Podcasts about polija

Eiropas Savienība un Ukraina Ļvivā vienojas par nākamajiem soļiem tribunāla izveidē, lai izmeklētu un sodītu atbildīgos par agresiju un noziegumiem Ukrainā. Polija nosaka sankcijas pret veikala tīkla „Mere” īpašniekiem. Latvijā vēl izvērtēs Polijas lēmumu. Visā Eiropā, tostarp arī Latvijā, šodien svin Eiropas dienu. Krievijā atzīmē 9. maiju jeb Uzvaras dienu. Ķīpsalā cep, vāra, šuj un remontē: topošie profesionāļi demonstrē savas prasmes. Sākas pasaules čempionāts hokejā. Latvijā konstatēts Āfrikas cūku mēra gadījums.

Kanādas premjerministrs Džastins Trudo atkāpjas no amata. Ukrainas Bruņotie spēki aktivizējušies ieņemtajā Krievijas Kurskas apgabala teritorijā. Somi meklē vainīgos, kas sabojāja Somijas un Igaunijas elektrības savienojumu 2024. gada nogalē. Aktualitātēs analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Radio žurnālists Uldis Ķezberis. Džastins Trudo aiziet pats 6. janvārī Kanādas premjerministrs Džastins Trudo paziņoja par savu demisiju un arī atkāpšanos no Kanādas Liberālās partijas vadītāja posteņa. Partijai nu jāizraugās jauns līderis un valdības galva, kas nav viegls uzdevums, jo, kā norāda Kanādas politikas eksperti, harizmātiskais Trudo esot padarījis liberāļus par izteikti ap līderi centrētu partiju, pie tam nav parūpējies par stabilu kandidātu sava darba turpināšanai. Lai nodrošinātu netraucētu procesa norisi, Kanādas Parlamenta darbība ir apturēta līdz 24. martam. Džastins Trudo stājās pie Liberālās partijas stūres 2013. gadā, kad partija jau astoto gadu bija opozīcijā, un sekmīgi aizvadīja to līdz uzvarai 2015. gada vēlēšanās. Kopš tām viņš nemainīgi bijis Kanādas valdības galva, tiesa, pēc 2019. gada vēlēšanām tā bija mazākuma valdība. Ap 2022. gada vidu liberāļu galvenie konkurenti – Konservatīvā partija – reitingos pirmoreiz pārspēja valdošo spēku, un kopš tā laika viņu pārsvars tikai audzis. Šobrīd, ar nepilniem 45% pret 20%, tas ir jau vairāk nekā divkāršs. Galvenais sabiedrības neapmierinātības iemesls ir pēdējos gados strauji augusī dzīves dārdzība, sevišķi pārtikas un mājokļu cenu kāpums, bez tam pailgajā varas periodā Trudo uzkrājis arī dažus reputācijas „melnumus”. Un, nepārprotami, aizejošā premjera politisko likteni ietekmējis arī Trampa faktors. Kanāda kļuvusi par vienu no jaunievēlētā Savienoto Valstu līdera ārpolitisko verbālo izlēcienu objektiem, it kā pus pa jokam deklarējot, ka tai jākļūst par ASV 51. pavalsti, un jau pilnā nopietnībā piesolot pamatīgus ievedmuitas tarifus, kas varētu draudēt Kanādai ar jaunām ekonomiskām problēmām. Premjerministra Trudo mēģinājumi stabilizēt situāciju, personīgi tiekoties ar Trampu, izraisījuši negatīvu reakciju viņa paša valdībā. Tiek spriests, ka šie kontakti bijuši viens no galvenajiem premjera domstarpību cēloņiem ar viņa vietnieci un finanšu ministri Kristiju Frīlendu, kura negaidīti demisionēja decembra vidū. Frīlenda esot uzstājusi uz stingrāku Kanādas stāju attiecībās ar vareno dienvidu kaimiņu. Tā nu Džastins Trudo, nenoliedzami viens no spilgtākajiem mūsdienu politiķiem, nolēmis pamest premjera amatu pats, pirms viņu no tā izmet nelabvēlīgā konjunktūra. Ukraina cīnās Svētdien, 5. janvārī, Ukrainas Bruņotie spēki aktivizējās ieņemtajā Krievijas Kurskas apgabala teritorijā, vairākos virzienos pārejot pretuzbrukumā. Kā ziņo avoti kā vienā, tā otrā frontes pusē, ukraiņi plaši izmantojuši radiosignālu slāpēšanu, lai paralizētu Krievijas lidrobotu darbību. Krievija jau paziņojusi, ka ukraiņu spēku virzība apturēta, uzbrucēju kaujas tehnika iznīcināta, tomēr šī Ukrainas spēku aktivizēšanās tai nepārprotami ir nepatīkams pārsteigums. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmdien videouzrunā paziņoja, ka Krievijas spēkiem tiek nodarīti nopietni zaudējumi un Ukraina turpina paturēt savā kontrolē buferzonu Krievijas teritorijā. Krievija gan turpina spiedienu Ukrainas austrumos. Tā paziņojusi, ka ir ieņēmusi Kurahoves un Toreckas pilētas Doņeckas apgabalā, par kurām jau vairākus mēnešus notiek intensīvas kaujas. Sevišķi svarīga esot nozīmīgā transportmezgla Kurahoves sagrābšana, kas ļaušot ātrāk izvērst uzbrukumu atlikušajai Doņeckas apgabala daļai. Tomēr, saskaņā ar Ukrainas puses ziņoto, tās spēki joprojām atrodas abās pilsētās un turpina cīņu. Tikām pirmajā jaunā gada nedēļā Krievija turpinājusi raķešu un lidrobotu triecienus Ukrainas civilajai infrastruktūrai, kuros vairāki cilvēki gājuši bojā, vairāki desmiti ievainoti. Savukārt Ukrainas Jūras spēki paziņojuši, ka to palaistiem lidrobotiem izdevies iznīcināt vai bojāt divas Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas „Pancir” un vienu zeme-gaiss raķešu sistēmu „Osa” okupētajā Ukrainas Hersonas apgabala daļā. Jūras „huligānu” medības Somu līcī 7. janvārī Somijas policija paziņoja, ka ar Zviedrijas Jūras spēku palīdzību no dzelmes Somu līcī izcelts enkurs, kas, domājams, piederējis ar Krievijas naftu pildītajam tankkuģim „Eagle S”, kuru somu krasta apsardze arestēja decembra nogalē. Ar Kuka salu pundurvalsts karogu kuģojošais peldlīdzeklis tiek turēts aizdomās par to, ka mērķtiecīgi vilcis enkuru pa grunti, saraujot Igaunijas un Somijas elektrotīklu savienojumu un četras globālā tīmekļa savienojuma līnijas. Ja tīmekļa savienojumi jau atjaunoti, tad augstsprieguma kabeļa remonts prasīs vairākus mēnešus. Bez tam aizdomas raisa arī „Eagle S” krava, kas, pēc visas spriežot, varētu būt sankcijām pakļautie Krievijas naftas produkti, respektīvi, šis kuģis acīmredzot pieder tā dēvētajai „Krievijas ēnu flotei”. Decembra vidū divpadsmit valstis – Vācija, Lielbritānija, Polija, Nīderlande, piecas Ziemeļvalstis un trīs Baltijas valstis – vienojās par pasākumu kompleksu šīs „ēnu flotes” apkarošanai. Tā kā zemūdens komunikāciju bojāšana uzskatāma par sabotāžas aktu, pret kuģa komandu un īpašnieku, kādu Apvienotajos Arābu emirātos bāzētu kompāniju, ierosināta krimināllieta; komandas locekļiem noteikts aizliegums izbraukt no Somijas. Tāpat Somijas un Igaunijas policija turpina izmeklēt ļoti līdzīgu gadījumu, kad, domājams, pa grunti vilkts Ķīnas kravas kuģa enkurs bojāja gāzesvadu starp Somiju un Igauniju un vairākus telekomunikāciju savienojumus. Kā norādījusi Somijas puse, attiecīgās Ķīnas institūcijas sadarbojoties ar izmeklēšanu. Kas attiecas uz domājamo sabotāžas pasūtītāju, proti, Kremli, tad tas izteicies, ka notikušajam ar Krieviju neesot nekāda sakara. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta mūziķis, pedagogs un datu zinātnieks Linards Kalniņš Septiņdesmitajos gados ASV tirdzniecībā parādījās pirmās spēļu konsoles. Bet astoņdesmito gadu sākumā, komerciālo panākumu apdullināti, spēļu izstrādātāji sāka izturēties pavirši pret spēļu kvalitāti. Sliktu spēļu pārprodukcija izraisīja pirmo datorspēļu industrijas krīzi, radot tādus zaudējumus, kas veikaliem, pircējiem un pašiem izstrādātājiem uz vairākiem gadiem iedragāja ticību videospēļu nākotnei. Bet ražotāji, vairs nespējot pārdot visus saražotos kārtridžus, tos apraka ASV tuksnešos. Negaidīti 1985. gadā industriju izglāba Japānas rotaļlietu kompānija Nintendo, kas Amerikas tirgū piedāvāja pie televizora pieslēdzamu konsoli un rotaļu pistoles, ar ko var šaut pīles televizorā. Ļoti piesardzīgi savus produktus prezentējot kā rotaļlietas un mazinot izplatītāju skepsi, kas vēl bija saglabājusies no nesenajiem milzu finansiālajiem zaudējumiem, Nintendo lēni un pakāpeniski ieguva ASV patērētāju uzticību un digitālo spēļu industrijai iedeva otro elpu. Redzot Nintendo panākumus, vēl viena Japānas kompānija, "Sega", izstrādāja savu konsoli. Asākā sāncensība notika starp Super Nintendo konsoli, kurai bija lielāki panākumi ASV, un "Sega Genesis", kam labāk veicās Eiropā. Reizē ar Japānā ražotām ierīcēm Rietumos ienāca japāņu spēļu saturs, kurā pasaule tika attēlota no japāņu kultūras skatpunkta. ASV izstrādātāji, redzot Japānas spēļu uzvaras gājienu, atgriezās pie savu spēļu izstrādes. 20. gadsimta beigās gan spēļu tehnoloģijas, gan paši spēļu principi attīstījās tik strauji, ka vispopulārākās izrādījās pilnīgi jaunu žanru spēles, kā piemēram, "Sims" – sadzīves simulators, "Doom" – pirmās personas šaujamspēle, un "Dune II" – reālā laika stratēģiskā spēle. Bet 1983. gadā no Rietumiem izolētajā Padomju Savienībā matemātiķis Aleksejs Pažitnovs izgudroja "Tetri". Tieši "Tetra" dēļ Nintendo pārdeva daudzus miljonus "Gameboy pārnēsājamo ierīču, protams, pats Pažitnovs par "Tetri" līdz 1996. gadam nesaņēma ne kapeikas. Tomēr lielākajā daļā mūsdienu spēļu svarīgākais ir teksts un stāsts, taču Eiropā tādas ir daudz grūtāk lokalizēt, jo spēlētāji runā dažādās valodās. Bieži vien lokalizācija notiek tikai uz lielajām valodām – franču, spāņu, itāļu, vācu. Ar unikālu spēļu stilu izceļas franču izdevniecība "Ubisoft", kas kopā ar Kanādas atzaru veidojušas tādas spēles kā " Reimens" ("Rayman"), "Persijas princis" ("Prince of Persia"), "Starp labo un ļauno" (Beyond good and evil) un citas. 2006. gadā Francijas kultūras minstrs "Reimena" dizaineru Mišelu Ansēlu (Michel Ancel) iecēla mākslas un literatūras bruņinieka kārtā, kas ir augstākais apbalvojums mākslās, kādu pasniedz Francijā. Drīz pēc tam tika arī ieviestas īpašas nodokļu atlaides vietējiem spēļu izstrādātājiem. Ar plaši pazīstamām un unikālām spēlēm jau 20 gadus izceļas arī mūsu netālie ziemeļu kaimiņi somi. Somu kinorežisors Aki Kaurismeki teicis: "Dzīve bez humora ir neciešama. Arī ar humoru tā ir neciešama." Tikpat labi šo skarbi ironisko pasaules izjūtu varētu piedēvēt spēļu dizainera Sami Jervi varoņiem spēlēs "Max Pain" un "Alan Wake". Jervi spēles spēļu industrijā izdarīja to pašu ko filmu un seriālu industrijā "Matrikss" ("Matrix") un "Tvinpīka" ("Twin Peaks"). Centrā izvirzot savu unikālo stilu. Tepat dienvidos Polija tik ļoti lepojas ar savu pasaulē milzu popularitāti ieguvušo Witcher spēļu sēriju, kas attēlo viduslaiku mitoloģisko Poliju, ka 2011. gadā Polijas premjerministrs Donalds Tusks vizītē ASV uzdāvināja toreizējam prezidentam Barakam Obamam spēles Witcher otro daļu. Obama ilgi un detalizēti par to Tuskam pateicās preses konferencē. Bet pašlaik, Krievijas iebrukuma Ukrainā laikā, ir diezgan šķebinoši apzināties, ka pasaulē populārākā daudzspēlētāju kara spēle ar vēsturiski precīziem tankiem "World Of Tanks" izstrādāta kaimiņos, Baltkrievijā. Bet Ķīna pēdējos gados iemanījusies izstrādāt populāru spēļu kopijas, reizēm pat iedvesmojoties no vēl neiznākušu spēļu video rullīšiem, tā ka šīs kopijas kļūst pieejamas spēlētājiem agrāk par oriģinālu. Un Ķīnas milzīgā pirktspējīgā auditorija ir kļuvusi par iemeslu, kāpēc lielās ASV kompānijas nodarbojas ar spēļu satura pašcenzūru, un arī Eiropas un Amerikas tirgiem paredzētās spēles veido tā, lai neaizkaitinātu Ķīnas cenzorus. Pēdējā desmitgadē Rietumos spēles kļūst daudz politkorektākas, arī rēķinoties ar jaunās spēlētāju paaudzes tolerances robežām un spējām spēles boikotēt. Šeit darbojas atcelšanas kultūras tendences. Tāpēc interesanti, ka spēļu industrijas autentiskākās balsis pēdējos gados nāk tieši no Eiropas austrumu daļas, kur sociālismam raksturīgā pašcenzūra vairs nav aktuāla, bet Rietumu sociālās normas un izpatikšana Ķīnas tirgum nav vēl uzņēmusi pilnus apgriezienus. Somijas "Alan Wake 2", Polijas "Cyberpunk 2077" un Igaunijas "Disco Elysium" ir pēdējo gadu visaugstāk novērtētās spēles pasaulē. Bet latviešu – brāļu Kļaviņu – 2022. gadā radīto izmeklēšanas spēli "Zelta elka lieta" ("The Case of the Golden Idol") atzinīgi novērtējuši lielākie pasaules spēļu apskatu izdevumi un tā iekļuvusi vairākos nozīmīgos 2022. gada labāko spēļu sarakstos.

Gaidot Eiropas parlamenta vēlēšanas, kopā ar ekspertiem spriežam par aktuālajiem jautājumiem, kas būs jārisina nākamajam sasaukumam. Drošība un migrācijas politika būs diskusijas temats raidījumā Krustpunktā. Analizē Valsts Robežsardzes priekšnieka vietnieks ģenerālis Ivars Ruskulis, Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas centra direktore Inta Mieriņa, Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas vecākā juriste Baiba Kiršteina un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Nelegālā migrācija ir un paliek viens no lielākajiem izaicinājumiem Eiropas Savienībai. Kad mēs pirms pieciem gadiem vēlējām Eiropas Parlamenta līdzšinējo sastāvu, tad migrācija arī bija viens no centrālajiem diskusiju tematiem. Dienvideiropa pirms tam bija piedzīvojusi masīvu migrantu pieplūdumu. Tādēļ radusies krīze arī provocēja lielus izaicinājumus, pat šķelšanos starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Problēma jau šo gadu laikā nekur nav pazudusi, drīzāk ir kļuvusi sarežģītāka, jo tas ir kļuvis arī par tādu kā ieroci Krievijas un Baltkrievijas politikā. Baltijas valstis un Polija izvēlējusies krietni striktāku ceļu, sargājot robežu, un tas arī mums ir palīdzējis izvairīties no lielākām problēmām. Kas notiks tālāk? Kāda varētu būt Eiropas politika nākamajos gados pēc šīm Eiropas Parlamenta vēlēšanām?

Gaidot Eiropas parlamenta vēlēšanas, kopā ar ekspertiem spriežam par aktuālajiem jautājumiem, kas būs jārisina nākamajam sasaukumam. Drošība un migrācijas politika būs diskusijas temats raidījumā Krustpunktā. Analizē Valsts Robežsardzes priekšnieka vietnieks ģenerālis Ivars Ruskulis, Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas centra direktore Inta Mieriņa, Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas vecākā juriste Baiba Kiršteina un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Nelegālā migrācija ir un paliek viens no lielākajiem izaicinājumiem Eiropas Savienībai. Kad mēs pirms pieciem gadiem vēlējām Eiropas Parlamenta līdzšinējo sastāvu, tad migrācija arī bija viens no centrālajiem diskusiju tematiem. Dienvideiropa pirms tam bija piedzīvojusi masīvu migrantu pieplūdumu. Tādēļ radusies krīze arī provocēja lielus izaicinājumus, pat šķelšanos starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Problēma jau šo gadu laikā nekur nav pazudusi, drīzāk ir kļuvusi sarežģītāka, jo tas ir kļuvis arī par tādu kā ieroci Krievijas un Baltkrievijas politikā. Baltijas valstis un Polija izvēlējusies krietni striktāku ceļu, sargājot robežu, un tas arī mums ir palīdzējis izvairīties no lielākām problēmām. Kas notiks tālāk? Kāda varētu būt Eiropas politika nākamajos gados pēc šīm Eiropas Parlamenta vēlēšanām?

Izraēlas Aizsardzības spēku tanki pirmoreiz sasnieguši Rafahas pilsētas centru. Grandiozā vēlēšanu diena Meksikā. Aktualitātes pasaulē analizē politologs Arnis Latišenko un TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists un politologs Arturs Bikovs. Runājot par Izralēlas un palestīniešu konfliktu, sazināmies ar Frederiku Ozolu, savukārt, analizējot notiekošo Meksikā, uzklausām meksikāni, kurš dzīvo Latvijā, Havjeru Garsiju. Ar paragrāfiem pret bumbām Vakar, 28. maijā, pasaules mediji izplatīja ziņu, ka Izraēlas Aizsardzības spēku tanki pirmoreiz sasnieguši Rafahas pilsētas centru. Rafaha ir trešā lielākā pulsēta Gazas joslā, tā atrodas pašos teritorijas dienvidos, pie robežas ar Ēģipti, un tajā pēdējo mēnešu laikā saplūduši vairāki simti tūkstošu bēgļu no kara skartajiem rajoniem tālāk ziemeļos. Tagad viņiem atkal nākas bēgt vai arī riskēt ar dzīvību, paliekot kauju zonā. Dažās pēdējās dienās karadarbības rezultātā Rafahā un tās apkārtnē jau nogalināti vairāki desmiti civiliedzīvotāju, t.sk. vismaz 45 svētdien, kad pēc Izraēlas gaisa spēku trieciena vietai, kur, kā apgalvo Izraēlas puse, uzturējušies divi „Hamās” komandieri, izcēlās plašs ugunsgrēks. Tā kā cauri Rafahai ved galvenie piegādes ceļi, līdz ar karadarbības intensificēšanos strauji sarukušas pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču piegādes Gazas joslai. Tikām Izraēla izjūt arvien nozīmīgāku starptautiskās sabiedrības spiedienu ar prasījumiem pārtraukt karadarbību. Šai ziņā atzīmējami vairāki neseni starptautisko tiesvedības institūciju lēmumi. Pagājušajā piektdienā, 24. maijā, Apvienoto Nāciju Starptautiskā tiesa lēma pieprasīt Izraēlas militāro operāciju pārtraukšanu Rafahā. Tiesa ir augstākais Apvienoto Nāciju orgāns starpvalstu konfliktu juridiskai risināšanai, taču tās lēmumu izpildei trūkst piespiešanas mehānisma. Pagājušās nedēļas sākumā citas institūcijas – Starptautiskās Krimināltiesas – pārstāvis, prokurors Karims Hans paziņoja, ka ir pieprasījis aresta orderus sakarā ar pašreizējā karā pastrādātajiem noziegumiem gan trim „Hamās” līderiem, gan Izraēlas premjerministram Bejaminam Netanjahu un aizsardzības ministram Joavam Galantam. Izraēlas politiķu iespējamais noziegumu sastāvs ir mērķtiecīgi militāri uzbrukumi civiliedzīvotājiem, humānās palīdzības piegāžu bloķēšana un apzināta bada izraisīšana militāro mērķu sasniegšanai, un šī ir pirmā reize, kad šī tiesa apsūdz kādas demokrātiskas valsts vadītājus. Starptautiskās krimināltiesas rīcību, vienādojot teroristisko organizāciju „Hamās” un Izraēlas valsti, jau asi kritizējusi Savienoto Valstu administrācija, un izskanējuši aicinājumi ieviest pret tiesas pārstāvjiem sankcijas, kādas savulaik jau bija ieviesusi prezidenta Trampa valdība. Vēl viens starptautiskās sabiedrības mēģinājums ietekmēt Izraēlu ir vairāku Eiropas valstu valdību paziņojumi par Palestīnas valstiskuma atzīšanu. Pēdējās dienās šādu soli spērušas Īrija, Norvēģija un Spānija. Palestīnas valstiskumu jau pirms tam bija atzinušas 142 pasaules valstis, lielākoties Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas pārstāves. No Eiropas Savienības dalībvalstīm tādas bija Polija, Čehija, Slovākija, Ungārija, Rumānija un Bulgārija, kas atzīšanu veica 1988. gadā, pieskaņojoties toreizējās Padomju Savienības ārpolitikai; kā arī Zviedrija, kas pievienojās atzīšanai 2014. gadā. Vēl trīs Rietumeiropas valstu stāšanās atzinēju rindās liecina par zināmu noskaņojuma pārbīdi attiecībā pret Izraēlas politiku. Kā vakar, pēc attiecīgā Spānijas valdības akta pieņemšanas paziņoja premjerministrs Pedro Sančess, šīs rīcības mērķis esot tikai un vienīgi veicināt karadarbības pārtraukšanu, tas nekādā ziņā neesot jāuztver kā Izraēlas nācijai naidīgs solis. Pagaidām gan šķiet, ka Izraēlā tas izraisījis vien sašutumu un stingrāku atbalstu valdības rīcībai. Meksikas vēsturiskās vēlēšanas Nākamsvētdien Meksikā būs grandioza vēlēšanu diena – pilsoņi dosies pie urnām, lai dotu uzticības mandātu apmēram 20 700 tautas kalpu, ar valsts prezidentu un divu parlamenta palātu deputātiem sākot, ar vietvaru vadītājiem un deputātiem beidzot. Meksika ir federatīva prezidentāla republika, tāpēc galvenā intriga ir valsts galvas izraudzīšanās. Prezidents tiek ievēlēts vienā vēlēšanu kārtā uz vienu sešu gadu pilnvaru termiņu, tātad līdzšinējais prezidents Andress Manuels Lopess Ovradors nevar pretendēt uz atkārtotu nonākšanu amatā. Toties visai labas izredzes ir viņa pārstāvētajam politiskajam spēkam – kreisajai partijai Nacionālās Atdzimšanas kustība jeb, spāņu valodas abreviatūrā, „Morena”. Kopā ar mazākiem spēkiem – Darba partiju un Meksikas zaļo ekoloģistu partiju – „Morena” veido šobrīd ietekmīgāko kreiso bloku „Turpināsim veidot vēsturi!”. Bloka kandidāte, inženiere-enerģētiķe un agrākā Mehiko pilsētas galva Klaudija Šeinbauma visās aptaujās ieguvusi vairāk nekā 50% atbalstu, par apmēram 20% apsteidzot savu galveno konkurenti – uzņēmēju un parlamenta augšpalātas deputāti Sočitlu Galvesu. Galvesa pārstāv partiju bloku „Spēkus un sirdis Meksikai”, par kuru tiek teikts, ka to vieno pamatā tikai opozīcija prezidentam Ovradoram un viņa partijai. Blokā ietilpst konservatīvā Nacionālās rīcības partija, labēji centriskā Institucionāli revolucionārā partija un sociāldemokrātiskā Demokrātiskās revolūcijas partija. Nedaudz virs 10% aptaujās ieguvis trešais nopietnākais kandidāts, centriski kreisās partijas „Pilsoņu kustība” pārstāvis Horhe Mainess. Viss liecina, ka svētdien meksikāņi pirmoreiz valsts vēsturē ievēlēs prezidenti sievieti, kas tiek vērtēts kā nozīmīgs notikums šai sabiedrībai, kurā joprojām ir ļoti izteiktas t.s. mačisma, respektīvi, maskulīnā šovinisma iezīmes. Diemžēl Meksikas priekšvēlēšanu periods saistās arī ar dramatisku vardarbību, ciktāl pašvaldību līmenī politika cieši saaugusi ar kriminālo karteļu un bandu ietekmi, kam cīņā par varu visi līdzekļi labi. Šogad vien šīs varas cīņas jau prasījušas vismaz 145 cilvēku dzīvības, apmēram desmitā daļa no viņiem ir vietvaru amatu kandidāti. Aizejošais prezidents Ovradors savulaik tika solījis apkarot šo vardarbību, taču solījumi lielākoties palika deklarāciju līmenī. Sagatavoja Eduards Liniņš.   

Harkiva piedzīvo smagus Krievijas uzbrukumus. Polija apsver iespēju notriekt Krievijas raķetes virs Ukrainas. Saeima vērtēs ieceri pirmsvēlēšanu debates rīkot tikai valsts valodā un pielīdzināt aģitācijai. ASV kompānija iegādājusies Ginta Zilbaloža animācijas filmas "Straume" demonstrēšanas tiesības. Pētījums: Trešdaļai Latvijas veikalos pieejamo preču ir apgrūtināta vai neiespējama iepakojuma pārstrāde.

Latvijas hokeja izlasei vakar, 16. maijā, bija brīvdiena, pirmā pilvērtīgā atpūtas diena, kurā varēja pavadīt laiku, kā vien vēlas. Savukārt šodien atkal jāatgriežas pie trenēšanās un domām par gaidāmajiem mačiem. Latvijas komanda šodien uz ledus kāps plkst.12.30 pēc Latvijas laika, ieplānots pusotru stundu ilgs treniņš. Pirms latviešiem slidos arī Ostravas apakšgrupas līderi zviedri. Ostravas grupā šodien Vācija pret Kazahstānu, kā arī Polija pret ASV. Prāgā duelis Lielbritānija - Dānija un Čehija - Austrija. Brīvdienās starp Latvijas izlases spēlēm aprunājamies arī ar līdzjutējiem. Bet cik liels līdzjutēju pulks ir devies uz Čehiju, stāsta sporta tūrisma braucienu organizatore Ludmila Alampasu.    

Laiks satikties tiešraidē! Latvija tikko aizvadīja spēli, kas notika, vai šis bija labi vai slikti? Ko par to saka Masaļskis? Savācamies un visu izrunājam!

Latvijas hokeja izlase šodien, 12. maijā, ar maču pret Franciju turpinās pasaules čempionātu hokejā, bet vakar to sāka ar ļoti sarežģītā ceļā izrautu uzvaru papildlaikā pār Poliju ar 5:4. Polija pasaules čempionāta spēcīgāko izlašu pulkā atgriežas pirmo reizi kopš 2002.gada, un jau pirmajā mačā izcīnīja vēsturisku punktu. Vakardienas spēli vērtē izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš. Savukārt to, kādu hokeju spēlē Francijā stāsta aizsargs Roberts Kaļķis, kur sezonu aizvadījis šajā valstī. Pasaules čempionātā vēl vakar Kanāda ar 4:2 arī spraigā spēlē pārspēja Lielbritāniju, Dānija ar 5:1 uzveica Austriju, mājinieki čehi ar 6:3 uzvarēja Norvēģiju. Tas Prāgas grupā. Bet Ostravā ASV ar 6:1 bija pārāki pār Vāciju, savukārt latviešu šodienas pretinieki Francija ar 1:3 zaudēja Kazahstānai.  

Latvijas hokeja izlase šodien ar maču pret Poliju sāks pasaules čempionātu. Latvijai šis būs pirmais mačs pasaules čempionātā kopš pagājušā gada maija beigām, kad Tamperē spēlē pret ASV papildlaikā tika izrauta uzvara un izcīnītas vēsturiskās bronzas medaļas. Polija pasaules čempionāta spēcīgāko izlašu pulkā atgriežas pirmo reizi kopš 2002.gada. Tolaik, kad poļi izkrita no augstākās divīzijas, Latvijas izlasē vēl spēlēja pašreizējie treneri Harijs Vītoliņš un Artūrs Irbe. Pasaules čempionāts vakar sākās ar četrām spēlēm, daudz gūtiem vārtiem. Tiesa, oficiālajā čempionāta atklāšanas cīņā Prāgā starp Čehiju un Somiju vārti pamatlaikā netika gūti. Čehija pēcspēles metienos ar 1:0 uzveica Somiju. Poļiem šis ir pirmais pasaules čempionāts Elitē kopš 2002. gada turnīra Zviedrijā. Toreiz viņi bija 14. vietā un formāli būtu saglabājuši vietu augstākajā divīzijā, taču tolaik viena vieta automātiski pienācās komandai no Āzijas, tāpēc pēdējā vietā finišējusi Japāna palika Elitē, bet 14. un 15. vieta, proti, Polija un Itālija izkrita. Mūsējiem toreiz 11. vieta un kā spēlētāji vēl bija gan Harijs Vītoliņš un Artūrs Irbe, savukārt Lauris Dārziņš vēl bija jauniešu vecumā. Tagad viņi visi trenē izlasi. Kā norit Polijas hokeja čempionāts, stāsta cilvēks, kurš aizvadītajā sezonā tur uzspēlēja – tas ir Ričards Bernhards. Viņš sezonu sāka Polijā, bet pabeidza Zemgale/LBTU sastāvā.

Rubrika "LAUKUMA LĪMENĪ " atgriežas ar pēcspēles emocijām un atziņām no Artūra Barovska un Edgara Lūsiņa. Sarunas gaitā abi analizē neizteiksmīgo spēles sākumu, vārtu guvumus un dalās prognozēs par ritdienas spēli ar Franciju.

Vairākās Eiropas valstīs sabiedriskie mediji piedzīvo pamatīgu politisko spiedienu: kādēļ šāda tendence un ko tas nozīmē mediju brīvībai kopumā? Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, Eiropas lietu eksperts Jānis Kapustāns, Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš un LU Vēstures un Filozofijas fakultātes zinātniskais asistents un viens no tīmekļa žurnāla "Telos.lv" redaktoriem Krišjānis Lācis. Sabiedrisko mediju darbība Latvijā tiek daudz apspriesta - gan tās redakcionālā neatkarība, gan atbildība sabiedrības priekšā, kā arī saražotais saturs. Vieniem šķiet, ka pārāk tie aizstāv valdošās partijas, citiem savukārt liekas, reiz valdība maksā, tad tai ir jākontrolē, kas tiek raidīts un radīts. Par Latvijas medijiem šoreiz īpaši nerunāsim, bet retorikā, kas izskan publiskajā telpā, regulāri arī tiek pieminēti citi Austrumeiropas valstu piemēri, meklējot līdzības un tendences, ar kurām saskaras mediji, īpaši sabiedriskie mediji vairākās valstīs ir pievērsuši uzmanību. Primāri jāpiemin Slovākija, Polija un arī Ungārija, kur šie procesi jau notikuši sen. Vairākās kādreizējās padomju ietekmes telpās medijiem neklājas viegli. Kas un kāpēc tur īsti notiek, un cik lielā mērā par šīm tendencēm vajag satraukties? 

Vairākās Eiropas valstīs sabiedriskie mediji piedzīvo pamatīgu politisko spiedienu: kādēļ šāda tendence un ko tas nozīmē mediju brīvībai kopumā? Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, Eiropas lietu eksperts Jānis Kapustāns, Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš un LU Vēstures un Filozofijas fakultātes zinātniskais asistents un viens no tīmekļa žurnāla "Telos.lv" redaktoriem Krišjānis Lācis. Sabiedrisko mediju darbība Latvijā tiek daudz apspriesta - gan tās redakcionālā neatkarība, gan atbildība sabiedrības priekšā, kā arī saražotais saturs. Vieniem šķiet, ka pārāk tie aizstāv valdošās partijas, citiem savukārt liekas, reiz valdība maksā, tad tai ir jākontrolē, kas tiek raidīts un radīts. Par Latvijas medijiem šoreiz īpaši nerunāsim, bet retorikā, kas izskan publiskajā telpā, regulāri arī tiek pieminēti citi Austrumeiropas valstu piemēri, meklējot līdzības un tendences, ar kurām saskaras mediji, īpaši sabiedriskie mediji vairākās valstīs ir pievērsuši uzmanību. Primāri jāpiemin Slovākija, Polija un arī Ungārija, kur šie procesi jau notikuši sen. Vairākās kādreizējās padomju ietekmes telpās medijiem neklājas viegli. Kas un kāpēc tur īsti notiek, un cik lielā mērā par šīm tendencēm vajag satraukties? 

No 9. līdz 11. februārim ar papildu pasākumiem 8. un 12. februārī dažādās Rīgas lokācijās būs apmeklējams notikums "Baltijas dejas platforma 2024". Lai par deju, tās dzīvi Latvijā un priekšstatos uzzinātu vairāk, "Klasikas" studijā aicinām Latvijas Dejas informācijas centra valdes priekšsēdētāju Intu Balodi. Sarunas laikā aktualizējam dejas dzīves grūtības Latvijā, definējam jēdzienu "deja" mūsdienu kontekstā, kā arī apspriežam tradīcijas mijiedarbi ar visu jauno, faktu, ka ķermenis jūt pirms prāta, kā arī to, kā pastāvēt citādā laika izjūtā. *** Baltijas Dejas platforma* ir nozīmīgs, starptautisks, trīs Baltijas valstu kopīgi kūrēts notikums, kas iepazīstina ar jaunākajām Baltijas reģiona laikmetīgās dejas izrādēm un māksliniekiem. Baltijas Dejas platforma pamīšus notiek Igaunijā, Lietuvā un šogad pirmoreiz arī Latvijā. Paredzēts, ka šoreiz no šī gada 9. līdz 11. februārim platforma Rīgā pulcēs vairāk nekā 100 viesus – dejas profesionāļus (kuratorus, producentus, kritiķus) ne tikai no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, bet arī 23 citām pasaules valstīm. Platformas norisē kopumā iesaistīti teju 100 Baltijas skatuves mākslinieku. Lai gan lielākā daļa Baltijas Dejas platformas oficiālās programmas pasākumu ir pieejami tikai reģistrētiem viesiem un jau ir pilnībā rezervēti, vairākas izrādes, kas notiks H2O 6 kvartālā, ir iespēja redzēt arī plašākai sabiedrībai – 9. februārī pl. 17.00 lietuviešu mākslinieku Dovida Strimaiša (Dovydas Strimaitis) laikmetīgās dejas izrādi A Duet, 10. februārī pl. 19.00 Lukasa Karveļa (Lukas Karvelis) izrādi Yet Another Day in Paradise un 11. februārī pl. 18.00 Gretes Šmitaites (Grėtė Šmitaitė) izrādi Cracks un pl. 19.00, kā arī igauņu mākslinieču Hannas Kritenas Tangso (Hanna Kritten Tangsoo) un Sigridas Savi (Sigrid Savi) laikmetīgās dejas izrādi Cowbody. Oh Wow, It's You!. Šīs un citas Baltijas Dejas platformas programmā iekļautās laikmetīgās dejas izrādes un mākslinieku prezentācijas no 77 Baltijas valstīs dzīvojošo mākslinieku iesniegtajiem pieteikumiem atlasīja starptautiska žūrija – Jūlija Asperska (Julia Asperska, Polija), Pedru Barreiru (Pedro Barreiro, Portugāle), Johanna Ikola (Johanna Ikola, Somija), Bušs Hārtshorns (Bush Hartshorn, Lielbritānija) un Gergejs Tallo (Gergely Talló, Ungārija). Kopumā žūrija izcēla Baltijas laikmetīgās dejas ainas daudzveidību, norādot, ka iesniegtie darbi ir gan konceptuāli, gan tehniski spēcīgi un vienlaikus atspoguļo dejas nozīmīgumu, kas, veidojot dialogu par sabiedrībā aktuālām tēmām, pārsniedz skatuves robežas. Papildus oficiālajai Baltijas Dejas platformas programmai 8. un 12.februārī Rīgā būs skatāmas arī citas Latvijas dejotāju un horeogrāfu izrādes. Ar pilnu Baltijas Dejas platformas programmu var iepazīties tīmekļa vietnē https://balticdance.org  * Baltijas Dejas platforma ir laikmetīgās dejas skate trīs dienu garumā, kuru rīko trīs organizācijas: Igaunijas Neatkarīgā dejas skatuve Sõltumatu Tantsu Lava (STL), Latvijas Dejas informācijas centrs un Lietuvas Dejas informācijas centrs. Platformas galvenie mērķi ir Baltijas laikmetīgās dejas popularizēšana, vietējo un starptautisko sakaru veicināšana, kā arī jaunu iespēju radīšana māksliniekiem un dejas profesionāļiem reģionā. Baltijas Dejas platformas rīkošanu atbalsta Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Baltijas Kultūras fonds, Valsts kultūrkapitāla fonds, Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobilitātes programmas "Kultūra" (Nordic Culture Point).

Nīderlandes un Argentīnas vēlešanu rezultāti liek domāt par labējā populisma atgriešanos. Ukrainas tālbraucēji gaida Polijas jauno valdību. Vai katalāņu separātistu amnestija nodrošinās stabilitāti Spānijā? Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. Labējais populisms joprojām modē Vēlēšanu rezultāti divās valstīs, divās planētas puslodēs pēdējās nedēļās apliecinājuši labējā populisma potenciālu šī brīža pasaulē. Runa ir par ekonomista un publicista Havjera Gerardo Mileja uzvaru Argentīnas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā un Gērta Vildersa vadītās „Partijas brīvībai” izcilie rezultāti Nīderlandes parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanās. Havjers Milejs pārstāv politisko partiju aliansi „La Libertad Avanza”, kuras nosaukumu latviski varētu tulkot kā „Brīvība iet uz priekšu”, „Brīvība attīstās” vai tamlīdzīgi. Tās kodolu veido Mileja piekritēju 2018. gadā dibinātā Libertariāņu partija un Demokrātiskā partija, kuru pārstāv otra alianses pamanāmākā figūra – juriste un politiķe Viktorija Viljarruela. Vēlēšanu uzvarētāja politiskais triumfs noticis uz ilgstošās ekonomiskās un finanšu krīzes fona, kura Argentīnu moka jau kopš 2018. gada. Līdzšinējā prezidenta Alberto Fernandesa valdībai gan izdevās panākt zināmu ekonomikas atlabšanu, taču inflācijas rādītāji turpina kāpt, novembrī sasniedzot jaunu rekordu – 140%. Tiek lēsts, ka vairāk nekā puse argentīniešu bērnu šobrīd dzīvo zem iztikas minimuma sliekšņa. Fernandess atteicās no kandidēšanas nesenajās vēlēšanās, bet viņa valdības ekonomikas ministrs Serhio Massa vēlēšanās piekāpās Milejam. Kā izdevumam „The Guardian” izteicies Vašingtonā bāzētās politisko pētījumu organizācijas Vilsona centrs eksperts Bendžamins Gedans, par Mileju balsojušie gribējuši ko jaunu, viļoties līdzšinējos varas nesējos. Tomēr šim elektorātam var nākties nožēlot, ja jaunievēlētais prezidents īstenošot kaut nelielu daļu no agrāk solītā, proti – radikāli mazināt nodokļus, bet, līdz ar to, arī sociālās izmaksas, likvidēt Argentīnas centrālo banku un dolarizēt ekonomiku, saraut saites ar diviem lielākajiem tirdzniecības partneriem – Brazīliju un Ķīnu. Vēl viņa programma paredz atcelt 2020. gadā īstenoto abortu legalizāciju valstī, savukārt Mileja līdzgaitniece un jaunievēlētā viceprezidente Viljarruela plaši pazīstama kā savulaik Argentīnā valdījušās un apmēram 30 000 cilvēku nāvē vainojamās militārās huntas noziegumu attaisnotāja. Nākamajām Nīderlandes parlamenta vēlēšanām bija jānotiek tikai 2025. gadā, taču ilglaicīgā premjerministra Marka Rutes ceturtā kabineta demisija jūlijā noveda pie jaunām vēlēšanām. Arī Nīderlandes gadījumā analītiķi piesauc sabiedrības nogurumu no līdzšinējās politikas, kura daudziem esot šķitusi pārāk neoliberāla. Par to liecina arī vēlēšanu rezultāti, jo visas līdzšinējās koalīcijas partijas – ekspremjera konservatīvi liberālā Tautas partija brīvībai un demokrātijai, sociālliberālā „Demokrāti 66”, sociālkonservatīvā „Kristīgi demokrātiskais aicinājums” un centriskā Kristīgā savienība – zaudējušas ievērojamu daļu no deputātu vietām. Politisko stafeti cerēja pārņemt Zaļi-kreiso un Darba partijas alianse, kuras līderis Franss Timmermanss pat pameta Eiropas Komisijas izpildviceprezidenta amatu, lai stātos tās priekšgalā. Zināmi panākumi, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, kreisajiem ir, taču tos nevar salīdzināt ar Gērta Vildersa vadītās „Partijas Brīvībai” sniegumu, palielinot savu frakciju vairāk nekā divas reizes. Taču 37 vietas ieguvušajiem labējiem populistiem vienalga jālūkojas pēc koalīcijas partneriem, kas nebūs vienkārši, ievērojot, ka Vilderss ir iedibinājis sev pārliecināta eiroskeptiķa, migrācijas pretinieka un islāmticīgo gānītāja reputāciju. Spānija un Katalonija – pamiers vai pārgrupēšanās? 15. novembrī, uzstājoties Spānijas parlamentā, premjerministrs, Sociālistiskās strādnieku partijas līderis Pedro Sančess pauda: „Mēs esam izvēlējušies atkalapvienošanos, nevis atriebšanos, vienotību, nevis sadalīšanos.” Šādi kreiso līderis aizstāvēja vienošanos ar divām vadošajām Katalonijas neatkarības atbalstītāju partijām, kas paredz amnestiju to līderiem, kas notiesāti vai apsūdzēti par dumpja rīkošanu. Plāns izdevās, un Sančess tika ievēlēts, pie tam, pirmo reizi kopš 2011. gada, jau pirmajā vēlēšanu kārtā. Starp 179 par viņu balsojušajiem deputātiem bez sociālistiem un radikālkreisās platformas „Sumar” ir reģionāli-etniskās katalāņu, basku, galisiešu un Kanāriju salu partijas. Šāda notikumu attīstība izveda ielās labējo partiju vēlētājus, kuri sociālistu sadarbībā ar minoritāšu partijām saskata valsts pamatu graušanu. Pats Sančess pauž, ka šī vienošanās ļaus pāršķirt asās pretstāves lappusi Spānijas centrālās varas un Katalonijas neatkarības aizstāvju starpā, par ko gan ir skeptiski daudzi analītiķi. Viņuprāt, katalāņu partijas nebūt nav atmetušas domu par Katalonijas pašnoteikšanos, un šo vienošanos uzskata par pirmo soli, pēc kura jāpanāk turpmākie. Citādi atbalsts Sančesa valdībai var tikt atsaukts. Tiesa, Katalonijas sabiedrības atbalsts secesijai no Spānijas, salīdzinot ar piecus gadus seno pagātni, spriežot pēc aptauju datiem, ir sarucis. Lai arī 73% aptaujāto joprojām izsakās par atkārtotu neatkarības referendumu, tikai 41% patiešām vēlētos izstāšanos no vienotās valsts. Abas lielākās katalāņu secesionistu partijas – „Kopā par Kataloniju” un Katalonijas Kreisie republikāņi – pēdējās vēlēšanās zaudējušas pavisam apmēram 550 000 vēlētāju, liela daļa no kuriem, visdrīzāk, nobalsojuši par sociālistu partijas Katalonijas atzaru. Poļu šoferi un zemnieki rīkojas Pie Polijas un Ukrainas robežšķērsošanas punktiem izveidojušās desmitiem kilometru garas smago automašīnu rindas. Tiek ziņots, ka, lai no Polijas nonāktu Ukrainā, nākoties gaidīt līdz pat četrām diennaktīm, bet pretējā virzienā – pat divpadsmit diennaktis. Šādu neapskaužamu situāciju saviem kolēģiem sagādājuši poļu kravas mašīnu vadītāji, kuri kopš 6. novembra uzsākuši un arvien pastiprinājuši robežpunktu blokādi. Cauri tiekot laistas vien militārās un humānās palīdzības kravas, pārējais kravas transports – pa vienai vai pāris mašīnām stundā. Nesen šoferiem šai protestā sākuši pievienoties arī zemnieki. Ukraina, savukārt, paziņojusi, ka šī robežas blokāde iedragā valsts jau tā kara traumēto ekonomiku un neļauj pāri robežai nonākt humānās palīdzības kravām. Kā apgalvo poļu kravas mašīnu vadītāji, kopš pagājušajā gadā tika atvieglota Ukrainas transporta iebraukšana Eiropas Savienībā, viņi ciešot no negodīgas konkurences. Ukrainas transporta firmas, kuru darbības izmaksas esot mazākas, ne tikai transportējot kravas no savas valsts, bet izpildot pasūtījumus arī Eiropas Savienības iekšienē. Pie tam Polijā, apejot sankcijas, savus meitas uzņēmumus nodibinājušas arī Krievijas un Baltkrievijas transportkompānijas. Poļu zemnieki, kā jau ierasts, protestē pret lētākās Ukrainas produkcijas konkurenci viņu valsts tirgū. Protestētājiem atradies arī politiskais sabiedrotais – nelielā labējā partija Konfederācija „Brīvība un Neatkarība”, kura jau priekšvēlēšanu retorikā uzstāja, ka Polija pārāk dāsni atbalstot Ukrainu. Pašreizējais Polijas infrastruktūras ministrs Andžejs Adamčiks vērsies pie sava Ukrainas kolēģa ar aicinājumu izpildīt vienu no protestētāju prasībām – nelikt tām kravas mašīnām, kuras tukšas atgriežas no Ukrainas Polijā, iziet pārbaudi uz robežas vispārējās rindas kārtībā. Šoferu un zemnieku protesti uzsākti laikā, kad visa uzmanība Polijas politikā koncentrēta uz jaunās valdības veidošanas procesu. Aizvakar prezidents Andžejs Duda apstiprināja līdzšinējā premjera Mateuša Moravjecka valdību, ciktāl viņa partija – „Likums un Taisnīgums” – ieguvusi visvairāk vietu parlamentā. Taču ir praktiski neizbēgami, ka šī valdība neizturēs parlamenta uzticības balsojumu, kam jānotiek pēc pāris nedēļām. Tad parlaments, savukārt, varēs apstiprināt valdību pēc saviem ieskatiem, ko, jādomā, veidos „Likumam un Taisnīgumam” opozicionārās liberālākās partijas ar „Pilsonisko koalīciju” kā centrālo spēku. Sagatavoja Eduards Liniņš. 

Izraēlā ieradies Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. ASV pieliek lielas pūles, lai mēģinātu ierobežot kara izplešanos arvien plašākā reģionā. Arī Izraēla pagaidām vilcinās ar sauszemes operāciju Gazas sektorā, tomēr situācija ir ļoti nokaitēta. Lielais jautājums, kas varētu notikt tālāk. Otrs temats ir vēlēšanu rezultāti Polijā. Opozīcijai tie ir izrādījušies labāki, nekā daudzi cerēja. Pašreizējā varas partija ir ieguvusi pirmo vietu, bet ar mazliet vairāk nekā trešdaļas vēlētāju atbalstu nepietiek. Viss atkarīgs no tā, kā partijas spēs sarunāties un vienoties. Aktualitātes analizē vēstures doktors, politologs Ojārs Skudra. Ierakstā uzklausām Varšavas Universitātes pētnieci docētāju Malgožatu Kačarovsku (Małgorzata Kaczorowska) un politologu Austrumeiropas koledžas programmu vadītāju Adamu Balceru. Gazas josla asiņainā slazdā Pēdējās nedēļas notikumi apstiprinājuši bēdīgākos pieņēmumus par tiem rezultātiem, kādus Gazas joslas iedzīvotājiem nesīs viņu politiskā valdītāja – teroristiskās organizācijas „Hamās” izraisītais karš pret Izraēlu. Vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju izrādījušies iesprostoti nelielajā teritorijā, kuras robežas paliek cieši noslēgtas, ūdens, elektrības un citu resursu piegāde pārtraukta, un pret kuru Izraēlas Aizsardzības spēki vērš savas kara aviācijas jaudu, līdzinot ceļu sagaidāmajam sauszemes spēku iebrukumam. Saskaņā ar Gazas pārvaldes sniegto informāciju, šais triecienos jau nogalināti vismaz trīs tūkstoši cilvēku, savukārt Izraēlas avoti min vairāk nekā tūkstoti nogalinātu „Hamas” un citu bruņoto grupu kaujinieku, kas liek secināt, ka konflikts prasījis jau simtiem Gazas civiliedzīvotāju dzīvību. ANO un citas starptautiskās organizācijas asi kritizējušas Izraēlas 13. oktobra norādījumus civiliedzīvotājiem pamest joslas rietumdaļu, pārvietojoties uz dienvidiem. Tas nozīmētu, ka vairāk nekā miljonam cilvēku jāpamet savas dzīvesvietas un jāatrod patvērums salīdzinoši mazāk apdraudētajos rajonos, kuri tāpat ir pakļauti gan atsevišķiem aviācijas triecieniem, gan pārējam karadarbības izraisītajam postam. Ir pamats domāt, ka iedzīvotāju pārvietošanos mērķtiecīgi kavē arī „Hamās”, cenšoties izmantot viņus kā dzīvo vairogu. Kā jauns spilgts akcents šai ainā ir vairāku simtu civiliedzīvotāju nāve 17. oktobrī notikušajā eksplozijā vienā no Gazas pilsētas slimnīcām. Jaudīgā sprādziena iemesls nav droši zināms, „Hamas” pārstāvjiem, protams, vainojot Izraēlu, savukārt Izraēlas Aizsardzības spēkiem norādot uz domājamu neveiksmīgu raķetes palaišanas mēģinājumu no slimnīcas teritorijas. Šis notikums tikai pasliktinājis izredzes atvieglot Gazas civiliedzīvotāju situāciju. Šodien, 18. oktobrī, Izraēlā ierodas Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. Bija paredzēts, ka turpinājumā viņš Jordānijas galvaspilsētā Ammānā tiksies ar Jordānijas karali Abdullu II, Ēģiptes prezidentu Abdelfatāhu es Sīsī un Palestīnas pašpārvaldes prezidentu Mahmūdu Abāsu. Taču pēc traģiskā sprādziena slimnīcā šī tikšanās atcelta. Gazas joslas iedzīvotāju situācija raisa bažas par jaunu iespējamu palestīniešu bēgļu plūsmu uz Izraēlas kaimiņvalstīm un arī Eiropu. Tāpat arvien pieaug konflikta reģionālās eskalācijas risks, ciktāl raķešu triecienus un bruņotus uzbrukumus Izraēlas robežai izvērš arī Libānā bāzētā un ar Irānas režīmu cieši saistītā šiītu organizācija „Hezbollah”, savukārt Teherāna nāk klajā ar Izraēlai adresētiem kareivīgiem paziņojumiem. Polijas Augeja staļļi Svētdien, 15. oktobrī, notikušās parlamenta vēlēšanas Polijā, jādomā, nesīs daudzu sen ilgotās pārmaiņas. Līdz šim valdošā alianse „Apvienotie labējie”, kuras mugurkauls ir nacionāli konservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”, joprojām ir populārākā. Tā ieguvusi vairāk nekā trešdaļu vēlētāju balsu, taču tas ir pamatīgs kritums, salīdzinot ar nepilniem 44 procentiem iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā. Zaudēta 41 vieta un vairākums Seimā, līdz ar to nacionālkonservatīvajiem praktiski nav cerību palikt pie varas, jo vienīgais tās domājamais koalīcijas partneris ir vien dažas vietas ieguvusī, „Likumam un Taisnīgumam” ideoloģiski tuvā „Brīvības un neatkarības konfederācija”. Toties ir iemesls līksmībai līdzšinējās opozīcijas nometnē. „Likuma un Taisnīguma” tradicionālais konkurents – labēji centriskā „Pilsoniskā platforma”, kas kopā ar vairākām mazākām partijām veido apvienību „Pilsoniskā koalīcija” – uzlabojusi savu sniegumu un attiecīgi palielinājusi savu Seima frakciju. Vēl nozīmīgāks ieguvējs ir Polijas Tautas partija, kas iepriekšējās vēlēšanās tika pie nepilniem 9 procentiem balsu, un tās partneris – 2021. gadā dibinātā partija „Polija 2050”. Šis labēji centrisko spēku bloks ar nosaukumu „Trešais ceļš” ieguvis vairāk nekā 14 procentus balsu un trešo lielāko frakciju parlamentā. Apmēram trešdaļu vēlētāju balsu zaudējusi apvienība „Kreisie” ar sociāldemokrātisko partiju „Jaunie Kreisie” kā nozīmīgāko spēku, noslīdot uz ceturto pozīciju Seima frakciju sarakstā. „Pilsoniskās koalīcijas”, „Trešā ceļa” un „Kreiso” veidota centriska valdība ar 248 no 460 Seima deputātu šķiet teju vienīgā iespējamā nākamajam varas ciklam Polijā. Tiek gan minēts, ka „Kreisajiem” un potenciālās koalīcijas pretējam spārnam – Tautas partijai – varētu nebūt gluži vienkārši saskaņot pozīcijas, taču kā nopietnāku iespējamu šķērsli valdības ātrai izveidei komentētāji piesauc valsts prezidenta, uzticama „Likums un Taisnīgums” biedra Andžeja Dudas nostāju. Prezidentam, ja viņš to vēlētos, ir iespēja novilcināt kabineta izveides procesu. Potenciālās valdības galvenie uzdevumi, kas izriet, cita starpā, no priekšvēlēšanu programmās deklarētā, tēlaini salīdzināmi ar Augeja staļļu mēšanu pēc astoņiem nacionālkonservatīvo varas gadiem, kuru laikā krietni piedarīts, pakļaujot politiskai ietekmei tieslietu sistēmu, padarot sabiedriskās raidorganizācijas par varas partijas propagandas ruporu un pamatīgi sabojājot Varšavas attiecības ar Briseli. Izskan pieņēmumi, ka atsevišķos gadījumos līdzšinējās varas ielikteņiem valsts aparātā un valsts uzņēmumu vadībā varētu draudēt ne vien amatu zaudēšana, bet pat tiesu darbi. Ievērojot Polijas līdzšinējo ārpolitiku, ar cerībām svētdienas vēlēšanu rezultātus uztver gan Berlīnē, gan, pēdējo mēnešu notikumu sakarā, arī Kijivā, kamēr Ungārijas līderis Orbans šķiet zaudējis vienīgo drošo sabiedroto Eiropadomē. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas runājam par Palestīnu. Kāds šajā situācijā noteikti gribētu uzsvērt, ka par Palestīnu kā valsti mēs nemaz nedrīkstētu runāt. Taču Palestīnas Valstij, kā to oficiāli sauc, ir novērotājvalsts statuss Apvienoto Nāciju Organizācijā jau kopš 2012. gada novembra. Šādā statusā ANO ir tikai Palestīnas Valsts un Vatikāns. Vienlaicīgi, Palestīnas Valsts likumīgo pastāvēšanu pasaulē atzīst apmēram divas trešdaļas ANO dalībvalstu jeb 138 no 193 pilntiesīgajām loceklēm. Starp neatzinušajām ir ASV, Kanāda, Meksika, Austrālija un lielākā daļa Eiropas Savienības dalībavalstu. Tas, protams, skaidro, kādēļ Eiropas Savienībai, kurā dalībvalstīm jāpanāk vienota pozīcija, ir tik grūti to panākt. Tādas valstis, kā Zviedrija, Polija, Čehija, Ungārija, Slovākija, Rumānija, Bulgārija atzīst, kamēr pārējās, ieskaitot visas trīs Baltijas valstis, neatzīst. Tādēļ sagaidīt vienotu un stingru rīcību no Eiropas Savienības ir ļoti grūti un viss ir atkarīgs no situācijām. Eiropas Savienības kopējais stingrais nosodījums "Hamas" uzbrukumam bija drīzāk izņēmums, nekā likumsakarība. Ņemot vērā visu šo sarežģīto vēsturi un riskējot saskarties ar dusmīgiem viedokļiem šī polarizētā stāsta ietvaros no Izraēlu un palestīniešus aizstāvošām pusēm, mēs mēģināsim vismaz daļēji izskaidrot Palestīnas Valsts vēsturi un mūsdienu Palestīnas divas daļas.  

Starptautiskais glezniecības simpozijs “Marks Rotko 2023” Daugavpilī. Mūsu kolēģe Silvija Smagare tikusies ar mākslinieku Kevorku Džordžu Kasabjanu, kurš nāk no Sīrijas un atklāj savu ceļu pie Rotko. Bet Ritums Ivanovs radījis Rotko portretu. 25. septembrī, apritēja 120 gadi, kopš Daugavpilī, toreizējā Dvinskā, pasaulē nāca Markus Rotkovičs, ko labāk pazīstam kā pasaules slaveno mākslinieku – abstraktā ekspresionisma un krāsu lauku gleznošanas aizsācēju – Marku Rotko. Par godu mākslinieka dzimšanas dienai 2005. gada Daugavpilī aizsākās mākslas plenēri, kas nu jau pārauguši par starptautisku glezniecības simpoziju, pulcējot gleznotājus un Rotko daiļrades cienītājus  no visas pasaules. Šogad glezniecības simpozijs notiek jau 19. reizi,  un tajā starptautiskas žūrijas izraudzīti piedalās deviņi mākslinieki no ASV, Itālijas, Austrālijas, Armēnijas, Polijas, Lielbritānijas, Beļģijas un Latvijas. Divu nedēļu garumā mākslinieki dzīvo ārpus ierastās vides: mijiedarbojas, iedvesmojas un rada unikālus darbus, kurus jau rītdien  nodos  skatītāju vērtējumam kopīgā Markam Rotko veltītā Starptautiskā glezniecības izstādē. Daļa no šiem darbiem vēlāk nonāks Marka Rotko muzejā Daugavpilī. 15.septembrī Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, kas ar oktobri kļūs par Rotko muzeju, sākās pēc skaita jau 19. Starptautiskais Markam Rotko veltītais glezniecības simpozijs. Tas tradicionāli piesaistīts Marka  Rotko dzimšanas dienai, stāsta Rotko centra pārstāve Zane Melāne. Šogad glezniecības simpozijā piedalās deviņi mākslinieki no dažādām pasaules valstīm, kuri uz divām nedēļām apmetušies Marka Rotko mākslas centrā, lai te radītu savus mākslas darbus, stāsta šī simpozija kurators Aivars Baranovskis. Māksliniekus uz simpozijiem vienmēr izraugās starptautiska žūrija. Atlases žūrija šoreiz izvēlējusies deviņus māksliniekus: Sjū Baieri (Sue Beyer), Austrālija; Kevorku Džordžu Kasabjanu (Kevork George Kassabian), Armēnija; Rūtu Filo (Ruth Philo), Lielbritānija; Zbigņevu Oļšinu (Zbigniew Olszyna), Polija; Annu Tarantino (Ann Tarantino), ASV/Itālija; Ritumu Ivanovu (Latvija); Kristu Autio (Beļģija); Agatu Borovu (Agata Borowa), Polija; Ingunu Liepu (Latvija). Armēniju šajā simpozijā pārstāv Kevorks Džordžs Kasabjans,  mākslinieks ar neparastu un pat sarežģītu dzīves gājumu, kuram aiz muguras ir jau vairāk nekā 80 dzīves gadi. No Rotko gūtās atziņas, un iedvesmojoties no viņa darbiem, Kevorkam Džordžam Kasabjanam arī top vairāki darbi šajā simpozijā Daugavpilī. Būšana citā vidē šis simpozijs ir arī māksliniekiem, kas pārstāv Latviju un arī Daugavpili. Daugavpilietei Ingunai Liepai top lielformāta darbi, par ko māksliniece ir ārkārtīgi priecīga, tā ir iespēja izpausties tehnikā, kāda  viņai ir tuva. Ritums Ivanovs ir no Cēsīm, arī viņam šis plenērs ir iespēja radīt mākslas darbus citā vidē, viens no darbiem būs Rotko abstrakts portrets, atklāj mākslinieks. Katra mākslinieka īpašo rokrakstu, mākslas sajūtu un izpausmes veidu Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā varēs aplūkot jau sakot no 30. septembra. Daļa simpozijā radīto darbu paliks Rotko muzeja kolekcijā un  papildinās tā glezniecības krājumu.

Polijas - Ukrainas attiecību saspīlējums. Ukrainas pretuzbrukuma virzība. Kalnu Karabahu pametuši tūkstošiem armēņu. Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Sazināmies ar pulkvežleitnanti Anitu Pizeli, Zemessardzes štāba pārstāvi. Kalnu Karabahu pamet tūkstoši Tikai viena diennakts bija vajadzīga pašpasludinātās Arcahas republikas jeb Kalnu Karabahas vadītājiem, lai saprastu, ka bez ārēja atbalsta tā nav spējīga pretstāvēt modernajai Azerbaidžānas armijai. Azerbaidžāna pagājušajā nedēļā uzsāka militāro operāciju ar mērķi atgriezt savā kontrolē pirms vairāk nekā 30 gadiem pazaudēto reģionu. Šajos gadu desmitos tā ir izveidojusi kaujspējīgus bruņotos spēkus, kamēr Armēnija, kuras tautieši apdzīvo Karabahu, bijusi pilnība atkarīga no Krievijas labvēlības. Tagad, kad Krievija ir aizņemta karā Ukrainā un nav spējīga diktēt savus noteikumus reģionā, arī Armēnija bijusi spiesta atzīt, ka tai nav militārās kapacitātes karot pret Azerbaidžānu. Nākamajā dienā pēc pašpasludinātās republikas kapitulācijas Azerbaidžānas prezidents paziņoja, ka viņš garantē iespējas armēņiem turpināt dzīvot savā dzimtenē, turklāt solot novājinātajam reģionam uzplaukumu un labklājību. Taču armēņi viņam netic. Pēdējo diennakšu laikā robežu šķērsojuši jau vairāki desmiti tūkstoši bēgļu, kuri ir pametuši visu, lai glābtu dzīvību. BBC 27. septembrī ziņoja, ka reģionu pametusi vismaz ceturtā daļa iedzīvotāju. Daudzi stāsta, ka viņi pat nav tikuši līdz mājām, bet no slēptuvēm pa taisno izvesti uz Armēniju. Pavisam Kalnu Karabahā dzīvo vairāk nekā 120000 armēņu. Dramatiskajos notikumos piedzīvota vēl viena traģēdija. Stepanakertas tuvumā pirmdienas vakarā notika sprādziens vietējā naftas bāzē brīdī, kad bēgošie armēņi stāvēja rindā pēc degvielas, lai varētu tikt prom no pilsētas. Rezultātā ir simtiem ievainoto un pazudušo, bet vismaz 68 cilvēki ir gājuši bojā. Ukraina Polijas parlamenta priekšvēlēšanu vētrā Polija vairs nesūtīs ieročus Ukrainai, bet tā vietā koncentrēsies uz savas aizsardzības pastiprināšanu, tā pirms nedēļas paziņoja Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis. Vēlāk gan Varšava precizēja, ka esošās saistības turpinās pildīt un arī sabiedrotajiem turpinās ļaut caur Poliju piegādāt ieročus Kijivai. Kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā pagājušā gada februārī Polija bijusi viens no galvenajiem Kijivas atbalstītājiem gan uzņemot ukraiņu bēgļus, gan atbalstot Ukrainu starptautiski un militāri. Tomēr pēdējā laikā attiecības starp abām valstīm ir pasliktinājušās Polijas noteiktā Ukrainas labības importa aizlieguma dēļ. Jāpiemin, ka Polija gatavojas parlamenta vēlēšanām oktobra vidū un šī brīža aptaujas liecina, ka valdošā partija “Likums un taisnīgums” nākamajā sasaukumā varētu zaudēt vairākumu un būt spiesta veidot koalīcijas valdību. Analītiķi norāda, ka graudu importa aizliegums ir īpaši būtisks  “Likums un taisnīgums” bāzes vēlētājiem, tomēr arī starp viņiem visa veida atbalsts Ukrainai joprojām ir ļoti augsts un pēdējie politiķu paziņojumi varētu arī atspēlēties viņiem vēlēšanu dienā.  Ukrainas spēki lēni maļ Krievijas aizsardzības pozīcijas Ukrainas spēki lēni, tomēr pārliecinoši virzas cauri Krievijas aizsardzības pozīcijām dienvidu frontē. Ziņas no frontes līnijas, protams, ir pieticīgas un ienāk ar vairāku dienu novēlošanos, tomēr svarīgi atzīmēt ASV domnīcas „Kara izpētes institūts” novērtējumu, ka Krievijas armijai nav pietiekami daudz spēku, lai pilnībā nokomplektētu dziļu aizsardzību Zaporižjas rietumos.  Pēdējā laikā ir bijuši arī vairāki sekmīgi uzbrukumi stratēģiskiem mērķiem uz laiku okupētās Krimas un pašas Krievijas teritorijā. Ukrainas armijas speciālo operāciju spēki paziņojuši, ka pagājušās nedēļas raķešu triecienā Krievijas Melnās jūras karaflotes štābam Sevastopolē nogalināti 34 krievu virsnieki. Sākumā tika minēts, ka starp nogalinātajiem ir arī Melnās jūras karaflotes komandieris admirālis Viktors Sokolovs, tomēr vakar, 26. septembrī, viņš parādījās Kremļa izplatītā video, kas it kā uzņemts tās pašas dienas rīta pusē. Vēl astoņi virsnieki iznīcināti „Himars” triecienā Hersonas apgabalā. Krievijas teritorijā Kijivas galvenie mērķi ir Krievijas militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumi, kas strādā raķešbūves jomā, lai palēninātu Krievijas bruņojuma ražošanu. Lielākā daļa no šīm rūpnīcām atrodas Krievijas rietumu daļā un ir sasniedzamas ar dronu palīdzību. Kamēr Ukraina smagās cīņās cenšas atgūt savu teritoriju, agresorsvalsts Krievija cer jau oktobrī atgriezties ANO Cilvēktiesību padomē, no kuras tā tika izslēgta pērnā gada aprīlī pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.  Sagatavoja Ieva Zeiza un Aidis Tomsons.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Līdz gada beigām mājsaimniecībām kompensēs 60% no elektrības jaudas tarifa. Polijas un Ukrainas strīds vēršas plašumā, Polija draud pārtraukt ieroču piegādes. Kavējas Krievijas pensiju izmaksa. Pēc palīdzības varēs vērsties sociālajos dienestos. 60 skolas visā Latvijā šogad ieviesīs jaunu bulinga novēršanas programmu KiVa. Tā ir izveidota Somijā un darbojas jau 23 pasaules valstīs.

Privātās militārās kompānijas "Vāgnera grupa" kaujinieku nobāzēšanās Baltkrievijā ir radījusi jaunas bažas par šo kaujinieku turpmākajiem mērķiem. Satraukumu kaimiņvalstīs palielina arī Krievijas un Baltkrievijas vadoņu izteikumi, tostarp par vēstures traktēšanu. Vai šī ir tikai tāda mutes bruģēšana, vai tomēr reāls pamats satraukumam par drošību reģionā? Izraēlas parlaments ir apstiprinājis likumu, kas atceļ Augstākajai tiesai pilnvaras atcelt nesaprātīgus valdības lēmumus. Šis ir viens no pretrunīgi vērtētajiem Benjamina Netanjahu valdības reformu soļiem, kas jau ir izraisījis nepieredzēti plašus protestus un šķelšanos Izraēlas sabiedrībā. Vai Netanjahu izdosies pildīt savus solījumus un panākt kompromisu starp konfliktējošajām pusēm, vai arī protestu kustība uzņemas arvien jaunus apgriezienus? Politiskā neskaidrība un šķelšanās joprojām valda arī Spānijā, kur pēc parlamenta vēlēšanām nevienai partijai nav pietiekami daudz balsu, lai izveidotu jauno valdību. Cik liela loma valdības veidošanā būs labējiem populistiem un cik liela loma nacionālistiski noskaņotajiem katalāņiem? Aktualitātes pasaulē vērtē ārpolitikas eksperts Arnis Latišenko un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Politiskā tveice Izraēlā Šīs nedēļas sākums iezīmēja robežšķirtni likumdošanas procesā, kas kopš gada sākuma polarizē Izraēlas sabiedrību un ir izraisījusi plašākos protestus šīs Tuvo Austrumu valsts vēsturē. Pirmdien, 24. jūlijā, Kneseta labējais vairākums ar nelielu balsu pārsvaru pieņēma t.s. „Saprātīguma likumu”, kas paredz atņemt Izraēlas Augstākajai tiesai līdzšinējās pilnvaras atcelt valdības lēmumus, kurus tiesa uzskata par nesaprātīgiem. Tas ir pirmais solis valdošās koalīcijas iecerēto reformu virknē, kurai nozīmīgi jāpalielina izpildvaras ietekme uz tiesu varas rēķina. Premjerministrs Benjamins Netanjahu apgalvo, ka, bruņota ar pašreizējām pilnvarām, tiesu vara pārlieku jaucoties politiskos jautājumos, īstenojot radikāli liberālu programmu un kavējot politiķus īstenot sabiedrības vairākuma doto mandātu. Reformas kritiķi, savukārt, pauž, ka tā grauj Izraēlas demokrātiju un draud pārvērst valsti teokrātiskā diktatūrā. Benjamina Netanjahu valdībā, kura nāca pie varas pagājušā gada izskaņā pēc kārtējām ārkārtas vēlēšanām, bez premjera labēji centriskās partijas „Likud” ietilpst piecas mazākas partijas ar reliģiski konservatīvu vai radikāli nacionālistisku ievirzi, un pašreizējais kabinets ir uzskatāms par labējāko visā valsts pastāvēšanas vēsturē. „Likud” mazākie radikālie koalīcijas partneri ir galvenie reformas virzītāji. Pēc Kneseta balsojuma protestētāji kārtējo reizi bloķēja transporta maģistrāles; policija viņu izklīdināšanai lietoja ūdensmetējus, pāris desmiti tika arestēti. Izraēlas lielākā arodbiedrību konfederācija piedraudējusi uzsākt ģenerālstreiku, savukārt vairāki tūkstoši armijas rezervistu paziņojuši, ka atteiksies pakļauties iesaukšanas pavēlēm, ja likums stāsies spēkā. Premjerministrs Netanjahu solījis censties panākt saprašanos ar pretējo pusi, izmantojot tam Kneseta vasaras atvaļinājuma periodu, kas ilgst no augusta sākuma līdz oktobra vidum. ¡No pasarán! „No pasaran!” skandēja Spānijas Sociālistiskās strādnieku partijas atbalstītāji, pulcējušies pie partijas centrālā biroja Madridē 23. jūlija  vakarā, kad bija noslēgusies balsošana parlamenta vēlēšanās. Lozungs, kas tulkojumā nozīmē „Viņi netiks cauri!”, simbolizē kreiso un liberālo spēku cīņu pret uzbrūkošo fašistisko diktatūru Spānijas pilsoņu karā pirms 85 gadiem. Toreiz republikāņi zaudēja, un valsts uz 40 gadiem nonāca ģenerāļa Franko huntas varā. Sociālistu atbalstītāji šī brīža situācijā saskata paralēles ar dramatisko pagātni, jo svētdien notikušās vēlēšanas varēja ievest valdībā galēji labējos, kuri nav bijuši pie varas grožiem kopš demokrātijas atjaunošanas pirms teju pusgadsimta. Premjerministra un Sociālistiskās partijas līdera Pedro Sančesa kabinets, kurā bez sociālistiem ietilpa arī vairāku citu mazāku un radikālāku kreiso spēku pārstāvji, nāca pie varas 2020. gada sākumā. Šai valdībai bija jātiek galā ar pandēmiju un tās izraisītajām ekonomiskajām sekām, kas neizbēgami atstāja iespaidu uz reitingu. Pašvaldību vēlēšanas šī gada pirmajā pusē rādīja nepārprotamu labēji centriskās Tautas partijas popularitātes kāpumu, bet vienīgais potenciālais Tautas partijas koalīcijas partneris ir populistiskā, nacionālistiskā partija „Vox”, kuru daudzi raksturo kā galēji labēju. Tomēr labējo uzvaras gājiens neizdevās. Tautas partija gan nozīmīgi palielināja savu vietu skaitu Spānijas Deputātu kongresā, un tagad tai ir lielākā frakcija, savukārt „Vox” diezgan pamatīgi zaudēja, un abām partijām kopā pietrūkst dažu balsu līdz vairākumam. Tās iegūt īsti nav cerību, jo pārējie mandāti pieder vai nu sociālistiem, vai vēl radikālāk kreisajai apvienībai „Sumar”, vai arī minoritāšu nacionālistiskajiem un reģionālajiem spēkiem – Katalonijas, Basku zemes, Galisijas, Navarras un Kanāriju salu partijām. Ar tām Tautas partijai ir vēsas attiecības, ciktāl pēdējā desmitgadē, Katalonijas neatkarības centienu ietekmē, Tautas partijā ir manāmi pieaugusi spāņu nacionālisma tendence. Tādējādi Pedro Sančesam ir diezgan labas izredzes turpināt vadīt Spānijas valdību. Tiek lēsts, ka šāds kabinets, visdrīzāk, varētu tikt apstiprināts otrajā balsošanas kārtā, kad, saskaņā ar Spānijas likumdošanu, valdības apstiprināšanai nav vajadzīgs parlamenta balsu absolūtais vairākums, bet pietiek, ja par valdību nobalso vairāk deputātu nekā pret. Ar muti Varšavā Svētdien, 23. jūlijā, pašpasludinātais Baltkrievijas prezidents Lukašenko apmeklēja Sanktpēterburgu, tur tiekoties ar agresorvalsts Krievijas vadoni Putinu. Notikuma publiskajā daļā viņš nāca klajā ar spilgtu pasāžu, paziņojot, ka „Vāgnera grupas” kaujinieki, kuri šobrīd uzturas Baltkrievijas teritorijā, uzstājīgi prasot ļaut viņiem doties, kā izteicās Lukašenko, „ekskursijā” uz Polijas galvaspilsētu Varšavu un Žešuvu, pilsētu Polijas dienvidaustrumos, caur kuru notiek rietumu militārās palīdzības piegāde Ukrainai. „Negribētos viņus tur pārdislocēt, jo noskaņojums viņiem ir slikts,” piebilda diktators. Šie izteikumi papildina retoriku, kas pēdējā nedēļā izskan no austrumpuses un acīmredzami ir mērķēta nervozitātes radīšanai Krievijas un Baltkrievijas rietumu kaimiņvalstīs. Šai sakarā minams arī Vladimira Putina pirms nedēļas teiktais tiešsaistes sarunā ar Krievijas Drošības padomes locekļiem. Atbildot uz Ārējās izlūkošanas dienesta vadītāja Sergeja Nariškina apgalvojumiem, ka Polija grasoties ievest karaspēku Rietumukrainā, Kremļa saimnieks paziņoja, ka Polija gribot anektēt savas kādreizējās zemes Ukrainas un arī Baltkrievijas rietumdaļā. Sekoja kārtējā vadoņa improvizācija par vēstures tēmu, norādot, ka pašreizējās Polijas rietumu rajonus, kādreizējās Vācijas zemes, poļiem esot uzdāvinājis Staļins, un ja Polija to ir aizmirsusi, Krievija to atgādināšot. Vēl var pieminēt agrāk šomēnes izskanējušos Krievijas Valsts Domes deputāta, ģenerāļa Kartapolova izteikumus par to, ka Baltkrievijā dislocēto „Vāgnera grupas” kaujinieku mērķis esot veikt triecienu cauri t.s. Suvalku koridoram, Polijas un Lietuvas teritorijai starp Baltkrieviju un Krievijas Kaļiņingradas apgabalu. Visi šie izteikumi, protams, izklausās pēc provokatīvas mutes brūķēšanas. Tomēr, saskaņā ar jaunāko informāciju, vairāki tūkstoši „Vāgnera grupas” kaujinieku ieradušies Baltkrievijā un jau iesaistījušies militārās mācībās gluži netālu no Polijas robežas. Reaģējot uz to, Polija dislocējusi papildus apmēram tūkstoti karavīru pierobežas zonā.  Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu

Eiropas Savienības (ES) valstis spriež par migrācijas noteikumu reformu: ko tā paredz un kāda ir Latvijas nostāja? Krustpunktā diskutē Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētāja biedrs Edvīns Šņore (Nacionālā apvienība), Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Igors Rajevs (Apvienotais saraksts), Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Sprūds (Progresīvie) un "Amnesty International" Eiropas reģionālā biroja direktors Nils Muižnieks. Situācija ar migrantu centieniem iekļūt Eiropas Savienībā atkal saasinās. Uzsvars no Ukrainas bēgļiem, kas raduši atbalstu praktiski visās valstīs, tagad no jauna pārvirzās uz migrantu plūsmām no dienvidiem. Eiropas dienvidzemes sūdzas, ka netiek galā vairs ar lielo patvēruma meklētāju skaitu, nometnes ir pārpildītas, bet pārējā Eiropa talkā nenāk.  Tāpēc ziņa par jauno patvēruma politiku, par ko esot vienojušies iekšlietu ministri, šīm valstīm ir svarīga. Bet Polija un Ungārija jau ir paziņojušas, ka šo vienošanos neatbalstīs, turklāt Polija organizēšot arī citu valstu koalīciju. Mediju telpā izskan pārliecība, ka priekšā gaidāmas grūtas un arī asas diskusijas.  Mums, kas saskaramies ar Baltkrievijas radītajiem izaicinājumiem, turklāt mums nav skaidrs, kas notiks tālākā nākotnē Krievijā, šis ir ļoti būtisks jautājums. Ko ir sarunājuši Eiropas iekšlietu ministri, kāda Latvijas nostāja, vai mēs pievienosimies Polijas centieniem bloķēt procesu?  

  Jaunam apvienota sabiedriskā medija finansējuma modelim apstiprinājumu cer gūt līdz Jāņiem Derīgos izrakteņus Latvijā nepārvalda ilgtspējīgi - secina Valsts kontrole Slovākija un Polija sūtīs Ukrainai iznīcinātājus; ASV savu pozīciju joprojām ne-maina

PROPAGANDAS 14. epizodē, būdami jautrā prātā, atskatāmies uz aizgājušā gada Latvijas LGBT+ kopienai aktuālāko notikumu TOP 5. Pirmreizējs kāpums ILGA-Europe reitingos, sabiedrības mutuļošanās Daugavpilī, vairāk nekā 30 tiesas ceļā atzītas viendzimuma pāru veidotas ģimenes, Saeimas vēlēšanas un vēl daudz kas cits! Zemāk esam apkopojuši, mūsuprat, piecus svarīgākos pagriezienpunktus LGBT+ personu tiesību attīstībā un redzamības veicināšanā šādās kategorijās - tiesības, sabiedrība, kopiena, pasākumi un ģimene. 2022. gada LGBT+ un genderisma propaganda vienuviet! Tiesības Saskaņā ar ILGA-Europe ikgadējo LGBT+ tiesību novērtējumu, šogad Latvija ierindojas 36. vietā no 49 Eiropas un Centrālāzijas valstīm, pakāpjoties reitingā par 5. vietām, apsteidzot valstis, kā Moldova, Lihtenšteina un Polija. Pozitīvās izmaiņas izraisīja 2021. gada jūlijā pieņemtie grozījumi Krimināllikumā, nosakot sociālo naidu (zem jēdziena iekļaujot vēršanos pret LGBT+ personām) kā vainu pastiprinošu apstākli krimināllietu izskatīšanā. Sabiedrība Septembrī Daugavpils domes vadība aizliedza pašvaldības iestāžu telpās rīkot pasākumu "Mentālā veselība un LGBTQIA+", nodēvējot to par "LGBT propagandu". Šis aizliegums lika LGBT+ kopienai Daugavpilī sarosīties un izveidot savus Instagram, kā arī Telegram kontus, kuros dalīties ar info un stiprināt vietējo kopienu. Tikko arī iznāca īsfilma “Cilvēki tumsā”, aplūkojot, kā ir būt gejam (pagaidām) konservatīvajā Daugavpilī. Līdzīgas kultūras “cīņas“ notika arī citviet Latvijā. Tā, “pateicoties” Aijai Armeņevai, Šlesera padomniecei, novembrī dažādi kino teātri visā Latvijā, kuros tika rādīta fima “Savāda Pasaule”, savās mājas lapās iekļāva brīdinajumu, ka filmā iekļauta “LGTB tēma”. Lielā sašutuma dēļ brīdinājums pēc pāris dienām tika izņemts. Woohoo! Kopiena Kopienas cilvēki ir sarosījušies! Šogad sākās darbs kopienas telpas izveidei Lastādijā, ko veido apvienība Queer Safer Space! Tāpat mūsu draugi no “Active Rainbow“ uzsāka nozīmīgu darbu pie kopienas avīzes - KVĪRI RUNĀ - izveides. Sekosim viņiem un atbalstīsim kā varam. Pasākumi Šī gada Rīgas Praids bija lielisks! To organizēja Mozaīka - paldies viņiem! Brīnišķīga nedēļa, kuras laikā notika dažādas diskusijas par mentālo veselību, seksu un seksualitāti, izstādes, veltītas kvīru balsīm, Drag King šovs un ballītes. Tik daudz laba, ka visu nevar paspēt! Nākamgad brauksim uz Viļņu, kur norisināsies Baltijas Praids un, protams, tiksimies arī tepat - Rīgā! Ģimenes

Pēc dienas pauzes "Gols, *uj, štanga!" ir atpakaļ! Rūdolfs un Jurijs apskatīja notikumus grupu turnīra pēdējos mačos, kā arī izdarīja prognozes par atlikušajām spēlēm, bet Arkādijs dalījās ar jaunumiem no Kataras

Šī bijusi salīdzinoši mierīgu notikumu nedēļa, ja tā drīkst teikt. Protams, ir pieredzētas dabas kataklizmas, turpinās karš Ukrainā, bijuši arī vairāk paredzami notikumi. Mēs šoreiz vērtējam to, kam citreiz neatliek laika. Vairāk vai mazāk tas arī ir saistīts ar karu Ukrainā.  Šodien, 23. novembrī, Eiropas Parlamentā, pirmdien NATO valstu Parlamentārajā asamblejā un arvien vairāk nacionālajos parlamentos deputāti balsojot deklarē, ka Krievija ir kļuvusi par terorismu atbalstošu valsti. Kādas konsekvences šādiem balsojumiem ir vai būs?  Interesējamies arī, cik izplatīti pasaulē ir militāri grupējumi, kas nepieder valsts struktūrām, bet gan ir privāti, gandrīz kā sava armija, ar ko varētu risināt paša un citu problēmas. Protams, Krievijā runa ir par tā saucamo "Vāgnera grupējumu". Ko tāda privātā armija nozīmē? Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Uģis Lībietis. Sazināmies ar Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti ("Jaunā Vienotība") un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi majoru Jāni Slaidiņu. Kas ir privātās militārās kompānijas? Privāto militāro kompāniju jeb PMK vēsture ir mazliet vairāk nekā pusgadsimtu sena. Kā pirmā šāda kompānija tiek minēta „WatchGuard International”, kuru 1965. gadā Londonā nodibināja atvaļinātais britu armijas pulkvežleitnants, kādreizējais Britu speciālo uzdevumu vienības SAS komandieris Deivids Stirlings. Kompānija piedāvāja konsultācijas, personāla apmācību, atbalstu ieroču iegādē u.tml. pakalpojumus pamatā Persijas Līča reģiona valdībām. Laika gaitā līdzīgas kompānijas parādījās arī Savienotajās Valstīs, Austrālijā, Dienvidāfrikas Republikā, Izraēlā un citur. Visbiežāk kompāniju piedāvājumā bija jau minētie apmācības un konsultāciju pakalpojumi, bet arī personu un objektu apsardze, atmīnēšana u.tml. Kā viena no lielākajām PMK, starp citu, tiek minētā arī Latvijā labi zināmā apsardzes firma „G4S”. Straujš privāto militāro kompāniju uzplaukums sākās pēc Aukstā kara beigām, kad valdības krasi samazināja militāros budžetus, arī armiju skaitlisko sastāvu, un dažu uzdevumu veikšanai labprāt nolīga PMK. Kā norādījis amerikāņu politologs Pīters Vorens Singers, ja ap 1990. gadu profesionālo militārpersonu un PMK līgumdarbinieku skaitliskā proporcija bija apmēram 50:1, tad ap gadu tūkstošu miju tā bija jau 10:1. PMK darbības likumiskā reglamentācija pamatā liedz iesaistīt to darbiniekus starpvalstu karadarbībā, un šādos gadījumos viņi riskē nonākt nelegālu karadarbības dalībnieku statusā. Daudzās valstīs šādu kompāniju darbība un cilvēku vervēšana tajās ir pretlikumīga, un šādu valstu skaitā ir arī Krievijas Federācija. Tas var šķist paradoksāli, sastatot ar ziņām, kas nu jau vairākus mēnešus pienāk no Krievijas un Ukrainas. Ja līdz pagājušā gada nogalei tikai retumis medijos pavīdēja informācija par Krievijas PMK darbību dažās Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, pie kam oficiālās Kremļa amatpersonas vairījās atzīt šādu kompāniju pastāvēšanu Krievijā, tad jau drīz pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ziņas par šo vienību kaujinieku darbību frontē sāka parādieties masveidā. Karš Ukrainā ir, domājams, pirmais militārais konflikts, kurā PMK kaujinieki piedalās konvencionālā karadarbībā kā regulāras frontes vienības, un tās nepārprotami ir starp kaujasspējīgākajām Krievijas okupācijas spēku sastāvā. Sevišķi pamanāma šai ziņā ir PMK „Vāgnera grupa”, kuras dibinātājs Jevgeņijs Prigožins kļuvis par vienu no spilgtākajiem personāžiem uz Krievijas šī brīža politiskās skatuves. Viņam un viņa PMK šobrīd ir ļautas vēl līdz nesenam laikam pat Krievijā neiedomājamas darbības kā ieslodzīto masveidīga vervēšana nosūtīšanai uz fronti un organizācijas noteikumus pārkāpuša kaujinieka nogalināšana, kas tiek demonstrēta tīmeklī publiskotā video. Krievija – terorismu atbalstoša valsts Šodien, 23. novembrī, Eiroparlaments savā kārtējā plenārsesijā paredzējis balsot par rezolūciju, kura atzīst Krieviju par terorismu atbalstošu valsti. Kā zināms, nacionālo parlamentu līmenī šādas rezolūcijas līdz šim pieņēmušas Baltijas valstis un Polija, par to nobalsojusi Čehijas parlamenta apakšpalāta, pirms pāris dienām līdzīgu rezolūciju pieņēma arī NATO Parlamentārā asambleja Briselē. Galvenais rezolūcijas motivējošajā daļā ir Krievijas rīcība Ukrainā, metodiski uzbrūkot civiliem objektiem, taču tajā tiek piesaukta arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” darbība dažādās pasaules valstīs. Tūdaļ jāsaka, ka, līdzīgi kā gadījumā ar NATO Parlamentārās asamblejas lēmumu, arī Eiroparlamenta balsojumam nebūs tūlītēju juridisku seku. Eiropas Savienības kopējā likumdošanā līdz šim nav izstrādāti konkrēti mehānismi iedarbībai uz valstīm, kuras tiek atzītas par terorismu atbalstošām, un savienības sankcijas pret trešajām valstīm ir Eiropadomes kompetencē. Citādi tas ir Savienotajās Valstīs un Kanādā, kur likumdevēja balsojums par terorismu atbalstošas valsts statusu nozīmē konkrētus aizliegumus palīdzības sniegšanai, militārām vajadzībām izmantojamu preču, materiālu un tehnoloģiju eksportam, kā arī attiecīgās valsts kā tādas imunitātei pret kriminālām vai civilām prasībām amerikāņu un kanādiešu tiesās. Pie tam ierobežojumi attiecas ne tikai uz konkrēto terorismu atbalstošo valsti, bet arī uz trešajām valstīm, kuras ar to sadarbojas minētajās jomās. Šādu seku dēļ Savienotās Valstis līdz šim vairījušās piepulcināt Krievijas Federāciju terorismu atbalstošo valstu sarakstam, kurā šobrīd ir Irāna, Kuba, Ziemeļkoreja un Sīrija. Tomēr, kā norāda rezolūciju rosinājusī Eiroparlamenta Konservatīvo un Reformistu frakcija, arī šāda simboliska soļa nozīme nebūtu vērtējama par zemu. Tā veicinās turpmāku sankciju ieviešanu pret agresorvalsti Krieviju, savienības vēl aktīvāku atbalstu Ukrainai un nākotnē kalpos kā vēl viens arguments Kremļa režīma darbību izmeklēšanai un vainīgo sodīšanai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Krievija atstājusi Hersonu, triecieni pret Ukrainu turpinās. G20 vai G19 samits. Aktualitātes analizē Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis majors Jānis Slaidiņš un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Ierakstā uzklausām Krievijas žurnālisti Irinu Tumakovu. Kara novitātes Hersona bija vienīgais Ukrainas apgabala centrs, kuru Krievijai bija izdevies sagrābt pēc iebrukuma Ukrainā februārī, un Hersonas apgabals ir starp tām teritorijām, par kuru aneksiju Krievija paziņoja septembra beigās. Tāpēc diezgan negaidīta bija pēdējās nedēļas notikumu attīstība, kad vispirms 9. novembrī Krievijas armijas vadība paziņoja, ka nolemts Hersonu atstāt, un pēc tam nākamo pāris dienu laikā Krievijas spēku grupējums patiešām strauji pameta ieņemto teritoriju Dņepras rietumu krastā. 11. novembrī Ukrainas spēki iegāja Hersonā, kur viņus ar sajūsmu sveica iedzīvotāji. Trīs dienas vēlāk atbrīvoto pilsētu apmeklēja prezidents Volodimirs Zelenskis, piedaloties svinīgā Ukrainas karoga pacelšanas ceremonijā. Tādējādi nav piepildījušies pieņēmumi, ka Krievijas puse centīsies noturēt Hersonu par katru cenu vai vismaz radīt maksimālus zaudējumus pilsētas atbrīvotājiem. Vēl viens pēdējo dienu spilgts notikums ir privātās militārās kompānijas „Vāgners” kaujinieka, kriminālnoziedznieka Jevgeņija Nužina liktenis. 1999. gadā Nužinam tika piespriesti 28 gadi cietumā par slepkavību un citiem noziegumiem, bet šogad jūlijā viņš tika savervēts „Vāgnera” sastāvā un nosūtīts uz Ukrainu, kur krita gūstā. Pēc tam Nužins sniedza intervijas, kurās apgalvoja, ka jau sākotnēji simpatizējis Ukrainai un vēloties cīnīties tās pusē. 12. novembrī sociālā tīkla „Telegram” kanāls „Pelēkā zona”, kas saistīts ar kompāniju „Vāgners", publiskoja video, kurā redzama iespējama Nužina noslepkavošana, atriebjot dzimtenes un organizācijas nodošanu. Minēto video ironiski komentējis „Vāgnera” īpašnieks Jevgeņijs Prigožins, bilstot, ka „sunim suņa nāve”, respektīvi – Nužins šādi sodīts par nodevību. Par notikušo izskanējušas dažādas versijas, t.sk. pieņēmumi, ka video ir iestudējums un slepkavība patiesībā nav notikusi. Tikām vakar Krievija vērsa pret Ukrainu raķešu un bezpilota lidaparātu triecienu, kas tiek raksturots kā plašākais kopš kara sākuma. Uzbrukuma laikā divas raķetes nokritušas Polijas teritorijā, un Pševodovas ciemā Polijas dienvidaustrumos, dažus kilometrus no robežas ar Ukrainu, gājuši bojā divi cilvēki. Visdrīzāk, tas nav mērķtiecīgs uzbrukums, tomēr Polija paaugstinājusi gatavības līmeni daļā bruņoto spēku un, ļoti iespējams, iedarbinās NATO nolīguma 4. pantu, kas paredz dalībvalstu konsultācijas gadījumā, ja kāda no tām saskata draudus savai teritoriālajai vienotībai, politiskajai neatkarībai vai drošībai. Rietumu lielvalstu līderi, kuri šobrīd pulcējušies G20 formāta samitā Bali salā Indonēzijā, mainījuši dienaskārtību, pulcējoties ārkārtas apspriedei. Krievijas Aizsardzības ministrija jau paziņojusi, ka tās bruņotajiem spēkiem ar notikušo neesot nekāda sakara, un ka uzbrukumu provokatīvos nolūkos veikusi Ukraina. Bali: G20 vai G19? Starptautiskās sadarbības formāts G20 tika iedibināts 1999. Gadā, sākotnēji kā 20 ekonomiski ietekmīgu valstu finanšu ministru neregulāras tikšanās. Tas nozīmīgi aktivizējās 2007. un 2008. gada globālās ekonomiskās krīzes rezultātā, kad, pēc dažu domām, tam bija izšķiroša loma krīzes trieciena mīkstināšanā. Kopš tā laika tas ir ikgadējs valstu galvu forums, kurā pamatā tiek spriests par pasaules ekonomiskās stabilitātes, klimata pārmaiņu un ilgtspējīgas attīstības jautājumiem. No Eiropas formātā piedalās Vācija, Francija, Lielbritānija un Itālija, tāpat Eiropas Savienība kā kolektīvais loceklis un Spānija pastāvīgi uzaicinātā viesa statusā. Pārējo Eirāzijas daļu pārstāv Ķīna, Indija, Japāna, Dienvidkoreja, Indonēzija, Krievija, Turcija un Saūda Arābija; Ziemeļameriku – ASV, Kanāda un Meksika; Dienvidameriku – Brazīlija un Argentīna, pārējās pasaules daļas – Dienvidāfrikas Republika un Austrālija. Šī gada samitu, kas oficiāli sākās 15. novembrī, prezidējošā valsts Indonēzija sarīkojusi tropu kūrortā Bali salā, un, par spīti relaksējošam fonam, tas norit spriedzes pilnā atmosfērā. Drūmu ēnu pār Bali met Krievijas agresija pret Ukrainu un Krievija kā šībrīža pasaules problēma vispār. Neilgi pirms samita sākuma kļuva skaidrs, ka to neapmeklēs Krievijas līderis Vladimirs Putins, kuram tur neizbēgami nāktos piedzīvot negatīvas attieksmes apliecinājumus no vairuma pārējo dalībnieku. Kremļa delegāciju vadīja ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, un tā pameta Indonēziju jau vakar, samitam vēl ritot pilnā sparā. Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzrunājot samita dalībniekus klātienē, uzsvērti lietojis apzīmējumu G19, akcentējot nepieciešamību izraidīt agresorvalsti Krieviju no starptautiskās sabiedrības. Liela vērība Bali tika pievērsta Ķīnas līderim Sji Dziņpinam, kurš klātienē tiekas ar citiem pasaules ietekmīgāko valstu līderiem pēc pandēmijas izraisītās trīs gadu pauzes. Sji tikšanās ar Savienoto Valstu prezidentu Džo Baidenu, kas notika jau samita priekšvakarā pirmdien, ilga trīs stundas, un lai arī neviena no pusēm neslēpa savas pretenzijas, kopumā tā tiek vērtēta kā solis prom no spriedzes abu lielvaru attiecībās. Pēkšņas izmaiņas samita dienaskārtībā ienesa ziņas par Krievijas raķešu trāpījumu Polijas teritorijā. Mainot savu šodienas dienaskārtību uz ārkārtas pārrunām pulcējušies Savienoto Valstu, Kanādas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Lielbritānijas, Spānijas, Nīderlandes, Japānas un Eiropas Savienības vadītāji. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

21. novembrī pulksten 18.00 Latvijas Radio 1. studijā risināsies "ISCM Latvija" un Latvijas Komponistu savienības rīkotā meiteņu kora kompozīciju konkursa fināls, kurā uzstāsies viens no pasaules vadošajiem meiteņu koriem – Rīgas Doma meiteņu koris Tiara diriģentes un mākslinieciskās vadītājas Airas Birziņas vadībā. Šis koncerts būs īpaši pacilājošs, jo koris nesen atgriezies no Spānijas, kur ieguvis pirmo vietu 53. Starptautiskajā Tolosas koru konkursā bērnu koru kategorijā! Fināla koncerta tiešraidi piedāvās Latvijas Radio 3 "Klasika"; videotiešraide būs skatāma šeit, "Klasikas" mājaslapā. Koncertu vadīs "Klasikas" programmu vadītāja Liene Jakovļeva. Bet jau šobrīd "Neatliekamajā sarunā" tiekamies ar diriģenti Airu Birziņu, kā arī koncerta producenti un konkursa iniciatori Annu Veismani. Ilze Medne: Šķiet, ka meiteņu korim "Tiara" konkursu pieredze ir liela un konkursi ir gandrīz vai kora ikdiena. Tā ir? Aira Birziņa: Tā īsti nevar teikt, jo konkursi kā kora ikdiena nevar būt nekad – katrs ir citāds. Un ar kompozīciju konkursu – tādu, kā šis, kas notiks pirmdien – saskarsimies pēc ilgākiem laikiem: ir nācies dziedāt Latvijā dažos kompozīciju konkursos, bet ne starptautiskos. Jaunie skaņdarbi, kas pirmo atskaņojumu piedzīvos mūsu izpildījumā, īsti radīsies tieši koncerta vakarā. Tā mums ir liela atbildība… Arī korim mēģinājumos to mācu un saku, ka mēs runājam komponista valodā, mēs esam starpnieks, kas šo komponista vēstuli aiznes klausītājiem. Tāpēc atbildība pirmatskaņojumā vienmēr ir daudz lielāka nekā citos koncertos. Kā īsti līdz Latvijas Radio pirmajai studijai ir nonācis šis komponistu konkurss, kura rīkošanā piedalās arī Latvijas Komponistu savienība? Anna Veismane: Šajā gadījumā vienlaikus esmu gan radio pārstāve, gan arī ISCM Latvijas sekcijas vadītāja. Tā ir Starptautiskā laikmetīgās mūzikas biedrība, kas pasaulē, galvenokārt Eiropā, nu jau darbojas simt gadu. Ideja par kompozīciju konkursu radās kopā ar vairākām citām dalībvalstīm – kopā ar Šveici, Basku zemi un Igauniju: 2020. gadā sākās pandēmija un lai nebūtu sajūtas, ka viss ir pilnībā apstājies, lai gan komponistiem, gan mūziķiem dotu kādu perspektīvas sajūtu, man radās doma, ka jāveido šāds konkurss. Kad sākām ar ārzemju kolēģiem domāt, kādas būtu koru kategorijas, man uzreiz ienāca prātā koris "Tiara", jo neviena cita valsts neko līdzīgu nevarēja piedāvāt: meiteņu koris nav sieviešu koris – specifika ir pilnīgi cita. Meiteņu kora krāsa pārējo koru konkursu kontekstā man likās īpaša un svarīga. Zinot arī to, cik veiksmīgi latviešu komponisti raksta šajā žanrā – to pierādīja kaut vai "Tiara" jubilejas koncerts šogad jūnijā – likās svarīgi, ka mēs starptautiski paplašinām šo loku: parādām, kāds ir koris "Tiara", un parādām arī to, ka rakstot arī meiteņu korim, var meklēt jaunas krāsas. Kā tas būs izdevies un vai tādas kompozīcijas mēs atradīsim, redzēsim šajā koncertā, jo darbu dzimšana notiks tieši tad. Cik liela atsaucība bija no komponistu puses? Anna Veismane: Kopumā tika iesūtītas 22 dziesmas, kuras pirmajā kārtā izvērtēja žūrija, Aira Birziņa, diriģente, kora mākslinieciskā vadītāja, jo atskaņotājiem ir ļoti liels svars, ļoti liela teikšana, jo galu galā viņiem arī šī mūzika ir jāatskaņo un jāsajūt. Un vēl, protams, divi komponisti, kuri ir ļoti pieredzējuši kora mūzikas rakstīšanā - Ēriks Ešenvalds un Uģis Prauliņš. Un ir atlasītas četras dziesmas, tās ir Nīderlandes komponista Alfrēda Momotenko-Levicka When You ask me, Polijas Zuzannas Kozeja Laus Trinitati (Polija), Sabīna Šmuki Ave Terra (Šveice) un Renāte Stivriņa Ave Maris Stella (Latvija, Polija) Šie komponisti pārstāv dažādu valstu mūzikas tradīcijas. Daļa no šiem komponistiem būs klāt arī koncertā un pirmoreiz dzirdēs un ar satrauktu sirdi klausīsies. Jā, un arī apbalvošana būs koncerta gaitā, jo žūrija būs klāt un izvērtēs, kuri būs godalgotie darbi. Kāds bija darbs žūrijā un kādas bija kopumā šīs 22 dziesmas?  Aira Birziņa: Saņemot 22 partitūras, teikšu godīgi – biju gaidījusi vairāk interesanta un arī vairāk atbilstoša. Nolikumā bija minēts aptuvenais diapazons un balsu dalījums, bet ir vēl ir daudz citu komponentu, kas raksturo katru balss tipu, katru kora sastāvu – gan vecuma īpatnības, gan vokālās meistarības līmeni atbilstoši vienam vai citam vecumam. Un ne tikai. Pirms kādiem gadiem pati sevī pieņēmu lēmumu, ka būšu ļoti godīga, izvēloties repertuāru savam korim gan koncertiem, gan konkursiem – proti, mazāk domāšu, kas varētu patikt citiem, bet vairāk par to, kas patīk man pašai. Jo ar tādām lietām ir vieglāk strādāt un vieglāk arī rast uzticību un paļāvību dziedātājos. Runājot par komponistiem: neesmu pētījusi, cik kurš no viņiem ir jauns vai pieredzējis, bet daudzi skaņdarbi bija tapuši pie datora vai klavierēm – drīzāk  digitālajām, kur notis ātri pierakstās un kur nevar būt nekādu problēmu ar intonēšanu, jauna skaņojuma meklējumiem no viena uz otru akordu, tāpēc daļa skaņdarbu bija par grūtu. Bet tas nav vienīgais iemesls. Reizēm bija grūti uztvert muzikālu dzirkstīti, arī domas skaidrību – kā izvēlētais saturs, virsraksts, teksts tiek atspoguļots ar izteiksmes līdzekļiem. Tā ka bija diezgan sarežģīts pirmās kārtas izvērtēšanas process. Mūsu pirmais balsojums bija ļoti atšķirīgs – bija maz darbu, ko atbalstīja visa žūrija. Bet kā nonācāt pie kopsaucēja? Aira Birziņa: Kad redzējām katra favorītskaņdarbus, diskutējām jau tieši par konkrētiem skaņdarbiem. Ar vairāk vai mazāk argumentiem nu katrs no mums kaut ko minēja par tiem, ko viņš vēlētos virzīt tālāk. (..) Konkursa mērķis ir kas vairāk par ierastās taciņas iešanu – svarīgi ieraudzīt interesantākus elementus, kādas harmonijas vai ritma spēles, kādas mūsdienu tehniku pielietošanas, kaut gan tādu bija ļoti, ļoti maz. (..) Man pašai vienmēr ir interesanti ieraudzīt tādas partitūras, kuras man pašai ir mazliet kā mīkla, kur ir kaut kas jauns izaicinājumam. Arī jubilejas koncertā tādi bija. Ļoti godīgs vērtētājs varētu būt arī pašas meitenes, kuras ir profesionālas dziedātājas. Aira Birziņa: Esmu jautājusi meitenēm, man ir viņu balsojums. Lai gan – dienu no dienas kaut kas pamainās skanējumā: strādājot ar katru skaņdarbu arvien dziļāk un pamatīgāk, esot jau drošākām dziedājumā, rodas arī jaunas atklāsmes par citiem skaņdarbiem, kuri varbūt nav tie pirmie favorīti. Bērnu un pusaudžu vecumā pirmie favorīti biežāk ir tie ātrāk uztveramie skaņdarbi un tie, kuros tas cietais rieksts nav tik ciets… Te minēšu salīdzinājumu saistībā ar mūsu piedalīšanos koru konkursā Tolosā. Arī Spānijā bija kompozīciju konkurss, un obligātā dziesma šajā konkursā bija ļoti, ļoti grūta mīkla. Tas bija ļoti dziļš, nopietns teksts. Man nācās diezgan daudz pūlēties, lai šo tekstu vispār izskaidrotu. Jo kora meiteņu vecums ir no divpadsmit līdz piecpadsmit, bet dziesmas teksts vēsta par būri, kas esmu es pats sev un savam lidojumam, savai brīvībai – kā izlauzties no šī būra? Kā es vēlētos paceltos spārnos un paskatīties no malas uz šo savu iesprostoto cilvēku! Kad pēc koncerta satikām pašu komponistu, viņš bija priecīgs par atskaņojumu, un mēs viņam jautājām – vai jūs to tekstu varētu pats paskaidrot, vai mēs pareizi tulkojām un sapratām? Izrādījās, ka šo tekstu rakstījusi kāda diriģente, kas ir slima ar vēzi. Būdama slima, viņa citādāk skatās uz savu dzīvi, uz sevi: tās ir pieauguša cilvēka domas – arī par nāvi. Laikam intuitīvi to biju nojautusi, jo pēdējā skaņa korim šajā skaņdarbā ir nopūta. Meitenēm gan centos nepieminēt tik ļoti tieši šo teksta skaidrojumu. Vai šādi panākumi un uzdevumi, kurus izdodas pieveikt, spārno arī meitenes? Vai ir sajūta, ka pēc šāda komplicēta darba nekas vairs neliekas par grūtu? Arī šādi četri jaundarbi, kas tagad būs pirmdien jāpievar. Aira Birziņa: Pilnīgi noteikti šādi konkursi ir milzīgs ieguvums, milzīga balva tālākam atspērienam. Jau jubilejas koncerts bija šāds atspēriens. Jaundarbus mācoties pēc atgriešanās no Tolosas, mums bija daudz vieglāk strādāt, bet tas bija arī cita iemesla dēļ, jo koris kā instruments šobrīd ir daudz augstākā sagatavotības pakāpē: konkursam gatavojoties, tika ļoti slīpēts, slīpēts un strādāts. Konkurss gan bija tikai viena daļa no mūsu dziedāšanas, jo Spānijā mums bija arī seši pilnas programmas koncerti – katru dienu bija koncerts, un tāda slodze vēl nav pierasta tik jaunām dziedātājām.  Kā notiks šis koncerts, kas vienlaikus būs konkurss, kāda būs skaņdarbu secība? Anna Veismane: Iesāksim ar konkursa dziesmām, lai žūrija var apdomāt rezultātus. Tad sekos latviešu komponistu darbi, kas rakstīti īpaši korim "Tiara" un atskaņoti 25 gadu jubilejas koncertā. Būs arī laureātu apbalvošana, aicināsim uz sarunu Ēriku Ešenvaldu un Uģi Prauliņu. 

Krievijas izvērstā kara darbība Ukrainā no jauna mudinājusi vēsturniekus stāstīt un skaidrot sabiedrībai arī Krievijas vēsturi. Tam veltīta arī konference Latvijas Kara muzeja un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes rīkotā starptautiskā konference, kurā īpaša uzmanība pievērsta tām Krievijas vēstures lappusēm, kas saistītas ar karu, Krievijas varas interesēm un ekspansiju Eiropā.  Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta vēstures zinātņu doktors, LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Šnē un vēstures doktors, Latvijas Kara muzeja direktores vietnieks pētniecības darbā Juris Ciganovs. Andris Šnē norāda, ka konferences pamatdoma ir pievērst sabiedrības, interesentu un pētnieku uzmanību aspektiem, kas saistīti gan ar šodien aktuālo ģeopolitisko situāciju, gan pagātnes notikumiem. Jautājumiem par to, kādas ir veidojušās attiecības starp Krieviju un kaimiņvalstīm varam izsekot jau kopš viduslaiku sākumposma līdz mūsdienām. Tās lielā mērā bijušas balstītas uz ekspansijas modeli, teritorijas paplašināšanu, ietekmes izvēršanu," norāda Andris Šnē. "Protams, tās valstis, kas ir Krievijas pierobežā, kā Baltijas valstis, kā Somija, Polija, Ukraina, tās noteikti tās visciešāk vēstures gaitā, gan viduslaikos, gan jaunajos laikos, saskārušās un izjutušas Krievijas spiedienu un intereses. Lielā mērā pētnieki, kas piedalās konferencē, pārstāv Krievijas pierobežas telpas reģionu." Pētnieks norāda, ka šobrīd daudz diskutē par Krievijas vēsturi un attiecību modeļiem. Juris Ciganovs skaidro, ka referātu caurviju tematika lielākoties saistīta ar to, ka Krievijas ārpolitika, "lai kā Krievijas valsts sauktos, vai tā ir Maskavija, Krievijas impērija vai Padomju Krievija, Padomju Savienība vai Krievijas Federācija, tā ekspansionistiskā nots šīs valsts ārpolitikā nekur nepazūd. Tā ir bijusi vienmēr". "Diemžēl 20. gadsimts un 19. gadsimts šajā jomā ir bijuši vairāk vai mazāk vienādi. Un, lai cik tas bēdīgi nebūtu, 21. gadsimts nesis tādus pašus vēstījumus, ko neviens negaidīja," atzīst Juris Ciganovs. Vēl joprojām turpinās 24.februārī uzsāktā Krievijas atklātā militārā agresija pret Ukrainas valsti un tautu. Pasaule mūsdienās piedzīvo dramatiskas pārmaiņas un jau piemirstās Aukstā kara tēmas ir atgriezušās Eiropas politikas un sabiedrības dienaskārtībā. Diemžēl karš un agresija pret kaimiņu reģioniem nekad nav pazuduši no Krievijas ārpolitikas instrumentu kopuma. Agresīvas ārpolitikas saknes un agrākie Krievijas ekspansionisma un imperiālisma gadījumi meklējami pat agrīnajos viduslaikos. Lai apspriestu plašākus kontekstus un detalizētu ieskatu dažādu Eiropas valstu un reģionu pieredzē, saskaroties ar Krievijas ekspansiju vai okupācijas varu vēstures gaitā, Latvijas Kara muzejs un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte rīko starptautisku zinātnisku konferenci “Karš, ideoloģija un vara: Krievijas ekspansija Eiropā vēstures gaitā”. Konference notiks 2022.gada 3.un 4.novembrī Rīgā, Latvijas Kara muzejā,Konferencē piedalīsies vēstures eksperti un speciālisti no Latvijas, Igaunijas, Polijas, Somijas un Ukrainas. Darba valodas – latviešu un angļu, konferences gaitā tiks nodrošināts tulkojums. Pulvertorņa vēsture Vēstures avotos Pulvertornis jeb kā senāk to sauca – Smilšu tornis pirmo reizi minēts 1330. gadā, kad rīdzinieki pēc zaudētas kaujas, piekāpjoties Livonijas ordenim , dala ietekmes zonas pilsētā un atdod Smilšu torni. Ēkas pagrabā, kur sākās ieraksts ar Latvijas kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītāju Daini Poziņu, redzamie ķieģeļi atbilst 16.- 17. gs. Laika gaitā tornis cietis vairākos militāros uzbrukumos un vairakkārt ticis pārbūvēts, tāpēc no sākotnējām konstrukcijām te vairs nav ne miņas. Vienīgi vieta palikusi, kur reiz šis tornis sargājis Smilšu vārtus, kas savukārt sargāja pieeju pilsētai pa smilšu ceļu, tagadējo Smilšu ielu. Vairāk par būves vēsturi un to, kas no šodienas informācijas ir mīti un kas patiesība, stāsta Dainis Poziņš. Torņa sienās var redzēt iemūrētas lodes, kas reizumis kļūdaini tiek uzskatītas par oriģinālām Ziemeļu kara lieciniecēm, taču tās ir iebūvētas tornī daudz vēlāk, tāpat arī informācija par tā sauktajiem ložu ķērājiem – vairākus metrus bieziem griestiem artilērijas šāviņu uztveršanai – ir maldīga. Nav arī precīzu ziņu, vai torņa pagrabā ir bijis cietums un moku kambari. Iespējams, bet pārbaudītu ziņu nav. Skatot tālāk torņa vēsturi, nonākam pie 19. Gadsimta nogales, kad diezgan bēdīgā paskatā esošo torni savā pārziņā pārņem vācbaltiešu studentu korporācija „Rubonia”. Studenti būvi atjauno un iekārto te savas konventa telpas. Tīrot torni no gružiem, studenti atklāja te lielā daudzumā baložu mēslus, kas palikuši pāri no iepriekšējiem spārnotajiem torņa iemītniekiem. Jauniešiem šis atradums tolaik nesa labu peļņu. Kopš 1919. gada Pulvertornī atrodas Kara muzejs un kopš tā laika gan ēkas saturs, gan tās veidols glabā nozīmīgu daļu mūsu vēstures. Dainis Poziņš, teic, ka 16. gadsimtā toreizējā Rīgas pilsētas teritorijā bija 25 torņi un šodien tik dažu torņu vietas ir uzminamas vai nelielas atliekas sniedz liecību par tiem, tāpēc Pulvertornis ir rets izņēmums, kas joprojām piesaista cilvēku uzmanību.

Pasauli vakar, 8. septembrī, pāršalca ziņa par Lielbritānijas karalienes Elizabetes II nāvi, ar kuru beidzās viņas vairāk nekā 70 gadus ilgušais valdīšanas posms. Nedēļa Latvijā arī sākās ar starptautiski svarīgu notikumu, proti, ar Valsts prezidenta Egila Levita priekšlikumu ar likumu noteikt Latvijas Pareizticīgās baznīcas neatkarību no Maskavas patriarhāta, kas atbalsta Kremļa režīmu un Krievijas sākto karu Ukrainā. Jau pēc četrām dienām šis likums Saeimā pieņemts galīgajā lasījumā, un Krievijas pareizticīgā baznīca to, protams, nosoda. Ilgāk diskutēts ir jautājums par Valsts aizsardzības dienestu, lēmums par to nu ir pieņemts valdībā, tomēr Saeimas lēmums arī tur būs vajadzīgs. Tikmēr Baltijas valstis un Polija vienojušās ieviest pagaidu ieceļošanas ierobežojumus Krievijas pilsoņiem. Tas ir saistīts ar drošības apsvērumiem, bet nozīmē pilnīgu ieceļošanas liegumu. Par šiem un citiem notikumiem runāsim ar žurnālistiem. Aktualitātes Krustpunktā analizē žurnālisti: Inga Šņore (Latvijas TV), Anastasija Tetarenko (LETA) un Toms Ostrovskis (TVNET GRUPA). Podkāstu aptauja: https://ej.uz/podkastuaptauja/

Pasauli vakar, 8. septembrī, pāršalca ziņa par Lielbritānijas karalienes Elizabetes II nāvi, ar kuru beidzās viņas vairāk nekā 70 gadus ilgušais valdīšanas posms. Nedēļa Latvijā arī sākās ar starptautiski svarīgu notikumu, proti, ar Valsts prezidenta Egila Levita priekšlikumu ar likumu noteikt Latvijas Pareizticīgās baznīcas neatkarību no Maskavas patriarhāta, kas atbalsta Kremļa režīmu un Krievijas sākto karu Ukrainā. Jau pēc četrām dienām šis likums Saeimā pieņemts galīgajā lasījumā, un Krievijas pareizticīgā baznīca to, protams, nosoda. Ilgāk diskutēts ir jautājums par Valsts aizsardzības dienestu, lēmums par to nu ir pieņemts valdībā, tomēr Saeimas lēmums arī tur būs vajadzīgs. Tikmēr Baltijas valstis un Polija vienojušās ieviest pagaidu ieceļošanas ierobežojumus Krievijas pilsoņiem. Tas ir saistīts ar drošības apsvērumiem, bet nozīmē pilnīgu ieceļošanas liegumu. Par šiem un citiem notikumiem runāsim ar žurnālistiem. Aktualitātes Krustpunktā analizē žurnālisti: Inga Šņore (Latvijas TV), Anastasija Tetarenko (LETA) un Toms Ostrovskis (TVNET GRUPA). Podkāstu aptauja: https://ej.uz/podkastuaptauja/

Mēs zinām, ko nozīmē dzelzs priekškars un cīnīsimies, lai nekad atkal tajā nenonāktu! Par to, kāpēc pasaulei ir izšķirīgi palīdzēt Ukrainai, kā vērtēt lielo valstu – Francijas un Vācijas lomu, un, vai Polija ir gatava sevi aizstāvēt – šovakar raidījumā “Pasaules Panorāma” ekskluzīva intervija ar Polijas prezidentu Andžeju Dudu.

Krievijas dabasgāzes gigants “Gazprom”, kas iepriekš jau apturējis gāzes piegādes tādām Eiropas valstīm kā Polija, Bulgārija un Nīderlande, paziņojis par samazinātām piegādēm arī Itālijai un Vācijai. Uz laiku vai pastāvīgi, to vēl nezinām, bet skaidrs, ka pamazām Eiropa virzās un tiek virzīta prom no Krievijas gāzes un vēl daudz straujāk tas notiek ar naftu, un cena par šo ceļu pretī enerģētiskajai neatkarībai no Kremļa ir arvien jauni un jauni inflācijas rekordi. Ar ko vēl jārēķinās, vai diskusijas par atbalstu iedzīvotājiem virzās pareizajās sliedēs un kas tad īsti notiek ar Krievijas ekonomiku – vai arī tur iedzīvotājiem ir satraukums par to, kā samaksāt par pārtiku, apkuri un degvielu? Par to šovakar raidījumā “Šodienas jautājums” sarunājāmies ar Latvijas Bankas ekspertu, Eiropas Ārlietu padomes dalībnieku Andri Strazdu un Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāju Innu Šteinbuku.

Krievija šonedēļ pārtrauca gāzes piegādi Polija un Bulgārijai, jo tās atteicās par to maksāt rubļos. Tagad Eiropas vienotībai ir jauns eksāmens, bet jau līdz šim redzamā vājā vieta nesagādā pārsteigumus – Ungārija apstiprina, ka izmantos rubļus gāzes apmaksai. Tikmēr tepat Latvijā partijas sāk grupēties startam rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās. Aktualitātes Krustpunktā vērtē Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns, aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko un žurnāla "SestDiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne.

Krievija šonedēļ pārtrauca gāzes piegādi Polija un Bulgārijai, jo tās atteicās par to maksāt rubļos. Tagad Eiropas vienotībai ir jauns eksāmens, bet jau līdz šim redzamā vājā vieta nesagādā pārsteigumus – Ungārija apstiprina, ka izmantos rubļus gāzes apmaksai. Tikmēr tepat Latvijā partijas sāk grupēties startam rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās. Aktualitātes Krustpunktā vērtē Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns, aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko un žurnāla "SestDiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne.

"Pirms dažām dienām Polijā viesojās Amerikas prezidents Baidens – viņš teica, ka NATO alianses 5. pants ir svēta lieta, un neviena no NATO valstīm nepaliks bez palīdzības, ja kāds tām uzbruks. Tā ka šajā grūtajā situācijā ir arī gaiši punkti, kur varam redzēt, ka cilvēks cilvēkam ir ne tikai vilks, bet cilvēks cilvēkam ir patiešām arī cilvēks," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" uzsver Polijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Monika Mihališina, kura mūsu valstī dzīvo jau kopš 1998. gada, lieliski runā latviski un silti pasmaida: "Kā vēstniecei varbūt man to nevajadzētu teikt, bet… Latvijā jūtos kā mājās! Šeit esmu pavadījusi pusi no savas profesionālās dzīves." Sarunā ar Moniku Mihališinu sarunājamies par Polijas un Latvijas kopīgo vēsturi, savstarpējo atbalstu neatkarības cīņās 1920. gadā, kad poļu karavīri kopā ar Latvijas nacionālo armiju cīnījās pret lieliniekiem Latvijas teritorijā un tolaik populāro lozungu "Par mūsu un jūsu brīvību", par kopīgo un atšķirīgo mūsu kultūrā un identitātē, kā arī par vitāli svarīgo atbalstu Ukrainai... Inta Zēgnere: Cik ilgi jūsu dzīve īsti ir saistīta ar Latviju, ja jau reiz tik labi runājat latviski? Monika Mihališina: Nezinu, vai sievietei būs pareizi atzīties, cik ilgi... (sirsnīgi smejas) Bet godīgi sakot – jau kopš 1998. gada. Nu jau būs divdesmit četri gadi, pēc gada – divdesmit pieci. Būs iemesls svinēt. Vai tiesa, ka uz Latviju atbraucāt kā uz pilnīgi nezināmu zemi? Jā… Universitāte Polijā mani gribēja aizsūtīt uz lingvistisko institūtu Maskavā, bet tur jau bija aizbraucis kāds cits, tāpēc Polijas Izglītības ministrija vienā dienā nolēma, ka viņi mani virzīs uz Latviju. Atceros to sievieti, kura bija tik laba un mani neatstāja vienu šajā grūtajā situācijā – viņa piezvanīja man un teica, ka varu braukt uz izcilu vietu – Latvijas Kultūras akadēmiju Rīgā, un man ir viena stunda, lai izlemtu... 1998. gadā Polijā vēl nekas nebija zināms par Latviju, izņemot nelielu informāciju – tas bija dzelzs priekškara dēļ. Tā nu mēs paņēmām mana tēva karti, apskatījām, kur ir Rīga, kur Latvija, un nolēmām, ka vispār tas nav tik tālu, un nodomāju, ka tas varētu būt labs izaicinājums – varbūt pat Dieva roka. Un tā arī bija. Kāds priekšstats par Latviju šo gadu laikā jums ir izveidojies? Kādi ir latvieši, atšķirībā no poļiem, vai arī – kas mums ir kopīgs? Kā vēstniecei varbūt man to nevajadzētu teikt, bet… Latvijā jūtos kā mājās. Pusi no savas profesionālās dzīves esmu pavadījusi šeit – ne tikai kā vēstniece. [Savulaik] strādāju arī Varšavas Universitātē, un katru otro, trešo mēnesi viesojos Latvijā un cieši sadarbojos ar latviešu zinātniekiem, un varu pateikt, ka ļoti daudz zinātniskajā jomā esmu iemācījusies tieši no latviešu zinātniekiem. Patiešām, tur tā saikne ir ļoti stipra. Bet, runājot par atšķirībām, es teiktu, ka latvieši ir daudz mierīgāki nekā poļi. Poļiem tomēr ir tāds temperaments... No vienas puses, tas ir labi, bet no otras puses, bieži to nevar pielietot, un domāju, ka [šai ziņā] mēs varam savstarpēji mācīties – gan temperamentu, gan mieru un apmainīties ar tiem kā ar ideju. Bet par kopīgo runājot – tā ir mūsu ļoti, ļoti garā vēsture. Šogad aprit jau 460 gadi kopš mūsu kopīgās kultūras vēstures, jo 1562. gada 5. martā, pateicoties Gothardam Ketleram, kļuvām par vienu valstisku daudznacionālu veidojumu -  Zečpospoļita. Nerunājot par ļoti komplicētiem vēstures faktiem, galvenokārt gribu uzsvērt, ka kopš tā laika mums izveidojusies kopīga vēsture – savijušies mūsu likteņi. Šeit dzīvo poļu minoritāte, kura tagad ir Latvijā un par ko varu teikt tikai labus vārdus, un priecājos, ka arī no Latvijas valsts ir laba attieksme – latvieši novērtē poļu minoritātes solidaritāti ar latviešiem un Latvijas valsti. Dažas no dzimtām šeit dzīvo jau vairāk nekā četrsimt gadu! Arī vēstniecībā mēs daudz ko darām, lai no jauna atklātu vēstures perspektīvu – pirms diviem gadiem izdevām grāmatu "Poļu inflantija", ko savulaik uzrakstījis Gustavs Manteifels. Tagad strādājam vēl pie vienas grāmatas par Rīgas vēsturi – par Latvijas laiku Zečpospoļitas sastāvā, kas četrdesmit gadu garumā bija labākais Rīgai. sakarā ar to, ka bijām viens valstiskais veidojums, vispār nebija nodokļu,  nebija muitas, tirdzniecības apmaiņa bija tik laba, ka tad, kad atnāca zviedri, Rīga negribēja padoties un gaidīja palīdzību, bet diemžēl mums bija problēmas ar robežām un mūsu kopīgā vēsture Rīgā beidzās. Tomēr šī grāmata ir tik interesanta! Ceram, ka tā tiks izdota šogad vai nākamgad.  Kopīgā vēsture jau gan turpinājās, jo 1920. gadā Polija kopā ar latviešiem cīnījās par Latvijas neatkarību. Arī tāds fakts ir. Jā, un tas bija ļoti labs pamats mūsu attiecībām starpkaru laikā – mūsu valstis bija brīvas, un kopīgā asinsizliešana bija gan par Polijas, gan Latvijas neatkarību: drošība Latvijā nozīmēja arī drošību Polijā. Tagad esam droši un vienoti kopā dažādās aliansēs – gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Esam drošāki un stiprāki. Lai gan domāju, ka savu pirmo aliansi mēs uzbūvējām pirms tiem 460 gadiem: Ivans Bargais gaidīja jau pie durvīm… Tāpēc vienmēr saku, ka tā bija pirmā mūsu NATO alianse. (smejas) Tā ka tradīcijas mums ir, un ir ļoti labi, ka nedodam nevienam imperiālistam maisīties mūsu lietās... Piedodiet par tādu izteicienu, bet nu – ceram, ka gan Polijas, gan Baltijas valstu stingrā nostāja attiecībā uz nežēlīgo karu, ko Krievija veic pret Ukrainu, sankcijām un visām citām lietām, un arī humānā palīdzība palīdzēs drīz ieviest mieru Ukrainā. Vairāk un plašāk - ierakstā. Saruna pilnā apjomā drīzumā tiks publicēta portālā lsm.lv!

Iznācis poļu dzejnieka, esejista un atdzejotāja, Nobela prēmijas laureāta Česlava Miloša atdzejas krājums “Dāvana”. Krājums, viens no apjomīgākajiem izdevniecības “Neputns” bilingvālajā dzejas samta sērijā, Ingmāras Balodes sakārtojumā ietver Hermaņa Marģera Majevska, Ulža Bērziņa, Māra Salēja atdzejojumus, rādot Česlava Miloša domu ienākšanu latviešu valodā dažādos Latvijas vēstures posmos. Saruna ar Ingmāru Balodi un Māri Salēju. “Dāvana” – tā dzejniece un atdzejotāja Ingmāra Balode latviskojusi Česlava Miloša, poļu dzejnieka, literatūrkritiķa, valodnieka, Kalifornijas Universitātes slāvu literatūras profesora un Nobela prēmijas laureāta dzejoļa nosaukumu, un šis nosaukums dots arī visam krājumam. Krājumu “Dāvana” noslēdz šis pats dzejolis, taču jau Ulža Bērziņa atdzejojumā un ar nosaukumu “Balva”. Kas ir tas būtiskākais, kas raksturotu Česlava Miloša personību, kas par viņu jāpasaka vispirms? Šķiet, viņš ir laika liecinieks. Savā 93 gadus ilgušajā mūžā, kas aizsākās vēl pirms Pirmā pasaules kara un noslēdzās jau šajā tūkstošgadē, viņš ir spējis būt laikabiedrs neskaitāmām paaudzēm, laika griežiem, vēstures notikumiem. Ingmāra Balode atsūta youtube ņemto video, kurā Česlavs Milošs lasa dzejoli “Dāvana”, un piebilst, ka viņai patīk klausīties Miloša poļu valodā, kas pat pēc ASV, Bērklijas universitātē pavadītajiem vairāk nekā divdesmit gadiem, saglabājusi īpatnu, lietuvisku akcentu. Arī šādā veidā viņš ir drusku mūsējais. Dzimis 1911. gadā, Lietuvas Šeteņā, beidzis Viļņas universitāti, un tieši šajā laikā veidojies kā dzejnieks, arī darbojoties dzejnieku grupā “Žagari”. Studiju gados Viļņā Česlavs Milošs bija sabiedriski aktīvs, jau krietni vēlāk – 1953. gadā tapušā darba “Sagūstītais prāts” ievadā, viņš skaidros, ka spēju rakstīt esejas viņš trenējis tieši šajā dzīves periodā, iesaistoties polemikā un strīdos. Viņa atpazīstamības un nostājas dēļ, likumsakarīgi jaunā pēckara komunistiskā Polija steidzās Milošu iesaistīt diplomātiskajā dienestā, Milošs paguva pabūt gan Vašingtonā, gan Parīzē, līdz 1951.gadā lūdz politisko patvērumu. “Sagūstītais prāts”, grāmata, kas Ulža Bērziņa tulkojumā 1998. gadā iznākusi arī latviski, padarīja Milošu plaši pazīstamu Rietumos, bet nodrošināja viņa darbu nonākšanu aizliegto sarakstā dzimtenē. Česlava Miloša atgriešanās mūža nogalē Polijā, Krakovā, ir arī simbolisks solis, apliecinoša daļa no viņa dzīves un rakstītā dramaturģijas. Česlava Miloša runa, saņemot Nobela prēmiju, ir tulkota latviski, publicēta žurnālā “Grāmata”, pārpublicēta un joprojām atrodama interneta žurnālā „Satori”. “Mūsu gadsimts – 20. – tuvojas beigām, un man nav drosmes to nolādēt, jo tas ir bijis arī ticības un cerību gadsimts. Notiek lielas pārmaiņas, kas liek sevi just un izraisa vispārēju izbrīnu, bet mēs visu to nespējam apzināties, jo esam daļa no visa tā. Bet pārmaiņas turpinās – pretēji prognozēm par to īslaicīgumu, un liekas, ka, neraugoties uz šausmu un nedrošības izjūtām, mūsu laiks tiks vērtēts kā neizbēgama dzemdību sāpju fāze, cilvēcei pārkāpjot jaunas apziņas slieksni.” Un vēl “Jo visi, kas esam šeit, – gan runātājs, gan klausītāji – neesam nekas cits kā ķēdes locekļi starp pagātni un nākotni.” ‘Dzimtā Eiropa”, Česlava Miloša prozas grāmata Māra Salēja tulkojumā iznāca 2011. gadā. Un kaut kādā veidā šo grāmatu gribas salīdzināt ar kinozinātnieces Valentīnas Freimanes atmiņu stāstu grāmatā „Ardievu, Atlantīda!”. Salīdzināt tāpēc, ka tā ir liecība par zudušo pasauli, zudušu dzīves veidu – Eiropu pirms Pirmā pasaules kara.  Pirms Pirmā pasaules kara, būtiska izglītības daļa bija valodu apgūšana. Česlavs Milošs pārvaldīja, poļu, lietuviešu, krievu, angļu, franču. Česlava Miloša bilinguālais dzejas krājums “Dāvana”. Dāvana sarunāties ar personību, kuras teiktais pamanījies cauraust arī šo laiku.

  Pēc gandrīz gada cietumā Lemberga lietu sāk skatīt otrā instance; viņš tiesai piesaka noraidījumu Zelenskis paziņo par plāniem Ukrainas armijas stiprināšanai Lielbritānija, Polija un Ukraina gatavo trīspusēju drošības paktu Medijiem Krievijā likts dzēst ar Navaļniju saistītu saturu Valstis cita pēc citas mīkstina vai pilnībā atceļ Covid dēļ noteiktos ierobežojumus

Vai atgriežamies pie aukstā kara pretstāves starp Rietumiem un Austrumiem? Krievija ir pieprasījusi rakstiskas garantijas, ka valstīs tās tuvumā, tai skaitā Latvijā, NATO neizvietos ieročus, kuri varētu dot triecienu Krievijai. Maskava vēlas saglabāt savu ietekmes sfēru valstīs ap sevi, cenšoties piespiest Rietumus pakļauties diktātam ar ieroču žvadzināšana pie Ukrainas robežas. Bet ne jau tikai Krievija rada bažas. Arvien lielāku spriedzi raisa Ķīnā ar savu pieaugošo ietekmi. Izskatās, ka šī valsts politiku spēj īstenot slēptāk, bet varbūt arī sekmīgāk nekā Krievija. Tā vispirms atbalstu cenšas nodrošināt ekonomiski atsevišķās valstīs, pat kontinentos, aktīvi investējot un šādā veidā padarot virkni valstu atkarīgas no savām investīcijām. Un, par Ķīnu runājot, atsevišķi uzmanība jāpievērš mūsu kaimiņiem lietuviešiem, kuri uzdrīkstējušies izaicināt lielvalstī, attīstot attiecības ar Taivānu. Tas ir sadusmojis Pekinu, un konflikts starp Lietuvu un Ķīnu ar katru nedēļu padziļinās, faktiski izvēršoties nu jau diplomātiskā un ekonomiskā kara līmenī. Aktualitātes komentē Ārpolitikas institūta Āzijas programmas vadītāja Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Ierakstā uzklausām Lietuvas Nacionālā radio un televīzijas ārzemju korespondents Lukasu Kivitu. Viļņa met izaicinājumu Pekinai Vakar, 15. decembrī, izplatījās ziņa, ka līdz šim Ķīnā akreditētie Lietuvas diplomāti pametuši Pekinu un atgriezušies dzimtenē. Kā paziņojusi Lietuvas valdība, tās pārstāvniecība Ķīnā pagaidām darbosies attālināti. Šāda notikumu attīstība sekojusi Ķīnas ārlietu resora prasībai, lai Lietuvas diplomāti nodod tam savus personas dokumentus pārreģistrācijai, kas saistīts ar pagājušā mēnesī Pekinas veikto Lietuvas diplomātiskās misijas statusa pazemināšanu no vēstniecības uz pastāvīgo pārstāvniecību. Lietuvas ārlietu resoram radušās aizdomas, ka šādā veidā tās pārstāvjiem varētu tikt atņemta diplomātiskā imunitāte, tādējādi viņu drošība un neaizskaramība Ķīnā vairs nebūtu garantēta, tāpēc pieņemts lēmums par misijas darbinieku aizbraukšanu no Ķīnas. Šis ir jaunākais etaps Viļņas un Pekinas pretstāvē, kas sākās augustā pēc tam, kad Lietuva atļāva Taivānai atvērt Viļņā savu misiju, pie tam iekļaujot tās nosaukumā apzīmējumu „Taivāna”. Kā zināms, Ķīnas Tautas republika kategoriski iebilst pret jebkādu oficiālu nekomunistiskās Ķīnas Republikas Taivānā starptautisku atzīšanu. Vairumā valstu, kur darbojas Taivānas pārstāvniecības, kurām „de facto” ir diplomātisko misiju statuss, tās tiek dēvētas par kultūras un ekonomiskajām misijām, pie tam nosaukumā lietojot nevis Taivānas, bet gan tās galvaspilsētas Taipejas vārdu. Lietuvas atļaušanās atkāpties no šīs pieejas izraisījusi paredzamu Pekinas reakciju, ne vien faktiski saraujot diplomātiskās attiecības, bet arī dzēšot Lietuvu no Ķīnas preču izcelsmes valstu reģistriem, tādējādi liedzot jebkādu importu no mūsu kaimiņvalsts. Atbalstu Lietuvai jau paudušas Amerikas Savienotās Valstis, Polija un arī vairāki Eiropas Savienības pārstāvji, norādot, ka šāda vēršanās pret vienu no dalībvalstīm uzlūkojama par vēršanos pret visu savienību. Ķīnas globālais tvēriens Ķīna pēdējo divu desmitgažu laikā triecientempā kļuvusi par vienu no ietekmīgākajiem globālajiem investoriem. Pekinas valdības kontrolētais starptautiskais resurss „Global Times” jau pagājušā gada septembrī ziņoja, ka Ķīnas tiešās ārvalstu investīcijas pārsniegušas divus ar pusi triljonus ASV dolāru, un Ķīna pirmoreiz vēsturē ieņēmusi pirmo vietu pasaulē. Pat ja totalitārās valdības medijs šai ziņā nedaudz piepušķo ainu, nepārprotami ir tas, ka Ķīnas globālās ekonomiskās ietekmes faktors ir ļoti pamanāms. Pie tam nevar nerēķināties ar Ķīnas investīciju politikas īpatnībām. Pirmkārt, šo investīciju struktūrā daudz lielāku vietu nekā citu starptautisko investīciju gadījumā ieņem valsts uzņēmumu investīcijas. Saskaņā ar neatkarīgās izpētes grupas „Rhodium Group” datiem, 2016. gadā, kad Ķīnas ārējo investīciju apjoms Eiropā sasniedza maksimumu, proti – apmēram 44 miljardus dolāru, nepilnu trešdaļu no šī apjoma veidoja valsts uzņēmumu ieguldījumi. Saprotams, ka investīcijas, kas tieši saistītas ar totalitāru varu, raisa bažas. Līdztekus Ķīnas tiešajām ārvalstu investīcijām otrs jaunās globālās lielvaras ekonomiskās ietekmes instruments ir divpusējie sadarbības projekti, kas pamatā saistīti ar dažāda veida transporta infrastruktūras attīstību. Ja tiešās investīcijas pamatā nonāk attīstītajās valstīs – ASV, Eiropas Savienībā un Lielbritānijā, arī Krievijā; tad divpusējo sadarbību Ķīna pamatā izvērš mazāk attīstītajos pasaules reģionos, sevišķi jau Dienvidaustrumāzijā un Āfrikā. Šai sakarā parasti tiek piesaukts Ķīnas valdības attīstītais „Jostas un ceļa” projekts, kas aptver ļoti plašu ģeogrāfisko zonu. Tiesa gan, šobrīd Ķīnas ekonomiskā invāzija izskatās daudz pieticīgāka nekā pirms dažiem gadiem. Tā 2020. gadā Ķīnas tiešo investīciju apjoms Eiropā nokrities apmēram četrkārt pret 2016. gada rekordiem, sasniedzot desmit gadu laikā zemāko atzīmi. Arī Ķīnas sadarbības projekti Āfrikā ne visur attīstās spīdoši, vietējām valdības un tiesu institūcijām atklājot šais projektos necaurskatāmas un grūti kontrolējamas darbības no ķīniešu partneru puses. Tiek ziņots ka pagājušā gadā apjomīgi projekti pārtraukti Kenijā un Ganā, tiek apsvērta vairāk nekā 6 miljardus vērta projekta pārtraukšana Kongo Demokrātiskajā republikā. Vai Aukstais karš 2.0? Pēdējā laikā, komentējot Krievijas un rietumvalstu attiecības arvien biežāk tiek pieminēts aukstā kara jēdziens. Kā zināms, aukstais karš 20. gs. otrajā pusē bija vairākas desmitgades ilga pastāvīga pretstāves situācija starp toreizējo Padomju Savienību un tās satelītvalstīm no vienas un Rietumu jeb Brīvās pasaules valstīm, ar ASV priekšgalā, no otras puses. Šai situācijai bija raksturīga bruņošanās sacensība, t.sk. masu iznīcināšanas ieroču jomā, pasaules sadalīšana ietekmes sfērās, abu lielvaru netieša klātbūtne lokālos konfliktos un divu atšķirīgu un diezgan izolētu ekonomisko sfēru veidošana. Padomju Savienības un visas padomju sistēmas sabrukums pagājušā gadsimta 80. gados tiek pamatoti uzlūkots kā PSRS zaudējums Aukstajā karā. Protams, tieša Aukstā kara situācijas atkārtošanās mūsdienās nav iedomājama, taču notikumi tieši pēdējās nedēļās liek to atcerēties. Vispirms jau tie ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina prasījumi garantēt NATO tālāku nepaplašināšanos austrumu virzienā, atsakoties no Ukrainai un Gruzijai savulaik dotā solījuma, ka šīs valstis nākotnē varēs pievienoties blokam. Šādu garantiju iespējamību jau noraidījušās kā Savienotās Valstis, tā NATO, paziņojot, ka bloka un kādas potenciālās dalībvalsts attiecības noteiks tikai bloka locekļu lēmumi, nevis kādas trešās valsts diktēti noteikumi. Krievijas prezidenta Putina un Savienoto Valstu prezidenta Baidena videokonferencei pagājušonedēļ sekoja vakar notikusī līdzīgā tiešsaistes saziņa starp Putinu un Ķīnas Tautas republikas līderi Sji Dzjiņpinu. Tikusi apspriesta savstarpējā sadarbība, kā arī, Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova vārdiem runājot, „Savienoto Valstu un NATO agresīvā retorika”. Kā zināms, arī rietumvalstu attiecības ar Ķīnu pēdējā laikā ir manāmi saasinājušās, biežāk izskanot kritikai par cilvēktiesību situāciju Ķīnā, sevišķi uiguru minoritātes stāvokli, kā arī militārā spēka demonstrējumiem Taivānas virzienā. Tāpat gan Maskava, gan Pekina ar sarkasmu un nepatiku reaģējusi uz prezidenta Baidena īstenoto t.s. Samita demokrātijai ideju. 9. un 10. decembrī notikušajā videokonferencē ar Savienoto Valstu prezidentu piedalījās 111 valstu vadītāji, un ne Ķīna, ne Krievija nebija starp aicinātajiem. Sagatavoja Eduards Liniņš

Polija gatavojas masveidīgam migrantu mēģinājumam iekļūt valstī Latvijā vēl 765 Covid-19 gadījumi Šogad pieaugusi malu-zvejnieku aktivitāte

Pirmdienas rītā interneta vietnēs parādījās satraucoši skati no Baltkrievijas, kur simtiem, pēc tam jau arī tūkstošiem migrantu, īpaši ekipētu vīru apsargāti, pulcējās pie Baltkrievijas un Polijas robežas. Kļuva skaidrs, ka tā ir organizēta īpaša operācija, lai šturmētu robežu. Otrpus žogam savu armiju nekavējoties arī mobilizēja Polija, un tad jau arī ekrānos varēja redzēt tos dramatiskos skatus gan ar migrantu pūļiem, gan īpašiem provokatoriem, kas centās izjaukt un dzeloņstiepļu pinumus. Notikumi likuši visiem reaģēt, ir ļoti daudz ziņu ap šo, tikmēr, domājot par mūsu pašu robežu ar Baltkrieviju, sajūtas ir tikpat trauksmainas, lai neteiktu vairāk. Mums nav pat dzeloņstieples. Amatpersonas, protams, saka, ka viss tiek kontrolēts un būs labi. Bet ko tas nozīmē, spekulāciju netrūkst. Vai Latvijā esam gatavi atvairīt iespējamo robežu šturmēšanu, kas notiek un kāda būs rīcība, ja kādu rītu saņemam ziņu, ka autobusi kolonnas ar tūkstošiem migrantu ir ieradušās uz Latvijas - Baltkrievijas robežas, Krustpunktā diskutē aizsardzības ministrs Artis Pabriks, iekšlietu ministre Marija Golubeva, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs un Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete.

Spriedze pie Polijas robežas ar Baltkrieviju tikai pieaug, no Minskas tiek savests arvien vairāk migrantu cerībā, ka viņiem izdosies pārraut Polijas robežsargu un armijas pretestību, lai šādi radīt Eiropā vēl vienu migrācijas krīzi. Šis ir kļuvis izaicinājums ne tikai Polijai, bet visai Eiropas Savienībai.  Daudz ļaužu šajās dienās vērojami arī Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi ielās, tur pulcējas kādreizējā prezidenta Mihaila Saakašvili atbalstītāji. Saakašvili atrodas apcietinājumā un ir pieteicis badastreiku, viņš un viņa domubiedri uzskata, ka valdošā vara izrēķinās ar savu politisko pretinieku. Tomēr tādu ļoti plašu atbalstu bijušais prezidents savā dzimtenē nebauda.  Apkopojam arī tās ziņas, kas turpināja nedēļas gaitā pienāk no Glāzgovas, kurš noslēdzas ANO klimata konference. Kādi ir secinājumi, kā vērtēt Glāzgovā panākto, cik tad reāli pasaulē izdosies nobremzēt globālo sasilšanu? Aktualitātes vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas Studiju fakultātes dekāns, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Beāte Livdanska, Latvijas jauniešu delegāte Apvienoto Nāciju Organizācijā Natālija Knipše un mākslinieks Voldemārs Johansons. Lukašenko hibrīdagresijas jaunā fāze Baltkrievijas diktatora Lukašenko režīms acīmredzami mainījis savu taktiku kopš jūlija piekoptajā hibrīdagresijā pret Eiropas Savienību, kurā kā ierocis tiek izmantoti migranti no Āzijas un Āfrikas valstīm. Pirmdien, 8. novembrī, Polijas robežu ar Baltkrieviju netālu no Kuznicas pilsētiņas valsts ziemeļaustrumos sasniedza apmēram tūkstoti liela migrantu kolona, kuru pavadīja un virzīja Baltkrievijas spēka struktūru pārstāvji. Kolonas sastāvā pamatā ir vīrieši spēka gados, taču ir arī sievietes un bērni. Notika pirmais mēģinājums masveidā ielauzties Polijas teritorijā, nojaucot aizsprostus un žogus, kam potenciālie robežpārkāpēji izmantoja knaibles, lāpstas un mežā sadabūtus koku stumbrus. Polijas robežsardzes, policijas un armijas personāls šos mēģinājumus novērsa, laižot darbā asaru gāzi. Migrantu pūlis skandēja „Vācija, Vācija!”, tā apzīmējot savas kustības iecerēto galamērķi. Tagad migrantu masa izvietojusies zem klajas debess robežas Baltkrievijas pusē, un, pēc raidsabiedrības BBC sniegtajām ziņām, to skaits šai rajonā varētu būt lēšams uz četriem tūkstošiem. Pagājušajās dienās notikuši mēģinājumi izlauzties cauri robežai mazākās grupās, kā arī vairāki simti atsevišķu nelikumīgu robežas šķērsošanas mēģinājumu, daži no kuriem bijuši veiksmīgi. Par to liecina dažādu mediju sagatavotie materiāli, žurnālistiem, saziņā ar humānās palīdzības aktīvistiem, uzmeklējot Polijā jau iekļuvušos migrantus. Saskaņā ar viņu stāstīto, Baltkrievijā viņi nonākuši ar ceļojumu aģentūru starpniecību, samaksājot vairākus tūkstošus dolāru, bet pēc tam baltkrievu spēka struktūru nogādāti uz robežu. Pie tam baltkrievu drošībnieki viņiem daudzos gadījumos atņēmuši dokumentus un mobilā telefona pieslēguma viedkartes. Tā nu šie cilvēki nonākuši neapskaužamā situācijā pierobežas zonā, bez garantētas pārtikas, medicīniskās palīdzības un pajumtes, gaisa temperatūrai naktīs noslīdot zem nulles atzīmes. Atsevišķas starptautiskās cilvēktiesību organizācijas un mediji kritizējuši Polijas politiku, neielaižot migrantus savā teritorijā un liedzot piekļuvi robežai palīdzības organizācijām un mediju pārstāvjiem. Tikmēr Eiropas Savienības institūciju un arī dalībvalstu valdību pārstāvji pauž atbalstu Polijas pūliņiem aizsargāt savienības ārējo robežu, asi kritizē Baltkrievijas režīma rīcību un sola jaunas pret Minsku vērstas sankcijas. Tiekot apsvērta iespēja arī pakļaut sankcijām aviokompānijas, kuras nogādā migrantus Baltkrievijā. Vācijas kanclere Angela Merkele vakar, 10. novembrī, apspriedusi radušos situāciju telefonsarunā ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, taču maz ticams, ka šīm pārrunām būs kādi tūlītēji rezultāti. Saakašvili visaugstākā likme Politologs Mihails Saakašvili bija Gruzijas Republikas prezidents no 2004. līdz 2013. gadam. Tas bija laiks pēc t.s. „Rožu revolūcijas” 2003. gadā, kas bija iezīmīgs ar aktīvām reformām, mēģinot tuvināt Gruziju rietumu demokrātijām kā ārpolitiski, tā tiesiskuma un valsts pārvaldes standartu ziņā. Šai laikā Gruzija piedzīvoja arī Krievijas militāro agresiju 2008. gadā, kad Kremlis iejaucās ilgi gruzdošajos konfliktos ar Gruzijas separātiskajiem reģioniem Abhāziju un Dienvidosetiju. Pēc otrā prezidentūras termiņa beigām Mihails Saakašvili pameta dzimteni un 2014. gadā iesaistījās Ukrainas politikā, kļūstot par t.s. Eiromaidana atbalstītāju un pēc šiem notikumiem ievēlētā prezidenta Petro Porošenko līdzgaitnieku. Pēc pāris gadiem abu attiecības gan samaitājās, Saakašvili pat tika atņemta Ukrainas pilsonība, un viņš tika izraidīts no valsts, taču pēc prezidenta Volodimira Zelenska nākšanas pie varas atgriezās un kļuva par Ukrainas Nacionālās reformu padomes vadītāju. Tikām Gruzijā, kur Saakašvili dibinātā partija Apvienotā Nacionālā kustība kopš 2012. gada ir lielākais opozīcijas spēks, pret viņu tika uzsākta krimināllieta, un 2018. gadā viņš tika atzīts par vainīgu dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā un uzbrukuma organizēšanā Gruzijas parlamenta deputātam Valērijam Gelašvili, aizmuguriski piespriežot eksprezidentam sešus gadus ieslodzījuma. Daudzu ieskatā šis ir politiski motivēts spriedums – pie varas esošās partijas „Gruzijas sapnis” mēģinājums neitralizēt spēcīgu opozicionāru. Neskatoties uz to, 1. oktobrī, Gruzijas vietvaru vēlēšanu priekšvakarā, Saakašvili atgriezās Gruzijā, kur tika nekavējoties arestēts. Kopš tā laika viņš atrodas cietumā, un, kā paziņojuši varas pārstāvji, netikšot atbrīvots līdz piespriestā termiņa beigām. Tūlīt pēc ieslodzīšanas Saakašvili uzsāka badastreiku, un pirmdien tika pārvietots uz cietuma slimnīcu. Kā izteikusies eksprezidenta partnere, Ukrainas parlamenta deputāte Jeļizaveta Jasjko, cietuma slimnīca esot Saakašvili dzīvībai visbīstamākā vieta. Kopš eksprezidenta aresta Tbilisi notiek pastāvīgas viņa atbalstītāju protesta akcijas. Kas attiecas uz 2. oktobra vietvaru vēlēšanām, valdošā partija „Gruzijas sapnis” tajās guva pārliecinošus panākumus. Organizācija „Transparency International” gan norādījusi, ka, novērojot vēlēšanas, konstatēti apmēram 150 dažādas nopietnības pakāpes pārkāpumi. Glāzgovā gūtais un neiegūtais Rīt, 12. novembrī, noslēgsies teju divas nedēļas ilgusī Apvienoto Nāciju Klimata pārmaiņu konference Glāzgovā. Iesākts ar daudzu valstu galvu uzstāšanos, starptautisko organizāciju pārstāvju un vides aktīvistu uzrunām, samits turpinājās pārrunu un dokumentu izstrādes procesā. Vakar tika publiskots konferences gala dokumenta – vienošanās – teksta uzmetums, kura saturā ietverti vairāki vides politikas attīstības aspekti. Paredzams, ka dokumentā tiks ietverta valstu apņemšanās izvirzīt ambiciozākus oglekli saturošo izmešu samazināšanas plānus līdz nākamā gada beigām un palielināt kopēju finansējumu negatīvu klimata pārmaiņu mazināšanai virs 100 miljardiem dolāru gadā. Vairāk nekā 100 valstis, kuru teritorijā atrodas apmēram 85% pasaules mežu, apņēmušās līdz 2030. gadam izbeigt mežu platību sarukšanu. Tāpat vairāk nekā 100 valstis apņēmušās šai pašā termiņā samazināt metāna izmešu apjomu par 30%. Vairāk nekā 40 valstis apņēmušās pakāpeniski atteikties no akmeņogļu ieguves, tai skaitā arī tādi nozīmīgi šīs nozares spēlētāji kā Polija, Čīle un Vjetnama. Vairāk nekā 450 finanšu organizācijas, kuras kopā kontrolē apmēram 130 triljonus dolāru, piekritušas pārtraukt fosilā kurināmā ieguves un izmantošanas finansēšanu, pārorientējot kapitālieguldījumus uz videi draudzīgākām enerģētikas tehnoloģijām. Tomēr tiek atzīmēts, ka paredzamajā dokumentā joprojām iztrūkst tādi būtiski globālās klimata politikas aspekti kā paredzamais finansējums klimata mērķu sasniegšanai periodam no 2025. līdz 2030. gadam, atbalsts klimata pārmaiņu visvairāk skartajām pasaules valstīm un unificēts mehānisms, kādā valstis ziņos par panākto progresu. Runājot par fosilā kurināmā izmantošanas mazināšanu, plānotais nolīgums pagaidām skar tikai pašu problemātiskāko tā veidu – akmeņogles, nepievēršoties naftai un gāzei. Tāpat katrā vienošanās sadaļā iztrūkst vairāku nozīmīgu valstu. Ķīna pagaidām nav pievienojusies nolīgumam metāna izmešu un akmeņogļu sadaļās, Krievija – metāna izmešu sadaļā; Indija, Austrālija un Savienotās Valstis – akmeņogļu sadaļā. Indonēzija, kas ir viena no lielākajām mežu izcirtējām pasaulē, kaut pievienojusies sadaļai par mežu saudzēšanu, nodēvējusi šo nolīgumu par netaisnīgu, tā veicinot bažas par valsts gatavību izpildīt apņemšanās. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Raidījumā Zināmais nezināmajā bieži runājam par piesārņojumu dažādos aspektos. Taču ir kāds piesārņojuma veids, kas saskarsmē rada ļoti postošas sekas cilvēkiem un dzīvajai dabai. Tas ir radioaktīvais piesārņojums. Zinātnieki Latvijā strādā pie veida, kā šo piesārņojumu efektīvāk likvidēt un kā no tā pasargāt cilvēkus. Radioaktīvos atkritumus varētu uzglabāt efektīvāk, otrreizēji lietojot cigarešu izsmēķos izmantotos filtrus. Kā tas notiktu un kā šobrīd uzglabā cilvēkam un dabai tik bīstamos atkritumus, skaidro Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes docents, Ķīmiskās fizikas institūta vadošais eksperts Ingars Reinholds. "Ideja ir samērā netradicionāla. Lai radioaktīvo ūdeni saistītu, kas parasti tiek sacementēts un glabāts radioaktīvo atkritumu glabātavās, viens no variantiem, kā mēs varam samazināt šo atkritumu daudzumu, ir sakoncentrējot. Lai mēs varētu sakoncentrēt, ir nepieciešams kāds sorbents," par pētījumu stāsta Ingars Reinholds. "Ideja par cigarešu filtriem radās ilgā priekšizpētes gaitā sadarbībā ar dažādām organizācijām, strādājot pie pētījumiem saistībā ar cigarešu filtriem. Tie satur celulozes acetātu un viens izsmēķis, nonākot ūdens vidē, faktiski rada piesārņojumu 7,5 litriem ūdens." Priekšizpētes projektā zinātnieki pētīja mikroplastmasas veidošanos un uzkrāšanos, kurā secināja, ka atkritumos pēc tam, kad veidojās sadalīšanās produkti šķidrā formā, netika atklāts celulozes acetāts. Ņemot vērā, ka cigarešu filtri ir tik lielā daudzumā atkritumos, tālāk no tā attīstījās ideja un tika izstrādāta tehnoloģija, kā cigarešu filtrus var noārdīt. Kas ikdienā bojā mūsu plaušu veselību? Vēl pirms Covid-19 pandēmijas aktuāli bija vides faktori, kas bojā cilvēka plaušu veselību. Tie nekur arī nepazudīs, kad pandēmija būs beigusies. Apzinoties, ka šie faktori sagrauj cilvēka plaušas un mazina to spēju pretoties vīrusa infekcijām, ir svarīgi atgādināt par vides ietekmi uz cilvēka veselību. Gaisa piesārņojums ir starp TOP 6 biežākajiem slepkavām pasaulē – par šādu statistiku ikdienā droši vien ne katrs no mums būs aizdomājies, bet sarunā ar Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta vadītāju, profesoru Ivaru Vanadziņu tas iezīmējas kā būtisks atskaites punkts. Piemēram, ir zināms, ka Dienvidaustrumāzijā cilvēki vidēji dzīvo par 30-36 mēnešiem mazāk tieši sliktās gaisa kvalitātes dēļ. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas pieņemto iedalījumu varam runāt par infekcioziem un neinfekcioziem plaušu piesārņotājiem. To, kas ir infekciozie, mēs skaidri pieredzam jau gandrīz divu gadu garumā – tas ir koronavīruss, tās var būt arī baktērijas un jau sen zināmā saslimšana ar tuberkulozi. Savukārt neinfekciozie ietver ķīmiskos piesārņotājus un starojumus – gan dabīgos, gan jonizējošos, bet par tiem mēs Latvijā varam īpaši nesatraukties. Līdz ar to mēs nonākam pie ķīmiskajiem piesārņotājiem, par ko arī pie mums būtu daudz vairāk jārunā un jāsatraucas, un par to plašāk stāsta Ivars Vanadziņš. Gan transports, gan apkure ir būtisks avots putekļiem – cietajām daļiņām. Kvēpi jeb sīkās sodrēju daļiņas atrodamas izplūdes gāzēs. Tāpat ikdienā droši vien reti būsim aizdomājušies, kur paliek riepas pēc, piemēram, divām sezonām? Bet, ja mēs ar plaukstu pasmeltu sauju gaisa, tad plaukstā nonāktu cietās daļiņas arī no nobrauktajām riepām. Apkurē cietās daļiņas ir dūmi, un mājokļos skursteņiem speciālu filtru nav. Tas, kas tiek sadedzināts nepareizā temperatūrā, nonāk ārvidē. Cietās daļiņas veidojas arī no izsmēķiem. Tāpat no visiem trim pieminētajiem - transporta, apkures, izsmēķiem – nāk kancerogēni savienojumi, taču ne visi cilvēki ar tiem saskarsies, piemēram, būšanai smēķētāju vai nesmēķētāju vidē būs svarīga loma. Saskaņā ar Eiropas ekspertu uzskatiem gaisa kvalitātes dēļ gadā tiek zaudēti 1700 cilvēku priekšlaicīgi, un tas pat ir vairāk nekā bojāgājušo skaits uz ceļa 2020. gadā. Pašlaik pasaules uzmanība pievērsta ANO Klimata konferencei Glāzgovā, Skotijā, un, no vienas puses, Latvija nav tāds industriālais reģions kā Ķīna, Polija vai Itālijas ziemeļu daļa, turklāt gaisa kvalitāte ārpus galvaspilsētas daudzviet Latvijā ir laba, bet, no otras puses, kā redzams, arī mums dati ne visā spēlē par labu. Kā sarunā norāda Ivars Vanadziņš, tad veca ķeblīša sadedzināšana laukos būtiski kaut ko uzreiz nemainīs, taču summāri mēs esam daļa no pasaules, un galu galā arī ķeblītis kaut ko ietekmēs. Profesoram tālāk vaicāju, kuri piesārņotāji tad visvairāk grauj mūsu plaušu veselību. Visļaunākās ir kancerogēnās vielas, otra lieta – putekļi.

Polijas attiecības ar Eiropas Savienību. Čehijas prezidents atzīts par rīcībnespējīgu. Krievija apturējusi pārstāvniecības NATO darbību. Aktualitātes vērtē Latvijas Universitātes  un Rīgas Juridiskās augstskolas pasniedzējs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un Latvijas vēstnieks NATO Edgars Skuja. Lienošais "Poleksits" Polijas Konstitucionālā tribunāla 7. oktobra lēmums, kurā Eiropas Savienības līguma 1. un 19. pants atzīti par neatbilstošiem Polijas Republikas Konstitūcijai, tiek raksturots kā solis, kas ir pretrunā ar Eiropas Savienības pastāvēšanas tiesiskajiem pamatiem. Savienības līguma 1. pants definē dalībvalstu kompetences nodošanu savienībai kopīgo mērķu sasniegšanai, savukārt 19. pants nosaka Eiropas Savienības Tiesas darbības principus un kompetenci. Polijas konstitucionālās tiesas spriedums nozīmē atteikšanos no Eiropas Savienības līgumu prioritātes pār nacionālās likumdošanas aktiem, kuru Polija pieņēma, 2004. gadā iestājoties savienībā. Tiesu varas pakļaušana politiskai kontrolei kļuvusi par vienu no partijas „Likums un Taisnīgums” prioritātēm kopš tās nākšanas pie varas 2015. gadā, un ir novedusi pie likumsakarīgas konfrontācijas ar Eiropas Savienības institūcijām, pirmām kārtām Eiropas Komisiju, kuras rosināta Eiropas Savienības Tiesa uzsākusi vairākus procesus par Polijas valdības īstenotajām izmaiņām tieslietu sistēmā. Nelabvēlīgs spriedums draud Polijai ar ievērojama apjoma soda naudu. Jau šobrīd Eiropas Komisija aizturējusi Polijai paredzētos atbalsta maksājumus pandēmijas seku pārvarēšanai. Esot pie varas, šobrīd valdošā partija jau iecēlusi sev tīkamas figūras Konstitucionālajā Tribunālā, Augstākajā Tiesā un ģenerālprokurora amatā, kā arī ieviesusi tiesnešu disciplinārās kontroles mehānismu, kas tiek vērtēts kā tiesu varas pakļaušana politiskai kontrolei. Tomēr Polijā netrūkst tiesnešu, kuri turpina aizstāvēt tiesu varas neatkarību. Līdz šim Eiropas Savienības Tiesas spriedumi viņiem bija nozīmīgs arguments konfrontācijā ar politisko konjunktūru, kas tagad viņiem būs liegts. Kā norādījusi Eiropas Komisijas viceprezidente vērtību un pārredzamības jautājumos Vera Jaurova, precedents, kad savienības kopīgās normas var tikt piemērotas dažādi katrā dalībvalstī, draud ar savienības sairšanu. Savukārt Lielbritānijas Midlseksas universitātes Tieslietu katedras vadītājs Lorets Pečs, kuru citē tīmekļa resurss “Reporting Democracy”, norāda: „Pastāvīgais, lienošais “Polexits” prom no Eiropas Savienības tiesiskās kārtības ir daudz viltīgāks nekā “Breksits”, jo šis ir progresējošas gangrēnas process Eiropas Savienības tiesiskajā sistēmā un grauj tās funkcionēšanu no iekšpuses.” Čehu politikas samezglojumi Divi notikumi aizpagājušās nedēļas beigās radījuši krīzi Čehijas politikā. Vispirms 8. un 9. oktobrī notikušajās vēlēšanās savas līderpozīcijas zaudēja līdzšinējā premjera Andreja Babiša vadītā populistiskā partija „Neapmierināto pilsoņu akcija 2011”, bet dienu vēlāk Prāgas Centrālajā kara hospitālī tika nogādāts Čehijas prezidents Milošs Zemans. Čehijas prezidenta varas funkcijas ir līdzīgas Latvijas Valsts prezidenta funkcijām, un sevišķi nozīmīgas pēcvēlēšanu periodā, kad prezidentam jāsasauc jaunievēlētās parlamenta apakšpalātas pirmā sēde un jānominē premjera kandidāts. Vēlēšanu rezultāti rāda, ka premjeram Babišam ir maz iespēju izveidot valdības koalīciju, taču pirms nogādāšanas slimnīcā prezidents Zemans izteicies, ka uzticēšot valdības veidošanu partijai ar lielāko mandātu skaitu, un tāda joprojām ir Babiša vadītā partija. Kopš prezidenta hospitalizācijas arvien pieaugušas bažas par viņa spējām veikt savus pienākumus. 14. oktobrī prezidentu gan apmeklējis pašreizējais Čehijas Parlamenta apakšpalātas priekšsēdis Radeks Vondrāčeks, prezidenta kancelejas vadītāja Vratislava Minārža pavadīts, un atgriezies ar prezidenta parakstītu rīkojumu jaunievēlētajai Parlamenta apakšpalātai sanākt uz pirmo sēdi 8. novembrī. Tomēr, kā vēlāk atklājies, šī vizīte neesot bijusi saskaņota ar hospitāļa direktoru, kurš ir arī prezidenta ārstējošais ārsts. Vēl vairāk situāciju saasinājis Čehijas Parlamenta augšpalātas jeb Senāta priekšsēža Miloša Vistrčila šīs pirmdienas paziņojums, ka viņš saņēmis informāciju no hospitāļa par prezidenta Zemana nespēju pildīt amata pienākumus. Čehijas policija jau uzsākusi izmeklēšanu 14. oktobra vizītes sakarā, t.sk. pārbaudot viņa paraksta īstumu uz rīkojuma par Parlamenta sasaukšanu. Apsūdzības ietver, cita starpā, pantu par „noziegumu pret republiku”, kas šajā gadījumā būtu mēģinājums uzurpēt valsts varu. Premjers Babišs jau izteicies, ka prezidenta kancelejas vadītājam Mināržam būtu jāatkāpjas, un paziņojis, ka atlaidīs viņu no amata, ja Parlaments, sanācis uz sēdi 8. novembrī, atzīs prezidentu Zemanu par nespējīgu pildīt savu amatu. Šādā gadījumā vairums prezidenta varas funkciju tiek nodotas premjerministram, taču jaunā premjera nominēšanas funkcija piekrīt Parlamenta apakšpalātas priekšsēdim. NATO un Krievija – attiecību "ledus laikmets" Pirmdien Krievijas Federācijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nāca klajā ar paziņojumu par savas valsts misijas slēgšanu NATO galvenajā mītnē Briselē. Arī NATO misijas pilnvaras Maskavā tiek izbeigtas, un tās darbinieku akreditācija tiks pārtraukta līdz ar novembri. Tā ir reakcija uz Ziemeļatlantijas alianses šomēnes pieņemto lēmumu izraidīt astoņus no Krievijas misijas darbiniekiem, norādot, ka tie faktiski veikuši nevis diplomātu, bet gan izlūku darbību, un samazināt Krievijas misijas darbinieku skaitu Briselē no 20 uz 10 personām. Iepriekšējā misijas „apcirpšana” notika 2018. gadā pēc tam, kad Krievijas aģenti Lielbritānijā mēģināja noindēt bijušo dubultaģentu Sergeju Skripaļu. Pēc šī incidenta misijas darbinieku skaits tika samazināts par trešdaļu – no 30 uz 20 personām. Kā norādījis NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs: „Šis lēmums nav saistīts ar kādu konkrētu notikumu, taču mēs vērojam pastāvīgu [..] Krievijas nedraudzīgu darbību pieaugumu, tāpēc mums jābūt modriem.” Krievijas puse, saprotams, noliegusi jebkādus pārmetumus spiegošanā un paziņojusi, ka NATO mēģinot dēmonizēt Krieviju, lai tādējādi notušētu savu neveiksmi Afganistānā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Lūkojoties kartē, attālums no Islandes līdz Bulgārijai ir gana liels. Bet teju graujošs tas ir statistikas datos par Covid-19 vakcināciju Eiropa Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas valstīs. No 90,7% vakcinētajiem iedzīvotājiem Islandē līdz 22% Bulgārijā. Latvija ar teju 50% sabiedrības vakcināciju pret Covid-19, diemžēl ir pavisam blakus Bulgārijai – pa vidu mums ir tikai Rumānija (33,1%). Nedaudz augstāk Horvātija, Slovēnija, Slovākija, Polija, Igaunija. Par ko liecina sabiedrības krasi atšķirīgā attieksme pret vakcinēšanos pārtikušajās Skandināvijas un rietumvalstīs un bijušajās Austrumeiropas un Ziemeļeiropas valstīs? Par to LTV korespondentei Briselē Ilzei Naglai “Būra” projekta ietvaros bija ļoti interesanta diskusija ar diviem Eiropas Parlamenta deputātiem - Veroniku Trillē-Lenuāru no Francijas, kura pārstāv “Renew Europe” politisko grupu un Petaru Vitanovu no Bulgārijas, kurš pārstāv EP sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupu.

Jau esam pieraduši pie ziņām, kas pienāk no Latvijas robežas ar Baltkrieviju: robežsargi atskaitās, cik cilvēku viņi katru dienu ir "atspieduši" atpakaļ, neļaujot migrantiem iekļūt Latvijā. Baltkrievijas režīma vadītājs Aleksandrs Lukašenko tā ilgstoši cenšas izraisīt Eiropā vēl vienu migrantu krīzi, izmantojot cilvēkus kā sava veida ieroci pret Eiropu. Tādu migrācijas karu Eiropa līdz šim nav piedzīvojusi, tādēļ var teikt, ka pašlaik notiek kas nebijis. Nav tā, ka Eiropas valstis nebūtu rīkojušās līdzīgi, kā šobrīd Latvija, Lietuva vai Polija to dara, bet publiski tas nav bijis uzsvērts. Ir skaidrs, ka te saduras arī vairāki tiesību aspekti un lieta ir arī nonākusi Eiropas Cilvēktiesību tiesā. ir zināms tikai pagaidu nolēmums, kas uzliek pienākumu arī Latvijai rūpēties par migrantiem pie robežas, nelaižot tos savā teritorijā. Bet jautājums, vai Baltkrievijas rīcība un mūsu pretsoļi varētu ietekmēt ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas politiku, kā turpmāk izturēties pret migrantiem, kas nelikumīgi cenšas iekļūt Eiropas Savienībā. Kā savietot jauno realitāti ar Eiropas tiesību un migrācijas politiku, Krustpunktā diskutē Eiropas Parlamenta deputāti Roberts Zīle un Andris Ameriks, Konservatīvisma studiju centra direktors Andis Kudors un LAPAS direktore, Vidzemes augstskolas docētāja Inese Vaivare.

Jau esam pieraduši pie ziņām, kas pienāk no Latvijas robežas ar Baltkrieviju: robežsargi atskaitās, cik cilvēku viņi katru dienu ir "atspieduši" atpakaļ, neļaujot migrantiem iekļūt Latvijā. Baltkrievijas režīma vadītājs Aleksandrs Lukašenko tā ilgstoši cenšas izraisīt Eiropā vēl vienu migrantu krīzi, izmantojot cilvēkus kā sava veida ieroci pret Eiropu. Tādu migrācijas karu Eiropa līdz šim nav piedzīvojusi, tādēļ var teikt, ka pašlaik notiek kas nebijis. Nav tā, ka Eiropas valstis nebūtu rīkojušās līdzīgi, kā šobrīd Latvija, Lietuva vai Polija to dara, bet publiski tas nav bijis uzsvērts. Ir skaidrs, ka te saduras arī vairāki tiesību aspekti un lieta ir arī nonākusi Eiropas Cilvēktiesību tiesā. ir zināms tikai pagaidu nolēmums, kas uzliek pienākumu arī Latvijai rūpēties par migrantiem pie robežas, nelaižot tos savā teritorijā. Bet jautājums, vai Baltkrievijas rīcība un mūsu pretsoļi varētu ietekmēt ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas politiku, kā turpmāk izturēties pret migrantiem, kas nelikumīgi cenšas iekļūt Eiropas Savienībā. Kā savietot jauno realitāti ar Eiropas tiesību un migrācijas politiku, Krustpunktā diskutē Eiropas Parlamenta deputāti Roberts Zīle un Andris Ameriks, Konservatīvisma studiju centra direktors Andis Kudors un LAPAS direktore, Vidzemes augstskolas docētāja Inese Vaivare.

Pievēršamies politiskajiem procesiem Polijā, tur sabiedrība kļuvusi ļoti polarizēta. Tas iespaido ne tika pašus poļus, bet arī pārējo pasauli. par izaicinošo politiku Eiropas Savienībā ir runāts jau daudzkārt, tagad pieaug saspīlējums arī ar  Izraēlu un arī ASV. Igaunijā ievēlēts jauns valsts prezidents, ko gaidīt no nākamā valsts vadītāja un kāda nākotne gaida līdzšinējo prezidenti? Visas pasaules uzmanība visvairāk ir pievērsta Afganistānai, kuru starptautiskie spēki ir pametuši. Lielais jautājums ir, kas sagaida šo valsti un tās iedzīvotājus? Aktualitātes pasaulē Latvijas Universitātes un Rīgas juridiskās augstskolas pasniedzējs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Sazināmies ar Māršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu, infrastruktūras, loģistikas un uzņēmumu vadības ekspertu, savulaik - Igaunijas valsts lietu ministru Raivo Vari un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docentu Edmundu Broku. Afganistāna bez amerikāņiem Otrdien pēdējās ASV bruņotās vienības lidmašīnās pameta Kabulas starptautisko lidostu, līdz ar to izpildot savulaik ar kustību “Taliban” noslēgto vienošanos. Tiesa, laikā, kad vienošanās tika slēgta, neviens nevarēja iedomāties, ka Afganistānas Islāma republikas vara, amerikāņiem aizejot, sabruks burtiski pāris dienu laikā, un amerikāņi pametīs praktiski visu valsti talibu rokās. Neviens nebija plānojis, ka rietumvalstu diplomātiem un citiem pilsoņiem nāksies evakuēties tādā steigā, un, attiecīgi, izrādīsies neiespējami izpildīt apņemšanos izvest no valsts tos afgāņus, kuriem varētu draudēt izrēķināšanās, jo viņi sadarbojušies ar NATO spēkiem. Tomēr ASV prezidents Džo Baidens, aizvakar Baltajā namā uzrunājot preses pārstāvjus, aizstāvēja lēmumu izvest savienoto valstu spēkus nolīgtajā termiņā, norādot, ka citāda rīcība draudētu ar strauju konflikta eskalāciju un vēl vairāk samazinātu daudzu afgāņu cerības tikt projām no islāma radikāļu rokās nonākušās valsts. Pāris nedēļas ilgajā evakuācijas operācijā no Kabulas lidostas izvesti apmēram 125 000 cilvēku, taču ir nepārprotami, ka daudzi afgāņi, kuriem būtu tiesības uz patvērumu rietumos, nav varējuši līdz 31. augustam nonākt līdz lidostai un evakuēties. Ir fiksēti gadījumi, kad talibu patruļas šādus cilvēkus nav laidušas uz lidostu. Kritika pret prezidenta Baidena administrāciju sevišķi saasinājusies pēc tam, kad 26. augustā pie ieejas Kabulas lidostā eksplodēja divi spridzekļi, nogalinot 13 amerikāņu militārpersonas un vismaz 60 afgāņu civiliedzīvotājus, un vēl vairākus desmitus ievainojot. Sprādzienu vaininieks ir teroristiska organizācija, kas dēvējas par Hirasānas islāma valsti un ir bēdīgi slavenās t.s. Islāma valsts Irākā un Levantē atzars. Kas attiecas uz pašreizējiem Afganistānas saimniekiem talibiem, tad joprojām nav pārliecības par viņu vēlmi ievērot līdz šim deklarētos solījumus par cilvēktiesību, sevišķi sieviešu tiesību respektēšanu, un arī spēju šai ziņā kontrolēt visas savas vienības un to locekļus. Zīmīgs ir jaunās varas publiskotais ieteikums sievietēm labāk pagaidām palikt mājās, ciktāl visi ielās patrulējošie kaujinieki neesot pietiekami apmācīti, lai nenodarītu viņām pāri. Tāpat nav nekādas pārliecības par talibu iespējām vadīt valsts ekonomiskos un sociālos procesus. Kā aizvakar publiskotajā paziņojumā norāda ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs, apmēram pusei Afganistānas iedzīvotāju, resp. 18 miljoniem, izdzīvošanai nepieciešama humānā palīdzība. Pēc visa spriežot, šī situācija tuvākajā laikā tikai pasliktināsies. Igaunijas jaunais valsts galva 31. augustā Igaunijas parlaments ar 72 deputātu balsīm, kas nedaudz pārsniedz nepieciešamo 68 balsu minimumu, ievēlēja Igaunijas prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Par jauno valsts galvu kļuvis Alars Kariss, ilggadējs zinātnes un akadēmiskās pedagoģijas sfēras darbinieks, kurš savas karjeras laikā ieņēmis arī vairākus nozīmīgus vadošus amatus. Karisa pamatspecialitāte ir mikrobioloģija, kuru viņš studējis toreizējā Igaunijas Lauksaimniecības universitātē, tagad Igaunijas Dabaszinātņu universitātē, 1999. gadā kļuvis par šīs augstskolas profesoru, bet no 2003. līdz 2007. gadam bijis tās rektors. No 2007. līdz 2012. gadam bijis Tartu universitātes rektors, pēc tam līdz 2018. gadam ieņēmis galvenā valsts kontroliera amatu, bet kopš 2018. gada vadījis jaunizveidoto Igaunijas Nacionālo muzeju. Paralēli administratīvajiem amatiem Alars Kariss turpinājis pasniedzēja darbu savā specialitātē. Kā zināms, prezidente Kersti Kaljulaida, kura tika šai amatā ievēlēta ilgā vēlēšanu procesā ar elektoru kolēģijas sasaukšanu 2016. gadā, neieguva pietiekamu politisko spēku atbalstu, lai tiktu nominēta ievēlēšanai uz otro prezidentūras termiņu. Polija starptautiskās spriedzes samezglojumos Polijas iekšpolitiskās tendences jau vairākus gadus ir iemesls pastāvīgai spriedzei Varšavas attiecībās ar Eiropas Savienības institūcijām. Pēdējos mēnešos spriedzes degpunktā ir Polijas Konstitucionālajā tribunālā skatītais jautājums par Polijas Konstitūcijas prioritāti attiecībā pret Eiropas Savienības nolīgumiem. Šādi Polijā valdošā partija „Likums un Taisnīgums” tiecas juridiski neitralizēt Briseles pretenzijas pret valstī pēdējos gados notikušajām tieslietu sistēmas reformām, kuras neatbilst savienībā vispārpieņemtajiem priekšstatiem par tiesu varas neatkarību. Ja Polija pieņemtu lēmumu neatzīt Eiropas Savienības normu prioritāti, tas nostādītu savienību radikālas izvēles priekšā. Vienā gadījumā Briselei būtu jāakceptē katras dalībvalsts tiesības piemērot savienības kopējās normas pēc saviem ieskatiem. Kā izteikusies Eiropas Savienības komisāre vērtību un caurskatāmības jautājumos Vera Jaurova, tas „novestu pie Eiropas, kur dažādas valstis piemērotu kopējos likumus atšķirīgi, kā izvēloties no ēdienkartes. Eiropas likumiem jābūt vienam arbitram, un šis arbitrs ir Eiropas Savienības Tiesa.” Lietas skatīšana, kas Konstitucionālajā tribunālā bija paredzēta otrdien, atlikta pēc Polijas Cilvēktiesību ombudsmeņa pieprasījuma atsaukt vienu no tiesnešiem, kurš tieši piedalījies Briseles apstrīdēto reformu izstrādē. Tikām vēl divi citi Polijā pieņemti likumi sarežģījuši tās attiecības ar Savienotajām Valstīm un Izraēlu. 11. augustā Seima pieņemtais mediju likums liedz īpašuma tiesības Polijas medijos kompānijām, kas nav reģistrētas Eiropas Ekonomiskajā zonā. Tas nozīmētu ka Savienoto Valstu mediju koncernam “Discovery” var nākties pārdot kontrolpaketi lielākajā Polijas privātajā telekompānijā TVN, kuras kanāls TVN24 nereti kritizē pie varas esošo politisko konjunktūru. Vašingtona jau kritizējusi šo lēmumu, norādot, ka tas var negatīvi ietekmēt ārvalstu investīcijas Polijā. Vēl viens pagājušajā mēnesī pieņemts likums sarežģījis Polijas un Izraēlas attiecības. Šis likumdošanas akts nosaka, ka vairs nav tiesas ceļā apstrīdama īpašumu atsavināšana, kas notikusi agrāk kā pirms 30 gadiem, respektīvi, komunistiskā totalitārisma periodā. Polijā nav ticis pieņemts visaptverošs denacionalizācijas likums, un katrā atsevišķā gadījumā par lietu lemj tiesa. Tas attiecas arī uz holokaustā bojāgājušo ebreju ģimeņu īpašumu, kuru pievāca toreizējās Polijas Tautas republikas vara. Izraēlas ārlietu ministrs Jairs Lapids nosaucis šo likumu par amorālu un antisemītisku. Izraēla nekavējoties atsaukusi no Varšavas savu vēstnieku, kura amata termiņš drīz tuvojas beigām, un nav iecēlusi viņa vietā citu. Tāpat Polijas vēstniekam, kurš pašreiz atrodas dzimtenē atvaļinājumā, no Izraēlas puses ieteikts pagaidām neatgriezties savā misijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Bez starpgadījumiem un skaļiem incidentiem - tā īsumā var raksturot vakar notikušo „Baltijas ceļa pasākumu. Polija būvēs vairākus metrus augstu žogu uz robežas ar Baltkrieviju. G7 valstu līderi virtuālā samitā šodien apspriež krīzi Afganistānā. Tokijā sākas paralimpiskās spēles.

"Klasikā" tiekamies ar Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla un Valsts Akadēmiskā kora "Latvija" māksliniecisko vadītāju Māri Sirmo. Šogad festivāla vadmotīvs ir miers, tādēļ atklāšanas koncertā 19. augustā Rīgas Sv. Pētera baznīcā klausītāji tiks iepazīstināti ar poļu minimālista un laikmetīgās mūzikas komponista Vojceha Kilara mesu Missa pro pace ("Mesa par mieru"). Tā pirmatskaņota 2001. gadā kā pasūtījuma darbs, kas veltīts Varšavas Nacionālās Filharmonijas orķestra simtgades jubilejai. “Mesa par mieru” atskaņojumā piedalīsies Valsts Akadēmiskais koris "Latvija", Liepājas Simfoniskais orķestris, solisti Viktorija Pakalniece (soprāns), Sniedze Kaņepe (mecosoprāns), Rafals Bartminskis (tenors, Polija) un Rihards Mačanovskis (bass). Pie diriģenta pults stāsies festivāla mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais. Sadarbībā ar Dienvidkurzemes festivālu "Rimbenieks" šo programmu atkārtoti varēs dzirdēt arī Liepājas Sv. Jāzepa katedrālē 20. augustā plkst. 20.00. 19. augustā izskanēs koncerts "Hanzas laikmeta mūzika no Francijas". Koncerts vienlaikus būs izstādes HANSEartWORKS atklāšana. Tas iecerēts atbilstoši izstādes uzstādījumam - meklēt pagātnes Hanzas vērtību iemiesošanos nākotnē un tiek veidots kā senās mūzikas un elektroniskās mūzikas sintēzes un saspēles kopprojekts. Koncertā piedalīsies Gertruda Jerjomenko (klavesīns), Ansis Bētiņš (tenors), Žanna Marija Leljevra (soprāns, Francija), Agnese Kanniņa (vijole) un DJ Monsta. 26. augustā Rīgas Sv. Jāņa baznīcā ar solokoncertu klausītājus priecēs viens no izcilākajiem Igaunijas mūzikas ansambļiem pasaulē - Igaunijas Filharmonijas kamerkoris. Koncertā skanēs pasaulē atzītākā igauņu komponista Arvo Perta An den Wassern zu Babel ("Pie Bābeles ūdeņiem"), viens no viņa pazīstamākajiem darbiem Deer's Cry ("Brieža brēciens") un Latvijas pirmatskaņojumu piedzīvos skaņdarbs jauktajam korim a cappella O Holy Father Nicholas ("Ak, svētais tēvs Nikolaj"). Koncerta izskaņā dzirdēsim franču komponista Morisa Duruflē rekviēmu. Pie dirģenta pults: kora dibinātājs un goda diriģents Tenu Kaljuste. Jau trešo gadu pēc kārtas, atbalstot Latvijas jaunos talantus un veicinot viņu izaugsmi, festivāla organizatori uz sadarbību aicinās Rīgas Doma kora skolas gospeļkori diriģentes Unas Stades vadībā. Šogad koris veidos muzikālu uzvedumu, kas izskanēs Rīgas Sv. Pētera baznīcā 28. augustā plkst. 19.00. Turpinot tradīciju festivāla ietvaros pasūtināt un atskaņot latviešu komponistu jaundarbus, Rīgas Sv. Pētera baznīcā 2. septembrī skanēs Annas Ķirses jaundarba Carmen Sibyllae ("Kūmu Sibilla") pirmatskaņojums, kas komponēts, iedvesmojoties no romiešu dzejnieka Vergilija "Bukolikas" ceturtās eklogas. Koncertā skanēs arī darbi, kas rakstīt korim a cappella – Irīnas Mihailovskas "Triptihs" un Raimonda Tigula "Es Tevi lūdzu, Dievs" ar Jura Rubeņa vārdiem. Godinot komponista Pētera Butāna piemiņu un pildot viņa lūgumu, Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" un Sinfonietta Rīga diriģenta Māra Sirmā vadībā atskaņos opusu jauktajam korim un orķestrim Gloria. Noslēguma koncerts ir veltījums 11. septembra traģiskajiem notikumiem Amerikas Savienotajās Valstīs, kas notika pirms divdesmit gadiem. Koncertā skanēs Džona Adamsa darbs On The Transmigration of Souls ("Dvēseļu pārceļošana"), kas tika pirmatskaņots gadu pēc terorakta Ņujorkā un ir veltīts aizgājušo piemiņai, kā arī viņa vērienīgais opuss Harmonium. Koncertā kopā ar Valsts Akadēmisko kori "Latvija" piedalīsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, pie diriģenta pults - Māris Sirmais. Festivāla noslēguma koncerts izskanēs Rīgas Domā plkst.19.00. Anna Veismane: Ir augusts, un klausītāji jau ielāgojuši, ka šajā laikā koris "Latvija" aicina uz garīgu piedzīvojumu, garīgu pārdzīvojumu. Šogad festivālā ir gan latviešu mūziķi, gan ārzemju viesi. Vai vari ieskicēt, kāds šogad izskatās šis festivāls? Māris Sirmais: Mēs visi ļoti gribam cerēt, ka šis būs pandēmijas laika pēdējais Garīgās mūzikas festivāls, jo kopumā visa programma, tāpat kā viss process, kādu šajā pasaulē izdzīvo katrs cilvēks, ir ietekmēts un iespaidots no visdažādākajiem aspektiem. No vienas puses esmu priecīgs, ka pagājušogad festivāls bija salīdzinoši mierīgs, bet ļoti stabils – ar visu pandēmijas fonu. Šogad ir līdzīgi. Mēs joprojām nezinām, kā sagaidīsim augusta otro pusi un septembri. Bet festivāla ritējums šobrīd ir diezgan intensīvs, daudziem koncertiem un izaicinājumiem pilns. Vienmēr esam centušies saglabāt pamattradīcijas, kas festivālam bijušas raksturīgas jau no tā dibināšanas laika. Allaž esam ievērojuši savus uzstādītos noteikumus – ka festivālā mums noteikti ir viens darbs, kur dodam iespēju izpausties latviešu komponistiem. Mums pat bijušas dažas nobīdes – jau pērn bija viesi, komponisti ārpus Latvijas. Aizpagājušajā gadā tas bija Vītauts Miškinis. Šoreiz, 2. septembra koncertā, būs četri autori, turklāt koncerts notiks kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga. “Mūsu sadarbība festivālā nav nemaz bijusi tik bieža, taču tā bija ļoti kvēla vēlme mums visiem – festivāla laikā rast iespēju sastrādāties ar šo brīnišķīgo kamerorķestri. Izskanēs divu komponistu lieldarbi, kurus atskaņosim kopā ar Sinfonietta Rīga. Pirmkārt, tas būs lieldarbs, kuru ļoti rūpīgi un pamatīgi izstrādājusi jaunā, talantīgā komponiste Anna Ķirse - "Sibillas dziesma". Un ļoti neparasts gadījums ir ar Pēteri Butānu, kurš jau devies mūžībā. Pēc viņa aiziešanas viņa dzīvesbiedre atnesa mums darbu, ko savā laikā Pēteris Butāns viņš bija viņai iedevis kā vienu daļu no kāda lielāka opusa. Nevienam nav skaidrs, kas ir šis opuss, un viņš nav atstājis arī nekādus materiālus. Šīs daļas nosaukums ir Gloria, un mēs to uztveram kā patstāvīgu skaņdarbu. Kad šīs notis saņēmu no kora “Latvija” direktora Māra Ošleja, kuram šo partitūru bija nodevusi Pētera Butāna dzīvesbiedre, man likās – šis varētu būt viens no Pētera beidzamajiem darbiem. Bet izrādās, ka šādi viņš rakstījis pirms tā Pētera Butāna, kādu mēs viņu pazīstam! Tas bijis kāds viņa jaunības dienu darbs. Un šo vienu daļu Pēteris pats atradis un iedevis sievai, lai viņa nodotu korim "Latvija". Tā ka šis ir ļoti interesants stāsts. Ļoti neparasts. Man pašam bija ļoti liels pārsteigums, atverot šo partitūru un pirmo reizi korim sākot dziedāt – cik neparasta ir Pētera Butāna vēlme tajā konkrētajā laikā rakstīt tieši šādi! Un tad vēl ir divi autori, kas mums pašiem jau ir ļoti iecienīti un iemīļoti – tā ir mūsu pašu Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāja Irīna Mihailovska, kura nu jau arī guvusi starptautiskus panākumus kā komponiste – šoreiz skanēs viņas "Triptihs". Un tad vēl Raimonda Tigula un Jura Rubeņa darbs "Es tevi lūdzu, Dievs". Tāds ir mūsu jaundarbu koncerts. Ja runājam par klasiskām vērtībām, pie kurām esam centušies pieturēties, šajā gadījumā mums ir viesi – Igaunijas Filharmonijas kamerkoris. Pie kamerkora galvenā mākslinieciskā vadītāja amata atgriezies izcilais igauņu diriģents Tenu Kaljuste, kas man tiešām bija jaunums, jo pēdējā laikā ar viņu nebijām sazinājušies. Tas tāds interesants aplis – ka Tenu atkal atgriezies pie sava kamerkora. Viņu sniegumā skanēs Duruflē Rekviēms, kas tiks atskaņots kopā ar ērģelēm. Mums savukārt būs esela programma ar Arvo Perta mūziku. Bet, kas attiecas uz festivāla atklāšanu un koncertu, kas izskanēs arī Liepājā... Interesanti, ka mums pirmais koncerts būs tieši Rīgā. Jo parasti mums tā secība vienmēr bijusi pretēja. Šoreiz festivāls sāksies 19. augustā Svētā Pētera baznīcā un 20. augustā šis koncerts skanēs Svētā Jāzepa katedrālē Liepājā, kur esam izveidojuši programmu, kas principā veltīta poļu minimālistam Kilaram... Plašāk - ierakstā.

Šī, iespējams, bijusi viena no klusākajām šī gada nedēļām notikumu ziņā, jo nekādi skaļi skandāli, paziņojumi un satricinājumi nav pieredzēti. Latvijas politikā vēl atvaļinājumu laiks. Tomēr nav tā, ka nekas diskusiju vērts nebūtu noticis. Arvien aktualitāšu priekšplāna ir Covid-19 temats. Plaši apspriesta bija Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības veiktā aptauja par vakcinēšanos un tā rezultāti, ka 35% pedagogu un skolu darbinieku ir pret vakcināciju. Eiropas Komisija šonedēļ publiskoja tiesiskuma ziņojumu. Tur priekšplānā ir Ungārija un Polija, bet ir arī analizēta situācija Latvijā. Sadaļā par mediju brīvību teikts, ka Covid laikā Latvijā pastiprinājušās bažas par žurnālistu iespējām piekļūt informācijai, tāpat satraucoša ir tendence, ka žurnālistiem nākas saskarties ar personiskiem uzbrukumiem interneta vidē, kas nereti nāk no politiķiem. Arvien turpinās imigrantu krīze uz Baltkrievijas-Lietuvas robežas, pēdējās diennakts laikā pārtverti vēl 92 nelegālie migranti. Lietuvas mediķi ziņo, ka daļa šo cilvēku bērnu bijuši saindēti ar dažādām psihotropām vielām, pirms tie nokļuvuši Lietuvā. Tikmēr pašpasludinātais Baltkrievijas prezidents paziņojis, ka patiesībā šo bēgļu tranzītu organizē Lietuva. Savukārt ziņas var lasīt, ka Irākas aviokompānija palielina reisu skaitu uz Minsku. Nedēļas aktualitātes vērtē žurnālisti: žurnāla "IR" komentētājs Aivars Ozoliņš, Latvijas Televīzijas žurnālists Iļja Kozins un žurnāla "Dienas Bizness" galvenais redaktors Romāns Meļņiks.

Šī, iespējams, bijusi viena no klusākajām šī gada nedēļām notikumu ziņā, jo nekādi skaļi skandāli, paziņojumi un satricinājumi nav pieredzēti. Latvijas politikā vēl atvaļinājumu laiks. Tomēr nav tā, ka nekas diskusiju vērts nebūtu noticis. Arvien aktualitāšu priekšplāna ir Covid-19 temats. Plaši apspriesta bija Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības veiktā aptauja par vakcinēšanos un tā rezultāti, ka 35% pedagogu un skolu darbinieku ir pret vakcināciju. Eiropas Komisija šonedēļ publiskoja tiesiskuma ziņojumu. Tur priekšplānā ir Ungārija un Polija, bet ir arī analizēta situācija Latvijā. Sadaļā par mediju brīvību teikts, ka Covid laikā Latvijā pastiprinājušās bažas par žurnālistu iespējām piekļūt informācijai, tāpat satraucoša ir tendence, ka žurnālistiem nākas saskarties ar personiskiem uzbrukumiem interneta vidē, kas nereti nāk no politiķiem. Arvien turpinās imigrantu krīze uz Baltkrievijas-Lietuvas robežas, pēdējās diennakts laikā pārtverti vēl 92 nelegālie migranti. Lietuvas mediķi ziņo, ka daļa šo cilvēku bērnu bijuši saindēti ar dažādām psihotropām vielām, pirms tie nokļuvuši Lietuvā. Tikmēr pašpasludinātais Baltkrievijas prezidents paziņojis, ka patiesībā šo bēgļu tranzītu organizē Lietuva. Savukārt ziņas var lasīt, ka Irākas aviokompānija palielina reisu skaitu uz Minsku. Nedēļas aktualitātes vērtē žurnālisti: žurnāla "IR" komentētājs Aivars Ozoliņš, Latvijas Televīzijas žurnālists Iļja Kozins un žurnāla "Dienas Bizness" galvenais redaktors Romāns Meļņiks.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins nodevis atklātībai savu komunikāciju par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību. Šī vēstures interpretācija izsaukusi neapmierinātību Ukrainā, kā arī smīnu un skepsi par Putina profesionalitāti akadēmiskajās aprindās un presē. Par ko liecina šāda kārtējā vēstures interpretācija un kādu signālu Putins vēlas sūtīt pasaulei? Moldova spērusi kārtējo soli savas demokrātiskās attīstības ceļā. Parlamenta vēlēšanās uzvarējuši eiropeiski noskaņoto prezidenti Maiju Sandu atbalstošie spēki, kuri tagad iegūst vairākumu parlamentā. Ar kādiem izaicinājumiem var nākties saskarties Moldovai un vai līdz šim pie varas esošie sociālisti un komunisti ir pilnībā padzīti no poliskās skatuves. Televīzijas žurnālista nāve Gruzijā ir izraisījusi plašus protestus un neapmierinātību ar valdību. Vairākas neatkarīgas televīzijas uz laiku apturējušas darbu, aicinot pievērst uzmanību valdības centieniem apspiest medijus. Savukārt valdība uzskata, ka žurnālista nāve tiek politizēta. Vai Gruzija ir kārtējo nemieru priekšā? Aktualitātes komentē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un žurnālists Aleksejs Grigorjevs. Moldova turpina pagriezienu uz rietumiem Svētdien, 11.jūlijā, ievēlētā Moldovas Republikas parlamenta sastāvs ir pārsteidzoši kompakts – tajā ir tikai trīs frakcijas. Pārliecinošu vairākumu – 63 no 101 deputāta vietas – ieguvusi pašreizējās Moldovas prezidentes Maijas Sandu 2016. gadā dibinātā partija „Rīcība un solidaritāte”. Tas ir liberālcentrisks spēks, kura programmā ļoti nozīmīga vieta ir korupcijas apkarošanai, ciktāl tas savulaik izauga no protestu kustības pēc bēdīgi slavenās viena miljarda dolāru pazušanas no trīs Moldovas bankām 2014. gadā. 2019. gada vēlēšanās bloks, kuru šī partija izveidoja kopā ar divām citām līdzīgas ievirzes partijām, ieguva 26 vietas, atpaliekot gan no prokremliskās Sociālistu partijas, kuras pārstāvis bija arī toreizējais prezidents Igors Dodons, gan no Demokrātiskās partijas, kas tika uzskatīta par oligarha Vladimira Plahotņuka kabatas partiju. Mokošā procesā, kas teju nenoslēdzās ar ārkārtas vēlēšanām, proeiropeiskie liberāļi vienojās koalīcijā ar sociālistiem, lai nepielaistu varai Plahotņuka cilvēkus. Par premjerministri kļuva Maija Sandu, bet vien uz dažiem mēnešiem, jo jau gada nogalē koalīcija izjuka un tika izveidots kabinets, kurā gan tā vadītājs Jons Kiku, gan vairums ministru bija bezpartejiski. Jauns pavērsiens notika pagājušā gada novembrī, kad Maija Sandu uzvarēja Moldovas prezidenta vēlēšanās. Decembra beigās premjers Kiku demisionēja, savukārt jauna pilnvērtīga kabineta izveidi parlamentā bloķēja prezidenta krēslu zaudējušais Igors Dodons un viņa sociālisti. Pēc diviem negatīviem balsojumiem prezidente, saskaņā ar Moldovas konstitūciju, izsludināja ārkārtas parlamenta vēlēšanas, savukārt parlamenta mēģinājumu tās aizkavēt, izsludinot valstī ārkārtas stāvokli Covid-19 izplatības dēļ, Moldovas Konstitucionālā tiesa atzina par nelikumīgu. Domājams, sociālistu destruktīvā rīcība, pandēmijas apstākļos bremzējot kabineta izveidi, ir viens no iemesliem viņu vājākajam sniegumam vēlēšanās, iegūstot vien 32 vietas. Nelīdzēja nedz bloķēšanās ar kādreizējiem konkurentiem komunistiem, nedz vēlētāju mobilizācija separātiskajā Piedņestras reģionā. Tiek atzīmēts, ka liela nozīme bijusi moldāvu diasporai Eiropas Savienībā, kuras balsis pamatā tikušas partijai „Rīcība un Solidaritāte”. Vēl septiņas balsis ieguvusi eiroskeptiskā oligarha Ilana Šora partija, kuras dibinātājs ir viens no 2014. gada finanšu skandāla galvenajiem figurantiem. Žurnālista nāve satricina Gruziju Mēneša sākumā plānotās seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvju akcijas jeb praidu Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi izjauca nežēlīga vardarbība. 5. jūlijā paredzēto t.s. „Cieņas maršu” rīkotāji atsauca pēc tam, kad satrakots pūlis ielauzās viņu birojā un to izdemolēja. Paziņojumā bija teikts, ka lēmums pieņemts, lai novērstu draudus cilvēku dzīvībai. Kā rādīja tālākie notikumi, šis formulējums nebija pārspīlēts. Agresīvie praida pretinieki masveidīgi uzbruka ne vien domājamajiem seksuālo minoritāšu pārstāvjiem, bet arī notikumu vietās esošajiem žurnālistiem. Tiek minēts, ka uzbrukumus piedzīvojuši apmēram 50 preses pārstāvju, un viens no viņiem – 5. jūlijā smagi piekautais telekanāla “Pirveli” operators Aleksandrs Laškarava – svētdien tika atrasts savās mājās miris; iespējams – no gūtajām traumām. Sekoja protesti pie Gruzijas parlamenta ēkas, pieprasot premjerministra Iraklija Garibašvili un iekšlietu ministra Vahtanga Gomelauri atkāpšanos. Premjers tiek vainots ne vien nepietiekamā situācijas kontrolē, bet arī netiešā huligānu uzkūdīšanā, jo praida priekšvakarā izteicās, ka Gruzijas sabiedrības lielākā daļa to neatbalstot, tas riskējot izraisīt „pilsonisku konfrontāciju” un aiz šiem pasākumiem stāvot viņa politiskais pretinieks, kādreizējais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili. Arī tagad Garibašvili paziņojis, ka protestētāji esot pret Gruzijas valsti un pareizticīgo baznīcu noskaņotie, kuri mēģinot politizēt žurnālista nāvi. Garibašvili partijai „Gruzijas sapnis” ir vairākums parlamentā. Amatiervēsturnieks Putins Krievijas prezidenta Vladimira Putina aizraušanās ar vēstures interpretācijām Krievijas politisko aktualitāšu mērcē nav nekāds jaunums. 12. jūlijā prezidenta oficiālajā tīmekļa vietnē parādījās viņa publikācija „Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību”. Tas, ka raksta sākumā uzsver autors, ir izvērsums viņa nesen t.s. „Tiešās līnijas” videokonferencē izteiktajai tēzei par to, ka krievi un ukraiņi esot viena tauta. Pamatojuma meklējumus amatiervēsturnieks Putins iesāk ar viduslaikos pastāvējušo Kijevas Krievzemi, apgalvojot, ka tur dzīvojušie slāvu cilšu piederīgie uztvēruši visu šo teritoriju kā savu tēvzemi. Virzoties cauri gadsimtiem uz izzvejojot no vēstures faktoloģijas sev derīgo, raksta autors pamazām veido Ukrainas kā pret Krieviju vērsta Rietumu projekta, „anti-Krievijas” tēlu. Pagātnē to būvējusi Polija un Austroungārija, mūsdienās – ASV un Eiropas Savienība. Tiek arī Padomju Savienībai, kas, Putinaprāt, savulaik veidota nepareizi, dodot savienoto republiku statusu nekrievu nācijām, pie tam „aplaupot Krieviju” – atņemot tai vēsturiski piekritīgas teritorijas. Jo tuvāk mūsdienām, jo briesmīgāki top pāridarījumi, kulminējot ar briesmu stāstiem par krievu grautiņiem, kurus 2014. gadā īstenojuši ukraiņu nacionālisti, un šodienu, kad krieviem Ukrainā mēģinot atņemt viņu etnisko identitāti. Tas esot gluži vai kā masu iznīcināšanas ierocis, jo varot laupīt krievu tautai simtus tūkstošu, pat miljonus piederīgo. Būtībā liedzot ukraiņiem pilnvērtīgas nācijas statusu, Krievijas prezidents tai pat laikā piebārstījis savu tekstu ar brālīgas mīlestības apliecinājumiem. Uz šo retoriku atsaucies Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, sakot, ka viņam Krievijas „brālīgums” drīzāk liekot atcerēties Bībeles tēlu Kainu, kurš aiz skaudības nositis savu jaunāko brāli Ābelu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Arvien vairāk migrantu šķērso Lietuvas robežu no Baltkrievijas. Etiopijā noslēgts pamiers. ES brīdina, ka tas var beigties ar cilvēka izraisītu badu. Donalds Tusks atgriežas Polijas politikā. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds. “Ķēniņa” atgriešanās „Šodien Polijā valda ļaunums, un mēs esam gatavi iziet pret to cīņā!” tā savā uzrunā Polijas partijas „Pilsoniskā platforma” kopsapulces dalībniekiem sestdien deklarēja viens no šīs partijas kādreizējiem dibinātājiem, bijušais Eiropadomes prezidents Donalds Tusks. Pasākums notika sakarā ar viņa atgriešanos šīs lielākās Polijas opozīcijas partijas vadītāja amatā, pametot līdz šim ieņemto pārnacionālās Eiropas Tautas partijas priekšsēdētāja posteni. Ļaunums, pret kuru Tusks tagad ved cīņā savu politisko spēku, protams, ir Polijā valdošā ultrakonservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”. Tā nāca pie varas 2015. gadā – gadu pēc tam, kad Tusks, līdz tam vadījis „Pilsoniskās platformas” un mēreni labējās Polijas Zemnieku partijas koalīcijas valdību, bija devies pildīt augsto amatu Briselē. Kopš tā laika „Likums un Taisnīgums” turas varas pozīcijās, tai skaitā pakļaujot politiskās konjunktūras ietekmei tiesu varu un sabiedriskos medijus. Šī politika radījusi spriedzi Varšavas attiecībās ar Briseli, un, kā minētajā pasākumā izteicās Tusks, Polija nekad vairāku desmitgažu laikā neesot bijusi tik izolēta kā šobrīd. Viņa un daudzu „Pilsoniskās platformas” pārstāvju ieskatā uz spēles ir likta Polijas turpmākā dalība Eiropas Savienībā. Neapšaubāmi, cīņa pret Jaroslava Kačinska vadītajiem konservatīvajiem būs sīva, un arī Tuska atgriešanās pie „Pilsoniskās platformas” stūres var šai ziņā dot savas negatīvās blaknes. Esošo varas konjunktūru apkalpojošie mediji viņu allaž iztēlojuši kā teju lielāko ļaundari – pret vienkāršo cilvēku rūpēm vienaldzīgu Briseles ierēdni un Vācijas kancleres Merkeles pakalpiņu. Tieši šī propaganda, kā raidorganizācijai “Deutsche Welle” paudusi poļu politoloģe Anna Materska-Sosnovska, ir iemesls tam, ka aptaujās apmēram 60% respondentu Donalda Tuska atgriešanos pašmāju politikā vērtē negatīvi. Tomēr Tusks, nenoliedzami, joprojām ir poļu politikas smagsvars, un izskanējuši pat pieļāvumi, ka „Likums un Taisnīgums” varētu mēģināt sarīkot ārkārtas vēlēšanas, nesagaidot regulāro termiņu 2023. gada novembrī. Migranti – Lukašenko atriebes ierocis Ka savā tvītā aizvakar pauda Lietuvas premjerministre Ingrīda Šimonīte, nelegālo migrantu skaits, kas kopš jūnija sākuma no Baltkrievijas iekļuvuši Lietuvā, sasniedzis 1044 cilvēkus. Salīdzinājumam, visā 2020. gadā šādu robežpārkāpēju skaits bija 81. Migrantu lielākais vairums nāk no Tuvajiem Austrumiem – Irākas, Irānas un Sīrijas – un runā kurdu valodā, salīdzinoši mazāka daļa ir no Afganistānas, Kamerūnas u.c. valstīm. Apmēram ceturtdaļa no migrantiem ir bērni. Daudziem robežpārkāpējiem nav nekādu dokumentu, vai arī tie ir bojāti, kas liedz droši noskaidrot viņu identitāti. Lietuvā iekļuvušie mēģina iegūt patvēruma tiesības, taču līdz šim neviens nav atzīts par atbilstošu patvēruma statusam. Ir diezgan nepārprotami, ka šai ļaužu plūsmā īstenojas Baltkrievijas pašpasludinātā prezidenta Lukašenko draudi pārtraukt sadarbību ar kaimiņos esošajām Eiropas Savienības valstīm nelegālās migrācijas ierobežošanā. Kā kanālam Euronews norādījusi Lietuvas iekšlietu ministra padomniece Lina Laurinaitīte-Grigiene, robežpārkāpēju viļņi sakrītot ar aviokompānijas Belavia reisiem no Bagdādes uz Minsku. Arī tas, ka baltkrievu robežsargi kļuvuši nedzirdīgi pret lietuviešu kolēģu aicinājumiem koordinēt darbību šīs cilvēku plūsmas ierobežošanai, liecina, ka viss notiek ar Baltkrievijas varas ziņu. Minskas iekšlietu struktūru pārstāvji to, protams, noliedz. Lietuvā jau izveidotas divas telšu nometnes valstī iekļuvušo izmitināšanai, un pēc pagājušās piektdienas, kad valstī diennakts laikā nelegāli iekļuva 150 cilvēki, izsludināts ārkārtas stāvoklis. Uz robežu nosūtīti armijas spēki, tāpat robežas apsargāšanā iesaistījušās drošības struktūras un Lietuvas Strēlnieku apvienība jeb zemessardze. Kā paziņojusi premjerministre Šimonīte, uz robežas tiks būvēti papildu nožogojumi, uzlabots robežas tehniskais aprīkojums. Gatavību sniegt atbalstu Lietuvai apliecinājusi gan Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, kura apmeklēja Viļņu pagājušajā piektdienā, gan Eiropadomes prezidents Šarls Mišels, kurš viesojās Lietuvā 6. jūlijā atzīmējamās Valsts dienas sakarā un, cita starpā, apmeklēja arī robežu ar Baltkrieviju. Papildspēku nosūtīšanu uz Lietuvu uzsākusi Eiropas Savienības robežapsardzības aģentūra “Frontex”, un ir paredzēts, ka tie tiks nosūtīti arī uz Poliju un Latviju. Tikām Baltkrievijas režīma represīvā mašinērija sākusi izrēķināšanos ar tās varā esošajiem pašpasludinātā prezidenta pretiniekiem: vienam no Lukašenko konkurentiem pērnā gada vēlēšanās finansistam Viktoram Babariko aizvakar piespriesti 14 gadi ieslodzījumā par it kā pierādītu kukuļņemšanu un naudas atmazgāšanu. Pilsoņkarš Etiopijā turpinās Pilsoņkara situācija Etiopijā sāka briest 2019. gadā, kad premjerministrs Abijs Ahmeds uzsāka radikālu politisku reformu. Līdz tam vara valstī nemainīgi kopš 1991. gada bija piederējusi partiju apvienībai Etiopijas Tautas revolucionāri demokrātiskā fronte, kurā ietilpa četras etniski reģionālas partijas. No šo partiju līderiem tika izraudzīts frontes priekšsēdētājs, kurš saskaņā ar vēsturiski nostiprinājušos principu ieņēma premjerministra posteni. Var piebilst, ka četras frontē dominējošās partijas neaptvēra visu Etiopijas teritoriju, un bija vēl seši ar fronti dažādās attiecībās saistīti spēki, kuru vara aprobežojās ar mazākiem reģioniem. Premjerministrs Abijs Ahmeds, oromo etnosu pārstāvošās Oromo Demokrātiskās frontes līderis, mēģināja daļēji demontēt šo modeli, izveidojot jaunu politisko spēku – Labklājības partiju. Tajā gan arī saglabāta reģionāli etniskajā iedalījumā balstīta struktūra, tomēr šī attīstība nebija pa prātam līdz tam ietekmīgākajam Tautas revolucionāri demokrātiskā frontes spēkam – Tigrajas Tautas atbrīvošanās frontei, kas pārstāv valsts ziemeļos esošo Tigrajas reģionu. Frontes līderi pārcēlās uz savu reģionu, kur sāka rīkoties nesaskaņoti ar centrālo valdību, cita starpā pagājušā gada septembrī sarīkojot vēlēšanas, kuras centrālā vara neatzīst. Novembrī Ahmeda valdība mēģināja pakļaut dumpīgo provinci ar militāru spēku, taču cieta neveiksmi: uz reģionālo vienību bāzes izveidojās Tigrajas Aizsardzības spēki, kuri kalnainajā reģionā īstenoja sekmīgu pilsoņu karu. Valdības spēku morālā gatavība izrādījās zema, sākās plaša dezertēšana un pāriešana Tigrajas spēku pusē. Tigrajiešu sekmīgā cīņa vaiņagojās 28. jūnijā, kad valdības spēki bija spiesti atstāt provinces galvaspilsētu Mekelli. Tūlīt pēc tam premjers Ahmeds izsludināja tūlītēju vienpusēju uguns pārtraukšanu, un, kā lēš komentētāji, tas varētu nebūt vis labas gribas žests, bet vienīgā iespēja, jo valdības spēki pēdējās nedēļās cietuši stratēģisku sakāvi. Līdz šim karadarbībai bijusi raksturīga pilsoņkariem nereti piemītošā nesaudzība pret pretiniekiem un bieža vardarbība pret civiliedzīvotājiem. Karadarbība izraisījusi reģionā humānu krīzi, kad apmēram 4,5 miljoni cilvēku izjūt pārtikas, medikamentu un dzeramā ūdens trūkumu, bet apmēram miljons vispār nav sasniedzams jebkādai palīdzībai. Pie tam pastāv bažas, ka Etiopijas centrālās valdības centieni bloķēt jebkādu palīdzību Tigrajai pēc pēdējām militārajām neveiksmēm tikai pieaugs. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Rīta cēliens Raidījuma vadītājs: RML komanda “Labrīt! Vai esi jau pamodies? Laiks modināt prātu!” – ar šādiem vārdiem iesākas katrs raidījums “Rīta cēliens”, kurā kopā ar klausītājiem un studijas viesiem pārrunājam visdažādākās tēmas. Raibs, dinamisks un daudzveidīgs – tāds ir šis raidījums. Saruna par filmu “Corpus Christi” (Spriedzes drāma, režisors Jans Komasa, Polija, 2019.g.) Sarunas viesi- pr. Rihards Rasnacis, Weronika Felcis un Velta Skolmeistere, vada Jolanta Grāvīte

* Valdība par epidemioloģiskās situācijas stabilizēšanas scenārija ieviešanu lems piektdien * Apstiprina Johnson un Johnson Covid-19 vakcīnas izmantošanu Eiropas Savienībā * Medicīnas studenti satraukti par medicīnisko manipulāciju apguvi attālināti * Tiesībsarga amatā trešo reizi apstiprina Juri Jansonu * Spānija kā pirmā ES valsts atzīst piegādes uzņēmumu kurjerus par algotiem darbiniekiem * Polija un Ungārija tiesā apstrīd ES noteikumus par budžeta sasaisti ar tiesību standartiem * Brazīlijā jauno Covid-19 upuru skaits sasniedz rekordu; eksprezidents kritizē Bolsonaru

Brexit gaita jeb Eiropas Savienības un Lielbritānijas sarunu virzība. Eiropas Savienības (ES) budžeta pieņemšanas šķēršļi. Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) sankcijas pret Baltkrievijas amatpersonām, arī pret Aleksandru Lukašenko. Aktualitātes pasaule komentē Latvijas Universitātes un Rīgas juridiskās augstskolas pasniedzējs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers, Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle un sporta žurnālists Jānis Matulis. Pāris triljonus vērtā piekāpšanās Taisnība izrādījusies tiem, kas prognozēja, ka Eiropadome radīs kompromisu jautājumā par savienības daudzgadu budžetu, kura pieņemšanu draudēja bloķēt Polijas un Ungārijas valdību veto. Varšavas un Budapeštas iebildumu pamatā bija fondu piešķiršanas mehānismā iestrādātais likuma varas standartu princips, ciktāl pret abām šīm dalībvalstīm ierosinātas pārbaudes procedūras, kuras, cita starpā, ietver arī draudus tiesu varas neatkarībai šais dalībvalstīs. 9.decembrī izpaudās ziņas, ka panākts kompromiss, Polija un Ungārija gatavas atsaukt savu veto, un attiecīgajam Eiropadomes balsojumam jānotiek šodien. Par šo progresu esot jāpateicas pirmām kārtām savienības prezidējošās valsts Vācijas diplomātiskajiem pūliņiem. Dalībvalstu vadītāji vēlreiz deklarēs jau vasarā akceptēto principu, ka jebkāda fondu samazināšana attiecināma uz tādu likuma varas trūkumu, kas apdraud Eiropas Savienības finansiālās intereses, respektīvi – efektīvu līdzekļu izlietojuma kontroli. Bez tam piešķīrumu samazināšanas mehānisms var tikt iedarbināts ne ātrāk, pirms par tā likumību nav lēmusi Eiropas Savienības Tiesa, un šis izskatīšanas process varētu prasīt gadu un par vairāk. Līdz ar to ir pavērts ceļš Eiropas Savienības daudzgadu budžeta piešķīrumiem, kuru kopapjoms pārsniedz divus triljonus eiro, ietverot arī 750 miljardus lielo atbalsta paketi pandēmijas traumētās Eiropas ekonomikas stimulēšanai. Saskaņā ar mediju kompānijas “Bloomberg” aprēķiniem, Polijai un Ungārijai tuvākajos gados pienāktos apmēram 180 miljardi eiro. Vienošanās tālu, Breksits – deguna galā Kā jau tika prognozēts, arī vakar notikušās tiešās sarunas starp Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu un Lielbritānijas premjerministru Borisu Džonsonu ne par mata tiesu nav tuvinājušas vienošanos par savienības un tās bijušās dalībvalsts turpmākajām ekonomiskajām attiecībām. Puses jau atkal bijušas spiestas atzīt, ka to pozīcijas ir visai tālās, kamēr kritiskais datums – 1. janvāris – nenovēršami tuvojas. Problemātiskās tēmas joprojām tās pašas: zvejas tiesības britu teritoriālajos ūdeņos, valdības atbalsta standarti privātām kompānijām un vienošanās kontroles un domstarpību noregulēšanas mehānismi. Arvien ticamāka kļūst bezvienošanās Breksita iespēja, kas sevišķi sāpīga būtu Lielbritānijai. Apmēram 43% no tās eksporta šobrīd dodas uz Eiropas Savienību, un, pārejot uz tirdzniecību vispārējo Pasaules Tirdzniecības organizācijas standartu ietvaros, britu pārtikas produkti tiktu aplikti ar, vidēji, 22%, savukārt, automašīnas, ar 10% ievedmuitu. Pie tam, saprotams, papildu laiku un izdevumus prasītu muitošanas procedūras, un, visdrīzāk, atsevišķas rūpnīcas būtu spiestas pārtraukt darbu, savukārt šur tur veikalu plauktos parādītos nepatīkams tukšums. Tiek lēsts, ka Breksits bez vienošanās varētu laupīt Lielbritānijai apmēram 300 000 darbavietu un 2% no iekšzemes kopprodukta. Un tas viss situācijā, kad pandēmijas ietekmes dēļ valsts jau tā piedzīvo, saskaņā ar Anglijas Bankas vērtējumu, smagāko ekonomikas lejupslīdi 300 gadu laikā. Visai nepatīkams bezvienošanās Breksita scenārijs, protams, būtu arī Eiropas Savienībai, kuras ekonomikai arī šogad tiek prognozēts rekordliels kritums. Tomēr abas puses joprojām uzlūko viena otru kā to, kurai pienāktos piekāpties. Sporta sankcijas Lukašenko klanam 8. decembrī Starptautiskā Olimpiskā komiteja tās priekšsēdētāja Tomasa Baha personā nāca klajā ar paziņojumu par sankcijām pret Baltkrievijas Nacionālās olimpiskās komitejas funkcionāriem, t.sk. komitejas priekšsēdētāju, Baltkrievijas neatzīto prezidentu Aleksandru Lukašenko un viņa dēlu – komitejas pirmo vicepriekšsēdētāju un faktisko vadītāju Viktoru Lukašenko. Tēvam un dēlam turpmāk būs liegta dalība visos Starptautiskās Olimpiskās komitejas rīkotajos pasākumos, t.sk. olimpiskajās spēlēs. Tāpat komiteja aptur visas atbalsta izmaksas Baltkrievijai, savukārt finansējumu atsevišķiem sportistiem turpmāk maksās tieši, nevis ar nacionālās komitejas starpniecību. Tas ir rezultāts represijām pret tiem baltkrievu sportistiem, kuri atļāvušies paust savu atbalstu opozīcijai kopš maija ilgstošajos politiskajos protestos. Sportistiem, kurus vara viņu nostājas dēļ izslēgusi no nacionālās olimpiskās izlases, starptautiskā komiteja atļāvusi individuāli piedalīties kvalifikācijā nākamā gada vasarā paredzētajās Tokijas Olimpiskajās spēlēs. Tas ir viens no opozīcijas, konkrētāk – organizācijas „Sporta solidaritātes fonds”, starptautiskajiem panākumiem pretstāvē Lukašenko režīmam. To, ka šis ir sāpīgs dūriens Baltkrievijas autoritārajam valdītājam, apliecina viņa emocionālā reakcija, publiski nodēvējot Starptautiskās olimpiskās komitejas vadību par bandu. Vēl nepatīkamāka neatzītajam prezidentam varētu būt nākamgad Minskā un Rīgā plānotā pasaules hokeja čempionāta izjukšana. Hokejs ir Lukašenko īpaši mīļš sporta veids, un viņš pats mēdz reizumis demonstrēt fizisko formu uz slidām un ar nūju rokās. Kopīgi ar Latviju organizēts hokeja čempionāts būtu varens pienesums Baltkrievijas režīma starptautiskajam prestižam, taču pašreizējos apstākļos būtu politisks nonsenss no Latvijas kā demokrātiskas valsts viedokļa. Starptautiskā hokeja federācija, kas pazīstama ar savu apolitiskumu, joprojām nav oficiāli mainījusi savu nostāju par nākamā gada čempionāta norises vietu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Moldovas kurss pēc vēlēšanām. Baltkrievijā atkal apspiež protestus. Polija un Ungārija bloķē Eiropas Savienības (ES) budžetu. Notikumus pasaule komentē Vidzemes Augstskolas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar kompānijas "CPM Consulting International" labas pārvaldības ekspertu Vladimiru Aračelovu un Mariju no Minskas. Režīma agresija Baltkrievijā Pēdējās nedēļās Lukašenko režīma vēršanās pret opozīcijas protestiem iezīmējusies ar agresijas eskalāciju un nepārprotamu iebiedēšanas taktiku. Varas kalpi cenšas nepieļaut ļaužu pulcēšanos demonstrācijās, lietojot jau ierastos līdzekļus – gumijas lodes, asaru gāzi, apdullinošās granātas un stekus. Izklīdinot cilvēkus, daudzi tiek aizturēti, daudzi no aizturētajiem – piekauti. Varas brutalitātes pieaugumu daži novērotāji saista ar jaunā Baltkrievijas iekšlietu ministra Ivana Kubrakova stāšanos amatā. Pagājušās svētdienas, 15. novembra protestu laikā valstī aizturēti apmēram 1200 cilvēki. Tiek lēsts, ka pavisam Baltkrievijas cietumos tiek turēti līdz pat 25 000 opozicionāru un protestu dalībnieku. Pagājušajā nedēļā nonākšana varas iestāžu rokās izrādījās liktenīga skolotājam Romanam Bondarenko. Viņš dzīvoja Minskā, līdzās t.s. „Pārmaiņu laukumam” – pagalmam, kurā iedzīvotāji regulāri atjauno protestu simboliku, kuru varas pārstāvji, savukārt, pastāvīgi cenšas likvidēt. 11. novembra vakarā Bondarenko devās aprunāties ar maskotajiem ļaudīm, kuri kārtējo reizi novāca baltās un sarkanās lentas un aizkrāsoja grafiti „Pārmaiņu laukumā”. Viņš tika aizturēts, dažas stundas vēlāk ar smagām traumām nogādāts slimnīcā, kur 12. novembra vakarā mira. Līdz ar viņa nāvi Lukašenko režīma upuru skaits kopš augusta ilgstošo protestu gaitā sasniedzis astoņus cilvēkus. Bondarenko piemiņa un prasības sodīt viņa slepkavas kļuvušas par pēdējo dienu protestu vadmotīvu. Nākamajā dienā Baltkrievijas opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska nāca klajā ar paziņojumu par t.s. „Tautas tribunālu” – opozīcijas organizētu pierādījumu apkopošanu par režīma pastrādātajiem noziegumiem un plānotu tautas nobalsošanu par apsūdzībām tos veikušajiem. 20. decembrī izsludināta protesta akcija ar „tautas apsūdzības” motīvu. Eiropas budžets ķīlniekos 17. novembra vakarā izpaudās informācija, ka savienības valstu pārstāvjiem nav izdevies panākt vienprātību par Eiropas Savienības daudzgadu budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam un, līdz ar to, arī apm. 750 miljardus lielajai atbalsta programmai pandēmijas rezultātā cietušo dalībvalstu ekonomikai. Budžeta pieņemšanu, kurai nepieciešams dalībvalstu vienbalsīgs lēmums, bloķējušas Polija un Ungārija. Abas šīs dalībvalstis jau ilgāku laiku ir konfrontācijas situācijā ar savienības institūcijām par fundamentālu demokrātijas principu ievērošanas jautājumiem, un viens no jaunievedumiem plānotajā daudzgadu budžeta īstenošanā ir līdzekļu piešķiršanas saistīšana ar likuma varas stāvokli dalībvalstīs. Kā zināms, gan Ungārijai, gan Polijai tiek pārmesta tiesu varas pakļaušana politiskās konjunktūras kontrolei, un ir liela iespēja, ka tieši šīm valstīm var tikt noteikti attiecīgie līdzekļu saņemšanas ierobežojumi. Ungārijas līderis Viktors Orbans sev ierastajā retorikas manierē raksturojis minēto likuma varas klauzulu kā Briseles diktātu pret dalībvalstīm, kas padarot Eiropas Savienību līdzīgu Padomju Savienībai, un piesaucis „ļaunās Briseles” vēlmi piespiest dalībvalstis uzņemt ārpuseiropas migrantu masas. Viņam piebalsojis Polijas tieslietu ministrs Zbigņevs Zjobro, sakot, ka likuma varas aizsegā tiekot laupīta dalībvalstu suverenitāte. Tikām vairāku dalībvalstu līderi, t.sk. Austrijas kanclers Sebastians Kurcs un Rumānijas premjerministrs Ludoviks Orbans, norādījuši, ka likuma varas noteikuma saglabāšana ir absolūti nepieciešama, ciktāl tā garantē arī bezprecedenta līdzekļu piešķīrumu adekvātu izlietojumu. Jaunā proeiropeiskā Moldovas prezidente Svētdien notikušajā Moldovas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, iegūstot gandrīz 58% vēlētāju balsu, uzvarējusi liberālās partijas „Rīcība un solidaritāte” pārstāve Maija Sandu. Līdz ar to amatu zaudējis viņas konkurents, Moldovas Republikas sociālistu partijas pārstāvis un līdzšinējais prezidents Igors Dodons. Par Sandu pamatā balsojis elektorāts galvaspilsētā Kišiņevā un Moldovas centrālajā daļā, kamēr par Dodonu – valsts attālāko ziemeļu, dienvidu un austrumu rajonu iedzīvotāji. „Rīcība un solidaritāte” tiek uzskatīta par Moldovas nozīmīgāko proeiropeisko spēku, kamēr Sociālistu partija – par prokrievisku. Pagājušā gada jūnijā pēc Moldovas parlamenta vēlēšanām bloks, kuru veidoja „Rīcība un solidaritāte” un labēji centriskā „Cieņas un taisnīguma platforma”, vienojās ar Dodona pārstāvētajiem sociālistiem, lai atstumtu no varas „trešo spēku” – Moldovas Demokrātisko partiju, kas tika uzlūkota par oligarha Vladimira Plahotņuka kontrolētu koruptīvu grupējumu. Līdz tam valdošā Demokrātiskā partija mēģināja pret prezidentu un parlamentu izmantot konstitucionālo tiesu un izpildvaras mehānismus, taču bija spiesta piekāpties. Tika izveidota valdība ar Maiju Sandu priekšgalā, kura gan noturējās tikai līdz novembrim, kad piedzīvoja neuzticības balsojumu parlamentā, un to nomainīja bezpartejiskā Jona Kiku kabinets. Sandu uzvara prezidenta vēlēšanās tiek uzlūkota kā proeiropeisko spēku panākums, lai gan tiek atzīmēts, ka gan iekšpolitiskā, gan ārpolitiskā situācija liek jaunajai prezidentei īstenot balansējošu politiku. Par to liek domāt arī jaunievēlētās prezidentes uzstāšanās pēc rezultātu paziņošanas, kurā viņa akcentējusi visu Moldovas pilsoņu interešu ievērošanu un valsts interesēm atbilstošu, līdzsvarotu ārpolitiku, pie tam daļu uzrunas sakot krievu valodā.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas atgriežamies no eksotiskām valstīm tuvāk mājām. Šodien stāsts par Čehiju. Viens no iemesliem, kāpēc par Čehiju runājam šajā nedēļa, ir tas, ka šajā valstī 2. un 3.oktobrī notiks pašvaldību vēlēšanas un senāta, kas ir Čehijas parlamenta augšpalāta, vēlēšanas. Vairākas Čehijas pilsētas, it sevišķi Prāgu ir iecienījusi Holivuda. Prāga ir vairākas reizes izlikusies par kādu citu pilsētu. Šajā pilsētā ir uzņemtas desmitiem filmas. Piemēram, 2006. gadā Bonda frančīzes filmā "Kazino Royale" Prāga "tēloja" gan Venēciju, gan Londonu, gan Maiami.  Interesants fakts ir, ka tāda valsts kā Čehoslovākija tika izveidota Pitsburgā, ASV. Pitsburgas vienošanās paredzēja, ka Austroungārijas impērija pēc Pirmā pasaules kara tika sadalīta. Faktiski Čehoslovākija ir izveidota 1918. gada 18. oktobrī. Bet jau 90.gados pēc tā dēvētās Samta revolūcijas jeb komunistiskās sistēmas sabrukuma notika "samta šķiršanās" - izveidojās divas valstis Čehija un Slovākija. Viens no retajiem gadījumiem pasaules vēsture, kad katra valsts aiziet savu ceļu bez konfliktiem. Čehijas Republika kopš 1993.gada ir patstāvīga valsts. Jau esam stāstījuši par Slovākiju un arī Lihtenšteinu, kas vēl līdz 2009. gadam neatzina Čehiju īpašumu strīda dēļ. Čehijā dzīvo vairāk nekā 10,5 miljoni iedzīvotāju, kur 65% ir čehi. Šī ir ļoti sekulāra valsts, kur lielāka ticīgo grupa ir katoļi un tie ir 10% iedzīvotāju. Kā valsts lielākos izaicinājumus arvien min korupciju, gan investīciju piesaisti. Zemais bezdarba līmenis valstī radījis prasības pēc augstāka atalgojuma no darba ņēmēju puses, kā arī prasības pēc darba tirgus atvēršanas viesstrādniekiem no darba devēju puses, kas nevēlas tik daudz maksāt darbiniekiem. Apmēram 80% Čehijas iekšzemes kopprodukta IKP veido eksports, konkrēti auto ražošana. Zināmā marka, protams, ir Škoda. Uzņēmums "Škoda Transportation" ir ceturtais lielākais tramvaju ražotājs pasaulē.  Gandrīz trešdaļa pasaules tramvaju ir ražoti Čehijā. Uzņēmums "Škoda" kopš 1991 gada "Volkswagen" grupai pieder. Vēl Čehijā ir autoražošanas uzņēmums "Tatra", kas izveidots 1850. gadā un otrā vecākā auto ražotāja pasaulē pēc "Peugeot". Runājot par šīs valsts starptautisko pozīciju, Čehija bieži tiek minēta starp ES “sliktajiem zēniem” līdzās Polijai un Ungārijai un Slovākijai, jo šīs valstis kopā veido Višegradas grupu, kas arī ir bijusi iekšējā opozīcija ES pēdējos gados un izpelnījusies plašu nosodījumu no daudzām partnervalstīm Eiropā. Bet kas tad ir Višegradas grupa, kurai pieder Čehija, Slovākija, Polija un Ungārija? Tā izveidota Višegradas pilsētā Ungārijā 1991. gada 15. februārī. Tā primāri izveidota, lai sekmētu valstu militāro sadarbību starp valstīm, kā arī kultūras sadarbību.  Viedokli par to, cik vienota tad ir Višegradas grupa vaicājām arī Petram Kratohvilam, Prāgā atrodamā Starptautisko attiecību institūta vecākajam pētniekam un agrākajam direktoram. 

Kāpēc latvieši savulaik centās kļūt par vāciešiem, poļiem vai citu tautību pārstāvjiem? Pazīstamākais termins šajā kontekstā droši vien ir “kārklu vācieši”, taču mūsu vēsturē rodami vēl citi interesanti stāsti. Kalniņš, Bergs un atkal Kalniņš. Iespējams, arī šādu vēsturi varam lasīt kādā mūsu pašu dzimtas grāmatā. Kā un kāpēc latvieši vēlējās kļūt par nelatviešiem, kā arī pievēršamies laikam, kad kļūt atkal par latviešiem bija moderni. Šajos pārvērtību labirintos orientēties palīdz demogrāfs Ilmārs Mežs un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Imants Cīrulis. “Kāda savulaik bija motivācija Kalniņam pārtapt par Bergu, var tikai minēt. Bet dažreiz ir bijušas mājas "Kalniņi" un cilvēks ir pieņēmis uzvārdu Bergs, vai reizēm otrādi - mājas ir "Bergi" un cilvēks ir gribējis atšķirties ar latviskāku uzvārdu," vērtē Ilmārs Mežs. Pētnieks min, ka tas ir arī atkarīgs no novadiem: Centrālajā, Ziemeļkurzemē un Zemgales lielākā daļā pārsvarā ir vāciskie, savukārt Dienvidkurzemē, Sēlijā un Vidzemē ļoti lielā pārsvarā ir latviskie uzvārdi. “Variācijas novērojamas no vienas muižas uz otru. Kādā ir izteikta tendence pieņemt uzvārdu, kur kur latviskā aroda nosaukums ir pārtulkots vāciski. Ja ir virpotājs, jaunais uzvārds pieņemts Dreimanis, ja kalējs, tad Šmits,” papildina Imants Cīrulis. “19.gadsimta sākumā vēl nedomā šādās kategorijās, ka es caur savu uzvārdu izteikšu savu nacionālo stāju, kā to pazīstam no 19. gadsimta otrajā pusē. Bieži arī sevis vāciskošana un dažkārt arī poliskošana, it sevišķi Vidzemes guberņā, kur saistība ar polisko ir maza, izklausīsies interesanti, eksotiski. Tas ir mēģinājums sevi padarīt kolorītāku, atšķirt no Bērziņu un Kalniņu masas.” “Gandrīz jāvelk paralēles. Latviešu zemnieks domāja, ja es esmu Jānis Kalns un savos Rudbāržos vai Talsos dzīvoju, viss ir labi. Ja nu mani bērni brauks uz pilsētu, kādi viņi Kalni, viņiem jābūt Bergiem. Ko mēs šodien redzam, kādus vārdus liek latviešu ģimenes? Man liekas, ka varam runāt par to pašu, tikai uz angļu valodu, mums ir Deividi, Raieni, Kevini, Heidijas, Ketlīnas, Maikli, Ketrīnas, Reičelas, Mišelas... Turklāt latviskā transkripcijā. It kā viņam ir iedots angļu vārds, bet ko viņi ar to darīs, pat, ja nonāks Anglijā,” analizē Ilmārs Mežs. Vērtējot latviešu uzvārdu un arī vārdu izvēli izvēli cauri laikiem, pētniek atzīst, ka kopumā tas liecina par latviešu spēju pielāgoties apkārtējai videi, mazliet pārspīlētu spēju. “Vektors ir mainījies, no vāciskā tas pārgāja uz krievisko, tagad uz anglisko,” secina Ilmārs Mežs. Latvijas vēsturē svarīga kauja – Varšavas kauja 1920.gadā 1920. gada 11. augusts Latvijas vēsturē nozīmīgs kā miera līguma parakstīšanas brīdis ar Padomju Krieviju, un pieņemts uzskatīt, ka līgums pa īstam deva iespēju piedzimt Latvijas valstij. Taču patiesībā Latvijas neatkarības sapnis pavisam drīz atkal varēja sagrūt, ja vien Polijas armija dažas dienas vēlāk Varšavas kaujā nebūtu devusi izšķirošo triecienu Padomju Krievijai. Polijas uzvara kā nozīmīga ir vērtējama gan Baltijas, gan visas Eiropas mērogā, tāpēc šogad īpaši svarīgi atcerēties Varšavas kaujas simto gadadienu. Varšavas kaujas notikumus un to nozīmi Polijas un Latvijas vēsturē, kā arī starpvalstu attiecībās skaidro Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Ēriks Jēkabsons un Polijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Monika Mihališina. Lai gan Varšavas kauja ir vēsture, tomēr principi, kā jāizturas pret lielvalstīm kaimiņos, darbojas joprojām. Daudzus izskaidrojumus 1920. gada notikumiem redzam mūsdienās, un tā ir laba skola tiem, kas šobrīd lemj par politiku, ārlietām un reģionālo sadarbību. Tā uzskata Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Ēriks Jēkabsons, kurš sarunā iezīmēja notikumu attīstības gaitu pirms simt gadiem un ko tas nozīmēja Latvijas neatkarībai. Varšavas notikumi ļāva vairākām valstīm ne vien galēji izcīnīt neatkarību, bet, protams, tie arī kļuva par pamatu, lai, piemēram, gan Latvija, gan Polija turpmākos gadus liktu stabilu balstu spēcīgu valsts celtniecībā un lai šī vēsturiskā atmiņa saglabātos tad, kad tas viss pēc laika atkal tiek noārdīts. Par Varšavas kaujas nozīmi un nepieciešamību aizkrāsot vēstures baltos plankumus telefona sarunā akcentē Polijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Monika Mihališina.

Raidījumā Divas puslodes diskutējam par grūti nākušajiem lēmumiem par Eiropas Savienības (ES) daudzgadu budžetu un naudu Eiropas ekonomikas atveseļošanai pēc Covid 19 izraisītās krīzes. Eiropas Savienības līderi cīnījās gandrīz 90 stundas, kamēr spēja vienoties par budžetu nākamajiem septiņiem gadiem un ekonomikas atlabšanas programmu, kopā aptuveni 1,8 triljonu eiro apmērā. Tikmēr Baltkrievijā tuvojas prezidenta vēlēšanas. Pašreizējais prezidents Aleksandrs Lukašenko 9.augusta vēlēšanās kandidēs uz sesto termiņu. Tā kā Lukašenko konkurenti ir arestēti vai nav pielaisti vēlēšanām, opozīcija apvienojusi spēkus un prezidenta amatam virza Svetlanu Tihanovsku – Baltkrievijā apcietinātā blogera Sergeja Tihanovska sievu. Viņas atbalstam Minskā svētdien,19.jūlijā, sapulcējās vairāki tūkstoši cilvēku. Raidījumā pievēršamies arī prezidenta vēlēšanām ASV, līdz kurām palikuši trīsarpus mēneši. Cīņa starp pašreizējo prezidentu Donaldu Trampu un viņa konkurentu demokrātu kandidātu Džo Baidenu kļūst arvien sīvāka. Bijušā ASV viceprezidenta pozīcijas kļuvušas spēcīgākas. Notikumus pasaulē kopā ar raidījuma vadītājiem studijā komentē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Māris Andžāns. Runājot par ES budžetu, sazināmies ar biedrības „Eiropas Kustība Latvijā" prezidentu Andri Gobiņu un Eiropas Parlamenta deputāti Inesi Vaideri. Analizējot notikumus Baltkrievijā, sazināmies ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, RSU doktoranti Beāti Livdansku. „Čību revolūcija” Baltkrievijā Kārtējām prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā jānotiek 9. augustā, un, saskaņā ar režīma plānu, tām jābūt vien kārtējam Vladimira Lukašenko varas leģitimācijas rituālam. Kopš uzvaras 1994. gadā, kad, pēc starptautisko cilvēktiesību organizāciju atzinuma, Baltkrievijā notika pēdējās brīvās vēlēšanas, Lukašenko nemainīgi ir varas virsotnē un šobrīd pretendē uz sesto piecgadu termiņu. Tomēr priekšvēlēšanu process nesis ilggadējajam vadonim vairākus nepatīkamus pārsteigumus, kas likuši runāt par iespējamu viņa varas beigu sākumu. Pirmkārt, te jāmin baņķieris, “Belgazprombank” valdes priekšsēdētājs kopš 2000. gada Viktors Babariko. Finansists un mecenāts paziņoja par savu kandidēšanu maija vidū, mēneša laikā savācot apmēram pusmiljonu atbalstītāju parakstu, kas ir absolūts opozīcijas kandidāta rekords Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu vēsturē. 11. jūnijā Baltkrievijas Valsts kontrole sāka izmeklēšanu pret “Belgazprombank” vadību, par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un kukuļdošanu, tas viss – lielos apmēros. 18. jūnijā tika arestēts pats Babariko un viņa dēls un priekšvēlēšanu štāba vadītājs Eduards. Arestēti pavisam 20 bankas esošie un bijušie darbinieki, un ar izmeklēšanu nodarbojas Valsts drošības komiteja. Kā galvenā krimināllietas epizode tiek minēta vairāk nekā 430 miljonu dolāru aizpludināšana no “Belgazprombank” uz kādu no Latvijas bankām. Babariko arests izraisīja plašas demonstrācijas Minskā un citur. Otrs esošā prezidenta konkurents, kuru arī vara neitralizējusi ar kriminālvajāšanas līdzekļiem, ir populārais blogeris no Gomeļas Sergejs Tihanovskis. Viņš atrodas ieslodzījumā kopš 29. maija, kad tika aizturēts piketa laikā, un 1. jūlijā viņam tika piespriests 15 diennakšu arests par nepakļaušanos milicijas darbiniekiem. Pret Tihanovski ierosinātas vairākas krimināllietas, un jūnijā notikušajā kratīšanā viņa mātes vasarnīcā it kā atrasti 900 000 dolāru. Tieši Tihanovskis radījis opozīcijas kampaņas tēlu, kas nepatīkami aizskar prezidentu Lukašenko – ūsaino tarakānu, ar kuru beidzot jātiek galā, noklapējot ar čību. Pašreizējie protesti Baltkrievijā jau nodēvēti par „Čību revolūciju”. Kad kļuva skaidrs, ka arestētajam Tihanovskim nebūs iespējas balotēties, savu kandidatūru vēlēšanās pieteica viņa sieva Svetlana Tihanovska. Vēl vienu spēcīgu opozīcijas kandidātu, bijušo diplomātu Valēriju Cepkalo, vara „atsijāja” ar ierasti banālo paņēmienu – atzīstot par nederīgiem daļu no viņa savāktajiem parakstiem. Pēdējais pavērsiens šai sāgā ir paziņojums par vadošo opozīcijas kandidātu spēku apvienošanu Svetlanas Tihanovskas atbalstam. Par ikonisku jau kļuvusi fotogrāfija ar trīs dāmām, kuras uzdrīkstējušās stāties pretī Baltkrievijas diktatoram: prezidenta kandidāti Svetlanu Tihanovsku, Valērija Cepkalo sievu Veroniku un Viktora Babariko priekšvēlēšanu štāba pārstāvi Mariju Koļesņikovu. ES līderi panāk vienošanos par ekonomikas atveseļošanās plānu Pēc teju 90 stundu ilgā ES līderu samita agrā otrdienas rītā Eiropadomes prezidents Šarls Mišels tvitterī paziņoja, ka ir panākta vairāk nekā 1,80 triljonus eiro vērta vienošanās. Pēc ilgām un smagām sarunām visu 27 valstu līderi atrada kompromisu, lai vienotos par ES atjaunošanas fonda izveidi un nākamo daudzgadu budžetu, iekļaujot arī strīdīgo jautājumu par likuma varas ievērošanas saistīšanu ar ES fondu līdzekļu izmaksāšanu. Šim punktam, protams, skaļi iebilda Polija un Ungārija, kuras uzskata, ka tā ir vēršanās pret abām valstīm, taču samita beigās abas puses pasludināja uzvaru. Šī vienošanās ir vēsturiska arī ar to, ka pirmo reizi ES valstis kopā plāno aizņemties tik lielu summu – 750 miljardus eiro, turklāt liela daļa fonda – vairāk nekā 312 miljardi – pie valstīm nonāks grantu, nevis aizdevumu veidā. Lai arī līderu vienošanās ir ļoti būtisks solis uz priekšu, arī priekšā vēl ir sarežģītas sarunas, īpaši par daudzgadu budžetu. No līdzšinējā sarunu procesa atstumti ir jutušies Eiropas Parlamenta deputāti, kuriem jādod gala vārds gan par to, kā naudu ieguldīsim, lai atgūtos no krīzes,gan par daudzgadu budžetu. Daudzi deputāti iebilst pret esošo fondu samazināšanu, vēlas skaidrākus noteikumus likuma varas ievērošanas un ES fondu izmaksas jautājumā, kā arī vēlas redzēt lielākus pašas savienības ieņēmumus, piemēram, digitālā nodokļa ieviešanu, kas attiecīgi varētu arī palīdzēt atmaksāt naudu, ko visi kopā plānojam aizņemties. Tramps pret Baidenu – maz iepriecinoša esošajam prezidentam Kā rāda jaunākie mediju veikto aptauju dati, esošais Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps arvien pamanāmāk atpaliek no sava sāncenša, Demokrātu partijas kandidāta Džo Baidena. Vidēji kopš marta Baidena pārsvars pieaudzis par 3 procentpunktiem, respektīvi, no 6 līdz 9%, taču atsevišķas aptaujas rāda pat 11% atbalsta deficītu esošajam prezidentam. Kā savā analītiskajā rakstā norāda raidsabiedrības NBC komentētājs Deivids Vasermans, Baidena pārsvars nozīmīgi audzis pirmām kārtām izglītotu baltādaino profesionāļu – tradicionālo Amerikas savrupmāju priekšpilsētu iedzīvotāju – vidē. Šī tendence pamanīta arī Trampa priekšvēlēšanu štābā, un kā prezidenta izteikumos, tā aģitācijas materiālos iezīmējies motīvs „Demokrāti sagraus jūsu priekšpilsētu”. Kādā klipā tēlota kundze gados, kuras mājās iebrūk laupītājs, taču policija uz kundzes zvaniem neatbild, jo, lūk, sliktie demokrāti ir apcirpuši likumsargu budžetu. Tomēr analītiķis pauž šaubas, vai šāda brutāla propaganda būs uzrunājoša samērā intelektuālajam un tolerantajam priekšpilsētu iedzīvotājam. Tāpat Tramps zaudējis savu pārsvaru gados vecāko vēlētāju vidū, kas nodrošināja daļu no viņa panākumiem iepriekšējās vēlēšanās. Kā samērā pārsteidzošs fakts tiek atzīmēts esošā prezidenta popularitātes pieaugums melnādaino un Latīņamerikas izcelsmes vēlētāju vidū, taču tas ir tikai relatīvs pieaugums, un abās grupās Demokrātu kandidātam joprojām ir būtisks pārsvars. Donalda Trampa „stiprā pils” joprojām ir baltādainie bez augstākās izglītības, pamatā – darba ņēmēji un mazie uzņēmēji, taču šīs grupas proporcionālā daļa vēlētāju kopskaitā rūk demogrāfisko un sociālo procesu rezultātā, un starpība ar iepriekšējām vēlēšanām šai ziņā varētu būt 7%. Intervijā, kuru Donalds Tramps svētdien sniedza telekanāla “Fox News” žurnālistam Kristiānam Volesam, viena no spilgtākajām epizodēm bija viņa apgalvojums, ka viņš pārspētu Džo Baidenu spriestspējas testā. Tas no jauna saasinājis debates par abu kandidātu vecuma ietekmi uz viņu spējām vadīt un pieņemt lēmumus. Kā zināms, Donalds Tramps šobrīd ir 74, savukārt Džo Baidens – 77 gadus vecs. Kā savā sižetā atzīmējis telekanāls CNN, kā vienā, tā otrā gadījumā nākamajās prezidenta vēlēšanās gaidāms rekords: Džo Baidens kļūtu par vecāko ievēlēto, savukārt Donalds Tramps – par vecāko uz otro termiņu pārvēlēto prezidentu Savienoto Valstu vēsturē. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

Polija turpina esošo kursu. Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis pašreizējais valsts vadītājs Andžejs Duda, kurš tikai par diviem procentiem apsteidzis Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski. Uzvara paliek uzvara, bet kā pārvaldīt tik sašķeltu valsti, kāda šobrīd ir Polija un kurš varētu būt patiesais vēlēšanu uzvarētājs. Serbija un Kosova atsāk dialogu. Pēc vairāku gadu pārtraukuma Briselē ir atsākušās Serbijas un Kosovas līderu tiešās sarunas. Kosova ir atteikusies no tirdzniecības ierobežojumiem, paverot ceļu diskusijām par abu pušu turpmākajām attiecībām. Vai varam gaidīt, ka Serbija jelkad atzīs Kosovas vienpusēji pasludināto neatkarību un vai tas veicinās gan pašas Serbijas, gan Kosovas iespējamo tuvināšanos Eiropas Savienībai? Pieaug militārā spriedze Kalnu Karabahas reģionā. Kopš jūlija sākuma pavisam nemierīga situācija ir izveidojusies uz Armēnijas un Azarbaidžānas robežas. Tur bruņotās sadursmēs bojā gājuši no vairākiem desmitiem līdz, iespējams, vairākiem simtiem militārpersonu, atkarība, no kuras valsts pozīcijas skatās. Kas šoreiz bijis par pamatu gadu desmitiem ilgā konflikta uzliesmojumam un cik nopietni jāuztver protestētāju saukļi iesaistīties atklātā karā. Bet varbūt šī ir ārēja provokācija? Notikumus pasaulē analizē Vidzemes augstskolas lektors, politoligs Jānis Kapustāns un vēsturnieks un politologs Kārlis Daukšts. Serbija un Kosova atsāk dialogu Šodien Briselē paredzēta klātienes tikšanās starp Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču un Kosovas premjerministru Avdullu Hoti. Līdz ar to ir atsācies dialogs, kas 2018. gadā pārtrūka pušu nesamierināmo pozīciju dēļ. Kā zināms, pamatā albāņu apdzīvotā Kosova ieguva de facto neatkarību 1999. gadā pēc tam, kad NATO bombardēšanas kampaņa bija piespiedusi Serbiju atvilkt savus spēkus no autonomās provinces. Serbija joprojām kategoriski atsakās atzīt Kosovas neatkarību un bloķē tās mēģinājumus pievienoties starptautiskām organizācijām, savukārt Kosova nepiekrīt iespējamai oficiālai robežu maiņai, atsakoties no Serbijas kontrolētajiem un serbu apdzīvotajiem apgabaliem. Nepārprotamu grūdienu sarunu procesa atsākšanai deva Savienoto Valstu administrācijas, konkrētāk – prezidenta Donalda Trampa īpašais sūtnis Serbijas un Kosovas miera sarunām un Nacionālās izlūkošanas direktors Ričards Grenels. Viņa un Trampa administrācijas darbību šai ziņā daudzi gan kritizē, norādot, ka amerikāņi izdarījuši spiedienu uz Kosovu, lai piespiestu to atsākt dialogu, kā arī atstūmuši no tā Eiropas Savienības pārstāvjus, kuriem ir Apvienoto Nāciju mandāts vidutājībai sarunās. Tāpat tiek norādīts, ka Trampa administrācija mēģinājusi maksimāli izmantot subjektīvo momentu, satuvinot abu pušu līderus – Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču un Kosovas prezidentu Hašimu Tači. Abiem līderiem tiek pārmestas autoritāras tendences, pie kam Tači, iesaistoties sarunās par iespējamu izlīgumu ar Serbiju, ir pārkāpis savas konstitucionālās pilnvaras. Martā uz to norādīja Kosovas toreizējais premjerministrs Albins Kurti, drīz pēc tam zaudējot amatu parlamenta neuzticības balsojumā. Amerikāņu aktivitātes izraisīja Serbijas galvenās sabiedrotās Krievijas nervozu reakciju, ārlietu ministram Sergejam Lavrovam noradot, ka bez Kremļa akcepta nekādas vienošanās par Kosovu nebūs. Sūtņa Grenela virzītais process teju vaiņagojās ar Vučiča un Tači tikšanos Baltajā namā jūnija nogalē, taču dažas dienas pirms tam Speciālā starptautiskā prokuratūra noziegumu izmeklēšanai Kosovā nāca klajā ar paziņojumu, ka ir sastādīts apsūdzības raksts par kara noziegumiem vairākiem augsta ranga Kosovas politiķiem, tai skaitā Tači. Plānotā tikšanās nenotika, taču process neapsīka un šobrīd ir atgriezies konvencionālajā ietvarā ar Eiropas Savienību kā vidutāju. Armēnija un Azerbaidžāna – gruzdošā konflikta uzliesmojums Saknes konfliktsituācijai Aizkaukāzā starp kaimiņvalstīm Armēniju un Azerbaidžānu meklējamas pirms simts gadiem, kad abas nācijas, tobrīd mēģinādamas iedibināt savu nacionālo valstiskumu, vilka robežas etniski neviendabīgajā teritorijā. Lielā mērā kaimiņtautu nesaskaņas bija iemesls tam, ka reģions tolaik nonāca Padomju Krievijas kontrolē. Procesā, kurā nozīmīga loma bija toreizējam Padomju Savienības tautas komisāram nacionalitāšu jautājumos Josifam Staļinam, armēņu kompakti apdzīvotais Arcahas reģions nonāca Azerbaidžānas sastāvā kā Kalnu Karabahas autonomā republika. Sabrūkot Padomju Savienībai, atsākās Arcahas armēņu mēģinājumi apvienoties ar Armēniju, kas noveda pie konflikta eskalācijas līdz pilnvērtīgai karadarbībai laikā no 1992. līdz 1994. gadam. Armēnijas bruņotie spēki un Arcahas brīvprātīgo vienības ieņēma ne vien bijušo autonomiju, bet arī apmēram 9% Azerbaidžānas teritorijas ārpus tās. Ar Krievijas starpniecību tika panākts pamiers un sāktas sarunas, kas turpinās joprojām, periodiski notiekot pamiera pārkāpumiem. De jure Armēnijas kontrolētā teritorija joprojām uzskatāma par piederīgu Azerbaidžānai. Līdz šim nopietnākā iesaldētā konflikta eskalācija bija 2016. gada aprīlī, kad četru dienu laikā abās pusēs gāja bojā apmēram pa simtam karavīru. Kopš pagājušās svētdienas pienāk ziņas par jaunu konflikta uzliesmojumu, šoreiz ārpus tiešās Kalnu Karabahas konflikta zonas – pie abu valstu robežās uz ziemeļiem no tās. Puses apsūdz viena otru civilo objektu artilērijas apšaudēs, kam sekojusi karadarbības aktivizēšanās, izmantojot tankus, raķešu ieročus un dronus. Abās pusēs ir kritušie, tai skaitā Azerbaidžānas armijas ģenerālis Polads Hašimovs un vairāki citi azerbaidžāņu un armēņu virsnieki. Polija turpina esošo kursu Aizvadītajā svētdienā notikušās prezidenta vēlēšanas Polijā nesa uzvaru esošajam valsts galvam Andžejam Dudam, kurš ar 51% vēlētāju balsu pārspēja savu sāncensi – Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski. Līdz ar to izplēnējušas Polijas liberālās opozīcijas cerības mainīt līdzšinējo pie varas esošās partijas „Likums un taisnīgums” kursu, kura ietvaros, cita starpā, izpildvaras kontrolei tiek pakļauta tiesu vara. Kā zināms, šī virzība jau izpelnījusies asu kritiku no starptautisko cilvēktiesību organizāciju un Eiroparlamenta puses; Eiropas Komisijai uzsākot izmeklēšanas procedūru par likuma varas apdraudējumu Polijā. Ar minimālu vairākumu, kas pagājušā gada vēlēšanās tika iegūts Seimā, un sev lojālo prezidentu Dudu partijas „Likums un taisnīgums” rokās paliek nepieciešamie instrumenti savas politikas tālākajai īstenošanai. Priekšvēlēšanu kampaņa, kurā esošais prezidents nekautrējās izmantot varas kontrolei jau pakļautos sabiedriskos medijus kā propagandas rīku, nozīmīgs akcents tika likts uz tradicionālo vērtību sargāšanu, pozicionējot savu pretinieku kā šo vērtību grāvēju un „samaitājošu” ietekmju izplatītāju. Balsojums atklāj idejisko plaisu, kas šķeļ Polijas sabiedrību divās teju vienādās daļās. Andžeja Dudas un „Likums un taisnīgums” elektorāta bāzi pamatā veido gados vecāki poļi, reģionāli – valsts centrālie un dienvidaustrumu rajoni. Sevišķi spilgti iezīmējas atšķirība starp laukiem un pilsētu: ja iepriekšējās vēlēšanās 2015. gadā tādās samērā lielās pilsētās valsts austrumdaļā kā Bjalistoka un Ļubļina vairākums balsoja par Dudu, tad šoreiz tur uzvaru guvis Tšaskovskis, taču apkārtējos lauku rajonos un mazpilsētās atbalsts esošajam prezidentam tikai pieaudzis. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Kā atvērt robežas un vēl vairāk atvieglot ceļošanu, bet tajā pašā laikā neizraisīt jaunus Covid-19 uzliesmojumus? Tas ir viens no jautājumiem, par kuru šo pirmdien Viļņā sprieda Baltijas valstu un Polijas ārlietu ministri, atzīstot, ka robežu atvēršanā starp Eiropas Savienību un trešajām valstīm ir jārīkojas ļoti uzmanīgi un koordinēti. Kas šobrīd jāzina par ieceļošanu Polijā un kā Polija cīnās ar Covid-19 radītajām sekām? To šorīt jautāsim Polijas vēstniecei Latvijā Monikai Mihališinai.

"Šobrīd ārlietu dienesta galvenais uzdevums ir Eiropas Savienības budžeta sarunas un atbalsta programmas arī Latvijai Šobrīd tas ir visaktuālākais darbs," sarunā raidījumā Krustpunktā norāda Edgars Rinkēvičs. Notiekošais ASV, Ķīnā un Honkongā, Covid-19 krīzes pārvarēšana Eiropā un pasaulē - ir tik daudz ko jautāt ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam Krustpunktā. Kopā ar raidījuma vadītāju jautājumus uzdod portāla „Delfi” žurnālists Ansis Īvāns un Latvijas TV žurnālists Gints Amoliņš. Vērtējot aizvadīto ārkārtas situācijas laiku Edgars Rinkēvičs atzīst, ka "Ārlietu ministrijai, īpaši jau līdz maijam bija darba pilnas rokas, nodrošinot repatriāciju, gan mūsu tautiešiem, kas atradās ārpus Eiropas Savienības, gan Eiropā. Vēl joprojām ir jāsniedz konsulārā palīdzība. Pilnībā šis atbalsts un palīdzība repatriācijai nav beigusies". "Darba netrūka, par garlaicību sūdzēties nevarēja, bet tā bija arī interesanta un laba pieredze, palīdzot mūsu cilvēkiem," vērtē Rinkēvičs. Viņš arī min, ka aizvadītajā nedēļā jau ticies jau Tallinā klātienē ar Baltijas valstu un Polijas kolēģiem, sarunas bijušas par ceļojumu telpas paplašināšanu. Ministrs izsaka cerību, ka nākamā nedēļā Polija ļaus Baltijas valstu pilsoņiem ieraksties savā valstī bez pašizolācijas prasībām. Baltijas valstis jau iebraucējiem no Polijas to ļauj.

"Šobrīd ārlietu dienesta galvenais uzdevums ir Eiropas Savienības budžeta sarunas un atbalsta programmas arī Latvijai Šobrīd tas ir visaktuālākais darbs," sarunā raidījumā Krustpunktā norāda Edgars Rinkēvičs. Notiekošais ASV, Ķīnā un Honkongā, Covid-19 krīzes pārvarēšana Eiropā un pasaulē - ir tik daudz ko jautāt ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam Krustpunktā. Kopā ar raidījuma vadītāju jautājumus uzdod portāla „Delfi” žurnālists Ansis Īvāns un Latvijas TV žurnālists Gints Amoliņš. Vērtējot aizvadīto ārkārtas situācijas laiku Edgars Rinkēvičs atzīst, ka "Ārlietu ministrijai, īpaši jau līdz maijam bija darba pilnas rokas, nodrošinot repatriāciju, gan mūsu tautiešiem, kas atradās ārpus Eiropas Savienības, gan Eiropā. Vēl joprojām ir jāsniedz konsulārā palīdzība. Pilnībā šis atbalsts un palīdzība repatriācijai nav beigusies". "Darba netrūka, par garlaicību sūdzēties nevarēja, bet tā bija arī interesanta un laba pieredze, palīdzot mūsu cilvēkiem," vērtē Rinkēvičs. Viņš arī min, ka aizvadītajā nedēļā jau ticies jau Tallinā klātienē ar Baltijas valstu un Polijas kolēģiem, sarunas bijušas par ceļojumu telpas paplašināšanu. Ministrs izsaka cerību, ka nākamā nedēļā Polija ļaus Baltijas valstu pilsoņiem ieraksties savā valstī bez pašizolācijas prasībām. Baltijas valstis jau iebraucējiem no Polijas to ļauj.

Notikumus pasaulē komantē RSU profesors, Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds. Ķīnas totalitārisms pret Honkongas autonomo demokrātiju Piektdien savā gadskārtējā sesijā pulcējās Visķīnas tautas pārstāvju sapulce – Ķīnas Tautas Republikas augstākā likumdošanas institūcija. Kā viens no darbakārtības jautājumiem tika izsludināts nacionālās drošības likumprojekts Honkongai. Honkongas autonomijas statuss nosaka tās tiesisku suverenitāti, taču Honkongas Pamatlikuma pants, kas paredz kontinentālās Ķīnas valsts drošību garantējošas likumdošanas ieviešanu, tā arī nav ticis īstenots, jo šāds mēģinājums 2003. gadā sadūrās ar plašiem protestiem. Tagad Pekinas vara, acīmredzami reaģējot uz jau vairāk nekā gadu ilgstošajiem masu protestiem un nekārtībām Honkongā, nolēmusi ieviest šādu likumdošanu, apejot autonomijas Likumdevēju sapulci. Attiecīgais likums, kura tekstu izstrādātu Visķīnas tautas pārstāvju sapulces Pastāvīgā komiteja, stātos spēkā pēc tam, kad to izsludinātu Honkongas administrācijas vadītāja Kerija Lama. Likumprojekts vēršas pret mēģinājumiem atdalīt Honkongu no Ķīnas, gāzt valsts varu, pret terora aktiem un citām nacionālo drošību apdraudošām darbībām un ārvalstu iejaukšanos Honkongas iekšējās lietās. Tāpat tas paredz Ķīnas drošības dienestu nodaļu izveidi autonomijā. Honkongas demokrātijas aizstāvju uzskatā šis likums būtu nopietnākais trieciens teritorijas tiesiskajai neatkarībai un liels solis pretim principa „viena valsts, divas sistēmas” iznīcināšanai. Kā norāda raidsabiedrības BBC citētais Honkongas universitātes tieslietu profesors Johaness Čans, ar valsts drošību saistītie procesi Ķīnas Tautas Republikā parasti notiek aiz slēgtām durvīm, informācija par apsūdzībām un pierādījumiem netiek atklāta, un valsts drošības jēdziens tiek traktēts tik plaši, ka tajā var ietilpināt teju jebko. Savienoto Valstu valsts sekretārs Maiks Pompeo jau paziņojis, ka Vašingtona vairs nevar uzlūkot Honkongu kā no Ķīnas autonomu teritoriju un ir iespējama tās statusa maiņa ekonomiskajos sakaros ar ASV. Izšķirošais balsojums par likumprojektu Visķīnas tautas pārstāvju sapulcē paredzēts šodien.   Polijas prezidenta priekšvēlēšanas uz pandēmijas fona Polijas prezidenta vēlēšanām bija jānotiek 10. maijā, ievēlot valsts galvu uz nākamajiem pieciem gadiem. Par drošāko favorītu tika uzskatīts esošais prezidents Andžejs Duda, kurš var tikt pārvēlēts uz otro termiņu. Viņa pārstāvētā un šobrīd valdošā partija „Likums un taisnīgums” nevēlējās pārcelt vēlēšanu datumu arī pēc tam, kad valstī bija sākusies koronavīrusa izplatība, šai sakarā nonākot konfliktā ne vien ar opozīciju, bet arī ar koalīcijas partneriem – liberālkonservatīvo partiju „Polija kopā”. Vien dažas dienas pirms paredzētā datuma vēl nebija skaidrs, vai, kad un kādā veidā notiks balsošana, ciktāl Polijas likumdošana neparedz attālinātu balsošanu un Sejms nebija gatavs tik ātri pieņemt jaunu regulējumu. Par vēlēšanu boikotu paziņoja visi eksprezidenti un vairāki ekspremjeri, kopskaitā deviņi. Galu galā 6. maijā tika panākta vienošanās par vēlēšanu pārcelšanu uz 28. jūniju, lai gan arī par šo datumu šobrīd nav simtprocentīgas pārliecības – viss atkarīgs no epidemioloģiskās situācijas valstī. Jau pēc šī lēmuma no Beātas Šidlo valdības demisionēja vicepremjers un zinātnes un augstākās izglītības ministrs, partijas „Polija kopā” līderis Jaroslavs Govins. Jau tradicionāli Polijas vēlēšanām galvenā cīņa paredzama starp valdošās konservatīvās partijas „Likums un taisnīgums” un nozīmīgākā opozīcijas spēka, partijas „Pilsoniskā platforma” kandidātiem. Saskaņā ar vairumu aptauju līderpozīcijas priekšvēlēšanās joprojām saglabā prezidents Andžejs Duda, taču „Pilsoniskās platformas” izredzes nopietni uzlabojās pēc tam, kad tās sākotnējo kandidāti socioloģi Malgožatu Kidavu-Bloņsku 15. maijā nomainīja populārais Varšavas mērs Rafals Tšaskovskis. Galvaspilsētas vadītāja vēlēšanās 2018. gadā Tšaskovskis jau pirmajā kārtā pārliecinoši uzvarēja „Likums un taisnīgums” pārstāvi, iepriekšējo mēru Patriku Jaki.   Pandēmija – straujš kāpums Latīņamerikā Saskaņā ar datiem, kurus Pasaules veselības organizācija izplatīja 22. maijā, Latīņamerika šobrīd apsteigusi Savienotās Valstis un Eiropu jaunu koronavīrusa inficēšanās gadījumu skaita ziņā. Pie tam diennaktī reģistrētais inficēto skaits – vairāk nekā 106 000 – ir bijis lielākais kopš pandēmijas sākuma, un liela daļa no šiem gadījumiem attiecas tieši uz Latīņameriku. Priekšgalā šai bēdīgajā statistikā ir Brazīlija, kas ar apmēram 411 000 saslimšanas un vairāk nekā 25 000 nāves gadījumu kļuvusi par otru infekcijas visvairāk skarto valsti pasaulē pēc ASV. Tiek ziņots, ka slimnīcas Brazīlijā ir pārpildītas un sabiedrības veselības sistēma darbojas uz galējo iespēju robežas. Tikām valsts prezidents Žairs Bolsunaru īsteno politiku, kuru komentētāji dēvē par „nāvīgu azartspēli” – viņš nodēvējis koronavīrusa infekciju par „parastu gripu”, deklarējis, ka svarīgākais ir saglabāt ekonomikas tempu, un aktīvi kritizē provinču un pilsētu vadītāju ieviestos ierobežojumus. Brazīlijas sabiedrība sašķēlusies šīs politikas noliedzējos un atbalstītājos, vieniem apsverot impīčmenta iespēju, otriem draudot pat ar bruņotām prezidenta atbalsta akcijām. Otra pandēmijas smagāk skartā valsts Latīņamerikā ir Peru, kur, par spīti striktiem ierobežošanas pasākumiem, inficēto skaits pēdējā diennaktī pieaudis par apmēram 6000 jeb 4,5%, sasniedzot 136 000. Tāpat strauja infekcijas izplatība vērojama Čīlē, kopējam inficēto skaitam pēdējā diennaktī pieaugot vairāk nekā par 4000 un pārsniedzot 82 000. Tiek minēts, ka Čīle varētu atkārtot Spānijas un Itālijas bēdīgo pieredzi veselības aizsardzības sistēmas pārslodzes ziņā. Tāpat pēdējās dienās pandēmijas uzliesmojums vērojams Meksikā, kur inficēto skaits diennaktī pieaudzis par nepilniem 3500, pārsniedzot 74 500. Tas liek apšaubīt valdības agrāk deklarētos plānus par pakāpenisku ierobežojumu atcelšanu līdz jūnija sākumam. Meksikas prezidenta Manuela Lopesa Obradora optimistiskie izteikumi par stāvokļa uzlabošanās pazīmēm galvaspilsētā Mehiko disonē ar pilsētas galvas Klaudijas Šeinbaumas paziņojumu par hospitalizēto skaita pieaugumu. Pandēmijas izraisītie ierobežojumi nopietni skar jau tā ne sevišķi stabilo reģiona ekonomiku. Tiek lēsts, ka ierobežojumu rezultātā bez ienākumiem palicis katrs ceturtais Peru iedzīvotājs, savukārt trūkumcietēju skaits Čīlē varētu pieaugt no nepilniem 10% pirms pandēmijas krīzes līdz nepilniem 14%. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Polijas vārds pēdējā laikā reti pazūd no mediju redzes loka, turklāt vismaz teorētiski 10. maijā tur gaidāmās prezidenta vēlēšanas Covid-19 ierobežojumu apstākļos. Pēc Latvijai eksotiskākām vietām kā Dienvidkoreja, Mali un Bolīvija, kuras aplūkojām iepriekšējos raidījumos, tagad atgriežamies pie netāliem kaimiņiem un mums stratēģiski nozīmīgiem partneriem. Neskatoties uz to, ka viedokļi par sabiedrības pārvaldību mums var atšķirties, gan Polija, gan Baltijas valstis ļoti labi izprot reģionu, kurā mēs visi atrodamies, ģeopolitiskos izaicinājumus un arī kopīgu risinājumu nozīmīgumu. Un bieži vien kopīgie risinājumi ir jāmeklē pat par spīti tam, ka mūsu viedokļi daudzos jautājumos tomēr atšķiras. Šeit, protams, jāatgādina, ka Polijā izteikti dominējošās partijas “Likums un taisnīgums” politika pēdējo gadu laikā visai bieži ir daudziem likusi raukt pieres gan pašā Polijā, gan ES partneru vidū. Vēl atmiņā ir nesenā konstitucionālā krīze Polijā, kas raisīja plašu sašutumu daudzos. Bet, interesanti, ka Polijā vai šajā gadījumā Polijas-Lietuvas kopvalstī jeb Žečpospoļitā 1791. gada 3. maijā tika pieņemta otrā pasaules zināmajā vēsturē rakstītā konstitūcija. Un tā bija arī pirmā modernā tipa konstitūcija Eiropas vēsturē. Pirmā pasaulē, protams, bija piecus gadus agrāk pieņemtā ASV konstitūcija, kas vēl jo projām ir spēkā. Polijas konstitūcijas mūžs gan beidzās pēc 14 mēnešiem un trīs nedēļām otrās Polijas-Lietuvas kopvalsts dalīšanas rezultātā. Valsts ar garu un raibu vēsturi! Un, kā bieži vien dzirdēts Latvijā – valsts, no kuras mēs varētu daudz ko mācīties. Nenoliedzami, Polijā notikušās pārmaiņas savulaik veicināja arī Padomju Savienības izjukšanu vēlāk, un pēc tam tūkstošgades mijā Polija arī ātri iekļāvās NATO un Eiropas Savienībā. Tie nav tikai mūsdienu sasniegumi, bet visas valsts agrākā, sevišķi impēriskā vēsture. Tā ir ļāvusi mūsdienu politiķiem aktīvi apelēt pie patstāvības, vienlīdzības ar lielākajām valstīm Eiropas Savienībā un reģionā kopumā, prezentēt sevi kā atslēgas partneri ar savām vēlmēm un ietekmi. Polijas tautas vēsturiskā pieredze un lepnums ir kļuvis, acīmredzot, par vienu no iemesliem, kādēļ gan politiķi, gan arī sabiedrība kopumā vēlas, lai valsts tiktu uztverta kā vienlīdzīgs spēlētājs starptautiskajā sistēmā. Un tādēļ Polijas valdošā politiskā elite nevēlas vienpusēji vairs pieņemt pārnacionālo institūciju stingrās rekomendācijas. Pēc pagājušā gada oktobra parlamenta vēlēšanām, kad valdošā partija “Likums un taisnīgums” saglabāja varu, bet zaudēja kontroli Polijas parlamenta augšpalātā jeb senātā, opozīcijas politiķu aktivitāte vienu brīdi pieauga. Un prezidenta vēlēšanas tiek uzskatītas par vienu no iespējām mainīt pastāvošo politisko situāciju Polijā. Londonā bāzētā pētniecības institūta Eiropas Ārlietu padomes pētnieks Pāvels Zerka uzskata, ka pašreizējā situācijā pat vispār ir apdraudēta opozīcijas dalība vēlēšanās. Sabiedriskās domas aptaujās pašreizējais prezidents Andžejs Duda, nenoliedzami, ir populārākais kandidāts. Arī Pavels Zerka norāda, ka viņu veiktā aptauja liecina, ka, ņemot vērā vēlētāju noskaņojuma atšķirību, pašlaik Duda pirmajā kārtā uzvarētu ar aptuveni 60 vai pat vairāk procentiem balsu. Taču, ja vēlēšanas notiktu normālos apstākļos, Duda pirmajā balsošanas kārtā iegūtu vien 40 procentus balsu un otrajā kārtā cīņā pret jebkuru citu opozīcijas kandidātu viņa izredzes būtu 50 pret 50. Šo nevēlēšanos pakļauties starptautiskajām rekomendācijām un spriedumiem kā nozīmīgu robežšķirtni pirms gaidāmajām vēlēšanām min arī Varšavā bāzētās neatkarīgās domnīcas “Wise Europe” pārstāvis Adams Balcers. 10. maijā Polijā paredzētas prezidenta vēlēšanas. Arvien vēl tikai paredzētas, jo vismaz brīdī, kad top raidījums, oficiāli vēl nav zināms, vai, kad un kā šīs vēlēšanas notiks. Neskatoties uz Covid-19 pandēmijas izraisītajiem riskiem un ierobežojumiem, valdošā elite tomēr lūkojas noturēt vēlēšanas plānotajā grafikā un, iespējams, iztikt bez otras vēlēšanu kārtas. Lai vispār noturētu vēlēšanas, atšķirībā no daudzām pasaules valstīm, kuras tās ir atlikušas vai pārcēlušas, Polijas politiķi pieņēma lēmumu valstī noteikt nevis ārkārtas stāvokli, bet epidēmijas situāciju. Ārkārtas stāvokļa noteikšana nebūtu ļāvusi rīkot vēlēšanas, jo to nepieļauj Polijas konstitūcija. Vienubrīd izskanēja arī priekšlikums pagarināt pašreizējā prezidenta Andžeja Dudas pilnvaras par diviem gadiem, vai arī pārcelt vēlēšanas par gadu. Taču pašlaik parlamentam steigā tiek bīdīts cauri likums, kas ļautu organizēt vēlēšanas pa pastu, un to par antikonstitucionālu uzskata arī vairāki Konstitucionālās tiesas tiesneši.

Polija, valsts par kuras nosaukuma izcelsmi klīst dažādas leģendas, taču pati populārākā no tām ir saistīta ar poļanu cilts nosaukumu, kas tulkojumā nozīmē klajuma ļaudis. Lai gan līdzenumi tiešām aizņem lielāko daļu no 9. lielākās Eiropas valsts teritorijas, gar Polijas dienvidu robežu stiepjas kalni ar Polijas augstāko virsotni Risi. Polijas ainavu iekrāso arī upes, ezeri, pludmales pie Baltijas jūras, kā arī meži, kas aizņem aptuveni 30% no Polijas teritorijas. Par Poliju nav iespējams runāt nepieminot īpašus cilvēkus, kuri atstājuši nozīmīgus pēdu nospiedumus vēstures bulvāros. Nikolajs Koperniks - viens no heliocentrisma idejas pamatlicējiem, kas pārsteidza pasauli paziņojot, kazeme nav visuma centrs. Kamēr pasaules iedzīvotāji mēģināja atgūties no šīs atklāsmes, elpu viņiem atkal aizrāva kāds cits polis - Frideriks Šopēns, kuru noteikti var uzskatīt par vienu no pasaules ievērojamākajiem klaviermūzikas autoriem un izpidlitājiem. Zinātnes pasaulē nozīmīgu lomu ieņem poļu izcelsmes zinātniece Marija Kirī, viņa ir vienīgā kas saņēmusi Nobela prēmiju divās dažādās zinātnēs – fizikā par radioaktivātes pētīšanu un ķīmijā par rādija un polinija atklāšanu. Īpašo poļu sarakstu var noslēgt ar Dr. Esperanto jeb Ludvigu Zamenhofu, kurš 19.gs beigās izveidoja viegli saprotamu un apgūstamu valodu - Esperanto, kas varētu sekmēt mieru pasaulē un saprašanos starp tautām. Gluži miers pasaulē nesākās, bet Esperanto valodā šobrīd runājot līdz 2 miljoniem pasaules iedzīvotāju. Tas gan ir maz salīdzinot ar poļu skaitu – pasaulē dzīvo ap 60 miljoniem poļu, aptuveni puse dzīvo Polijā, bet Latviju par savām mājām sauc 43622 poļu, viena no viņām arī mūsu šodienas viešņa - Polijas vēstniece Latvijā Monika Mihališina. Pirms piecpadsmit gadiem Monika Mihališina strādāja Latvijas Kultūras akadēmijā un vadīja studiju programmu Latvijas - Polijas starpkultūras sakari, kā arī dibināja un vadīja Poļu valodas un kultūras informācijas centru Rīgā. Atgriežoties Polijā viņa lasīja lekcijas par latviešu valodu un latviešu kultūru Varšavas lekcijā, bet šobrīd ir Polijas vēstniece Latvijā. Nāburgu būšana šodien viesojas savējā - Monika Mihališina.

25. oktobrī vairāk nekā 100 pasaules pilsētās notiks hakatons, lai meklētu risinājumus klimata pārmaiņu radītajām problēmām pilsētā. Dalībniekiem diennakts laikā būs jārada inovatīvas tīmekļa, mobilās vai virtuālās realitātes lietotnes, kas palīdz novērtēt pilsētas attīstības ietekmi uz ekosistēmu un tās pakalpojumiem. Latvijā šogad pirmo reizi hakatons notiks ārpus Rīgas – Cēsis. Risinājumu meklēšana vēl priekšā, taču, lai runātu par to, kādi varētu būt tehnoloģiskie risinājumi klimata pārmaiņu mazināšanai un ilgtspējīga tūrisma veicināšanai, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Dizaina fabrikas EIT Climate-KIC HUB Latvia projektu vadītāja un hakatona organizatore Santa Krastiņa, sociālantropologs un pilsētu pētnieks Viesturs Celmiņš un Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Klimata un metodiskās nodaļas datu analītiķis Viesturs Zandersons. Vai pilsētā iespējams izvairīties no gaisa piesārņojuma? Kur pilsētas, tur gaisa piesārņojums. Kopš industriālās revolūcijas pagājis ilgs laiks, bet par neveselīgu gaisu pilsētā tiek runāts joprojām un aizvien vairāk. Piesārņojuma formas gan ir mainījušās, un tieši tāpat arī cilvēkiem ir lielākas izvēles iespējas pašiem noteikt, kādu gaisu pilsētā elpot. Kas mūsdienās rada gaisa piesārņojumu un kādas sekas tas var radīt, stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētā profesore Iveta Šteinberga un biedrības “Zaļā brīvība” enerģētikas un klimata politikas eksperte Krista Pētersone. Ņemot vērā pēdējā laika aizvien pieaugošās diskusijas par klimata pārmaiņām, varētu šķist, ka tādējādi arī situācija pilsētās ir kļuvusi draudīgāka, jo gaisa piesārņojums palielinājies. Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētā profesore Iveta Šteinberga skaidro, ka salīdzinājumā ar situāciju pilsētās pirms 100 gadiem aina šobrīd ir varbūt ne gluži labāka, bet tomēr citādāka gan. Atsevišķu piesārņojošo vielu koncentrācija ir samazinājusies desmit un divdesmit reižu, piemēram, sēra dioksīds. Mēs vairs praktiski nekurinām ar sēru saturošām oglēm un mums ir stingri noteikumi sēra saturam degvielā. Tajā pašā laikā mūsdienās ir parādījušās citas vielas, piemēram, aerosoli jeb dažāda izmēra un dažāda ķīmiskā sastāva cietās daļiņas. Situācija saistībā ar tā vai cita veida daļiņām gaisā dažādās pasaules vietās ir atšķirīga. Gaisa kvalitātes mērījumus Latvijā veic Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. Mērījumi notiek gan Rīgā, gan citās Latvijas pilsētās, kā arī fona stacijās Rucavā un Zosēnos, lai novērtētu piesārņojumu, kas Latvijā ienāk no citām valstīm. Bet kā sevi pasargāt gaisa piesārņojuma apstākļos. Varētu lietot mazāk aerosolu, lai tie nenonāk apkārtējā vidē. Bet, ja reiz tie nonākuši, kā tad parūpēties par sevi? Cilvēki mēdz lietot aizsargmaskas. Ja domājam, kā rūpēties par sevi un gaisu pilsētā, neko unikālu patiesībā ieteikt nevar, - lietot uzturā pēc iespējas vairāk vietējos produktus, pirms pirkuma izdarīšanas padomāt, vai tas man patiešām ir nepieciešams. Un, kamēr Rīga atrodama aptuveni 180. vietā piesārņojuma ziņā, situācija daudz skarbāka ir citā Eiropas valstī no Latvijas pavisam netālu. Tā ir Polija. Biedrības „Zaļā brīvība” enerģētikas un klimata politikas eksperte Krista Pētersone gaisa piesārņojuma samazināšanas nolūkos iesaka nededzināt lietas, piemēram, rudens sausās lapas. Viņa arī uzsver, ka vārdu salikumos „klimata pārmaiņas” un „gaisa piesārņojums pilsētā” meklējamas kopsakarības, tomēr tie būtu arī jānošķir, jo klimats ir krietni plašāks jēdziens, tā ir arī temperatūra vai nokrišņi. Ņemot vērā to, ka tīrā gaisā mēs varētu dzīvot un strādāt labāk, iegūtajiem mērījumiem par gaisa piesārņojumu ir liela nozīme. Tie nav tikai cipari, bet tie nepieciešami politikas veidošanai, piemēram, gaisa piesārņojuma mazināšanai. Visas Eiropas Savienības valstis izstrādā Nacionālās enerģētikas un klimata plānu, kas Latvijā ir Ekonomikas ministrijas pārraudzībā, un līdztekus tam vēl vienu dokumentu – Gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plānu līdz 2030. gadam.

Aprit simts gadi kopš noslēdzās Pirmais pasaules karš. Tas bija karš, kurš prasīja vairāku desmitu miljonu cilvēku dzīvības un, lai arī tas bija karš, kuram vajadzēja izbeigt visus karus un kura sākums bija tik pompozs un teju vai uzlūkots par aizraujošu nodarbi, beigās tas sagrāva Eiropu. Vienlaikus līdzās kara iznīcībai un postam, radās valstis, kurām šodien ir savas robežas, galvaspilsētas, valoda, kultūra un vēsturiskā apziņa kā suverēnām, neatkarīgām valstīm. 1918. gads ir bijis liktenīgs vairākām Eiropas valstīm, kuras šogad atzīmē savas valsts dibināšanas simtgadi. To starpā ir gan Baltijas valstis, gan Somija, gan Čehija un Polija. Kādi bija priekšnoteikumi jaunu valstu dzimšanai tā laika Eiropā un kāda bija politiskā un sociālā situācija Eiropā pēc Pirmā pasaules kara, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš. Pirmais pasaules karš mainīja medicīnas nozari Viņa izgatavotas Lieldienu olas izsolēs pārdeva par miljoniem, taču, sākoties Pirmajam pasaules karam, izsmalcināto un dārgo juvelierdarbu meistars Pēters Karls Faberžē pārprofilēja savas darbnīcas un sāk ražot kara vajadzībām domātas lietas, tajā skaitā arī medicīniskus priekšmetus. Vairāk par uzņēmēja un juveliera Karla Faberže darbību Pirmā pasaules kara laikā un viņa saistību ar Latviju stāsta Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā, profesors Juris Salaks. Baltvācu izcelsmes juvelieris Pēters Karls Faberžē  pasaulē ir pazīstams ar savās darbnīcas izgatavotajām Lieldienu olām, kas veidotas no dārgmetāliem un dārgakmeņiem, bet šoreiz uzlūkojam jaunu lappusi šī slavenā juveliera un uzņēmēja dzīvē. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā, profesors Juris Salaks ir sācis pētīt Faberžē darbību Pirmā pasaules kara laikā un konstatējis, ka pasaulē slavenās Faberžē juvelierizstrādājumu rūpnīcas kara gados specializējās uz medicīnisku priekšmetu ražotni impēriskajā Krievijā. Juris Salaks rāda datora monitorā vairākus attēlus, kuros redzami misiņa un alumīnija trauki, kas domāti medicīnas priekšmetu sterilizēšanai, kā arī zobu plātnītes un termometrus, kādus Faberžē darbnīcās jau ražoja pirms Pirmā pasaules kara. 2020. gada vasarā P.Stradiņa medicīnas vēstures muzejā ir plānots atklāt izstādi „Cits Faberžē”, kurā varēs iepazīt Faberžē devumu Pirmajā pasaules karā.

Eiropas diktatori, autoritārie līderi un hibrīdrežīmi - Azerbaidžāna, Baltkrievija, Ungārija, Polija... Gandrīz visām tām nācijām, kuras uzsāka neatkarīgu attīstību pēc padomju sistēmas sabrukuma, demokrātijas pieredze bija neliela. Piemēram, Latvijai un Igaunijai tie bija apmēram 15 gadi starpkaru periodā, Lietuvai un Polijai – vēl mazāk. Tāpēc var šķist pat pārsteidzoši, cik tieši šī kaut nelielā pieredze tomēr reproducējusies attiecīgo valstu šībrīža politiskajā attīstībā. Visas tās Austrumeiropas nācijas, kurās demokrātija ilgāku vai īsāku laiku pastāvēja pirms Otrā pasaules kara, arī šobrīd ir demokrātiskas. Arī Polijā un Ungārijā, kur pie varas esošie politiskie spēki pēdējos gados manipulējuši ar medijiem, tiesu varu, citām sabiedriskām institūcijām, demokrātijas pamatprincipi joprojām ir spēkā. Citādi tas ir ar vairumu valstu, kuras laikā pēc Krievijas impērijas sabrukuma piedzīvoja vien salīdzinoši īsus suverena valstiskuma periodus vai netika tālāk par valstiskuma izveides mēģinājumiem. Sarunā piedalās žurnālists Andis Sedlenieks un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Telefonintervijā - Vidzemes augstskolas rektors, vēsturnieks Gatis Krūmiņš. Notikumi Armēnijā Teju neviena varas maiņa Armēnijā kopš 1991. gadā nav iztikusi bez protestiem un apsūdzībām par rezultātu nelikumīgu ietekmēšanu. Regulārus opozīcijas protestus pēdējos gados izpelnījies arī Seržs Sargsjans – kopš 2008. gada Armēnijas prezidents, bet kopš aizvakardienas parlamenta balsojuma – premjerministrs. Eiroparlamenta deputāta Arta Pabrika situācijas vērtējums. Kuba „Kastro ēras beigas” – tādi virsraksti lasāmi medijos vakar notikušā Kubas Nacionālās asamblejas balsojuma sakarā. Patiešām – pirmo reizi kopš 1959. gada Karību komunisma citadeles oficiālā līdera uzvārds vairs nav Kastro.