Elektrum Energoefektivitātes centru, atsaucoties Latvijas valsts pirmssvētku aicinājumam #StaroMājās, aicina iedzīvotājus pašrocīgi darināt videi draudzīgus un energoefektīvus gaismas objektus, piesakot tos radošajam konkursam "Staro zaļi". Plašāk stāsta "Zaļā josta" pārstāve Laima Kubliņa.

Sestdien, 7.novembrī, plkst. 12.15 Latvijā un pasaulē sesto reizi norisināsies pasaules diktāts latviešu valodā. Aptuveni 300 vārdu garo tekstu “Pasaka par vārdu tapšanu” īpaši šim nolūkam radījis dzejnieks, publicists un tulkotājs Ilmārs Šlāpins. To Rīgā – Gaismas pilī – diktēs aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa un pasākuma tiešraide arī raidījumā Kultūras rondo. Bet cikla "Skārienjūtīgā valoda" epizodē aicinām valodas lietotājus vērtēt dažādus reklāmtekstus, kurus vieno kāda nesen iezīmējusies tendence.

Valsts nav mistisks pagātnes veidojums, kas jānes kā krusts. Mums nav jātic nevienam, kas stāsta, kā ir bijis. Valsts rodās no tevis katrā brīdī, tu esi viens no valsts veidotājiem.

VI pasaules diktāta latviešu valodā norisināsies 7. novembrī plkst. 12.15 vienlaikus Latvijā un citviet pasaulē. Visi interesenti šogad diktātu varēs rakstīt tiešsaistē, skatoties tiešraidi no Gaismas pils. Kā noritēs diktāta rakstīšana, stāsta notikuma organizators Raimonds Grants. Aptuveni 300 vārdu garo tekstu “Pasaka par vārdu tapšanu” īpaši šim nolūkam radījis dzejnieks, publicists un tulkotājs Ilmārs Šlāpins. To Rīgā – Gaismas pilī – diktēs aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa. Diktātu tiešraidē translēs arī Latvijas Radio. Atzīmes netiks liktas; diktātu varēs rakstīt gan norādot savu vārdu, gan anonīmi, jo iniciatīvas mērķis ir sniegt iespēju ikvienam novērtēt zināšanas latviešu valodas pareizrakstībā. Interesenti, kuri diktātu būs rakstījuši tiešsaistē, kļūdu labojumu varēs apskatīt savā e-pastā aptuveni mēnesi pēc pasākuma norises. Diktāta atbilstību latviešu valodas normām pārbaudīja un apstiprināja Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas profesore Andra Kalnača. 2019. gadā jubilejas – V – pasaules diktātu latviešu valodā klātienē un tiešaistē visā pasaulē rakstīja 2042 dalībnieki, 2018. gadā – 1648 dalībnieki, 2017. gadā – 935 dalībnieki, 2016. gadā – 789 dalībnieki, 2015. gadā – 920 dalībnieki. 

1.oktobrī atzīmē Starptautisko Veco ļaužu dienu. Lai cik veci mēs būtu, vecumam nav jābūt šķērslim, bet iespējai. Kā baudīt dzīvi pilnvērtīgi arī tad, kad esam sasnieguši cienījamus gadus un kā rūpēties par sevi, lai katra diena sniegtu prieku, vairāk runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa universitātes profesors, gerontologs Jānis Zaļkalns un biedrības "Gaismas laiva" dibinātāja, starppaudžu kustības veicinātāja Ilona Daukšte. Sazināmies ar aktieri Leonu Krivānu, kurš ir iesaistījies starppaaudžu sadarbības veicināšanā.

Turpinās Starptautiskais festivāls „Dzejas dienas”, kura šīgada devīze skan „Dzeja dziedē”. Šogad festivāla „Dzejas dienas” dalībnieki vēl izteiktāk veidojuši saskari ar citām mākslas formām, lasījumus papildinot ar scenogrāfiskiem un mūzikas risinājumiem. Piedāvājam ieskatu festivāla atklāšanas vakarā, kurš 4.septembrī norisinājās uz radošā debarkadera „Noass”. Festivāla atklāšanas vakars norisinājās, bezmaz, tumsā. Gaismas ķermeņi pieticīgi – masīva svece, telpiska savijumu figūra, ar gaismas diodēm, un vēl – diskrēti izgaismots otrā debarkadera stāva logs. Vakaru klusināti iesāka dzejniece Agnese Krivade. Izmantojot sveci un lasāmpulti, Anna Auziņa radīja dievnama atmosfēru, vēl vairāk to paspilgtinot ar katoļu litānijas dziedājumu mūsdienīgā pārlikumā. Fragments no viņas dzejoļa. Melanholisko noskaņu ar izmeklētu ironiju nomainīja Ivars Šteinbergs, apdzīvojot zāles centrā izvietoto gaismas ķermeni. Pieprasot galvenokārt uz grīdas sēdošos klausītājus pacelt galvas augstāk, no otrā stāva izgaismotā loga savu dzeju skandēja Pēteris Draguns, dramatisko efektu panākot ar gaismas un sava puskailā torsa saspēli. Festivāla atklāšanas vakaru noslēdza poētiskā repa apvienība “Alejas” ar dzejnieku Kirilu Ēci priekšgalā, kuri uzstājās otrpus peldošajai galerijai “Noass”, atrodoties uz pietauvota plosta Daugavas atzara viducī.

"Andris Breže. Gaismas konstruktors" - šādu metaforu savai grāmatai par mākslinieku izvēlējusies mākslas zinātniece Santa Hirša. Grāmatu izdevis apgāds "Neputns". "Galvenais uzdevums bija izgaismot šo nozīmīgo personu Latvijas laikmetīgās mākslas vēstures kontekstā," sarunā raidījumā Kultūras Rondo atklāj mākslas zinātniece Santa Hirša. Autore atzīst, ka pēdējos divus gadus daudz laika un domu veltījusi Andrim Brežem. Gan profesionāli, gan personiski viņš šobrīd ir nozīmīgs mākslinieks. "Līdz galam kā mākslinieks atklājās tikai strādājot pie grāmatas. Līdz galam viņu sapratu, kad bija iespēja iedziļināties viņa daiļradē, meklēt kopsakarības, meklēt īpašas rokraksta iezīmes," bilst Hirša. Hirša stāsta, ka darbs bijis sarežģīts, jo Andra Brežes darbi nav tādi vienkārši objekti, ko var piekārt pie sienas kā gleznas vai kaut kur glabāt. Turklāt daudzi darbi, kas aplūkoti grāmatā, nav saglabājušies un tos būtu grūti rekonstruēt. Tāpēc daudz laika prasīja materiālu vākšana un apzināšana. Grāmatas autore atzīst, ka labu mākslinieku daiļrades būtību ir grūti vienā formulā aptvert. "Brežes gadījumā tas ir vēl sarežģītāk, jo viņa māksla ir ļoti daudzslāņaina. Tu it kā "atkod" vienu līmeni un ieraugi piecus vēl interesantus slāņus, kas savā starpā gan kontrastē, gan papildina," analizē Hirša. "Ja es mēģinātu to formulēt, man šķiet, ka viņa spēja saskatīt mākslinieciskas daudznozīmības ļoti triviālās lietās, materiālā kultūrā, kurā dzīvojam, dažādās komunikāciju zīmēs. Pamanīt kaut ko daudznozīmīgu un vienlaikus arī dažādas laikmeta pretrunas atsedzošu lietās, kuru mēs, parastie cilvēki, nepamanītu un neiedomātos," raksturo Hirša. Grāmatas dizaineris Armands Zelčs savu darbu salīdzina ar kerlinga spēli, kur ir apjoms, kas virzās, un ar slotiņu mēģina trajektoriju viegli koriģēt nevis izmainīt. "Mans piegājiens ir, ka informācija nosaka to, kādam jāizskatās dizainam. Kad saņemu informāciju, izpētu un saprotu, ko var uztaisīt," norāda Armands Zelčs. Lai arī mākslinieks Andris Breže ir arī pazīstams kā dzejnieks Andris Žebers, grāmatā apzināti nav iekļauta viņa dzeja. "Tomēr esmu mākslas vēsturniece, aiz cieņas pret literatūrzinātniekiem domāju, ka man nevajadzētu rakstīt par viņa dzeju. Man neliktos pareizi, ka dzejas pētnieki analizētu viņa mākslas darbus, līdz ar to man šķiet, ka man nevajadzētu naivi interpretēt viņa dzejas pasauli," vērtē Hirša un atzīst, ka ir iedziļinājusies Brežes dzejas pasaulē, jo ir daudz interesantu paralēļu. Vēl zīmīga sakritība ir, ka grāmata iznāk “interesantā laikā”, kā to dēvē Hirša, jo Andra Brežes darbība ir bijusi saistīta ar laikmeta pretrunām un kolīzijām, viņš ienāca māksla Atmodas laikā, kas bija sarežģīts un būtisks laiks. Arī savos darbos mākslinieks cenšas atsegt laika struktūras, laiku kā fenomenu. .

“Vakar Una ieslēdza olu pulksteni un neviens 30 min nedrīkstēja pieminēt koronu. Sākās “ Dekamerona”  īsā versija tiem, kam uzmanības deficīts. Mēs runājām izdomātā poļu valodā, Karīna stāstīja, kā sarakstījusies ar poļu puikām bērnībā, Andžejam bija lokaina ševeļūra, tāda dīvaina sasuka, kuru ķemmē no aizmugures uz priekšu.” Mans vārds ir Anda Buševica, un, izrādās, es neesmu viena savā nodomā pierakstīt pandēmijas laiku. Marta vidū Igaunijas Nacionālais muzejs publicēja uzsaukumu iesūtīt stāstus un fotoliecības, kā koronavīrusa krīze ietekmējusi cilvēku ikdienas dzīvi un kā viņi pielāgojušies jaunajai situācijai. Pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas Latvijā īpašu Facebook profilu “Autobiogrāfiju krājums” izveidoja Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, visiem sasniedzamajiem veidiem internetā izplatot uzsaukumu fiksēt šo laiku. Pandēmijas dienasgrāmatu fragmentus ik dienas publicē interneta žurnāls “Punctum”. Man vislabāk patīk jau iepriekš citētās Žaņa Lipkes memoriāla vadītājas Lolitas Tomsones dienasgrāmatas. Lūk, vēl: “Konferences zvans ir dīvaina lieta, tu skaties uz kolēģu grāmatplauktiem un lustrām, bet neviens vēl nav pidžamā. ”Zoom” mūs izmet ārā, jo esam pārtērējuši laiku, 40 minūtēs neko nevar sarunāt. Maija noorganizē “Google.Meet” zvanu, un mēs kā pa celmiem saplānojam darbus. Muzejā tikmēr nokaltis mans pārlietais apelsīnkoks, viss liecina par mēra tuvošanos.” Kopumā esot jau 33 Pandēmijas dienasgrāmatu rakstītāji. Rakstnieks, tulkotājs un Latvijas literatūras literārais aģents Vilis Kasims jau sēž karantīnā. “Aizpagājušonedēļ, dienās pirms izbraukšanas no Latvijas, es satiku daudzus no saviem paziņām. Mēs ilgāku vai īsāku brīdī sēdējām kafejnīcās un bāros un pļāpājām par to un šo – lielākoties, protams, par jauno vīrusu, bet tā galīgi nebija vienīgā tēma. Mēs runājam par grāmatām, par Visumu, viens par otru – par to dzīvi, kuru tolaik dzīvojām. Tas bija līdzīgi kā lielas vētra priekšvakarā, kad laika prognoze gan ir zināma, bet pagalmā vēl spīd saule un gaidāmās pārmaiņas rosina pat tādu kā attāli tīkamu trauksmi. Tagad, nedēļu pēc izbraukšanas un dienu pēc negaidītās atgriešanās, stāvoklis, protams, ir pavisam cits. Aiz loga brauc pustukši tramvaji, ielās tikai retu reizi manāms kāds cilvēks un starp viņiem, draugus un pārīšus atskaitot, ir krietni vairāk par valdības ieteiktajiem diviem metriem. [..] Vēl joprojām ir grūti noticēt, ka viss ir pa īstam. Kad draugs Andris šodien atveda produktus (internetā tos pasūtīt nebija iespējams ne šodien, ne vakar, ne aizvakar), mēs uz brīdi pat sasmējāmies no šī pārnopietnā absurda.” Ja vien dienasgrāmatas iesūtītājs nav norādījis citādi, šīs dienasgrāmatas tikšot glabātas Latviešu folkloras krātuves digitālā arhīva platformas “garamantas.lv” krājumā, tātad - blakus pagājušā gadsimta sākuma tautadziesmu vākumam. Un šie pieraksti tik tiešām IR šolaiku dainas. Ko tad apdzied mūsdienu bāleliņš? “Strādājot no mājām, vieglāk aizgulēties. Gribu pierakstīt sapņus, bet nevaru atcerēties detaļas – kaut kādi dimanti vai rubīni bira no mutes, laikam aplaupījām banku, kas izskatījās pēc Gaismas pils… Steidzos pie datora, lai sāktu darbadienu, atbildu uz e-pastiem, nosūtu ziņojumus, darbojos divās mājas lapās, atjauninu un aktualizēju informāciju, papildinu saturu, cenšos meklēt, ko vēl izdarīt, īsāk sakot – novēršu sev uzmanību,” šīs dienasgrāmatas fragmenta autors ir dzejnieks, kultūras žurnālists Ivars Šteinbergs. Ivaram šajās dienās piedzimis dēls. Bāc, tiešām! To laiku pa laikam sev noteikti vajadzētu atgādināt: bērni pandēmijas pasaulē taču turpina dzimt. Jo laikam visgrūtākais, ar ko nevaru samierināties šajās dienās: vairums cilvēku pārtraukuši plānot nākotni. Pandēmijas laikā pasaules muzeju, opernamu pasniegtā dāvana, bezmaksas piekļuve izrāžu arhīviem, virtuālajām ekspozīcijām ir tāda pagātnes lauru godināšana. Facebook populāra akcija – ieliec draugiem par prieku kādu jaunības dienu bildi, bet arī par to jau kāds plēš jokus, ka viss Facebook kopumā šobrīd atgādina veco ļaužu sanāksmi, jo visi ieraksti vai nu par slimībām vai zaļo jaunību. Bet Ivaram Šteinbergam piedzimis puika, un, pateicoties Pandēmijas dienasgrāmatām, tas tagad kļuvis par kolektīvu asariņas notraukšanas iemeslu, un arī atgādinājumu, ka ir iespējams domāt arī par laiku pēc pandēmijas.

Kamēr dārzā īsti vēl nav ko darīt, ja nu vienīgi var nopļaut mauriņu, vairāk laika var veltīt telpaugu apčubināšanai. Par telpaugu kopšanu un ko jau var sēt podiņos, lai aug uz palodzes, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Nacionālā botāniskā dārza Oranžēriju augu nodaļas vadītāja Zane Purne un Latvijas Universitātes Botāniskā dārza telpaugu speciāliste Ingūna Gudrupa. Telpaugus klimatiskās pārmaiņas un šī siltā ziema tik krasi neietekmē, tiem svarīga gaisma vairāk. Bet, šobrīd telpaugu klāstā ir vairāki augi, kuri, iespējams, pēc gadiem  varētu augt ārā siltā klimata dēļ. Piemēram, vīģes koks. Gaismas paliek vairāk, tāpēc istabaugi ir jāgriež, lai kupli augtu. Daudzi augi jāgriež, jo zied uz jaunajiem dzinumiem. Neprofesionālim jābūt nedaudz māksliniekam, apgriežot savus augus. Ja galīgi neizdodas izdomāt, kā labāk darīt, var sūtīt abām speciālistēm uz e-pastu bildi un viņas iezīmēs, kurus zarus griezt. Jāatceras, ja gumijkoks, negriezts desmit gadus, būs kāds laiks jāpagaida, kamēr būs jaunie dzinumi. Telpaugus var sākt apgriezt, tikko saules ir un gaismas ir vairāk. Noteikti jau februārī. Tropu augus lēnām var sākt mēslot, jo tiem nav izteikta miera perioda. Arī tos, kas zied. Telpaugus vislabāk laistīt ar akas ūdeni vai lietus ūdeni. Nevajag augu laistīšanai izmantot veikalā pirku ūdeni. Bet jāatceras, ka telpaugus nevajag pārlaistīt!

Strādājot valsts pārvaldē un pašvaldībās, ir jāspēj balansēt starp dažādu ieinteresēto pušu vajadzībām, vienlaikus saglabājot skaidru skatījumu uz kopējo attīstību. Jācenšas nezaudēt ideālismu, spēju kalpot, mērķtiecīgi un gudri rīkoties. Atcerēsimies – organizācijas, nodaļas, komandas, grupas spēja darīt ir vistiešākajā veidā atkarīga no tās vadītāja. Konferences saturs veidots, lai vadītāji gūtu iedvesmu gan cilvēku, gan procesu vadīšanai, kā arī – sevis kā personības vadībai.

ibf.lv Rīta laiviņa ar Helmuts Meskonis un Kaspars Krumins Apskatīsim 2 Helmuta sagatavotus produktus un spriedelēsim par:

Sestdien, 9. novembrī, plkst. 12.15 vienlaikus Latvijā un visā pasaulē piekto gadu pēc kārtas norisināsies pasaules diktāts latviešu valodā. Tekstu īpaši šim nolūkam ir radījusi rakstniece Nora Ikstena, Rīgā, Gaismas pilī, to diktēs aktieris Vilis Daudziņš. Diktāts skanēs arī Latvijas Radio 1 tiešraidē. Raidījumā Kā labāk dzīvot valodniece Dite Liepa un Raimonds Grants, viens no diktāta rakstīšanas organizatoriem, stāsta, kā veiksmīgāk sagatavoties diktāta rakstīšanai. Diktāta rakstītāju skaits kļūst arvien lielāks. Ir daudz gan to, kas piedalās tiešsaistē, gan to, kas raksta klātienē kādā no 11 Latvijas pilsētām, atklāj Raimonds Grants. Vēl var arī uz dažām brīvām vietām pieteikties diktāta rakstīšanai klātienē mājaslapā raksti.org. Tie, kas būs izvēlējušies diktātu rakstīt klātienē un iesniegt labot, 30 dienu laikā saņems rezultātu – izlabotu savu darbu. Runājot par pieļautajām kļūdām, Dite Liepa norāda, ka jābūt gramatiskam pamatojumam, lai liktu komatu. Ja lasa diktātu intonatīvi krāšņi un bagāti, tas nenozīmē, ka šī intonatīvā pauze norāda arī uz komatu. Jāpārdomā, vai attiecīgajā vietā teikumā jāliek komats. Raimonds Grants min, ka iepriekšējo gadu pieredze liecina - daudzi iesāk palīgteikumu, bet nepabeidz, neieliekot komatu. Nesaredz divdabja teicienus, kas ieslēpti tekstā. Tāpat klupšanas akmens ir tiešās runas teikumi. Viņš atklāj, ka arī pašam tos ir grūti sajust. Vidējais kļūdu skaits pagājušā gadā diktātā bija 10 tiem, kas raksta tiešraidē, 11 – rakstot ar roku. Lielākais skaits kļūdu ir interpunkcijā (komati), mazāk ortogrāfijā (garumzīmes, mīkstinājuma zīmes). Diktāts būs pieejams mājaslapā jau drīz pēc tam, kad būs beigusies darbu iesniegšana. Laika gaitā parādīsies kļūdu skaidrojums. Tāpat būs pieejama arī diktāta audioversija, un ikviens paškontrolei varēs rakstīt diktātu sev vēlamā laikā. Diktātu latviešu valodā raksta arī daudzviet pasaulē gan latvieši, gan tie, kas mācās latviešu valodu. Madis Musts no Igaunijas stāsta, ka arī Igaunijā raksta līdzīgu diktātu jau 12 gadus. Tas notiek tikai elektroniski, un savā ziņā tās ir arī sacensības - kurš pirmais iesniedz pareizo variantu, ir uzvarējis. Igaunijā diktātu organizē Mātes valodas dienā, ko atzīmē martā. Igauņi labprāt piedalās diktāta rakstīšanā.

Sestdien, 9. novembrī, plkst. 12.15 vienlaikus Latvijā un visā pasaulē piekto gadu pēc kārtas norisināsies pasaules diktāts latviešu valodā. Tekstu īpaši šim nolūkam ir radījusi rakstniece Nora Ikstena, Rīgā, Gaismas pilī, to diktēs aktieris Vilis Daudziņš.  Raidījumā Kultūras Rondo gaidāmo diktātu stāsta idejas autore Olga Sukonnikova un latviešu valodas skolotāja Sarmīte Ruža. Šis diktāts atšķiras no skolas diktātiem ar to, ka atzīmes neliek. Cilvēks, paskatoties, kādas viņam ir vai nav kļūdas, pats arī sev atzīmi ieliek. Tāpēc nav jābaidās," atklāj Olga Sukonnikova. Latviešu valodas Sarmīte Ruža norāda, ka diktāts ir bijis grūts visos laikos, bet diktāts arī palīdz uzlabot latviešu valodas zināšanas. "Tas uzlabo zināšanas, tas liek rakstīt diezgan garu tekstu arī skolā. Šīs pasaules diktāts, protams, ir krietni garāks par skolā parasti rakstāmo diktātu," atzīst Sarmīte Ruža. Šogad diktāta nosaukums ir "Sēņu diktāts" un runa būs par sēnēm, sēņošana un gramatiku. Tā autore ir rakstniece Nora Ikstena. Lai rakstītu diktātu klātienē kādā no desmit Latvijas pilsētām – Ventspilī, Liepājā, Valmierā, Daugavpilī, Jēkabpilī, Rēzeknē, Cēsīs, Jelgavā, Bauskā, Rīgā –, turklāt galvaspilsētā varēs izvēlēties vienu no četrām iestādēm, interesentus aicina pieteikties mājaslapā. Tie, kas izvēlēsies diktātu rakstīt klātienē, to darīs ar roku, neklātienē - datorā. Kad diktāts būs iesniegts pie darba ķersies labotāji. Tas ir brīvprātīgs darbs un Sukonnikova aicina pieteikties vēl cilvēkus, kas vēlas labot diktātus. Ikviens diktāta rakstītājs saņems savu darbu, kur būs norādītās interpunkcijas un ortogrāfijas kļūdas. Labākie rakstītāji arī saņems balvas. "Tie, kas raksta uz vietas, mēneša laikā saņem atpakaļ izlabotos darbus tieši tur, tajā iestādē, kur bija rakstījuši. Tie, kuri raksta tiešsaistē, saņem katrs individuāli izlaboto darbu uz norādīto e-pasta adresi," bilst Sukonnikova. Rakstīt diktātu tiešsaistē varēs bez iepriekšējas reģistrācijas. Šogad pirmo reizi diktāta vēsturē tas tiks translēts tiešajā ēterā Latvijas Radio 1 raidījumā Kultūras Rondo – interesenti varēs pierakstīt diktātu, klausoties radio, un vēlāk salīdzināt savu veikumu ar pareizo variantu vietnē raksti.org. Piektajā jubilejas gadā diktātam ir pievienojusies Latvijas Neredzīgo bibliotēka, lai sniegtu iespēju neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem izmēģināt savas spējas diktāta rakstīšanā.

Divas jaunas izstādes Mākslas muzejā Rīgas Birža - virtuozā jūras ainavu meistara Ivana Aivazovska daiļradei veltītā izstāde „Gaismas metafizika” un izstāde „19.gadsimta marīnas”. Vairāk par tām stāsta kuratore Ksenija Rudzīte un mākslas muzeja Rīgas Birža vadītāja Daiga Upeniece. "Aivazovskis piestāv mākslas muzejam Rīgas Birža, jo pati ēka ir 19.gadsimta un Aivazovska glezniecība ir 19.gadsimts un varētu teikt, ka šī sezona līdz gada beigām galvenais vārds muzejā būs jūra, jo atklājam arī otru izstādi "19. gadsimta marīnas"," atzīst Daiga Upeniece. Mākslas muzeja Rīgas Birža Boses zālē skatāmā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas izstāde “19. gadsimta marīnas” ietver dažādu Rietumeiropas skolu, t.sk. Vācijas, Holandes, Francijas, Norvēģijas un Itālijas mākslinieku gleznotās jūras ainavas. Marīna apzīmē ainavu glezniecības žanru, kur tiek attēlota jūra visdažādākajās šīs ūdens stihijas izpausmēs. Žanra pamatlicēji bija 17. gadsimta holandiešu gleznotāji, no kuriem iedvesmojās daudzas turpmākās mākslinieku paaudzes. Holandieši izstrādāja vairākus marīnu tipus, iemūžinot jūru jebkuros diennakts laikos, rādot to gan vētras sabangotu, gan rāmu, attēlojot floti, jūras kaujas un ostu skatus. Nīderlandē vecmeistaru tradīcijas turpināja arī 19. gadsimta marīnisti. Holandiešu un citu vecmeistaru ietekmē veidojusies Ivana Aivazovska daiļrade. Mācību procesa laikā viņš ainavas gan rūpīgi studējis, gan kopējis. Aivazovska darbi savukārt aplūkojami izstādē “Gaismas metafizika” muzeja Lielajā zālē. Viena glezna izstādē ir īpaša. To Aivazovskis ir dāvinājis Rīgai 1886. gadā, kad te bija liela viņa darbu izstāde. “Tā ir miglaina jūra, maza krāsu palete ir izmantota, bet tā ir brīnišķīga glezna,” atzīst Daiga Upeniece.

Privilēģija būt telpas režisoram – tā saka Andris Freibergs par savu jaunāko personālizstādi. Vienlaikus ar Latvijas Mākslas akadēmijas simtgades izstādi „Academia”, kas skatāma izstāžu zālē „Arsenāls”, Radošajā darbnīcā savu personālizstādi „136 kāpieni” sarīkojis mākslinieks, scenogrāfs un pedagogs Andris Freibergs. "Esmu lauku bērns, mana mammiņa, kad braucu uz skolu prom, teica: paga, paga, ka tik es neaizmirstu kaut ko tev uzprasīt. Man ir sajūta - paga, paga, ka tik es neaizmirstu jums kaut ko pateikt," iepazīstinot ar izstādi, bilst Andris Freibergs. "Es visu laiku esmu domājis, vai esmu scenogrāfs vai tēlotājmākslinieks, uz kuru pusi mana profesija lielāku lauku ieņem. Gribi, negribi teātris ir mana zona, tajā pašā laikā skatuves telpa un telotājmāksla ir tā, kas visu akumulē un satur kopā. Ja man prasītu, kāpēc Prāgas kvadriennālē mums mūždien dod aizdomīgi daudz medaļas, viens no iemesliem ir tas, ja tu māki gleznot, zīmēt, just proporcijas, līnijas un gaismēnas, tas ir liels bonuss klāt teātra lietā," turpina Freibergs. Runājot par ekspozīciju, pirms doties augšup pa skaistajām "Arsenāla kāpnēm", skatītājs tiek aicināts notraukt ikdienas putekļus gaismas laukumā pie stāvajām kāpnēm. Kad pieveikti 56 pakāpieni, Andris Freibergs rada iespēju vēl pakāpties augstāk. "Kad jūs nākat augšā, ir trepes, pa kurām kāpjat, un vēl tālāk nākamās. Teātris sākas caur to, ka šīs divas telpas optiski palielinās," uzskata Andris Freibergs. Tālāk izstādes stāsts virzās ap Ineses Zanderes un Ērika Ešenvalda operu „Iemūrētie”, kura vēsta par Gaismas pils celtniecību. Tās scenogrāfiju operas iestudējumam veidoja Andris Freibergs, operas finālā īstenojot pats savu mazo uzdevumu, „Kāpnes uz debesīm” - kādu daudzu gadu garumā bija devis pirmā kusa studentiem. Operas iestudējumā telpas motīvs izvērtās baltās kāpnēs visā skatuves platumā. "Kāpnes ir tikpat vecas, cik pats teātris mūžīgs. Mana uzdrīkstēšanās bija tāda, ka jāizgudro kalns no jauna. Savs kalns. Manu izstāžu iemesls varētu būt, ka esmu izgudrojis savu kalnu un piedāvāju to jums. Parasti trepes ved uz dienesta telpām, Bībelē - uz debesīm, mana kalna funkcija, ka neaizved nekur," atzīst Andris Freibergs. "Es visu esmu darījis pēc sajūtām un intuīcijas, ne īpaši domājis par prāta formulām. Beidzot biju laimīgs, ka man ir privilēģija būt režisoram. Šo izstādes sacerēšanas laiku es sapratu, ka sacerēt kopā telpu šajā gadījumā bez aktieriem ir ļoti saistoši, jo telpas psiholoģija visās iespējās, ko piedāvā," atklāj Andris Freibergs. Turpat 50 gadi pavadīti Mākslas akadēmijā, skolojot topošos scenogrāfus, tāpēc jo priecīgāks, ka šo savu izstādi var uzskatīt par Mākslas akadēmijas svētku notikuma sastāvdaļu. Šī ir Andra Freiberga piektā personālizstāde. Izstādē var noskatīties arī fragmentus no Kristas Burānes filmas par Andri Freibergu „Pasaka par tukšo telpu” (daļa kadru nav izmantoti filmā). Izdots arī katalogs, tajā gan paša Andra Freiberga, gan mākslas zinātnieces Anitas Vanagas, gan režisores Kristas Burānes neliels teksts. Andra Freiberga personālizstāde „136 kāpieni” Arsenāla Radošajā darbnīcā būs skatāma līdz 17.novembrim, tāpat kā Latvijas Mākslas akadēmijas izstāde „Academia”.

Latvijas Nacionālā bibliotēka svin ar savu simtgadi, aicinot visus kopā ar devīzi „Pastāvēs, kas draudzēsies!”. Kultūras Rondo viesojas bibliotēkā svētku dienā un sarunājas ar cilvēkiem, bez kuriem bibliotēka nevarētu pastāvēt – lasītājiem, bibliotekāriem, pētniekiem, rakstniekiem un svētku dalībniekiem, vaicājot, ar ko mūsu Gaismas pils ir unikāla un kāda būs bibliotēka nākotnē. "Jaunās bibliotēkas ēka ir paaudzes spēka sajūta un tajā mēs paši lasām savu nākotni," rakstīts vēstījumā, kas iemūrēts Latvijas Nacionālās bibliotēkas pamatakmenī. Tā autore ir dzejniece un LNB atbalsta biedrības valdes pārstāve Inese Zandere. Bet bibliotēkas direktoram pieder vārdi, kas teikti tajā pašā, nu, jau tālajā 2008. gadā: „Latvijas Nacionālā bibliotēka nekad nebūs pabeigta." Pie Kultūras Rondo mikrofona Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks. Kad vaicājām bibliotēkas cilvēkiem, kuri tad ir tie aktīvākie lasītāji, nedomājot, tika nosaukti divi vārdi- rakstnieks Osvalds Zebris un filozofe Skaidrīte Lasmane. Tiekamies ar Skaidrīti Lasmani. Bibliotēka ir ēka jeb vide, bibliotēka ir krājums jeb saturs, taču vispirms un galvenokārt – bibliotēka ir cilvēki, kas to veido un uztur – bibliotēkas darbinieki. Stāsta Konrāda Ubāna mākslas lasītavas Galvenais bibliogrāfs Toms Herings un Krājuma veidošanas nodaļas vadītājs  Ansis Garda. Bibliotēkā noris aktīva pētniecība. Tiekamies ar filoloģijas doktori Ingunu Dauksti-Silasproģi un filoloģijas doktoru Viesturu Zanderu. LNB ir 144 000 reģistrēto lasītāju, kuriem ir lasītāja kartes. Katrs 13. Latvijas iedzīvotājs ir LNB lasītājs. Tiešsaistes rīku un vietņu apmeklējums 1,8 miljoni reižu gadā. Stāsta LNB Digitālā mantojuma centra vadītāja Jana Ķikāne. Par izglītojošo darbu bibliotēkā stāsta LNB Digitālo pakalpojumu projektu vadītājs Jānis Kreicbergs. LNB svētku dienā tiekamies arī ar LNB Atbalsta biedrības direktori Karinu Pētersonu. LNB svētku dienā plānoti ap 120 pasākumu viens no tiem jaunā Bērnu literatūras centra jaunās lasītāvas atklāšana. Stāsta LNB Bērnu literatūras centra  vadītāja Silvija Tretjakova. Uz izstādēm aicina LNB izstāžu centra vadītāja Ieva Zībarte. Raidījuma noslēgumā uz svinībām aicina LNB Komunikācijas departamenta direktore Ieva Gundare.

Pirmās podkāsta "Dzirkstele" epizodes viesis - Agija Maģija. Gaismas darbiniece, astroloģijas un taroloģijas entuziaste jau vairāk kā 10 gadus, kristālu, akmeņu rotu meistare, nākotnes modelēšanas praktiķe. Šajā epizodē Aiga ar Agiju apspriež 2019.gadu no astroloģiskā skatpunkta un izzina veidus, kā piesaistīt planētu labvēlību jeb sadarboties ar kosmosu laimīgam gadam. Kam šis gads ir īpaši veiksmīgs, kādus rituālus un vienkāršas ikdienas darbības piekopt, lai piesaistītu veiksmi un kuros laika periodos jāuzmanās - to visu dzirdēsi podkāstā. Uzmanīgākie klausītāji noteikti saklausīs arī informāciju par konkursu ar vilinošu balvu. Ieklausies, sadzirdi un iededzies!

Ceļojumā var doties kājām, ar divriteni, automašīnu, bet „Lauku ceļotājs” uzsācis kopīgu sadarbību ar Autotransporta direkciju, lai uzlabotu un veicinātu Latvijas iepazīšanu un apceļošanu ar sabiedrisko transportu. Vai tiešām iespējams mainīt mūsu ceļošanas ieradumus, diskutējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par iespējām doties ceļojumā ar sabiedrisko transportu stāsta "Lauku ceļotājs" prezidente Asnāte Ziemele, Alūksnes Tūrisma informācijas centra vadītājas vietniece Dace Bumbiere-Augule un Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Kristiāns Godiņš. Ceļojums ar sabiedrisko transportu - vilcienu vai autobusu - ir demokrātisks ceļošanas veids, par kuru vairāk domāt rosinājuši ārzemju tūristi, kas nevēlas Latvijā īrēt automāšīnu, bet braukt ar sabiedrisko transportu, Kāpēc arī Latvijas iedzīvotājus neaicināt ceļot ar sabiedrisko transportu pa savu zemi? Autotransporta direkcija kopā ar "Lauku ceļotāju" ir izveidojusi septiņus maršrutus, septiņus Latvijas valstiskuma veidošanās ceļus – Līvu, Jēkaba, Brīvības, Baltijas, Daugavas, Gaismas un Māras ceļu. Ceļi ved pa sabiedriskā transporta maršrutiem, un, tos izbraucot, var apskatīt gan vēsturiski nozīmīgās vietas un objektus, gan dzirdēt stāstus par personībām un notikumiem, kas sekmējušas valsts dibināšanu un nacionālās identitātes veidošanos.  

Gaisma ausa – šo frāzi no Ausekļa un Jāzepa Vītola kora dziesmas „Gaismas pils” festivālam „Staro Rīga” par vadmotīvu izvēlējušies tā rīkotāji. Valsts svētku nedēļā jau devīto gadu  rīdzinieki un galvaspilsētas viesi ir aicināti vakara pastaigā izbaudīt gaismas mākslas darbus un objektus. "Festivāls „Staro Rīga” ir cieši saistīts ar dažādam tehnoloģijām, tas acīmredzot ir pamudinājis daudzus objektu veidotājus šogad pievērsties interaktīvām lietām, skatītāji ir ne tikai pasīvi vērotāji, bet arī paši kļūst par dalībniekiem," Kultūras Rondo atklāj festivāla kuratore Diāna Čivle. Piemēram, minoties ar riteni, varēs radīt pats savu gaismas objektiņu, vai pie Sv. Pētera baznīcas izveidot savu unikālu ornamentu kombināciju. Ja grib apmeklēt visus objektus, būs jānoiet gandrīz ap 40 kilometru, atklāj Čivle, jo festivāla „Staro Rīga” objekti ir arī Ziemeļblāzmā. Pilsētas centrā izvietotos gaismas objektus raiti ejot var paspēt aplūkot arī vienā vakarā. Kopā ar mūsējiem Rīgā savus fantāzijas darbus rādīs mākslinieki no Austrālijas, Baltkrievijas, Beļģijas, Francijas, Japānas, Kanādas, Libānas, Lietuvas, Portugāles, Spānijas un Vācijas. Objekta “Pieskaries gleznai” mākslinieks Māris Kalve uzskata, ka "sākotnēji gaismas festivāls ir it kā izklaide, šķiet kā konfekte, ko ātri apēd, medijam un festivālam attīstoties atrodam, ka tas izteiksmes līdzeklis, lai kaut ko pateiktu". Arī Jaņa Rozentāla uzburšanā uz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja fasādes objektā “Pieskaries gleznai”, ko veido Māris Kalve, katrs pats varēs darboties. Lai "ieslēgtu gleznu" būs vajadzīgs sešu plaukstu pieskāriens, tas nozīmē, ka kopā jāsanāt trim cilvēkiem. Čivle norāda, ka arī vienkāršas gaismas instalācijas var izstāstīt stāstu, pārvērš pilsētvidi, ļauj uz lietām pilsētā paskatīties savādāk. Viņa stāsta, ka festivālā „Staro Rīgā” būs apdzīvoti visi Vecrīgas laukumi: Līvu laukumā būs abažūru buķetes, Rātslaukumā – lielizmēra gaismas instalāciju puķu dārzs, Doma laukumā būs Austrālijas mākslinieces veidotie lielie gaismas truši. Visus objektus ieslēgs 17. novembrī pulksten 17. Informācija par visiem gaismas objektiem pieejama mājaslapā staroriga.lv. Gaismas festivālu „Staro Rīga” varēs baudīt no 17. līdz 20. novembrim. Un 18. novembrī festivālam papildus gaismu dos tradicionālais Uguns noformējums.

Kāds bija 2015. gads? "Es esmu Šarlī", Latvijas veiksmīgi aizvadītā prezidentūra, Grexit, Brexit, Sīrijas pilsoņa kara pārtapšana, Turcijas lomas maiņa, bēgļu izraisītās bailes un naids, Melnās piektdienas terors, Šengenas zonas ļodzīšanās, politiskā radikālisma uzplaukums Eiropā, ANO Klimata pārmaiņu konferences vienošanās un sapratne, ka Austrumu frontē nekas nemainās – Ukraina un Krievija nekur nepazūd. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā ar gudriem cilvēkiem spriežam par to, kā šis gads ir mūs neatgriezeniski izmainījis un kāds tas, visdrīzāk, paliks mūsu atmiņās. Viesi studijā: sociālās atmiņas pētniece, profesore Vita Zelče, filozofs, profesors Igors Šuvajevs un politikas komentētājs, žurnālists Aivars Ozoliņš.   Parīze – Rīga – Parīze Parīze. Uzbrukums franču satīriskā žurnāla “Charlie Hebdo” redakcijai gada sākumā ne tikai satricināja sabiedrību visā Eiropā un mudināja solidarizēties atbalsta akcijā “Es esmu Čārlijs”, bet arī aizsāka nopietnus disputus par Francijas imigrācijas politikas izgāšanos, islāma lomu mūsdienu pasaulē un to, cik pieņemama ir agresīva šīs reliģijas kariķēšana. Arī par to, vai tas dažkārt nepārkāpj robežas, virzoties ksenofobijas un rasisma virzienā. Rīga. Terorakta ēnā sākās arī Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē pusgads janvārī. Jau lietuvieši par savu pieredzi prezidentūrā apgalvoja, ka var plānot un solīt cik vēlas, bet katras prezidentūras kursu noteiks ārējie apstākļi un notikumi. Turklāt – neprognozēti. Lietuviešiem bija Snoudens, itāļiem – Ukraina un sankcijas. Kopumā Latvija un Rīga saņēma atzinīgus vārdus ne tikai par drošības speciālistu profesionalitāti, bet par aptuveni 200 dažāda līmeņa ar prezidentūru saistītu pasākumu koordinēšanu un organizēšanu. Par kuru centrālo norises vietu bija kļuvusi Latvijas Nacionālā bibliotēka jeb Gaismas pils. Šis gan nereti bija savdabīgs izaicinājums ierindas rīdziniekiem, sevišķi, ja Bibliotēkā bija iecerēts pavadīt laiku, piemēram, apkopojot vajadzīgo studijām. Kuru katru dienu šāda aktivitāte nebija iespējama. Noslēdzoties Latvijas prezidentūrai kā galvenie panākumi tika norādīti - vienošanās par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Enerģētikas savienības izveide un paveiktais darbs pie Digitālā vienotā tirgus izveides. Atgriežoties Parīzē. Īru rokgrupa “U2” 6. decembrī, koncertā Parīzē pieminēja novembra teroraktos bojāgājušos. “Lai dzīvo Francija,” klausītājiem teica “U2” solists Bono: “Šovakar mēs visi esam parīzieši. Ja jūs mīlat brīvību, tad Parīze ir jūsu pilsēta." Jau ierasts, ka mākslas/kultūras pārstāvji, dažādi argumentējot, pauž savu attieksmi karstajos politiskajos jautājumos. Arī, piemēram, par neizbēgami līdzās esošo bēgļu krīzes problēmu, kurā ES nepārtraukti tiek pārmesta gausā un neizlēmīgā pieeja risinājumu meklēšanā. Ar to sastopamies visi – kā rīdzinieki, tā parīzieši un ikviens domājošs cilvēks Eiropā. Pēdējo piecu gadu laikā pasaulē ir izcēlušies vairāk ka desmit bruņoti konflikti, un lielākais bēgļu skaits ienāk Eiropā tieši no konfliktu skartajiem reģioniem. Sīrija, Turcija, “Daesh”, Sauda Arābija, Asads, bailes, naids u.c. – ir jēdzieni, kas patlaban iet roku roka eiropiešu apziņā, saskaroties ar bēgļu jautājumu. Tikmēr analītiķi norāda, ka agresīvi vairojas nepieciešamība veikt diplomātiskās sarunas, jo aizvien vairāk valstu iesaistās konfliktā, spriedze ir arī pieaugusi, kopš Turcijas armija notrieca krievu lidmašīnu.