Podcasts about austrijas

Latvijas hokeja izlase ar sāpīgu zaudējumu vakar, 20. maijā, noslēdza pasaules čempionātu. Latvijas komanda ar 1:6 piekāpās Austrijas izlasei. Līdz ar to otro čempionātu pēc kārtas Latvija neaizsniedza ceturtdaļfinālu. Spēle negatīvā nozīmē bija tik spilgta, ka to atcerēsies vēl ilgi, lai arī treneris Harijs Vitolinš pēc spēles sacīja, ka nevajadzētu tā darīt, jo turnīrā bija arī labas lietas. Par Latvijas izlases trīs labākajiem spēlētāji pasaules čempionātā atzīti Kristers Gudļevskis, Kristiāns Rubīns, Dans Ločmelis. Turnīru Latvija pabeidz 10. vietā un jau var domāt par rudeni, kad paredzeti divi pārbaudes turnīri pirms olimpiskajām spēlēm Itālijā.

Ir visai reāla iespēja, ka Austrija drīzumā tiks pie sava pirmā labēji radikālā kanclera. Kā Īlona Maska intervija ar labēji radikālās partijas „Alternatīva Vācijai” līderi Alisi Veidelu ietemēs Vācijā gaidāmās vēlēšanas? Naidžels Farāžs atgriežas politikā. Starptautiskos procesus analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu nodaļas profesors Daunis Auers. Austrijas radikāli labējo zvaigžņu stunda Austrijas Brīvības partija ir politiskais spēks ar daudzu desmitgažu vēsturi, tai skaitā iedibinātu vietu valsts parlamentā un zināmu valdības darba pieredzi. Kopš pagājušā gadsimta pēdējās desmitgades partijas ideoloģiskajā ievirzē arvien pamanāmāka kļuva galēji labējā tendence, kas netraucēja tai periodiski gūt nozīmīgas vēlētāju daļas atsaucību. Šais periodos Brīvības partija pāris reizes tika arī pie valdīšanas koalīcijā ar labēji centrisko Austrijas Tautas partiju. Pēdējā šāda reize bija pēc 2017. gada vēlēšanām, taču t.s. Ivisas skandāls, kurā bija iesaistīts Brīvības partijas līderis Haincs Kristiāns Štrāhe, izbeidza šo savienību, un 2019. gada ārkārtas vēlēšanās partija cieta pamatīgus zaudējumus. Tomēr šo vājuma posmu, kā jau vairakkārt savā vēsturē, galēji labējie pārvarēja, ap 2022. gada vidu popularitātes ziņā apsteidzot Tautas partiju, bet ap gada beigām arī sociāldemokrātus, lielāko opozīcijas spēku, un kļūstot par populārāko partiju valstī. Tikām valdošās koalīcijas – Tautas partijas un Zaļo partijas – reitingi šļuka uz leju proporcionāli dzīves dārdzības un inflācijas rādītāju kāpumam. Rezultātā Nacionālās padomes vēlēšanās pagājušā gada 29. septembrī Brīvības partija ar tās jauno līderi Herbertu Kiklu priekšgalā svinēja spožu uzvaru, tiekot pie lielākās parlamenta frakcijas. Partijas platformas centrā bija pret imigrantiem un radikālā islāma briesmām vērstas tēzes, bet, cita starpā, tā ietver arī palīdzības pārtraukšanu Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Pēc tam, kad visas citas parlamenta partijas deklarēja nevēlēšanos sadarboties ar Brīvības partiju, Austrijas prezidents Aleksandrs van der Bellens, spītējot tradīcijai, uzaicināja veidot valdību Tautas partijas līderi un līdzšinējo kancleru Karlu Nehammeru. Par galveno sarunu partneri kļuva sociāldemokrāti, taču tā kā šādai koalīcijai būtu niecīgs vienas balss pārsvars, Nehammers centās iesaistīt valdībā arī liberālo partiju NEOS. Pērnā gada pēdējais ceturksnis pagāja mēģinājumos saskaņot pozīcijas, kas tomēr izrādījās neauglīgi. Vispirms 3. janvārī par izstāšanos no sarunu procesa paziņoja partijas NEOS līdere Beāte Mainla-Raizingere, bet nākamajā dienā Karls Nehammers demisionēja no kanclera amata un pameta Tautas partijas vadītāja posteni. 6. janvārī prezidents van der Bellens uzaicināja Brīvības partijas vadītāju Herbertu Kiklu uzsākt valdības koalīcijas veidošanu. Kā vēsta mediji, jaunais Tautas parijas līderis Kristiāns Štokers vairs neesot ne tuvu tik kategorisks kā viņa priekšgājējs jautājumā par neiespējamību sadarboties ar Kiklu, nemaz jau nerunājot par Brīvības partiju kopumā. Līdz ar to ir visai reāla iespēja, ka Austrija drīzumā tiks pie sava pirmā labēji radikālā kanclera. Masks, Veidela u.c. alternatīvi apdāvinātie Pagājušajā ceturtdienā jaunievēlētā Savienoto Valstu prezidenta administrācijas darbinieks un par pasaules bagātāko cilvēku uzskatītais Īlons Masks īstenoja savu, šķiet, līdz šim pamanāmāko iejaukšanos kādas Eiropas valsts iekšpolitikas procesos, sev piederošajā tīmekļa komunikācijas platformā „X” intervējot labēji radikālās partijas „Alternatīva Vācijai” līderi Alisi Veidelu. Laikā, kad līdz Bundestāga ārkārtas vēlēšanām atlicis vien nedaudz vairāk par mēnesi, šī 74 minūtes ilgā tērzēšana, piebārstīta ar savstarpējiem komplimentiem, nenoliedzami var ietekmēt daža laba vēlētāja izvēli. Tiesa, nav gan teikts, kādā virzienā, jo sarunā netrūka gana daudz ekstravaganta un apšaubāma. Piemēram, Veidelas apgalvojums, ka Hitlers patiesībā esot bijis komunists un sociālists, tādējādi nu nekādi neesot līdzīgs „Alternatīvai Vācijai”, kas esot krietni konservatīvie un libertāņi. Jāšaubās gan, vai šādam galēji labējo pašnovērtējumam būtu gatavi kaut mazākajā mērā piekrist Vācijas tradicionāli konservatīvie – kristīgie demokrāti, kuri, visdrīzāk, veidos nākamās Vācijas valdības mugurkaulu. Tā vismaz liek spriest partiju reitingi, kas bijuši teju nemainīgi pēdējā gada laikā. Kristīgi demokrātiskā partija stabili turas pirmajā vietā ar nedaudz virs 30%. Tāpat diezgan nemainīgi gada laikā bijuši līdzšinējās valdošās koalīcijas partiju rezultāti: sociāldemokrātiem tie grozījušies ap 15%, zaļajiem – ap 13%, bet liberāļiem brīvajiem demokrātiem – pie kritiskās 4 – 5% robežas. Savukārt „Alternatīva Vācijai”, sākusi gadu ar 22% un gada vidū piedzīvojusi pat 6% kritumu, nu ir atpakaļ pie 21% atzīmes. No vienas puses, tas ir otrais labākais rezultāts, taču no otras, Īlons Masks savu tiesu pārspīlēja, abu tiešsaistes tērzēšanas ievadā nodēvējot Alisi Veidelu par „Vācijas vadošo kandidāti”. Nemaz jau nerunājot par to, ka Veidelai diezin vai ir kādas cerības atkārtot kaimiņvalsts Austrijas labējo radikāļu panākumus un tikt pie valdības veidošanas sarunu galda – pārējām partijām pagaidām vēl pietiek resursu, lai viņu tur nelaistu. Un tomēr – ja Herberts Kikls Austrijā, kā saka ne viens vien medijs, esot izgrāvis robu pret radikāļiem celtajā Eiropas ugunsmūrī, tad savas plaisiņas manāmas arī Vācijā. Tiek norādīts, ka, piemēram, Tīringenes federālajā zemē pēc pagājušā gada vēlēšanām kristīgo demokrātu valdība vairs nevarot īstenot savu politiku bez „Alternatīvas Vācijai” atbalsta. Farāžs atkal aktuāls Grūti spriest, cik patiess bija Naidžels Farāžs, kad 2020. gadā, Lielbritānijai parakstot vienošanos par izstāšanos no Eiropas Savienības, paziņoja, ka uzskata savu mūža uzdevumu par paveiktu un aiziet no politikas. Katrā ziņā, kā izrādās, aiziešana nav bijusi uz īpaši ilgu laiku, jo vecais zēns Naidžels ir atpakaļ. Pēdējās Parlamenta vēlēšanās 2024. gada jūlijā viņa Breksita partija, tagad pārdēvēta par „Reformēt Apvienoto Karalisti”, tika pie piecām vietām Apakšpalātā. Un vēl daudz iespaidīgāka ir kopējā par šo partiju nodoto balsu statistika, proti – visā valstī par Farāža politisko lolojumu nobalsojuši vairāk nekā četri miljoni britu jeb vairāk nekā 14% vēlēšanās piedalījušos. Tikai mažoritārā vēlēšanu sistēma ir iemesls pieticīgajam mandātu skaitam uz vēlēšanās uzvarējušo leiboristu, arī toriju un liberāldemokrātu fona. Farāža partijas popularitātes kāpums daļēji tiek skaidrots ar šī brīža politisko konjunktūru, kad elektorātā uzkrājies gana daudz rūgtuma pret četrpadsmit gadus valdījušajiem torijiem, savukārt leiboristi, nākuši pie varas, arī nespēj ātri uzlabot situāciju. Par „reformētāju” jājamzirdziņu kļuvusi imigrācijas tematika, kam bija nozīmīga vieta arī Breksita partijas aģitācijā. Kā vēsta raidsabiedrība BBC, Farāžs un viņa līdzgaitnieki arī pēc vēlēšanām turpinot vētrainu darbību ar pamanāmiem rezultātiem. Partijas biedru skaits jau pārsniedzis 180 000, apsteidzot konservatīvos, kam ir tikai 130 000, un atpaliekot tikai no leiboristiem, kuru rindās ir apmēram 365 000. Kas arī no svara, partijai parādījušies iespējami nopietni finansiālie atbalstītāji – par tās kasieri nesen kļuvis britu miljardieris, luksa klases nekustamo īpašumu attīstītājs Niks Kendijs, un par partiju jau kādu laiku izrāda interesi arī pats Īlons Masks. Tiesa, attiecībām ar aizokeāna superbagātnieku, ar kurām Farāžs līdz šim labprāt lepojās, saļodzījušas, kad Masks savā „X” platformas kontā paudis atbalstu britu labējam ekstrēmistam Stīvenam Jekslijam-Lenonam, kuram nesen piespriests cietumsods par tiesas maldināšanu, un Farāžs, savukārt, norobežojies no šiem izteikumiem. Protams, šobrīd vēl pāragri spriest, vai jaunais Farāža politiskais projekts paliks vien īslaicīgs politiskās modes kliedziens, vai tam tomēr izdosies ieņemt ilglaicīgāku vietu britu politiskajā spektrā, varbūt pat reiz tikt pie varas. Katrā ziņā viens uznāciens ar neprognozējtām un tālejošām sekām Naidželam Farāžam reiz jau izdevās, būtu aplami viņu nenovērtēt tagad. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Stāsta muzikologs Armands Šuriņš Nākamā gada rudenī apritēs ļoti apaļa 200 gadu jubileja, kopš dzimis pasaulslavenais austriešu komponists Johans Štrauss (dēls) (1825–1899), savukārt aizvadītajā vasarā atskatījāmies uz nedaudz mazāk apaļu viņa nāves gadskārtu, 125 gadiem. Tautā Johans Štrauss (dēls) tiek poētiski dēvēts par valšu karali, bet muzikoloģijas profesionāļi definē, ka tieši ar šo komponistu sākas tā saucamais populārās mūzikas fenomens. Pēdējais nozīmē izklaides nolūkos atskaņojamus lietišķā izmantojuma darbus, piemēram, balles dejas, kam vienlaikus piemīt augsta profesionalitāte un kas veido īpatnu kultūras kategoriju ar savu specifisku stilistiku. Protams, laika gaitā, mainoties kopējam mūzikas stilam, mainās arī populārā mūzika, taču tās emocionālais vēstījums allaž saglabā zināmu pretstatījumu akadēmiskajai mākslai. Kur tad slēpjas Johana Štrausa (dēla) panākumu cēlonis? Vai tās ir ģimenes noturīgās muzikālās tradīcijas, skaņraža tēva Johana Štrausa (1804–1845) iedibinātas, vēlāk juniora un viņa jaunāko brāļu Jozefa (1827–1870) un Eduarda (1835–1916) turpinātas? Vai tā ir mūziķa praktiķa darbība, veikli pārvaldot vijolspēli un intensīvi koncertējot kā diriģentam? Varbūt vienkārši – melodiķa talants, ģeniāla muzikalitāte, spēja trāpīgi izteikt tā saucamo Vīnes garu? Prasme pielāgoties publikas prasībām, veikli prognozēt sabiedrības masu gaumi un tās pārmaiņas? Vai tomēr neatlaidība, pat fanātiska uzcītība ikdienas darbā? Ļoti iespējams, ka liels pozitīvs rosinājums visas Štrausu ģimenes mākslai bija Austrijas impērijas un tās galvaspilsētas Vīnes internacionālā, multi-etniskā gaisotne, kur vāciski runājošo austriešu kultūra cieši savijās ar čehu, ungāru, romu, horvātu, ebreju, slovāku, rumāņu un vēl daudzu citu tautību folkloru... Komponista radošais mantojums muzikāli spožs un arī skaitliski iespaidīgs – ap 170 valšu, ap 250 citu deju, ap 50 maršu, ap 20 skatuves darbu, tostarp operetes... Nebūtu brīnums, ka Johana Štrausa (dēla) veikums ir iespaidojis saturiski līdzīgas ievirzes mākslu, piemēram, Ferenca Lehāra (1870–1948) un Imres Kālmāna (1882–1953) operetes. Bet – vai zini, ka meistara skaņu vēstījums atstāja ļoti lielu ietekmi arī uz tādu kolēģu daiļradi, kas balstījušies caurcaurēm akadēmiskās mūzikas vērtībās un nepavisam nav uzskatījuši sevi par izklaidējošās jeb populārās kultūras pārstāvjiem? Johannesa Brāmsa (1833–1897) Ungāru dejas un Antonīna Dvoržāka (1841–1904) Slāvu dejas, pazīstamas Pētera Čaikovska (1840–1893) baletu lappuses un saturiski āķīgi Gustava Mālera (1860–1911) simfoniju paradoksi... Arī opera "Kavalieris ar rozi" ["Rožu kavalieris"], kuras autoru, vācu vēlīno romantiķi Rihardu Štrausu (1864–1949) ar Vīnes Štrausiem citādi saista vien nejauša uzvārda sakritība. Varbūt šķitīs īpaši pārsteidzoši, bet Johana Štrausa (dēla) izkoptais eleganti bohēmiskais Vīnes gars atblāzmojas pat allaž filozofiski nopietnajā Antona Bruknera (1824–1896) mākslā. Lai to ilustrē kaut minūte no Bruknera Trešās simfonijas fināla! Sākotnējo, spraigos instrumentu dialogos risināto drāmu šeit pēkšņi nomaina elegantas omulības pilna izteiksme. Tikpat daiļrunīgas ir arī vārdiskās liecības. Lūk, divas no tām! Reiz Johannness Brāmss ieradās iepriekšnorunātā vizītē Štrausa mājās, bet nesastapa valšu karali, kurš bija steidzami izsaukts uz orķestra papildmēģinājumu. Štrausa dzīvesbiedre Adele laipni uzņēma ciemiņu un atvainodamās rosināja ierakstīt kādu veltījumu mājas viesu grāmatā. Pasaulslavenais meistars ierakstīja dažas mūzikas taktis, taču – ne savas. Viņš uzskicēja Štrausa valša "Pie skaistās, zilās Donavas" sākumu un komentāru: "Diemžēl šī mūzika nav mana." Kad 20. gadsimta 20. gados kāds žurnālists jautājis Aleksandram Glazunovam (1865–1936) par muzikālās iedvesmas profesionālajiem avotiem, plaši pazīstamais krievu komponists, Sanktpēterburgas konservatorijas profesors ļoti uzsvēris Štrausa mūzikas meistarīgo un spožo orķestrāciju. Intervētājs pašsaprotami pieņēma, ka runa ir par tobrīd slavas zenītā esošo Rihardu Štrausu, un bija ļoti pārsteigts, kad izrādījās – Glazunovs cildinājis Johana Štrausa mākslu.

Stāsta muzikoloģe Iveta Grunde Friča Kreislera (Fritz Kreisler, 1875-1962) vārds zinošai auditorijai saistās ar viņa izcilo vijolspēli, kas apbūra 20. gadsimta pirmās puses koncertu apmeklētājus un skaņu ierakstu baudītājus. Mazāk ir runāts par Kreisleru kā komponistu, kura darbi savulaik tika gan kritizēti, gan arī ar nepacietību gaidīti un pasūtīti. Kopumā viņš radīja 55 oriģināldarbus, vairāk nekā 80 transkripciju un dažādu koncertu un skaņdarbu aranžiju. Viņa Bēthovena Vijolkoncertam radītā solista kadence ir viena no spēlētākajām arī mūsdienās. Šajā darbu virknē ir minams arī operetes žanrs. Tās viņam ir četras.  Šoreiz stāsts par 1932. gadā tapušo opereti "Sisī", kas atklāja austriešu iemīļotās princeses Elizabetes, sauktas par Sisī, mīlas stāstu. Divi uzņēmīgi brāļi Ernsts un Huberts Mariškas (Ernst, Hubert Marischka) uzrakstīja libretu operetei "Sisī". Mūzikas autors bija jau sarunāts, kad brāļiem pienāca telegramma no Ņujorkas koncertapvienības "Shubert Brothers" ar tekstu: "Steidzami vajadzīgs librets Fricim Kreisleram!" Tā "Sisī" librets nonāca vijolnieka-komponista rokās. Pirms pirmizrādes Kreislers paziņoja, ka viņš ir atcēlis visus savus koncertus Amerikā, zaudējot 50 tūkstošus dolāru, lai pats diriģētu izrādi Vīnē.  Pēdējās Austrijas princeses Sisī lomas atveidotāja Paula Veslija (Wessly) bija talantīga aktrise, bet iesācēja operetes laukā, saviem spēkiem viņa gatavoja Sisī vokālo partiju. Tā kā bija pāris numuru, kur aktrise tomēr nespēja nodziedāt augšējās skaņas, aizkulisēs stāvēja cita dziedātāja un veica savu funkciju nevainojami. Publika šo viltību nepamanīja. Vīnē izrādi demonstrēja 289 reizes! Pēc Austrijas aneksijas tā tika aizliegta, jo komponista dzīslās ritēja ebreju asinis. Kopš operetes pirmizrādes pagāja tikai četri gadi un tā piedzīvoja savu iznācienu Rīgā. Bet ne Operas namā! To uzdrošinājās iestudēt Dailes teātra aktieri un Eduards Smiļģis.  Tekstu operetei latviskoja Elza Stērste, dekorācijas un tērpi bija Oto Skulmes pārziņā. Kā aktieriem veicās ar izrādes muzikālās puses atveidi, aprakstīja Kārlis Strauts savā recenzijā pēc pirmizrādes: "Uzvestās operetes uzbūve atšķiras no pārējām ar to, ka tā nav domāta vis atsevišķiem stāriem, bet gan ansamblim. Šeit galveno personu tādā nozīmē, kā tas bija tradicionālās operetēs, nav. Tā ir liela svarīga un apsveicama dramaturģiska forma, jo modernā teātra mākslas teorija jau sen nākusi pie atziņas, ka zvaigžņu sistēma, kur lugas panākumi atkarājās tikai no dažiem tēlotājiem, ir atmetama, jo jāizmanto viss aktieru kolektīvs. (..) No otras puses lugas pasīvā jāieraksta viņas literārie un izdomas trūkumi, kā piemēram, viegli uzminamā intriga, primitīvie dialogi, garie, nodrāztie "filozofiskie" spriedumi. Inscenētājs Ed. Smilģis, saprazdams, ka te no teksta nekā sevišķa nevar izrakt, režijas pamatā ir licis raksturus un mēmo spēli. Tamdēļ arī uzveduma vērtība saskatāma aktieru dialogos, kuru mazvērtīgais saturs tiek ietīts biezā spēles prieka audumā. (..) Labākie tēli bija Filipsonam ar Leimani, kuriem arī piekrita vairākas izcilas dialogu spēles. Filipsons baronu Hrdličku rādīja maksimālā kustību gausumā, un tam līdzi skanēja viņa balss. Patiesībā tā neskanēja nemaz, jo tēla pārmērīgā nosvērtība atļāva tikai lēnu, tomēr labi artikulētu sēkšanu — skaļu čukstēšanu. Šis ir viens no Filipsona pēdējā laika izcilākiem sasniegumiem. Leimanis, pulkvedi Kempenu tēlojot, bija gluži pretējs Filipsonam. Tas ņēma ar skaļumu, ātrumu, apsviedību, pārsteidzību kā kustībās, tā arī izrunā. (..) Friča Kreislera mūzika liekas maz noderīga Dailes teātrim, kur vieglumu un jautrību var dot viegli izpildāmas un ātri uzņemamas melodijas. Dziļākai mūzikai, kāda ir Kreisleram, ir vajadzīgi speciāli skoloti dziedoņi, nevis tikai aktieri ar balsīm. Tamdēļ režisors darītu labi, ja dziedājumus stipri saīsinātu, vai arī ļautu aktieriem rečitēt." Kā var noprast, atšķirībā no Vīnes trupas, Dailes teātra aktieriem dublieri nebija vajadzīgi.  Ja skatāmies šodienā, tad Sisī stāsts atkal varētu atgriezties uz  Dailes teātra dēļiem, jo Dailē aug profesionāli skoloti aktieri-dziedātāji, kam, domājams, Kreislera "Sisī" atsauktos arī mūzikas skaņās.    

Galēji labējie triumfē Austrijā parlamenta vēlēšanās. Pilsoņu karš Sudānā. Priekšvēlēšanu laiks ASV. Aktualitātes komentē žurnāla "IR" žurnālists Pauls Raudseps un atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sudāna – piemirstā asinspirts Pilsoņu karš Sudānā ilgst kopš pagājušā gada aprīļa, un, Gazas un Ukrainas karu aizēnots, palicis pasaules uzmanības perifērijā. Tajā pat laikā šis konflikts jau prasījis ne mazāk kā 20 000 dzīvību (lai gan tiek minēti arī krietni lielāki skaitļi), padarījis par bēgļiem apmēram desmit miljonus cilvēku, no kuriem divi miljoni pametuši valsti. Tiek lēsts, ka šobrīd karadarbība un ar to saistītā vardarbība, pārtikas un medicīniskās palīdzības trūkums tiešā veidā apdraud vairāk nekā miljona civiliedzīvotāju dzīvības. Konflikta pamatā ir cīņa par varu starp militāro huntu ar ģenerāli Abdelu Fatāhu al-Burhānu priekšgalā un tā sauktajiem Ātrā atbalsta spēkiem, kas ir savulaik no valdībai lojālām paramilitāristu grupām saformēta struktūra, faktiski – paralēla armija. Ātrā atbalsta spēku varas bāze ir Sudānas dienvidrietumi – Dārfūras provinces dienviddaļa, kur šīs vienības sākotnēji radās no turienes arābu iedzīvotājiem un darbojās kā valdības spēku sabiedrotās, apspiežot neārābu iedzīvotāju pretošanās kustību. Līdzšinējās kaujas pierādījušas, ka agrākie paramilitāristi lielākoties pārspēj regulāro armiju motivētībā un kaujas spējās, ko valdības spēki pamatā cenšas kompensēt ar pārsvaru aviācijas un artilērijas ziņā. Jau kopš kara sākuma Ātrā atbalsta spēku rokās ir lielākā daļa galvaspilsētas Hartūmas aglomerācijas, kas atrodas valsts centrā, Zilās Nīlas un Baltās Nīlas satekā. Tāpat tiem izdevies arī sagrābt Zilās Nīlas lejteci uz dienvidiem no galvaspilsētās, tā sašķeļot divās daļās armijas kontrolēto teritoriju valsts dienvidos. Pēdējās nedēļās valdības spēki mēģina paplašināt savu teritoriju galvaspilsētā, laužoties pāri Nīlas tiltiem, tomēr pagaidām nav ziņu par kādiem nozīmīgiem panākumiem. Otrs šī pilsoņkara degpunkts šobrīd ir Fašīras pilsēta – pēdējais valdības armijas atbalsta punkts Dārfūras reģionā, kuru cenšas ieņemt Ātrā atbalsta spēki. Pilsētā, kur pirms kara dzīvoja apmēram pusmiljons, saplūdis vēl vairāk nekā miljons bēgļu no apkārtējiem apgabaliem. Pilsētā katastrofāli trūkst pārtikas, pie tam ir pamatotas bažas, ka, ieņēmuši Fašīru, valdības pretinieki izvērsīs pret šiem nearābu iedzīvotājiem genocīdu. Viss liecina, ka pašreiz valdošās huntas un tās pretinieku spēki ir apmēram līdzsvarā, un, cerot uz uzvaru, abas puses nav motivētas uzklausīt starptautiskās sabiedrības aicinājumus pārtraukt konfliktu. Vai būs uzvara „par purna tiesu”? Šobrīd, kad mazāk nekā mēnesis atlicis līdz Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanām, novērotāji spriež, ka tās var sagādāt spraigu cīņu līdz pašām beigām un uzvaru, tā sacīt, „par purna tiesu”. Ne eksprezidentam Trampam, ne viceprezidentei Harisai joprojām nav pamanāma pārsvara kā kopsummā, tā svārstīgajās pavalstīs. Prognožu kausos tiek svērti dažādi faktori, pie kam lielākoties tādi, kas varētu vienam no kandidātiem laupīt kādus vēlētāju atbalsta procentus – antireitingu sacīkste, tā sacīt! Kā riska faktors demokrātiem tiek piesaukta viesuļvētras Helēna plosīšanās Savienoto Valstu dienvidaustrumos, kas, pēc pašreizējiem datiem, prasījusi vairāk nekā divsimt dzīvību. Tā skārusi arī divas svārstīgās pavalstis – Džordžiju un Ziemeļkarolīnu; un, kā zināms, ja nelaimē nonākušie nesaņem pietiekami ātru un pilnīgu palīdzību, tad vainīgi pie tā ir pie varas esošie. Tramps jau paguvis izteikties, ka palīdzība katastrofā cietušajiem esot nepietiekama, jo valsts šķiežot naudu migrantu uzturēšanai, un droši vien lielum lielajam vairumam eksprezidenta mērķauditorijas lieki skaidrot, ka izdevumi vienai un otrai vajadzībai nāk no dažādām budžeta sadaļām, attiecīgi, tiešas saistības te nevar būt. Runājot par starptautisko politiku, fokusā ir Gazas karš, kas nupat jau šķiet pāraugam plašākā reģionālā konfliktā. Arī šai ziņā nozīmīgāki riski ir demokrātiem, jo viņu elektorātā pamatā ietilpst divas nozīmīgas grupas, kurām esošās administrācijas politika šķiet pārāk labvēlīga Izraēlai, proti – arābu izcelsmes amerikāņi un kreisi orientētā akadēmiskā vide. Tomēr ir arī labās ziņas Kamalas Harisas nometnei: darba tirgus uzrāda necerēti pozitīvas tendences, pēc pēdējiem datiem bezdarba līmenis tikai nedaudz pārsniedz četrus procentus, un ir izdevies novērst arī doku strādnieku streiku, kas draudēja apturēt preču plūsmu četrpadsmit Atlantijas okeāna un Meksikas līča ostās, izraisot patēriņa cenu kāpumu. Tiesa, gaidot Izraēlas atbildi uz neseno Irānas raķešu triecienu, pie apvāršņa atkal parādījies degvielas cenu kāpuma bieds. Republikāņu kandidātam, savukārt, kā žvadzoša ķēde līdzi velkas viņa pirmā termiņa fināla izraisītā tiesvedība. Federālā tiesneša pirms nedēļas publiskots ziņojums atklāj jaunas detaļas par eksprezidenta lomu  2021. gada 6. janvāra notikumos, ar to argumentējot, ka viņam nav piešķirama prezidentālā imunitāte šai lietā. Galēji labējie triumfē Austrijā 29. septembrī notikušās Austrijas parlamenta – Nacionālās Padomes – vēlēšanas apstiprināja tendenci, kas iezīmējās jau pirms pāris gadiem: radikāli labējās, nacionālkonservatīvās Brīvības partijas popularitātes kāpumu uz valdošās liberālkonservatīvās Tautas partijas reitingu krituma fona. Rezultātā līdzšinējā kanclera Karla Nehammera Tautas partija zaudējusi teju trešdaļu mandātu un palikusi otrajā vietā, savukārt Brīvības partija ieguvusi labāko rezultātu un savas frakcijas lielumu Nacionālajā Padomē bezmaz dubultojusi. Herberta Kikla vadītajiem nacionālistiem tagad būs 57 deputātu vietas no 183, Tautas partijai – 51. Sociāldemokrātiem, kuru rezultāts, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, praktiski nav mainījies, būs 41 mandāts; savu sniegumu nedaudz uzlabojušajai liberālajai partijai NEOS – 18 mandāti, bet Nehammera valdības mazākajam partnerim – zaļajiem, kas arī piedzīvojuši pamatīgu kritumu, – 16 mandāti. Var piebilst, ka šī nebūt nav pirmā reize, kad Brīvības partija izlaužas līdz Austrijas varas virsotnei. 1999. gadā, harizmātiskā līdera Jerga Heidera vadīta, partija ieguva labāko rezultātu vēlēšanās un izveidoja valdošo koalīciju ar Tautas partiju. Tas izraisīja bezprecendenta reakciju Eiropas Savienībā – sankcijas un daļēju diplomātisku boikotu no pārējo dalībvalstu puses. Tiesa, sankcijas ātri izplēnēja, kad kļuva skaidrs, ka tās drīzāk veicinās eiroskeptiskus noskaņojumus Austrijā, savukārt politiski nepieredzējušajai Brīvības partijai varas nasta izrādījās par smagu, un partija sašķēlās, zaudējot ietekmi un pēc tam arī varas pozīcijas. Tomēr partija pamazām atkopās, kam visnotaļ līdzēja jauns tās politikas stūrakmens – antimigrācijas politika. 2017. gada vēlēšanās Brīvības partija tika pie apmēram 20% balsu un Tautas partija kopā ar to izveidoja valdību – Sebastiana Kurca kabinetu. Tas pastāvēja apmēram pusotru gadu, līdz tā dēvētajam Ivisas skandālam – atklātībā nonācis videoieraksts atklāja, ka Brīvības partijas līderis Haincs-Kristiāns Štrāhe ar savu partijas biedru apspriež sadarbību ar krievu biznesmeni Igoru Makarovu, kā arī Austrijas mediju vides „sakārtošanu” pēc Ungārijas līdera Orbana receptēm. Notikušā rezultāts bija 2019. gada ārkārtas vēlēšanas. Nav brīnums, ka pirms šīm vēlēšanām praktiski visas partijas deklarēja nevēlēšanos sadarboties ar Brīvības partiju. Arī Austrijas prezidents Aleksandrs Van der Bellens izteicās, ka, par spīti nerakstītam likumam, varot arī neuzticēt kā pirmajam veidot valdību lielākās frakcijas līderim Kiklam. 7. un 8. oktobrī prezidents tikās ar partiju pārstāvjiem, notika arī sarunas starp Tautas partiju un sociāldemokrātiem, un, iespējams, jau šodien tiks nominēts pirmais kanclera kandidāts. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Kad kabači un gurķi aug griezdamies, bet pēdējie ķirši vairs vēderos nelien, ir īstais brīdis sagatavot krājumus ziemai. Kādas ir šis vasaras marinējumu un konservējumu tendences, kas ar ko šogad sapas kopā vislabāk, bet kādas ir nemainīgās vērtības, pārrunājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta kulinārijas un gastronomijas speciāliste, populāru pavārgrāmatu autore, žurnāliste Iveta Galēja un dārzniecības " Neslinko" vadītāja Elga Bražūne. Ar ko sākt konservēšanu, ja gribas pamēģināt? Visvienkāršākais izvārīt kādu mērcīti, tas būtu kā pagatavot sakņu sautējumu. Visi eksperimenti jāveic ar mazām porcijām. Un svarīgākais ir - kā garšos. Ja ģimene negribēs, nav vērts gatavot. Iveta Galēja konservē, jo viņai  patīk to darīt, patīk pats process. Patīk sagatavot vasarā un rudenī burciņas, ko pietiek ziemā un pavasarī atvērt un izmantot kā zupas sagatavi. Lai arī pašai mājinieki ievārījumus neēd, viņai patīk tos gatavot un dāvināt citiem. Elga Bražūne savukārt sākusi konservēt, jo dārzeņu daudz izaug un visus prom neatdosi. Otrs iemesls - kādreiz veikalos nebija tik plašs, dažāds un garšīgs konservējumu piedāvājums. Tāpēc sākusi gatavot kopā ar bērniem. Bērni šo gatavošanas tradīciju ir pārņēmuši un paši labprāt vāra dažādas mērcītes, konservē dārzeņus. Viņa arī atzīst, ka konservēšana aizrauj. Lai arī liekas, ka pagrabā visa vēl gana un varētu arī mazāk konservēt, kad sākas sezona un vēl ir jaunas receptes, ko izmēģināt, tad atkal pārņem vēlme gatavot. Un ja arī ir par daudz sagatavots, salātu vai gurķu burciņa var būt arī brīnišķīga dāvana. Iveta Galēja atklāj, ka ērkšķogām nevajadzētu noplūkt zieda galiņu pirms gatavošanas, jo tajā ir daudz labu vielu, vārot rodas vēl citas vielas. Ērkšķogas labi garšo kopā ar kivi, var mēģināt vārīt arī ar saldu meloni.   Elga Bražūne uz raidījumu līdzi paņēmusi burciņu ar saldskābiem gurķiem, kuru recepte var šķist neparasta - kā var gurķus gatavot ar cukuru? Viņa neslēpj, ka arī pašai pirmajā brīdī bijis pārsteigums par marinādes sastāvdaļām. Saldskābie gurķi Marināde: Uz litru ūdens 15 ēdk. cukura ar kaudzi, 2 ēdk. sāls, pievieno 9% etiķi 2-5 ēdk. Ja grib „ņiprākus”, var vēl karoti etiķa pievienot. Pārējās sastāvdaļas kā parasti, marinējot gurķus. Burciņās sapilda garšvielas un gurķus, pārlej ar vārošu ūdeni, pagaida 5-10 min. Tad ūdeni nolej katliņā un gatavo marinādi. Uzvāra, lej atkal virsū gurķiem, burkas aizvāko un pārklāj ar segām līdz nākamam rītam. Elgas Bražūnes recepte salātiem vai zupas piedevai 1 kg tomātu, 1 kg burkānu, 1. kg sīpolu. Dārzeņus sagriež vai sarīvē. Glāze cukura un glāze eļļa. Visu salej kopā, samaisa un pagaida, lai atsulojas. Vāra apmēram 30 minūtes. Beigās pievieno etiķi vai etiķa esenci (2-3 ēdk.). Jāpagaršo! Salej burkās, aizvāko un aizmirsti.  Var pievienot zupai, var izmantot kā salātus pie griķiem, makaroniem vai kartupeļiem. Abas raidījuma viešņas gatavo piķeļus Burkā saliek dažādus dārzeņus – burkānus (maziņus vai sagrieztus gabaliņos), gurķīšus, mazus tomātiņus, puķkāpostu rozītes, Briseles kāpostus, mazus sīpoliņus, negrieztus. Pieliek garšvielas un pārlej ar parasto marinādi.  Šie konservi gan ir jākarsē, citādi nestāvēs. Iveta Galēja stāsta, ka šādu recepti redzējusi vecās pavārgrāmatās, kas izdotas 19. gadsimta beigās.    Iveta Galēja nesen atgriezusies no Austrijas, kur mācījusies dziedniecisko konservēšanu. Ievārījumam, ko izmanto arī kā zāles, viena no galvenajām sastāvdaļām ir medus.  Ievārījums ar avenēm un zemenēm 200 g zemeņu, 100 g aveņu, 100 g medus, 50 ml ūdens, vēlams pievienot tējkaroti ābolu pektīna. 50 g zemeņu sagriež četrās daļās un noliek malā, pārējos produktus sablenderē. Liek katlā un vāra ap 5 min. Liek mazās burciņās un stāv vismaz gadu. Turklāt šim ievārījumam nav jānosmeļ putas. Ievārījums palīdz pret gremošanas problēmām, depresiju, mazina iekšķīgos iekaisumus. Pēc pamatreceptes var gatavot citus ievārījumus.

Lando Norisa un Maksa Verstapena sadursme cīņā par līderpozīciju bija sacīkstes spilgtākais notikums. Šajā līmeni nevar būt labākie draugi?

"Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu'' pie mums ciemos Krišjānis Caune. Aldis kopā Krišjāni galvenokārt runās par Mārtiņa Seska startu WRC Polijas posmā, rallija aktualitātēm un aplūkos arī F1 Austrijas posmo. Raidījuma tēmas: WRC Polijas rallijs; Rallija aktualitātes; Mārtiņa Seska sniegums; WRC Latvijas posms; F1 Austrijas Grand Prix Trakās 11.lv prognozes

Gaidot "Spēlmaņu nakts" nominantu paziņošanu, ieskatīsimies, kā mainās mūsdienu teātris Vācijā un arī Latvijā. Kultūras rondo studijā - teātra zinātniece un Jaunā Rīgas teātra literārās daļas vadītāja Margarita Zieda. Interesanti, ka pašlaik Berlīnē kulta statusā ir nevis kāda no teātra skatuvēm, bet gan Berlīnes koncertzāle, kuras galvenā diriģente Joana Mallvica veido "Ekspedīcijas koncertus", gan jokojot, gan skaidrojot, gan muzicējot, gan arī šarmanti pārsakoties. Par šiem ekspedīcijas koncertiem Berlīnes Konzerthaus stāsta arī Margarita Zieda sarunas beigās. Maijā Berlīnē notika gan tradicionālais "Berliner Thetaretreffen", kurā kritiķi izvirza 10 izrādes no visas vācvalodīgās telpas, tātad no Vācijas, Austrijas un Šveices, un starptautiskais jaunās dramaturģijas festivāls, kurā šoreiz uzmanība tika pievērsta Eiropas teātrim. Un droši vien teātra interesentiem ir vērts pievērst uzmanību gan britu dramaturgam un režisoram Aleksandram Zeldenam, kurš savulaik pieteicās par asistentu Pīteram Brukam, gan mākslīgā intelekta klātbūtnei, kas nojauc robežas starp dokumentālo un ģenerēto. Margarita Zieda uzsvēra, ka šobrīd ir izveidojusies plaisa starp teātra praktiķiem un kritiķiem. Ka krīzē ir režisoru teātris, bet uzmanība atkal tiek pievērsta aktierim – pie tam vienam uz lielas skatuves. Un, kā nekad agrāk Vācijas lielie laikraksti publicē plašus rakstus par teātra tektoniskajām svārstībām, par ieinteresēto teātra skatītāju, kurš iet no zāles un zāli un kļūst arvien niknāks, jo teātris ir infantilizējies, bet skatītājam ir svarīgi teātrī satikties ar būtiskajiem jautājumiem. Saruna ar teātra zinātnieci Margaritu Ziedu, kurai ir liela Vācijas teātra skatīšanās pieredze daudzu gadu garumā, bet šī gada maijs radījis pārdomas par mūsdienu teātra virzību.

Kas notiek, kad tautas deja no skatuves dēļiem pārceļas uz noslēpumainu liepu mežu un koki kļūst par dejas dalībniekiem? Tieši to nolēmis izpētīt tautas deju ansamblis “Katvari”, kas šogad atzīmē iespaidīgo 105. jubileju. Uzvedums “TiešišeiT” notiks 7. un 8. jūnijā pēc tumsas iestāšanās Katvaru muižas parka vēsturiskajā liepu alejā, Katvaru ezera krastā. Koncertuzveduma idejas autors ir deju ansambļa “Katvari” vadītājs Edžus Arums, un pazīstamas skatuviskās tautas dejas tajā mīsies ar laikmetīgo horeogrāfiju, kuras autori ir Agris Daņiļevičs un Markuss Zmelnigs (Markus Zmölnig) no Austrijas. Uzvedumā piedalīsies ap 200 dejotāji no deju ansambļiem “Katvari” un “Katvaru” studijas “Varavīksne”, kā arī draugi – “Dzirnas”, “Rotaļa”, “Dižbramaņi” un “Jaunība”.

Spārni ir, bet tālu nenes. Šo Lizetes Kārkluvalkas un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min divas māsas: Inguna Šternberga no Baldones un Agnese Āboliņa ar dēliem Vilemu (6 gadi) un Jukku Emīlu (11 gadi) no Austrijas.

Šodien apģērba audumam vairs nepiegriežam tik lielu vērību - ātrā mode diktē savus noteikumus, kas parasti ir cena un pieejamība. Taču modes namos tekstils "spēlē galveno vijoli". Kādas modes mākslinieku ambīcijas redzamas dažādos audumos? Vai ir audumi, kurus radīja konkrēti modes nami kā savu "rokrakstu"? Kā auduma prestižs mainījies cauri gadsimtiem? Viesojamies Modes muzejā Rīgā, kur nesen atklāta izstāde “Vivjena Vestvuda. Personiska tērpu un aksesuāru kolekcija”. Izstāde ļauj ielūkoties britu modes klasiķes apģērbu un aksesuāru kolekcijā, tas ir stāsts arī par Vivjenu Vestvudu kā panku estētikas izveidotāju, britu stila, īpaši tartana un tvīda, apdziedātāju. Tas vedināja arī mūs paraudzīties tuvāk, kā modes nami vai mākslinieki kādu konkrētu audumu iegūst savā “paspārnē”. Par to saruna ar muzeja projektu vadītāju, Vivjenas Vestvudas izstādes kuratori Agritu Grīnvaldi. Vispirms ielūkojamies aktuālajās zinātnes ziņās ASV Pārtikas un zāļu administrācija ir piešķīrusi atļauju Īlona Maska uzņēmuma NEURALINK ievietot smadzeņu implantu otrajam paralīzes pacientam. Šāds lēmums pieņemts pēc tam, kad uzņēmums apzinājies elektrodu radītās problēmas pirmā pacienta Nolanda Arbo implantā. Austrijas un Itālijas ķīmiķi radījuši ēku fasādes krāsu, kas ne tikai kalpo ilgu laiku un spēj sevi attīrīt, bet pa uzlabot gaisa kvalitāti ēkas tuvumā. Krāsa satur titāna oksīda nanodaļinas, kas ķīmiski reaģē ultravioletajai gaismai apspīdot krāsu. Uzņēmumi jau šobrīd piedāvā fotokatalītiskās krāsas, taču ķīmiķi nav vienisprātis par šādu krāsu efektivitāti. Medii šonedēļ stāsta par aizraujošo prusaku evolūciju, kas ļoti cieši savijusies ar cilvēku dzīvi uz šīs planētas. Virtuves prusaki apdzīvo visus kontinentus, izņemot Antartiku un tā ir sastopamākā no 4600 prusaku sugām uz Zemes. Lai arī latīniskajā nosaukumā "blattella germanica" ir minēta Vācija, patiesībā šie dzīvnieki sākotnēji Eiropā nemaz nav bijuši.  

Starptautiskajam komponistu konkursam "Rostrum", ko rīko Starptautiskā Mūzikas padome (International Music Council) un UNESCO, šogad rit 70. jubilejas gadskārta. Konkurss un konference norisinājās Viļņā no 13. līdz 17.maijam, un tajā piedalījās radio pārstāvji no Eiropas, Meksikas, Honkongas un Argentīnas. Darbi tika vērtēti divās kategorijās – galvenajā un jauno komponistu kategorijā – komponisti līdz 30 gadu vecumam. Latviju pārliecinoši pārstāvēja Annas Fišeres opuss "Hesychia" lielam ansamblim un Platona Buravicka "Spark" kamerorķestrim, Annijas Annas Zariņas "Say Only a Word" ierindots labāko darbu pieciniekā jauno komponistu kategorijā. "Pa ceļam ar klasiku" intervijas laikā sazināmies ar mūsu kolēģi Annu Veismani Viļņā, kura arī klausījās konkursa darbus un piedalījās konferencē un diskusijās. Augstāko novērtējumu galvenajā kategorijā saņēma Polijas komponists Rafals Riterskis (Ryterski) par darbu "Totentanz" kontrtenoram, simfoniskajam orķestrim un elektronikai. Jauno komponistu kategorijā līdz 30 gadu vecumam uzvarēja komponists no Nīderlandes Tomass van Duns (van Dun) ar simfonisku opusu "Rocaillies de l'apres-vie". Balva galvenajā kategorijā ir jaundarba pasūtījums Norlandes Operas Simfoniskajam orkestrim (Norrlandoperan Symphony Opera), jauno komponistu kategorijas uzvarētājs saņems stipendiju, ko nodrošina IMC un Portugāles sabiedriskais medijs RTP-Radio Television Portugal. Labāko desmitniekā ir darbi no Austrijas, Francijas, Čehijas, Igaunijas, Norvēģijas, Serbijas, Somijas un Šveices. Jauno komponistu piecu rekomendējamo darbu sarakstā ir komponisti no Latvijas, Igaunijas, Honkongas, Nīderlandes un Portugāles. 2023. gada "Rostrum" piedāvātie darbi raidīti vairāk nekā 600 reižu, tostarp arī Andra Dzenīša "Credo" (raidīts 12 reizes) un Alises Rancānes “Ars Magna”(raidīts astoņas reizes).

Mihaila Bulgakova "Meistars un Margarita" iestudējums Dailes teātrī - režisoru un aktieru skatījums. „Vēstījumam nav jānonāk līdz adresātam, un, lai ietekmētu pasauli, teksts nevienam nav jāizlasa.” Šis teikums rakstīts igauņu kultūrkritiķa Indreka Grigora recenzijas ievadā, kam ar Bulgakova „Meistaru un Margaritu” tik vien kāds sakars, kā slavenais teiciens „Manuskripti nedeg!”. Kādu vēstījumu ar Bulgakova „Meistaru un Margaritu” Dailes teātra iestudējumā ir gribējusi nodot igauņu radošā komanda? Kultūras rondo saruna ar radošo tandēmu – Tītu Ojaso un Eni-Līsu Samperi, bet aktieri – Ieva Segliņa un Mārtiņš Meiers piekrīt īsai sarunai starpbrīdī un pēc ģenerālmēģinājuma. Viņi ir Meistars un Margarita. Pasaulē pazīstamākajiem igauņu teātra režisoriem Tītam Ojaso un Ene-Līsai Semperei šis ir pirmais iestudējums Latvijā, bet Bulgakova „Meistaram un Margaritai” viņi savā daiļradē pievēršas jau otrreiz. Rīgas izrādi abi uzskata par dziļāku un labāk izdevušos nekā pirms pieciem gadiem Vīnē iestudēto, kas toreiz saņēma Austrijas teātra gada balvu. Savā jaunākajā daudzslāņainā Bulgakova romāna lasījumā režisori akcentu likuši uz divām tēmām: autora attiecībām ar varu un pūli, un Poncija Pilāta dilemmu, kad liekas, ka izvēles vairs nav. Ar Ene-Līsu Semperi un Tītu Ojaso dienā pirms „Meistara un Margaritas” pirmizrādes sarunājās Māra Rozenberga. Sarežģīts mēģinājumu process, sarežģīts teksts sarežģītos pasaules apstākļos, tāpēc paldies aktrisei Ievai Segliņai – Margarita, kura ir gatava runāt izrādes starpbrīdī, bet Mārtiņš Meiers – Meistars un Ješua Ha-Nocri – pēc ģenerālmēģinājuma. Viņus uzklausīja Ingvilda Strautmane.

"Karjeru vēl nebeidzu – man ir ļoti daudz ideju! Fakts, ka es par to domāju, gan ir īsts, taču tas nav paredzēts ne nākamo piecu, ne desmit gadu laikā. Patiesībā šī epizode tika izrauta ārā no konteksta: mūsu trīs stundu garā saruna tika reducēta dažās minūtēs izlasāmā materiālā un līdz ar to sanāca tā, ka beidzu savu karjeru," komentējot plašsaziņas līdzekļos izskanējušo mulsinošo informāciju, kas sekojusi pēc intervijas Austrijas televīzijas raidījumā "Brokastis ar mani", skaidrību ievieš pasaulslavenā latviešu operdziedātāja Elīna Garanča.  Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" direktori Gundu Vaivodi dziedātāja stāsta par grezno Vīnes Operas balli, kas risinājusies 8. februārī un kurā piedalījusies jau trešo reizi, par pasaules nemieru un ukraiņu karavīriem adītajām vilnas zeķītēm, kas top, mācoties operu partitūras, par grūto ungāru valodu, kas nekādi nedodas rokā, un arī par divām dzīvēm, kuras tiek izdzīvotas vienlaikus: "Ir dziedātāja Garanča, kas ir smuki sapucējusies, uzstājas koncertos, prezentācijās un raksta diskus, un ir Elīna, kura dzīvo paralēlo dzīvi un ir meita, sieva, māte, vienkārši draudzene vai paziņa. Sieviete, kas iet cauri dzīvei. Kaut kad tai Garančai balss vairs nebūs, taču Elīna vēl var nodzīvot ilgu mūžu! Tāpēc man negribētos atstāt Elīnas dzīvi novārtā." Gunda Vaivode: Tu Rīgā šodien esi ļoti privātu iemeslu dēļ, jo tavai mammai ir 75. dzimšanas dienas atcere, bet viņa tev, protams, bija ne tikai mamma, bet arī skolotāja un gan jau arī pirmais cenzors. Ko tu pa šiem gadiem - nu jau astoņiem - esi sapratusi un iemācījusies pa šo laiku, bez mammas? Mammas aiziešana bija ārkārtīgi liels šoks un trieciens mums visiem... Kā jau tu saki: viņa bija pirmā recenzente, pirmā kritiķe. Brīdī, kad pēkšņi viņas vairs nebija blakus, likās – tagad esmu pati par sevi. Savā ziņā tā bija arī tāda kā brīvības sajūta – un apziņa, ka tagad pati par sevi esmu atbildīga.  Jau no paša sākuma ar mammu vienmēr bijām runājušas, ka vienam viedoklim nedrīkst akli uzticēties: man vienmēr bijuši arī citi pedagogi un citi cilvēki, pie kuriem esmu gājusi uz konsultācijām. Esmu meklējusi pedagogus arī sava repertuāra attīstībai. Mamma zināja arī par manu pašreizējo pedagogu, un deva savu svētību, tā ka zināju: viena pati nepalikšu, būs noteikti kāds, kuram uzticēties. Bet nu… Protams, ka vēl joprojām pietrūkst sajūtas, ka pēc liela koncerta vai izrādes translācijas varu mammai piezvanīt un pajautāt – nu, kā bija? Kam zvani tagad?  Noklausos pati, šad un tad paprasu savam pedagogam, šad un tad sazvanāmies ar tēti, kurš pasaka savu viedokli, bet nu – tētim vienmēr ļoti patīk teikt man tā: "Tu neforsē un nedziedi par daudz!" To mēģinu ielāgot. Bet tavos sapņos sarunas ar mammu droši vien turpinās? Jā. Mamma pati bija māksliniece. Redzot, kā šis process mājās notika un cik daudzas reizes viss ir jāatkārto, pati sev esmu kļuvusi par tādu kā cenzori: ir situācijas, kurās šķiet – vēroju un vērtēju sevi no malas. Turklāt mūsdienās jau var ierakstīt jebkuru izrādi, jebkuru koncertu un uzreiz noklausīties. Ja zinu, ka zālē būs radio vai televīzija, vienmēr pieprasu visu ģenerālmēģinājumu un skaņas pārbaužu ierakstus: klausos un mēģinu arī šādā ziņā sevi attīstīt. Tagad tu pati, būdama profesionāla dziedātāja, turklāt ar laika distanci vari novērtēt savu mammu – kā viņa dziedāja? Man jau likās, ka šis jautājums parādīsies... (sirsnīgi smejas) Jā, nu... Ir interesanti! Es domāju, ka mums būtu, par ko parunāt!  Arī tev tagad varētu būt pirmā cenzora tiesības!  Varētu, jo operdziedāšanai un ļoti sarežģītajam belcanto repertuāram ir savas nianses, pie kurām jāstrādā un kuras jāattīsta; tāpat ieraksti, kas tapuši studijā pie mikrofona vai lielajās koncertzālēs – tehniski ir daudzas lietas, kas jāattīsta, jāpilnveido un jāpamaina. Mūsu fonotēkā ir ļoti daudz Anitas ierakstu, kuros viņa fiksējusi tieši latviešu mūziku, un domāju, ka šajā ziņā viņa ar tevi ļoti lepotos. Patiesībā mēs visi lepojamies ar to, ka tu savos koncertos jau no sākta gala esi iepludinājusi arī latviešu komponistu mūziku. Arī tava solokoncerta programmā Zalcburgā, kas notiks 20. augustā, redzam deviņas latviešu dziesmas! Tur ir Jāzeps Mediņš, Alfrēds Kalniņš, Jānis Mediņš, Jāzeps Vītols... Vai, tavuprāt, mūsu mūzika labi pieguļ sekojošajam Rihardam Štrausam? Tas savā veidā ir liels izaicinājums. Varbūt pat risks, jo mūzika nezināma? No muzikoloģijas viedokļa par risku domāju mazāk, drīzāk tās ir manas iekšējās sajūtas un pārliecība: uzskatu, ka mūsu dižgari muzikālajā ziņā ļoti labi sader ar jebkuru romantiķi vai pēdējā gadsimta komponistu mūziku. Mediņš vai Dārziņš ļoti labi saskan ar Rihardu Štrausu! Mēs taču zinām, kur mūsu komponisti mācījušies, no kādas mūzikas viņi ietekmējušies, un uzskatu, ka ir laiks šo mūziku iznest arī kaut kur citur. Nu, ar ko gan, piemēram, Vītols ir sliktāks par Štrausu vai Māleru?! Jā, varbūt dimensija ir cita, bet tā ir mūsu identitāte, mūsu iekšējā pasaule, mūsu valoda. Ļoti daudzi tādu latviešu valodu nemaz nav dzirdējuši! Daudzi koncertzāļu direktori saka – mums vajag jaunu materiālu: cik var klausīties Brāmsa dziesmas, cik var klausīties vienu un to pašu Vāgneru vai Māleru? Līdz ar to tā ir arī iespēja parādīt latviešu komponistus. Tu tikko minēji, ka mamma daudz dziedāja latviešu mūziku: jā gan – viņai tika rakstīti daudzi pirmatskaņojumi, un es vēl joprojām atrodu dažādu komponistu notis ar ierakstu "veltījums Anitai" vai "mīļajai Anitiņai". Ir tik daudz atšķirīgu melodiju! Sāku spēlēt, klausīties un domāju – es taču šo darbu pazīstu un atceros; pilnīgi vizuāli redzu, kā mamma gatavoja koncertus, kurus viņa dziedāja visās iespējamās koncertzālēs. Tas man pašai šobrīd ir tāds kā sentimentāls ceļojums, jo liekas, ka arī man pamazām tuvojas zīmīgs vecums un nepieciešamība būt ļoti tuvā kontaktā ar šo mūziku. Pavisam drīz "Deutsche Grammophon" laidīs klajā arī jaunu tavu albumu, un arī tajā iekļauta latviešu mūzika. Tas man bija ļoti svarīgi. Ar Maestro Raimondu Paulu jau pirms kāda laika bijām šo to ierakstījuši, bet izrādījās, ka nesapas kaut kāda programma vai bija citas tehniskas nianses, kāpēc "Deutsche Grammophon" tas nederēja, tāpēc speciāli vēlreiz ierakstījām dažus skaņdarbus. Un kas vēl būs šajā diskā? Tas būs tāds noskaņu albums.  Tas būs tāds kā ceļojums dažu stundu garumā – kad pienāk vakars vai kad pienāk nakts... Tā doma bija – cilvēks atnāk mājās no sava darba, no sava skrējiena, no pārbrauciena, un pamazām, pamazām aiziet sapņu pasaulē. Pēdējais skaņdarbs albumā mums ir a cappella "Aijā, žūžu, lāča bērni", kas man bija ļoti, ļoti svarīga. Ar šo dziesmu saistītas pirmās atmiņas par manu omi, šo dziesmu dziedāju saviem bērniem, un man liekas, ka tieši a cappella dziedājumā šī dziesmiņa būtu labs noslēgums albumam. Ja nu gadījumā kāds cilvēks tiešām klausīsies šo disku, tas būs kā pēdējais pieskāriens pirms ieiešanas sapņu pasaulē. Tātad Maestro pats arī piedalās šajos ierakstos? Jā gan, Maestro tur arī pats piedalās, un vēl bija interesanta sadarbība ar Hosē Mariju Galjardo del Reju, kas ir spāņu komponists un ģitārists: arī viņa darbi ir šajā diskā. Man likās tik maģiski: dzīvoju Latvijā un daļēji arī Spānijā, un abas manas pasaules kā piramīdas tiek saliktas kopā. Jā, tā bija tiešām ļoti interesanta sadarbība un enerģija, kas virmoja studijā. Sarunu pilnā apjomā aicinām lasīt portālā lsm.lv. 

Londonas izdevniecība Scala Arts & Heritage Publishers Ltd sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un Borisa un Ināras Teterevu fondu sērijā "Direktora izvēle" laidusi klajā grāmatu, veltītu Mākslas muzeja "Rīgas birža" krājuma meistardarbiem. Par to plašāk runājam ar izdevniecības Scala Arts & Heritage Publishers Ltd projekta "Direktora izvēle" vadītāju Neilu Titmanu (Neil Titman) un Mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāju Daigu Upenieci. Grāmatu sērija "Direktora izvēle" (Director's Choice) ir Eiropas un Āzijas mākslas institūciju aprindās augsti vērtētās izdevniecības Scala Arts & Heritage Publishers Ltd (Lielbritānija) starptautiskais projekts, kas iepazīstina ar lielāko pasaules mākslas muzeju kolekcijām. Līdz šim publicētas jau aptuveni 60 grāmatas, pārstāvot tādus muzejus kā Londonas Nacionālā galerija, Dānijas Nacionālā galerija, Jaunā un Vecā Pinakotēka Minhenē, Albertīna Vīnē, Mauritshuis Hāgā, Polijas Nacionālais muzejs Varšavā, Frika kolekcija Ņujorkā, Gugenheima muzejs Bilbao, Āzijas civilizāciju muzejs Singapūrā un daudzi citi. Katras grāmatas saturs ietver konkrēta muzeja un tā kolekciju raksturojumu, īsu autora biogrāfiju un apmēram 30 mākslas priekšmetu aprakstus. Iestāžu direktori un vadītāji paši izvēlas tos eksponātus, kas, viņuprāt, ieņem īpašu vietu muzeja krājumā. Viņi dalās ar savām zināšanām, emocijām un stāstiem, kas uzkrāti īsākā vai ilgākā pētniecības periodā. Valoda ir viegla, taču teksta apjoms ir stingri noteikts, aicinot rakstītāju pateikt būtiskāko koncentrēti un reizē saistoši. Latvijā šādu grāmatu radīt bija uzaicināta Mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga Upeniece, kura atlasījusi 30 izcilus darbus no glezniecības, tēlniecības un sudraba kolekcijām, stāstot par Nīderlandes un Itālijas 16.–17. gadsimta, Francijas, Austrijas, Baltijas un Vācijas 19. gadsimta glezniecību, Itālijas 19. gadsimta tēlniecību, kā arī Eiropā slavenās 20. gadsimta sākuma Meisenes manufaktūras porcelānu. Mākslas muzejs "Rīgas birža" kļuvis par pirmo Baltijā, kas piedalās Scala grāmatu sērijā "Direktora izvēle".

Stāsta juridisko zinātņu doktore un Latvijas valsts karoga likuma autore Sintija Stipre Sarkanbaltsarkano krāsu izmantošanu, apzināti pasvītrojot to latvisko nozīmi, parasti saista ar 19.gadsimta septiņdesmito gadu sākumu. Šīs krāsas par savām jau 1870.gadā bija atzinuši latviešu studenti, kas pulcējās ap Ati Kronvaldu Tērbatā. Viņi šīs krāsas izmatoja tā sauktajos "Tērbatas latvju rakstniecības vakaros", lai pasvītrotu savu latvisko identitāti un stiprinātu nacionālo garu. 1873.gadā Rīgas Latviešu biedrība bija uzņēmusies rīkot Pirmos vispārējos latviešu dziesmu svētkus Rīgā un aktīvu atbalstu šī pasākuma organizēšanā piedāvāja esošie un topošie Tērbatas studenti, no kuriem lielāka daļa bija piedalījušies Tērbatas literārajos vakaros. Iespējams, ka tas bija viens no iemesliem, kādēļ par Dziesmu svētku karoga krāsām tika izvēlētas sarkanā un baltā. Tērbatas "vakarnieki" nodibināja studentu korporāciju "Fraternita Lettonia"”, taču par korporācijas krāsām tika atzītas nevis sākotnēji pieņemtās sarkanā un baltā, bet gan trikolors ar zaļu, zilu un zelta krāsu. Tā bija pirmā latviešu studentu organizācija, tādēļ uz Ameriku emigrējušie latvieši par savām nacionālajām krāsām izvēlējās tieši "Fraternita Lettonia" krāsas un sludināja tās par Latvijas karoga krāsām. Ņemot vērā Bostonas un Filadelfijas latviešu aktīvo līdzdalību dažādās demonstrācijās un mītiņos, zaļi-zili-zeltītais karogs tika ātri pamanīts un viegli atpazīts amerikāņu vidū kā Latvijas karogs. I Pasaules kara priekšvakarā sarkanbaltsarkanais karogs atguva savu nozīmi un kļuva par simbolu, kas stiprināja tautas nacionālo apziņu un kā vienojošu zīmi to sāka izmantot arī latviešu strēlnieku pulki, piem., Ziemassvētku kaujās 1916.gadā. Bez nacionālā karoga vairs nevarēja iztikt, tāpēc aktīvākajiem Latvijas idejas popularizētājiem bija jāpieņem svarīgs lēmums – vai nu pārņemt Atskaņu hronikā minēto sarkanbaltsarkano karogu vai arī radīt pilnīgi jaunu karogu. Rakstnieks un dzejnieks Linadrs Laicens ierosināja, ka Latvijas karogam jābūt oranždzeltenam ar zaļu, jo "tautai karogs savās krāsās izsaka vai nu tautas esošās vai kārotās īpašības, vai arī tautas vēsturisko piedzīvojumu un pārdzīvojumu tradīcijas. (..) Dzeltens – saule, zaļš – zeme; tātad - saule un daba. Un latvietim daba ir vistuvākā. Tātad arī simboliski šīs krāsas izteic latviešu krāsas. Pirmkārt: oranždzeltens ar zaļu dod lirisku krāsu saskaņu, kas adekvāta latviešu tautas dvēselei, kura arī ir liriska. Otrkārt: latviešu nacionālajos audumos šo divu krāsu variācijas ir ļoti bieži sastopamas, ja ne pilnīgi dominējošas. Treškārt: latvietis ļoti mīl sauli un zemi – zelta sauli un zaļu zemi; saule krāsā stilizējas ar oranždzeltenu, bet zemes lauki – ar zaļu". Savukārt tautā populārais atmodas dzejnieks Auseklis, aprakstot latviešu karogu, bija iedomājies vertikālu krāsu dalījumu – baltā krāsa būtu gar karoga kātu un sarkanā – gar ārējo malu. Gleznotājs Jāzeps Grosvalds 1915.gadā par latviešu nacionālo karogu piedāvāja atzīt balti-sarkani-baltu karogu – iespējams, tādēļ, lai latviešu karogu atšķirtu no Austrijas nacionālā karoga, kur sarkanbaltsarkanās krāsas bija vienādā platumā. Diemžēl balti-sarkani-balts karogs jau bija baltkrieviem. Tādēļ 1916.gadā Grosvalds no savas idejas atteicās un diskusijās atbalstīja vairākuma viedokli par sarkanbaltsarkanu Latvijas karogu. Viens no visaktīvākajiem Latvijas neatkarības idejas atbalstītājiem un sarkanbaltsarkanā karoga popularizētājiem bija pedagogs un žurnālists Jānis Lapiņš. Viņš bija pirmais, kas izstrādāja karoga krāsu dalījuma proporcijas un aktīvi aizstāvēja karoga spilgti sarkano toni. Vadoties no 13. gadsimta Atskaņu hronikā dotā karoga apraksta, Lapiņš pieļāva iespēju, ka uz sarkanā karoga varējušas būt nevis viena, bet vairākas baltas svītras: "Sarkans ar baltu svītrots varēja nozīmēt vai nu strīpas vienlīdzīgā atstatumā viscaur, kā matrača drēbei, vai arī 3-5 baltas strīpas pa karoga vidu, vienalga – gareniski vai šķērsu. Tas būtu ļoti oriģināls karogs, bet krievu valdība to kvalificētu kā sarkano karogu un patvaldības laikā viņu vispār nevarētu rādīt. (..) Bez tam, sarkans karogs ar daudzām mazām strīpām likās nepraktisks, jo viņā būtu pārāk daudz vīļu. Latviešu karogu nekādi nedrīkstēja samainīt ar sarkano karogu, jo cara laikā bija izslēgts, ka karogam varētu ņemt pāris šauras baltas strīpas. Tāpēc 1916. gada otrā pusē es nolēmu izgatavot karogu sarkans-balts-sarkans, kur baltais būtu pret sarkano zelta griezuma attiecībās, t.i. baltais pret sarkano laukumu būtu attiecībā apmēram 1:3. Estētikas likumi māca, ka lielumus zelta griezuma attiecībās atzīst par visskaistākajiem samēriem. Sarkans-balts-sarkans istabā man likās pārāk vienmuļš, tāpēc es kombinēju karoga vidū dzeltenu sauli. Tas bez šaubām bija daudz efektīvāk." Tādējādi mēs Jāni Lapiņu varam uzskatīt par latviešu  nacionālā karoga idejas autoru. Lapiņa vēlēšanās bija šo sarkanbaltsarkano karogu ar sauli vidū popularizēt karavīru vidū un pēc sarunām ar strēlniekiem 1917.gada martā, līdz gada beigām visi strēlnieku pulku nacionālie karogi jau bija rotāti ar saules attēlu, līdzīgi kā to bija skicējis Lapiņš. Atšķirība bija tikai tā, ka strēlnieku pulku karogos saule bija iekombinēta pašā karoga augšā un no tās bija redzama tikai puse. Saule bija latviešu strēlnieku krūšu nozīme, tāpēc viņi labprāt to lietoja arī nacionālajā karogā. Lapiņš skaidroja, ka šos karogus var lietot gan ar saules attēlu, gan bez tā, jo, lai karoga lietošana ātrāk izplatītos visā Latvijas teritorijā, tam vajadzēja būt maksimāli vienkāršam. Tomēr diskusijas par Latvijas nacionālā karoga krāsām un veidolu turpinājās. Pirmais Pagaidu valdības dokuments, kas noteica valsts karoga lietošanu Latvijas teritorijā, bija iekšlietu ministra Miķeļa Valtera 1919.gada 3.martā Liepājā parakstītais "Rīkojums par valsts karoga lietošanu". Šis rīkojums sastāvēja tikai no diviem teikumiem: "Uz Latvijas valsts un pašvaldību ēkām drīkst būt vienīgi valsts karogs. Sods pēc kara stāvokļa noteikumiem." Satversmes Sapulce tikai 1921. gada 15. jūnijā pieņēma "“Likumu par Latvijas Republikas karogu un ģerboni"”, oficiāli apstiprinot sarkanbaltsarkano karogu par Latvijas valsts karogu.

Polārpētnieki no Latvijas šogad viesojušies Alpos, lai pētītu ledājus šajā Eiropas reģionā. Zinātnieki mērīga ledus biezumu šajos kalnos, kur ledāji kūst ārkārtīgi strauji, prognozes paredz, ka 2050. gados Alpos vairs nebūs ledus. Ko saka pašmāju pētnieku pieredze? Plašāk skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Kristaps Lamsters un šīs fakultātes doktorantūras studenti Pēteris Džeriņš un Lelde Švinka. Straujās pārmaiņas, kas kalnos sākušās jau kopš 20 gadsimta vidus, ir cilvēka darbības rezultāts. Modeļi prognozēm, ir dažādi.  "Ar diez gan lielu varbūtība varam pateikt, ka tiešām Alpu ledāji līdz gadsimta beigām nokusīs par vismaz četrām piektdaļām. Tāds pat liktenis sagaida arī Norvēģijas ledājus," norāda Kristaps Lamsters. "Islandē varbūt vēl 100 gadus var pagaidīt, kamēr visi ledāji izzudīs." Ledāju kušanas dēļ katastrofas jau notiek: var uzkrāties daudz ūdens ezeros, tas var noplūst, atsedzas nestabilas nogāzes, kas var nogrūt. Tās ir lokālas dabas katastrofas, bet jebkura ledāju kušana paaugstina arī jūras līmeni. "Jo vairāk ledāji nokūst, jo zeme kopumā kļūst siltāka. Ja ir ledus, tas atstaro solāro radiāciju. Jo ātrāk ledāji kūst, jo straujāk norisinās klimata pārmaiņas kopumā," atzīst Kristaps Lamsters. Pētnieki šobrīd apstrādā savāktos datus un pēta ledāju gultni, lai saprastu, kāpēc ledājs kūst daudz ātrāk. Alpu ledāji strauji zaudē ledus masu jau kopš 19. gadsimta vidus, kad beidzās tā sauktais "mazais ledus laikmets".  "No 1850. gada lielākā daļa Alpu ledāju ir sarukuši uz pusi un zaudējuši jau divas trešdaļas savu ledus masu. Ūdens izgrauž arī dziļus kanjonus," turpina Kristaps Lamsters. "Agrāk bija gadījumi, kad ledāja ūdeņi izraisa plūdus zemāk esošo ciemu iedzīvotājiem. Arī turpmāk tā ir viena no katastrofām, no kuras ir jāuzmanās." "Prognozes ir drūmas un arī reālas. Lai kādus nākotnes klimata scenārijus mēs neizmantotu, ir diez gan skaidrs, ka Alpu ledāji līdz gadsimta beigām par 70 - 90 procentiem nokusīs. Ja mēs beigtu laist gaisā ogļskābās gāze un citas emisijas jau rīt, tas šo situāciju nemainīs. To liktenis diemžēl ir izlemts," norāda Kristaps Lamsters. Šī gada augustā norisinājās jau desmitā ekspedīcija, kurā Latvijas zinātnieki veica ledāju pētījumus. Ekspedīciju organizēja LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes (ĢZZF) Polāro pētījumu centrs sadarbībā ar Insbrukas Universitāti, kura pārvalda Hintereis pētniecības staciju. Pētījumi tika veikti uz Hintereisfernera ledāja Ectāles (Ötztal) Alpos, Austrijas dienvidrietumos. Ekspedīcijā piedalījās asociētais profesors Kristaps Lamsters un doktorantūras studenti – Pēteris Džeriņš un Lelde Švinka. Hintereis stacija atrodas 3026 metru augstumā. Tā tika uzbūvēta jau 1966. gadā. Stacijas apkārtnē ilgstoši tiek veikti meteoroloģiskie novērojumi un ledāja masas bilances monitorings, reģistrējot klimata pārmaiņas jau kopš 19. gadsimta, tādējādi sniedzot vienas no garākajām novērojumu datu sērijām pasaulē. Jau kopš 1847. gada tiek veikti Hintereisfernera garuma mērījumi, bet pirmo reizi vēstures avotos ledājs ir minēts jau 1601. gadā. Kalni kustas, aug un noveco miljons gadu laikā Kalni uzvedas kā dzīvas būtnes – veidojas, aug, sarūk, noveco un kustas. Kalna veidošanās nav ātra, šis process notiek miljons gadu laikā, kustoties zemes tektoniskajām plātnēm. Ģeoloģijas speciālists Ģirts Stinkulis sniedz ieskatu kalnu veidošanās procesā un stāsta par šīm augstajām zemes reljefa formām. Sakumā  skaidrojam, no kāda augstuma sākas kalns, jo skatot definīciju, Latvijā esošos kalnus par tādiem nevar saukt.

Verstapens uzvar Red Bull māju posmā, bet baltās līnijas izbojā sacīkstes ritmu.

Prigožina dumpis Krievijā gluži kā spoks naksnīgā ceļmalā - pēkšņi pavīdēja un tikpat piepeši arī nozuda, bet tagad ir palicis visu mutēs. Joprojām izskan visdažādākās versijas, kas vāgneriešiem lika iet uz Maskavu un tad griezties atpakaļ, bet skaidrs, ka tas ir nozīmīgs notikums visas pasaules acīs. Par rietumu pasaules reakciju uz Prigožina dumpi runāsim šodien raidījumā. Ir palikušas vien pāris nedēļas līdz NATO samitam un vāgneriešu izgājiens ielauzīsies arī tā dienas kārtībā. Galu galā Prigožins ir devies vai dosies uz Minsku un jautājums, vai un cik viņa izslavēti nežēlīgo kaujinieku pārcelsies līdzi. Un tas ir pavisam blakus mūsu robežām. Aktualitātes vērtē Latvijass Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Andis Kudors. Vāgners un popkorns Vairāki pasaules mediji jau nodēvējuši privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dumpi kā Putina režīmam bīstamāko epizodi visā tā pastāvēšanas vēsturē. Tiek norādīts, ka situācija, kad Maskavai šādā veidā pietuvojas varai nedraudzīgs pašmāju spēks, nav piedzīvota kopš Krievijas pilsoņu kara laikiem. Tikām sociālajos tīklos dumpja dienās parādījās videoklipi, kuros prezidents Zelenskis vai kāds cits Ukrainu simbolizējošs personāžs iekārtojies pie ekrāna ar popkornu un aliņu – tā sakot, vēro šovu. „Mēs rūpīgi vērojam,” „mēs sekojam,” „mēs esam informēti,” „mēs koordinējam mūsu rīcību” – šīs frāzes bija praktiski neiztrūkstošas pirmajos komentāros, kurus dumpja sakarā sniedza pasaules valstu vadītāji un citas amatpersonas. Daži, kā Lielbritānijas premjerministrs Riši Sunaks un Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans aicināja konfliktā iesaistītās puses rīkoties saprātīgi un atbildīgi. Citi, kā Eiropadomes prezidents Šarls Mišels vai Kanādas premjerministrs Džastins Trudo uzsvēra, ka notiekošais ir Krievijas iekšēja lieta. To pašu pauda oficiālās Pekinas un oficiālās Teherānas pārstāvji, pie tam apliecinot savu atbalstu Kremļa varai. Notikumiem attīstoties, vairojās komentāri, kas norādīja uz cēloņsakarību starp Krievijas agresiju pret Ukrainu un stāvokļa destabilizēšanos pašā Krievijā. Kā viena no pirmajām šo viedokli vēl sestdien, 24. jūnijā, pauda Itālijas premjerministre Džordžija Meloni, vēlāk ar līdzīgiem izteikumiem nākot klajā arī NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels, Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens, Austrālijas premjerministrs Entonijs Albanīzs u.c. Austrijas kanclers Karls Nehammers pauda bažas sakarā ar Krievijas kodolarsenālu drošību, savukārt Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku norādīja, ka notiekošais apliecinot, cik pareiza ir Moldovas politika, virzoties projām no potenciālā haosa perēkļa Krievijas un Eiropas Savienības virzienā. Ar spilgtu citātu dumpja laikā izcēlās Čehijas ārlietu ministrs Jans Lipavskis, sakot: „Es tā skatos, ka manas vasaras brīvdienas Krimā tuvojas.”   Ar pastiprinātu interesi notikumus Rostovā pie Donas un Voroņežā vēroja tajās Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, kurās darbojas „Vāgnera grupas” algotņi. Cerības, ka Prigožina uzņēmuma nonākšana konfliktā ar Kremli veicinās „vāgneriešu” aizvākšanos no viņu valstīm, izteikuši ļaudis no Sīrijas opozīcijas un Lībijas Nacionālās vienotības valdības, kuras konkurējošo spēku, feldmaršala Haftara valdību, atbalsts „Vāgnera grupas” algotņi. Domājams, ar nervozitāti notiekošo vēro arī Mali un Centrālāfrikas Republikas militāro huntu vadība, ciktāl šīs varas balsta tur izvietotie „vāgneriešu” kontingenti. Kad monstrs tepat aiz stūra Ātrums, ar kādu pa Krieviju pārvietojās sadumpojušos „vāgneriešu” kolonas, liek vēlreiz pārvērtēt NATO ziemeļaustrumu flanga aizsardzības spējas. Lielāku Krievijas vai Baltkrievijas spēku koncentrēšanās Baltijas un Polijas robežu tuvumā, protams, tiktu savlaicīgi pamanīta, un alianses spēki attiecīgi mobilizētos. Taču nav izslēdzama salīdzinoši pēkšņa samērā nelielu, taču labi sagatavotu un vadītu vienību parādīšanās, kas arī var būt nopietns destabilizējošs faktors. Pamatu vēl lielākām bažām rada tas, ka karakungs Prigožins ar vairākiem tūkstošiem savu rīkļurāvēju, cik noprotams, grasās vismaz uz laiku ieperināties Baltkrievijā, gluži tuvu Latvijas un Lietuvas robežām. Tāpat „Vāgnera grupas” dumpis liek nopietni apsvērt plašākus drošības jautājumus – cik liela ir nopietnu iekšēju juku iespējamība Krievijā, kas tādā gadījumā notiktu ar Krievijas kodolieroču un citu masu iznīcināšanas ieroču arsenāliem, kurp varētu virzīties potenciālās bēgļu straumes. Viss iepriekšminētais noteikti būs nākamā NATO samita uzmanības centrā, kad tā dalībnieki 11. un 12. jūlijā tiksies Viļņā. Lietuvas prezidents Gitans Nauseda gan izteicies, ka pēdējie Krievijas notikumi neliekot būtiski mainīt vispārējo alianses drošības plānu reģionam, tomēr nenākas šaubīties, ka tie kalpos par argumentu vēl intensīvākai šo spēju stiprināšanai. Kopumā Viļņas samita visvairāk diskutētais jautājums diezgan nepārprotami būs Ukrainas uzņemšanas nosacījumi – cik drīz pēc kara beigām tas varētu notikt. Vēl viena samita dienaskārtības tēma ir Turcijas joprojām bloķētā Zviedrijas uzņemšana aliansē. Tāpat aktuāls ir jautājums par nākamo alianses ģenerālsekretāru, jo Jenss Stoltenbergs paudis nodomu oktobrī šo amatu pamest. Taču nav izslēgts, ka viņam nāksies tajā uzkavēties vēl kādus mēnešus, ja dalībvalstis nespēs operatīvi izraudzīt funkciju pārņēmēju. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesors, Bībeles teoloģijas doktors Jānis Priede Ar  jaunām tehnoloģijām izpētot Mešas stēlu jeb tā dēvēto moabiešu akmeni, ir atrisināts (un 2022. gadā prestižā arheoloģijas žurnālā publicēts) līdz šim strīdīgais jautājums par dažiem burtiem stēlā iekaltajā tekstā. Kad stēlu, senu bazalta plāksni, nevainojamā stāvoklī, netālu no Nāves jūras austrumu  krasta 19. gs. uzgāja kāds franču misionārs (Kleins), viņš diezgan avantūriskā stilā noorganizēja stēlā iekaltā uzraksta novilkumu. Tas tika izgatavots no slapjas papīra masas, tā sauktā papjē mašē. Tas bija visai tālredzīgi, jo vietējie iedzīvotāji, baidoties, ka stēlu viņiem kāds varētu atņemt, patriotisma uzplūdos vairāk nekā metru augsto akmens plāksni ugunskurā kārtīgi uzkarsēja un uzlēja virsū aukstu ūdeni. Varat iedomāties rezultātu! Lai gan tehnika ir vienkārša, tā ir ļoti efektīva, skaldot akmeni. Kad akmens bija sašķelts, fragmentus sadalīja un noglabāja nebaltām dienām, lai varētu tirgot pa gabaliņam. Visi klātesošie bija laimīgi, atskaitot pētniekus, kas nu bija spiesti dzīt pēdas katram atsevišķajam fragmentiem. Taču —pētniekiem par laimi — bija papīra masas novilkums, kaut arī  ne pārāk perfekts, izgatavots lielā steigā, neievērojot visas tehniskās prasības. No tirgoņiem atpirktos fragmentus varēja atkal salipināt kopā. Ja varbūt būsiet Parīzē, varēsiet apskatīt. Mešas stēla ir Luvras muzejā, diemžēl daži fragmenti joprojām trūkst. Lielais jautājums bija par pieciem burtiem, no kuriem pirmais un pēdējais salīmētajā akmenī un iepriekš izgatavotajā novilkumā bija skaidri salasāms, bet pārējie nē.  Tagad, pateicoties franču pētniekiem André Lemaire un Jean-Philippe Delorme un vismodernākajai tehnikai ir publicēti vairāk nekā piecu gadu pētījuma rezultāti. Izrādās, ka zudošos burtus jeb precīzāk divus vārdus tagad ir iespējams izlasīt. Vairs nav jābalstās uz hipotēzēm, mēģinot uzminēt trūkstošo tekstu. Šajā Mešas stēlas teksta daļā moabiešu valdnieks — un atcerēsimies, viņš  dzīvoja Nāves jūras austrumos, mūsdienu Jordānijas pusē, — lielās par saviem panākumiem, atgūstot teritorijas, kuras savā laikā bija nonākušas Rietumkrasta valdoša nama jeb dinastijas rokās. Un kas bija šī dinastija, to tagad skaidri apliecina akmenī iecirstais teksts. Šī dinastija bija bēt dāvīd — gan moābiešu, gan senebreju valodā tas skan gandrīz vienādi. Un ko nozīmē bēt dāvīd? — Dāvida nams. Mešas stēla, izrādās, ir viena no visai nedaudzajām kaimiņtautu rakstiskajām liecībām par Dāvida dinastiju. Tās izcilākais pārstāvis bija Dāvids - kurš gan nav vismaz kādā attēlā redzējis Mikelandželo brīnišķīgo Dāvida skulptūru. Skulptūra Dāvids ir, iespējams, nedaudz idealizēts, taču nenoliedzami viņs bija izcils karavadonis un lielisks dziesminieks. Un otrs šīs dinastijas izcilais valdnieks bija Dāvida dēls Sālamans. Gudrais Sālamans, kas tāpat kā pēc gadu tūkstošiem Austrijas impērija, paplašināja savas robežas un starptautisko ietekmi ne vien ar karagājieniem bet arī ar izdevīgām precībām. Taču svarīgāks par vēsturi ir valdnieka Dāvida un viņa dēla Sālamana literārais mantojums, kas saglabājies līdz mūsdienām. Turklāt ne tikai saglabājies, bet arī noslīpējies, paaudžu paaudzēm pārrakstīts, spodrināts, papildināts, tulkots dažādās valodās - gan pirms, gan pēc Kristus dzimšanas. Kurš gan, piemēram, nav dzirdējis dziedam psalmus? Lielu daļu no psalmiem ir rakstījis Dāvids. Tādēļ dažkārt grāmatu izdevēji, gan mazliet neprecīzi, visu psalmu krājumu dažkārt dēvē par Dāvida dziesmām. Citi tos par slavinājumiem, kā, piemēram, seno literatūras pieminekļu tulkotājs nelaiķis Uldis Bērziņš. Gadsimtiem ilgi mūki un askēti, mūsdienās arī viens otrs izglītotās sabiedrības daļas pārstāvis psalmus ir lasījuši un pārdomājuši diendienā. Taču Dāvida dēla Sālamana literārais mantojums ir vēl pārsteidzošāks. Vispirmām kārtam - dzīvesziņai piemērotais un savas sirdsbalss sadzirdēšanai lieti noderīgais Sakāmvārdu krājums, kas Tuvo Austrumu gudrības literatūras šedevrs. Taču ne jau visu sacerējis Sālamans pats, bieži viņš bija tikai senāku materiālu apkopotājs. Otrkārt, Sālamans ir kādas ļoti neparastas grāmatas autors, vismaz viņu par tādu mēdz uzskatīt. Uldis Bērziņš šīs grāmatas nosaukumu ļoti precīzi tulko kā Pulcētājs. Citi to sauc Ekleziastu, par Koheletu, vēl citi par Sālamanu mācītāju. Tas ir ārkārtīgi dziļš, filosofisks un sociāli ass darbs. Vērts izlasīt visiem, kas domā, ka netaisnīgi tiesneši vai uzpērkami valstsvīri ir mūsdienu Latvijas izgudrojums. Nekas nav jauns zem saules, saka Sālamans. Taču mērķis šai grāmatai ir cits — piespiest cilvēku padomāt par to, kas ir būtisks. Saprast, ar ko atšķiras dzīves bezjēdzīgums no jēgpilnas dzīves. Nonākt pie tā, ko mēdz saukt par atskārsmi un ko neviens cits nevar iemācīt — kā, piemēram, varam no citiem mācīties dzīvesziņu, lasot Sālamana Sakāmvārdus. Un treškārt, Sālamans ir uzrakstījis Dziesmu dziesmu savai savai mīļotajai, brīnišķīgajai Sulamītei. Visbrīnišķīgāko mīlestības dziesmu, ko nereti vedējtēvs un māte deklamē kāzu sarīkojumā, bet kas ir daudz dziļāka nekā mīlas lirika vien. Ne velti Baznīca šajā Dziesmu dziesmu saskata norādi uz attiecībām starp cilvēka dvēseli un  Dievu, vai arī Baznīcu un viņas līgavaini Kristu. Ir taču cilvēciska un ir dievišķa gudrība, Sālamana gudrība . Ir cilvēciska un dievišķa mīlestība. Kur šīs grāmatas varam atrast mēs? Nu paņemsim kādu Bībeles izdevumu, pašķirstīsim, un starp daudzām citām atradīsim. Ir vērts.

9. decembrī pulksten 18. 30 Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē Latvijas Nacionālās operas soliste Tatjana Trenogina un pianists Māris Skuja piedāvās Riharda Štrausa vokālās mūzikas programmu. Ar abiem māksliniekiem tiekamies "Klasikas" studijā. "Štrausa mūzika prasa lielu atdevi, bet nav nogurdinoša. Riharda Štrausa mūzikai vajadzīga kultūra, līmenis, standarts un spējas saprast literāro tekstu. Štrausa dziesmām jāskan orķestrāli, jo viņš vienmēr tā ir domājis," saka pianists Māris Skuja par Štrausa vokālo daiļradi – tās spilgtākajām un mazāk veiksmīgajām lappusēm. Viņš 9. decembra koncertu neuztver kā kamermūzikas koncertu, drīzāk viena komponista muzikālo portretu. Soprāns Tatjana Trenogina ir Latvijas Nacionālās operas soliste. Viņas repertuārā ir tādas vadošās lomas kā Aīda, Mimī (Bohēma), Amēlija Grimaldi (Simons Bokanegra), Liza (Pīķa dāma), Donna Anna (Dons Žuans), Čo-Čo-sana (Madama Butterfly). Māksliniece ar izcilību absolvējusi Maskavas P. Čaikovska Valsts konservatoriju, kur studēja pie profesores Gaļinas Pisarenko. No 2006. līdz 2008. gadam izglītojusies Karalienes Elizabetes mūzikas koledžā Briselē pie Hosē van Dama. Plūkusi laurus vairākos starptautiskos konkursos. Tatjana Trenogina  dziedājusi Briseles La Monnaie, Maskavas Lielajā teātrī, Briseles mākslu centrā, Luksemburgas Grand Théatre, Sanmarīno teātrī, viesojusies Ķīnā,  Ziemeļkorejā un citviet.  Māris Skuja kopš 1991. gada ir otra lielākā Austrijas operteātra – Grācas operas koncertmeistars, no 2001. līdz 2017. gadam – galvenais koncertmeistars, bet no 2002. gada – arī operas studijas vadītājs. Bijis repetitors Kopenhāgenas Karaliskajā operā, Ķelnes operā, Trondheimas und Gīsenes teātros, kā arī Igaunijas Nacionālajā operā. No 1997. gada regulāri kā pianists un diriģenta asistents darbojies Bregencas operas festivāla uzvedumu tapšanā. Māris Skuja absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju Ādolfa Skultes kompozīcijas un Arvīda Žilinska klavieru klasē. 16 gadus bijis galvenais koncertmeistars un diriģenta Riharda Glāzupa asistents Latvijas Nacionālajā operā (toreiz LPSR Valsts Akadēmiskajā Operas un baleta teātri).  Pateicoties vairāk nekā 45 gadus ilgai darbībai operteātros, Māra Skujas aktīvajā repertuārā ir vairāk nekā 100 operu, liels skaits oratoriju, kantāšu un operešu. Viņa apjomīgās zināšanas par operu dramaturģiju un vokālās mākslas specifiku novērtējuši dziedātāji gan Latvijā, gan ārvalstīs. Šobrīd Māris Skuja veicina arī daudzu Latvijas Nacionālās operas solistu vokālo izaugsmi. Līdztekus pienākumiem teātros tūlīt pēc studiju beigām aizsācis aktīvu pianista-koncertmeistara koncertdarbību, šobrīd jau izskanējuši tūkstošiem koncertu, televīzijas pārraižu un konkursu priekšnesumu. Aktīva sadarbība izveidojusies ar basbaritonu Egilu Siliņu; kopīgi aizvadīti turpat 90 koncerti, kā arī ierakstīti trīs kompaktdiski.   

11. decembrī pulksten 16.00 Krimuldas Evaņģēliski Luteriskajā baznīcā notiks Adventa laika labdarības koncerts "Ave!" Koncertā piedalīsies viduslaiku vokālās mūzikas ansamblis Schola Cantorum Vox Iubilantis Laines Taboras vadībā. Ieeja koncertā par ziedojumiem Ukrainas atbalstam. Par šo koncertu plašāk stāsta viena no vokālā ansambļa dalībniecēm Agnese Abramāne. Koncertprogrammas nosaukumam izvēlēts atslēgvārds "Ave!" atgādina par Bībelē aprakstīto eņģeļa Gabriela sveicienu Marijai, pasludinot, ka viņa kļūs par Dieva Dēla māti. Kristīgajā tradīcijā Marija ir viena no Adventa laika centrālajām figūrām. Tas izteikti parādās plašajā viduslaiku sakrālās mūzikas repertuārā, kur Jaunavas Marijas, Dieva Dēla mātes tēls un sūtība tiek plaši kontemplēts.  Koncertā skanēs gan vienbalsīgās gregoriskā korāļa vokāli virtuozās kompozīcijas, kuru izcelsme sniedzas pirmajā tūkstošgadē, gan daudzbalsīgas kompozīcijas no tādiem vēlīno viduslaiku manuskriptiem kā Las Huelgas cisterciešu klostera Spānijas ziemeļos, Llibre Vermell no Monseratas klostera netālu no Barselonas, kā arī manuskriptiem no Anglijas un Austrijas klosteriem. Šis izsmalcinātais vokālais repertuārs spilgti un dažādi atdzīvina šī īpašā gaidīšanas laika Bībeles un liturģiskos tekstus un aicina klausītājus pārdomāt Kristus dzimšanas svētku gaidīšanas aspektu.  Schola Cantorum Vox Iubilantis ir sieviešu vokālās mūzikas ansamblis, kas augstā līmenī izpilda gregorisko korāli, tā interpretācijā balstoties uz senajiem neimu rokrakstiem, paleogrāfijas un semioloģijas studijām. Ansambļa sastāvā ir profesionālas mūziķes: Laine Tabora, Dārta Treija, Aija Veismane-Garkeviča, Līga Džeriņa, Agnese Abramāne, Undīne Mazjūle un Inga Akmene. Ansamblis savā repertuārā papildus gregoriskajam korālim iekļauj arī, vēlīnos viduslaiku dziedājumus, agrīno daudzbalsību un laikmetīgo sakrālo mūziku. Schola pastāv kopš 2017. gada vasaras. Ansamblis ar koncertiem uzstājies koncertos un festivālos Latvijā, Lietuvā, Igaunijā kā arī Šveicē un Slovākijā. Dažādos projektos ansamblis ir sadarbojies ar izciliem gregoriskā korāļa pētniekiem, interpretiem, kā piemēram, Franz Karl Prassl, (Austrija), Jaan-Eik Tulve un ansambli Vox Clamantis (Igaunija) un norvēģu komponists Henrik Ødegaard. Šo gadu laikā atskaņotas sakrālās mūzikas koncertprogrammas ar dažādiem atzītiem pašmāju un ārzemju mūzikas profesionāļiem . Koncertprogramma "Ave!" izskanēs sveču gaismā, kas zīmīgi izgaismo decembra vakara tumsu un aicina klausītāju uz gaišu Ziemassvētku gaidīšanu.   

30. novembris būs diena, kad godinās Rumbulas masu slepkavību upuru piemiņu, tā būs gan svecīšu nolikšana, gan lekcijas par ebreju vēsturisko presi. Šī diena ir svarīga, lai runātu par vēsturisko un sociālo atmiņu, par to, kā mēs atceramies kādus notikumus. Un kāda vieta un jēga šajā procesā ir dažādiem mākslas faktiem. Kā sabiedrībā veidojam izpratni par traumatiskiem vēsturiskajiem notikumiem un kādā veidā dažādas puses iesaistām sarunā par to, Kultūras rondo studijā vērtē Žaņa Lipkes muzeja direktore Lolita Tomsone un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče. Godinot Rumbulas masu slepkavību upuru piemiņu, 30. novembrī plkst. 18.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas 11. stāvā notiks Izraēlas Nacionālās bibliotēkas organizēta atvērtā lekcija "Kopienu pieminēšana, izmantojot vēsturisku presi" (Commemorating Communities Through Historical Press), kas veltīta ebreju periodiskajiem izdevumiem un Izraēlas Nacionālās bibliotēkas veidotajai ebreju periodikas digitālajai platformai "Ebreju vēsturiskā prese" (Historical Jewish Press). Savukārt, lai godinātu no Vācijas, Austrijas un okupētās Čehijas nacistu uz Rīgu deportēto un noslepkavoto ebreju piemiņu, no 30. novembra Esplanādē būs skatāma brīvdabas izstāde “Galastacija – Rīga”. Šajā dienā pl. 17.15, vēstniekam Kristianam Heltam klātesot, izstādi atklās un ar aizdedzinātām svecēm klusi godinās holokausta upuru piemiņu. Pēc izstādes apskates pie Brīvības pieminekļa tiks saliktas svecītes, ko organizē “Rumbula 81. mēs atceramies. Mums sāp”. Pirms runāt par piemiņu un traumatiskiem vēstures notikumiem raidījuma viešņas komentē faktu, ka pēc Daugavpils pašvaldības spiediena Marka Rotko mākslas centrs šobrīd izņēmis no ekspozīcijas trīs šoruden atklātas izstādes darbus. Igauņu keramiķa Sandersa Raudsepa personālizstāde "Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē", kurā mākslinieks ciklā "Tavs alternatīvais Jēzus" dažādos veidos interpretējis krustu, raisīja asas diskusijas sociālajos tīklos, saņemtas arī sūdzības mākslas centrā un pilsētas domē.

Šogad starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” skatē folkloras kopa “Graudi” no Tomes tika novērtēta ar pirmo kategoriju, jo bija sagatavojusi programmu ar Daugavas plostnieku dziesmām. “Graudu” izpētītā un iedzīvinātā tēma šobrīd ir aktuāla – Gaujas plostniecības interesenti, apvienojušies biedrībā, jau panākuši, ka Gaujas plostnieku prasmes kopš 2018. gada iekļautas Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. 2021. gada pavasarī, iesniegts pieteikums, nu jau valstiskā līmenī, lai Gaujas plostnieku, kopā ar vēl piecu citu valstu - Austrijas, Čehijas, Polijas, Spānijas un Vācijas plostniecības tradīcijām - tiktu iekļautas UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā. Par Daugavas plostniekiem līdz šim bija dzirdēts mazāk. Taču, lūk, Tomē joprojām dzīvas ir atmiņas ne tikai par plostnieku, bet arī Daugavas laivinieku-pārcēlāju klātbūtni. Braucot uz Tomi pēc Daugavas plostnieku dziesmām, iemantojam vēl ko būtiskāku. Satiekam cilvēkus, kuriem darbošanās folkloras kustībā ir veids, kā apliecināt savu piederību šai vietai, kā nodot tālāk atmiņas un stāstus. Un caur šiem stāstiem Tome atklājas kā ļoti dzīva vieta, te nav kalni un lejas, upītes un krūmi, katra no ieraudzītajām vietām “Graudu” dalībniekiem (“Graudi” šoruden pošas svinēt savu jau desmito pastāvēšanas jubileju) saistās ar kādu īpašu cilvēku vai kopīgi piedzīvotu notikumu. Šī gada starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” skate notika neklātienē, folkloras kopām savas dziesmas bija jāiesūta uzņemtas video. Tad nu arī Tomes “Graudiem” tā bija laba iespēja iedzīvināt atmiņu stāstos vēl dzīvās, Tomes ar plostniecību saistītās vietas. Veidojot programmu, folkloras kopa sastapās ar vēl kādu dilemmu – Daugavas plostnieku dziesmām nepiestāvēja nedz 19. gadsimta krāšņie goda tērpi, nedz neitrālākās vasaras linu drānas. Jau kādu laiku tika spriests, ka kopas dalībniekiem vajadzētu tikt pie vēl kādas drēbju kārtas, tādas, kurā būtu ērti iet uz danču vakariem. Kopas dalībniece Sarmīte Pugača stāsta, ka izlemts tika par labu pelēkiem kostīmiem. Tomes folkloras kopas “Graudi” dalībnieki ir lieliski stāstnieki, viņi ilgus gadus viens otru pazīst, daudzreiz stāstītos stāstus papildina, mudina stāstīt vēl. Šajā raidījumā pievērsāmies kopas sagatavotajai Daugavas plostnieku dziesmu programmai, taču “Graudi” varētu stāstīt vēl – par sēņošanu Tomes mežos, par apkaimes vietvārdu maiņu.

Šonedēļ NMV Emīla Dārziņa mūzikas skola uzņem starptautisku jauniešu projektu, kura laikā jaunie mūziķi veido kopīgu orķestri. Projekts noslēgsies 30. jūlijā ar koncertu "Vasaras muzikālais tilts Rīga – Rostoka – Grāca", kas izskanēs Emīla Dārziņa koncertzālē. "Latvijā ar tik lielu orķestri no profesionālo kolektīvu vidus man nav nācies sastapties. Varbūt ne visos skaņdarbos tik liels orķestris ir vajadzīgs, bet neatsaku nevienam un nevienu nenosēdinu rezervistos, jo tas spēlēt prieks jau ir galvenais," uzsver Dārziņskolas simfoniskā orķestra vadītājs Andris Vecumnieks, kurš šajā projektā stājas apvienotā simfoniskā orķestra priekšā. Kopš 2017. gada Nacionālās Mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa mūzikas skolai (EDMS) izveidojusies lieliska partnerība ar Rostokas Mūzikas un teātra augstskolas Jauniešu akadēmiju. Šo gadu laikā realizēti vairāki projekti, izveidojot jauno mūziķu simfonisko orķestri. Šajā gadā projektam pievienojas jauns sadarbības partneris no Austrijas – Grācas Johana Jozefa Fuksa konservatorijas / Vīnes Mūzikas un skatuves mākslas universitātes audzēkņi. Šogad pirmo reizi intensīvais mēģinājumu process un publiskais koncerts notiek Rīgā. Diriģents Andris Vecumnieks teic, ka tas ir jaunības azarta inspirēts radošs projekts, kura vēsture mērāma jau piecus gadus. Projekts, kuru nespēja apstādināt pat COVID-19 pandēmija; projekts, kurā Latvijas, Vācijas un nu jau arī Austrijas jaunie talanti vienojas kopīgā orķestra kopspēlē; projekts, kura dalībnieku skaits arvien aug un paplašinās, pārvēršoties par starptautisku Eiropas jauniešu orķestra projektu; projekts, kurš ir atvērts inovatīvām un radošām mākslinieciskām atklāsmēm, jo – jaunajiem pieder pasaule bez ierobežojumiem! Rostoka ir Rīgas sadraudzības pilsēta jau kopš 1960. gada - tā ir pati pirmā sadraudzības pilsēta Latvijas galvaspilsētai. "Tomēr gribu vērst uzmanību uz to, ka skola, ar ko šobrīd draudzējamies, ir diezgan jauna, tā izveidota 2007. gadā, un ļoti labi atceros, kā es, vēl būdams Mūzikas akadēmijas prorektors, devos uz Rostokas Mūzikas augstskolu - to pašu augstskolu, kur mācījusies arī Baiba Skride, lai sniegtu meistarklases un arī koncertu ar orķestri, un tad sākās pārrunas par to, vai es gadījumā nezinot - Latvijā esot tāda skola, kas apzināti virzīta uz jauno mūziķu audzināšanu," atceras Vecumnieks. "Izstāstīju, ka pats nāku no turienes un savulaik tur arī strādāju. Pēc tam šī skola Rostokā tika dibināta, bet mūsu pirmā nopietnākā saskarsme ar viņiem bija viņu desmitgades jubilejas koncertā 2017. gadā." Bet Grāca šim projektam pirmoreiz pievienojusies pagājušā gada jūlijā. "Pagājušogad viņi pirmoreiz piedalījās ar nelielu dalībnieku skaitu, bet kopprojekts viņus iedvesmoja. Andris jau pieminēja Baibas Skrides vārdu, un tieši pagājušogad izskanēja koncerts, kurā kā soliste tika uzaicināta Baiba Skride. Tas arī bija tāds vienojošais muzikālais tilts starp Rīgu un Rostoku. Šogad no Grācas atbraucis jau trīsdesmit viens dalībnieks, bet no Rostokas - divdesmit pieci, arī mēs paši esam vairāk nekā trīsdesmit," atklāj komponiste, Dārziņskolas projektu vadītāja Agneta Volkova.  Orķestris šogad patiesi ir iespaidīgs! "Es jau saku, ka Latvijā ar tik lielu orķestri no profesionālo kolektīvu vidus man nav nācies sastapties. Varbūt pat ne visos skaņdarbos tik liels orķestris ir vajadzīgs, bet neatsaku nevienam un nevienu nenosēdinu rezervistos, jo tas spēlēt prieks jau ir galvenais. Katrā ziņā mūsu zāle tagad iztur akustisko testu ne pa jokam, jo uz skatuves ir septiņdesmit cilvēku," atzīmē Vecumnieks. "Interesants princips, kas vienmēr vijies cauri šiem projektiem, ir tāds, ka mainās koncertmeistari: koncerta pirmajā daļā koncertmeistars, piemēram, ir no Latvijas - pagājušogad, kad projekts notika Rostokā, mūsu koncertmeistars bija Daniils Bulajevs, bet otrajā daļā pirmā vijole bija no Rostokas. Šogad arī tas princips ir tāds, ka koncertmeistari sēž blakus mijiedarbībā: pie pirmās pults ir mūziķis no Rostokas un Latvijas, no Grācas un Rostokas, vai no Grācas un Rīgas. Nekad nav atteikts kādiem pūšaminstrumentālistiem braukt līdzi, kaut arī mūziķi dažkārt pārklājas," stāsta Agneta Volkova. Lai rastos spēlētprieks, pirms tam ir jāpasvīst, un šī nedēļa paiet krietnā darbā. "Bet tas jau nav nekas jauns, jo vismaz pagājušogad tāpat bija pilna nedēļa, arī 2019. gadā bija tāpat," uzsver Andris Vecumnieks. "Šajā projektā regulāri mainās arī diriģenti. Pirmajā gadā bija diriģents no Rostokas, tad biju es, pagājušogad atkal no Rostokas, un šogad atkal esmu es. Šis projekts notika arī pagājušogad, kad daudz kas vēl nenotika. Bet mums izdevās! (..) Šī projekta galvenais dzinulis un virzītājspēks ir tieši Rostokas skola, kura neatlaidīgi, mērķtiecīgi un pat stratēģiski viedi mūs paņēmusi kā savu ģenerālpartneri, un visā šajā kontekstā mēs tiešām varam būt lepni, jo mūsu skolā un mūziķos Rostoka saskatījusi to mūzikas vidējās izglītības ideālo modeli, kas acīmredzot ir par pamatu arī viņu pašu izglītības sistēmai, un izskatās arī, ka Grācas Johana Jozefa Fuksa konservatorijas metodoloģijai." "Noteikti jāpiemin Rostokas Mūzikas un teātra augstskolas Jauniešu akadēmijas direktors Stefans Imorde, kurš ir arī šīs akadēmijas profesors, pianists. Viņš ir tas lielais iedvesmotājs, kurš vienmēr neatlaidīgi mūs aicina piedalīties atkal un atkal. No viņa vienmēr esam saņēmuši emocionālu un māksliniecisku atbalstu - jau kopš pirmās reizes, kad viņš bija atbraucis 2017. gadā. Sadarbība, pateicoties viņam, turpinājusies līdz pat šim brīdim," uzsver Agneta Volkova.  Projekta noslēguma koncertā "Vasaras muzikālais tilts Rīga – Rostoka – Grāca" 30. jūlijā skanēs trīs virtuozi instrumentālie koncerti: Johana Nepomuka Hummeļa Koncerts trompetei Mibemolmažorā (solists - Kristofs Propsts (Austrija)), Kamila Sensānsa Pirmais koncerts čellam miminorā (soliste - Paula Prudlo (Vācija)) un Sergeja Prokofjeva Pirmais koncerts klavierēm Rebemolmažorā (solists - Daniils Mickevičs (Latvija)). Savukārt koncerta otrajā daļā klausītājiem būs iespēja dzirdēt Sezāra Franka Simfoniju reminorā. Franku šogad atceramies un godinām 200. jubilejā, un viņa Simfonija reminorā ir viens no komponista labāk zināmākajiem darbiem, kas tapis 19. gadsimtā. "Atļāvos paņemt šo sastāvā apjomīgo darbu, lai visiem būtu, ko darīt. Sastāvs ir liels, zāle skan uz nebēdu. Franku izvēlējos arī tāpēc, ka viņam ir 200 gadu dzimšanas diena," piezīmē Vecumnieks. Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.

"Klasikā" tiekamies ar diriģentu, NMV Emīla Dārziņa mūzikas skolas simfoniskā orķestra vadītāju Andri Vecumnieku un komponisti, Dārziņskolas projektu vadītāju Agnetu Volkovu, un mūsu sarunas uzmanības lokā ir divi skaisti notikumi: starptautiskais projekts "Vasaras muzikālais tilts Rīga-Rostoka-Grāca", kā arī koncertuzvedums "Mazais princis", kas 30. jūlijā būs skatāms Rundāles pilī. *** Šonedēļ NMV Emīla Dārziņa mūzikas skola uzņem starptautisku jauniešu projektu, kura laikā jaunie mūziķi veido kopīgu orķestri. Projekts noslēgsies 30. jūlijā ar koncertu "Vasaras muzikālais tilts RĪGA – ROSTOKA – GRĀCA", kas notiks NMV Emīla Dārziņa koncertzālē. Kopš 2017. gada Nacionālās Mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa mūzikas skolai (EDMS) izveidojusies lieliska partnerība ar Rostokas Mūzikas un teātra augstskolas Jauniešu akadēmiju. Šo gadu laikā realizēti vairāki projekti, izveidojot jauno mūziķu simfonisko orķestri. Šajā gadā projektam pievienojas jauns sadarbības partneris no Austrijas – Grācas Johana Jozefa Fuksakonservatorijas/Vīnes Mūzikas un skatuves mākslas universitātes audzēkņi. Šogad pirmo reizi intensīvais mēģinājumu process un publiskais koncerts notiks Rīgā. Diriģents Andris Vecumnieks, kas ikdienā vada EDMS simfonisko orķestri, bet šajā projektā stājas apvienotā simfoniskā orķestra priekšā, teic: "Tas ir jaunības azarta inspirēts radošs projekts, kura vēsture mērāma jau piecus gadus. Projekts, kuru nespēja apstādināt pat COVID-19 pandēmija; projekts, kurā Latvijas, Vācijas un nu jau arī Austrijas jaunie talanti vienojas kopīgā orķestra kopspēlē; projekts, kura dalībnieku skaits arvien aug un paplašinās, pārvēršoties par starptautisku Eiropas jauniešu orķestra projektu; projekts, kurš ir atvērts inovatīvām un radošām mākslinieciskām atklāsmēm, jo – jaunajiem pieder pasaule bez ierobežojumiem!" Projekta noslēguma koncertā "Vasaras muzikālais tilts RĪGA – ROSTOKA – GRĀCA" 30. jūlijā skanēs trīs virtuozi instrumentālie koncerti: Johana Nepomuka Hummeļa Koncerts trompetei Mibemolmažorā (solists - Kristofs Propsts (Austrija)), Kamila Sensānsa Pirmais koncerts čellam miminorā (soliste - Paula Prudlo (Vācija)) un Sergeja Prokofjeva Pirmais koncerts klavierēm Rebemolmažorā (solists - Daniils Mickevičs (Latvija)). Savukārt koncerta otrajā daļā klausītājiem būs iespēja dzirdēt Sezāra Franka Simfoniju reminorā. Franku šogad atceramies un godinām 200. jubilejā, un viņa Simfonija reminorā ir viens no komponista labāk zināmākajiem darbiem, kas tapis 19. gadsimtā. Jauniešu simfoniskā orķestra sniegumu būs iespējams dzirdēt 29. jūlijā plkst. 16.00, kad notiks publisks ģenerālmēģinājums, bet 30. jūlijā plkst. 18.00 ikviens interesents aicināts uz koncertu. Abi pasākumi notiks atjaunotajā NMV Emīla Dārziņa koncertzālē, ieeja ar bezmaksas ielūgumiem, ko iespējams saņemt 27.–29. jūlijā plkst. 10.00–18.00 EDMS vestibilā (Kalnciema ielā 12). *** 30. jūlijā pulksten 15 Rundāles pils Zaļajā teātrī Liepājas Simfoniskā orķestra rīkotajā festivālā "Liepājas skaņas Rundāles pilī" ģimenes ar bērniem varēs piedzīvot pirmizrādi koncertuzvedumam "Mazais princis", ko veido Spēlmaņu nakts un Lielās mūzikas balvas laureāte – režisore Zane Kreicberga tandēmā ar komponistu Andri Vecumnieku. Slaveno Antuāna deSent-Ekziperī stāstu izstāstīs Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķi – flautists Reinis Lapa, obojists Mārtiņš Zālīte, klarnetists Kārlis Catlaks, fagotiste Lindsija Deivisone un mežradznieks Ingus Novicāns kopā ar trompetistu Mārtiņu Zuju un aktieri Ēriku Vilsonu. Uzveduma scenogrāfiju veido Varis Siliņš. "Šajā koncertizrādē mēs gribam radīt vienas nelielas bērnības atmiņas vecākiem un vienu lielu fantāzijas piedzīvojumu bērniem," saka komponists Andris Vecumnieks. "Mēs visi esam bērni, neatkarīgi no vecuma, un, kad esam bērni, gribam pēc iespējas ātrāk pieaugt, bet, kad esam pieauguši, mums atkal gribas būt bērniem." “Manuprāt, nekad nav par vēlu atgriezties bērnībā, nu tādā pareizā nozīmē – justies kā bērnam, dzīvot kā bērnam, uztvert visu apkārtējo pasauli kā bērnam – tas ir tāds svaigs skatījums un to mēs gribam nodot mūsu skatītājiem,” papildina aktieris Ēriks Vilsons. Antuāna de Sent-Ekziperī "Mazais princis" ir poētisks stāsts par to, kā lidmašīnas pilots, kurš, ciešot avārijā, nosēžas tuksnesī un tur satiek mazu zēnu, kas uz Zemi atlaidies no neliela asteroīda. Stāsts ir filozofisks, un tas ietver sabiedrības kritiku, vienlaikus pārdomājot pieaugušo pasaules dīvainības. Lai arī stāsts tiek pasniegts kā bērnu grāmata, "Mazais princis" pieaugušajiem lasītājiem devis vairākas atklāsmes par cilvēka raksturu.

Šarls Leklērs atgriežas uz pjedestāla un uzvar Austrijā, kamēr viņa komandas biedram Karlosam Saincam nodeg dzinējs. Makss Verstapens pēc uzvaras sprintā, svētdien nespēja saglabāt riepas un nebija nopietns drauds Ferrari pilotiem sacīkstes distancē.

17. un 18. jūnijā Valmiermuižas etnomūzikas festivāls pulcēs izcilus solistus un etnomūzikas grupas no Latvijas, Igaunijas, Austrijas, Polijas un Madagaskaras, piedāvājot vērienīgāko etnomūzikas notikumu Latvijā un vienu no interesantākajiem šīs vasaras mūzikas festivāliem. Īpašs notikums būs pasaules pirmatskaņojums – dūdu un bungu grupas „Auļi” jaunā Jāņu programma, kas top sadarbībā ar tuviem un tāliem viesmāksliniekiem un ļaus ielīgoties gaidāmajos vasaras saulgriežos. Par visu plašāk "Neatliekamajā sarunā" stāsta Daina Zalāne no Kultūras menedžmenta centra "Lauska".

Šoreiz nedaudz apskatām Latvijas hokeja izlases zaudējumu Čehijas valstsvienībai. Taču kādas spēles vēl norisinājās vakardien pasaules hokeja čempionātā. Šodien Latvijai mačs pret sīksto Austrijas izlasi, kas turnīrā uzvarēja čehus.

Pasaules čempionāta sestā diena, šoreiz bez Latvijas spēles, bet ar jaudīgiem dueļiem. Vakardien pārsteigumus sagādāja praktiski visas "pastarītes", it īpaši Austrijas komanda. Šodien mājinieki tiksies ar saviem sīkstajiem brāļiem - Zviedrijas izlasi. Kādi pārsteigumi bija vakardien, bet kam jāgatavojas šodien?

Aktuālā situācija Ukrainā, apdraudējums Moldovai un gāzes un naftas embargo. Notikumus analizē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Sazināmies ar Zemessardzes štāba pārstāvi kapteini Jāni Slaidiņu. Ierakstā uzklausām Eiropas Parlamenta deputātus: Lūkasu Mandlu no Austrijas un Nikolu Bēru no Vācijas. Vēl viena kara nedēļa Pagājusī nedēļa nav nesusi nopietnas izmaiņas Krievijas un Ukrainas kara situācijā. Krievijas spēki turpina spiedienu uz ukraiņu pozīcijām, taču nekādu nopietnu panākumu agresora armijai nav. No otra puses, pagaidām nav pamanāmas arī kādas kvalitatīvas izmaiņas, kuras varētu būt radījušas Rietumu ieroču piegādes Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Krievija turpina Ukrainas teritorijas apšaudes ar raķetēm, pamatā tēmējot uz infrastruktūras objektiem, taču šais apšaudēs teju nemainīgi iet bojā un cieš civiliedzīvotāji. Starp citu, pāris raķetes sasniedza Kijevu laikā, kad tur uzturējās ANO ģenerālsekretārs Antonio Guterrešs. Krievija to lieliski zināja, jo pirms tam ģenerālsekretārs bija apmeklējis Maskavu, un šis Kremļa „atvadu sveiciens” jau izpelnījies vispārēju neizpratni un nosodījumu. Tomēr Apvienoto Nāciju vadītāja vizītei Kremlī ir noteikti rezultāti, jo 1. maijā konvojam ar ANO simboliku izdevās evakuēt no Mariupoles uz neokupēto Ukrainas daļu apmēram 150 civiliedzīvotāju, kuri līdz tam slēpās rūpnīcas „Azovstaļ” drupās. Šī milzīgā industriālā teritorija ir pēdējais patvērums ukraiņu karavīriem, kuri jau trešo mēnesi cīnās aplenktajā pilsētā. Tiek ziņots, ka arī visus civiliedzīvotājus no turienes vēl nav izdevies evakuēt. Pēdējas nedēļas spilgtākā ir versija, ka Krievijas armijas Ģenerālštāba priekšnieks, armijas ģenerālis Valērijs Gerasimovs, iespējams, ticis ievainots laikā, kad uzturējies frontes tuvumā pie Izjumas pilsētas Ukrainas ziemeļaustrumos. Uz turieni Gerasimovs varētu būt devies, lai mēģinātu uzlabot Krievijas armijas pagalam pieticīgo sniegumu. Vai gaidāma „otrā fronte” Piedņestrā? Piedņestras iesaldētā konflikta saknes meklējamas laikā starp abiem pasaules kariem, kad mūsdienu Moldovas Republika bija Rumānijas sastāvdaļa, savukārt robežupes Dņestras kreisajā krastā, toreizējās Padomju Savienības teritorijā pastāvēja Moldāvijas Autonomā padomju republika. Pēc Moldāvijas aneksijas 1940. gadā padomju vara lielāko daļu no bijušās autonomijas pievienoja jaundibinātajai Moldāvijas PSR. Jau tobrīd moldāvu iedzīvotāju šai teritorijā bija labi ja puse, un padomju varas periodā pārkrievošanās procesi turpinājās. Padomju Savienībai brūkot un Moldovai iegūstot neatkarību, pamatā krieviskajā Piedņestrā sākās separātisma kustība. Konfliktā starp jaunās Moldovas valsts spēkiem un separātistiem iejaucās tur izvietotais Krievijas armijas kontingents, un rezultātā Piedņestra tā arī palika starptautiski neatzīta, bet no Kišiņevas valdības „de facto” neatkarīga valstiņa, kuras pastāvēšana balstījās Krievijas armijas klātbūtnē un ekonomiskās saiknēs ar Krieviju. Pēc 2014. gada Krievijas agresijas pret Ukrainu Piedņestra nonāca diezgan dziļā izolācijā, un Krievija zaudēja iespēju normāli apgādāt un papildināt savu militāro kontingentu pašpasludinātajā republikā. Šī kontingenta salīdzinošais vājums, kā arī tas, ka samērā daudzi Piedņestras iedzīvotāji ir Ukrainas pilsoņi, licis neatzītās valsts vadībai distancēties no Krievijas agresijas pret Ukrainu. Tomēr pagājušā nedēļa atnesa satraucošas ziņas: 25. aprīlī trīs nenoskaidroti vīrieši apšaudīja ar granātmetēju Piedņestras republikas drošības dienesta ēku galvaspilsētā Tiraspolē. Vēlāk sprādzieni nogranda kādā no militārajām bāzēm pilsētas pievārtē, bet nākamajā dienā tika uzspridzināti divi radiotranslācijas torņi, no kuriem tika pārraidīta vietējā ražojuma un Kremļa propaganda, t.sk. uz tuvumā esošo Ukrainas un Moldovas teritoriju. Šie notikumi vieš bažas, ka Piedņestra varētu kļūt par vēl vienu fronti pret Ukrainu un, iespējams, arī ievilkt Moldovu šai karā. Krievijas gāzes šantāža Jau 2014. gadā, kad Krievija uzsāka savu agresiju pret Ukrainu, presē parādījās trāpīga karikatūra: Krievijas prezidents Putins stūrē tanku, kuram ir divi stobri: tradicionālais lielgabals un gāzesvada caurule. Var teikt, ka nupat šis otrais stobrs sācis apšaudīt Krievijas nedraugus Eiropā. Pagājušajā nedēļā Krievija paziņoja par gāzes piegādes pārtraukšanu Polijai un Bulgārijai. Oficiālais iemesls ir šo valstu nevēlēšanās maksāt par gāzes piegādēm pēc Krievijas pieprasītās shēmas, proti, ieskaitot līgumos paredzēto samaksu eiro vai ASV dolāros īpašā kontā „Gazprom” bankā, kur tie tiktu konvertēti uz Krievijas rubļiem. Apmaksa tiktu uzskatīta par veiktu tikai pēc konvertācijas. Jau drīz pēc Krievijas prasību deklarēšanas marta nogalē Eiropas Komisija tās prezidentes Urzulas fon der Leienas personā paziņoja, ka maksāšana par piegādēm rubļos nozīmētu sankciju režīma pārkāpumu. Tomēr risks piedzīvot Krievijas dabasgāzes piegāžu pārtraukšanu ir pārāk liels, un gāzes importētājas kompānijas intensīvi meklē ceļus, kā, nepārkāpjot sankcijas, tomēr turpināt pirkt Krievijas gāzi. Procesā iesaistījusies arī Eiropas Komisija, komisārei enerģētikas jautājumos Kadri Simsonei solot tuvākajā laikā nākt klajā precīzāku skaidrojumu, ko gāzes importētājas kompānijas šai sakarā drīkst un ko nē. Līdz šim vienīgā Eiropas valsts, kas paziņojusi, ka tās kompānijas drīkstēs pirkt gāzi par rubļiem, ir Kremļa režīmam tradicionāli draudzīgā Ungārija. Tikām pirmdien Briselē ārkārtas sanāksmē tikās Eiropas Savienības valstu enerģētikas ministri, lai lemtu par kopīgu pretdarbību Krievijai. Galvenais jaunums, ko nesa šī tikšanās, ir Vācijas gatavība atteikties no Krievijas naftas iepirkumiem. Tas nozīmē, ka Eiropas Komisija jau drīzumā varētu nākt klajā ar 6. sankciju paketi, kas paredz, cita starpā, Krievijas naftas embargo. Taču jautājums par dabasgāzi ir daudz sarežģītāks. Kā zināms, Eiropas lielākā ekonomika Vācija saņem no Krievijas apmēram 65% tās patērētās dabasgāzes, savukārt trešā lielākā Itālija – vairāk nekā 40%. Pēkšņs gāzes piegādes pārtraukums šīm un arī citām savienības dalībvalstīm nozīmētu neizbēgamu ekonomikas lejupslīdi. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Karadarbība Ukrainā pēdējās dienās ir kļuvusi krietni intensīvāka. Krievija pārgrupējusi spēkus un sākusi jaunu ofensīvu Ukrainas austrumos. Gandrīz visi eksperti ir vienisprātis, ka šīs būs ļoti izšķirošas kaujas, kas noteiks tālāko notikumu attīstību. Šodien ir smago kauju otrā diena. Aplūkojam pašreizējo situāciju. Tikmēr pasaule turpina apjaust, kas notiek teritorijās, kuras krievi ir ieņēmuši. Kijevas piepilsētās dramatiskie kadri nav nevienu atstājuši vienaldzīgu. Tomēr, kas notiek citviet?  Ukrainas austrumos iedzīvotāju ziņo gan par deportācijām, gan bērnu atņemšanu un aizvešanu, gan piespiedu mobilizāciju. Kādas šīm Krievijas izdarībām būs sekas? Aizdomu pilnas baumas pienāk arī no pašas Krievijas. Ik pa brīdim pavīd runas par kādiem atstādinātiem vai aizturētiem spēka struktūru pārstāvjiem. Ne visas baumas apstiprinās. Netrūkst spekulāciju par to, kāda nedrošība valda Krievijas varas aprindās. Cik šīm runām ir vērts pievērst uzmanību un vai vispār ir cerības uzzināt, kas šobrīd patiesībā notiek Maskavā? Aktualitātes vērtē Latvijas Radio 4 žurnāliste Anna Stroja. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālistu Gintu Amoliņu, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektoru, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētāju Māri Lejnieku, politologu Kārli Daukštu, ka arī aktieri Andri Lielo, latvieti, kurš dzīvo Maskavā. Kauja par Donbasu ir sākusies Jau kopš Krievija marta un aprīļa mijā atvilka savus spēkus no sākotnēji ieņemtajām teritorijām Ukrainas ziemeļdaļā, tika gaidīta krievu spēku aktivizēšanās valsts austrumos. Šeit Ukrainas armija joprojām daudzviet notur pozīcijas, kuras ieņem jau kopš 2015. gada, un šeit esošais Ukrainas armijas grupējums tiek uzskatīts par kaujas spējīgāko ukraiņu spēku daļu. Iebrūkot Ukrainā februāra nogalē un ieņemot teritorijas tās dienvidos un ziemeļaustrumos, krievu spēki apdraud šī grupējuma dienvidu un ziemeļu flangus, un kaujas šeit risinājušās jau vairākas nedēļas. Kopš šīs nedēļas sākuma Krievijas armija aktivizējusies visā frontes līnijā Ukrainas austrumos, un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savā uzrunā pirmdienas vakarā paziņoja, ka kauja par Donbasu ir sākusies. Vakar, 19. aprīlī, pēc intensīvas artilērijas sagatavošanās uguns, krievu spēki uzsāka plašu uzbrukumu ukraiņu pozīcijām austrumos. Līdz šim tiek ziņots par vienu krievu spēku panākumu, ieņemot Kreminnas pilsētu ukraiņu Donbasa pozīciju ziemeļdaļā un tādējādi pavirzoties nedaudz tuvāk stratēģiski svarīgajām Slovjanskas un Kramatorskas pilsētām. Citur ukraiņu spēki līdz šim noturējuši pozīcijas. Tāpat Krievijas spēki turpina centienus salauzt Mariupoles aizstāvju pretestību viņu pēdējā atbalsta zonā gigantiskās metalurģijas rūpnīcas „Azovstaļ” teritorijā. Kā zināms, ukraiņu spēku ielenkums Mariupolē ilgst jau kopš marta sākuma. Šobrīd tiek lēsts, ka krievu spēku pārsvars pār pilsētas aizstāvjiem dzīvā spēka ziņā ir 1:10; tāpat absolūts pārsvars visa veida smagā bruņojuma ziņā. Kā vakar publiskotā videouzrunā pauda ukraiņu spēku komandieris Mariupolē Serhijs Volina, pilsētas aizstāvjiem šīs, iespējams, esot „pēdējās dienas, ja ne stundas”. Krievijas puse pēdējās dienās vairakkārt izsludinājusi uguns pārtraukšanu, aicinot pilsētas aizstāvjus nolikt ieročus, taču līdz šim šie aicinājumi ir ignorēti. Nupat izsludināts kārtējais priekšlikums pamest „Azovstaļ” teritoriju un padoties šodien pēc diviem pēcpusdienā. Okupācijas varas rīcības tiesiskie aspekti Kamēr daudzviet pasaulē aug augumā sašutums par Krievijas bruņoto spēku pastrādātajiem kara noziegumiem, kuru liecības atklājas atbrīvotajās Ukrainas daļās, pienāk arvien jaunas ziņas par prettiesisku Krievijas spēku rīcību pret okupēto teritoriju iedzīvotājiem Ukrainas dienvidos un austrumos. Sevišķi daudz šādu ziņu pienāk no Krievijas aplenktās Mariupoles, kur jau nedēļām norit smagas ielu cīņas. Daudzos gadījumos civiliedzīvotāji, kuriem izdevies pamest kauju zonu, spiesti doties uz Krievijas teritoriju, un šeit viņiem nav ļauts pašiem izvēlēties savu tālāko kustības maršrutu. Kā izteikusies Ukrainas Augstākās Radas pilnvarotā cilvēktiesību jautājumos Ludmila Denisova, no Mariupoles vien Krievijā nonākuši 134 000 cilvēku, un 33 000 no viņiem – pret savu gribu. To var pielīdzināt masu deportācijai, kas ir 1949. gada Ženēvas konvencijas pārkāpums. Tālākais Krievijā nonākušo liktenis ir dažāds. Daudziem galu galā izdodas pamest agresorvalsti, šķērsojot robežu ar Baltijas valstīm, Gruziju vai citām Krievijas robežvalstīm. Tomēr ir parādījušās ziņas, ka dažos gadījumos Ukrainas pilsoņi spiesti parakstīt apņemšanos kādu laiku uzturēties noteiktā Krievijas reģionā un stāties tur darbā. Tāpat pēdējās nedēļas laikā Ukrainas puse paudusi, ka notiekot ieņemto teritoriju iedzīvotāju piespiedu mobilizācija Krievijas bruņotajos spēkos. Konkrēti, visu vīriešu kārtas iedzīvotāju piespiedu stāšanās militāro iestāžu uzskaitē notiekot nesen ieņemtajā Izjumas pilsētā. Arī okupētas valsts pilsoņu iesaukšana okupētājvalsts bruņotajos spēkos ir smags Ženēvas konvencijas pārkāpums. Aiz Kremļa sienām Kas īsti notiek aiz Kremļa sienām? Šāds jautājums arvien aktīvāk nodarbina analītiķus un arī visu pārējo politikā ieinteresēto pasauli kopš Krievijas iebrukuma sākuma Ukrainā. Vispirms regulāri izskan spriedelējumi par Krievijas vadoņa Vladimira Putina spriestspējām un rīcības loģiku. Pats karš Ukrainā un visa tā gaita liek jautāt, cik lielā mērā Kremļa saimnieks apzinās savas rīcības iespējamās sekas. Tāpat tiek spekulēts par to, cik pilnīga informācija nonāk Putina rīcībā. Pēdējais Rietumu līderis, kurš klātienē tikās ar Vladimiru Putinu, bija Austrijas kanclers Karls Nehammers pagājušās nedēļas sākumā. Saskaņā ar viņa sacīto, Krievijas līderis ir pietiekami informēts un adekvāti domājošs, taču viņa domāšana un rīcība pilnībā pakļauta viņa individuālajai kara loģikai. Tam vairāk vai mazāk piekrīt visi, kuri tā vai citādi analizē Putina rīcību: tradicionālā nozīmē prezidents ir garīgi vesels, taču ir pilnīgi sava gadu gaitā izkoptā un nostiprinātā pasaules redzējuma varā, un saskaņā ar šo pasaules redzējumu Krievija izcīna fundamentālu cīņu pret „kolektīvajiem Rietumiem” par savu vietu pasaulē un pat savu eksistenci. Otrs nozīmīgs jautājums ir par to, kurš un kā šobrīd vada Krievijas bruņotos spēkus. Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu uz vairāk nekā trīs nedēļām bija pazudis no publiskās aprites, un izskanēja spekulācijas par nopietnām sirdsdarbības problēmām vai pat iespējamu turēšanu apcietinājumā, taču vakar Krievijas aizsardzības resora vadītājs beidzot atkal parādījās atklātībā, uzstādamies Aizsardzības ministrijas kolēģijas sēdē. Tāpat izskanējušas ziņas par daudzu augsta ranga Krievijas armijas un drošības struktūru virsnieku arestiem. Jau marta sākumā izskanēja ziņas par mājas aresta noteikšanu Federālā Drošības dienesta 5. nodaļas priekšniekam ģenerālim Sergejam Besedam. Aprīļa sākumā parādījās apgalvojumi par viņa arestu un ieslodzīšanu vēsturiskajā Ļefortovas cietumā, taču Krievijas instances šo informāciju joprojām noliedz. Ap šo pašu laiku parādījās ziņas, ka mājas arests noteikts bijušajam Putina palīgam Vladislavam Surkovam, kurš bijis cieši saistīts ar Krievijas graujošo darbību Ukrainā. Tāpat no Krievijas puses, saprotams, nav apstiprinātas plaši apspriestās ziņas par vēl 20 ģenerāļu – armijas ģenerālštāba virsnieku – apcietināšanu. Tomēr šai ziņā zīmīga varētu būt Krievijas Dienvidu kara apgabala komandiera, par „Sīrijas miesnieku” dēvētā ģenerāļa Aleksandra Dvorņikova iecelšana par Krievijas okupācijas spēku komandieri Ukrainā. Tiek lēsts, ka līdz ar to iebrukuma komandēšana nodota Dienvidu kara apgabala štābam, jo armijas ģenerālštābs šobrīd nespējot pilnvērtīgi veikt savas funkcijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ukrainā visa uzmanība pievērsta valsts austrumiem, Krievija gatavojas plašam uzbrukumam, to apliecina izlūkdienestu dati. Protams, tam gatavojas arī Ukraina un pārējā pasaule. Valstu vadītāji steidz nokļūt Kijivā, lai paustu atbalstu Ukrainas prezidentam, bet NATO valstis piegādā dažnedažādu bruņojumu. Kaut arī traģiskās ainas no Ukrainas daudzus ir saliedējušas, Krievijai joprojām ir savi atbalstītāji. Visskaidrāk to demonstrē Vācijā dzīvojošie, jau vairakkārt rīkojot autopārbraucienus ar Krievijas karogiem. Pašā Vācijā daudzi par to šausminās – kā vācieši ar to sadzīvo un kāpēc citās valstīs kara slavinātāji nav tik drosmīgi. Pievēršamies arī Francijai, kur svētdien notika pirmā prezidenta vēlēšanu kārta. Pēc pusotras nedēļas francūžiem būs jāizdara galīgā izvēle, kurš turpmāk saimniekos Elizejas pilī. Notikumus ārvalstīs komentē vēstures zinātņu doktors un politologs Ojārs Skudra. Sazināmies arī Tāli Rēdmani Vācijā un Asnāti Sīmani Francijā. Kijiva pasaules diplomātijas epicentrā Viens no rezultātiem Krievijas spēku atvilkšanai no Ukrainas ziemeļu apgabaliem, t.sk. no Kijivas pievārtes, ir augsta ranga vizīšu birums Ukrainas galvaspilsētā. Pirmkārt tāpēc, ka tas kļuvis iespējams, jo krietni mazāki kļuvuši draudi drošībai, otrkārt tāpēc, ka ir īstais brīdis, lai demonstrētu solidaritāti ar Ukrainu. Krievija koncentrējusi savus militāros pūliņus Ukrainas austrumos, deklarējot mērķi paplašināt tās kontrolēto Donbasa reģiona daļu, savukārt krievu spēku atstātajās pilsētās un ciemos atklājusies baisa kara noziegumu aina, kas liek piesaukt genocīda jēdzienu. Savām acīm noziegumu pastrādāšanas vietu Bučā skatīja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības jautājumos Žuzeps Borels, kuri ieradās Kijivā pagājušajā piektdienā. Neilgi pirms viņu ierašanās izpaudās ziņa par kārtējo krievu spēku nodarījumu, raķešu triecienā bēgļu pārpildītajai Kramatorskas dzelzceļa stacijai, nogalinot vairākus desmitus cilvēku. Attiecīgi augsto Eiropas amatpersonu izteikumos vizītes laikā netrūka skarbu un apņēmīgu vēstījumu agresoram. Kā savā oficiālajā paziņojumā pauda for der Leiena, savienība izmantos visu savu ekonomisko jaudu, lai liktu Putinam samaksāt smagu cenu. „Krievija nonāks ekonomiskā, finansiālā un tehnoloģiskā pagrimumā. Tikmēr Ukraina soļo pretī Eiropas nākotnei.” Publiski pasniedzot Ukrainas prezidentam Zelenskim anketu, kuras aizpildīšana ir pirmais solis iestājai Eiropas Savienībā, komisijas prezidente solīja padarīt šo procesu pēc iespējas ātru. Savukārt augstais pārstāvis ārlietās Borels paziņoja par nākamā pusmiljarda eiro militārās palīdzības piešķiršanu. Līdz ar augstajiem Eiropas Komisijas pārstāvjiem Ukrainu apmeklēja arī tās kaimiņvalsts Slovākijas premjerministrs Eduards Hegers. Savukārt, var teikt, kā no zila gaisa sestdien Kijivā uzradās Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons. Par viņa vizīti pasaule uzzināja tikai tad, kad britu valdības vadītājs jau atradās Ukrainas galvaspilsētā un dažas stundas vēlāk varēja vērot viņu kopā ar prezidentu Zelenski pastaigājamies pa Hreščatiku. Galvenais abu valstu galvu sarunu temats, protams, bija britu militārais atbalsts Ukrainai, kas tagad ietvers arī bruņumašīnas un krasta aizsardzības raķešu sistēmas. Tai pašā sestdienā Kijivā ieradās arī Austrijas kanclers Karls Nehammers, lai pēc tam turpinātu ceļu uz Maskavu, kļūstot par pirmo kādas rietumvalsts vadītāju, kurš apmeklē Krieviju, kopš tā izvērsa iebrukumu Ukrainā. Pusotrai stundai sarunu aiz slēgtām durvīm Krievijas līdera ārpilsētas rezidencē nesekoja nedz kopīgs komunikē, nedz cita ierastā publicitāte, vien kanclera brīfings Austrijas vēstniecībā. Kā paziņoja kanclers, viņi atklāti un asi runājuši par Krievijas agresiju un pastrādātajiem kara noziegumiem. Austrija, kā zināms, ir viena no visvairāk no Krievijas gāzes atkarīgajām Eiropas valstīm. Bet, solidaritātes vizīšu ciklu turpinot, šodien, 13. aprīlī, Kijivā ieradušies Polijas un trīs Baltijas valstu prezidenti. Impēriskās diasporas izpausmes Pēdējās nedēļās vairākās Eiropas valstīs, īpaši Vācijā, pamanāmas kļuvušas turienes krievu diasporas izpausmes. Berlīnē, Frankfurtē pie Mainas, Hannoverē un Štutgartē turienes krievi sarīkojuši gājienus vai auto kolonu braucienus. Organizētāji apgalvo, ka mērķis esot protestēt pret rusofobiju un diskrimināciju, kuru Vācijas krievi piedzīvojot, kopš viņu dzimtene izvērsusi militāro agresiju pret Ukrainu. Tomēr šīs demonstrācijas vairāk izskatās pēc Krievijas agresijas un lielkrievu šovinisma apliecinājuma, kur līdzās neskaitāmām ar divgalvaino ērgli rotātiem Krievijas trikoloriem plīvo arī Padomju Savienības sarkanais ar sirpi un āmuru, arī pa kādam pašpasludināto t.s. Donbasa „tautas republiku” karogam. Bēdīgi slavenos Z un V burtus gan nācies novākt – to publisku izmantošanu Vācijas valdība aizliegusi. Sevišķu sašutumu Vācijas sabiedrībā izpelnījies krievu autokolonnas brauciens pa Berlīni 3. aprīlī – dienā, kad izpaudās ziņas par krievu spēku briesmu darbiem Bučā. Vairākos gadījumos līdztekus prokremliskajām demonstrācijām notikušas Ukrainas atbalstam rīkotas kontrdemonstrācijas. Šobrīd Vācijā dzīvo apmēram 1 200 000 krievu un apmēram 650 000 ukraiņu, no kuriem teju puse ir pēdējā mēneša laikā te ieradušies Ukrainas kara bēgļi. Kopš Krievijas agresijas eskalācijas pagājušajās nedēļās esot fiksēti nepilni 400 pret krieviem vērstu un nepilni 200 pret ukraiņiem vērstu pretlikumīgu nodarījumu, no kuriem daži desmiti saistīti ar fiziskiem uzbrukumiem. Francijas vēlēšanu „déjà vu” „Déjà vu:  – tā jāsaka pēc svētdien notikušās Francijas prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas. Tajā, kā jau ierasts, neviens no kandidātiem neguva uzvarai nepieciešamo vairāk par pusi balsu, un, attiecīgi, nākamajā kārtā 24. aprīlī spēkosies divi visvairāk balsu ieguvušie kandidāti: esošais prezidents, liberālās partijas „Uz priekšu, Republika!” līderis Emanuels Makrons un radikāllabējā nacionāliste otrajā paaudzē, „Nacionālās apvienības” līdere Marina Lepena. Tā ir situācija, kas tieši atkārto iepriekšējo – 2017. gada prezidenta vēlēšanu pieredzi. Populārākais kreisā spārna pārstāvis, partijas „Nepakļautā Francija” līderis Žans Liks Melanšons palicis trešais. No šīs trijotnes tālu atpaliek visi pārējie nozīmīgākie kandidāti: labējais radikālis Ēriks Zemūrs, konservatīvās Republikāņu partijas pārstāve Valērija Pekresa un franču zaļo pārstāvis Janniks Žado. Kas attiecas uz balsu ģeogrāfisko sadalījumu, tad gluži tāpat kā pirms pieciem gadiem par Lepenu vairāk balso Francijas ziemeļos un ziemeļaustrumos, kā arī Vidusjūras piekrastes departamentos, savukārt par Makronu – valsts rietumos un centrālajā daļā. Parīze un tai pieguļošais Ildefransas reģions, kas pagājušajās vēlēšanās visai noteikti deva priekšroku Makronam, tagad krietni vairāk simpatizē kreisajam Melanšonam. Vai otrā vēlēšanu kārta atkārtos 2017. gada rezultātus? Tā varētu domāt, jo par esošo prezidentu otrajā kārtā balsot aicinājuši vairāk viņa līdzšinējie konkurenti: republikāne Pekresa, zaļais Žado, arī Parīzes pilsētas galva Anna Idalgo. Par Lepenu savējos aicinājis balsot vienīgi Zemūrs. Tomēr izšķirošās, jādomā, būs Melanšona vēlētāju balsis. No vienas puses, viņš nepārprotami aicinājis nebalsot par Lepenu, no otras – nav aicinājis balsot par Makronu un izteicies, ka šī esot izvēle starp diviem ļaunumiem. Tas var pamudināt lielu daļu kreiso atturēties no vēlēšanām vispār, un, ievērojot samērā zemo aktivitāti pirmajā kārtā, tas raisa zināmas bažas. Kā Briselē, tā Vašingtonā 24. aprīli gaida nervozi, jo Francijas varas grožu iespējamā nonākšana mērenās eiroskeptiķes un kara noziedznieka Putina simpatizētājas Lepenas rokās šķiet visai draudoša. Savukārt politologi secina, ka arī Francijā, tāpat kā daudzviet citur Eiropā, tradicionālo politiskā spektra dalījumu labējos un kreisajos pamazām nomaina eirocentrēto un eiroskeptisko, nacionāli orientēto spēku opozīcija. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Kristiāna Ābele 1901. un 1902. gadā Vilhelma Purvīša gleznas intensīvi ceļoja gan pa lielizstādēm Vācijā, Austrijā un Francijā, gan personālizstāžu turnejā Vācijā, autoram izpelnoties gan vairākas tautiešu un novadnieku lepnumam glaimojošas lielizstāžu medaļas, gan – jo svarīgāk – atzinīgus kritiķu vērtējumus, kuros īpaši cildināta viņa meistarība sniega gleznošanā. Divi no visvairāk atzinības guvušajiem darbiem – “Ziemeļu nakts” un “Marta vakars” – atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā. Jau 1899. gada decembrī kolēģis Frīdrihs Morics Rīgas Mākslas biedrības salona eksponātu iespaidā pauda pārliecību, ka Purvītis pieder pie Krievijas labākajiem “sniega gleznotājiem”, un paredzēja, ka arī ārzemēs reti kurš spēj viņam līdzināties. Vācijas un Austrijas preses atsauksmes 1901. un 1902. gadā liecina, ka šis viedoklis tolaik nebija lokālpatriotisks pārspīlējums. Purvīša izcilību šajā nozarē daudzināja ne tikai Berlīnes baltietis Jūliuss Nordens, īstajā uzvārdā Haselblats, kas viņa gleznas pieskaitīja pie labākajiem  ziemeļu ziemas attēlojumiem, kādi jelkad redzēti. Ludvigs Pīčs Berlīnē atzīmēja, ka sniegs gan gaismā, gan ēnā ir gleznots tik patiesos toņos, kas neatpaliek no norvēģa Frica Teulova sasniegumiem. Frics fon Ostīni Minhenē norādīja, ka abas rīdzinieka Purvīša ziemas ainavas pieder pie “izcilākajiem dabasskatiem visā Stikla pilī”. XII Vīnes Secesijas izstādes apskatā laikrakstā Wiener Zeitung Purvītis bija nodēvēts par “krievu Fjestadu” un viņa darbi aplūkoti starptautiskā Ziemeļeiropas kopainas pietuvinājumā: “Zviedru, krievu un somu ledus un sniega ainavisti – Fjestads, Purvītis, Gallens – kā īsti glezniecības dzejnieki iegremdējas visās savas ziemeļu dzimtenes noskaņās un ar dziļu izjūtu atveido tās sniegoto, mēnessgaismas apspīdēto ziemas nakšu lielo, klusējošo mieru.” Vēstulē no Berlīnes žurnālā Kunstchronik par Purvīti rakstīja, ka savā jomā – sniega glezniecībā – viņam gandrīz nav konkurentu: “Viņš vienlīdz meistarīgi glezno savas dzimtenes balto ziemas ietērpu visās stadijās: kā plānu, gaišu rudens uzklātu lakatu, kā biezu, pūkainu un mīkstu vilnas segu, kas metra biezumā guļ pār zemi, un kā jaunavīgās marta zemes vieglo līgavas kleitiņu, pirms saulainais pavasaris šo kautrīgo segacīti ir apņēmīgi ieslēdzis savās skavās.”

Eiropu satrauc jaunā vīrusa paveida omikrona straujā izplatīšanās. Valdības ar bažām gaida Jauno gadu, un katra valsts meklē savus risinājumus, kā stāties pretī jaunajam izaicinājumam. Tikmēr plašumā vēršas protesta akcijas pret ierobežojumiem. Raidījuma laikā sazināmies ar cilvēkiem vairākās valstīs, lai saprastu, cik sarežģīta un raiba ir pašreizējā situācija. Etiopijā nerimst asiņainais pilsoņu karš un cīņa arī nežēlīgi visās frontēs, gan militārajā, arī informatīvajā. Kas tur īsti notiek, kāda ir realitāte valstī, reizēm ir pat grūti pateikt, jo ziņas, kas mūs sasniedz, bieži vien ir pretrunīgas. Aktualitātes komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies arī juristi Inesi Ejugbo Lielbritānijā, Vitu Kalniņu Austrijā un komponisti Gundegu Šmiti Grieķijā. Iekšējais konflikts Etiopijā nenorimst Tā sauktais Tigrajas karš ir iekšējs konflikts, kas kopš pagājušā gada novembra risinās Etiopijā. Pirms 30 gadiem, kad valstī tika gāzta marksistiskā hunta, izšķiroša loma šais notikumos bija Tigrajas Tautas atbrīvošanās frontei. Attiecīgi turpmākajās desmitgadēs šai organizācijai bija ļoti liela ietekme Etiopijas politikā, kas izraisīja citu valsts etnisko grupu neapmierinātību. 2018. gadā par premjerministru ievēlētais Abijs Ahmeds īstenoja izmaiņas politiskajā ainavā, izveidojot jaunu politisko spēku – Labklājības partiju. Arī šī partija organizēta uz etniski reģionāliem pamatiem, tomēr ir orientēta uz konsolidētāku politikas modeli, vienotas etiopiešu nacionālās identitātes un pilsoniskas sabiedrības veidošanu. Tigrajas tautas atbrīvošanās frontes līderi, saredzot šais pārmaiņās savas ietekmes mazināšanos, atteicās iekļauties jaunveidojamajā spēkā un sāka īstenot no centrālās valdības faktiski neatkarīgu politiku Tigrajas reģionā. Pretstāvei pāraugot bruņotā konfliktā, valdības spēki izvērsa iebrukumu Tigrajā, taču, saskārušies ar sekmīgu Tigrajas Aizsardzības spēku pretestību, līdz šī gada jūlijam bija spiesti pamest provinces teritoriju. Nākamajos mēnešos Tigrajas Aizsardzības spēki izvērsa uzbrukumu kaimiņos esošajos Amharas un Afaras reģionos, novembra sākumā nonākot 190 kilometru attālumā no galvaspilsētas Adisabebas. Premjerministrs Ahmeds izsludināja ārkārtas stāvokli un personīgi uzņēmās pretuzbrukuma vadību, kas izrādījās sekmīgs. 20. decembrī Tigrajas spēki atstāja pēdējās teritorijas ārpus provinces robežām un pauda gatavību uzsākt pamiera sarunas, taču pagaidām šķiet, ka centrālā valdība nav noskaņota šādām sarunām. Visa bruņotā konflikta laikā no karadarbības zonas pienākušas ziņas par daudziem abu pušu veiktiem noziegumiem: civiliedzīvotāju masu slepkavībām, izvarošanām, spīdzināšanām, etnisko tīrīšanu, civilo objektu bombardēšanu un apšausi ar artilēriju. Tiek lēsts, ka konflikta laikā dzīvību zaudējuši vismaz 10 000 civiliedzīvotāju, taču Tigrajas puse min pat piecreiz lielāku skaitli. Vēl lielāks var izrādītes bada un slimību upuru skaits, jo pārtikas, medikamentu un citu preču piegāde konflikta reģionam ir ierobežota. Tiek ziņots, ka apmēram pieci miljoni cilvēku šobrīd izjūt pārtikas trūkumu, apm. 350 000 no viņiem cieš badu. Ir ziņas, ka Etiopijas valdības spēku pusē Tigrajā darbojušās arī kaimiņvalsts Eritrejas armijas vienības. Savukārt Tigrajas Tautas atbrīvošanās fronte novembrī vienojusies ar deviņām citām pretošanās grupām dažādos Etiopijas reģionos, izveidojot pret centrālo valdību vērsto Etiopijas federālistu un konfederālistu spēku apvienoto fronti. Eiropa omikrona zīmē Vīrusa Covid-19 paveids omikrons, kas novembra nogalē tika konstatēts Dienvidāfrikas Republikā, strauji izplatījies pārējā pasaulē un nu jau konstatēts 85 valstīs. Šis vīrusa paveids izplatās daudz straujāk nekā delta versija, pie tam biežāk inficē vakcinētus un jau pārslimojušus pacientus. Ir gan zināms pamats spriest, ka omikrons izraisa mazāk smagu saslimšanu, tomēr straujā izplatība liek bažīties, ka tas tomēr var kļūt par jaunu pārbaudījumu veselības aprūpes sistēmām. Pirmā Eiropas valsts, kur šis paveids sāka strauju izplatību, bija Lielbritānija, un kā šodien ziņo britu raidsabiedrība BBC, vakar no jauna reģistrēto Covid-19 inficēšanās gadījumu skaits valstī pirmoreiz pārsniedzis 100 000. Francijas valdība paudusi bažas, ka līdzīga notikumu attīstība varētu būt gaidāma arī šajā valstī; par jaunu konstatēto gadījumu skaita rekordu jau paziņojusi Spānija. Britu valdība neplānojot ierobežojumus līdz Ziemassvētkiem, taču tādi, visdrīzāk, tiks ieviesti tūlīt pēc tam. Tāpat par ierobežojumiem tūlīt pēc Ziemassvētkiem paziņojušas Vācija un Portugāle. Savukārt Nīderlandes valdība jau 19. decembrī izsludināja ierobežojumus, pie kam tie ir stingrāki nekā jebkad iepriekš. Slēgts vairums veikalu, ēdināšanas vietas, sporta un kultūras iestādes, ierobežota iedzīvotāju pulcēšanās, t.sk. privātās viesībās. Valdības lēmumi izraisījuši protestus, kuru dalībnieki iesaistījušies sadursmes ar policiju un postīšanā. Mazāka apjoma ierobežojumus izsludinājusi Dānijas valdība, zināmi ierobežojumi ēdināšanas uzņēmumu darbībā ap Ziemassvētkiem stāsies spēkā arī Zviedrijā un Somijā. Austrijas valdība ir pagaidām vienīgā Eiropā, kura noteikusi konkrētus termiņus visu iedzīvotāju obligātai vakcinēšanai; līdzīgi plāni publiskoti arī Vācijā, bet atsevišķu iedzīvotāju grupu vai strādājošo kategoriju obligātu vakcinēšanos noteikušas daudzas Eiropas valstis. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Turcija vēlējās izraidīt desmit vēstniekus. Apvērsums Sudānā. Eiropas Savienības - Baltkrievijas robežas stiprināšana. Notikumus pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns, politologs Veiko Spolītis un Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (Nacionālā apvienība). Erdogans apdomājas Turcijas prezidenta Radžipa Tajjipa Erdogana sestdienas paziņojums par apņemšanos izraidīt no valsts desmit ārvalstu vēstniekus solīja nopietnāko krīzi attiecībās starp Ankaru un vairākiem tās nozīmīgākajiem starptautiskajiem partneriem. Potenciāli izraidāmo sarakstā bija ASV, Kanādas, Vācijas, Francijas, Nīderlandes, Dānijas, Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas un Jaunzēlandes diplomātisko misiju vadītāji. Turcijas līdera dusmu iemesls bija minēto vēstniecību kopīgs aicinājums Ankarai pildīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu un atbrīvot no ieslodzījuma prominento uzņēmēju un filantropu Osmanu Kavalu, kurš jau piekto gadu atrodas pirmstiesas apcietinājumā. Viņam sākotnēji izvirzītās apsūdzības par t.s. Gezi parka protestu organizēšanu 2013. gadā tika atzītas par nepamatotām, taču tūdaļ pēc tam Kavala tika apsūdzēts dalībā 2016. gada valsts apvērsuma mēģinājumā. Prezidenta Erdoana attieksme pret visu, kas saistās ar šiem notikumiem, allaž bijusi ļoti saasināta, tomēr piesolījums izraidīt vairāku nozīmīgāko NATO alianses partneru vēstniekus bija kas negaidīts. Turcijas lira, kas pēdējā gada laikā pandēmijas izraisīto ekonomisko problēmu dēļ jau zaudējusi apmēram piektdaļu vērtības, nekavējoties nokritās līdz rekordzemam kursa līmenim. Tomēr pirmdien Ankara, tā sacīt, ieslēdza atpakaļgaitu, paziņojot, ka ņēmusi vērā attiecīgo misiju pausto apņemšanos turpmāk ievērot diplomātiskā statusa prasības un neiejaukties Turcijas iekšējās lietās. Ar to, acīmredzot, domāti vairāku diplomātisko misiju “Twitter” paziņojumi, ka tās ievēro neiejukšanās principus, lai gan šais paziņojumos nekas nav teikts par prezidenta Erdoana nepatiku izraisījušā paziņojuma atsaukšanu. Attiecību saasinājums, kas draudēja ar nopietnāko krīzi Turcijas un tās nozīmīgāko NATO partneru attiecībās pēdējo pārdesmit gadu laikā, šķiet novērsts, tomēr notikušais nepārprotami iesitis vēl vienu plaisu šais attiecībās. Vai Eiropai jāmaksā par dzeloņdrātīm? „Dzeloņstieples un mūrus mēs nefinansēsim,” – šādu Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas izteikumu kopš piektdienas citē pasaules mediji. Tā Eiropas Savienības izpildstruktūras vadītāja reaģējusi uz vairāku dalībvalstu rosinājumu iesaistīties infrastruktūras izbūvē uz savienības ārējās robežas, palīdzot apturēt migrācijas plūsmu, kas pēdējā gada laikā saistāma pirmām kārtām ar Baltkrievijas diktatora Lukašenko organizēto patvēruma meklētāju transportēšanu no Āzijas un Āfrikas valstīm uz Polijas, Lietuvas un Latvijas robežu. 7. oktobrī izplatītā vēstulē divpadsmit dalībvalstu ministri, kuru kompetencē ietilpst robežapsardzība, aicinājuši nekavējoties veikt virkni pasākumu savienības līmenī, lai stiprinātu tās ārējo robežu, t.sk. finansēt fizisku barjeru izbūvi. Vēstuli parakstījuši Austrijas, Bulgārijas, Čehijas, Dānijas, Grieķijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Slovākijas un Ungārijas ministri. Urzulas fon der Leienas paziņojums izskanēja Eiropas Padomes samita noslēgumā. Migrācija bija viens no šī samita dienaskārtības jautājumiem, un vienota pozīcija par konkrētajiem risinājumiem tā arī netika panākta, daudzu dalībvalstu līderiem acīmredzami vairoties no, viņuprāt, pārlieku drakoniskiem soļiem pret robežu pārkāpjošajiem patvēruma meklētājiem. Tomēr Urzulas fon der Leienas paustais, ka Eiropas Komisija un Eiroparlaments ir vienoti nostājā „nefinansēt dzeloņstieples”, šķiet, gluži neatbilst patiesībai. Vispamanāmākais šai sakarā ir vācu Eiroparlamenta deputāta, Tautas partijas frakcijas vadītāja Manfrēda Vēbera vakar paustais viņa Twitter kontā. „Mēs nesaprotam, kāpēc Eiropas Savienība nevar finansēt žogu uz Baltkrievijas robežas. Notiek hibrīdkarš, mēs nedrīkstam būt naivi. Lietuva, Latvija un citi ir pelnījuši mūsu pilnīgu atbalstu, ieskaitot fondus fiziskai robežai, ja nepieciešams.” Sudāna – atkritiens autoritārismā Kopš neatkarības iegūšanas 1956. gadā Sudāna piedzīvojusi vairākus militārus apvērsumus un lielāko daļu šī perioda pavadījusi militāru diktatūru varā. Pēdējais no šiem periodiem sākās 1989. gadā, kad pēc militāra puča par valsts galvu kļuva pulkvedis Omārs al-Bašīrs, kurš sabija pie varas veselus 30 gadus. Viņa vadītā hunta tā arī nespēja atrisināt valsti plosošos iekšējos konfliktus, kuru pamatā ir pretstāve starp Sudānas ziemeļu un centrālo rajonu arābu iedzīvotājiem un nearābu grupām valsts dienvidos un rietumu un austrumu pierobežā. Asiņains pilsoņu karš dienvidos risinājās līdz 2005. gadam, un tā rezultātā 2011. gadā no Sudānas atdalījās apmēram trešdaļa teritorijas, izveidojot Dienvidsudānas valsti. Konflikts turpinās valsts rietumos – etniski jauktajā Darfuras reģionā, kā arī vairākos citos pierobežas rajonos. Režīma un tā atbalstīto arābu kaujinieku rīcība Darfuras konfliktā sagādājusi al-Bašīram Starptautiskās krimināltiesas apsūdzības genocīdā. Galu galā 2019. gadā, valstī izvēršoties plašiem protestiem, diktatoru gāza cita virsnieku grupa. Varu pārņēma Pārejas militārā padome, kas vienojās ar opozīcijas koalīciju, dēvētu par Brīvības un Pārmaiņu spēkiem, par pakāpenisku pāreju uz demokrātisku valsts iekārtu, kam jānoslēdzas 2024. gadā. Tika izveidots pārejas augstākais pārvaldes orgāns – Sudānas Suverenitātes padome, kurā ietilpa kā militāristi, tā civilie politiķi. Ziņas, kas pienāca no Hartumas 25. oktobrī liek domāt par trauslā demokratizācijas procesa pārtraukšanu vai vismaz apstādināšanu. Varu valstī ir pārņēmis līdzšinējais Suverenitātes padomes priekšsēdētājs, ģenerālis Abdels Fatahs al Burhans. Tūlīt pēc apvērsuma arestēti pieci civilās valdības ministri, un arī līdzšinējais premjerministrs Abdalla Hamdohs tiek turēts mājas arestā. Valstī izsludināts ārkārtas stāvoklis, armija bloķējusi transporta maģistrāles, bieži tiek pārtraukti interneta un telefona sakari. Ģenerālis Burhans gan apgalvojis, ka pārejas periods turpināšoties un 2023. gada jūlijā paredzētās vēlēšanas notikšot, kā plānots. Tomēr Sudānas iedzīvotāji nav gatavi samierināties ar militāristu atgriešanos pie varas, un Hartumā un citur turpinās plaši ielu protesti. Militāristi to izklīdināšanai lietojuši ne vien asaru gāzi, bet arī kaujas munīciju, vismaz 10 cilvēkus nogalinot un apmēram 140 ievainojot. Sagatavoja Eduards Liniņš

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Vecrīgā, Skārņu ielā 10 pagājušajā svētdienā tika atvērta skatītajiem Austrijas avangarda mākslinieka Hermaņa Niča personālizstāde “Orģiju un mistēriju teātris”. Raidījumā būs klausāma saruna ar izstādes kuratori Līnu Birzaku Priekuli - par mākslinieku, idejām, vidi un kontekstu. 1960. gados Hermanis Ničs kopā ar Ginteru Brusu, Oto Mīlu un Rūdolfu Švarckogleru veidoja vienu no radikālākajām 20. gadsimta mākslas kustībām, kas mākslas vēsturē pazīstama ar nosaukumu “Vīnes akcionisti”. Par savu mūža darbu viņš atzīst 50. gadu beigās radīto Orģiju mistēriju teātri, kas ir intensīva mākslas pieredze, kurā savienojas glezniecība, teātris, mūzika un lirika ar liturģiski reliģioziem elementiem. Izstādes vieta – Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, kas atrodas bijušajā Svētā Jura baznīcā (1204) un ir senākā saglabājusies mūra celtne Rīgā, nav izvēlēta nejauši. Kristīgo rituālu pārradīšana ir viena no būtiskākajām Niča mākslas sastāvdaļām. Līdz ar to pati telpa kļūst par svarīgu izstādes elementu, kurā savienojas galvenie autora daiļrades punkti. Ekspozīcijā apskatāmi zīmīgākie Hermaņa Niča mākslas rituāli – dokumentāli videomateriāli no Orģiju mistēriju teātra akcijām ar kulmināciju akcijā “Sešu dienu spēle”, darbības glezniecības paraugi, lielformāta grafikas un dokumentālas fotogrāfijas. Raidījumu vada: Anete Enikova  

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma Austrijas avangarda mākslinieka Hermaņa Niča personālizstāde “Orģiju un mistēriju teātris”. Kādu ietekmi uz mūsdienu performances žanra attīstību atstājis Austrijas avangarda mākslinieks Hermanis Ničs, Kultūras rondo pārrunājam ar izstādes kuratori Līnu Birzaku-Priekuli un Latvijas Performances mākslas centra direktori Laini Kristbergu. 1960. gados Hermanis Ničs (Hermann Nitsch, 1938) kopā ar Ginteru Brusu (Günter Brus), Oto Mīlu (Otto Muehl) un Rūdolfu Švarckogleru (Rudolf Schwarzkogler) veidoja vienu no radikālākajām 20. gadsimta mākslas kustībām, kas mākslas vēsturē pazīstama ar nosaukumu “Vīnes akcionisti”. Par savu mūža darbu viņš atzīst 50. gadu beigās radīto Orģiju mistēriju teātri (Das Orgien-Mysterien-Theater), kas ir intensīva mākslas pieredze, kurā savienojas glezniecība, teātris, mūzika un lirika ar liturģiski reliģioziem elementiem. Orģiju mistēriju teātra pamatā ir ideja radīt kaut ko vairāk par teātra iestudējumu, un Hermanis Ničs uzskata, ka tas ir iespējams tikai brīdī, kad vienlīdzīgi tiek iesaistīts un pārveidots gan skatītājs, gan aktieris. Savā ziņā tā ir mākslas terapija, pie kuras Vīnes akcionisti nonāca, pakāpeniski studējot Zigmunda Freida un Vilhelma Reiha darbus. Orģiju mistēriju teātrī nevar pasīvi vērot un palikt neitrāls, kā teicis Oto Mīls: “Mūsu darbība bija ne tikai mākslas forma, bet pāri visam eksistenciāla attieksme.”

Intelektuālo pusdienu dienaskārtībā ir Austrijas Republika, jeb, kā to mēdz dēvēt vēsturisku iemeslu dēļ – Otrā Republika. Austrija ir mums visiem labi zināma partnere Eiropas Savienībā. Bet ne NATO! Kopš 1955. gada Austrija ir atguvusi savu suverenitāti un pasludinājusi sevi par “mūžīgi neitrālu valsti”. Tās ārpolitika ir bijusi vērsta uz valsts diplomātisko spēju celšanu neatkarības uzturēšanai. Nu, vēl arī tas, ka valstij apkārt, sevišķi mūsdienās ir tikai draudzīgi kaimiņi. To burtiski ieskauj Eiropas Savienības valstis. Austrijas 8,9 miljoni iedzīvotāju var lepoties ar to, ka valsts regulāri ir starp desmit procentiem pasaules valstu, kuras ir labākajiem cilvēka attīstības indeksa rādītājiem, un to, ka valsts spēj veiksmīgi veidot savu tēlu starptautiski, tādējādi arī piesaistot investīcijas un cilvēkresursus. Senā patiesība par Austrijas valstsvīru spēju veidot savas valsts tēlu parasti tiek izteikta vienādojumā: “Austrija ir pamanījusies pārliecināt pasauli, ka Hitlers bija vācietis un Bēthovens bija austrietis”. Austriešu diplomātu un valstsvīru spējas pazīstamas jau izsenis. Retais droši vien nebūs dzirdējis par vienu no pasaules vēsturē ietekmīgākajām karaļu dzimtām – Hābsburgiem, vai arī par valsts 19. gadsimta ārlietu ministru un arī vēlāko kancleru Klemensu fon Meternihu. Austrija ir plaši zināma valsts mūsu platuma grādos. Un tas nav tikai saistībā ar karogu līdzību. Austrija bieži cieš no tā, ka pasaules mediji to jauc ar Austrāliju, un to, ka tai jāsporto zem Latvijas karoga un reizēm pat zem Latvijas himnas. Ir skaidri zināms, ka proporcijas un toņi atšķiras sarkanbaltsarkanajiem karogiem. Un strīds par to, kurš ir bijis pirmais, ir vēsturniekiem vēl neatrisināts. Abi ir ap 12.-13. gadsimtu radušies un latviešu versija varētu būt dažus desmitus gadus senāka. Abi karogi ir vieni no senākajiem pasaulē, bet atšķirībā no Latvijas karoga, kas ir bija aizliegts un ierobežoti lietots, Austrijas karogs kopš 1230. gada Austriju nav apzīmējis tikai kopumā nepilnu gadsimtu. Par sarkanbaltsarkanajiem karogiem runājot. Ir vēl vismaz viens, kurš dizaina ziņā ir līdzīgs Latvijas un Austrijas karogiem. Līdzīgs ir arī Vašingtonas pilsētas jeb Kolumbijas Apgabala karogs. Proporcijās līdzīgāks Latvijas karogam, bet sarkanā toņos – Austrijas. Un vēl, protams, klāt pieliktas trīs ASV, protams, raksturīgās zvaigznes. Kā ierasts, palūkojamies uz valsts ekonomiku. Austrija Latviju pārspēs katrā ekonomiskajā rādītājā. Ieskaitot arī dažus sliktos – piemēram, Austrijas valdības parāds ir lielāks nekā Latvijas. Pēc Tautas attīstības indeksa gan Latvija tik ļoti vairs neatpaliek. Tajā tiek rēķināti gan iedzīvotāju ekonomiskie un sociālie rādītāji, izglītības un veselības iespējas, personīgās drošības aspekti un virkne citu. Un tajā Austrija šobrīd ir 18. vietā, kamēr Latvija 37. vietā no visām pasaules valstīm. Vērts nedaudz paskatīties, kāpēc Austrija ir tik bagāta. Būtiskākais, ko nepieciešams pieminēt, noteikti ir uzkrātais iedzīvotāju un valsts kapitāls. Kapitālistiskās ekonomiskās sistēmas nepārtrauktība ir ļāvusi akumulēt mantas un naudas līdzekļus, celtnes un tehnoloģijas ne tikai valsts un uzņēmumu līmenī, bet arī pašiem iedzīvotājiem. Atšķirībā no Latvijas, Austrijas ekonomiskā sistēma ir bijusi ilgāk balstīta privātīpašumā un nav bijuši sistēmas līmeņa eksperimenti, kuriem mēs tikām pakļauti Padomju Savienības ietvaros. Bez šī sistēmiskā faktora jāņem vērā, ka Austrija ir arī veiksmīgi izmantojusi savu ģeogrāfisko vietu un attiecības ar Vāciju. Lai arī tās nav vienmēr bijušas izcilas, tomēr arī mūsdienās 28 % no austriešu produktiem ceļo uz Vāciju. Virkni lielāko Austrijas kompāniju var redzēt darbojamies Vācijā, tostarp arī lielveikalu ķēdes un bankas. Starp citu trešais lielākais tirdzniecības partneris Austrijai ir ASV. Un te droši vien ir vērts pieminēt, ka Austrijas paši ietekmīgākie zīmoli ir “Red Bull” un “Svarovski”, ko labi pazīst arī Latvijā. Vēl viena lieta, protams, ir Austrijas ekonomikas daudzveidīgums. Industriju dažādība ļauj balansēt ekonomiku pret tirgus satricinājumiem un ekonomiku pret masveidīgiem sabrukumiem. Bet, kā var iedomāties – izvairīties no satricinājumiem maza, atvērta ekonomika nevar. Austrija tāpat ir atkarīga no Vācijas ekonomiskā attīstības cikla un arī no Krievijas enerģijas piegādēm. Ekonomikas atvērtība vēl nenozīmē drošību. Ekonomikas daudzveidība vēl nenozīmē drošību. Bet ne viss ir tik rožains arī Austrijas dārziņā. Viena no lietām, kura ir bijusi skaidrs izaicinājums mazajai, kalnainajai valstij ir tās vēsture. Austriešiem noteikti nav vienkārši sadzīvot pašiem ar savu vēsturi. Par to mums pastāstīja arī Austrijas pilsonis, Konstancas un Helsinku universitāšu absolvents Benno Grats.

Pēc divu gadu pārtraukuma mums atkal ir iespēja piedzīvot vienu no nozīmīgākajiem Latvijas dizaina industrijas notikumiem - Latvijas dizaina gada balvu. Latvijas dizaina gada balva ir nacionālas nozīmes apbalvojums, kas fiksē aktuālo situāciju Latvijas dizainā, sniedz vērtējumu dizaineru darbam, kā arī izglīto un informē sabiedrību par dizaina daudzveidīgo dabu un piedāvātajām iespējām. Par balvas pirmo izvērtēšanas posmu un pirmajiem secinājumiem, par šī brīža situāciju Latvijas dizaina industrijā sarunājas trīs balvas žūrijas locekļi: žūrijas komandas vadītājs, Hi-pe dizaina studijas dibinātājs un pasniedzējs Martins Fosleitners no Austrijas, dizaina politikas pētnieks un konsultants Pjotrs Svjateks no Polijas un Accenture Latvia pakalpojumu dizaina vadītāja Anete Žukova. Saruna norisinās īsi pirms finālistu prezentācijām.

Latvijas 3x3 izlases dalībnieks Agnis Čavars “Basketstudijai 2+1” pieslēdzās no saulainās Spānijas. Uzmanības centrā bija karstākā aktualitāte – gatavošanās maija beigās Austrijas pilsētā Grācā paredzētajam olimpiskajam kvalifikācijas turnīram. Runājām par treniņnometnes ikdienu un mērķiem, olimpiskās sezonas gaitu un līdz šim aizvadīto cīņu zemtekstiem, vēlmi uzvarēt vienmēr un nepieciešamību būt labākajā formā konkrētā brīdī, konkurentu rosīšanos, pārsteigumiem un likumsakarībām, Grācas turnīra kalendāru. 47 minūtes par 3x3 basketbola izlases gatavošanos cīņai par olimpisko ceļazīmi.

1997. gadā vijolnieks Gidons Krēmers sev 50 gadu jubilejā nolemj uzdāvināt īpašu dāvanu – orķestri “Kremerata Baltica”. Turklāt šo dāvanu viņš sev pasniedz Austrijas pilsētas Lokenhausas Kamermūzikas festivālā, kuru pats pirms aptuveni 15 gadiem ir dibinājis.

Paziņojam par konkursa rezultātiem un pastāstam par jaunumiem sportā. Šodien raidījumā: - Zelta Dukurs; - Nolaidība Austrijas kamaniņu trasē; - Saudu Arābijā beidzot sieviešu futbola turnīrs; - Divi no latviešiem starp TOP100 labākajiem NBA; - NHL sāksies jaunjā gadā; - Hārdens apmeklē striptīzu treniņnometnes vietā; - F1 komanda ''HAAS'' grib atlaist jauno braucēju; - Serēna Viljamsa izsmej bijušo NBA zvaigzni; - Tiks pārbaudīti visi Soču Olimpiādes dopinga analīzes; - Pārdots Maikla Džordana krekls par 320k; - #TautasNagla

Raidījumā Piespēle iepazīstam Jūrmalā dzimušo mākslas vingrotāju Jeļizavetu Polstjanaju. Viesojamies sporta veidam piemērotākajā sporta zālē galvaspilsētā un arī interesējamies, kāds varētu būt vingrotājas ceļš līdz Olimpiskajai ceļazīmei. Bet Einārs Fogelis no Austrijas informē par Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas nākotnes vīziju. "Mākslas vingrošanu ieraudzīju TV ekrānā, kad vingroja Jevgēņija Kanajeva. Man ļoti iepatikās un uzreiz radās vēlme ar šo sporta veidu nodarboties.Palūdzu mammu, lai aizved mani uz treniņu un tā viss sākās. Mamma pati ir bijusī vingrotāja, sporta meistare un viņai zināms sporta veids," stāsta Jeļizaveta Polstjanaja. Runājot par mērķiem, sportiste atzīst, ka protams, tas ir kvalificēties vasaras olimpiskajām spēlēm Tokijā. "Tas ir pamatuzdevums, tādēļ mēģināsim mērķi sasniegt. Atlase notiks četros pasaules kausa posmos, kā arī Eiropas čempionātā, kas paredzēts nākamā gada pavasarī. Jāstartē maksimāli stabili, jāparāda labi rezultāti un tad jau redzēsim," atzīst Jeļizaveta Polstjanaja. "Varu piekrist faktam, ka ar vienu kāju esmu Maskavā, jo tur man ir trenere, ar otru Jūrmalā," turpina Jeļizaveta Polstjanaja. "Šeit arī daudz trenējos un startēju sacensībās un piedalos izlases treniņnometnēs. Uzskatu, ka sev uzstādīto mērķi varu sasniegt. Ir tikai ļoti jāgrib un daudz jāstrādā." Sportistes mamma Jūlija Polstajanaja, kas arī palīdz meitai trenēties, skaidro, ka sadarboties ar treneri Krievijā izvēlējušies, jo tur tur ir labākas treniņu iespējas.

Moldovas kurss pēc vēlēšanām. Baltkrievijā atkal apspiež protestus. Polija un Ungārija bloķē Eiropas Savienības (ES) budžetu. Notikumus pasaule komentē Vidzemes Augstskolas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar kompānijas "CPM Consulting International" labas pārvaldības ekspertu Vladimiru Aračelovu un Mariju no Minskas. Režīma agresija Baltkrievijā Pēdējās nedēļās Lukašenko režīma vēršanās pret opozīcijas protestiem iezīmējusies ar agresijas eskalāciju un nepārprotamu iebiedēšanas taktiku. Varas kalpi cenšas nepieļaut ļaužu pulcēšanos demonstrācijās, lietojot jau ierastos līdzekļus – gumijas lodes, asaru gāzi, apdullinošās granātas un stekus. Izklīdinot cilvēkus, daudzi tiek aizturēti, daudzi no aizturētajiem – piekauti. Varas brutalitātes pieaugumu daži novērotāji saista ar jaunā Baltkrievijas iekšlietu ministra Ivana Kubrakova stāšanos amatā. Pagājušās svētdienas, 15. novembra protestu laikā valstī aizturēti apmēram 1200 cilvēki. Tiek lēsts, ka pavisam Baltkrievijas cietumos tiek turēti līdz pat 25 000 opozicionāru un protestu dalībnieku. Pagājušajā nedēļā nonākšana varas iestāžu rokās izrādījās liktenīga skolotājam Romanam Bondarenko. Viņš dzīvoja Minskā, līdzās t.s. „Pārmaiņu laukumam” – pagalmam, kurā iedzīvotāji regulāri atjauno protestu simboliku, kuru varas pārstāvji, savukārt, pastāvīgi cenšas likvidēt. 11. novembra vakarā Bondarenko devās aprunāties ar maskotajiem ļaudīm, kuri kārtējo reizi novāca baltās un sarkanās lentas un aizkrāsoja grafiti „Pārmaiņu laukumā”. Viņš tika aizturēts, dažas stundas vēlāk ar smagām traumām nogādāts slimnīcā, kur 12. novembra vakarā mira. Līdz ar viņa nāvi Lukašenko režīma upuru skaits kopš augusta ilgstošo protestu gaitā sasniedzis astoņus cilvēkus. Bondarenko piemiņa un prasības sodīt viņa slepkavas kļuvušas par pēdējo dienu protestu vadmotīvu. Nākamajā dienā Baltkrievijas opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska nāca klajā ar paziņojumu par t.s. „Tautas tribunālu” – opozīcijas organizētu pierādījumu apkopošanu par režīma pastrādātajiem noziegumiem un plānotu tautas nobalsošanu par apsūdzībām tos veikušajiem. 20. decembrī izsludināta protesta akcija ar „tautas apsūdzības” motīvu. Eiropas budžets ķīlniekos 17. novembra vakarā izpaudās informācija, ka savienības valstu pārstāvjiem nav izdevies panākt vienprātību par Eiropas Savienības daudzgadu budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam un, līdz ar to, arī apm. 750 miljardus lielajai atbalsta programmai pandēmijas rezultātā cietušo dalībvalstu ekonomikai. Budžeta pieņemšanu, kurai nepieciešams dalībvalstu vienbalsīgs lēmums, bloķējušas Polija un Ungārija. Abas šīs dalībvalstis jau ilgāku laiku ir konfrontācijas situācijā ar savienības institūcijām par fundamentālu demokrātijas principu ievērošanas jautājumiem, un viens no jaunievedumiem plānotajā daudzgadu budžeta īstenošanā ir līdzekļu piešķiršanas saistīšana ar likuma varas stāvokli dalībvalstīs. Kā zināms, gan Ungārijai, gan Polijai tiek pārmesta tiesu varas pakļaušana politiskās konjunktūras kontrolei, un ir liela iespēja, ka tieši šīm valstīm var tikt noteikti attiecīgie līdzekļu saņemšanas ierobežojumi. Ungārijas līderis Viktors Orbans sev ierastajā retorikas manierē raksturojis minēto likuma varas klauzulu kā Briseles diktātu pret dalībvalstīm, kas padarot Eiropas Savienību līdzīgu Padomju Savienībai, un piesaucis „ļaunās Briseles” vēlmi piespiest dalībvalstis uzņemt ārpuseiropas migrantu masas. Viņam piebalsojis Polijas tieslietu ministrs Zbigņevs Zjobro, sakot, ka likuma varas aizsegā tiekot laupīta dalībvalstu suverenitāte. Tikām vairāku dalībvalstu līderi, t.sk. Austrijas kanclers Sebastians Kurcs un Rumānijas premjerministrs Ludoviks Orbans, norādījuši, ka likuma varas noteikuma saglabāšana ir absolūti nepieciešama, ciktāl tā garantē arī bezprecedenta līdzekļu piešķīrumu adekvātu izlietojumu. Jaunā proeiropeiskā Moldovas prezidente Svētdien notikušajā Moldovas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, iegūstot gandrīz 58% vēlētāju balsu, uzvarējusi liberālās partijas „Rīcība un solidaritāte” pārstāve Maija Sandu. Līdz ar to amatu zaudējis viņas konkurents, Moldovas Republikas sociālistu partijas pārstāvis un līdzšinējais prezidents Igors Dodons. Par Sandu pamatā balsojis elektorāts galvaspilsētā Kišiņevā un Moldovas centrālajā daļā, kamēr par Dodonu – valsts attālāko ziemeļu, dienvidu un austrumu rajonu iedzīvotāji. „Rīcība un solidaritāte” tiek uzskatīta par Moldovas nozīmīgāko proeiropeisko spēku, kamēr Sociālistu partija – par prokrievisku. Pagājušā gada jūnijā pēc Moldovas parlamenta vēlēšanām bloks, kuru veidoja „Rīcība un solidaritāte” un labēji centriskā „Cieņas un taisnīguma platforma”, vienojās ar Dodona pārstāvētajiem sociālistiem, lai atstumtu no varas „trešo spēku” – Moldovas Demokrātisko partiju, kas tika uzlūkota par oligarha Vladimira Plahotņuka kontrolētu koruptīvu grupējumu. Līdz tam valdošā Demokrātiskā partija mēģināja pret prezidentu un parlamentu izmantot konstitucionālo tiesu un izpildvaras mehānismus, taču bija spiesta piekāpties. Tika izveidota valdība ar Maiju Sandu priekšgalā, kura gan noturējās tikai līdz novembrim, kad piedzīvoja neuzticības balsojumu parlamentā, un to nomainīja bezpartejiskā Jona Kiku kabinets. Sandu uzvara prezidenta vēlēšanās tiek uzlūkota kā proeiropeisko spēku panākums, lai gan tiek atzīmēts, ka gan iekšpolitiskā, gan ārpolitiskā situācija liek jaunajai prezidentei īstenot balansējošu politiku. Par to liek domāt arī jaunievēlētās prezidentes uzstāšanās pēc rezultātu paziņošanas, kurā viņa akcentējusi visu Moldovas pilsoņu interešu ievērošanu un valsts interesēm atbilstošu, līdzsvarotu ārpolitiku, pie tam daļu uzrunas sakot krievu valodā.

Jau no šodienas, 22.oktobra Latgales vēstniecība GORS un ērģelniece Iveta Apkalna aicina uz piekto Starptautisko ērģeļmūzikas festivālu “ORGANismi”. Šovakar festivālā skanēs Austrijas mūziķu koncertprogramma “Ērģeles un arfa”, bet 24. oktobrī centrālais notikums - tiks pirmatskaņota Ivetas Apkalnas, Raimonda Paula un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertprogramma, kurā izskanēs arī tieši Apkalnai rakstīts jauns Paula skaņdarbs. Ar pasaulē slaveno ērģelnieci tikās žurnāliste Ilze Strenga un operators Normunds Čirkste.

Šajā nedēļas nogalē Rēzeknē, Latgales vēstniecībā GORS, notiks jau Piektais ērģeļmūzikas festivāls ORGANismi 22. oktobrī skanēs Austrijas mūziķu koncertprogramma "Ērģeles un arfa", kurā Austrijas mūziķu duets – ērģelnieks un komponists Valentīns Feodorofs un arfiste Jūlija Kristīne Lukana atskaņos Baha, Franka,  Ravela, Debisī darbus. Festivāla pirmajā dienā, sadarbojoties ar Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolu, paredzēta ērģelnieces Ivetas Apkalnas meistarklase. Festivāla centrālais notikums būs Ivetas Apkalnas, maestro Raimonda Paula, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģenta Jāņa Stafecka īpaši festivālam radītā koncertprogramma sestdien, 24. oktobrī. Tiešraidē to pārraidīs arī Latvijas Radio 3 "Klasika. Programmā - Gija Kančeli, Semjuels Bārbers un Raimonds Pauls, kura skaņdarbi izskanēs jaunos aranžējumos un pārlikumos ērģelēm, ko veidojusi komponiste Anna Veismane. Ar Ivetu Apkalnu tikās Inta Zēgnere.

Senie mūzikas instrumenti, vēsturiski tērpi, izcilas ārzemju viduslaiku mūzikas grupas un pašmāju senās mūzikas atskaņotājmākslinieki jau piekto gadu Bausku pārvērtīs par vietu, kur iespēja redzēt, dzirdēt un izjust viduslaiku, renesanses un agrīnā baroka laika cilvēku ikdienu, izbaudot krāšņus senās mūzikas svētkus – V Kurzemes-Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivālu Vivat Curlandia!, kas norisināsies 18. un 19. jūlijā. Sadarbībā ar Bauskas pils muzeju un Bauskas kultūras centru festivālu rīko Latvijā zinošākais senās mūzikas pētnieks – diriģents Māris Kupčs, ar kuru jau šobrīd tiekamies "Klasikā". Svinot festivāla piecu gadu dzimšanas dienu, pulcējot simtiem klausītāju un vienlaikus ievērojot visus aktuālos drošības pasākumus, divu dienu laikā Bauskas pilī, Bauskas Kultūras centrā un Bauskas Sv. Gara baznīcā mūziķi no Latvijas, Lietuvas, Šveices, Austrijas, Itālijas un Vācijas piedāvās deviņus koncertus, akcentējot viduslaiku mūzikas bagātības, kas kliedē mītus par "tumšajiem viduslaikiem". Festivāla gaidītākie notikumi būs īpaši mazajiem klausītājiem veltīts bērnu rīts "Senie mūzikas instrumenti" un nakts koncerts "Basso ostinato sveču un elektronikas gaismā". {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="228326" layoutid="0" layout="" static=""} "Esam priecīgi, ka vispār varam rīkot festivālu - līdz pēdējam brīdim to negribējām pārcelt,  lai nebūtu tās briesmīgās sajūtas, ka viss ir beidzies," uzsver Māris Kupčs. "Mums viss beidzies laimīgi, jo šajā festivālā esam atteikušies tikai no operizrādes, bet visa pārējā programma notiks simtprocentīgi. Operas pirmizrāde būs vēlāk, nākamsezon, kad mums būs veselas piecas izrādes. Pateicoties Kultūrkapitāla fonda atbalstam jaunajā programmā "Muzikālais teātris", esam ieguvuši piešķīrumu. Tā ir Antonio Sartori opera "Orfejs", kas Latvijā nekad nav izrādīta. Viņš ir fantastiski interesants komponists, kurš darbojies 17. gadsimta otrajā pusē. (..) Šis ir piecu gadu jubilejas festivāls, kuram Covid-19 mazliet atņēma spozmi, kālab bijām spiesti mazliet samazināt amplitūdu, bet tas jau nekas." Nule Latvijā ieradies arī festivāla rezidences ansamblis Ensemble Caladrius no Vācijas. "Viņi dzīvos šeit vairāk nekā nedēļu, mūsu vadībā sagatavos koncertprogrammu, ko pēc tam viņi arī rādīs citols pasaules festivālos. Tas ir mūsu atbildīgākais pasākums, un koncerts būs arī Kuldīgā," stāsta Māris. "Bet Alta Bellezza spēlēs atklāšanas koncertā ārā. Domāju, tas visiem patiks. Šī mūzika īpaši piestāv pils vecajai daļai, bet tikpat labi tas der arī ārā pie jaunās daļas, zem balkoniem. Tā ir laba vieta, kur muzicēt - kā zināms, mēs nemīlam ne mikrofonus, ne elektrisko gaismu - cik nu vien tas iespējams, kaut gan šis gads ir izņēmums, jo koncerts "Basso ostinato sveču un elektronikas gaismā" vienpadsmitos vakarā, kurā piedalīsies dziedātāja Monta Martinsone, klavesīniste Gertruda Jerjomenko un lietuviešu komponists un skaņu mākslinieks Mantauts Krukausks, būs ar elektroniku. Mazliet reveransējam starpžanru formai, kas pasaulē kļūst ārkārtīgi populāra. Mēs arī to uzskatām par savu pienākumu - parādīt,kā tas ir, ka ka viens nodarbojas ar absolūti kaut ko modernu un nepārtraukti ievieš jaunās tehnoloģijas - Mantauts ir Lietuvas Mūzikas akadēmijas jaunās kompozīcijas šefs, bet Monta ir mūsu Mūzikas akadēmijas maģistrante, kura studē vēsturisko mūziku. Dzīvē gadās viss - apvienojas pilnīgi pretpoli, vismaz muzikālajā ziņā. Galu galā, mēs visi spēlējam arī mūsdienu mūziku. Šis ir tāds sānsolis." Arī pats Māris piedalījies šādos reveransos. "Jā, vēl aizvien Ziemassvētkus lielveikalos spēlē diskus, ko savulaik ierakstījām kopā ar producenti Ilzi Upacieri - ļoti agrā jaunībā ar Collegium Musicum Riga ar vēsturiskajiem instrumentiem spēlējām Ziemassvētku dziesmu aranžijas, ko iedziedājis Ainars Mielavs, Gvido Linga, Mirdza Zīvere, šķiet, arī "Līvi". Absolūti neesmu pret to. Esmu pret to, ka, piemēram, Hendeļa "Mesiju" spēlē kamerorķestris. Bet, ja tas ir starpžanru meklējums, kur ir tīra manta ar tīru mantu, nevis kaut kas pa vidu, man tas liekas pat ļoti labi. Jo mēs taču nedzīvojam muzejā - mēs jau, redz, senajā mūzikā dzīvojam savu dzīvi, un tajā "istabā" uzturamies dabīgi - elpojam, klepojamm, darām visu kaut ko - mums arī paslīd kāja, un tas ir normāli. Kurš grib dzīvot putekļainā muzejā? Jāatver logs arī kādreiz. Bet ir tik daudz lietu, par kurām mēs nezinām - piemēram, kas ir zem tapetēm..." Lai gan "Vivat, Curlandia!" ir teju vienīgais festivāls, kurā ieeja ir par brīvu, šoreiz rīkotāji bjuši spiesti paaugstināt biļešu cenas. "Šoreiz citādi nav iespējams. Tur ir 40 vietu vai pat mazāk, bet, kā par brīnumu, visas biļetes ir izpirktas.  Cilvēki ir ļoti noilgojušies redzēt kaut ko dzīvu - cik var tos "konservus" skatīties - translācijām nav tās smaržas. Katru gadu šis festivāls mums ienes vienus vienīgus mīnusus, bet mēs to lielā mērā uztveram kā misiju - cilvēkus pie tā radinām un mēģinām iestāstīt, ka vajag izbaudīt kādus vēsturiskus mirkļus un pamēģināt pārcelties no tehnoloģijām un izbaudīt analogo, tāpēc mēs ar tām svecēm tur ņemamies, kas ir diezgan interesanti. Bet no sākuma bija diezgan baisi - neviens no mūziķiem nebija priecīgs. Jo ir tumsa - nevar redzēt notis. Ar teorbistu Mauro līdz pēdējam brīdim bija ķīviņi, līdz es viņu ar draudiem burtiski piespiedu, sakot, ka neliksim tur nekādu lampiņu. Nospēlējām. Tas ir kā lēciens aukstā ūdenī. Ir jāsaņemas. Ir pierasts pie komforta zonas - spēlēties un spēlēt ar 'aipadu', ar kāju pāršķirt notis, bet - mēs esam vēsturiskā vietā un darīsim tā, kā toreiz - nu, nav 'aipada'. Bet izrādās, ka nav tik vienkārši saņemties. Tad arī redzi un saproti, kāpēc ir tik lielas partijas, kuras rakstītas ar zoss spalvu, kāpēc divi nesēdēja pie vienas pults un tamlīdzīgi - jo vienkārši nevar redzēt. Pēc tam lasi grāmatā, ko viens gudrs cilvēks, kurš to nav izmēģinājis, raksta, kā bija..." Vairāk un plašāk - ierakstā.

Notikumus pasaulē komentē arī laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un Eiropas Politikas analīzes centra pētnieks Mārtiņš Hiršs. Merkele un Makrons deklarē atbalstu „koronaobligācijām” Eiropas Savienības vienotās obligācijas pandēmijas izraisītās ekonomiskās lejupslīdes pārvarēšanai, kuru iespējamība jau kādu laiku apspriesta medijos un arī finansistu un politiķus aprindās, šķiet iegūstam konkrētākas aprises. 18. maijā Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Emanuels Makrons kopīgā tiešsaistes preses konferencē deklarēja savu atbalstu šādu obligāciju emisijai 500 miljardu eiro vērtībā. Emisijas rezultātā iegūtās summas izlietojums būtu Eiropas Komisijas ziņā, un tā tiktu izdalīta lielā mērā kā neatmaksājama dotācija krīzes vairāk skartajām nozarēm un reģioniem. Tāpat deklarētais plāns īpaši akcentē Eiropas Savienības „veselības aizsardzības suverenitātes” mērķi – ieguldījumus izpētē un medicīniskā aprīkojuma ražošanā. Berlīnes un Parīzes, divu nozīmīgāko Eiropas Savienības budžeta donoru, atbalsts finanšu instrumentam, kas jau mīlīgi nodēvēts par „koronaobligācijām”, ir ļoti svarīgs, tomēr tam nepieciešama visu 27 dalībvalstu valdību piekrišana. Merkeles un Makrona paziņojumu jau uzteikuši Itālijas premjerministrs Džuzepe Konte un Spānijas premjerministrs Pedro Sančess, jo tieši viņu valstīm varētu tikt liela daļa no šādi akumulētajiem līdzekļiem. Tāpat to apsveikusi Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Daudz atturīgāka reakcija vērojama no tradicionāli „sīkstulīgajiem” Eiropas ziemeļiem. Dānija, Zviedrija, Nīderlande un Austrija pagaidām nav piekritušas plānam šādi dotēt finansiāli nestabilo Vidusjūras reģionu, un, kā paudis Austrijas kanclers Sebastians Kurcs, varētu piekrist krīzes vairāk skartajiem reģioniem piešķirt aizdevumus, bet ne dotācijas. Skaidru nostāju pagaidām nav paudusi arī neviena no t.s. jaunajām dalībvalstīm, kurām, protams, būs svarīgi, lai savienības rūpju lokā nenonāktu tikai dienvidvalstis, bet sava tiesa tiktu arī austrumu zonai, kuru gan mazāk skārusi pandēmija, taču pietiekami jūtami – ar ierobežojumiem saistītā ekonomikas stagnācija. Savukārt Eiroparlaments savā pirmajā klātienes sesijā kopš marta sākuma piektdien pieņēma rezolūciju, pieprasot divu triljonu apjoma ekonomikas atlabšanas plāna iekļaušanu savienības daudzgadu budžetā, kuram būtu jāstājas spēkā ar nākamā gada sākumu. Rezolūcija uzsver, ka „atlabšanas stratēģijas centrā jābūt Eiropas pilsoņiem”. Tā sakrīt ar Makrona/Merkeles plānu atbalstā obligāciju emisijai un lielākās līdzekļu daļas piešķiršanai dotāciju veidā. Tāpat rezolūcijā norādīts, ka plāna līdzekļiem jāpapildina daudzgadu budžets, nevis jāsamazina citu tā prioritāšu īstenošana, ka līdzekļu piešķīrumiem jāseko agrāk deklarētajiem attīstības virzieniem – „zaļajam kursam” un digitālās kapacitātes kāpināšanai, savukārt Eiropas Komisiju parlaments mudinājis atturēties no „apšaubāmām palielināšanas formulām ambiciozu skaitļu reklamēšanai” un „finanšu iluzionisma”.   Izraēla – nacionālās vienības valdība un „Trampa miera plāns” Svētdien zvērestu Izraēlas parlamentā Knesetā deva jaunā nacionālās vienības valdība, kuru veido divi līdz šim galvenie pretspēlētāji valsts politiskajā spektrā: ilggadējā premjerministra Benjamina Netanjahu centriski labējā partija "Likud" un Benija Ganca vadītā centriski liberālā alianse "Kahol Lavan". Koalīcijā ietilpst arī vairākas mazākas partijas, sākot no galēji labējām, ortodoksālos ebrejus pārstāvošām partijām, beidzot ar sociāldemokrātisko Darba partiju. Valdības nolīgums paredz, ka pusi no domājamā valdības darbības perioda, proti – līdz nākamā gada oktobrim, to vadīs Netanjahu, savukārt pēc tam viņu nomainīs Gancs, kurš šobrīd ieņem vicepremjera un aizsardzības ministra posteņus. Līdz ar to šķiet noslēgusies gadu ilgusī politiskā krīze, kuras laikā Izraēla piedzīvoja trīs Kneseta vēlēšanas. Pirmdien, apsveicot jauno Izraēlas kabinetu, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietās Žozefs Borels savā paziņojumā norādījis, ka uzlūko „ar dziļām bažām pasākumus, kurus paredzēts iesniegt apstiprināšanai Izraēlas valdībai, par daļas okupēto Palestīnas teritoriju aneksiju, kā to deklarējis premjerministrs, prezentējot savu valdību Knesetā 17. maijā, un kā tas paredzēts agrāk parakstītajā koalīcijas nolīgumā. Mēs noteikti mudinām Izraēlu atturēties no jebkādiem vienpusējiem lēmumiem, kas novestu pie jebkuras okupētās Palestīnas teritorijas aneksijas un kā tāda būtu pretrunā ar starptautiskajām tiesībām." Tā ir atsauce uz valdības nolīgumā ietverto punktu, ka, sākot ar 1. jūliju, premjerministram Netanjahu ir tiesības ierosināt kabineta izskatīšanai jautājumus par, kā tas tiek formulēts, „Izraēlas suverenitātes paplašināšanu” okupētajās palestīniešu teritorijās. Zīmīgi, ka tas ir vienīgais jautājums valdības deklarētajā dienaskārtībā, kas nav saistīts ar koronavīrusa apkarošanu. Šī vienošanās detaļa saistāma ar t.s. „Trampa miera plānu” jeb, oficiālajā nosaukumā, „Miers labklājībai: vīzija palestīniešu un izraēliešu tautu dzīves uzlabošanai”, ar kuru Savienoto Valstu prezidents nāca klajā janvāra beigās. Plāna ietvaros paredzēta palestīniešu valsts izveide daļā Gazas sektora un Jordānas upes rietumkrasta, kas faktiski tomēr būtu ne vairāk kā Izraēlas protektorāts. Šī valstiskā veidojuma aizsardzības un ārpolitika paliktu pilnīgā Izraēlas kontrolē, un tā teritoriju teju pilnīgi iekļautu un daudzos sīkos anklāvos sadalītu Izraēlai pievienojamie apgabali. Arī šo ierobežoto valstiskumu Palestīna varētu saņemt tikai tai gadījumā, ja Izraēla atzītu par izpildītiem vairākus nosacījumus, piemērām, kustības Hamas vienību atbruņošanu Gazas sektorā. Benijs Gancs amatā stāšanās ceremonijā pirmdien paudis apņemšanos visos veidos veicināt „Trampa plāna” īstenošanos, gan vairoties minēt teritoriju aneksiju. Savukārt Jordānijas karalis Abdulla II intervijā vācu laikrakstam "Der Spiegel" piektdien izteicies, ka Izraēlas mēģinājumi mainīt pastāvošās robežas var novest pie plaša konflikta ar Jordāniju.   „Obamageita” Pēdējās nedēļās jauni, vai, pareizāk, atjaunoti akcenti iezīmējušies prezidenta Donalda Trampa publiskajās izpausmēs. Apvienojošs nosaukums visiem šiem motīviem ir paša prezidenta dots – „Obamageita”. Atspēriena punkts šim vadmotīvam ir Savienoto Valstu Tieslietu departamenta lēmums kā nepamatotu izbeigt kriminālvajāšanu pret bijušo Trampa nacionālās drošības padomnieku Maiklu Flinnu, kurš tika apsūdzēts pēc tam, kad atklātībā parādījās informācija par to ka, Flinns melojis Federālā izmeklēšanas biroja aģentiem par saviem kontaktiem ar Krievijas vēstnieku Sergeju Kisļaku. Pats Flinns tiesvedībās laikā vairākkārt bija atzinis, ka teicis nepatiesību, taču, kā norādījis Tieslietu departamenta vadītājs, ģenerālprokurors Viljams Barrs, šī melošana esot nebūtiska, ciktāl pats izmeklēšanas process neesot bijis pietiekami pamatots. Trampa pretinieki šo lēmumu jau nodēvējuši par politizētu un koruptīvu. Tikmēr prezidentam tas devis iemeslu plašam uzbrukumam savam priekšgājējam Barakam Obamam un pašreizējam sāncensim priekšvēlēšanu kampaņā Džo Baidenam. „Obamageita” esot sazvērestība pret viņu, Donaldu Trampu, kuru īstenojuši viņa pretinieki, kuriem par to būšot jāatbild. Uz laikraksta "Washigton Post" reportiera jautājumu, kādos konkrētos noziegumos būtu apsūdzams bijušais prezidents un esošais prezidenta kandidāts, Tramps atbildējis: „Jūs zināt, kas ir šis noziegums. Noziegums ir ļoti acīmredzams ikvienam. Jums vienkārši jāpalasa laikraksti, izņemot jūsējo.” Ģenerālprokurors Barrs gan noraidījis prezidenta pieņēmumu, ka izmeklēšana par Krievijas iespējamo ieteikmi 2016. gada prezidenta vēlēšanu procesā būtu Demokrātu partijas sazvērestības inspirēta un ka bijušajam prezidentam šai sakarā varētu izvirzīt kādas apsūdzības. Prezidentam Trampam nesimpatizējošie mediji visai vienbalsīgi raksturo „Obamageitu” kā kārtējo mēģinājumu novērst uzmanību no viņa apšaubāmās darbības pandēmijas uzliesmojuma laikā, vājās veselības aizsardzības pasākumu vadības un nepamatotajiem apgalvojumiem par vīrusa izplatību un ārstniecības līdzekļiem.

Pirmo reizi latviešu mākslinieks iekļūst operas konkursa „Rings Award” finālā. Par Mocarta operas „Dons Džovanni” iestudējuma redzējumu un sadarbību ar citiem operas namiem Eiropā Kultūras Rondo studijā saruna ar scenogrāfu un arhitektu Didzi Jaunzemu. 11. janvārī, Austrijas pilsētā Grācā starp 126 komandām no 32 valstīm tika noskaidroti prestižā konkursa  “Rings Award 2020” operas apbalvojuma trīs finālisti. To vidū pirmo reizi komandā ir arī scenogrāfs no Latvijas – mākslinieks, arhitekts Didzis Jaunzems. Šogad konkursa komandām bija jāsniedz savs Mocarta operas “Dons Džovanni” iestudējuma redzējums. Ladas / Jaunzema / Kitamikado komanda piedāvāja ideju ar nosaukumu “Dona Džovanni sindroms”. Ideja paredz iestudēt operu bez tās galvenā varoņa Dona Džovanni un sadalot vokālo dziedājumu starp pārējiem trīs vīriešu dzimuma operas varoņiem –  Leporello, Mazeto un Otavio.  Tiek plānots, ka komandas ideja tiks realizēta Grācas operā šā gada jūlijā, un tās komandas sastāvs ir starptautisks: Kristiana Lada (Polija) – režija, Didzis Jaunzems (Latvija) - scenogrāfija un Natālija Kitamikado (Japāna) – tērpi.   

Senā mūzika turpina skanēs Daugavpilī un Bauskā. Studijā senās mūzikas speciālists Māris Kupčs un vijolniece, festivāla „Vivat Curlandia!” producente Laura Šarova. 20. un 21. jūlijā jau ceturto gadu Bauskas pilī, Bauskas kultūras centrā un Bauskas Sv. Gara baznīcā notiks Kurzemes-Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivāls "Vivat Curlandia!”. Festivāla laikā izskanēs viduslaiku, renesanses un agrīnā baroka mūzika, ko atskaņos mūziķi no Latvijas, Lietuvas, Šveices, Austrijas, Spānijas, Itālijas, Krievijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes. Festivāla epicentrā - Marco da Gagliano operas "La Dafne" (1608) uzvedums vēsturiskajā sveču apgaismojumā. Savukārt Daugavpilī no 18. līdz 21. jūlijam notiks senās mūzikas festivāls “Gadsimtu mūzika – Daugavpils 2019”. “Visas izcilās ārzemju grupas, kas šajā laikā pieejamas, būs abās vietās," sola Māris Kupčs.

Operetes žanra liktenis un tā nākotnes perspektīvas Latvijā. Par 3. starptautisko Operetes festivālu, kas norisināsies no 12. līdz 14.jūlijam Ikšķilē, stāsta mākslinieciskā vadītāja Agija Ozoliņa-Kozlovska un diriģents Atvars Lakstīgala. Operetes festivālu atklās koncerts “Es vēlreiz teikšu, priecājieties!”, kas notiks 12. jūlijā plkst. 19 Ikšķiles ev. luteriskajā baznīcā ar Kristīnes Prauliņas un Rīgas Gospelkora, kā arī jauno Operetes teātra solistu piedalīšanos.  13.jūlijā Ikšķiles novada pašvaldības zāle plkst. 12, akcentējot operetes žanra nozīmi, attīstību un daudzveidību, notiks kinolektorijs “Operetes laiks”. Festivāla apmeklētāji varēs noskatīties dažādu laikmetu un stilu operešu filmas. Sarīkojums “Sarunas pie kafijas” sestdien plkst.17 Ikšķiles novada pašvaldības zālē būs veltīts komponista, diriģenta, pedagoga, profesora Mendeļa Baša simtgadei un pirmās 21. gadsimta latviešu oriģināloperetes “Trīs zvaigznes. Zigfrīds“ jautājumiem. Trešā starptautiskā operetes festivāla kulminācijā – galā koncertā – Ikšķiles brīvdabas estrādē 13.jūlijā skanēs skaistākās operešu melodijas. Koncertā piedalīsies solisti no Austrijas un Lietuvas operetes teātriem, Itālijas un Izraēlas, kā arī Latvijā iemīļotie solisti – Sonora Vaice, Nauris Indzeris, Emīls Kivlenieks, Laura Purena, Irma Pavāre un operetes dejotāji. Svētdiena, 14.jūlijs, būs veltīta mazajiem skatītājiem. Plkst. 12 Ikšķiles vidusskolā, kas pārtaps par īstu teātra laboratoriju, notiks teatrāls un aizraujošs piedzīvojums ”Radām opereti!”  Festivāla noslēgumā plkst.16 pie Ikšķiles estrādes visus aktīvas atpūtas cienītājus priecēs Operetes festivāla gaisa balons.

Norises pasaulē studijā komentē žurnāla IR komentētājs Aivars Ozoliņš un žurnāliste Anna Ūdre.   Savienotās Valstis aizliedz Huawei 15. maijā izdotais Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa izpildrīkojums aizliedz ASV uzņēmumiem iegādāties telekomunikāciju aprīkojumu, kas administrācijas ieskatā apdraud nacionālo drošību. Drīz pēc tam ASV Tirdzniecības departaments iekļāva Amerikas interesēm naidīgo uzņēmumu reģistrā ķīniešu kompāniju Huawei – šobrīd pasaulē lielāko telekomunikāciju aprīkojuma piegādātāju un vienu no nedaudziem 5G mobilo tīklu tehnoloģiju izstrādātājiem. Tik radikāls solis pārsteidzis daudzus novērotājus, kaut signāli par kompānijas radītajiem draudiem Savienoto Valstu drošībai parādījušies jau salīdzinoši sen. Jau 2012. gadā ASV Kongresa Pastāvīgā apakškomiteja izlūkošanas jautājumos publiskoja ziņojumu, kas apsūdzēja Huawei, kā arī vēl vienu ķīniešu kompāniju ZTE, darbībā Ķīnas valdības interesēs, kas potenciāli var apdraudēt Savienoto Valstu drošību. Tāpat kompānija tiek vainota Irānai noteikto amerikāņu sankciju apiešanā un kompānijas T-Mobile intelektuālā īpašuma zādzībā. Huawei konsekventi noliegusi visas apsūdzības. Kā pati kompānija, tā Ķīnas valdība uzstāj, ka Savienoto Valstu administrācijas akcijas ir daļa no tirdzniecības kara starp divām ekonomiskajām superlielvalstīm un mēģinājums ar politiskiem līdzekļiem ierobežot šobrīd vadošo 5G tehnoloģijas attīstītāju. Pirmdien ASV Tirdzniecības departaments publiskoja lēmumu par pagaidu sankciju mīkstināšanu, kas ļaus vēl trīs mēnešus piegādāt Huawei mobilajiem tālruņiem Android programmatūras atjauninājumus un pagaidām izmantot ķīniešu kompānijas aprīkojumu amerikāņu sakaru uzņēmumiem, kuriem citādi, iespējams, nāktos pārtraukt darbību. Volodimira Zeļenska prezidentūras sākums Volodimirs Zeļenskis, 21. aprīlī ar rekordlielu elektorāta atbalstu ievēlētais Ukrainas prezidents, 20. maijā oficiāli stājās augstajā amatā. Dodoties uz inaugurācijas ceremoniju Ukrainas Augstākajā Radā, jaunievēlētais valsts galva palielu ceļa gabalu veica kājām, sportiskā solī, daudzkārt sarokodamies un pat fotografēdamies ar ielas malā sanākušajiem. Pēc oficiālās zvēresta nodošanas un prezidenta regāliju saņemšanas ceremonijas sekoja jaunā valsts galvas pirmā uzruna – visnotaļ paredzama, ievērojot prezidenta Zeļenska līdzšinējo „tautas kalpa” renomē. Pēc aicinājumiem nācijai vienoties grūtību pārvarēšanai un ambicioziem mērķiem, pēc apsolījumiem darīt visu, lai izbeigtu karu un atgūtu Krievijas sagrābtās teritorijas, sekoja ass uzbrukums esošajai politiskajai konjunktūrai. Runas finālā izskanēja aicinājums parlamentam pieņemt vairākus likumus, tai skaitā atcelt deputātu imunitāti, un atlaist no amatiem – gluži konkrēti – valsts drošības dienesta priekšsēdētāju, ģenerālprokuroru un aizsardzības ministru. „Jums būs divi mēneši. Pieņemiet šos svarīgos likumus un lēmumus. Piekariniet sev visas medaļas. Nopelniet labus punktus ārkārtas parlamenta vēlēšanām. Es atlaižu 8. sasaukuma Ukrainas Augstāko Radu. Slava Ukrainai!” savu runu noslēdza Volodimirs Zeļenskis. Eduarda Liniņa saruna ar politologu, Sociālo pētījumu centra „Ukrainas meridiāns” direktoru Dmitro Ļevusju. Ed.L.: Jaunā prezidenta pirmais solis, atlaižot Ukrainas Augstāko Radu, – vai tā ir vienkārši izdabāšana elektorāta populistiskām vēlmēm, vai arī tajā ir nopietnākas politiskās stratēģijas elements? Dmitro Ļevusjs: Te ir divas komponentes, un tās jūs arī nosaucāt: tā ir gan izdabāšana elektorāta populistiskām vēlmēm, gan politiska stratēģija. Pēc manām domām, no likumiskuma viedokļa raugoties, šis solis ir, maigi izsakoties, strīdīgs. Sabiedrībā, ekspertu vidē, protams, pastāv dažādi vērtējumi. Ir, piemēram, mūsu izcilā jurista, konstitucionālo tiesību eksperta Igora Koļevuško vērtējums, kurš uzskata, ka tas ir absolūti nepareizs solis, un es arī drīzāk sliecos piekrist šim viedoklim. Bet, pirmkārt, Zeļenska vēlētāji ir noskaņoti uz šādiem radikāliem soļiem, un no politiskā viedokļa šis lēmums ir vēlēšanu kampaņas turpinājums. Tādējādi prezidenta Zeļenska priekšvēlēšanu kampaņa slaidi pāriet partijas „Tautas kalps” priekšvēlēšanu kampaņā. Kamēr nav zaudēts potenciāls, kamēr elektorāts joprojām ir mobilizēts, joprojām ir augsts reitings, kas vēl pāris mēnešus tāds noteikti noturēsies. Tātad, šis solis ir, no vienas puses, atbilde uz pieprasījumu, kas vispār jau tika veidots diezgan mākslīgi, un arī iespēja izmantot savu prezidenta potenciālu nākamajās Augstākās Radas vēlēšanās. Tiek izpildīts priekšvēlēšanu kampaņā paustais solījums un sodīts personificētais ļaunums – Augstākā Rada, kas tagad tiek atlaista, un jau iegūtais varas potenciāls tiek izmantots, veidojot priekšvēlēšanu kampaņu partijai, kura pagaidām principā ir pilnīgi nepazīstama, un nav skaidrs, kādi cilvēki tajā būs. Ja mēs abstrahējamies no juridiskajiem aspektiem, tad šis ir tīri polittehnoloģisks solis. Ed.L.: Kāds šīs situācijas ietekmē tad prognozējami varētu veidoties jaunais Radas sastāvs, ja mēs to provizoriski salīdzinātu ar to, kāds varētu būt, vēlēšanām notiekot regulārā veidā un termiņos? Dmitro Ļevusjs: Es domāju, pirmstermiņa vēlēšanas nepārprotami nāk par labu partijai „Tautas kalps”, kas šobrīd vēl joprojām tikai veidojas. Nevar noteikti sacīt, ka prezidenta Zeļenska individuālais reitings tā rezultātā pieaugs, taču pilnīgi noteikti šis solis palīdzēs konsolidēt partijas elektorālo kodolu. Ne jau visi tie 73%, kur par viņu nobalsoja, ir nepārprotami viņa vēlētāji. Tādu ir kādi 30–40%, ko skaidri rāda pašreizējie socioloģiskie pētījumi. Es domāju, šajās robežās arī būs Zeļenska partijas daļa Augstākās Radas sastāvā. Šie procenti neizbēgami būtu mazinājušies, kad prezidents Zeļenskis uzsāktu tiešo valsts vadīšanu. Ukrainas sabiedrībai tas ir neizbēgami – visi mūsu prezidenti ļoti ātri zaudē popularitāti. Es nedomāju, ka līdz oktobrim tas būtu katastrofāli, bet pietiekami jūtami. Kas attiecas uz nākamās Augstākās Radas konfigurāciju, ir liela iespējamība, ka nākamā koalīcija veidosies no partijas „Tautas kalps” un Jūlijas Timošenko partijas „Батькивщина” – „Tēvija”. Ir jau noteiktas zīmes, kas rāda, ka sarunas šai virzienā jau tiek vestas. „Tēvija” ir gatava vēlēšanām, ir mobilizēts elektorāts; tā ir tradicionāla partija ar atbalstītāju tīklu visā Ukrainā. Tātad, ja viss notiks tā, kā to plāno Zeļenskis un viņa aprindas, vairākuma koalīcija parlamentā izskatīsies tieši tāda. Ed.L.: Spriežot pēc pašreizējiem jaunievēlētā prezidenta izteikumiem un žestiem, kādas ir prognozes Krievijas agresijas sakarā – kā Zeļenskis var, ja vispār var, mainīt šī procesa virzību? Dmitro Ļevusjs: Ir dažādi vērtējumi. Pirmkārt, no paša Zeļenska nav izskanējis nekas vairāk kā tas, kas tika pateikts inaugurācijas runā, proti: „Ne mēs šo karu uzsākām, bet mums to būs pabeigt.” Pie tam no zāles izskanēja sauciens: „Pabeigt ar uzvaru!” – kuru viņš vai nu nesadzirdēja, vai arī neatbalstīja. Pēc tam bija jau faktiski ieceltā prezidenta administrācijas vadītāja, oligarham Kolomoiskim tuvā jurista Andreja Bogdana izteikumi par iespējamo referendumu un mājieni par iespējamām tiešām sarunām ar teroristiem no Doņeckas un Luganskas „tautas republikām”. Kopumā pagaidām ir vēl mazliet par agru spriest, kaut gan kopumā tās tendences, kas iezīmējas ar prezidentu saistītajās aprindās, ir diezgan satraucošas. Ed.L.: Tātad ir bažas, ka varētu būt piekāpšanās Kremlim, mēģinājums ietirgot mieru apmaiņā pret, teiksim, attieksmes maiņu Krimas statusa sakarā vai tamlīdzīgi? Dmitro Ļevusjs: Es domāju, ka apmēram tā arī ir, bet šai ziņā pozitīvs, lai cik dīvaini tas nebūtu, ir pilnīgs elastības trūkums no Kremļa puses. Neskatoties ne uz ko, Kremļa darboņu retorikā turpina skanēt vērtējumi Zeļenskim kā nacionālistam, kurš turpina prezidenta Porošenko politiku. Joprojām ir pilnīgs gatavības trūkums vispār apspriest Krimas jautājumu – Krimas aneksijas atzīšana ir Krievijas noteikums jebkādām sarunām. Šis moments sašaurina manevra iespējas jebkuriem prokrieviski noskaņotiem politiskiem spēkiem Ukrainā.   Austrijas valdības krīze 33 gadus vecā Austrija kanclera Sebastiana Kurca valdība nāca pie varas 2017. gada beigās, viņa vadītajai labēji centriskajai Tautas partijai izveidojot koalīciju ar labēji populistisko Austrijas Brīvības partiju. Pēdējās neonacistu reputācija un ciešās saiknes ar Kremli radīja saprotamas bažas daudzās Eiropas Savienības galvaspilsētās, cita starpā izraisot drošībai nozīmīgas informācijas ierobežošanu saziņā ar Austrijas valdību. Tagad šai konservatīvo un galēji labējo aliansei pienākušas pēkšņas beigas. 17. maijā vācu izdevumi Der Spiegel un Süddeutsche Zeitung savās tīmekļa vietnēs publiskoja videoierakstu, kas tapis 2017. gada jūlijā iecienītajā Vidusjūras kūrortā Ivisā. Ierakstā fiksētajā sarunā Brīvības partijas līderis un līdzšinējais Austrijas vicekanclers Heincs Kristiāns Štrāhe, kā arī viens no partijas līderiem Johans Gudenuss apspriežas ar kādu dāmu, kura uzdodas par krievu oligarha Igora Makarova radinieci. Sarunas tēma – Austrijas valdības pretimnākšana krievu naftas un gāzes magnāta investīcijām šajā Eiropas Savienības valstī apmaiņā pret finansiālu atbalstu Brīvības partijai gaidāmajās vēlēšanās. Cita starpā tiek apspriesta ietekmīgā laikraksta Kronen Zeitung kontrolpaketes iegāde un nepieciešamās izmaiņas redakcijas sastāvā, lai padarītu šo izdevumu par Brīvības partijas ruporu. Štrāhe un Gudenuss atkapās no visiem politiskajiem amatiem tūdaļ pēc video parādīšanās atklātībā, savukārt kanclers Kurcs aicināja Austrijas prezidentu Aleksandru Van der Bellenu izsludināt ārkārtas vēlēšanas, ko pēdējais arī nekavējās darīt. 20. maijā Sebastians Kurcs aicināja prezidentu atbrīvot no amata arī iekšlietu ministru, Brīvības partijas pārstāvi Herbertu Kiklu, un šim solim sekoja visu Brīvības partijas ministru demisija. Kanclera plānu aizstāt demisionējušos ar nepolitiskiem profesionāļiem vai ierēdņiem jau izpelnījusies opozīcijas partiju kritiku un aicinājumu nomainīt visu kabinetu ar nepolitisku pagaidu valdību. Kreisi populistiskā partija JETZT pieprasījusi neuzticības balsojumu Kurca valdībai, kam jānotiek 27. maijā. Var tikai minēt, ar ko Ivisas skandāls beigsies par Eiropas konservatīvās politikas „zelta jaunekli” nereti dēvētajam Sebastianam Kurcam.

Latvijas Universitātes pētnieki brīdina, ka aiz kalniem nav alerģiju sezona – laiks, kad gaisā sastopamas augstas augu putekšņu koncentrācijas. Drīzumā Latvijā būs novērojama putekšņu sezonas sākšanās. Vienam tās ir ar aci nesaskatāmas augu sēklas, citam – galvassāpes, iesnas, asarojošas acis un citas veselības likstas. Jau gadu ir pieejama Latvijas, Lietuvas, Somijas un Austrijas zinātnieku rādīta aplikācija PASYFO, kas ļauj ne tikai aizpildīt savu alerģiju dienasgrāmatu, bet arī veido lietotājam derīgu prognozi nākotnei. Ko liecina iegūtie dati par iepriekšējo gadu – cik alerģiski esam un kā pēta putekšņu izplatību Eiropā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ģeogrāfijas doktore, aerobioloģe, Latvijas Universitātes vadošā Olga Ritenberga. Par pētījumiem aerobioloģijā Olga Ritenberga stāstījusi arī iepriekš raidījumā Zināmais nezināmajā. Cilvēka uzņēmība pret alerģijām Iedzimtība un dzīvesveids ir faktori, kas  liecina par noslieci uz alerģijām. Kā atšķiras bērnu un pieaugušo alerģijas un kāpēc bijušo PSRS valstu iedzīvotāji ir mazāk, alerģiski salīdzinot ar Rietumvalstu pieaugušajiem? Jo sterilāk dzīvo, jo lielāks risks, ka tevi piemeklēs dažādas alerģijas, tā īsumā var definēt cilvēka neuzņēmību, vai šajā gadījumā – uzņēmību pret alerģiju. Ārsts alergologs Māris Bukovskis skaidro, kā tas nākas, ka šobrīd, salīdzinot ar Rietumu valstīm, Latvijā pieaugušie iedzīvotāji ir veselīgāki šajā jomā. Un iemesli, daktera vārdiem runājot, ir padomju gados zināmā mērā vērojamā atpalicība no rietumiem un tāpēc alerģizācijas process nenotika tādā apmērā, kā tas bija attīstītākajās valstīs. Lai noteiktu, vai ir alerģija uz to vai citu produktu, ir iespējams par maksu nodot analīzes un tās parāda veselu sarakstu alergēno vielu, kas apdraud mūsu organismu, bet Māris Bukovskis norāda – ne visi tā saucamie alerģiju testi jeb alergēnu paneļi ir vērā ņemami.  

„Eiropa, kas aizsargā”. Šādu saukli savai prezidentūrai Eiropas Savienības padomē izvēlējusies Austrija. Tās prezidentūra sākās nupat 1.jūlijā. Austrija un tās konservatīvā valdība Sebastiana Kurca vadībā par galveno uzdevumu šim pusgadam izvēlējusies Eiropas Savienības ārējo robežu aizsargāšanu no migrantiem. Kāds ir bijis Austrijas ceļš līdz tai, kāda tā kļuvusi šodien, kāda būs tās prezientūra? Tas mūsu raidījuma galvenais temats. Mēs runāsim arī par Ungāriju un Eiropas parlamenta Pilsonisko brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ierosinājumu pret to iedarbināt bloka līguma 7.pantu, kas atņemtu Ungārijai balsstiesības Eiropadomē. Runa ir ne tikai par likumdošanu, kas skar imigrāciju, bet arī citiem lēmumiem, kas pēc komisijas domām pārkāpj bloka pamatvērtības. Mēs atgriežamies pie Eiropas Savienības samita, kas notika pagājušās nedēļas nogalē. Arī tur lauvas tiesa uzmanības tika imigrācijas problēmām, lai gan tas, protams, nav vienīgais, kas Eiropai sagādā galvassāpes. Par ko spējuši vienoties Eiropas līderi, par to saruna raidījuma noslēgumā. Studijā: Latvijas Universitātes asociētais profesors, politologs Ojārs Skudra un  Latvijas Universitātes asociētais profesors, vēsturnieks Raimonds Cerūzis.  

Reemigrācijas ciklu esam noslēguši, tagad pievērsīsimies tiem latviešiem, kuri neplāno atgriezties uz dzīvi Latvijā un visticamāk nekad to nedarīs. Vai tas nozīmē, ka šie cilvēki ir Latvijai zuduši? Kā uzskata eksperti, šādi cilvēki veido lielāko daļu no 300 tūkstošiem latviešu, kas ir ārpus Latvijas. Saruna ar Pasaules Brīvo latviešu apvienības vadītāju Kristīni Saulītis un Gintu no Austrijas, kurš neplāno atgriezties Latvijā.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par krīzi idejai par vienotu Eiropu. Quo vadis Eiropa? Pēdējos mēnešos vairākos kritiskos jautājumos Eiropas Savienības valstu vidū manāmāka kļuvusi šķelšanās, norobežošanās, un individuālo interešu aizstāvība, nevis vienprātība, atbalsts un saliedētība. Pieaugusi arī tendence dalībvalstīm vārdos un darbos pašu intereses likt augstāk nekā Eiropas Savienība pamatos izvirzīto solidaritāti, vai tā būtu attiekšanās pieņemt, ka bēgļu krīze ir viss Eiropas problēma, vai fakts, ka individuālu eirozonas valstu ekonomikas var tikt pilnībā pakļautas, tā sauktā, kopējā labuma vārdā. Apspriedīsim šī pēdējā laika fenomena iemeslus un to, vai Eiropas Savienība tiešām ir neatgriezeniski mainījusies.  Viesi studijā: Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Inna Šteinbuka un Rīgas Stradiņa universitātes profesors starpkultūru komunikācijas eksperts Deniss Hanovs. Apjukusī (ne)vienotā Eiropas Savienība Nesen Eiropas Parlamenta Informācijas birojs Latvijā piedāvāja apkopotus Eiropas Parlamenta deputātu viedokļus par Latvijas veikumu prezidentūrā Eiropas padomē un par karstākajiem pēdējā laika diskusiju jautājumiem – Grieķijas finanšu problēmas, situācija ar bēgļiem, arī Krievijas agresija Eiropā. “Jūs runājat tikai par starptautiskiem uzņēmumiem un lielajām korporācijām, bet kur paliek cilvēki?” Eiropas Komisijas prezidentam Žanam Klodam Junkeram jautāja parlamentārietis Džanluka Buonanno no Itālijas. Norādot uz Vācijas un ES karogiem, viņš komentēja: “Es nevēlos mirt zem Vācijas karoga. Agrāk bija nacisms, tagad ir ekonomiskais nacisms.” Savukārt Parlamenta deputāte no Ungārijas Kristīna Morvai pārmeta dalījumu  pirmšķirīgās un otršķirīgās ES valstīs. Viskaismīgāk runāja britu eiroskeptiķis Pols Natals, kurš sacīja, ka Latvijas prezidentūra nav bijusi veiksmīga, jo tās paspārnē notikusi migrācijas un Grieķijas krīze. Šie EP deputātu viedokļi īsi ilustrē zināmas sabiedrības daļas domas par to, kāda noskaņa valda patlaban  Eiropas Savienībā, kuras devīze joprojām skan „Vienoti dažādībā”. Organizācijā, kuras tapšanas pamatideja pēc Otrā pasaules kara bija, ka valstīm Eiropā tik cieši jāsatuvinās ekonomiski, lai  trešais pasaules karš vairs nebūtu iespējams. Taču patreizējo krīzi Eiropā, kas ilgst jau daudzus gadus (daži analītiķi pat atzīst, ka šāda situācija esot bijusi visu laiku) raksturo dziļā fragmentācijas fāze, valstu nacionālās intereses pāri ES vienotības idejai – pieaugošais nacionālisms gan politikā, gan ekonomikā un, kā tiek norādīts – periodiska solidaritāte politiskā līmenī, bet tomēr – ne starp cilvēkiem. Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Ilvija Bruģe norāda, ka Eiropā vienmēr ir pastāvējuši savi nacionāli gan ekonomiskie, gan politiskie mērķi katrai no valstīm. Ieskaitot arī vecās, lielās dalībvalstis – Vāciju, Franciju, Lielbritāniju. Savukārt mazās valstis cita citu labāk saprot tās, kurām ir kopīga pagātnes pieredze un līdzīga identitāte. „Tur ir vēstures un zināmā mērā arī identitātes [kopīgas], jo galu galā gan Latvijai, gan Ukrainai ir kopīgs ārējais ienaidnieks. Kas Latvijai ar Grieķiju? Tāda nav. Tanī pat laikā Grieķijai ar Itāliju ir kopīgas imigrācijas problēmas. Grieķiju un Itāliju uztrauc tās lietas, kas notiek tālāk dienvidos. Kas mums patiesībā nemaz nav relevantas. Tās ir relevantas mums kā ES dalībvalstij, bet nav relevantas mums kā latviešiem. Jo mums tiešām – ja būsim godīgi – nevienam neinteresē grieķu bezdarbs, ja mēs uztraucamies par savu bezdarbu," analizē Bruģe. Rubrikā „Viedokļi": Ungārija sākusi celt sienu pie robežas ar Serbiju, lai pasargātu valsti no bēgļu pieplūduma, tikmēr valsts galvaspilsētā tūkstošiem cilvēku pulcējas protesta akcijā. Kas attiecas uz pašreizējo Eiropas imigrācijas krīzi, Ungārija atrodas salīdzinoši unikālā situācijā. Lielākā daļa imigrantu Ungārijā uzturas tikai vidēji divas dienas; pēc tam viņi dodas tālāk uz citām valstīm, kas nozīmē, ka imigrantu pieplūdums Ungārijā netiek izjusts tik akūti kā tas ir Grieķijā un Itālijā. Dienā Ungāriju šķērso ap diviem, trijiem tūkstošiem imigrantu, taču, ja Ungārijā atrastos visi imigranti, kuri ierodas Eiropas Savienībā – aplēses liecina, ka Ungārijai pēkšņi būtu jārod pagaidu mājvieta aptuveni 60 tūkstošiem cilvēku. Kā skaidro socioloģijas profesore Prinstonas universitātē Kima Leina Šepele  - līdz ar to Ungārijas nostāja un iebildumi pret atsevišķām Eiropas regulām ir diezgan saprotama. Un tā kā Ungārijas patvēruma meklētāju sistēma nav tik noslogota kā citās valstīs – valstij nemaz nav ne tik daudz telpas, ne arī personāla, lai tiktu galā ar lielu bēgļu skaitu, ja tas pēkšņi uzrastos. To, ka patlaban situācija nemaz nav tik drūma, uzsver arī jaunākās Ungārijas politiskās partijas dibinātājs Georgo Kovačs. Viņš skaidro, ka Ungārijas valdība bēgļu jautājumu zīmē daudz drūmākās krāsās nekā tas ir patiesībā: Ungārijā emigrācija ir daudz lielāka problēma nekā imigrācija, tādēļ valdībai būtu drīzāk jābūvē žogs uz Ungārijas/Austrijas robežas, lai atturētu ungāru izceļošanu” Lai apturētu nelegālo imigrantu plūsmu, Ungārijas karavīri tieši pirms nedēļas sāka pretrunīgi vērtētā žoga celtniecību gar Serbijas robežas. Pirmais posms tiek būvēts 180 kilometrus uz dienvidiem no Budapeštas un stiepsies 150 kilometru garumā. Kad žogs būs pabeigts, tas būs četrus metrus augsts. Ungārijas iekšlietu ministrs Sandors Pinters apgalvo, ka ar šī žoga celtniecību valdība aizstāv Eiropas Savienību un savas robežas, turklāt šis tāpat ir pagaidu risinājums.  „Mēs būvējam pagaidu žogu ko var nojaukt jebkurā brīdī. Un mēs to darām, jo šobrīd vienkārši nevaram savādāk reaģēt uz 80 tūkstošiem nelegālo imigrantu pieplūdumu, ” norāda Sandors Pinters.

Grieķija pagājušā nedēļā nenokārtoja savas parādsaistības ar Starptautisko valūtas fondu (SVF) un neatmaksāja 1,6 miljardu eiro parādu, kļūstot par pirmo attīstīto valsti, kas nepilda savas parādsaistības pret SVF. Tikmēr Grieķijas galvaspilsētā Atēnās vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku bija izgājuši demonstrācijā, paužot atbalstu starptautisko kreditoru priekšlikumiem. Demonstranti, vicinot ES un Grieķijas karogus, pagājušā otrdienā bija sapulcējušies pie parlamenta ēkas. Savukārt vakar, 5. jūlijā grieķi devās balsot referendumā, sakot “jā” vai “nē” starptautisko kreditoru priekšlikumiem valsts finanšu krīzes risināšanā. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā Grieķijas referenduma rezultātus analizē Latvijas Universitātes asociētais profesors, politologs Ojārs Skudra un SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis. Rubrikā Viedokļi. Eiropas Savienība ir nolēmusi palīdzēt Itālijas imigrācijas krīzes jaunākajai māsai - Ungārijai. Pēdējā laikā arī šī valsts ir saņēmusi skaļu kritiku par savu ieceri noraidīt tūkstošiem imigrantu prasības pēc palīdzības; vairākas ES dalībvalstis ir paudušas, ka tas ir nepieņemami. Lai palīdzētu valstij tikt galā ar lielo imigrantu skaitu, kas ierodas no Serbijas, Eiropas Komisija ir solījusi uz Ungāriju nosūtīt finansiālo palīdzību un ekspertu komandu. Lielākā daļa imigrantu Ungārijā ierodas no Kosovas, taču daudzi nāk arī no tālās Sīrijas, Afganistānas un Irākas. Šogad vien caur Serbiju Ungārijā nelegāli jau ir ieradušies vairāk nekā 65 tūkstoši cilvēku. ES migrācijas un iekšlietu komisārs Dimitris Avramopuls diskusijā ar Ungārijas amatpersonām Budapeštā sacīja: “Nebūs melots, ja teiksim, ka Ungārija šobrīd izjūt lielu spiedienu. Līdz šim mēs runājām par Itāliju un Grieķiju, taču tagad mēs esam pievienojuši arī Ungāriju”. Aizvadītajā mēnesī saasinājās arī attiecības starp Austriju un Ungāriju. Budapešta nolēma pārtraukt savu dalību tā dēvētajā Dublinas sistēmā, kas nosaka, ka primāri atbildīga par migrantu lūgumu pēc patvēruma ir tā valsts, kurā pirmajā imigrants ierodas. Tā kā Ungārija ir ES robežvalsts, saskaņā ar šo sistēmu uz tās pleciem arī gulstas vislielākā atbildības nasta. Visplašākā kritika izskanēja no Austrijas, kur nonāk lielākā daļa patvēruma meklētāju no Ungārijas. Dienu vēlāk gan Ungārija centās mīkstināt savu nostāju, skaidrojot, ka tā neatkāpjas no savām starptautiskajām saistībām, vien lūdz atlikt šo normu uz laiku.