Podcasts about atsevi

Saeimā šodien, 30. oktobrī, galīgajā lasījumā lemj par izstāšanos no Stambulas konvencijas. Raidījuma skanēšanas laikā lēmums nav pieņemts, bet, spriežot pēc partiju iepriekš paustās nostājas, tas būs par izstāšanos. Atsevišķas amatpersonas gan norādījušas, ka lieta ar to nebeigsies, ir vēl citi juridiski risinājumi. Par tiem un citām aktualitātēm Krustpunktā izvaicājam tieslietu ministri Inesi Lībiņu-Egneri.  Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju aģentūras LETA žurnālists Kristaps Ūgainis un žurnāliste Inese Helmane.    Saeimā šodien, 30. oktobrī, galīgajā lasījumā lemj par izstāšanos no Stambulas konvencijas. Raidījuma skanēšanas laikā lēmums nav pieņemts, bet, spriežot pēc partiju iepriekš paustās nostājas, tas būs par izstāšanos. Atsevišķas amatpersonas gan norādījušas, ka lieta ar to nebeigsies, ir vēl citi juridiski risinājumi. Par tiem un protams arī citām aktualitātēm šodien iztaujāsim tieslietu ministri Inesi Lībiņu Egneri.

Saeimā šodien, 30. oktobrī, galīgajā lasījumā lemj par izstāšanos no Stambulas konvencijas. Raidījuma skanēšanas laikā lēmums nav pieņemts, bet, spriežot pēc partiju iepriekš paustās nostājas, tas būs par izstāšanos. Atsevišķas amatpersonas gan norādījušas, ka lieta ar to nebeigsies, ir vēl citi juridiski risinājumi. Par tiem un citām aktualitātēm Krustpunktā izvaicājam tieslietu ministri Inesi Lībiņu-Egneri.  Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju aģentūras LETA žurnālists Kristaps Ūgainis un žurnāliste Inese Helmane.    Saeimā šodien, 30. oktobrī, galīgajā lasījumā lemj par izstāšanos no Stambulas konvencijas. Raidījuma skanēšanas laikā lēmums nav pieņemts, bet, spriežot pēc partiju iepriekš paustās nostājas, tas būs par izstāšanos. Atsevišķas amatpersonas gan norādījušas, ka lieta ar to nebeigsies, ir vēl citi juridiski risinājumi. Par tiem un protams arī citām aktualitātēm šodien iztaujāsim tieslietu ministri Inesi Lībiņu Egneri.

Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps atkal atmaidzis pret Krievijas diktatoru - nekādas papildu sankcijas Kremlim viņš nesola un pēc telefonsarunas bija gatavs tūdaļ pat ar draugu Vladimiru tikties pie abu kopējā drauga un atzinēja Viktora Orbāna Ungārijā. Tomēr vakar kļuva skaidrs, ka tikšanās tik drīz nenotiks.  Gruzijas attiecības ar Eiropu kļūst arvien saspringtākas, šoreiz ar īpaši Vāciju, jo pēc atklāta konflikta Vācija uz laiku ir atsaukusi savu vēstnieku no Tbilisi.  Bet tepat kaimiņos, Igaunijā, aizvadītas pašvaldību vēlēšanas - visas vietvaras tika pie jauniem deputātu sastāviem. Ko šīs vēlēšanas liecina par sabiedrības noskaņojumu kaimiņvalstī? Aktualitātes analizē politologs Veiko Spolītis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes docētājs Māris Andžāns.  Tomahauki Budapeštas miglā Motīvs par iespējamu Savienoto Valstu un Krievijas līderu tikšanos Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā uzpeldēja pagājušo ceturtdien, 16. oktobrī, dienu pirms Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizītes Baltajā namā. Zelenska Vašingtonas apmeklējuma priekšvakarā pasaules politiskajā diskursā dominēja motīvs, ka viņš turp dodas „pēc tomahaukiem”, respektīvi, cerībā saņemt piekrišanu amerikāņu spārnoto raķešu „Tomahawk” piegādēm Kijivai. Bija visai nepārprotami, ka jaunumiem par Budapeštu ir tiešs sakars ar šo iespējamību, proti, Kremlis darīja, ko varēja, lai Ukraina minēto ieroci neiegūtu. Pasaule nu ņēmās spriest, vai Budapeštā Trampam varētu izdoties „Gazas pamiers Nr. 2”, un kādā ceļā potenciālais Hāgas apsūdzēto sola kandidāts Putins vispār varētu tikt līdz Ungārijas galvaspilsētai. Piektdiena Baltajā namā noritēja bez preses klātbūtnes, un tās rezultāti daudzviet tika komentēti ar frāzi: „Zelenskis paliek tukšām rokām.”. Taču zināma informācija medijus sasniedza, un tā pauda, ka amerikāņi jau atkal mēģinājuši piedabūt Ukrainas prezidentu atdot bez kaujas agresoram savas valsts teritoriju, konkrētāk – Krievijas vēl neieņemto Doņeckas apgabala daļu. Viesim tomēr izdevies pārliecināt mājastēvu, un pēc tikšanās Tramps runāja par karadarbības iesaldēšanu pie esošās frontes līnijas. Tādējādi var teikt, ka Zelenskis, ja arī piektdien pameta Vašingtonu tukšām rokām, tad tomēr ar veselu ādu. Kāds no Baltajam namam pietuvinātiem Republikāņu partijas politiskajiem ekspertiem izdevumam „Politico” paudis: „Tikšanās nebija slikta, tā tikai krita par upuri neveiksmīgam laika momentam un uzpūstām cerībām.” Ar neveiksmīgo laika momentu jāsaprot situācija, kad Trampa un viņa komandas prātus joprojām saista Tuvo Austrumu problemātika. Tikām turpmākajās dienās iespējamā Budapeštas samita perspektīvas kļuva arvien miglainākas, līdz vakar, 21. oktobrī, mediji jau ziņoja, ka šis plāns „nolikts plauktā”. Tramps paziņoja, ka nevēlas vēl vienu „lieki izšķiestu tikšanos”; tika atcelta arī jau šonedēļ plānotā sagatavošanas tikšanās starp Savienoto Valstu un Krievijas ārlietu ministriem, ziņojot, ka Rubio un Lavrovs esot produktīvi aprunājušies pa telefonu, un sanākšana aci pret aci vairs nav nepieciešama. Uzvarētāji un zaudētāji Igaunijā Igaunijā apkopoti 19. oktobrī notikušo vietvaru vēlēšanu rezultāti, un politiskie spēki vērtē savu sniegumu. Līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām mūsu kaimiņvalstī gan atlikuši vēl gandrīz divarpus gadi, tātad zaudētājiem ir laiks piestrādāt pie reitingu uzlabošanas, savukārt ieguvējiem nav ieteicams atdusēties uz lauriem. Runājot par tendencēm, jāsaka, ka rezultāti izskatās daudz iepriecinošāki opozīcijas, ne valdošās koalīcijas spēkiem. Kā galvenais ieguvējs tiek minēta partija „Tēvzeme” – nacionāli konservatīvs politiskais spēks, lielā mērā mūsu „Nacionālās apvienības” līdziniece. Igauņu „tēvzemiešu” iegūto balsu procenti, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, auguši no 10,2 līdz 18,6. Labi gājis arī opozicionāriem no pretējā flanga sociāldemokrātiem, kuru iegūto balsu skaits audzis no nepilniem pieciem līdz nepilniem desmit procentiem. Nav piepildījušās bēdīgākās prognozes vietvarās tradicionāli plaši pārstāvētajai Centra partijai, kuras rādītāji kritušies no 24,4 līdz 21,1 procentam, un tā joprojām paliek pašvaldībās vispārstāvētākais politiskais spēks. Savukārt viela bēdīgām pārdomām ir abām liberālajām valdošās koalīcijas partijām – Reformu partijai un partijai „Igaunija 200”. Reformistu balsu daļa mazinājusies no 17,3 līdz 10 procentiem, savukārt „Igaunija 200” ieguvusi vien 1,7 procentus no vietvaru vēlētāju balsīm. Reformu partijas līdere Kristena Mihala Igaunijas sabiedriskajam medijam izteikusies, ka viņas partijas vājā snieguma iemesls esot valdības svaidīgā politika, pieņemot, bet pēc tam atceļot nepopulārus lēmumus, sevišķu nodokļu jomā. Cerīgi startējusi parlamentā nepārstāvētā partija „Labējie”, kuru 2022. gadā nodibināja daži no „tēvzemiešu” rindām aizgājuši politiķi. „Labējie” šajās vēlēšanās ieguvuši 4,7 procentus balsu. Visbeidzot starp zaudētājiem tiek minēti arī opozicionāri no galēji labējā flanga – Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kura iepriekšējās vēlēšanās guva vairāk nekā trīspadsmit procentu, bet tagad tikai vairāk nekā astoņu procentu vēlētāju piekrišanu. Partijas līderis Martins Helme, paliekot uzticīgs savam stilam, kā pirmo iemeslu minējis krāpšanos elektroniskās balsošanas procesā. Tbilisi ķēmojas pakaļ Maskavai Pagājušās nedēļas beigās Vācija atsauca konsultācijām savu sūtni Gruzijā Pēteru Fišeru, pret kuru, kā norāda Vācijas Ārlietu ministrija, Tbilisi valdība izvērsusi individuāli mērķētu kampaņu. Sevišķi saspringtas kļuvušas attiecības starp Fišeru un valdības vadītāju Irakliju Kobahidzi. Vēl viena Gruzijas varas nežēlastībā kritusi Eiropas pārstāve ir Somijas ārlietu ministre Elīna Valtonena. Pagājušonedēļ viņa apmeklēja Tbilisi kā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas prezidējošās valsts pārstāve un, cita starpā, straumēja savu videoierakstu no proeiropeisko spēku mītiņa pie parlamenta ēkas, paužot atbalstu protestētājiem. Gruzijas iekšlietu ministrija uzlikusi viņai naudas sodu par brauktuves bloķēšanu. Šādas izdarības arvien vairāk atgādina stilu, kādu attiecībās ar rietumvalstu pārstāvjiem jau labu laiku piekopj Kremlis. „Gruzijas sapņa” varas pārstāvji tēlo Eiropas Savienību kā savai valstij naidīgu, tās iekšējās lietās iejaucošos spēku – jo sevišķi kopš pagājušā gada nogales, kad apšaubāmas kvalitātes vēlēšanās šī partija ieguva vairākumu parlamentā, ievēlēja Gruzijas prezidenta amatā sev pakļāvīgu kandidātu, bijušo futbolistu Mihaelu Kavelašvili un iesaldēja Gruzijas iestāšanās sarunu procesu ar Eiropas Savienību. Kopš tā laika valstī nerimst protesti, lielai daļai sabiedrības nevēloties pieņemt šo muguras pagriešanu pret Eiropu. Īpaši plaši bija protesti 4. oktobrī, kad notika pašvaldību vēlēšanas, un to laikā izskanēja aicinājums ieņemt Gruzijas prezidenta rezidenci. Atsevišķi demonstranti tiešām mēģināja iekļūt Orbeliani pilī, notika sadursmes ar policiju un, kā tiek apgalvots, abās pusēs esot cietušie. Daudzi notikušo uzskata par mērķtiecīgas provokācijas rezultātu. Nākamajā dienā premjerministrs Kobahidze paziņoja, ka noticis mēģinājums ar vardarbīgiem līdzekļiem gāzt likumīgo valsts varu, un attiecīgas apsūdzības izvirzītas trīspadsmit arestētajiem protestu organizētājiem. Vara turpina piegriezt juridiskās skrūves – steidzīgi pieņemtas un jau stājušās spēkā izmaiņas likumā, kas par tādiem pārkāpumiem kā brauktuves bloķēšana, sejas aizsegšana un pirotehnikas lietošana protestu laikā līdzšinējo naudas sodu vietā paredz 15 diennakšu administratīvo arestu, bet atkārtota pārkāpuma gadījumā – līdz pat gadu ilgu cietumsodu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba Par ierakstu tūkstošiem, kas savulaik lenšu veidā sagūluši Latvijas Radio fonotēkas plauktos, allaž mēdza teikt, ka tas ir mūsu mūzikas kultūras zelta fonds un milzu bagātība. Tā ir tapusi daudzu gadu garumā, nākot klāt vienam ierakstam aiz otra. Radio vienmēr tiecās pēc labākā, aicināja labākos mūziķus, labākos kolektīvus. Mēs spējām saglabāt visu mūsu mūzikas vēsturi ierakstu veidā. Ne tikai recenzijas, raksti avīzēs un žurnālos krājās arhīvu plauktos, bet arī pati mūzika, kas var skanēt, kas tiek restaurēta un joprojām ir pieejama Radio veidotajās programmās. Katrs taču ir dzirdējis Jāņa Zābera, Žermēnas Heines-Vāgneres balsis, ir klausījies mūsu izcilākos solistus – instrumentālistus, stīgu kvartetus. Nav iespējams viņus visus nosaukt. Bet ne vienmēr ir bijis vienkārši veidot šo bagātību. Savulaik bija cīņa par klavieru kvalitāti, par lenšu pietiekamību un par finanšu resursiem. Ierakstu darbs gan nekad nav apstājies, bet grūtības bijušas dažādas. Pamatā tas vienmēr bija saistīts ar līdzekļiem. Kad deviņdesmitajos gados lielo trūkumu varēja redzēt mūsu ledusskapjos, arī Radio nebija finanšu līdzekļu. Toreiz sākām meklēt dažādas iespējas, kā uz savstarpēji izdevīgiem noteikumiem un par mazāku naudu vienoties ar mūziķiem, lai tikai šīs bagātības nepazūd. Šajā periodā netrūka arī sāpīgu brīžu. Atsevišķi mūziķi, uzzinot, kā ieraksti tiek organizēti pasaulē, mums atteica – ja nav līdzekļu līguma slēgšanai, viņi nenāks. Man un, domāju, ka arī pašiem mūziķiem tagad ir ļoti žēl par visu to, kas tādējādi netika fiksēts un izkūpēja gaisā. Tas ir liels zaudējums. Iespējams, pašos mūziķos kādu brīdi patiesi valdīja neizpratne, kāpēc tagad, kad esam Eiropā, Latvijas Radio pietrūkst līdzekļu samaksai par studijas ierakstiem. Manuprāt, vislielākā savstarpējā izpratne radās nu jau 2009. gada grūtībās un krīzē. Tad tiešām Radio naudas vairs nebija nemaz. Mēs katrs ziedojām vienu savu algu, lai tikai viss neapstātos, vācām ziedojumus. Gan sabiedrībā zināmi, gan nepazīstami cilvēki kontā ieskaitīja pa pieciem, desmit latiņiem. Par šo naudu mēs pirkām degvielu ierakstu mašīnām, jo koncerti taču notiek baznīcās, koncertzālēs… Caur skumju pieredzi atradām dažāda veida paņēmienus, kā līgumā vienoties un precizēt dažādus noteikumus, lai tikai nepazaudētu iespēju krāt ierakstus. Mēs taču nekādi nebūtu varējuši atļauties pasaulslaveno orķestri "Kremerata Baltica", bet pēc tam, kad viņi atklāja, ka mums ir ļoti labi skaņu režisori un 1. studijā var tapt augstvērtīgi ieraksti, spējām savstarpēji vienoties. Tā lēnām tikām arī pie "Kremerata Baltica" ierakstiem.  Kad no mums aizgāja orķestris un Latvijas Radio koris, vienu brīdi līgumos bija saglabātas savstarpējās sadarbības iespējas. Tas palīdzēja saglabāt mūsu ierakstu nepārtrauktību. Vēlme fiksēt, saglabāt labāko mūsu mūzikas dzīvē – tā nekad nav rimusies. Tāpēc jau mēs šeit esam, lai mūzika būtu pieejama ne tikai koncertzālēs, bet jebkuram, kas vien ieslēdz radio. Es ļoti labi atceros, ka tālajos astoņdesmitajos gados mums nesāpēja galva par finansēm. Par to jau bija gādājusi Kultūras ministrija. Bija mūziķu tarifikācijas komisijas. Viņām mūziķi atspēlēja un pēc tam tapa saraksts, kuram ir pirmā kategorija, kuram - otrā. Pirmajai laikam bija 16 rubļi par minūti un otrajai, ja nemaldos – deviņi. Mums tikai atlika atvērt sarakstu un Radio sekretāre pati bez kādām galvassāpēm, bez nekādas papildus vienošanās vienkārši saskaitīja minūtes un sareizināja izmaksājamo summu. Skaidrs, ka 1. studijas un arī ārpusstudijas fondu ieraksti vienmēr bija prioritāte. Radio jau arī fiksēja ļoti daudz koncertu. Lielākajos bada laikos tīrās lentes vienmēr tika saglabātas tieši fondu ierakstiem, kamēr koncerti ar lielām sirdssāpēm tika rakstīti cits citam virsū. Lenšu vienkārši nebija. Noliktavas tukšas. Nācās ņemt senākus un jau izskanējušus koncertus. Protams, sāp sirds par to, kas tāpēc ir gājis zudībā. Divtūkstošo gadu sākumā bija posms, kad trūka pat kompaktdisku. Tobrīd pats ieraksts vēl tapa lentē, un pēc tam to caur speciālu tehniku kopēja kompaktdiskā. Savukārt kompaktdisku trūka, un tad bija jāsakrāj tik daudz fondu ierakstu, lai visu 70 minūšu garo disku varētu piepildīt. Mēs esam šeit piedzīvojuši veselu laikmetu. Droši vien jebkurā jomā varētu teikt, cik ļoti tehnoloģijas ir mainījušas visus procesus.

Vēsturiskie dati, uz kuriem atsaucāmies, stāstot par klimata mainību, glabājas Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) arhīvā. Šoreiz iepazīstam, cik daudz un seni dati tur glabājas un kas no tā ir pieejams skatīšanai ikvienam internetā, kas vēl palicis tikai pierakstu žurnālos un gulst arhīva plauktos. Ikdienā darbs ar arhīva datiem, lai vēstītu par laiku un klimata pārmaiņā, tās ir jau digitalizētas datu bāzes un visa saskarsme ir datu tabulas, ekseļi un programmēšanas kodi, kas no datu bāzēm izceļ meklētos datus, veic kopsavilumus un atrod ekstrēmus, bet LVĢMC arhīvs tomēr ir kas vairāk, jo tur joprojām ir pierakstu žurnāli ar informāciju, kas nav digitalizēta, un daļu tādas informācijas, kas nav pat lāga ieliekama skaitliskā datubāzē.  Dažas, pašas senākās  hidrometeoroloģiskā arhīva vērtības LVĢMC ir nodevis glabāt citiem arhīviem, jo to vērtība vairāk ir vēsturiska, ne tik daudz tajos ir datu vērtība, saistīta ar laika apstākļiem. Turklāt šie dati ir pārrakstīti un žurnāli un pierakstu grāmatas kā vēstures liecības glabājas piemērotākās šādu priekšmetu glabātuvēs. Senākie pieraksti ir no 1530. gada, kad Rīgā fiksēti datumi, kad Daugavā izveidojās ledus sega un kad ledus no Daugavas izgāja. Un nākamais ievērojamais mēģinājums sākt laikapstākļu novērojumus bija 1795. gadā, kad Rīgas Doma skolas skolotājs Zands sācis trīs reizes dienā pierakstīt gaisa temperatūru Rīgā un šī pierakstu žurnāla kopija LVĢMC arhīvā. To izrāda Prognožu un klimata daļas Meteoroloģisko datu pārvaldības nodaļas meteorologs Edgars Maļinovskis. Arhīvā vēl ir daudz materiālu, kas gulst plauktos. Digitalizēti un pieejami ir lielākoties mērījumi kopš 1924. gada, kas veikti mazliet vairāk nekā 30 meteoroloģisko novērojumu stacijās. Ir arī atsevišķās stacijās senāk veikti novērojumi, kas fiksēti un jau sakārtoti datubāzēs. Galvenokārt tie ir dati par gaisa temperatūru, mitrumu, atmosfēras spiedienu, nokrišņu daudzumu, veidu, sniega segas biezumu, kā arī laika parādībām - tas ir, migla, dūmaka, negaisi. Daļā meteostaciju fiksēts arī mākoņu daudzums un mākoņu formas, protams, arī vēja ātrums un virziens, reizēm arī specifiskāki parametri, piemēram, temperatūra uz augsnes un dažādos dziļumos augsnē. Cik droši var teikt, ka digitālās datu bāzēs pārnestie dati ir pārbaudīti un korekti? I Edgars Maļinovskis jau minēja, gadās, ka nevar salasīt rokrakstu, kurā veikti pieraksti. Atsevišķas kļūdas joprojām atrod. Ir daži mērījumi, kas ir diskutabli, tomēr joprojām saglabāti. Piemēram, viens būtisks rekords, kas attiecas uz oktobri. Visvēlākais datums rudenī, kad Latvijā fiksēti vismaz +20 grādi, ir 1949. gada 18. oktobrī Alūksnē (+20,3 grādi). Tajā gadā Alūksne ir vienīgā, kur uzstādīts kāds rekords, citviet bijusi zemāka temperatūra, ap 10 - 16 grādiem. Ļoti iespējams, ka kļūda radusies, jo iepriekšējā dienā, 1949. gada 17. oktobrī, veselā rindā meteostaciju uztādīti rekordi, kas savu titulu joprojām nav zaudējuši – joprojām siltākais 17. oktobris novērojumu vēsturē bijis tieši 1949. gadā, tad gan Pāvilostā, gan Mērsragā bija +20 grādi. Bet nākamā diena bija krietni vēsāka. Tiesa, pētot klimata mainību, šādām atsevišķām kļūdām nav lielas lomas, jo parasti klimata pētniecībā izmanto garu novērojumu periodu vidējos rādītājus. Kāda informācija joprojām nav digitalizēta un kādi tam ir iemesli? Ir divi galvenie iemesli. Viena daļa datu tiešām ir specifiski un Latvijā par tiem nav lielas intereses, piemēram, kā Edgars Maļinovskis minēja – aviācijas novērojumus, jūras novērojumus, arī agrometeoroloģiju. Ja šīm nozarēm interesētu un būtu pieprasījums, datus digitalizētu. Otra lieta – daļa šīs informācijas nav gluži skaitliska un viegli saliekama klasiskās datubāzēs. Piemēram, pagājušā gadsimta sākumā, īpaši 20. gados, meteoroloģisko staciju darbinieki ne tikai pierakstīja mērījumus, bet veica arī pierakstus par saviem novērojumiem tuvākajā apkārtnē, kā laikapstākļi ietekmē dabas procesus, zemnieku lauku darbus.

"Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības Černihivas mūzikas skolā, un piegādāju viņiem instrumentus. Tur uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem, ko piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Redzot ukraiņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija TĀDA... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz," saviļņoti saka diriģents un Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors ATVARS LAKSTĪGALA, ar kuru "Klasikas" studijā tiekamies nākamajā rītā pēc Franča Lehāra operetes "Džudita" pirmizrādes. Paldies tev, Atvar, par agro nākšanu uz "Klasikas" studiju! Kādas ir sajūtas pēc pirmizrādes? Droši vien visu nakti kaut kas galvā vēl skan.  Atsevišķas epizodes vēl kādu laiku skanēja. Uzskatu, ka darbs tika labi paveikts no visām pusēm, bet vienmēr ir tā: varbūt varēju tur vēl tā vai šitā... Tā filma vēl tinas atpakaļ. Tā laikam ir tāda mūziķa iekšējā atbildība. Grūti to savādāk raksturot. Bet jūs jau varat ikreiz dot vairāk, labāk, savādāk: tur jau ir tā dzīvās mūzikas burvība. Nākamās izrādes ir 6. un 7. oktobrī. Mainīsies arī sastāvi. Bet vai nav dīvaini, ka Lehāra "Džudita" Latvijā tikusi iestudēta pirmo reizi? Jā, un ja šobrīd neko nejaucu, tad ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs: interesējoties par nošu materiālu, arī no kaimiņvalstu nošu bibliotēkām neatradu nekādas norādes, ka šajā reģionā kādreiz bijusi iestudēta "Džudita".  Bet jūs materiālu sadabūjāt, tāpat tikāt pie latviešu teksta. Šis ir tas gadījums, kad nav vajadzīgi titri un tu pilnīgi skaidri vari saprast tekstu – gan dziedāto, gan runāto. Domājot par VEF Kultūras pils mazo orķestra bedri, šķita neiespējami, ka tajā varētu salīst lielais orķestris. Tāpēc orķestris ir samazināts, bet tik un tā skan brīnišķīgi. Jau iepriekš man bija darīšana ar šo orķestra bedri, un tas tiešām bija izaicinājums: ieraugot Lehāra oriģinālpartitūru, sapratu, ka arī mūsu Baltā nama bedrē tas būtu bijis komplicēti, jo operetē izmantots patiešām ļoti, ļoti, ļoti liels orķestris: te ir arī ģitāras, mandolīnas un kas tikai vēl nē... Sapratu, ka bedrē vairāk par trīsdesmit cilvēkiem nepietiks vietas, un tad nu bija lielais uzdevums – domāt, kā un ko darīt, lai labi skanētu un visiem pietiktu vietas. Atļāvos konsultēties ar saviem iepriekšējiem un pastāvīgajiem sadarbības partneriem, zvanīju komponistam Ērikam Ešenvaldam, ar kuru man bijusi ilggadēja sadarbība: viņš man ieteica savu ļoti talantīgo kompozīcijas studentu, maģistrantu Polu Bernardu Bernotu, kuram ļoti patīk šādas lietas. Protams, tas bija liels risks – kaut ko tik vērienīgu un apjomīgu uzticēt jaunam cilvēkam, bet… Tad atcerējos, ka arī es pirms gadiem divdesmit ļoti gaidīju šādus izaicinājumus un piedāvājumus, jo man patika darīt ko tādu, kas varbūt pat būtu pāri maniem spēkiem. Uzrunājot jauno komponistu un pianistu Polu, viņš atbildēja, ka ļoti labprāt šo darbu uzņemtos, un tad jau vienojāmies par to, kāds varētu būt sastāvs – ka tie būtu 27 mūziķi, un izveidosim šo partitūru tā, lai maksimāli izklausītos tā, kā to iecerējis Lehārs. Tev ir arī palīgs un asistents pie diriģenta pults – arī jauns cilvēks, kuram laikam vienā izrādē arī tiks dots vārds? Jā, esmu priecīgs, jo pirmo reizi uz ilgstošāku sadarbību esmu aicinājis savu asistentu – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra diriģēšanas studentu Artūru Plaudi. Šeit noder arī viņa klavierspēles dotības, pieredze un iepriekšējā izglītība, jo Rīgas Doma kora skola dod savu artavu. Tieši darbā ar vokālo mūziku viņš bija ļoti, ļoti vērtīgs palīgs un arī dziedātājiem deva brīnišķīgus padomus. Artūrs diriģēs izrādi 21. oktobrī. Tā būs viņa debija muzikālajā žanrā.  Tev šī nav pirmā pieredze ar operetes žanru, par kuru domas sabiedrībā atšķiras. Ir daļa ļaužu, kas pret to izturas skeptiski. Daļa sabiedrības uzskata, ka operete ir kā šlāgeris populārajā mūzikā. Bet tas tā noteikti nav! Būtiskākā atšķirība no operas operetē ir pozitīvisms: teju visas izrādes, izņemot "Džuditu", beidzas laimīgi – un tās ir komēdijas. Cik man zināms, teju visos pasaules teātros operetes iestudē valsts valodā. Tas klausītājam ir interesanti – ka viņš no sākuma līdz galam var saprast, par ko ir stāsts. (..) Operetē ir ļoti daudz runāto dialogu. Vai diriģentam tas ir īpašs uzdevums un varbūt pat apgrūtinājums – tiem sekot? Arī dziedātājiem tas noteikti nav viegli. Tev taču ir jāseko katram vārdam! Jā, protams, man jāseko! Bet jau mēģinājumu procesā šīs nianses ir ļoti labi izprastas. Dodu arī padomus, lai šie dramaturģiskie akcenti sakristu ar mūziku, kas sekos pēc tam. Runātie dialogi papildina mūziku. Ja operā ir rečitatīvi, tad operetēs ir dialogi.  Jāvēl ilgs mūžs operetei "Džudita", bet nu gan pievēršamies Ogrei. Vai esi dzimis ogrēnietis, vai arī tu tur šobrīd dzīvo un strādā?  Esmu dzimis Rīgā, tomēr sevi vienmēr esmu uzskatījis par ogrēnieti. Lai gan esmu mācījies, strādājis un dzīves lielāko daļu pavadījis ārpus Ogres, šī pilsēta ir manas mājas. Atzīšos – bijušas pāris reizes, kad es pat esmu mēģinājis aiziet no Ogres, jo strādāju Liepājā un domāju, ka varbūt tomēr vajadzētu dzīvot tai tuvāk. Vēl bija mācības Berlīnē, un tad Ogre likās pilnīgi uz citu pusi nekā Liepāja vai Rīga lidosta. Bet nē... Ogre, kur satiekas divas upes, kļūst arvien skaistāka, tā mani vilina kā magnēts! Tai ir ļoti īpaša aura. Ogri un Operetes teātri kaut kādā ziņā saista intensīvas saites. Kā ir ar muzikālā teātra attīstību Ogrē? Mēs visi uz to ļoti, ļoti ceram! Nopietnā projekta stadijā izstrādāts vizuālais materiāls, kā tas varētu izskatīties. Par tautas saziedotajiem līdzekļiem celtais Ogres Tautas nams ir vēsturiska ēka; tai ir ļoti skaists tornītis. Kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, šis tornis bija viena no pirmajām vietām, kurā tika pacelts Latvijas karogs. Tāda ikoniska vieta. Un, tā kā šī ēka jau kādu laiku ir tādā kā pabērna statusā, lai gan tai ir liela kultūrvēsturiska vērtība, tika lemts – kāpēc to nepiepildīt ar kultūru? Ir izveidots projekts, kurā šī vecā, vēsturiskā ēka varētu savienoties ar jaunu un pilnvērtīgu teātra ēku. Vecā ēka paliktu kā mazā zāle, bet jaunā ēka – kā jaunā zāle. Ceru, ka pārskatāmā nākotnē šī iecere tiks novesta līdz galam. Bet jau ļoti pārskatāmā nākotnē, 11. oktobrī, būs liela balle, bet vēl pirms tam – arī daudz kas cits saistībā ar Ogres Mūzikas un mākslas skolas jubileju. Patiesībā kopā liktas divas jubilejas: Mūzikas skolai – 65, Mākslas skolai – 35. Kopā apaļš simts!  Jā, tā ir mana ideja. Mūzikas skola tika dibināta 1960. gadā, bet Mākslas skola – 1990. gadā, un šīs skolas veiksmīgi darbojušās katra par sevi. Nu jau piecus gadus esam kopā zem vienas administrācijas, bet – saglabājot tās labās tradīcijas, kas bijušas iepriekš. Tradīcija, kuru šobrīd turpinu – neuzstāju, lai talantīgais jaunietis obligāti aizietu līdz galam un skolu pabeigtu: man ir svarīgi dot viņam impulsu, un, ja redzu, ka konkrētajam jaunietim ir ļoti īpašas dotības, mudinu iet uz Rīgu – vai tā būtu Rīgas Doma kora skola, vai arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola. Jo redzu, kā notiek attīstība. Piemēram, Diana Ozoliņa, viena no vadošajām čellistēm Latvijā, arī savulaik uzsākusi mācības Ogres mūzikas skolā; tāpat altiste Ināra Brīnuma, klarnetists Uldis Lipskis. Trombonists Vairis Nartišs šo skolu ir pat pabeidzis. Bet jaunā, talantīgā pianiste Ērika Jēkabsone aizgāja uz Dārziņskolu.  2017. gadā, kad stājies jaunajā amatā, savā vīzijā teici, ka nepieciešams veidot jaunas tradīcijas šajā profesionālās ievirzes izglītības iestādē. Piemēram, rīkot mūzikas festivālus, iesaistot citu mūzikas skolu audzēkņus, pasniedzējus no Mūzikas akadēmijas, no ārvalstīm. Tas ir izdevies? Ir izdevies, jā. Tas notiek pastāvīgi – gan starptautiskie projekti, gan vietēja mēroga projekti. Kad vēl skolas nebija apvienotas, izveidoju koncertu ciklu, kurā personības, kas pasaulē ļoti tālu tikušas un parādījušas sevi uz lielajām skatuvēm, aicinu tikties ar bērniem skolā, lai parunātos un arī muzicētu – tā, lai bērni varētu uzdot jautājumus un akcentu liekot uz to, kādas konkrētajai personībai bijušas pirmās dienas mūzikas skolā, kāds bijis pirmais mācību gads, kādas bijušas pirmās veiksmes un arī neveiksmes, kā tikts tām pāri… Daudzi bērni man atzinušies, ka tas viņus ļoti, ļoti iedvesmojis! Jo neviens no mums nepiedzimst uz skatuves: pamatā ir ļoti liels darbs. Un katram ir savs stāsts par to. Bijuši jau ļoti daudzi šādi pasākumi. Tavā vīzijā bija atvērt arfas klasi un izveidot džeza nodaļu. Džeza vēl nav, bet arfa gan ir!  Ja nemaldos, vēl tikai Jūrmalā ārpus Rīgas ir iespēja apgūt arfu. Esam viena no retajām skolām Latvijā. Šobrīd ir arī pirmie trīs absolventi, un esmu priecīgs, ka visi skolu absolvējuši teicami un izcili. Ļoti liels nopelns te ir skolotājai Ievai Šablovskai: tas, kā viņa spēj aizraut meitenes, ir kaut kas fenomenāls! Un vēl lielāks pārsteigums bija, ka gandrīz visiem viņas audzēkņiem mājās ir savas arfas. Es saku: Ieva, ko tu dari ar tiem meiteņu tētiem?! (smejas)  Moderno datortehnoloģiju izmantošana. Arī to kā prioritāti esi licis 2017. gada vīzijā. Vienmēr esmu bijis par tehnoloģijām, man tās ļoti patīk un aicinu tās izmantot arī citus. Kad sāku strādāt direktora amatā, skolā nebija pat e-klases: mums vēl bija žurnāli, viss papīros. Teicu – nē, tā nebūs, mums jāiet laikam līdzi, un līdz šim ir daudz kas izdarīts šajā jomā. Ar tehnoloģijām esam ļoti "uz tu". Kad bija pandēmijas laiks, jau pirmajā nedēļā izveidoju digitālo koncertzāli un visi vecāki varēja sekot līdzi: mums koncertdzīve neapstājās ne uz mirkli! Tai varēja sekot līdzi tiešsaistē, kuru nodrošināja vairākas kameras. Tas man bija tāds uzstādījums. Un pāri visam tu teici – un tas nu gan ir noteikti piepildījies! – ka tev ir ļoti liela vēlēšanās izdarīt kaut ko labu savas pilsētas Ogres labā. Bet tu esi daudz ko izdarījis arī Liepājas labā. Un, skat, "Lielajam dzintaram" tuvojas jau desmit gadu dzimšanas diena! Tas bija tiešām ļoti, ļoti liels notikums un interesants posms… Liepājā mana dzīvesvieta bija blakus "Lielajam dzintaram", tāpēc varēju redzēt, kā šis brīnums top no stāva uz stāvu. Man bija skaidri zināms, kas būs programmā vēl divus gadus pirms koncertzāles atklāšanas! Koncertzāles un pilsētas vadība noticēja manai idejai, un par to esmu ļoti gandarīts. Viens no taviem skolotājiem ir Imants Resnis. Kādā intervijā lasīju, ka reiz kādā stundā Imants tev pajautājis – nu, kā tev patika jaunā izstāde Mākslas muzejā? Viņš ir viens no tiem, kurš tev liek skatīties plaši. Tas tiešām ir pateicoties Imantam Resnim, kurš uzskata: diriģents nav tikai tas, kurš taktē vai skatās, vai mūziķi nospēlē pareizas notis – ir jāredz ļoti plaši, jābūt plašam skatījumam. Imantu Resni joprojām uzskatu par vienu no erudītākajiem mūziķiem, diriģentiem, ko pazīstu, un ļoti, ļoti novērtēju to, ko viņš man devis. Tu skaties plaši arī pāri Latvijas robežām. Tev piešķirts Ukrainas augstākais valsts apbalvojums, un laiku pa laikam mēs redzam tevi Ukrainā. Esi teicis, ka mūzika un māksla ir spēcīgs ierocis. Tieši tā. Viena no Ogres sadraudzības pilsētām ir Černihiva, kas ir salīdzinoši tuvu agresorvalsts robežai. Jau kara pirmajās dienās uzzinot par turienes situāciju, arī man sirds ļoti sažņaudzās, un nodomāju: noteikti pie pirmās izdevības palīdzēšu! Zinot, ka Ogres novada domes priekšsēdētājs Helmaņa kungs pats personīgi dodas uz turieni un piedāvā piegādāt palīdzību, pieteicos, ka arī es gribētu braukt līdzi, taču saredzu, ka turp dotos ar savu misiju. Sazinājos ar Černihivas mūzikas skolu un arī mākslas skolu, apjautājos, kas viņiem nepieciešams, un vairākas reizes braucu uz turieni, vedot mūzikas instrumentus, kurus man savukārt piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Jo tur tā situācija bija tāda, ka uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības, un piegādāju viņiem instrumentus. Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem. Redzot viņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija tāda... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz. 8. oktobrī jūsu skolā būs atbalsta koncerts Ukrainai – kopā ar pianistu Andreju Osokinu, dziedātāju Brigitu Reisoni, jūsu skolas bērniem un arī bērniem no Ukrainas. Jā, tāda izaicinājumiem pilna nedēļa. Un tad vēl skolas jubilejas koncerts. Ar Andreju Osokinu mums plānota sadarbība arī turpmāk: abi esam uzaicināti uzstāties kopā Černihivā nākamā gada pavasarī. Ar Černihivas simfonisko orķestri izveidosim kopēju programmu, kas būs kā labdarības koncerts no mūsu puses, un visi ienākumi tiks novirzīti Ukrainas aizstāvjiem.

Studijā “Jaunās Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Edmunds Jurēvics, ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Harijs Rokpelnis un kultūras ministre Agnese Lāce (“Progresīvie”).

Dzintaru koncertzālē no 12. līdz 14. septembrim trijos koncertos izskanēs 22. starptautiskais kamerorķestra “Kremerata Baltica” festivāls. Vairāk izzinām sarunā ar "Kremerata Baltica" izpilddirektori un valdes locekli Ingrīdu Zemzari. "Festivāla rīkošana ir gan pārbaudījums, gan liels prieks. Šī festivālam ir jau trešā mājvieta, un mēs esam ļoti priecīgi par visām mājvietām un mūsu draugiem, kas mūs šajā festivālā ir uzņēmuši. Protams, ka Dzintaru koncertzāle ir ļoti īpaša un mēs priecājamies tur būt," viņa stāsta. Atskatoties pagātnē, Ingrīda Zemzare stāsta, ka festivāla veidošanā gadu gaitā bijušas dažādas producentu pieejas. "Viņi ir dažādi, līdz ar to arī mūsu festivāla veidols ir mazliet mainījies. Pirmie festivāli Siguldā bija absolūti radošs domas lidojums un visi festivāla koncerti bija kā vienots veselums. Parasti bija arī kāda viena doma, no nosaukumiem vien var saprast. (..) Tas mazliet turpinājās arī Cēsīs. Iedvesmotājs bija Gidons Krēmers un viss orķestris, bet mums labs partneris bija Inese Zagorska, un tad mēs to tā pārcēlām uz Cēsīm, tas bija ļoti skaisti. Dzintaru koncertzālē ir cits koncepts. Mēs sākumā spurojāmies, bet tad pieņēmām. Katrs koncerts ir atsevišķa pērle un tas, kas visus vieno, ir Gidons Krēmers. Viņš ir tas, kurš nosaka festivāla virzību, programmu un gaisotni. Mēs vairāk skatāmies uz katru koncertu, tajā pašā laikā, protams, mums pašiem ir iekšēji skaidri virsuzdevumi." Festivāla solisti: Paulīne van der Resta (Pauline van der Rest, vijole) Gidons Krēmers (vijole) Kremerata Baltica Reinuts Teps (Reinut Tepp, sagatavotās klavieres) Programmā: A. Perts, F. Meldelsons, D. Šostakovičs, O. Mustonens.  

Kā cilvēks, kuram pasaule dota pa gabaliem, fragmentiem, var apjaust tās veselumu? Apjēgt tās jēdzīgumu? Caur atrasto izlauzties līdz neatrastajam? Atbildes meklējam kopā ar dzejnieku Māri Salēju viņa jaunākajā dzejas krājumā „Atsevišķa gaisma”. Krājumā apkopoti Māra Salēja pēdējo gadu dzejoļi un tajos atbalsojas laiks, kuru mēs, iespējams, jau esam noguruši atspoguļot, jo tas šķeļ, aptumšo. Bet vai tumsa tiešām ir tik tumša, kā sākotnēji šķiet? Protams, klausāmies arī dzejoļus autora lasījumā.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne. Ēkai Mārstaļu ielā 6 ir bijuši vairāki būvperiodi, un tās arhitektonisko vērtību veido dažāda laika oriģinālā substance un sekundāri uzslāņojumi. Tomēr neskatoties uz notikušiem pārveidojumiem, ēkai ir augsta oriģinālās substances saglabātības pakāpe. Kā īpašas vērtības izceļamas labi saglabājušās oriģinālās jumta konstrukcijas, interjeru gleznojumu fragmenti, akmens portāls, viduslaiku ķieģeļu mūra fragmenti u. c. Periods pēc Ziemeļu kara, blokādes un mēra epidēmijas bija viens no smagākajiem periodiem pilsētas vēsturē – šie faktori negatīvi iespaidoja arī kultūras procesus, samazinājās iedzīvotāju skaits, saruka tirdzniecības aprite. Kara postītājā teritorijā, īpaši Rīgā, galvenokārt notika dzīvojamo un sabiedrisko ēku atjaunošanas darbi. Mainoties ekonomiskajai situācijai un aktivizējoties būvniecībai, sākot ar 18. gs. otro ceturksni Rīgas dzīvojamo ēku arhitektūrā iezīmējās jaunas stilistiskās pazīmes un mainījās telpu plānojuma principi. Gadsimta pirmo pusi vēl raksturo baroka ekspresivitāte, krāsu piesātinājums un tam sekojošā rokoko ornamentikas izplatība, kamēr 18. gs. pēdējais ceturksnis jau pilnā mērā reprezentē klasicismam piemītošos atturīgo eleganci un krāsu paleti. 18. gs. vidū pirmie fiksētie nozīmīgākie pārveidojumi saistīti ar ēkas fasādi. Senākais ēkas attēls pirms 19. gs. pārbūvēm ir redzams 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumos podporučika Kļimenkova izpildījumā: logu gabarīti liecina, ka tolaik vēl eksistēja baroka periodam raksturīgais kārtojums divos stāvos ar noslēdzošo pusstāvu – noliktavas vai kalpotāju telpām. Jumtā redzamas septiņas nelielas izbūves bēniņu stāvu ventilācijai. Fasādei trūkst klasiskā ordera kompozicionālajai sistēmai nepieciešamā loģiskā noslēguma – frontona centrālajā asī. Iespējams, sākotnēji tas ir eksistējis, tomēr praktisku apsvērumu dēļ nojaukts un tā vietā vēlāk ierīkots bēniņu logs. Vēlāko pārbūvju laikā augšējā stāva logailu proporcijas mainītas, tās paplašinot. Pēc arhitektūras rakstura ēka ierindojama patriciāta dzīvojamo namu tipoloģiskajā grupā, kas Rīgā plaši pārstāvēta 17. gs. otrajā pusē. 1823. gada fasāžu notinumos otrā stāva logiem redzami liektas formas sandriki, bet fasādes simetrijas asī novietoto portālu vainagoja atvērtais frontons ar liektām slīpnēm. Šāda tipa arhitektoniskas detaļas bija populāras Rīgas namu fasādēs un portālos ap 18. gs. vidu; tipoloģiski līdzīgs piemērs, kas pārvietots no zudušas ēkas, ir saglabājies Smilšu ielā 6 iekšpagalmā (datēts ar 18. gs. 60. gadu vidu). Avoti nesniedz precīzas ziņas, kad ēka Mārstaļu ielā 6 ieguva savu reprezentatīvo portālu. Vēsturnieka Jāņa Strauberga apkopotie arhīvu izraksti par Vecrīgas gruntsgabalu īpašniekiem sniedz informāciju, ka 1766. gadā nams Mārstaļu ielā 6 (gruntstgabals 3/113) piederējis Frīdriham Francenam. Šajā laikā nama vērtība lēsta 4682 sudraba rubļu apmērā un 1785. gadā joprojām palika nemainīga, kamēr 1797., 1804. un 1808. gadā tā pacēlās attiecīgi līdz 11976, 12083 un 16403 sudraba rubļiem. Vērtības pieauguma dinamika liecina par tolaik notikušām plašākām pārbūvēm vai remontdarbiem. 1804. gadā nomainījās ēkas īpašnieks – to ieguva tirgotāja Andreasa Zēzemaņa (Andreas Seesemann) dzimta. Skaitļi norāda, ka pārveidojumi uzsākti jau iepriekšējā īpašnieka laikā, bet tieši 19. gs. pirmajā desmitgadē būvdarbi noritējuši visaktīvāk, tā iezīmējot jaunu būvperiodu ēkas vēsturē. Ja monogrammu “S” kartušas centrā saista ar Zēzemaņu vārdu, tas nozīmētu pārāk ievērojamu laika nobīdi rokoko dekoratīvās sistēmas izmantošanā un būtu traktējams drīzāk kā anahronisks izņēmums, nevis likumsakarība. Iespējams, portālu pasūtīja kāds no iepriekšējiem īpašniekiem, jo tas atbilst 18. gs. 60.–70. gados aktuālajai estētikai un izpratnei par modernu arhitektūru. Tiek uzskatīts, ka pirmā nozīmīgākā pārbūve ēkā Mārstaļu ielā 6 notikusi 1785.–1797. gadā, kas ir hipotētiskais portāla tapšanas laiks, tās gaitā arī pielāgojot telpas jaunajām prasībām. Mainījās arī fasāžu apdares estētika. Pirms atjaunošanas veiktās zondāžas parādīja, ka fasāde tikusi vairākkārt remontēta. Noteikt sākotnējo krāsu sistēmu bija sarežģīti, jo ēkai vairākkārt klāts jauns apmetums un senākais slānis gandrīz pilnībā zudis. Atsevišķās zonās – ieejas durvju portālā un zem logailām – konstatēti trīs vēsturiskā kaļķa krāsas krāsojuma slāņi. Gan portāla pilastriem, gan plastiskajiem dekoriem un dzegām kā pirmais krāsojuma tonis uz kaļķa apmetuma konstatēts monohroms krāsojums zaļgani pelēcīgā tonī; analogs tonis konstatēts arī logu aplodām un palodžu dzegām zonās, kur bija saglabājušies vecie apdares slāņi. Otrais slānis ir veikts ar gaišu, smilškrāsas toņa kaļķa krāsu, bet trešais – ar tumši pelēku. Savukārt fasādes plaknē konstatētais senākais krāsojuma slānis bijis gaiši zilganā tonī, to nomainījis dzeltens okers un visbeidzot – tumši pelēks krāsojums. Pirmais no tiem atbilst 18. gs. beigu klasicisma estētikai un krāsojuma sistēmai.

Aprīļa pēdējā nedēļā pasaulē atzīmēja Starptautisko pacientu pieredzes nedēļu. Latvijā termins pacientu pieredze ieviests samērā nesen. Kā pacientu pieredze tiek izmantota, lai sasniegtu labākus rezultātus un kā ir mainījusies veselības aprūpe, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Pacientu pieredzes asociācijas valdes priekšsēdētāja Vita Šteina, veselības komunikācijas speciāliste un ģimenes ārste Linda Šauriņa, Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) Pacientu drošības un veselības aprūpes kvalitātes pilnveides nodaļas vadītāja Irisa Zīle-Velika. "Lai pacients laikā, kad saņem veselības aprūpes pakalpojumus, justos mierpilni, saprastu, ko viņam saka, lai viņam nesāpētu, lai nebūtu satraukums un bailes, lai būtu paēdis, kas nozīmē, ka ēdienam ir jāgaršo. Lai viņš saprastu informāciju, kad izrakstās no ārstniecības iestādēs. Šīs ir jomas, ko mēra, lai raksturotu pacientu pieredzi," norāda Vita Šteina. Latvijā šī joma attīstās arvien plašāk, pateicoties SPKC iesaistei. Pagaidām var runām par pirmo soli, iegūstot atgriezenisko saiti no pacientiem. Atsevišķas slimnīcas ir uzsākušas arī pieredzes uzlabošanu, bet būtiska kustība šajā jomā nav. Labā ziņa - arvien vairāk veselības iestādes izvēlas iesaistīt darbā pacientu pieredzes speciālistu. Apmēram puse Latvijas slimnīcu mēra pacientu pieredzi pēc vienotiem standartiem. "Latvijā vislabāk novērtētā kategorija ir cieņpilna attieksme, ar to mums viss ir kārtībā. Savukārt divas sliktāk novērtētākās kategorijas ir ēdināšana un medikamentu un blakņu izskaidrošana. Tās ir sliktāk novērtētākās kategorijas praktiski visās slimnīcās, un tas nozīmē, ka tā ir valstiska problēma. Ja būtu kādas slimnīcas, kur šīs kategorijas ir augstāk novērtētas, varētu runāt, ka tas ir atkarīgs no personāla vai vadības, bet šajā gadījumā tās ir valstiskas problēmas," norāda Vita Šteina. "Ja runājam par medikamentu izskaidrošanu un blakņu izskaidrošanu, mums valstī ļoti trūkst un nav sakārtota klīnisko farmaceitu pietiekama pieejamība slimnīcās. Un, ja runājam par ēdināšanu, tad ir ļoti labi redzams, tajā gadā, apmēram pusotru gadu atpakaļ, kad tika kaut nedaudz palielināts tarifs ēdināšanai valsts publiskajā sektorā slimnīcām, par 10% uzlabojās novērtējums. Tam ir tieša ietekme: jo vairāk mēs investējam, valsts palīdz atrisināt šīs problēmas, tam tiešām ir pozitīvas sekas." "Pagaidām pacientu pieredze Latvijā tiek īstenota kā atsevišķa komponente, bet nav nacionāli iekļauta kopējā stratēģijā," skaidro Vita Šteina. Notiek diskusijas ar Veselības ministriju par nepieciešamību izveidot šādu stratēģiju, lai visām veselības iestādēm būtu vienotas prasības, kā mērīt veselības aprūpe kvalitātes radītājus kopumā.  "Problēmas sākas tad, kad ir jau atklātas kādas nozīmīgas veselības problēmas, kas ir no jauna, varbūt pat liels pārsteigums, vai arī tās hroniskās slimības ir tik ļoti ielaistas, ka tās prasa milzu resursus gan no paša pacienta, gan no radiniekiem, kur ir ļoti garš saraksts ar medikamentiem," vērtē Linda Šauriņa. "Arī no komunikācijas viedokļa pacients jaunas informācijas uztveršanā piekūst pie trešā medikamenta. Lai cik labi ārsti nesagatavotu savu sarunu par medikamentiem vai blaknēm, pacientam nav vienkārši kapacitātes. Tas nav pārmetums pacientiem, vienkārši cilvēcisks faktors. Tāpēc vienmēr saku, ja ir nozīmīgas vizītes pie speciālistiem, ir jāņem līdzi atbalsta persona, ir jābūt izrakstam. No stacionāra mums izraksti ir brīnišķīgi, bet tur, kur mums valstiski pieklibo šī lieta, tā ir sekundārā veselības aprūpe, kur ir speciālisti, kur pacients gaida varbūt mēnešiem kaut kādu izmeklējumu, kaut kādu konsultāciju, un tad, kad viņš atnāk atpakaļ pie manis, jo es tam speciālisti mums uzdos kaut kādus konkrētus jautājumus, nav šī te papīra, nav pacientam kur ieskatīties. Papīrs jau nav tikai man, tas papīrs ir arī pacientam, un tad pacients saka - bet es nezinu, es neatceros... (..) Tajā brīdī pacients it kā iesprūst: es biju uz vizīti, es gaidīju 3-4 mēnešus, un tas rezultāts ir tāds, kāds viņš ir." Uzklausām arī kādas pacientes pieredzes stāstu. Inesei Lūsiņai veselības apdrošināšanas nav, jo darba vieta to nevar atļauties, tāpēc būtiski ir pietiekties uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem. Vispirms ar valsts speciālista izdotu nosūtījumu viņa uz magnētisko rezonansi rokas locītavai un ultrasonogrāfiju rokas mīkstajiem audiem mēģināja pieteikties elektroniskajās vietnēs internetā - eveselibapunkts.lv un rindapiearsta.lv.

8. maijs pasaules lielākajā daļā ir nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena. Latvijā šodien valsts augstākās amatpersonas jau no rīta piedalīsies svinīgajā vainagu nolikšanas ceremonijā Rīgas Brāļu kapos.

Eshatoloģijas tēmas turpinājums. Atsevišķā tiesa. Trīs dvēseles stāvokļi pēc nāves: vai nu elle, vai šķīstītava, vai debesis.

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Ja tiktu veikta sabiedrības aptauja par to, kur atrodas Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs, varbūt varat cerēt saņemt atbildi, ka Muzeju krātuvē Pulka ielā 8. Bet ļoti iespējams, lielākā daļa paraustīs plecus un teiks, ka nezina. Iespējams, kāds  minēs, ka seko muzeja virtuālajiem kontiem sociālajos tīklos un mājaslapā. Ikvienā neziņā būs savs patiesības grauds, jo muzeja kā institūcijas redzamākais formāts dialogā ar sabiedrību ir fiziski apmeklējama ekspozīcija. Pēdējā šī muzeja veidotā rakstniecības vēsturei veltītā muzeja ekspozīcija sabiedrībai bija pieejama līdz 2000. gadam. Toreizējā muzeja mājvietā Rīgas pilī to atklāja 1972. gadā, muzeja nosaukums tolaik bija Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs. Tātad šobrīd varam teikt, ka bez muzejiska stāsta par nacionālām literatūras un mūzikas vērtībām un iespējas klātienē apskatīt muzeja bagātīgās kolekcijas ir izaugusi jau vesela paaudze. Rīgas pilī ekspozīcija bija izvietota piecās zālēs, ievērojot tematiskus un hronoloģisku principus – literatūras un nacionālās kultūras pirmsākumi tika pārstāvēti, eksponējot stāstus par pazīstamākajiem jaunlatviešiem (Krišjāni Baronu, Krišjāni Valdemāru, Ausekli, Juri Alunānu u.c.), tad sekoja klasiķi – Eduards Veidenbaums, Jānis Poruks, Rūdolfs Blaumanis, Anna Brigadere, Fricis Bārda, Vilis Plūdons, Kārlis Skalbe. Atsevišķā zālē centrāli tika izvietotas tēlnieces Lea Davidovas-Medenes veidotas Raiņa un Andreja Upīša bistes līdzās viņu personībām veltītiem stāstiem, bet noslēdzošajā zālē bija tolaik aktuālajai latviešu literatūrai veltīti eksponējumi, pārstāvot Imantu Ziedoni, Mirdzu Ķempi, Regīnu Ezeru un citus atzītus laikabiedrus. Deviņdesmitajos gados ekspozīcijas pēdējās divas zāles tika atbrīvotas mainīgajām izstādēm, taču “klasiķu zālē” eksponējumi tika papildināti ar tādām Trešās atmodas laikā reabilitētām personībām kā Edvartu Virzu, Zentu Mauriņu, Anšlavu Eglīti, Alfrēdu Dziļumu, Ilzi Šķipsnu un citiem. Pēc ekspozīcijas novākšanas, muzejs ieviesa ceļojošā muzeja formātu, veicot izbraukuma nodarbības Latvijas skolās, bibliotēkās un kultūras centros, kā arī organizējot ceļojošās izstādes. Muzeja pastāvīgo ekspozīciju funkcijai 2018. gadā tika piešķirta ēka Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6, kura līdz 2024. gadam tika renovēta un kurā 2025. gada rudenī tiks atklāta jauna pastāvīgā ekspozīcija. Tomēr 2021. gadā muzejam tika uzticēts veidot pilnībā jaunu laikmetīgu pastāvīgo ekspozīciju “Dziesmusvētku telpa” renovētajā Mežaparka lielajā estrādē. Ekspozīcija, kura izvietota estrādes ziemeļrietumu spārnā, tika atklāta 2023. gada 1. jūnijā.   Ekspozīcijā, kuru ievada latviešu dziesmu svētku tradīcijas nozīmīgākais simbols Līgo karogs, apvienoti audiovizuāli materiāli, interaktīvas instalācijas un autentiski vēsturiski objekti. Viena no tehnoloģiski sarežģītākajām multimediālajām instalācijām Latvijā ir objekts “Lielākais koris pasaulē”, kas tehnoloģiski un emocionāli unikālā veidā ļauj piedzīvot Dziesmu svētku kopkora spēku. Tas vizuāli un audiāli aptver tradīcijas rašanos un attīstību, sākot no dabas skaņām līdz grandiozajam kopkorim Mežaparka lielajā estrādē ar emocionālu klātbūtnes sajūtu Mārtiņa Brauna himniskajā dziesmā "Saule, Pērkons, Daugava". Savukārt objekts “Laika upe” daudzveidīgos izziņas līmeņos izved cauri svētku vēsturei. Pie tās var pavadīt arī vairākas stundas, pētot interesantus artefaktus, klausoties audio atmiņas, šķirstot albumus un atrodot varbūt pat sava kolektīva vai iemīļotas svētku personības stāstu. Kad ekspozīcija apskatīta, var ļauties meditācijai kādā no kormūzikas klausīšanās krēsliem, kur svētku kopkora izpildījumā var noklausīties 24 dziesmu svētku repertuārā visbiežāk iekļautās dziesmas. Tās kārtotas “Lauka puķēs” un “Dārza puķēs” pēc Jāņa Cimzes krājumā “Dziesmu rota” iedibinātā principa. Ekspozīcijas otrajā stāvā atrodas kopienas telpa, kas muzeja darba laikā apmeklētājiem pieejama bez maksas, piedāvājot dažādas izglītojošās un digitālās spēles, mainīgās tematiskās izstādes, pieeju Dziesmu svētku materiāliem fiziskā un digitālā formātā. Pašlaik šo stāstu ierakstu, atrodoties ēkā Mārstaļu ielā 6, kur savulaik bija mākslas galerija un leģendāra kafejnīca, kurā pulcējās ļoti daudz radošu personību un, visticamāk, te dzimis ne mazums radošu ideju. Arī pašlaik topošās ekspozīcijas “Prokrastinācija un radīšana” pamatstāsts būs par latvieša radošumu, un šī tēma lieliski ļauj apvienot abas muzeja pārstāvētās radošās nozares – mūziku un rakstniecību. Ekspozīciju atvērsim šī gada augusta nogalē un ceram, ka tā apmeklētājiem ļaus ne tikai novērtēt kultūras mantojumu, bet arī doties neaizmirstamā klātbūtnes piedzīvojumā un pašiem gūt iedvesmu radīšanai.

Karls Gustavs Jungs uzticēja sekretārei un kolēģei Anielai Jafei būtiskas pārdomas par savu dzīves gājumu un profesionālo veikumu. Atsevišķas daļas sarakstīja arī pats Jungs, un tapa viņa „Autobiogrāfija. Atmiņas. Sapņi. Domas”, kas pirmo reizi izdota arī latviešu valodā. Kultūras rondo saruna par grāmatu ar filozofu, latviešu valodas izdevuma konsultantu Ventu Sīli. Lai arī runājot par šo tekstu lietojam apzīmējumu „memuāri”, šis teksts ir teju pretstats tam, ko izprotam ar memuāru žanru. Kāda ir Junga tekstu un ideju aktualitāte mūsdienās – septiņdesmit gadu pēc grāmatas pirmā izdevuma oriģinālvalodā? Grūti iztēloties labāku ievadu pētnieka iekšējā pasaulē kā stāstījumu par to, kāda subjektīvā pieredze slēpjas aiz viņa idejām un atziņām. Grāmata sniedz ieskatu Junga dzīvē gan tiem, kuri labi pazīst viņa idejas, gan arī tiem, kuri par viņu līdz šim zinājuši samērā maz.  No vācu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds. Izdevusi "Zvaigzne ABC".

2024. gada nogalē apgāds „Zinātne” laida klajā vācu literatūras klasiķa Gotholda Efraima Lesinga dramatisko poēmu „Nātans Gudrais”. Par Raiņa tulkojumu, par lugas „Nātans Gudrais” iestudējumiem teātros un ekranizāciju, kā arī citus mazāk zināmus faktus pēcvārdā apkopojis literatūrzinātnieks Jānis Zālītis. Vācu klasiskās literatūras pamatlicējs dzejnieks, dramaturgs, mākslas teorētiķis un kritiķis Gotholds Efraims Lesings (1729 – 1781) bija spilgts apgaismības laikmeta pārstāvis – humānists, kas cīnījās ar novecojušiem priekšstatiem un aizspriedumiem, ticēja mākslas audzinošajam spēkam un visu cilvēku vienlīdzībai.  Viņa lugas "Nātans Gudrais" darbība norisinās XII gadsimta beigās krusta karu laika Jeruzalemē. Trīs galvenie lugas varoņi – arābu sultāns Zaladins, kas valda Jeruzalemē, gūstā saņemts kristiešu bruņinieks un bagātais ebreju tirgotājs Nātans, kuru ļaudis iesaukuši par Gudro – pārstāv trīs dažādas tautas un reliģijas. Lugas gaitā autors liek viņiem atmest aizspriedumus, izrādīt iecietību un augstsirdību un apjaust brālību. Sākotnējā iecere ķerties pie „Nātana Gudrā” latviskošanas saistāma ar 1897.gada augustu, kad Rainis pēc cietumos Panevēžā un Liepājā pavadītā laika ir pārvests uz ieslodzījumu Rīgā. Tomēr, kaut arī Gētes „Fausts” Rainim ir un paliek aktualitāte numur viens, viņš vēstulē Aspazijai lūdzis jau nākamajā apmeklējuma reizē atvest „Nathan der Weise” – „Nātanu Gudro”. Reālais tulkošanas darbs sācies 1899.gadā. Atsevišķā izdevumā  Raiņa tulkotais Lesinga „Nātans Gudrais”   publicēts 1912.gadā Pēterburgā  Anša Gulbja apgādā un tagad tas iznācis apgādā  „Zinātne”. No jaunā izdevuma Pēcvārda uzzinām, ka pirmoreiz Raiņa tulkotais „Nātans Gudrais” uzvests Rīgas Latviešu teātrī 1902.gadā, atkārtoti iestudēts 1912.gadā. Bet pastarpinātā veidā pie skatītājiem atgriežas 1988.gada oktobrī, kad Rīgā viesojas Rostokas "Volkstheater" un divus vakarus rāda „Nātanu Gudro”. Teksta tulkojuma translācijā skan Raiņa atdzejotās rindas.

Atsevišķas Valsts ieņēmumu dienesta iniciatīvas reizēm raisa daudz diskusiju publiskajā telpā. Krustpunktā izvaicājam Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektori Baibu Šmiti-Roķi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore un TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns.  

Atsevišķas Valsts ieņēmumu dienesta iniciatīvas reizēm raisa daudz diskusiju publiskajā telpā. Krustpunktā izvaicājam Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektori Baibu Šmiti-Roķi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore un TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns.  

Jautājumus par vakcinācijas nepieciešamību dienas kārtībā diemžēl visbiežāk ienes traģiski notikumi. Tagad par to jārunā atkal. Vai atsevišķām slimībām vakcinācija jānosaka kā obligāta, vaicājam ekspertiem raidījumā Krustpunktā. Diskutē Slimību profilakses un kontroles centra direktora vietnieks sabiedrības veselības un profilakses jautājumos Dzintars Mozgis, Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas deputāte Mairita Lūse, Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis, profesors Māris Taube un Latvijas jauno ārstu asociācijas valdes locekle Alise Singha. Vai Latvijā vajag ieviest obligātu vakcināciju? Kāda ir pašreizējā kārtība un kāpēc tik daudz bērnu, izrādās, nav vakcinēti? Pēc drāmas, kas izvērsās Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, vienam puisītim nomirstot, bet viņa māsas izņēma no ģimenes piespiedu kārtā, šis jautājums ir pievērsis ļoti plašu sabiedrības uzmanību. Kādreiz taču, kā norāda klausītāji, Brīvajā mikrofonā, bērnus vakcinēja bez jautājumiem; kāpēc tagad, izrādās, arvien biežāk bērni nav pasargāti un, kā mēs redzam, arī atgriežas jau piemirstas slimības. Kāds tad būtu saprātīgais risinājums, runājot par bērnu vakcinēšanas kārtību?

Pasauli ir jāspēj pārsteigt un tas ir inovatīvās uzņēmējdarbības pamatu pamats. Cik radoši jaunu produktu un pakalpojumu izveidē esam, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Latvijas investīciju un attīstības aģentūras direktora vietniece investīciju un enerģētikas jautājumos Laura Štrovalde, uzņēmuma "Fungo" līdzdibinātājs Klāvs Balamovskis un „Labsoflatvia.com” galvenā redaktore, mentore Ieva Treija. Ierakstā uzklausām Jāni un Ievu Jomas. Viņi ir bijušie rīdzinieki, kas jau 17 gadus dzīvo Limbažu novada Skultes pagastā. Viņi laukos izveidojuši nelielu ģimenes uzņēmumu - audzē vistas un gatavo mājas plombīru "Gogelmogels". Viņi stāsta par ražošanas izmaksām un inovācijām. Kas pietrūkst, lai rastos inovatīvas idejas Latvijā? "Domāju, ka labai inovatīvai ideja vienmēr atradīsies finansējums. Par to esmu pārliecināta un redzu, kā tie, kas par savu ideju deg, un viņi ir testējuši, saņēmuši daudz atgriezeniskās saites un mācījušies no tā, tur nav problēmas, lai iegūtu finansējumu," norāda Laura Štrovalde. "Cilvēkresursi ir un būs arvien lielāka problēma Latvijā un visā pasaulē, bet tā vienlaikus ir arī iespēja. Daudzi eksperti jau šobrīd diskutē, kā ar mākslīgā intelekta palīdzību var izveidot daudzmiljonu uzņēmumu, kur ir viens darbinieks. Šis idejas autors, kur mākslīgais intelekts strādā pārējās komandas vietā. Es aicinātu arī uz to skatīties kā uz iespēju, jo visiem uzņēmumiem ir jādomā, kā ar tiem pašiem resursiem vai mazāk resursiem izdarītu tikpat daudz." "Es domāju, ka jāizšķir dažādi līmeņi, viens ir ideju līmenis, otrs - kad ir pirmssēklas, sēklas finansējums. Atsevišķs stāsts ir par zinātnē balstītu inovāciju veidošanu, kas ir garāks un finansiāli daudz ietilpīgāks process," vērtē Ieva Treija. "Bet vēlreiz gribētu uzsvērt, ja runājam par šo ideju līmeni, kas tiešām ir pa spēkam jebkura aktīvam cilvēkam, varbūt arī ambīcija vienkārši izmēģināt, kāds es varētu būt uzņēmējs, tad ir aicinājums domāt risinājumu, ko var mērogot, ko var pārdot ārpus mūsu valsts, ko var veidot digitāli, ko var piedāvāt visā pasaulē. Tas ir tas, kas mums šobrīd pietrūkst, runājot par idejām." "Nezinu, vai pietrūkst, vienmēr var runāt, cik liels finansējums ir pieejams konkrētām atbalsta programmām, cik viegli iegūstams un cik ilgi izmantojams tieši savam attīstības mērķim," papildina Klāvs Balamovskis. "Es kopumā piekristu un gribētu arī iedrošināt, ja ir ideja un personīgā ekspertīze vai sajūta, ka vari savu pienesumu dod ar jebkādu savu prasmi, tad tie mehānismi, kur vari potenciāli atrast, kur to pielietot, vai atrast citu biznesa partneri, vēl kādu ideju, kurai pievienoties, tādi mehānismi ir un pastāv, un ir pietiekami viegli pieejami."

Jautājumus par vakcinācijas nepieciešamību dienas kārtībā diemžēl visbiežāk ienes traģiski notikumi. Tagad par to jārunā atkal. Vai atsevišķām slimībām vakcinācija jānosaka kā obligāta, vaicājam ekspertiem raidījumā Krustpunktā. Diskutē Slimību profilakses un kontroles centra direktora vietnieks sabiedrības veselības un profilakses jautājumos Dzintars Mozgis, Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas deputāte Mairita Lūse, Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis, profesors Māris Taube un Latvijas jauno ārstu asociācijas valdes locekle Alise Singha. Vai Latvijā vajag ieviest obligātu vakcināciju? Kāda ir pašreizējā kārtība un kāpēc tik daudz bērnu, izrādās, nav vakcinēti? Pēc drāmas, kas izvērsās Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, vienam puisītim nomirstot, bet viņa māsas izņēma no ģimenes piespiedu kārtā, šis jautājums ir pievērsis ļoti plašu sabiedrības uzmanību. Kādreiz taču, kā norāda klausītāji, Brīvajā mikrofonā, bērnus vakcinēja bez jautājumiem; kāpēc tagad, izrādās, arvien biežāk bērni nav pasargāti un, kā mēs redzam, arī atgriežas jau piemirstas slimības. Kāds tad būtu saprātīgais risinājums, runājot par bērnu vakcinēšanas kārtību?

Klāt ir Parīzes olimpiskās spēles un tāpēc darbu sāk arī Latvijas Radio olimpiskā studija! Līdz pat spēļu noslēgumam 11. augustā katru dienu stāstīsim, kā klājas mūsu sportistiem, kādi starti un rezultāti, un, cerams, panākumi. Šīs ir 33. vasaras spēles vēsturē, un trešoreiz tās notiek Parīzē, bet iepriekšējo reizi – tieši pirms 100 gadiem. Šoreiz gan visas sacensības nenotiks tikai Parīzē, vairākos sporta veidos tiks izmantotas tuvāk vai tālāk esošas pilsētas. Kopumā medaļas Parīzē tiks sadalītas 32 sporta veidos, tostarp pirmoreiz breikdensā jeb breika dejošanā, kas ir hiphopa kultūras elements, un iemesls šāda sporta veida iekļaušanai ir Starptautiskās olimpiskās komitejas vēlme piesaistīt gados jaunāku auditoriju. Atsevišķos sporta veidos jau sākušās priekšsacīkstes, bet, protams, visa lielā uzmanība šodien ir atklāšanas ceremonijai. Tā uz iepriekšējo spēļu fona būs unikāla kaut vai tāpēc, ka pirmoreiz vēsturē nenotiks stadionā, bet gan uz slavenās Sēnas upes, kas vijas cauri Parīzei. Atklāšanas ceremoniju tiešraidē no pulksten 20.30 varēs skatīties LTV1 un LSM.lv. Olimpiskajās spēlē Parīzē strādā arī divi Latvijas Radio korespondenti – Tālis Eipurs un Mārtiņš Kļavenieks. Šoreiz sazināmies ar Mārtiņu un interesējamies par atklāšanas ceremoniju un Latvijas sportistu dalību tajā. Latviju Parīzē pārstāvēs 29 atlēti 14 sporta veidos, un pirmā startēs Aļona Ostapenko - Latvijas labākā tenisiste pirmajā kārtā spēlēs pret kolumbieti Kamilu Osorio. Abas savā starpā nav spēlējušas iepriekš. Spēles sākums paredzēts rītdien, 27. jūlijā, pulksten 12:00.  Savukārt 13:30 sacensības sāks šāvēja Agate Rašmane. 26 gadus vecā dobelniece piedalās savās otrajās olimpiskajās spēlēs. Pirms trim gadiem Tokijā viņa šajā disciplīnā ieņēma 19. vietu, bet pērn Agate citā disciplīnā, 25 metru distancē ar mazkalibra pistoli, izcīnīja bronzu pasaules čempionātā. Arī Parīzē viņa šaus no 25 metriem, bet tas nākamajā nedēļā, jo rītdien visa uzmanība šaušanai ar pneimatisko pistoli no 10 metriem.  Aļonai, Agatei un visiem pārējiem mūsu olimpiešiem īpašu sveicienu un novēlējumu sagādājusi Latvijas Radio sporta žurnāliste Inita Kresa-Katkovska, kura sazinājās ar 1956. gada olimpisko spēļu čempiones šķēpmešanā Ineses Jaunzemes meitu Andru.

Šomēnes aprit gads, kopš Mežaparka Lielajā estrādē atklāta Dziesmu svētkiem veltītā pastāvīgā ekspozīcija „Dziesmusvētku telpa” jeb neoficiāli – Dziesmu svētku muzejs. To atzīmējot, Mežaparkā atklāta Dziesmu svētku ierakstiem veltīta izstāde no ekspozīcijas veidotāju – Rakstniecības un mūzikas muzeja – kolekcijas. Izstāde turpina muzeja stāstījumu par audio ierakstu vēsturi Latvijā, ko šoziem aizsāka izstāde „SAN” otrā Rīgas galā – muzeja krātuvē Pulka ielā. „Tā, vispirms jāpārbauda, kādā ātrumā iet, jo vakar mēs klausījāmies šellaka plates, un tās griežas stipri ātrāk. Te varam pārslēgt.” Pētniece Daiga Bondare palīdz apieties ar plašu atskaņotāju, uz kura ikviens izstādes apmeklētājs varēs noklausīties kādu no vēsturiskajām dziesmu svētku skaņuplatēm. Manā izvēlētajā platē sāk skanēt Ādolfa Skultes „Dzimtenes vasara”. „Šī dziesma bija 1970.gada dziesmu svētku repertuārā. Šeit to dzied koris „Dzintars” – savulaik bija tradīcija, ka Latvijas labākie kori pirms svētkiem ierakstīja repertuāru. Ja kādreiz varbūt tehnisku problēmu dēļ pats kopkora ieraksts nebija tik kvalitatīvs, tad tie, kas vēlējās klausīties dziesmu svētku dziesmas, tās varēja klausīties labāko Latvijas koru ieskaņojumā.” Daiga Bondare ir mākslas eksperte Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas nodaļā, un svētku ierakstu vēsturei veltītā izstāde tapusi viņas vadībā. „Divi atslēgvārdi tam, kā mēs šo stāstu gribam pastāstīt, ir „process” un „kopiena”.” Proti, izstādei atlasītie skaņu ieraksti dokumentē ne tikai kopkora virsotnes reizi piecos gados, bet visu Dziesmu svētku procesu starp tiem. Tāpat autori apzināti nav nodalījuši svētkus Latvijā un svētkus trimdā, arī skolu jaunatnes un studentu svētki tiek skatīti kā vienota Dziesmu svētku kustības daļa. Mežaparka estrādē skatāmā izstāde met tiltu no šoziem Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuvē Pulka ielā atklātās vērienīgās izstādes „SAN”, kas tapusi par godu 120 gadiem kopš pirmās latviešu skaņuplates. To veidojot, atklājās tik daudz Dziesmu svētku ierakstu, ka ātri kļuva skaidrs – tie ir pelnījuši atsevišķu uzmanību, atceras „SAN” izstādes kuratore Katrīna Kūkoja. Cauri skaņu platēm, diskiem un kasetēm Dziesmu svētku ieraksti atved līdz mūsdienām, ļaujot izsekot gan ierakstu tehnoloģijām, gan repertuāram un tā interpretācijai gadu gaitā. Atsevišķi stendi veltīti pūtēju, folkloras kopu, koklētāju ierakstiem. Īpaši interesanti vērot ASV izdoto Ņujorkas latviešu folkloras kopas skaņuplašu dizainu, kur latviešu tautastērpi un tradicionālie mūzikas instrumenti satiekas ar 20.gadsimta 60.gadu Rietumu mūzikas ierakstu noformējuma tendencēm. Ar šo izstādi „Dziesmusvētku telpa” sagaida savu gada jubileju. To atklāja dienā, kad ar bronzas medaļām no Pasaules čempionāta atgriezās Latvijas hokejisti. Ralfs Freibergs toreiz sociālajos tīklos piedāvāja savu spēles nūju apmaiņā pret grūti dabūjamajām dziesmu svētku biļetēm. Tagad šis stāsts kļūs par daļu no „Dziesmu svētku telpas” pastāvīgās ekspozīcijas. Izstāde „SAN Dziesmusvētki” Mežaparka estrādē, „Dziesmusvētku telpas” otrajā stāvā, būs apskatāma līdz 27.septembrim.

Stāsta LU Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes un Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošā pētniece Solvita Umbraško Šobrīd to laikam neviens precīzi nevar pateikt, taču pētījumos tiek norādīti vairāk nekā 50 veidi. Kāpēc tik daudz? Tāpēc, ka sinestēzija pašreiz pieņemtajā definējumā ir papildu maņu aktivizēšanās pie noteiktiem stimuliem jeb sinestēzijas ierosinātājiem. Atsevišķas skaņas, piemēram, notis, valodas skaņas vai vizuālie simboli – burti vai figūras – var izraisīt gan krāsu, pieskārienu, garšas, gan smaržas sajūtu. Arī nedēļas dienu un mēnešu nosaukumi var aktivizēt krāsu, garšu un smaržu uztveri. Katra šāda kombinācija tiek uzskatīta par atsevišķu sinestēzijas veidu. Tātad savstarpējo kombināciju ir daudz. Precīzu skaitu nevar noteikt tāpēc, ka vēl joprojām ir diskusijas par sinestēzijas kritērijiem un sinestēzijas būtību. Aktuāls jautājums ir par to, cik noturīgām būtu jābūt saistībām ilgā laika periodā, lai attiecīgais cilvēks varētu tikt pieskaitīts sinēstētiem. Vai kritērijs būtu 80 vai 90%  sakritība starp mērījumiem ilgā laika periodā, vai pietiktu ar 50% sakritību? Diskusijas ir arī par to, vai sinestēzija ir tikai uztveres līmeņa fenomens, kas darbojas attiecībā uz maņu saistījumiem, vai arī par sinestēziju var runāt, domājot augstākos kognitīvos procesus. Ir pētnieki, kuri diskutē, ka arī īpašās valodas spējas – veidot tēlainus apzīmējumus, neparastus stāstus, īpašas rakstīšanas spējas – varētu būt viens no sinestēzijas veidiem, pamatojot to ar specifiskiem neironu savienojumiem noteiktas darbības izpildes laikā, kas ir raksturīgi sinestēzijas gadījumā. Šoreiz stāsts par vienu no pētījumos biežāk aprakstītākiem sinestēzijas veidiem, ko sauc par grafēmu-krāsu sinestēziju. Šis sinestēzijas veids raksturo gadījumus, kad cilvēks, lasot ahromatiskus, t.i., nekrāsainus burtus vai ciparus, redz tos noteiktās krāsās. Sinestēzijas krāsu sajūtu mēdz saukt par fotismu. Šīs sinestēzijas gadījumā fotisms ir krāsa, ko redz vai uztver sinestēts, reaģējot uz burtu, vārdu, valodas skaņu vai dzirdētu vārdu. Tad mēdz teikt, ka kādam grafēmu jeb krāsu sinestētam C burta fotisms ir oranža krāsa. Pie grafēmu-krāsu sinestēziju grupas mēdz pieskaitīt arī sinestēzijas veidus, kas saistīti ar nedēļas dienu, mēnešu nosaukumu, cilvēku vārdu un citu vārdu saistījumiem ar krāsu uztveri. Tas attiecas gan uz tādiem gadījumiem, kad cilvēks redz drukātu tekstu un viņam rodas fotisms, gan arī tad, kad attiecīgo skaņu vai izrunāto vārdu dzird. Bieži vārdu krāsu sinestēzijas gadījumā vārda fotismu nosaka pirmā burta vai skaņas krāsa. Piemēram, ja sinestētam burts vai skaņa "D" ir tumši zilā krāsā, tad, visticamāk, arī vārdi, kas sākas ar "D", būs tumši zilā krāsā, piemēram, draugs, durvis, Dace. Interesanti, ka valodās, kur vienu un to pašu rakstīto burtu izruna atšķiras dažādiem vārdiem, dzirdētā vārda fotismu nosaka tieši pirmais burts, nevis skaņa. Piemēram, angļu valodā vārdiem cat (kaķis) un key (atslēga) sinestētam būs atšķirīgi fotismi, jo pirmais burts ir atšķirīgs, kaut arī abus izrunā ar skaņu "k". Savukārt vārdiem peace (miers) un phone (tālrunis) būs vienāds fotisms jeb krāsa, jo abi šie vārdi rakstās ar "p", kaut izrunā tos ar atšķirīgām pirmajām skaņām. Pētnieki mēģina noskaidrot, kas tieši izraisa grafēmu-krāsu sinestēziju – vai tas ir burta vizuālais izskats, ko nosaka taisnas līnijas, ieliekti vai apaļi elementi vai burta vispārīgā piederība šai kategorijai. Izrādās, ka lielākā daļa grafēmu-krāsu sinestētu nav jutīgi pret dažādām viena burta vizuālām izmaiņām – "A" burts var būt liels vai mazs, treknrakstā vai slīprakstā, tas tik un tā izraisīs vienu un to pašu fotismu, piemēram, sarkano krāsu. Taču ir pētījumi, kur aprakstīti individuāli gadījumi, kad vienā fontā rakstīts "A" sinestētam ir tumši zils, bet citā fontā rakstīts "A" ir gaišākā tonī. Vai arī, ka lielajam "A" ir piesātinātāka krāsa nekā mazajam "a". Tomēr vēl nav noskaidrots, vai tā ir tikai atsevišķu sinestētu specifiska īpatnība, vai tomēr tas ir raksturīgi lielākajai sinestētu daļai. Arī šajā jomā pētījumi turpinās, lai to precizētu.

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs Vai zini, ka 1934. gadā plaukstošā "Bellaccord Electro" uzņēmuma gada apgrozījums bija jau ap 80 000 latu, un papildu ieņēmumi tika gūti arī no Ziemassvētku eglīšu rotājumu ražošanas? Kompānijai piederēja veikals Rīgā. Kā jau nopietna firma, "Bellaccord" izdod arī savus katalogus. Top arī atsevišķi reklāmas izdevumi un sludinājumi laikrakstos, kā arī plakāti. Izpētot katalogus, Atis Bērtiņš savā grāmatā par skaņuplatēm veicis pētījumu par "Bellaccord" pārstāvētajiem mūzikas žanriem. Ārzemju deju mūzika – 28%: Arpads Czegledy, Vesbijs, Barnabas Geči, arī "Bellaccord" džeza orķestris.  Latviešu deju mūzika – 19%: Alfrēds Vinters, Alfrēds Poriņš, Saša Vladijs, Oskars Stroks. Jānis Āre, Aleksandrs Kortāns, A. Briedis, Brāļi Laivinieki, Osvalds Uršteins, Roberts Zommers, Roberts Vizbulis. Krievu un čigānu romances un dziesmas – 12,4% Pētera Ļeščenko, Dana un kazaku kora izpildījumā. Ārzemju komponistu klasiskā mūzika – 11%. Opermūzika – Džakomo Pučīni, Žoržs Bizē, Džuzepe Verdi, Šarls Guno, Volfgangs Amadejs Mocarts. Vēl arī Johans Sebastiāns Bahs, Ludvigs van Bēthovens, Francis Šūberts, Pēteris Čaikovskis, Fenerncs Lists un citi autori latviešu un ārzemju mākslinieku izpildījumā.  Latviešu mūzika un dziesmas – 10,3%. Tai skaitā – latviešu klasiķi: Emīls Dārziņš, Andrejs Jurjāns, Jānis Kalniņš, Jāzeps Vītols, Jānis Mediņš, Lūcija Garūta, Jānis Ivanovs, Voldemārs Stūresteps, Pauls Šūberts. Kā izpildītāji jāmin Teodora Reitera koris, Teodora Vēja vadītais orķestris, "Bellaccord" stīgu kvartets, solisti Mariss Vētra, Herta Lūse, Tālis Matīss, Pauls Sakss, Artūrs Priednieks-Kavarra, Voldemārs Ančarovs-Kadiķis, instrumentālais trio, pūtēju orķestri Alfrēda Segliņa vadībā u.c. Koncerta un salona mūzika – 7%. Toselli, Valdteifels, Lehārs, Grīgs, Ketelbejs, Šūmanis, Mendelsons, Brāmss u.c. Operešu mūzika – 3%. Raimonds, Abrahams, Eislers, Štrauss, Kalmans. Garīgā mūzika – 2,2%. Korāļi, Ziemassvētku dziesmas, latviešu un ārvalstu mākslinieku izpildījumā. Ērģeļu pavadījumā un a cappella solo un kvarteta izpildījumā. Ārzemju marši – 2,2%. Apmēram 40 dažādi marši no visas pasaules. Kā redzam, redzamākie latviešu autori te ieņem diezgan nelielu daļu no kopējā repertuāra. Relatīvi maz ir kora dziesmu, latviešu oriģinālkompozīciju. It kā autori nav vēlējušies uzticēt savus skaņdarbus "Bellaccord", jo tā laika Latvijas likumdošana nepieprasīja saņemt autoratlīdzību par darbu atskaņošanu. Patiesības labad jāatzīst, ka Helmārs Rudzītis savulaik saņēmis kritiku par šo "kosmopolītisko un arī lēto" saturu. Starp citu, tajā laikā tas nebija nekas neparasts, ka izcili operdziedoņi pievērsās arī šlāgeriem. Viens no iemesliem bija nepieciešamība nopelnīt. Tajā pašā laikā Latvijas Nacionālās operas zvaigznes prata arī šlāgeri dziedāt ar gaumi, vienkāršību un dziļu sirds siltumu. Jā, tika pārmests arī, ka "Bellaccord" pārspieda plates no ārzemju matricām. Taču to daudzums bija tikai 4% no kopējā daudzuma. Lai gan repertuārs veidojies diezgan stihiski, bez nopietnas plānošanas, kopumā "Bellaccord" devums latviešu tā laika skaņuplašu piedāvājumā ir vērtējams kā daudzveidīgs un interesants. Tauta bija iemīļojusi savus dziedātājus, tika atspoguļoti tā laika populārās mūzikas ritmi. "Bellaccord" plates skanēja radio, kā arī kinoteātros un citās izklaides vietās, nerunājot par to, ka daudzi vēlējās iegādāties šīs plates savām kolekcijām. Bet arī tie, kurus interesēja vienīgi nopietnā mūzika, varēja sev atrast piemērotu repertuāru. "Bellaccord" savas plates pārstāvēja Latviju divās starptautiskās izstādēs: Stokholmā (1934. gadā) un arī Briselē. Vēlāk "Bellaccord" savu produkciju eksportēja arī uz citām valstīm. Helmārs Rudzītis minējis Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Poliju un pat Ķīnu. Šajā gadījumā ārzemju mākslinieki viesojās Rīgā un kopā ar "Bellaccord" orķestri ierakstīja dziesmas savā valodā. Rudzīša atmiņās minēts sakars ar tālo Mandžukuo. Tā bija Japānas impērijas vasaļvalsts Ķīnas republikas ziemeļrietumos, kas pastāvēja no 1932. līdz 1945. gadam. Taču "Bellaccord" nav ražojis plates mandžūru vai ķīniešu valodā! Uz Mandžuko tika sūtīti Pētera Ļeščenko ieraksti, jo tur atradušās lielas krievu emigrantu kopienas. Latvijas Radiofona darbinieks Kārlis Krūklītis raksta, ka 30. gadu beigās "Bellaccord" atvēris filiāli Tallinā, kur arī tika iespiestas plates. Repertuārā – igauņu tautas dziesmas un dejas, Tammeveski, Vaarmanna, Siiraka sacerējumi, Alfrēda Vintera dziesmas, tulkotas igauniski. Somi noskatījās no igauņiem un drīz "Bellaccord" studijā skanēja arī somu balsis. Taču darbs aprāvās sakarā ar Otro pasaules karu. Ir bijusi neliela sadarbība arī ar Zviedriju. Šeit gan izskatās, ka zviedri "Bellaccord" plates izdevuši ar "Cameo" nosaukumu. Bijusi arī sadarbība ar Lietuvu. Dažas dziesmas ieskaņojis lietuviešu dziedonis Stepas Graužinis.   Atsevišķi gribas atzīmēt arī ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa runu 1934. gada 18. maijā un Iekšlietu ministra Viļa Lāča runu 1940. gadā. Bet tas jau ir cits stāsts par "Bellaccord" pēdējiem gadiem Padomju Latvijā. Viss, ko radīja Rudzītis, aizņēma gandrīz 14 gadus, taču pagāja nepilns gads, lai sāktos sabrukums. 1940. gadā Helmāra Rudzīša īpašums tika nacionalizēts un "Bellaccord Electro" fabrika nonāca Latvijas PSR Radio aizbildnībā. Otrā pasaules kara laikā "Bellaccord" darbība tika atjaunota, bet tās vadība nonāca vāciešu rokās. Uz etiķetes parādījās uzraksts vācu valodā "Sonderklasse" – īpašā klase. Neskatoties uz kara apstākļiem, 1943. gadā "Bellaccord" ražošana nesamazinājās, tieši otrādi – pieauga pieprasījums un tā gada produkcija sasniedza aptuveni 180 000 – 200 000 skaņuplašu. 1944. gadā, kad padomju vara atgriezās, rūpnīca ieguva "mazāk buržuāzisku" nosaukumu – "Rīgas skaņuplašu fabrika". Sakarā ar vēsturiskajiem notikumiem, Helmārs Rudzītis ar ģimeni 1949. gadā pārcēlās uz ASV.

Mākslīgais intelekts kļūst arvien gudrāks, vai augstskolas ir gatavas tā nestajām iespējām un izaicinājumiem, Krustpunktā vērtē Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Andris Teikmanis, Rīgas Stradiņa universitātes prorektors Dins Šmits, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta Viedās specializācijas vienības vadītājs Edvards Francis Kuks un Latvijas Studentu apvienības Akadēmiskā virziena vadītājs Rūdolfs Aleksandrs Strods. Apzināmies mēs vai nē, bet mūs ir sasniegusi jaunu realitāte - mākslīgais intelekts-, kura attīstībā tiek ieguldīti milzīgi resursi. Tā ir kļuvusi par ikdienu, un mēs vēl tikai minam, cik ļoti tas ietekmēs katru no mums. Viena no pirmajām jomām, kurai ar šo ļoti nopietni ir jārēķinās jau šobrīd, ir izglītība. Atsevišķi droši vien būtu jārunā par to, kas notiek vispārizglītojošajās skolās, jo šobrīd, kā šķiet, it īpaši vecāko klašu skolēniem ir iespēja piemānīt savus skolotājus, viņiem varbūt to pat nenojaušot. Bet, kā skolas ar to rēķinās, tas ir viens jautājums. Krustpunktā runājam par augstāko izglītību, jo augstskolām izaicinājumi ir abos virzienos. Kā nodrošināt, ka studenta vietā kādus pārbaudes darbus jau nepilda mākslīgais intelekts, gan to, ka arī Latvijas jaunie prāti spēj virzīt uz priekšu šo jauno tehnoloģiju attīstību un piedalīties mākslīgā intelekta evolūcijas procesā. Kā Latvijas augstskolas tiekas šiem izaicinājumiem galā?

Mākslīgais intelekts kļūst arvien gudrāks, vai augstskolas ir gatavas tā nestajām iespējām un izaicinājumiem, Krustpunktā vērtē Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Andris Teikmanis, Rīgas Stradiņa universitātes prorektors Dins Šmits, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta Viedās specializācijas vienības vadītājs Edvards Francis Kuks un Latvijas Studentu apvienības Akadēmiskā virziena vadītājs Rūdolfs Aleksandrs Strods. Apzināmies mēs vai nē, bet mūs ir sasniegusi jaunu realitāte - mākslīgais intelekts-, kura attīstībā tiek ieguldīti milzīgi resursi. Tā ir kļuvusi par ikdienu, un mēs vēl tikai minam, cik ļoti tas ietekmēs katru no mums. Viena no pirmajām jomām, kurai ar šo ļoti nopietni ir jārēķinās jau šobrīd, ir izglītība. Atsevišķi droši vien būtu jārunā par to, kas notiek vispārizglītojošajās skolās, jo šobrīd, kā šķiet, it īpaši vecāko klašu skolēniem ir iespēja piemānīt savus skolotājus, viņiem varbūt to pat nenojaušot. Bet, kā skolas ar to rēķinās, tas ir viens jautājums. Krustpunktā runājam par augstāko izglītību, jo augstskolām izaicinājumi ir abos virzienos. Kā nodrošināt, ka studenta vietā kādus pārbaudes darbus jau nepilda mākslīgais intelekts, gan to, ka arī Latvijas jaunie prāti spēj virzīt uz priekšu šo jauno tehnoloģiju attīstību un piedalīties mākslīgā intelekta evolūcijas procesā. Kā Latvijas augstskolas tiekas šiem izaicinājumiem galā?

Kas liek putniem vākties baros, skudrām strādāt sinhroni un sikspārņiem pārvietoties tā, it kā tos vadītu kāds spēks no malas? Kas ir šīs vienotās kolektīvās uzvedības pamatā dzīvniekiem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro biologs, Tartu universitātes profesors, Latvijas Universitātes profesors Indriķis Krams. "Grupā ir drošāk," atzīst Indriķis Krams, skaidrojot, ka daudzi dzīvnieki dzīvo lielākās grupās, kas nav tikai radinieki. Dzīvojot grupa, var daudz ko darīt un justies drošāk. "Kāds var ar kaut nodarboties drošāk, ja nav jāskatās riņķī, ka tev nezogas klāt plēsējs, vai neuzglūn kāda cita nelaime," norāda Indriķis Krams. Cilvēku pasaulē viņš norāda uz situāciju Ukrainā, ka sociālais dzīves veids un spēja dzīvot grupā ikdienā daudzus paglābj. Individuālistiem ir grūtāk. Dzīvnieku pasaulē viņš norāda uz pelēko vārnu. "Tas ir putns, kas gluži pa Doma laukumu vēl tik brīvi nesoļo, bet, domāju, drīz arī šeit būs daudz vairāk," vērtē Indriķis Krams. "Tas, ko mēs pa pēdējiem 10 gadiem esam novērojuši, ka vārnas, būdami ļoti individuālistiski dzīvnieki, kas vēl pavisam nesen dzīvoja pāros, pa vienam, pašlaik, ko mēs redzam Rīgā, it sevišķi, ka vārnas dzīvo grupās pa 30, 50, pa 70 putniem. Vārnas pa pēdējiem 10, varbūt 20 gadiem ir piedzīvojušas ļoti lielas ģenētiskas izmaiņas, genoms ir stipri mainījies, acīmredzot sāk dominēt tā ģenētiskā informācija, kas atbildīga par sociālo uzvedību. Acīmredzot pilsēta ir vide, kurā ir vēlams dzīvot grupās. Tomēr, ka tu esi stiprs grupas ietvaros, partijas ietvaros, tu esi augstskolas beidzēju kluba loceklis, tu esi basketbolists, vai tu esi hokejists. Tās ir tās formālās, neformālas grupas, kas mums palīdz dzīvot labāk, justies drošāk. Acīmredzot pilsētā vajag būt sociālākam, ne tikai cilvēkam, bet arī vārnām." Vārnas nākotnē varētu pulcēties arī vēl lielākās grupās, bet Latvijas iedzīvotājus Indriķis Krams vērtē kā nekooperatīvus. "Pieļauju, ka kooperativitātes pakāpe mūsos pieaug, mēs aizvien vairāk un vairāk ieraugām tos labumus, kurus mēs kopā varam iegūt. Un tādā veidā es domāju, ka mēs drīz apdzīsim dažu labu daudz ekonomiski attīstītāku valsti," uzskata Indriķis Krams. Dažādi ceļi jaunpienācēju ievešanai esošajā barā Zooloģiskajā dārzā „Katrai dzīvnieku sugai ir savas nianses un katram dzīvniekam arī savas: vieni sadraudzējas un ir mīla no pirmā acu uzmetiena, bet citiem – kaut uz galvas stāvi, nu nemaz simpātijas nerodas. Jo  augstāk attīstītāks dzīvnieks, jo sarežģītāk notiek jaunpienācēju ievešana jau esošā barā,” teic Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns. Katram dzīvniekam, vienalga, vai tās ir vardes, vai pērtiķi, vai lauvas, vai zivis, katram ir sava teritorija un ikviens jaunpienācējs sākotnēji tiek uztverts ar  aizdomām un tam ir jāiekaro sava vieta gan teritorijas ziņā, gan bara hierarhijā. Interesējamies, kā notiek jauno pieņemšana Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Kad dzīvnieks tiek atvests, tad, ja ir nepieciešamība, tas nonāk karantīnā, kur aptuveni mēnesi zoodārza speciālisti to novēro, pārbauda veselību un tad pienāk brīdis, kad jaunpienācēju iepazīstina ar pārējiem. Par to stāsta Māris Lielkalns. Runājot par zīdītājiem, ja gadījumā uzreiz nerodas saskaņa, tad jaunpienācējs tiek ielaists atpakaļ savā voljērā, kas jau viņam ir ierasta teritorija un pēc laika piejaucēšana barā turpinās. Atsevišķs stāsts ir par dzīvnieku pārošanu, kad no cita zooloģiskā dārza atceļo jauns tēviņš vai mātīte, lai turpinātu konkrētas sugas pēctecību. Slavenais britu zoologs un rakstnieks Džeralds Darels vienā no savām grāmatām rakstīja, ka  dzīvnieku, tā teikt, laulību ceremonijā kāzu viesi, tas ir, zoodārza darbinieki parasti stāv satraukumā pie voljēra ar slotām un ūdens šļūtenēm rokās, ja nu gadījumā jaunais pāris ir gatavs viens otram rīkli pārkost un tie ir steidzami jāizšķir. Runājot par to, kā zooloģiskā dārza darbinieki palīdz jaunpienācējiem labāk iejusties jaunajās mājās, Māris Lielkalns stāsta par bebru Čāpiņu, kur iepazīstināšana ar potenciālo partneri notika, sūtot no vienam otra personiskās mantas. Savukārt mazā lācenīte, par kuru varējām lasīt plašsaziņas līdzekļos šī gada pavasarī, proti, lāčabērns, kas aprīlī bez mammas palicis, klīda gar Alojas-Limbažu ceļu un tika nogādāts Rīgas zoodārzā, maija beigās devās uz savu jauno mājvietu „La Taniere” zoodārzu-patversmi Francijā. Un lai lācenītei būtu mazāks stress, līdzi tika iedota zvērēna mīļmantiņa - plīša ziemeļbriedis.

Ir vasaras saulgriežu laiks, un tāpēc arī mēs raidījumā aplūkojam būtisku svētku sastāvdaļu - gan mūsdienās, gan jo īpaši mūsu senčiem -, un tās ir tautasdziesmas. Augsta tikumība, garīgās vērtības un atbilžu meklējumi uz fundamentāliem jautājumiem - tas ir latviešu dainu centrālais kodols. Kāda loma un vieta šajā mantojumā ir nerātnajām tautasdziesmām? Kad tās radušās un kādam mērķim kalpojušas, kad dziedātas un vai runa ir tikai un vienīgi par erotiku, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. "No zinātniskā viedokļa pētot folkloru vai dainas, būtu korekti, ja atsevišķa nerātno dainu sējuma nebūtu. Tikpat labi atsevišķā sējumā varēja izdalīt dainas, kurās pieminēti ēdieni," vērtē Valdis Muktupāvels. Sabiedrības uzstādītie tikumiskie cenzori ietekmējuši zinātni. Krišjānis Barons zināja, ka cenzors neļaus publicēt šādu 6. dainu sējumu. "Kad izlasa vienā sējumā atsevišķi, pazūd to dainu konteksts. Savā kontekstā mūsdienu morāles un ētikas pārņemtam cilvēkam tās nešķistu ikdienas normatīvai uzvedībai neatbilstošas. Pārsvarā iekļāvās ikdienas dzīves ritumā, kur dabisks ir viss, kas ir ap cilvēku. Tās dainas dzīvē ir klātesošas, kaut kādā situācija lietotas, neizceļot īpaši, arī uzmanība nebija tik ļoti pievērsta," skaidro Valdis Muktupāvels. Galvenās situācijas, kur šīs dainas parādījās bija apdziedāšanās kāzas, Jāņos un pēc talkas. Lielākoties mirkļos, kad mazu bērnu jau vairs nav klāt. "Kāpēc tādas dainas bijušas? Cilvēkiem, dzīvojot tradicionālajā kultūrā, tieksme izklaidēties, konstruēt, veidot, būt radošiem ir bijusi klāt un izpaudusies. Arī rotaļāšanās. Varbūt rotaļāšanās ar vārdiem, ar zīmēm, ar simboliem arī ir tās dzīves daļa, tā varēja veikt to pašu funkciju, ka tagad cilvēki skatās kaut kādu seriālu. Tur šāda seriāla funkcijā bija asprātības demonstrēšana, liekot kopā kaut kādus tēlus, tostarp erotiskos un seksuālos tēlus, izveidot "izklaides vakaru". Kāpēc ne," tā Valdis Muktupāvels. Pirmie dainu pieraksti Pirmais latvieša izdotais tautasdziesmu krājums bija nodrukāts kirilicā. Tas notika 1868. gadā Vilņā. Kā notika tautasdziesmu pierakstīšana un kā speciālisti varēja noteikt, ka dainu vācējs kādai dziesmai pats veicis, tā teikt, uzlabojumus, stāsta folkloras pētniece Māra Vīksna. Es, puķite, tevis dēļ, Dažu nakti neguleju, Nokaveju miegu savu, Noskraidiju kumeliņu. Tādu tautasdziesmu  savulaik pierakstījis Kabiles mācītājs Georgs Bitners. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves pētniece un fondu glabātāja, filoloģijas doktore Māra Vīksna norāda, ka, skatot tautasdziesmu  vākšanas un pierakstīšanas vēsturi, pirmie celmlauži bija vācbaltu mācītāji, zināmākais no viņiem  folkloras pētnieks un  valodnieks  Augusts Bīlenšteins. Kad jau vēlāk šo tautas garamantu apzināšanā un apkopošanā iesaistījās tautas mūzikas vācējs Jānis Cimze, tad jaunlatvieši Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons, lai cik paradoksāli neizklausītos, bet pirmais tautasdziesmu izdevums, ko veica Jānis Sproģis Viļņā, bija rakstīts slavu burtiem, jo tas notika laikā, kad pēc poļu dumpja pastāvēja latīņu drukas aizliegums. Pateicoties dzejniekam, tulkotājam, publicistam un folkloras pētniekam Fricim Brīvzemniekam, kā Māra Vīksna raksta grāmatā par folkloras vākšanu "No  Dainu skapja līdz "Latvju dainām"", tad Fricis Brīvzemnieks ir atzīstams kā latviešu folkloristikas pamatlicējs.  Žužu, žužu, lāča lelle, Kas tev kāra šūpulit'? Man uzkāra tēvs māmiņa Priežu balku istabâ. Šo tautasdziesmu pierakstījis pedagogs, literāts un folkloras vācējs Kārlis Kreims, kurā, kā norāda Māra Vīksna, ir jaušams paša autora uzlabojums. Viņa skaidroa, ka par dziesmas pierakstītāja dzejiskajām dotībām un tieksmēm liecina tas, ka dziesma ir tikai vienā variantā. Un var arī redzēt, ka dziesmas neietilpst  savā kanonā, savā ritmā un tajās ir kas pielabots. Arī Minna Freimane rīkojusies līdzīgi - tautasdziesmas "dzejiski uzlabojusi".

Pēdējā laikā īpaša uzmanība pievērsta Valsts policijai un tās spējām reaģēt un novērst likumpārkāpumus. Atsevišķos gadījumos kritizēta tiek arī novēlota sabiedrības informēšana. Ierasti policija ir starp tām valsts institūcijām, kurām sabiedrība dažādās aptaujās uzticas visvairāk. Kā šo uzticību nepazaudēt un kādus secinājumus pēc nesenajiem skaļajiem gadījumiem tiesībsargi ir veikuši, diskutējam Krustpunktā. Raidījuma viesi: Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks, Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Dimitrijs Trofimovs, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētāja biedrs Edvīns Šņore un aģentūras "Mediju tilts" līdzdibinātājs, politologs Filips Rajevskis.  

Stāsta režisora Pētera Pētersona meita, tulkotāja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone Vai zini, ka Pētera Pētersona bērnības mājā, kas atradās Jūrmalā, Bulduros, bija iekārtota atsevišķa ēdamistaba bērniem? Tajā tie pusdienoja kopā ar audzinātājām vai reizumis arī ar māti. Ēka bija plaša, tajā bija 17 istabas. Tā kā Pētersona tēvs Jūlijs bija ražīgs dramaturgs, kura lugas iestudēja Nacionālajā teātrī, mājā bieži viesojās un arī apmetās tā laika slaveni teātra ļaudis. Režisora tēvam Jūlijam Pētersonam piederēja arī grāmatspiestuve, tāpēc viņš mājās bija reti. Savukārt māte Eiženija bieži bija aizņemta ar viesiem un sabiedrisko dzīvi, tāpēc bērnus Pēteri un Annu audzināja guvernantes. Māti, protams, bērni satika biežāk. Tomēr Pētera Pētersona māsa atceras, ka laikā, kad ģimeni skāra krīze un mājā valdījis aukstums, viņa jutusies neizsakāmi laimīga, ka varējusi gulēt vienā gultā ar mammiņu. Bet Pēteris Pētersons, saukts Runcis, ar sev raksturīgo eksplozīvo humoru mēdza stāstīt, ka reiz, būdams kādus piecus gadus vecs, mātei jautājis, kas ir tas kungs, kurš svētdienās pusdieno kopā ar viņiem. Runa, protams, bijusi par Jūliju Pētersonu, viņa tēvu... Viens no biežākajiem viesiem mājā bija Eduards Smiļģis, kurš ģimenes un draugu lokā tika saukts par Runča krusttēvu. Runcis atceras, kā bērnībā spēlējies ar Smiļģi un pat jādelējis viņam uz muguras. Acīmredzot tēva un krusttēva iespaidā Runcis jau no agrām dienām redzēja sevi kā teātra pasaulei piederīgu, un jau septiņu gadu vecumā saraksta savu pirmo lugu "Pazudusī soma" (1931). Jau no bērna dienām Runcis teju katram ģimenes loceklim veltījis kādu dzejoli, kur dzirkstī humors un asprātīgas rīmes – talants, kurš vēlāk visspilgtāk izpaužas Pētersona tulkojumos – lugās un muzikālu darbu libretos, piemēram operetes "Sikspārnis" pārlikumā latviski. Jau vēlākos gados vārsmas veltītas arī viņa daudzajām tantēm, kopskaitā piecām, krustmātei Luīzei Bērziņai un tēva un mātes māsām, kas visas šajā Latvijai skarbajā laikā kļuvušas par atraitnēm un kuras visas savas vecumdienas sagaida, Runča un Pētersonu ģimenes aprūpētas un pavadītas mūžībā. Pētersons agri zaudē tēvu. Viņi šķiras jau 1944. gada rudenī, kad Runcim ir 22 gadi un, vairīdamies no iesaukšanas nacistu armijā, viņš bēguļo pa Kurzemes katla mežiem un miestiem. Jūlijs Pētersons 1944. gada martā kā viens no 188 inteliģences un politisko aprindu pārstāvjiem paraksta Sabiedrotajiem adresēto Memorandu ar aicinājumu atjaunot neatkarīgu un demokrātisku Latvijas valsti, par ko 1944. gada novembrī no padomju varas puses tiek apcietināts, turēts Čekas pagrabos, pēc tam izsūtīts uz Kansku, Krasnojarskas apgabalā, kur mirst 1945. gada augustā. Savukārt Runcis 1944. gada nogalē Kurzemes katlā tiek apcietināts par izvairīšanos no dienesta vācu armijā. Kad 1945. gada maijā pēc Vācijas kapitulācijas viņš iznāk no apcietinājuma  – nacistiskās koncentrācijas nometnes Liepājā, viņš sver 43 kilogramus. Ir divas iespējas – pamest Latviju vai doties atpakaļ uz Rīgu. Runcis tomēr izjūt ilgas pēc mājām un mātes, kura tobrīd palikusi viena un kurai viņš veltījis skaistas, mīlestības pilnas rindas savā cietumā sarakstītajā "Nebrīvības poēmā" (1945): Māmuliņ, tu tak vēl sēdi pie galda, kas saulainā pusē, Balti ir trauki un baltas tev rokas, un pati tu klusē; Roboti zvani un asteres galdautā vijas un liecas, Diena ir rāma kā puķe, kas piesaulē debesīs tiecas. Laiks tikpat lēni kā kafijas garaiņi ceļas un slīd,… Māmuliņ, paliec tai vietā, paliec tur vēl vienu brīd: - Un tad es jutīšu visu – ir mieru, kas klājies tev rokās, Sīkāko sāpīti arī, kas slēpusies plakstiņu krokās. Jutīšu lielāko sāpi, kura tev māktin māc sirdi, Nomoka mani tā arī, māmuliņ, dzirdi, jel dzirdi! Paliec tik! Bet tu jau celies, un rūpes kā putekļi blāvi, Nolīst uz baltajā vaiga, uz drēbēm un tur, kur tu stāvi Švīkstošiem soļiem tu aizej mūžīgās gādības gaitās, Paliek vien roboti zvani, un asteres galdautā laistās. Pētera Pētersona māte, Eiženija, kā atraitne vēl nodzīvo vairāk nekā 10 gadu, viņa sagaida piedzimstam mazmeitu Kārinu un 1956. gadā 74 gadu vecumā dodas mūžībā. Viņa ir tā, kas dēlu nosaukusi par Runci, kā vēlāk viņu sauc draugi un kas kļūst arī par viņa agrīno literāro pseidonīmu.

Neiztrūkstoša telpa katrā sevi cienošā muižā visos laikos ir bijusi bibliotēka. Telpa, kas nav meklējama zemnieku būdiņās un kura ir teju kā simbols muižniecības centieniem "vingrināties inteliģencē". Ko lasīja, ko kolekcionēja, kā glabāja un kā ceļoja grāmatas muižās? Nesen klajā nākusi vēsturnieces Kristīnes Zaļumas monogrāfija “Vidzemes muižas un to bibliotēkas”, kurā apkopota plaša informācija par šo bibliotēku lomu Latvijas kultūras attīstībā trīs gadsimtu garumā un raksturotas bibliotēku veidošanās tradīcijas Eiropā. Ko tad Vidzemes muižnieki lasīja un kā grāmatas nonāca muižu bibliotēku plauktos, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj monogrāfijas autore, vēsturniece, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāja Kristīne Zaļuma. Bērniem domātās grāmatas senākos laikos Vai pirmā grāmata latviešu bērniem bija Vecā Stendera “Bildu ābice”, vai tomēr kāds cits iespiests literārs darbs? Kādus stāstus un pasakas, domātas mazajiem lasītājiem, izdeva 19. gadsimta otrajā pusē, par to stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule. Atsevišķa literatūras nozare, kas ir domāta tieši bērniem izveidojās ļoti vēlu.  Rietumeiropā tas bija 18. gadsimta pirmajā pusē, un pie mums tas bija dažas desmitgades vēlāk saistībā ar Vecā Stendera  izdevumiem, norāda Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Māra Grudule. Protams, gan tolaik, gan līdz mūsu dienām skolās lasītprasmes apguvei, fantāzijas rosināšanai un domu lidojumam allaž ir bijušas tautas pasakas, dziesmas, mīklas un sakāmvārdi, bet šoreiz paskatīsim, kā ir attīstījusies bērniem domātā drukātā literatūra. 

Francijā dzīvojošā māksliniece Daiga Grantiņa pērn Mākslas muzejā „Rīgas Birža” sarīkoja personālizstādi „Lauka telpa”, par šo izstādi arī nominēta Purvīša balvai 2023. Tā bija līdz šim lielākā starptautiski atzītās mākslinieces izstāde Latvijā.  Savukārt 2019.gadā Daiga Grantiņa pārstāvēja Latviju Venēcijas biennālē, veidojot Latvijas paviljonu „Saules suns”. Kāda ir Daigas Grantiņas laikmetīgā tēlniecība, kādus materiālus izmanto un kāpēc tik svarīga dzeja? Nominācijas pamatojums: “Daigas Grantiņas skulptūru ažūrie silueti paveras skatītāja acīm cits caur citu, kadrējot arī telpas opulento arhitektūru. Izstāde atklāj laikmetīgo tēlniecību kā pilnīgi caurspīdīgu procesu – darbu tehniskajā izpildījumā nav pārāk daudz amatniecisku noslēpumu. Toties tas lieliski izrāda ciešo saiti starp mākslinieka iztēli (sākot no izstādei pievienotajām skiču reprodukcijām), unikālo redzējumu un nemierīgu roku darbu DIY estētikā,” izvēli pamato mākslas kritiķis Vilnis Vējš. “Uzskatu, ka nomināciju pamato Daigas Grantiņas spēja izveidot fiziski atsaucīgu, tehniski nevainojumu un imersīvu pieredzi, kurā būtiska ir ne tikai tēlniecības darbu radītā trīsdimensionālā pieredze, bet arī to spēja psiholoģiski absorbēt skatītāju pieredzi,” stāsta LNMM izstāžu kuratore Līna Birzaka-Priekule. “Izstāde turpinās skaņdarbā, ko katrs var paņemt līdzi un izdejot savā drošajā telpā. (..) Tas maģiskais, kas piemīt šai ilgi gatavotajai izstādei, – intīma pieredzēšanas telpa, ko rada mākslinieces delikātie mirkļa tēli gaistošā formveidē, kas lieliski spēlējas ar Rīgas biržas telpām. Atsevišķu objektu pārradīšanas fakts arī nepaliek fona melodijās, pieredzot mākslas darbu kustībā pašu par sevi un neatkarīgu no mākslinieka, jo neparedz pabeigtu formu, galarezultātu,” papildina Latvijas Mākslas akadēmijas prorektore studiju darbā Antra Priede. Astotā Purvīša balvas izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma līdz 11. jūnijam.

12. martā Holivudā notiks 95. "Oskaru" ceremonija. Kinokritiķe Dārta Ceriņa un kino publicists Žulijens Kulibali atklāj, kuras par Oskara balvai nominētās filmas var noskatīties Latvijas kinoteātros. Latvijas kinoteātros pašreiz varam redzēt vairākas filmas, kas ir izvirzītas Oskara balvai, kuru pasniegs naktī no svētdienas uz pirmdienu. Piemēram, režisora Mārtina Makdona filma “Inišerinas Banšī”, kura startē deviņās nominācijās, to starp labākais aktieris - Kolins Farels. Arī Stīvena Spīlberga līdz šim personiskākā filma “Fabelmeni” izvirzīta septiņās nominācijās, jāmin, ka par labākās aktrises godu sacentīsies Mišela Viljamsa. Kultūras rondo esam stāstījuši arī par Rūbena Estlunda režisēto filmu „Skumju trīsstūris”. Uzskaitījumu varētu turpināt. Bet kinokritiķe Dārta Ceriņa un kino publicists Žulijens Kulibali uzmanību pievērš divām Oskaram nominētajam filmām - režisores Šarlotes Velsas filmai „Pēc saules”  un režisora Darena Aronofskis filmai „Valis”. Plašu ieskatu "Oskara" nominācijās sniedz "Kino kults", kurš sagatavojis 2023. gada "Oskaru" gidu un tur arī apkopota informācija, kur filmas iespējams noskatīties. Atsevišķas recenzijas varam lasīt Kino Rakstos.  

Sejas maskas un respiratori ienāca mūsu ikdienā tikai ar Covid pandēmiju, lai gan dažu profesiju pārstāvjiem šādu aizsargtērpu valkāšana ir ikdienā. Latvijā tapusi unikāla laboratorija, kurā pārbaudīs, cik efektīvi pret vīrusiem, piesārņojumu, lielu karstumu un citām nelabvēlīgām ārējās vides ietekmēm ir dažādi aizsarglīdzekļi, sākot ar ikvienam zināmajām sejas maskām, līdz specializētiem apģērbiem ugusndzēsējiem un aprīkojumam militārpersonām. Kā tas notiek un kas šajā laboratorijā jau notiek, skaidro RTU Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātes Individuālās aizsardzības līdzekļu testēšanas laboratorijas vadītāja Inga Dāboliņa. Rīgas Tehniskās universitātes Laboratoriju mājā atklāta Individuālo aizsardzības līdzekļu testēšanas laboratorija, kuras aprīkojums ir unikāls pasaules līmenī. Jaunā laboratorija nodrošinās operatīvu un kvalitatīvu individuālo aizsardzības līdzekļu pārbaudi. Bagātīgi aprīkotajā laboratorijā ir ap 80 dažādu iekārtu, kas paredzētas gan masku, respiratoru un filtru, gan īpašuzdevumu apģērbu, piemēram, aizsargtērpu un darba apģērbu, kā arī dažādu tekstilmateriālu testēšanai. Laboratorijā, ir, piemēram, dažādas iekārtas, kas ļauj pārbaudīt sejas aizsargmasku, respiratoru un filtru noturību pret dažāda veida piesārņojumu, noteikt to mehānisko izturību, mikrobioloģisko tīrību. Ir iekārtas, kas ļauj pārbaudīt CO2 noplūdi respiratoros, maskās vai filtros, lai noteiktu aizsarglīdzekļu efektivitāti dažādu saslimšanu uzliesmojumos.  Laboratoriskās iekārtas imitē apstākļus, kādos ilgstoši atrodas, piemēram, ugunsdzēsēji, karavīri, mediķi, citi īpašo uzdevumu veicēji, kā arī sportisti vai profesionāļi, kuri valkā īpašuzdevumu apģērbu. Tādējādi iespējams testēt dažādu aizsardzības līdzekļu noturību pret paaugstinātu karstumu, mitrumu, dažādiem ķermeņa šķidrumiem, ar kuriem jāskaras, piemēram, mediķiem operāciju zālē, lai gūtu pārliecību, ka cilvēki, kuri diendienā cīnās par citu cilvēku veselību un dzīvību, nepakļauj riskam savējo. Atsevišķas iekārtas arī imitē, piemēram, cilvēka elpošanu un svīšanu.  Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta rašanās vēsture Skaļas sirēnas, operatīva mediķu brigāde, īss un centralizēts palīdzības izsaukšanas numurs - šādi var raksturot neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšanu mūsdienās. Bet ne jau vienmēr tā ir bijis. Automašīnām senāk plīvojuši karodziņi kā zīme mediķu brigādei, palīdzības izsaukšanai vienā valstī pastāvējuši dažādi numuri - šīs un vēl citas pazīmes šķir mūs no agrākiem laikiem. Kur un kā vēsturiski sākusies neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšana? Pārskatu par Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta sistēmas rašanos sniedz Mārtiņš Vesperis, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Pētniecības nodaļas galvenais pētnieks. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta sistēma ir salīdzinoši jauna. Tā sākas ar vienu notikumu - 1881. gada 9. decembrī Vīnes operā notiek liels ugunsgrēks. Protams, pirms traģiskā notikuma Vīnē organizētai medicīniskai palīdzībai bijuši priekšteči, un pētnieks norāda, ka tos var meklēt jau senā medicīnas vēsturē. Kā piemēru viņš min situācijas, kad ārstiem vai viņu palīgiem bija jāsniedz palīdzība cilvēkiem pēc soda izpildes. Ja tika piemērots sods rokas nociršana, ārstam bija jāaptur asiņošana, jo sodītajam cilvēkam bija jāpaliek dzīvam. Arī Rīgā vēl krietnu laiku pirms 1904. gadā atvērtās Rīgas ātrās ārsta palīdzības stacijas bijuši aizmetņi glābšanas iestādei.

Forums Davosā. Ukrainas iekšpolitika. Krievijas armijas virspavēlniecības pārbīdes un iekšpolitiskā spriedze. Aktualitātes vērtē Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un Latvijas Universitātes profesore Baiba Šavriņa. Traģiskas ziņas šodien pienāk no Kijivas, kur helikoptera avārijā bojā gājusi visa Iekšlietu ministrijas vadība. Iemesli pagaidām nav zināmi. Plašāka saruna par citu aspektu. Publiskajā telpā maz ir runāts par to, kas notiek Ukrainas varas gaiteņos, kā Kijivā tiek pieņemti lēmumi, cik vienota ir politiskā elite. Vai tai ir arī opozīcija un kā tā izpaužas? Līdzīgi jautājumi ir arī par Krieviju. Par to gan runā daudz biežāk. No viena puses ir pārliecība, ka Putina uzbūvētā struktūra ir stabila un negrasās sabrukt, no otras puses ik pa brīdim rodas jautājumi par vienu vai otru lēmumu vai izteikumiem. Kas notiek Kremļa aizkulisēs. Par notiekošo Ukrainā ierakstā uzklausām arī ukraiņu politologa Dmitro Levus viedokli. Šveicē pēc pandēmijas atkal ierastajā formātā ir sapulcējušies valstu vadītāji un biznesa elite, lai tiktos Davosas ekonomiskajā forumā. Latviju tur pārstāv Valsts prezidents Egils Levits. Ko varam sagaidīt no šīs tikšanās? Davosas sniegotās virsotnes uz drūmu padebešu fona Pirmdien Šveices kalnu kūrortā Davosā tika atklāts gadskārtējais pasaules ekonomikas forums. Tas atgriezies pie ierastās kārtības un atkal notiek janvārī pēc tam, kad pandēmijas dēļ 2021. gadā tika atcelts, bet pagājušogad notika maijā. Tomēr, arī pandēmijai atkāpjoties, Davosas sniegoto virsotņu fonā vīd smagi globālo problēmu padebeši. Strauji augoša inflācija ir izraisījusi kredītprocentu likmju celšanos visā pasaulē, un tiek lēsts, ka apmēram trešdaļa valstu šogad piedzīvos ekonomikas lejupslīdi. Lielu optimismu nevieš arī foruma diskusijas un uzstāšanās globālās sasilšanas sakarā, ekspertiem joprojām brīdinot, ka mērķis noturēt sasilšanas rādītājus pusotra celsija grāda robežās neesot īstenojams. Turpinās karš Ukrainā, un viens no tā pamanāmākajiem efektiem ir ierasto krievu oligarhu iztrūkums forumā – viņiem kā agresorvalsts pārstāvjiem ceļš šurp ir slēgts. Aģentūra „Bloomberg”, pārskatot dalību pieteikušo miljardieru sarakstus, secina, ka tajos neesot arī neviena ķīnieša, Ķīnai joprojām cīnoties ar pandēmiju. Toties pamanāmāki kļuvuši energoresursu ieguves industrijas pārstāvji kā Persijas līča naftas rūpnieki un Indijas ogļrūpniecības magnāts Gautams Adani – ieguvēji no energoresursu cenu kāpuma. Davosas forums ierasti saasina uzmanību uz planētas bagātāko ļaužu situāciju, salīdzinot ar pārējiem. Foruma priekšvakarā labdarības organizāciju savienība „Oxfam” publiskojusi ziņojumu, kurā norāda, ka apmēram divas trešdaļas no pandēmijas gadu globālā bagātības pieauguma ieguvis 1% planētas bagātāko cilvēku, un ka pirmo reizi ceturtdaļgadsimtā radikālu bagātības pieaugumu ekonomiskās piramīdas smailē pavada straujš nabadzības kāpums tās lejasdaļā. „Oxfam” ieskatā būtu nepieciešama globāla nodokļu sistēmu pārskatīšana un salāgošana, liekot bagātajiem maksāt krietni vairāk. Dnipro traģēdija un Arestoviča kļūda 14. janvārī Dnipro pilsēta Ukrainas vidienē piedzīvoja asiņaināko Krievijas raķešu triecienu kopš šo teroristisko apšaudīšanu sākuma. Spārnotā raķete H-22 trāpīja daudzdzīvokļu mājai, to daļēji sagraujot. Izdzīvojušo meklēšanas operācija tika pārtraukta vakar, 17. janvāra, vakarā. Saskaņā ar šobrīd publicēto statistiku nogalināti 44 cilvēki, joprojām nav atrasti 20, ievainoti 78, desmit no viņiem ir smagā stāvoklī. Šis ir kārtējais noziegums jau visai apjomīgajā agresorvalsts nodarījumu sarakstā, par kuru, gribas cerēt, nāksies atbildēt gan tā tiešajiem izpildītājiem, gan Kremļa režīmam. Taču šoreiz traģiskajam notikumam bija negaidīts turpinājums, kas skāris nu jau bijušo Ukrainas prezidenta ārštata padomnieku, vienu no populārākajiem kara apskatniekiem Oleksiju Arestoviču. Tajā pašā dienā Arestovičs, piedaloties regulārajā tīmekļa pārraidē cilvēktiesību aktīvista Marka Feigina kanālā, paziņoja, ka raķete uz ēkas Dņipro nokritusi pēc tam, kad tai trāpījusi Ukrainas pretgaisa aizsardzības sistēma. Šī versija, visticamāk, neatbilst patiesībai. Arestoviča teikto tūdaļ sāka interpretēt Krievijas propagandas kanāli, uzstājot, ka cilvēku nāvē, tātad, esot vainojama Ukrainas pretgaisa aizsardzības darbība. Tas, savukārt, izraisīja plašu negatīvu rezonansi ukraiņu sabiedrībā. Arestovičs tiek kritizēts arī par to, ka raksturojis sestdienas Krievijas raķešu triecienu kā „pašķidru”. Atsevišķi novērotāji izteikušies, ka pret analītiķi vērsto kritiku īpaši uzkurinot tā sabiedrības daļa, kas neatbalsta prezidentu Zelenski. Galu galā 17. janvārī Oleksijs Arestovičs, atzīstot savu komunikācijas kļūdu, atkāpies no Ukrainas prezidenta ārštata padomnieka amata. Ģenerāļi atkal zirgā Pēdējos mēnešos niknākās cīņas Ukrainā norisinās pie Bahmutas pilsētas, kuru izmisīgi mēģina ieņemt Krievijas karaspēks. Triecienspēka loma tajās līdz šim tika ierādīta „Vāgnera privātās militārās kompānijas” spēkiem, kuri pamatā sastāv no ieslodzījuma vietās iesauktiem notiesātajiem. Attiecīgi visai pamanāms Krievijas publiskajā telpā bija kompānijas īpašnieks, uzņēmējs un, starp citu, savulaik deviņus gadus ieļodzījumā pavadījušais Jevgeņijs Prigožins. Viņam ļauts ne vien atvērt iespaidīgu biroju Sanktpēterburgā savai militārajai kompānijai, kura, saskaņā ar Krievijas likumdošanu, joprojām nav legāla, bet arī nesodīti organizēt no „vāgneriešu” rindām dezertējuša karotāja noslepkavošanu, šī akta videoierakstu izplatot sociālajos tīklos. Tāpat viņš atļāvās aizskaroši izteikties par Krievijas armijas augstākajiem komandieriem, sakot, ka viņus vajadzētu nosūtīt uz fronti cīnīties ar automātu rokās. Šefa piemēram sekoja arī ierindas „vāgnerieši” – nesen sociālajos tīklos parādījās video, kurā kāds kaujinieks, sūdzoties par artilērijas šāviņu trūkumu, nosauc Krievijas Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieku, armijas ģenerāli Valēriju Gerasimovu vārdā, ar kādu krievu vulgārajā leksikā apzīmē homoseksuālus vīriešus. Pēc šī izlēciena analītiķu aprindās sāka cirkulēt spriedumi, ka starp Vladimiru Putinu un Krievijas armijas vadību pastāv nopietna rīvēšanās, ka ģenerāļi zaudējuši vadoņa uzticību un dažiem no viņiem tas pat varētu izrādīties liktenīgi. Taču pēdējās izmaiņas Krievijas bruņoto spēku vadībā šķiet liecinām, ka šādi viedokļi ir pārspīlēti. 11. janvārī ģenerālis Gerasimovs tika iecelts par Krievijas spēku Ukrainā komandieri. No šī posteņa tika atcelts un Gerasimovam par vietnieku norīkots armijas ģenerālis Sergejs Surovikins, kuru uzskata par Jevgeņija Prigožina sabiedroto armijas vadībā. Paaugstinājumu amatā, ieceļot par Krievijas Sauszemes spēku štāba priekšnieku, saņēmis arī par neveiksmēm Ukrainā daudz kritizētais ģenerālpulkvedis Aleksandrs Lapins. Izskan minējumi, ka šīs personāla pārbīdes liecinot par Krievijas gatavošanos jaunai, aktīvākai kara fāzei. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Stāsta komponists Imants Zemzaris Vai zini par tā saukto plaģiāta lietu, kas gluži kā smaga ēna uzgūla Emīla Dārziņa jau tā īsās dzīves pēdējiem gadiem? 1908. gada sākumā Pāvuls Jurjāns presē publicēja kritiku, kurā apvainoja Emīlu Dārziņu plaģiātismā. Proti, pēc Jurjāna domām Dārziņa simfoniskā dzeja "Vientuļā priede" pārāk līdzinoties Žana Sibēliusa orķestra sacerējumam "Tuonelas gulbis". Vai Dārziņš, nebūdams dzirdējis Sibēliusa darbu, bija apzadzies? Dārziņš vēlējās šajā jautājumā iegūt principiālu un publisku skaidrību, tādēļ lūdza Aleksandru Glazunovu, neapšaubāmu Eiropas mūzikas autoritāti, dot savu vērtējumu. Pēdējais, salīdzinājis abas partitūras, neatrada Dārziņa opusā "plaģiāta saturu". Oponējot saviem kritizētājiem, Dārziņš 1908. gada 4. februāra "Rīgas Avīzē" raksta: "Ka iesācēji komponisti arvien mēdz atrasties zem svešiem iespaidiem, ir veca, pazīstama lieta. Bēthovens savās pirmajās kompozīcijās stāvēja zem Mocarta iespaida, Vāgners - zem Meierbēra, daži no jaunākās krievu skolas komponistiem raksta pilnīgi Šopēna manierē utt. Piemēru bez gala. Ja nu manā "Priedē" ir izmanāms Sibēliusa "Gulbja" iespaids, tad tur nav ko brīnīties, ja ievēro, ka viņa ir tikai mana otrā orķestra kompozīcija, rakstīta jau pustreša gada." Plašajā apcerē par Jāzepu Vītolu, Dārziņš zemsvītras piezīmē sniedz savu ieskatu par muzikālajām "zādzībām" vispār. Viņš paskaidro, ka neliela motīvu un melodisku paņēmienu sakrišana mūzikas vēsturē nav nekas rets un ir arvien nejaušības rezultāts, jo diviem komponistiem tiešām var ieskanēties galvā viena un tā pati muzikālā doma. Mūzikas vēsturē šādu piemēru ir diezgan. Seko piemērs, kur četras taktis gara tēma sakrīt veseliem četriem dažādu nāciju komponistiem. Somu mūzikas milzis Sibēliuss bija versmainas un stihiskas dabas. Bez tam 1908. gads iezīmēja viņa dzīvē krīzi. Tā gada aprīlī/maijā ārsti konstatēja Sibēliusam kakla audzēju. Tika izdarīta operācija Vācijā. Domājams, tādā visai labilā un turklāt Pāvula Jurjāna uzkūdītā gara noskaņojumā tika rakstīta atbildes vēstule. Tā varēja būt mirkļa reakcija, un, pilnīgi iespējams, nākamajā dienā Sibēliuss šo gadījuma saraksti jau bija aizmirsis. Pienāca Sibēliusa atbilde. Tās teksts: "Jepennē, Somijā, 1908. gada 10. maijā. Ļoti godāts kungs! Ir pārāk nepārprotams, ka Dārziņa kgs ir darinājis savu "Priedi" zem mana gulbja iespaida. Mūziķi, kuri apgalvo pretējo, ir estētiski nekulturāli cilvēki. Tā kā Dārziņa kgs ir pilnīgs diletants, tad vārds "plaģiāts" būs gan drusku par skarbu. Tomēr es atrodu, ka Jums pret katru apvainojumu par neslavas celšanu jāprotestē uz stingrāko. Jūsu kā kritiķa pienākums bija tā rakstīt, taisni tā, kā Jūs esat rakstījuši. Augstcienībā - Jūsu padevīgais Žans Sibēliuss" Dārziņam Sibēliusa atbilde izšķīra "būt vai nebūt" jautājumu par - NEBŪT. Viņš iznīcināja gan "Vientuļo priedi", gan visus savus pārējos orķestra sacerējumus - Lirisko fantāziju, Mazo svītu un "Melanholisko valsi". Pēdējo pēc orķestra balsīm vēlāk atjaunoja Artūrs Bobkovics. Sibēliusa vērtējums "diletants" Dārziņam nozīmēja šķēpa trāpījumu Ahileja papēdī. Trūkuma dēļ nepabeigtā komponista izglītība Pēterpils konservatorijā bija viens no faktoriem, kas jo dienas, jo dziļāk lauza komponista garu. Tā bija daļa no viņam fatāli sekojošās "tumšās ēnas", par kuru raksta Jānis Zālītis. Allaž sajuzdams lielo parādu pret sava talanta izveidi, Dārziņš līdz pat mūža beigām intensīvi izglītojās pašmācības ceļā. Izrakstīja, pasūtīja, pirka jaunizdotās partitūras. Kā komponists un kritiķis bija nemitīgā jaunās orķestra mūzikas izpētes procesā. Par novitātēm diskutēja gan ar kolēģiem, gan - Jūrmalas koncerta starpbrīdī tete a tete- ar izcilo viesdiriģentu Georgu Šnēfogtu. Regulāri lasīja Le courrier musical, Signal für die musikalische Welt un citus izdevumus. No galvas spēlēja Čaikovska Sesto simfoniju, kuru ārkārtīgi mīlēja, atzīstami izpildīja Skrjabina Poeme satanique. Atsevišķā burtnīcā bija izrakstījis Skrjabina orķestra darbu harmoniskos atrisinājumus - tā liecina Jānis Zālītis. "Priede ir tikai simbols…" Jā, priede bija simbols gan Dārziņam, gan Sibēliusam. Jo viņiem abiem piemita gara staltums, nespēja muguru liekt. Un tādēļ viņu abu epizodiskā neklātienes satikšanās vai, pareizāk sakot - nesatikšanās… Kaut Rīgu no Helsinkiem šķir vien kādi 400 kilometri, pa vidu viena jūra un vienu svina mākoņu atspulgs tajā, vienas priedes… Un vai ne tāpēc viens "englišhorns" un vijoļu divisi "Priedē" un "Gulbī"?... 1932. gadā pēc Somijas Radio ielūguma kā diriģents un latviešu mūzikas propagandētājs Helsinkos viesojās Jānis Mediņš. Viņa sniegumu pa radio noklausījās Sibēliuss. Pēc koncerta lielmeistars no savas Ainolas, kur pirms tam abi bija tikušies vaigu vaigā, telefonēja Mediņam: esot sajūsmā par milzu soļiem, ko latviešu mūzika spērusi eiropeiskās izteiksmes virzienā, līdz tam neko no tās neesot dzirdējis… Starp citiem mūsu klasiķu opusiem toreiz koncertā skanēja Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis"… Viesojoties Ainolā, Mediņš bija atgādinājis Sibēliusam 24 gadus seno plaģiāta lietu un pastāstījis par Dārziņa un viņa skaņdarba traģisko likteni. Un Sibēliuss par dzirdēto esot izteicis patiesu un neviltotu nožēlu…  

Ir kristiešu Ziemassvētku laiks un ir pienācis parunāt beidzot sīkāk par pašu sīkāko pasaules valsti. Un šī pati mazākā pasaules suverēnā valsts ir Svētais Krēsls, kura atrašanās vieta ir Vatikānā jeb oficiāli Vatikāna pilsētvalstī. Vatikāns ir neliels anklāvs Romas pilsētas ietvaros, tādēļ ļoti bieži Svētais Krēsls un Vatikāns tiek lietoti kā sinonīmi. Līdz galam precīzi tas tomēr nav. Līdzībās runājot, Vatikāns ir Svētā Krēsla galvaspilsēta. Un tas ir būtiski – jo Svētajam Krēslam un Vatikāna pilsētvalstij ir pat dažādi ģerboņi. Faktiski tas ir viens un tas pats ģerbonis, bet atslēgu krāsas ģerbonī katrai no šīm politiskajām vienībām ir apgrieztā veidā. Svēto Krēslu 1. gadsimtā esot dibinājuši svētie Pēteris un Pāvils, kas to tehniski padara arī par vienu no senākajām valstīm pasaulē. Un Svētais Krēsls diplomātiski un politiski ir Katoļu Baznīcas politiskā virsvadība, kam ir nodibinātas diplomātiskās attiecības ar 183 pasaules valstīm un tas ir arī pastāvīgās novērotājvalsts sastāvā Apvienoto Nāciju Organizācijā. Vatikāns un Svētais krēsls ir intelektuāli aizraujoši politiskie veidojumi. Atsevišķi pētnieki pat ir secinājuši, ka šis faktiskais viens mikrorajons Romas pilsētas ietvaros ir lielākais izglītības un veselības aprūpes nodrošinātājs pasaulē. Neejot tālākos vēsturiskos diskursos un tikai pieminot pamatlietas par Vatikānu/ Svēto Krēslu, jāpatur prātā, ka pavēstu vara Eiropā visvairāk sāka samazināties pēc Vestfālenes miera līguma 1648. gadā, kas ielika idejiskos pamatus mūsdienu valstu suverenitātes principam. Proti, ka neviens politisks spēks nav augstāks par valsts vadītāju. Monarhu tajā laikā. Nākamais varas sabrukuma posms bija idejiskās izmaiņas Apgaismības periodā, kad baznīcu dogmatisms un konservatīvisms tika aizstāts ar ticību zinātnei, racionālajam prātam un humānismam. Tas sakrita arī ar 19. gadsimta itāļu nacionālismu un mūsdienu Itālijas veidošanās aizsākumiem. Itālija 1870. gadā likvidēja vairāk nekā tūkstoš gadus pastāvējušos Pāvesta valsti. Konflikti un cīņa par varu, protams, turpinājās līdz mūsdienu teritoriālajās un varas robežās Svētais Krēsls nonāca 1929. gadā pēc Laterāna līgumu noslēgšanas starp tā brīža Itālijas diktatoru Benito Musolīni un pāvestu Piju Vienpadsmito. Mūsdienās Svētais Krēsls ir arī viena no pasaulē pēdējām absolūtajām monarhijām. Pārējās pasaules valstīs ir konstitucionālās monarhijas ar valdnieka ierobežotu varu vai republikāniska pārvaldes forma. Un Vatikāns šajā ziņā ir nonācis visnotaļ interesantā kompānijā, jo citas sešas monarhijas pamatā ir Arābijas pussalā – tās ir Apvienotie Arābu Emirāti, Katara, Omāna, Saūda Arābija, kā arī papildus vēl Svatini Āfrikā un Bruneja Austrumāzijā. Katoļu baznīcas vēsture ir raiba un pilna ar neiedomājamām lietām. Markam Tvenam bija teiciens: “Patiesība ir dīvaināka par izdomu. Bet tas ir tikai tādēļ, ka izdomai ir jāpieturas pie iespējamības loģikas, kamēr patiesībai tas nav jādara.” Un šis teiciens ir perfekti attiecināms uz katoļu baznīcas vēsturi. Palasiet vēstures grāmatas, ja neticat. Tādēļ šodien mēs mirkli vairāk pievērsīsimies pāris citām lietām, kas ir mazāk apspriestas – Svētā Krēsla ārpolitikai un ekonomikai. Šīs pundurvalsts diplomātiskā un politiskā ietekme ir daudz lielāka nekā citām līdzīgām valstīm. Proti, lai arī Vatikāna teritorijā īsti pat nav pastāvīgo iedzīvotāju un tiek rēķināts, ka tur dzīvo tikai viens tūkstotis cilvēku, Katoļu baznīcas klientu skaits tiek rēķināts vairāk nekā miljards cilvēku visā pasaulē. Cilvēki dažādās pasaules valstīs tāpat pakļaujas savu laicīgo valdību likumiem un noteikumiem, bet to vērtību skalu un izpratnes par pasaules notikumiem ietekmē Katoļu baznīcas pārstāvji. Un šī “maigā vara”, akadēmiskos terminos izsakoties, ir Vatikāna lielākais spēks. Tādēļ arī lielākā daļa pasaules valstu ir nodibinājušas diplomātiskās attiecības ar Svēto Krēslu un no tām lielākajai daļai ir arī rezidējošās vēstniecības. Kas ir interesanti, tad Svētais Krēsls ir oficiālās diplomātiskās attiecībās ar Ķīnas Republiku jeb Taivānu, bet tam nav diplomātisko attiecību ar lielo Ķīnas Tautas Republiku. Diplomātisko attiecību Vatikānam nav arī ar Saūda Arābiju, Afganistānu un vēl vairākām ANO valstīm. Un tādēļ konkrētā lieta, kuru gribam aplūkot Vatikāna ārpolitikas kontekstā, ir intriģējošais fakts, ka Svētais Krēsls ir pastāvīga novērotāja statusā ANO. ANO starptautiski atzītas ir 193 valstis un ir divas pastāvīgās novērotājvalstis – Svētais Krēsls un Palestīnas Valsts. Lai arī Svētais Krēsls nav ANO dalībvalsts, kopš 1964. gada tam ir šis novērotājvalsts statuss. Šo savdabīgo fenomenu palsāk skaidro Andris Priede, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents un Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes mācītājs. Svētais Krēsls gan ir arī novērotāja statusā gan tādās starptautiskās organizācijās kā Eiropas Padome, Arābu Līga un Amerikas valstu organizācija. Attiecīgi – Svētais Krēsls varētu būt uzskatāms par tādu kā milzīgu diplomātisko dienestu ar globālu tvērumu. Bet, lai tādu uzturētu vajag naudu.

Stāsta Latviešu folkloras krātuves pētniece Ieva Vīvere Publiska muzicēšana vēsturiski nav tipiska Latvijas romu jeb čigānu nodarbošanās. Tas Latvijas romus atšķir, piemēram, no Balkānu, Ungārijas vai Krievijas romu mūzikas tradīcijām. Tomēr Ventspilī romu publiskās muzicēšanas tradīcija pastāv vismaz kopš 20. gadsimta 50. gadiem. Romu muzikanti Ventspilī ir darbojušies gan populārās mūzikas, gan folkloras un reliģiskās mūzikas jomās. Ansambļu dibināšanā un vadīšanā bijuši iesaistīti gan paši romi, gan nečigānu skolotāji, mūziķi, mūzikas producenti un citi. Atsevišķu ansambļu jeb sastāvu darbība lielākoties nav bijusi ilgāka par dažiem gadiem, un reizēm ansambļu sastāvi ir bijuši etniski jaukti, tāpēc romu ansambļus saskaitīt tomēr īsti nav iespējams. Tomēr es gribētu izcelt vairākus. Man zināmo pirmo ansambli 50.-60. gadu mijā dibināja Juris Leimanis – pazīstamā čigānu kultūras darbinieka Jāņa Leimaņa dēls un grāmatas “Čigāni Latvijas mežos, mājās un tirgos” autors. Pēc Otrā pasaules kara viņš no Rīgas pārcēlās uz Kurzemi un 50. gadu sākumā apmetās uz dzīvi Ventspilī. Čigānu mūzikas kolektīvu dibināšanā viņam jau bija pieredze – viņa tēvs 30. gados bija Rīgā dibinājis čigānu kori un viņš pats 40. gados vadīja ansambli Kuldīgā. Ventspils ansambli viņš izveidoja Dzelzceļnieku klubā kopā ar mūzikas skolas direktoru Dzintaru Kļaviņu un režisoru Imantu Krenbergu. Šī ansambļa skats ir iekļauts Imanta Brila dokumentālajā filmā “Vasara Kurzemes balsīs”, kas iznāca 1969. gadā. 70. un 80. gados muzicēšana estrādes ansambļos varēja būt pat galvenā Ventspils čigānu nodarbošanās. Oficiāli Ventspils estrādes biroja pakļautībā strādājuši deviņi čigāni – sanāktu “pilns džeza orķestris”!Kādu laiku vienā ansamblī spēlēja pat četri čigāni, taču kāda valsts amatpersona likusi ansambli izformēt, sakot: “Jūs ir pārāk daudz čigān!” Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu un valsts sistēmas maiņu muzicēšana vairs nebija tik ienesīgs ienākumu avots. Tomēr vēl nesen, 21. gadsimtā Ventspilī pastāvēja krogu un balles muzikantu grupa “Vero”. 80. gadu pirmajā pusē Ventspilī pastāvēja čigānu jauniešu folkloras kolektīvs “Pašil māru khēr” (jeb tulkojumā – Gar mūsu māju). Tas bija dibināts pie Ventspils zivju konservu kombināta kluba un tā vadītāja bija mūzikas teorijas skolotāja Ligita Vaļuka. Ansamblis bija aicināts piedalīties pirmajā lielajā Latvijas folkloras festivālā Aizputē 1982. gadā. Organizatoriska pārpratuma dēļ ansamblis Aizputē ieradās nepareizā laikā un bija vienīgais folkloras ansamblis, kas todien priecēja pilsētas iedzīvotājus. Kā atceras Ligita Vaļuka: “Pēc stundas aizputnieki manus čigānus pacēla uz rokām un ar ovācijām nesa ārā. Tāds mums bija pirmais folkloras festivāls Latvijā.” Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas vairāki romu ansambļi pastāvēja Ventspils vakara vidusskolā, kur jau kopš 1987. gada pastāvēja čigānu klases. Vecāko klašu ansambli “Romenge jāg” (jeb tulkojumā – “Čigānu ugunskurs”) vadīja skolotāja Gunita Grīnvalde. Arī citu skolas ansambļu vadītājas bija skolotājas nečigānietes. 2002. gadā Ventspils un Latvijas hiphopa vidē sevi pieteica romu jaunieši Black Bullet [bulet] un Big Name, kas sadarbojās ar mūziķi un producentu Andri Grandbergu. Šajā gadā, Ventspils romu biedrības Ame roma rosināts un atbalstīts, tapa arī jauniešu ansamblis Čerhena (tulkojumā – “Zvaigznes”). Visbeidzot, daudzus gadus Ventspilī pastāvēja arī kristīgās mūzikas grupa Drom ku Dēl (tulkojumā – “Ceļš pie Dieva”). Tā tika izveidota 2001. gadā Ventspils luterāņu baznīcas paspārnē, un ir izdevusi vairākus kompaktdiskus un skanējusi Latvijas Kristīgā radio ēterā. Cik man zināms, šobrīd Ventspilī nav aktīvu publisku romu ansambļu – lielākoties romu emigrācijas dēļ. Tomēr romu mūzika  turpina skanēt ģimenēs un draudzēs un top arī jaunas ansambļu ieceres.

Krustpunktā amatpersonu stundā runājam par situāciju uz mūsu robežām. Atsevišķos Krievijas pierobežas novados izsludināta ārkārtējā situācija, tas saistīts ar Krievijā pasludināto mobilizāciju. Jau pirms tam mūsu valstī netika ielaisti Krievijas pilsoņi, kas ieradās Šengenas zonā nebūtisku iemeslu dēļ. Izvaicājam Valsts robežsardzes priekšnieka vietnieku ģenerāli Ivaru Ruskuli. Kopā ar raidījuma vadītāju jautājumus uzdod Juris Jurāns no portāla "TVNET" un Artis Drēziņš no laikraksta "Latvijas Avīze".

Krustpunktā amatpersonu stundā runājam par situāciju uz mūsu robežām. Atsevišķos Krievijas pierobežas novados izsludināta ārkārtējā situācija, tas saistīts ar Krievijā pasludināto mobilizāciju. Jau pirms tam mūsu valstī netika ielaisti Krievijas pilsoņi, kas ieradās Šengenas zonā nebūtisku iemeslu dēļ. Izvaicājam Valsts robežsardzes priekšnieka vietnieku ģenerāli Ivaru Ruskuli. Kopā ar raidījuma vadītāju jautājumus uzdod Juris Jurāns no portāla "TVNET" un Artis Drēziņš no laikraksta "Latvijas Avīze".

Stāsta ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna Pavārgrāmatas stāsta ne tikai par ēdieniem - to pagatavošanu un pasniegšanu, bet arī par virtuves iekārtošanu, viesību rīkošanu, ēdienu dekorēšanu, galda klāšanu un uzvedības kultūru. Līdzās praktiskajai informācija, rodami ieteikumi, kā piešķirt dzīvei spožumu, demonstrēt pārticību un statusu.  19. un 20. gadsimta mijā, īpaši Rīgā, latvieši varēja strauji tik pie turības un gribēja to apliecināt ar attiecīgu dzīvesveidu. Par paraugu tika ņemts vācbaltiešu elites dzīvesveids, taču bija maz iespēju uzzināt par tā praktiskajiem aspektiem. Vislabāk informēti bija kalpotāji. Piemēram, Augusta Deglava romānā “Rīga” Pēterim Krauklītim krustēvs iesaka sākt ar darbu krogā, kur varētu noskatīties, kā kungi runā, uzvedas un ģērbjas un, to atdarinot, tikt dzīvē uz augšu. Cita iespēja uzzināt par augstāko slāņu sadzīvi bija mājturības grāmatas, kas burtiski sniedza izsmalcināta dzīvesveida receptes. Sievietēm, kuru dzīves līmenis pēc laulībām strauji mainījās, lieti noderēja Hermīnes Zālītes jeb Minjonas mājturības grāmata, kas divos apjomīgos sējumos iznāca 1901. un 1902. gadā. Īpaši iecienīta kļuva pavārgrāmatas daļa, kas piedzīvoja vairākus atkārtotus un papildinātus izdevumus. Lai palīdzētu lasītājām sasniegt iecerēto – veidot greznāku un izsmalcināku dzīvi - autore ne tikai rūpīgi aprakstīja smalko galdu receptes, bet arī rosināja apgūt modernu gastronomijas vārdu krājumu, ar zīmējumu palīdzību rādīja, kā jāizskatās atbilstošiem traukiem vai pienācīgi izdekorētam ēdienam. Viens no smalka dzīvesveida indikatoriem Minjonas pavārgrāmatās ir Francijas virtuves klātbūtne. Tā parādās gan ēdienu nosaukumos, kas nereti doti oriģinālvalodā, gan pagatavošanas apzīmējumos, gan klasiskās franču virtuves receptēs, sarežģītos gatavošanas un dekorēšanas paņēmienos. Minjona ir daudz ceļojusi un pavārgrāmatā dalās arī ar nepastarpinātiem iespaidiem par Eiropas kulināriju. Minjonas pavārgrāmatās redzams iespaids no agrāk izdotām vācbaltiešu pavārgrāmatām. Baltijas muižu virtuve veidojās pēc 18. un 19. gs. Rietumeiropas aristokrātu virtuves paraugiem. Tas paredzēja plašu ārzemju produktu daudzveidību, ko Minjona iesaka arī 20.gs. turīgo latviešu namos. Receptēs minēti gan vēži, austeres un kaviārs, gan apelsīni, ananasi un melones, sparģeļi un artišoki, trifeles, šokolāde un marcipāns. Autore iepazīstina lasītāju ar eksotiskajiem produktiem, tie attēloti detalizētos zīmējumos, piemēram, artišoks redzams gan vesels, gan šķērsgriezumā, sniegti dažādi pagatavošanas ieteikumi un mazāk zināmajiem produktiem, tādiem kā tītars vai tomāti, meklēti latviski nosaukumi. Atsevišķa nodaļa veltīta svešvārdu skaidrojumam, piemēram, ko nozīmē buljons, bole, konsumeja, karamels, šmorēt vai tranšēt. Jaunapgūtajām zināšanām un izaudzinātajai gaumei nebūtu lielas nozīmes, ja to nevarētu publiski demonstrēt un viens no ierastākajiem veidiem ir viesību rīkošana. Tam Minjonas pavārgrāmatās veltīta atsevišķa uzmanība, aprakstot dažādus viesību veidus - Kungu kafijas galdu vai tējas vakaru ar dejošanu. Sniegtas paraugēdienkartes arī liela mēroga viesībām, piemēram, bufetei ar 250 viesiem. Pusdienu mielastā 25 personām ieteikts pasniegt: austeres, zivju buljonu ar mazām pastētēm, Vērša filē ar trifeļu zosti, Lauka irbes ar augļu ievārījumu, šmorētas vistiņas, tītaru ar šampinjonu zosti un kastaņiem, Teļa kotletes ar zaļiem zirņiem, ceptu sudraba lasi ar sviesta zosti un augļu salātiem, Augļu krēmi, Blanc-manger, aveņu vai ananasu ledu, augļus un konfektes. Ne tikai gara un iespaidīga ēdienkarte liecina par augsta līmeņa viesībām, bet arī pasniegto ēdienu izskats. Daudz pūļu tiek veltīts, lai pārsteigtu viesus. Piemēram, fazāna cepetis tiek izrotāts ar spalvām, galvu un asti, ceptā šķiņķa ādā iegriezts sarežģīts musturs, no saldējuma izveidots gulbis ar mazuļiem. Greznas viesības pilda ne tikai izklaides funkciju, bet kalpo arī sociālā kapitāla veidošanai. Tie ir tīklošanās pasākumi, kas ļauj apstiprināt savu piederību grupai: gan sociālā nozīmē, pierādot prasmi atbilstoši uzvesties un apģērbties, gan finansiālā, jo saimnieki demonstrē, ka visu nepieciešamo var atļauties apmaksāt. 20. gadsimta sākumā Minjonas iespaidīgās pavārgrāmatas diez vai attēlo latviešu reālo dzīvi, bet piedāvā krāšņu iespēju spektru, ko var īstenot vien šaura iedzīvotāju grupa. Tiem, kam šādas iespējas nav, radītā spožākas un krāšņākas dzīves mirāža var kalpot par spēcīgu sociālās mobilitātes stimulu. 

Stāsta tautas daiļamatmeistare aušanā Inese Mailīte Vai zini, cik aizraujoša ir steļļu vēsture no to pirmsākumiem līdz mūsdienām? Miniens, švirkstiens, pievilciens vai sitiens! Atminējums – aužamie stāvi, kangas, strelles jeb stelles, kas ir biežāk lietotais nosaukums mūsdienās, tātad, tas ir rīks auduma veidošanai. Latvijā ar rokām aužamo steļļu attīstība gadsimtu laika plūdumā ir ievērojama gan to izskatā, gan arī aušanas iespēju ziņā. Atrastās liecības liecina, ka auduma gabali, kurus izmantoja apģērbam, darināti vertikālajos aužamajos stāvos vēlā dzelzs laikmeta periodā, laika posmā no 8. līdz 12. gadsimtam. Atsevišķos gadījumos šādi stāvi lietoti vēl 19. gadsimtā. Audums šādos stāvos veidojas vertikāli jeb perpendikulāri zemei. Dažiem audumiem ir īpašas sānu malas, kas aušanas procesā veido maisveida eģes. Tas nozīmē, ka sānu malas audums veidojas divās kārtās, tādējādi malas ir izturīgas un gludas. Paralēli vertikālajiem aužamajiem stāviem jau 12. gadsimtā parādījās arī horizontālie aužamie stāvi, kuros audums veidojas paralēli zemei. Pirmā sistēma šāda tipa stellēs bija trizuļi, vēlāk, ap 19. gadsimtu līdz pat mūsdienām biežāk tiek lietotas sviru stelles, kuras ievestas no Somijas. Šo steļļu zināšana un aušanas prasme ir kā pamats nākamajam steļļu tipam – stellēm ar velkamo ierīci, kuru izmanto, piemēram, Zemgales rakstaino brunču aušanā. Šī aušanas prasme iekļauta Latvijas Nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā un lapā nematerialakultura.lv teikts: "Velkamā ierīce tiek uzstādīta uz sviru vai trizuļu stellēm. Tā sastāv no caurumota dēļa un tā galā piestiprināts divsekciju rāmis. Pa dēļa viduslīniju ir saurbts tik daudz caurumiņu, cik nīškārtās ir paredzēts aust. Jo vairāk nīškārtu, jo sarežģītākus rakstus ir iespējams noaust. Otra būtiskākā atšķirība ir steļļu aizmugurējās daļas garums jeb "dziļums", kas nosaka, cik nīškārtu varēs attiecīgajās stellēs ievietot." 20. gadsimta sākumā zemgalietis Pēteris Viļumsons bija pirmais, kurš izgudroja un patentēja savu vienpaminas pusautomātisko steļļu variantu. Arī šī aušanas prasme no 2020. gada atrodama starp nemateriālās kultūras mantojuma saraksta elementiem. Viļumsona stellēm ir vadības galva (sviru vai trizuļu sistēmas vietā), kas saistīta ar nīšu kārtām un vienīgo paminu. Stelles raksturo vadības galvas tips: cilindra veida, kā arī 3 rindu vai 4 rindu karšu sistēma. Karšu sistēma sastāv no daudzām noteikta izmēra kartona plāksnēm, uz kurām ar caurumiņu palīdzību tiek ieprogrammēts raksts ar musturu cērtamā palīdzību. Padomju laikos tika radīts šauras metāla stellītes ar līdzīgu karšu mehānismu un vienu paminu, kuras tika izmantotas rūpnieciskajā aušanā. Aušanā var arī gleznot, jo gobelēnu stellēs top austas gleznas – gobelēni, kuru aušanas tradīcija Latvijā ienākusi 20.gadsimta vidū. Šīs stelles pārstāv vertikālo steļļu veidu. Vēl viens izstrādājums, kura vārdu pārņēmušas arī stelles, ir josta, jo dažāda izpildījuma šauras stelles sauc par jostu stellēm, kuras lielākoties darbojas uz trizuļu principa. 21.gadsimta sākumā Latvijā parādījās pirmās programmējamās stelles no Amerikas. No 2017.gada izplatījās Somijā ražotās programmējamās stelles. Ja Viļumsona stellēm auduma raksts tiek iecirsts kartona kartēs, tad šeit nepieciešamo rakstu uzzīmē programmā, kas instalēta datorā. Dators tiek savienots ar programbloku, kuram pievienotas nīšu kārtas un pedālis. Minot pedāli, programbloks no datora nolasa, kura nīšu kārta jāceļ augšā, kura jāatstāj lejā. Ar vārdu "stelles" parasti iedomājamies iekārtu, kas novietota uz grīdas, taču sastopamas stelles, kuras aužot liek uz galda.

Stāsta Ogres Vēstures un mākslas muzeja muzejpedagoģe, gide Jana Iesalniece-Pikše Ogres pilsētas reljefs kopumā ir paugurains, cauri visai pilsētai stiepjas Ogres Kangari – kilometriem garas, vaļņveida pauguru grēdas, ko ģeologi sauc par osiem. Osi veidojušies ledāju kušanas rezultātā apmēram pirms 12 tūkstošiem gadu, tie sastāv no oļiem, grants un smiltīm. Ogres Kangariem ir iespaidīgi izmēri – tie ir ap 25 km gari, un augstums ir aptuveni 55 m virs jūras līmeņa. Atsevišķām pilsētas pauguru grēdām un pakalniem laika gaitā vēsturiski ir radušies dažādi nosaukumi. Viršu kalns, Sietiņkalns, Saules kalns, Mīlestības kalns, Krēgera kalns, Ķentes kalns, Sērķīšu un Bākas kalns – tie ir tikai daži no nosaukumiem. Šķiet, ka visatpazīstamākais tomēr būs Ogres Zilo kalnu nosaukums. Ogres Zilie kalni ir osu grēdas centrālā un reljefā visizteiktākā daļa. Par Zilo kalnu izcelsmi kāda teika stāsta par velnu, kurš nesis uz Rīgu smilšu maisu, bet ceļā piekusis un atgūlies purvainā vietā atpūsties. Bērni, gribēdami velnu izmuļķot, izplēsuši smilšu maisam caurumu. Velns atmodies un, nekā nemanīdams, cēlis maisu plecos un gājis tālāk. Tā smiltis pamazām izbirušas un izveidojušās osu grēdas – Zilie kalni. Citas teikas stāsta par lielo cilvēku vai milzi, kas no smiltīm uzbēris sev ceļu, lai, pāri purvam staigājot uz Rīgu pēc sāls, nebūtu jāmērcē kājas. Tā kā ceļš bijis garš, atpūtas brīžos milzis mēdzis kūpināt pīpi, no kā cēlusies zila dūmaka. Tā radies nosaukums Ogres Zilie kalni. Jāpiemin, ka reiz Ogres Zilajos kalnos bijis patvēruma pilskalns, kurā cilvēki nedzīvoja pastāvīgi, bet patvērās tikai briesmu gadījumos. Nocietinājumi bijuši vāji veidoti, no vienas puses pilskalna virsma, jeb plakums, bijis atdalīts ar grāvi un valni, bet pretējā pusē pilskalna mala bijusi nostāvināta. Abas pārējās pilskalna nogāzes jau no dabas ir bijušas visai stāvas un augstas, un to papildus nocietināšana nav bijusi nepieciešama. Nekādi senāki atradumi nav iegūti un pilskalna iedzīvotāju etnisko piederību nav izdevies noskaidrot. Interesanti, ka jau kopš 19. gs. beigām Ogres iedzīvotājiem un vasarniekiem Zilo kalnu teritorija bija populāra aktivitāšu un atpūtas vieta, bet vēlāk, 20.gs. 20.-30.gados, īpaši slēpošana kā atpūta brīvā dabā un sporta sacensību veids, Latvijā kļuva ļoti populāra. Ar saukli "Dzimtene ziemā aicina ciemā" simtiem rīdzinieku brīvdienās devās ne tikai uz tuvējo Mežaparku, Šmerli vai Biķerniekiem, bet arī uz tālākām slēpošanas vietām, tostarp Ogri, jo uz Ogri atvizināja regulārie slēpotāju vilcieni - tie nedēļu nogalēs uz Ogri atveda ap 600-800 slēpotājus. Ogre bija izslavināta kā slēpošanas paradīze, priedēm apaugušajos pakalnos un pauguros bija iekārtotas ērtas stigas slēpošanai. Zilajos kalnos varēja patīkami izslēpoties arī vējainā laikā, jo meži aizsargāja no asajiem vējiem. Līdztekus slēpošanai, arvien lielāku piekrišanu 1930-tajos gados ieguva lēkšana no tramplīniem! Latvijā augstākais tramplīns atradās Siguldā, bet vidēja un neliela augstuma lēktuves bija uzceltas vairākās Latvijas pilsētās, arī Ogres Zilajos kalnos. Ogres tramplīnu atklāja 1934.gada janvārī, no tā varēja sasniegt līdz 25m tālus lēcienus. Pēc Otrā pasaules kara lēktuvi Zilajos kalnos vairs neatjaunoja, taču slēpošanas tradīcija Ogrē ir saglabājusies. Slēpot un citādi aktīvi atpūsties gribētāji uz Ogres Zilajiem kalniem ierodas gan ziemā, gan vasarā. 1959. gadā Zilo kalnu rietumu daļā sākās grants ieguve. Pēc grants ieguves pārtraukšanas 2003.gadā karjera vieta 20 ha platībā pakāpeniski aizpildījās ar pazemes ūdeņiem un šeit izveidojās Dubkalnu ūdenskrātuve, kas gan vasarās gan ziemās vilina peldēt gribētājus. Kopš 2004. gada dabas parks "Ogres Zilie kalni" ir īpaši aizsargājama dabas teritorija 312 ha platībā, kur meža takas aizved līdz Viršu kalna 30 m augstajam skatu tornim, kurā uzkāpjot, var saskatīt Rīgas aprises un Zaķusalas TV torni.

19. gadsimtā Eiropā sevi pieteica šodien tik ierasts un pašsaprotams pārvietošanās līdzeklis - velosipēds. Bet ko mēs zinām par to, kā šis transporta līdzeklis mainīja cilvēku dzīvi, pārvietošanās paradumus un notikumu gaitu? Kad tas kļuva par ceļu satiksmes neatņemamu sastāvdaļu. Šiem jautājumiem ar pētniecisku skatu ir pievērsies vēsturnieks Edgars Engīzers. Ar viņu tiekamies raidījuma Zināmais nezināmajā, lai sarunātos par velosipēdu vēsturi pilsētu ielās un ceļu satiksmē. Kopš pašiem pirmsākumiem velosipēds skaitījās bīstamāks satiksmes dalībnieks, ne kā šodien, ka velosipēdists ir mazaizsargātais satiksmes dalībnieks. "Attiecīgi arī noteikumi, atļauja piedalīties ar velosipēdu satiksme tiek izstrādāti ar pieeju, kā mazināt apdraudējumus mazaizsargātiem vai citiem satiksmes dalībniekiem. Pirmkārt, jau runājot par gājējiem. Otrkārt, runājot arī par tā laika satiksmes pamatelementu - zirgvilces transportu. Zirgam no velosipēdiem bija bail, un līdz ar to pamatā līdz pat Otrā pasaules kara beigām, pat drusku vēlāk visi noteikumi ir virzīti uz velosipēdistu pārgalvības ierobežošanu, par sistēmas izstrādi, kā viņi drīkst piedalīties ceļu satiksmē, lai neradītu draudus nedz citiem, nedz arī sev. Arī traumatisms ir viens no jautājumiem, kam tiek pievērsta uzmanība pietiekami ātri," norāda Edgars Engīzers. "Tiek regulēts, ar kādiem velosipēdiem drīkst piedalīties. Ja skatāmies analoģijā ar elektroskrejriteņiem, tad atkal es vienā brīdī paskaitīju un atrada kaut kādus vairāk kā 20 dažādus tehnoloģiskas uzpariktes, ko varētu saukt par tādiem - ar vienu riteni, ar diviem vai trijiem, pieciem riteņiem, ar sēdekli, bez sēdekļa, ar rokturi un bez," turpina Edgars Engīzers. Jau tajā laikā bija nodalīts un 20. gados parādās arī normatīvos aktos nodalīti velosipēdi no velosipēdiem, kas ir aprīkoti ar motoriem. Un ir arī trīsriteņi, tai skaitā arī kravas trīsriteņi izplatīti tajā laikā satiksme, kam arī ir pievērsta uzmanība šajos satiksmes noteikumos. "Attiecīgi tā tā filozofiskā pamatne, ka velosipēds ir bīstams. Otrs - šobrīd mēs runājam no tādas atļaujas došanas perspektīvas. Tajā laikā un līdz pat 70. - 80. gadiem 20. gadsimtā pamatā ceļu satiksmes noteikumi bija vērsti uz ierobežojumiem: ko nedrīkst darīt, kur nedrīkst braukt, ar kā neaprīkotu velosipēdu nedrīkst braukt. Bija diezgan strikti izstrādāta sodu sistēmu un bija noteikts aprīkojums, kas nepieciešams. Sākotnēji - apgaismojums, numurs, attiecīgi visiem velosipēdiem bija jābūt reģistrētiem un, kas ir ļoti svarīgi, manuprāt, kas arī izpaliek šībrīža diskusijā, ka visiem velosipēdu vadītājiem bija jākārto pārbaudījums. Braukšanas tiesības jāiegūst," skaidro Edgars Engīzers. Atsevišķos laika posmos regulējumu stingrība bija dažāda - Pirmā pasaules kara ietekme, Brīvības cīņu ietekme, vēlāk emancipācija divdesmitajos gados, kad velosipēds kļūst no pietiekami ekskluzīva satiksmes līdzekļa pār tādu kā, runājot tālaika valodā, darbaļaužu transportu. Pirmoreiz parādās mobilitātes jautājums, bilst Edgars Engīzers. 20. gadsimta sākumā velosipēds jau vairs nav luksusa lieta. "Sākotnēji velosipēds ir tāds triku rīks. Pirmie bija augstratu riteņi - viens ritenis liels, otrs - maziņš, kas ar ārkārtīgi nestabili un bīstami. Ar tiem ļoti ātri aizliedz braukt pa pilsētu, pa ielu. Faktiski šie noteikumi paredz, ka drīkst pārvietoties tikai ar drošo riteni," atzīst pētnieks. Bija noteikumi arī par aprīkojumu, kas nepieciešams, proti, braucamie bija jāaprīko ar gaismām, bremzēm, numura zīmēm, jo visi velosipēdi bija jāreģistrē un jāiegūst atļauja ar to pārvietoties.  Rīga 20. gadsimta sākumā kļūst par velosipēdu ražošanas centru, un tāpēc arī Vidzemes, Kurzemes un arī Vitebskas guberņās velosipēdi strauji izplatās un arī noteikumi tiek izstrādāti salīdzinoši ātrāk. Zirgu tramvajs Rīgas ielās Netālu no vietas, kur tagad slejas Rīgas Jaunā Sv. Ģertrūdes baznīca 19. gadsimta 80. gados atradās tramvaju depo - zirgu staļļi un atpūtas telpas kučieriem un konduktoriem. Laikā, kad citviet Eiropā jau sāka atteikties no zirgu tramvaja, tas 1882. gadā parādījās Rīgā. Par šo transportlīdzekli, kā arī par zirgu omnibusu un pasažieru ormaņiem saruna ar vēsturnieku Andri Biedriņu. 1852. gada marta sākumā Rīgas laikraksti ziņo, „ka mēneša pirmajās dienās Rīgā no Daugavmalas uz Pēterburgas priekšpilsētu uzsāks regulāri kursēt divi zirgu omnibusi, kuros tika noteikta maksa par braucienu, neatkarīgi no iekāpšanas vietas, 10 kapeikas vāģa iekšpusē un piecas kapeikas ārpusē.” (Rigasche Zeitung  1852. 03. 01.) Tā savā grāmatā „Rīgas sabiedriskais transports no 19. gadsimta vidus līdz mūsdienām” raksta vēsturnieks un Industriālā mantojuma fonda valdes priekšsēdētājs Andris Biedriņš. Divasu rati ar slēgtu virsbūvi, kam priekšā aizjūgti divi zirgi, kā regulāras pilsētas satiksmes līdzeklis Eiropā parādījās 19. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Rīgā, kā jau minēju, 1852.gadā, taču pasažieru trūkuma dēļ omnibusu satiksme tika pārtraukta uz 20 gadiem līdz 1874.gadā „Rīgas ielās ar 20 minūšu intervālu atsāka kursēt divas omnibusu līnijas. Omnibusā bija 14 pasažieru vietas, un transporta apkalpē ietilpa konduktors un kučieris, bet samērā masīvo omnibusa ekipāžu vilka divi zirgi, kas nodrošināja vidējo kustības ātrumu līdz seši kilometri stundā.”   Tā raksta Andris Biedriņš, bet tālāk pats grāmatas autors stāsta par to, kā Rīgā ienāca zirgu tramvajs un kāpēc tas izkonkurēja omnibusus.

Simtajā raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par mūsu kaimiņiem – par Igauniju jeb Igaunijas Republiku. Neskatoties uz to, ka klausītājiem šī valsts varētu būt zināma, noteikti katram atradīsies kādi fakti, kas būs mazāk zināmi. Piemēram, Igaunija ir vienīgā Baltijas valsts ar dziļi iesakņojušos un plašu salu kultūru. Lai gan lielākā daļa to ir neapdzīvotas, Igaunijas salas mēdz būt lauku apvidus, un dažās ir viņu vietējo vikingu un viduslaiku mantojuma pēdas. Vēl interesants fakts ir arī tas, ka Igaunija, kas vēsturiski bija luterāņu protestantu nācija, šobrīd ir viena no sekulārākajām jeb nereliģiskākajām valstīm pasaulē, kur tikai 14 procenti iedzīvotāju atzīst, ka reliģija ir svarīga ikdienas dzīves sastāvdaļa. Atsevišķi uzmanības vērti ir divi īpaši izdomāti Igaunijas sporta veidi: pirmais ir kiikings, kas paredz, ka cilvēks, kas ir piestiprināts pie milzīgām stāvošām šūpolēm, griežas 360 grādu leņķī. Uzvarētājs tiek noteikts pēc laika perioda un apgriezienu daudzuma. Otrs igauņu nacionālais sporta veids – sievas nešana. Kas paredz vairākus simtus metru garu trasi ar diviem sausajiem šķēršļiem un vienu metru dziļu ūdens šķērsli, kura ietvaros vīram uz muguras ir jānes pašam sava sieva. Stāstot par Igauniju, nevar nerunāt par tās plaši zināmo e-Igaunija zīmolu. Tas attiecas gan uz Igaunijas progresīvo digitalizāciju, gan uz inovatīviem digitālajiem risinājumiem, gan uz to kādu identitāti valsts sev rada. Piemēram, Igaunija bija pirmā valsts pasaulē, kas 2005. gadā ļāva saviem pilsoņiem balsot vēlēšanās tiešsaistē, tāpat 95% nodokļu deklarāciju tiek aizpildītas tiešsaistē, ka arī ir radīta vide, lai uzņēmumus varētu reģistrēt dažu minūšu laikā. Igaunija bija pirmā valsts, kas ieviesa e-rezidenci — datu bāzi un programmu ārzemniekiem, lai kļūtu par Igaunijas virtuāliem iedzīvotājiem. E-rezidenti var dibināt un vadīt uzņēmumu Eiropas Savienībā, neatrodoties Eiropā. Starp citu, Igaunijas e-rezidences saņēmējiem ir arī Angela Merkele un Baraks Obama. Valsts bieži tiek reklamēta kā digitāli visattīstītākā sabiedrība pasaulē. Tā, piemēram, noteikti daudzi zinās, ka „Skype” tika radīts Tallinā. Valstī ir daudz jaunu veiksmīgu jaunuzņēmumu, piemēram, „Teleport” — programmatūra, kas aprēķina labāko darba un dzīves vietu, „Transferwise” — naudas pārskaitīšanas risinājums, „GrabCAD” — kopiena 3D drukāšanas projektiem. Igaunijā ir aptuveni 400 jaunuzņēmumu, kas lepojas ar augstāko jaunuzņēmumu un iedzīvotāju skaita attiecību Eiropā. Par to, kā Igaunija nonāca pie e-Igaunijas zīmola un kā tas tapa, jautājām bijušajam Igaunijas prezidentam Toomasa Hendrikam Ilvesam.

No tehnoloģiju jēgpilnas izmantošanas Dailes teātra vērienīgākajā iestudējumā „Rotkho” līdz mazas formas spēcīgām izrādēm Valmieras drāmas teātrī – tā iekrāsojas šī pavasara jauniestudējumi. Apspriest marta izrāžu jaunumus Laima Slava šoreiz aicinājusi teātra kritiķi Tomu Čeveru. Kopumā, viņaprāt, sezona ir visai vienmuļa, taču ir arī atsevišķas veiksmes un pat mākslas notikumi. Marta mēnesis bijis ļoti aizņemts, ik nedēļu divus vai pat trīs vakarus esmu vadījusi teātrī, skatoties jaunākos iestudējumus.  Visbiežāk esmu vērusi Dailes un Jaunā Rīgas teātra durvis.  Savukārt jaunumi ārpus galvaspilsētas teātriem man vēl jāredz. Tādēļ uz sarunu aicinu teātra kritiķi Tomu Čeveru, kurš redzējis ļoti daudz izrāžu arī ārpus Rīgas un var sniegt pilnīgāku ainu par marta pirmizrādēm, un ne tikai. Sākam ar kādu februāra jaunumu, Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja izrāde „Sievietes daļas” Ināras Sluckas režijā. Zinu, ka Tomam šis iestudējums sagādājis gandarījumu, un viņa recenziju par izrādi var lasīt jaunākajā „Teātra Vēstneša” numurā. Vienojamies, ka izrādes 1.cēliens,  kas veidots konceptuālā nosacītībā, iedarbojas spēcīgi. Pirms ielūkojamies marta pirmizrādēs, sākam ar ne tik konkrētu, tomēr interesantu vērtēšanas aspektu.  

Šoreiz Piespēlē rūc motori un smaržo pēc degvielas, jo runājam par Dakāras ralliju, kas gada sākumā notika Saūda Arābijā. Raidījumu sākam ar šīs nedēļas īso sporta notikumu apskatu, izvēloties dažus svarīgus notikumus Latvijas un pasaules sportā, ko izcelt: Nosaukts galīgais Latvijas Olimpiskās delegācijas sastāvs - 57 sportisti 11 sporta veidos, bet rubrika “Nedēļas cirka izrāde”, acīmredzami, vēl negrib no mums atvadīties - slēpošanas skandāli; Iepriekšējo nedēļu “cirka izrāde” noslēgusies - Novākam Džokovičam atkārtoti tika anulēta vīza, ko viņš apstrīdēja tiesā, taču tur zaudēja un tika deportēts no valsts. Neskatoties uz to sācies „Australian Open” – Anastasija Sevastova zaudēja jau pirmajā kārtā, Aļona Ostapenko tika līdz trešajai. Mairis Briedis joprojām turpina “izaicināt” ASV izklaides industrijas pārstāvi Džeiku Polu, šoreiz viņam dziedot “Daudz laimes dzimšanas dienā!”, un vienlaikus piesolot no 10 līdz 20 miljoniem dolāru; Latvijas hokeja izlases pretinieki Pekinā sāk nosaukt sastāvus - slovāki nosaukuši solīdu sastāvu, bet ar to noteikti var cīnīties. Rubrikā „Vēstures stūrītis” par to, kā radās Dakāras rallijs: ideja par ralliju radās Tjerī Sabīnam 1977. gadā, bet pirmās sacensības notika 1979. gadā. Sabīns 1976. gadā bija pazudis tuksnesī cita rallija laikā, vienlaikus nolemjot, ka tuksnesis vispār ir forša vieta, kur pārbaudīt spēkus un sacensties. Rallija dibinātājs gāja bojā 1986. gadā, kad helikopters pēkšņas smilšu vētras laikā ietriecās kāpās. Rallijs jau kopš tā pirmsākumiem notiek trijās grupās – motocikliem, kravas automašīnām un vieglajām automašīnām bet tagad klases sadalītas smalkāk. Gadu gaitā mainījušās starta vietas, rallijam visbiežāk startējot oriģinālajā starta vietā Parīzē, bet ir bijuši starti arī no Lisabonas, Marseļas un Barselonas. Atsevišķos gadījumos atšķīrusies arī finiša vieta - 1992. gadā finišs bija Keiptaunā, lai cīnītos ar sarūkošo popularitāti un dalībnieku skaitu. 1997. gadā rallijs startēja Dakārā, devās uz Nigēras pilsētu Agadezu un tad griezās atpakaļ uz Dakāru. 2000. gadā rallijs veda no Dakāras uz Kairu, bet 4. posmu Nigērā atcēla terorisma draudu dēļ, dalībniekus no Nigēras ar lidmašīnām transportējot uz Lībiju, kur sacensības atsākās. Tas rallijs tika pārplānots, lai nebūtu jābrauc caur Mauritāniju, kur gadu iepriekš bruņotas bandas vienā gandrīz 500 kilometrus garā ātrumposmā aplaupīja 50 dalībniekus. 2001. gadā pēdējoreiz tika izmantots oriģinālais Parīze-Dakāra maršruts, toreiz vieglo auto klasē uzvarot Jutai Klainšmitei, kura sekmīgi startēja arī pēc tam, bet 2003. gadā finišs bija Šārmelšeihā, Ēģiptē. 2008. gada rallijs tika atcelts, bažījoties par drošības situāciju - tā, protams, nebija pirmā reize, bet 2007. gada nogalē Mauritānijā tika nogalināti pie franču tūristi, tāpēc nedrošās situācijas dēļ ralliju atcēla, bet 2009. gadā tas jau nonāca Dienvidamerikā. Uzbrucēji Mauritānijā tika saistīti ar teroristu tīklu "Al-Qaeda", un atcelt ralliju ieteica Francijas valdība. Kopš 2020. gada rallijs notiek Saūda Arābijā.   Latvijas pārstāvji Dakārā visai regulāri startēja kopš 2004. gada. Vislabāk veicās motociklu braucējam Jānim Vinteram, kurš 2007. gadā, pēdējoreiz Āfrikā, bija sestais un uzvarēja divos posmos. Viņš jau pirms tam finišēja desmitniekā un vienā no rallijiem izstājās pēdējos posmos, atrodoties sešiniekā. Automobiļu klasē braukuši Māris Saukāns, Jānis Naglis un citi, bet viszināmākais ir Andris Dambis ar savām konstruētajām "OSCar" mašīnām Lielajās intervijās šonedēļ divi Latvijas pārstāvji šī gada Dakārā – Oļegs Uperenko un Didzis Zariņš. Rubrikā “Kas lācītim vēderā?” šoreiz Māris paviesojās Ogrē pie Andra Dambja, lai atcerētos vecos labos laikus Dakārā ar viņa konstruētajām „Oscar” mašīnām.

Krustpunktā runājam par to, vai jāpaplašina pašvaldību autonomija atsevišķu jautājumu risināšanā. Viens no tādiem ir azartspēļu organizēšana savās teritorijās. Ķekavas novads lēmis vērsties Satversmes tiesā pēc tam, kad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs atcēla pašvaldības saistošos noteikumus, kas paredzēja aizliegt azartspēles novadā pavisam. Lietas iznākums interesē arī citas pašvaldības, kuras gribētu tikt vaļā no spēļu zālēm. Laiku pa laikam parādās arī citi jautājumi, kur pašvaldības gribētu brīvākas rokas to izlemšanā. Vai pašvaldībām ir jādod lielāka autonomija, Krustpunktā diskutē vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra padomnieks pašvaldību un reģionālās attīstības jautājumos Madars Lasmanis, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas deputāts, Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors Viktors Valainis, Rīgas domes priekšsēdētājs Mārtiņš Staķis un Ādažu novada domes priekšsēdētājs Māris Sprindžuks.  

Spriedze pie Polijas robežas ar Baltkrieviju tikai pieaug, no Minskas tiek savests arvien vairāk migrantu cerībā, ka viņiem izdosies pārraut Polijas robežsargu un armijas pretestību, lai šādi radīt Eiropā vēl vienu migrācijas krīzi. Šis ir kļuvis izaicinājums ne tikai Polijai, bet visai Eiropas Savienībai.  Daudz ļaužu šajās dienās vērojami arī Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi ielās, tur pulcējas kādreizējā prezidenta Mihaila Saakašvili atbalstītāji. Saakašvili atrodas apcietinājumā un ir pieteicis badastreiku, viņš un viņa domubiedri uzskata, ka valdošā vara izrēķinās ar savu politisko pretinieku. Tomēr tādu ļoti plašu atbalstu bijušais prezidents savā dzimtenē nebauda.  Apkopojam arī tās ziņas, kas turpināja nedēļas gaitā pienāk no Glāzgovas, kurš noslēdzas ANO klimata konference. Kādi ir secinājumi, kā vērtēt Glāzgovā panākto, cik tad reāli pasaulē izdosies nobremzēt globālo sasilšanu? Aktualitātes vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas Studiju fakultātes dekāns, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Beāte Livdanska, Latvijas jauniešu delegāte Apvienoto Nāciju Organizācijā Natālija Knipše un mākslinieks Voldemārs Johansons. Lukašenko hibrīdagresijas jaunā fāze Baltkrievijas diktatora Lukašenko režīms acīmredzami mainījis savu taktiku kopš jūlija piekoptajā hibrīdagresijā pret Eiropas Savienību, kurā kā ierocis tiek izmantoti migranti no Āzijas un Āfrikas valstīm. Pirmdien, 8. novembrī, Polijas robežu ar Baltkrieviju netālu no Kuznicas pilsētiņas valsts ziemeļaustrumos sasniedza apmēram tūkstoti liela migrantu kolona, kuru pavadīja un virzīja Baltkrievijas spēka struktūru pārstāvji. Kolonas sastāvā pamatā ir vīrieši spēka gados, taču ir arī sievietes un bērni. Notika pirmais mēģinājums masveidā ielauzties Polijas teritorijā, nojaucot aizsprostus un žogus, kam potenciālie robežpārkāpēji izmantoja knaibles, lāpstas un mežā sadabūtus koku stumbrus. Polijas robežsardzes, policijas un armijas personāls šos mēģinājumus novērsa, laižot darbā asaru gāzi. Migrantu pūlis skandēja „Vācija, Vācija!”, tā apzīmējot savas kustības iecerēto galamērķi. Tagad migrantu masa izvietojusies zem klajas debess robežas Baltkrievijas pusē, un, pēc raidsabiedrības BBC sniegtajām ziņām, to skaits šai rajonā varētu būt lēšams uz četriem tūkstošiem. Pagājušajās dienās notikuši mēģinājumi izlauzties cauri robežai mazākās grupās, kā arī vairāki simti atsevišķu nelikumīgu robežas šķērsošanas mēģinājumu, daži no kuriem bijuši veiksmīgi. Par to liecina dažādu mediju sagatavotie materiāli, žurnālistiem, saziņā ar humānās palīdzības aktīvistiem, uzmeklējot Polijā jau iekļuvušos migrantus. Saskaņā ar viņu stāstīto, Baltkrievijā viņi nonākuši ar ceļojumu aģentūru starpniecību, samaksājot vairākus tūkstošus dolāru, bet pēc tam baltkrievu spēka struktūru nogādāti uz robežu. Pie tam baltkrievu drošībnieki viņiem daudzos gadījumos atņēmuši dokumentus un mobilā telefona pieslēguma viedkartes. Tā nu šie cilvēki nonākuši neapskaužamā situācijā pierobežas zonā, bez garantētas pārtikas, medicīniskās palīdzības un pajumtes, gaisa temperatūrai naktīs noslīdot zem nulles atzīmes. Atsevišķas starptautiskās cilvēktiesību organizācijas un mediji kritizējuši Polijas politiku, neielaižot migrantus savā teritorijā un liedzot piekļuvi robežai palīdzības organizācijām un mediju pārstāvjiem. Tikmēr Eiropas Savienības institūciju un arī dalībvalstu valdību pārstāvji pauž atbalstu Polijas pūliņiem aizsargāt savienības ārējo robežu, asi kritizē Baltkrievijas režīma rīcību un sola jaunas pret Minsku vērstas sankcijas. Tiekot apsvērta iespēja arī pakļaut sankcijām aviokompānijas, kuras nogādā migrantus Baltkrievijā. Vācijas kanclere Angela Merkele vakar, 10. novembrī, apspriedusi radušos situāciju telefonsarunā ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, taču maz ticams, ka šīm pārrunām būs kādi tūlītēji rezultāti. Saakašvili visaugstākā likme Politologs Mihails Saakašvili bija Gruzijas Republikas prezidents no 2004. līdz 2013. gadam. Tas bija laiks pēc t.s. „Rožu revolūcijas” 2003. gadā, kas bija iezīmīgs ar aktīvām reformām, mēģinot tuvināt Gruziju rietumu demokrātijām kā ārpolitiski, tā tiesiskuma un valsts pārvaldes standartu ziņā. Šai laikā Gruzija piedzīvoja arī Krievijas militāro agresiju 2008. gadā, kad Kremlis iejaucās ilgi gruzdošajos konfliktos ar Gruzijas separātiskajiem reģioniem Abhāziju un Dienvidosetiju. Pēc otrā prezidentūras termiņa beigām Mihails Saakašvili pameta dzimteni un 2014. gadā iesaistījās Ukrainas politikā, kļūstot par t.s. Eiromaidana atbalstītāju un pēc šiem notikumiem ievēlētā prezidenta Petro Porošenko līdzgaitnieku. Pēc pāris gadiem abu attiecības gan samaitājās, Saakašvili pat tika atņemta Ukrainas pilsonība, un viņš tika izraidīts no valsts, taču pēc prezidenta Volodimira Zelenska nākšanas pie varas atgriezās un kļuva par Ukrainas Nacionālās reformu padomes vadītāju. Tikām Gruzijā, kur Saakašvili dibinātā partija Apvienotā Nacionālā kustība kopš 2012. gada ir lielākais opozīcijas spēks, pret viņu tika uzsākta krimināllieta, un 2018. gadā viņš tika atzīts par vainīgu dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā un uzbrukuma organizēšanā Gruzijas parlamenta deputātam Valērijam Gelašvili, aizmuguriski piespriežot eksprezidentam sešus gadus ieslodzījuma. Daudzu ieskatā šis ir politiski motivēts spriedums – pie varas esošās partijas „Gruzijas sapnis” mēģinājums neitralizēt spēcīgu opozicionāru. Neskatoties uz to, 1. oktobrī, Gruzijas vietvaru vēlēšanu priekšvakarā, Saakašvili atgriezās Gruzijā, kur tika nekavējoties arestēts. Kopš tā laika viņš atrodas cietumā, un, kā paziņojuši varas pārstāvji, netikšot atbrīvots līdz piespriestā termiņa beigām. Tūlīt pēc ieslodzīšanas Saakašvili uzsāka badastreiku, un pirmdien tika pārvietots uz cietuma slimnīcu. Kā izteikusies eksprezidenta partnere, Ukrainas parlamenta deputāte Jeļizaveta Jasjko, cietuma slimnīca esot Saakašvili dzīvībai visbīstamākā vieta. Kopš eksprezidenta aresta Tbilisi notiek pastāvīgas viņa atbalstītāju protesta akcijas. Kas attiecas uz 2. oktobra vietvaru vēlēšanām, valdošā partija „Gruzijas sapnis” tajās guva pārliecinošus panākumus. Organizācija „Transparency International” gan norādījusi, ka, novērojot vēlēšanas, konstatēti apmēram 150 dažādas nopietnības pakāpes pārkāpumi. Glāzgovā gūtais un neiegūtais Rīt, 12. novembrī, noslēgsies teju divas nedēļas ilgusī Apvienoto Nāciju Klimata pārmaiņu konference Glāzgovā. Iesākts ar daudzu valstu galvu uzstāšanos, starptautisko organizāciju pārstāvju un vides aktīvistu uzrunām, samits turpinājās pārrunu un dokumentu izstrādes procesā. Vakar tika publiskots konferences gala dokumenta – vienošanās – teksta uzmetums, kura saturā ietverti vairāki vides politikas attīstības aspekti. Paredzams, ka dokumentā tiks ietverta valstu apņemšanās izvirzīt ambiciozākus oglekli saturošo izmešu samazināšanas plānus līdz nākamā gada beigām un palielināt kopēju finansējumu negatīvu klimata pārmaiņu mazināšanai virs 100 miljardiem dolāru gadā. Vairāk nekā 100 valstis, kuru teritorijā atrodas apmēram 85% pasaules mežu, apņēmušās līdz 2030. gadam izbeigt mežu platību sarukšanu. Tāpat vairāk nekā 100 valstis apņēmušās šai pašā termiņā samazināt metāna izmešu apjomu par 30%. Vairāk nekā 40 valstis apņēmušās pakāpeniski atteikties no akmeņogļu ieguves, tai skaitā arī tādi nozīmīgi šīs nozares spēlētāji kā Polija, Čīle un Vjetnama. Vairāk nekā 450 finanšu organizācijas, kuras kopā kontrolē apmēram 130 triljonus dolāru, piekritušas pārtraukt fosilā kurināmā ieguves un izmantošanas finansēšanu, pārorientējot kapitālieguldījumus uz videi draudzīgākām enerģētikas tehnoloģijām. Tomēr tiek atzīmēts, ka paredzamajā dokumentā joprojām iztrūkst tādi būtiski globālās klimata politikas aspekti kā paredzamais finansējums klimata mērķu sasniegšanai periodam no 2025. līdz 2030. gadam, atbalsts klimata pārmaiņu visvairāk skartajām pasaules valstīm un unificēts mehānisms, kādā valstis ziņos par panākto progresu. Runājot par fosilā kurināmā izmantošanas mazināšanu, plānotais nolīgums pagaidām skar tikai pašu problemātiskāko tā veidu – akmeņogles, nepievēršoties naftai un gāzei. Tāpat katrā vienošanās sadaļā iztrūkst vairāku nozīmīgu valstu. Ķīna pagaidām nav pievienojusies nolīgumam metāna izmešu un akmeņogļu sadaļās, Krievija – metāna izmešu sadaļā; Indija, Austrālija un Savienotās Valstis – akmeņogļu sadaļā. Indonēzija, kas ir viena no lielākajām mežu izcirtējām pasaulē, kaut pievienojusies sadaļai par mežu saudzēšanu, nodēvējusi šo nolīgumu par netaisnīgu, tā veicinot bažas par valsts gatavību izpildīt apņemšanās. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Glāzgovā šajās dienās notiek ANO klimata konference, daudzi to nodēvējuši par pēdējo iespēju izglābt pasauli no klimata pārmaiņu izraisītās katastrofas. 120 valstu vadītāji mēģina vienoties par kopēju rīcību, lai samazinātu globālo sasilšanu un tās izraisītās sekas. Kādas iespējas, kāda ir realitāte? Šajā kontekstā grasāmies runājam arī par krietni tuvāku izaicinājumu, kas tāpat lielā mērā ir saistīts ar klimata izmaiņām. Enerģētikas resursu cenas, īpaši Eiropā, ir uzlēkušas ļoti strauji, solot mums grūtu ziemu. Dažādās valstīs reakcija uz šo ir atšķirīga, un Eiropas līmenī vienota reakcija arī nav panākta. Kāpēc tā, ko tas nozīmē no drošības aspekta? Notikumus pasaulē vērtē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Briselē Artjoms Konohovs, žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps un Eiropas Parlamenta deputāts Latvijas Universitātes profesors Ivars Ījabs (AP/RE). Enerģētikas krīze 2021 Aizņemta ar pandēmijas apkarošanu, pasaule attapusies jauna izaicinājuma priekšā: kopš septembra pasaules medijos arvien biežāk parādās ziņas par konsekventu energoresursu cenu kāpumu un arvien biežāk dzirdams apzīmējums „enerģētikas krīze”. Naftas cenas kopš pērnā gada pieaugušas vairāk nekā par pusi, dabasgāzes cenas Eiropā teju pieckāršojušās. Sākot atkopties no pandēmijas radītā ražošanas krituma, globālā ekonomika, sevišķi Ķīna, sadūrusies ar akūtu energoresursu deficītu. Ķīnas valdība jau ieviesusi enerģijas taupības režīmu, ražotājiem doti norādījumi samazināt patēriņu, notiek periodiska strāvas atslēgšana iedzīvotājiem. Nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi Eiropā vainojami pie strauja dabasgāzes krājumu izsīkuma un vēja enerģijas ražošanas krituma, kamēr dabasgāzes piegādes no Krievijas ir mazākas, nekā cerēts. Energoresursu cenu kāpumu Eiropā ietekmē arī oglekļa emisijas kvotu sadārdzināšanās. Kā papildu krīzi veicinoši faktori tiek minēta Ķīnas atteikšanās no Austrālijas akmeņogļu importa un straujš hidroenerģijas ražošanas apjoma kritums Brazīlijā sausuma ietekmē. Kā salīdzinoši ilglaicīgāks šo krīzi veicinošs faktors ir pēdējos gados notikusī straujā investīciju samazināšanās fosilā kurināmā ieguves sfērā, ko noteikusi vispārējā tendence īstenot kursu uz atteikšanos no fosilā kurināmā. Daudzi nozīmīgi investori atteikušies no ieguldīšanas naftas un gāzes ieguvē, savukārt ieguves kompānijas sākušas intensīvi pārorientēties uz atjaunojamo energoresursu sfēru. Tomēr atjaunojamo energoresursu ražošana, kaut tehnoloģiski ļoti progresējusi, joprojām ir proporcionāli mazjaudīga. Ka izsakās izdevuma „Forbes” citētais ekonomists Edvards Jardeni: „Atjaunojamie energoresursi nav gatavi savam lielajam uznācienam. Tādējādi līdzenas pārejas vietā steiga izskaust fosilo kurināmo izraisa strauju tā cenu kāpumu un visaptverošus enerģijas piegādes traucējumus.” Kā vēl viens krīzi veicošs faktors tiek minēta kodolenerģijas ražošanas jaudu mazināšana vairākās valstīs, sevišķi Japānā un Vācijā. Elektroenerģijas cenu kāpums izraisījis neizbēgamu ķēdes reakciju, sadārdzinot energoietilpīgo izejvielu cenas. Nozīmīgu cenu kāpumu piedzīvo niķeļa, tērauda, silikona, vara un minerālmēslu cenas. Klimata samits Glāzgovā 26. ANO Klimata pārmaiņu konference jau nodēvēta par vienu no nozīmīgākajiem diplomātiskajiem samitiem visjaunāko laiku vēsturē. Konference, atlikta uz gadu pandēmijas dēļ, sākās Skotijas galvaspilsētā Glāzgovā 31. oktobrī un turpināsies līdz 12. novembrim. Samita nozīmīgākā daļa, protams, bija vairāk nekā 130 pasaules valstu vadītāju piedalīšanās 1. un 2. novembrī. Starp viņiem ir Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons, Francijas prezidents Emanuels Makrons, Vācijas kanclere Angela Merkele, Indijas premjerministrs Narendra Modi, ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs, Eiropas Savienības augstāko institūciju vadītāji un daudzi citi. Tiesa, ne mazāk uzmanības mediji pievērš klāt nebijušajiem pasaules līderiem: Ķīnas prezidentam Sji Dzjiņpinam, Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, Brazīlijas prezidentam Žairam Bolsunaru. Visām šīm valstīm ir nozīmīga ietekme pasaules klimatu, bet to valdību apņēmība sasniegt deklarētos klimata izmaiņu mazināšanas mērķus raisa šaubas. Ar Glāzgovas samitu saistās gaidas par jaunu nozīmīgu izrāvienu centienos novērst cilvēka darbības kaitīgo ietekmi uz planētas vidi, attīstot virzību, kuru jau iezīmēja konferencē Parīzē pirms sešiem gadiem parakstītais nolīgums. Tā centrā ir mērķis nepieļaut vidējās planētas gaisa temperatūras pieaugumu virs diviem Celsija grādiem, salīdzinot ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni, un turpināt centienus to mazināt līdz pusotram grādam virs šī līmeņa. Pēc zinātnieku lēstā, temperatūrai kāpjot virs pusotra Celsija grāda līmeņa, tādas parādības kā karstuma viļņi, neražas izraisošs sausums, ūdensapgādes grūtības un ekosistēmu degradācija kļūs par planētas ikdienu. Lai to nepieļautu, cilvēcei pakāpeniski jāmazina sasilšanu veicinošo izmešu emisija, noteiktā termiņā sasniedzot nulles līmeni. Atsevišķas pasaules valstis, Eiropas Savienība kā valstu apvienība un arī atsevišķi uzņēmumi šai ziņā nosprauduši savus mērķus, kuri pamatā saistās ar pāris trīs desmitgades attālu nākotni. Tomēr gadi, kas pagājuši kopš Parīzes samita, šai ziņā drīzāk tiek uzlūkoti kā mīņāšanās uz vietas. Atteikšanās no fosilā kurināmā, kas ir galvenais līdzeklis uzstādīto mērķus sasniegšanai, ir acīmredzami grūts uzdevums, ko tikai vēlreiz apliecina tieši šobrīd piedzīvotā globālā enerģētiskā krīze.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Jauniešu bezdarbs nav tikai Latvijas problēma. Atsevišķās Eiropas Savienības (ES) valstīs bezdarbnieki, kuri ir vecumā līdz 25 gadiem, veido vairāk nekā trešdaļu no kopējā darba meklētāju skaita. Jauniešu iespējas darba tirgū smagi skāra 2008. gada finanšu un ekonomikas krīze, bet tagad – pandēmija. “Jaunus cilvēkus nedrīkst izmantot,” sarunā ar mūsu kolēģi Briselē Ilzi Naglu saka Eiropas Parlamenta (EP) deputāts no Itālijas Brando Benifei. Viņš uzsver, ka daudzviet jauniešiem nākas strādāt ar nestabiliem pagaidu darba līguma nosacījumiem, uz nepilnu slodzi vai ilgstošā praksē par ko nemaksā nemaz vai maksā simboliski. Par to, vai sevi attaisnojusi Jauniešu garantijas programma un kā jāmaina nodarbinātības politika, šajā reizē diskutē arī EP deputāte no Nīderlandes Kima van Sparrentaka.

Makroekonomisks un arī kritisks skats uz Latvijas ekonomiku un tās ilgtspēju. Skaidrojam arī, kā pandēmijā veicas Igaunijas nekustamo īpašumu attīstīšanas uzņēmuma „Pro Kapital Grupp”. Vai savas naudas ieguldīšana tā akcijās ir prātīgs lēmums? Ilgtspēja, Eiropas zaļais kurss - ir vārdu savienojumi, kurus dzirdēsim aiz vien biežāk, un tādās vai citādās izpausmēs tie ietekmēs un mainīs mūsu dzīvi. Bet, vai tas būs uz labu vai tieši pretēji – lielā mērā atkarīgs no mums pašiem, gan individuālā, gan valstiskā līmenī – šāds ir secinājums pēc Latvijas Bankas gadskārtējās konferences par ilgtspējīgu ekonomiku pārmaiņu laikos. Raugoties uz Eiropas zaļajām ambīcijām līdz 2050. gadam kļūt klimatneitrālai, varētu šķist – slikti viņiem tajā rūpnieciskajā Eiropā, mēs jau tā esam zaļākā valsts pasaulē. Saeimas deputāte Krista Baumane norāda, ka tas ir mīts par Latviju kā zaļāko vai otru zaļāko valsti pasaule. Viņa ir uzskatāms piemērs retorikai, ko dzirdēsim aiz vien biežāk arī no Latvijas politiķiem, ne velti nulle kā notikušajās Vācijas parlamenta vēlēšanās labi panākumi Zaļajai partijai. Viens, protams, ir skaisti un zaļi runāt, otrs - darīt. Latvijā gan sabiedrībā, gan starp ierēdņiem un politiķiem joprojām nav izpratnes par to, ka klimata izaicinājumi un Eiropas ambīcijas ir liekamas vienā laivā un airējamas kopā.  Latvijas Banka ir apņēmusies ar saviem pētījumiem un padomiem palīdzēt politikas veidotājiem, protams, ja tie vispār gribēs klausīties. Un ir skaidrs, ka zaļais kurss nenozīmē tikai eiropas naudu zaļām idejām, "Rail Baltica" un elektroauto subsīdijām, būs arī grūtības un gadiem krātas problēmas, kas prasa risinājumu. Iespējams, kādā brīdī būs jāpadzīvo ar mazāku labklājības līmeni nekā esam pieraduši, brīdina Latvijas Bankas padomes loceklis Andris Vilks. Atsevišķām nozarēm vairs nebūs perspektīvas, bet citām būs jāmainās. Piemēram Latvijas kokrūpniecībai, kura dod vairāk nekā 5% no iekšzemes kopprodukta un veido 20% no visa preču eksporta. Psiholoģiski gan ir skaidrs, ka cilvēkiem ir grūti mainīties un sākt dzīvot citādi, it īpaši, ja aptuveni puse sabiedrības Latvjā klimata izaicinājumus neuzskata par aktuālu problēmu un diez vai to mainīs kaismīgu politiķu vai ekonomikas ekspertu runas. Cita lieta, ja sāk runāt nauda. Tā jau ir realitāte, ka arī Latvijā bankas dabai nedraudzīgiem uzņēmumiem sāk prasīt, kā tie kļūs zaļāki? Par to Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padomes loceklei Kristīnei Černajai-Mežmalei sūdzējies kāds uzņēmējs. Tas nav tikai tāds zaļo ideju pārliecības jautājums no banku puses, pat ja tās skaisti "runā zaļi", ir skaidrs kāds zaļums tās pārsvarā interesē - un šajā jomā piesārņojošās nozares, uzņēmumi, kuri nav gatavi mainīties, bankai nozīmē papildu risku un zaudētu naudu, ja tie jaunajā ekonomikā vairs nespēs izdzīvot, bankrotēs un neatdos parādus. Šādi uzņēmumi neizbēgami būs, prognozē Latvijas Banka ar cerību, ka to īpašnieki laikus pagūs savu kapitālu pārvirzīt uz ilgtspējīgu uzņēmējdarbību. Ir daudz jaunu iespēju, biznesu, par kuriem vēl nemaz neiedomājamies un nesaprotam, saka Latvijas Bankas padomes loceklis Andris Vilks. Pat ja zaļajās idejās netaps Latvijas "nokia", ja mēs šoreiz vienkārši nenogulētu iespējas, kā esam darījuši līdz šim, bet kaut vai darītu to, ko citi jau dara, piemēram, savāktu un pārstrādātu atkritumu s- Latvijas labklājība pieaugtu. 

Par Latvijas - Baltkrievijas valsts robežas nelikumīgu šķērsošanu aizturēti jau 278 cilvēki * Iekšlietu ministre lūdz valdību izsludināt ārkārtējo situāciju Latvijas-Baltkrievijas pierobežā * Atsevišķi klimata pārmaiņu procesi var būt neatgriezeniski brīdina ANO eksperti. * Uz Tokiju pošas Latvijas paralimpiešu delegācija; karogu nesīs Aigars Apinis un Ieva Melle

Klāt piektdiena ar nedēļas notikumu apskatu, kurā notikumus vērtējam kopā ar žurnālistiem. Diskutējam par valdības sagatavoto likumprojektu, kas paredz obligātu vakcināciju medicīnas, izglītības un sociālās aprūpes iestādēs strādājošajiem. Tāda varētu būt arī citiem valsts iestādēs strādājošajiem, jo pakalpojumus varēs sniegt tikai vakcinēti vai pārslimojuši darbinieki. Tomēr galavārds likuma pieņemšanā ir Saeimai. Aktualitātes vērtē "Latvijas Avīzes" žurnālists Māris Antonēvičs, kanāla TV24 žurnāliste Anita Daukšte un laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls.

Klāt piektdiena ar nedēļas notikumu apskatu, kurā notikumus vērtējam kopā ar žurnālistiem. Diskutējam par valdības sagatavoto likumprojektu, kas paredz obligātu vakcināciju medicīnas, izglītības un sociālās aprūpes iestādēs strādājošajiem. Tāda varētu būt arī citiem valsts iestādēs strādājošajiem, jo pakalpojumus varēs sniegt tikai vakcinēti vai pārslimojuši darbinieki. Tomēr galavārds likuma pieņemšanā ir Saeimai. Aktualitātes vērtē "Latvijas Avīzes" žurnālists Māris Antonēvičs, kanāla TV24 žurnāliste Anita Daukšte un laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls.

ASV attiecības ar citām valstīm. Prezidenta Džo Baidena vizīte Eiropā ir raisījusi lielu interesi. Donalda Trampa prezidentūras laikā attiecības starp ASV un pārējo pasauli veidojās dīvainas, tās drīzāk bija aktīvas ar dažām nedemokrātiskām valstīm, tādām kā Ziemeļkoreja. Bet ar Rietueiropu tās tikai pasliktinājās. Kas mainījies līdz ar Baidena nākšanu pie varas, kuros aspektos noticis restarts, kuros - nē. Ko demostrējusi Baidena vizīte Eiropā? Atsevišķi uzmanību veltām Krievijai. Baidena un Putina tikšanās raisīja lielu interesi un daudziem arī lielas bažas. Vispirms Baidens nosauca Putinu par slepkavu, bet pēc tam uzaicināja satikties. Vai bažām bijis pamats, ko pēc sarunām var secināt? Aktualitātes komentē žurnāla "IR" galvenā redaktora pienākumu izpildītājs Pauls Raudseps, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, TV3 žurnālists Edijs Bošs un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. ASV ir atpakaļ Pagājušajā nedēļā ASV prezidents Džo Baidens sāka savu pirmo ārvalstu vizīti un devās Eiropas tūrē, lai klātienē piedalītos virknē samitu. Vispirms G7 tikšanās laikā, meklējot risinājumu globālām problēmām. Tad NATO un ES – ASV samitā, stiprinot daudz cietušās transatlantiskās attiecības.  Kā būtisks solis NATO samita laikā jāizceļ līderu paziņojums, ka Ķīna rada aliansei drošības riskus. Šī ir pirmā reize, kad NATO izceļ Pekinu kā iespējamu apdraudējumu gan aliansei, gan arī uz noteikumiem balstītajai starptautiskajai kārtībai. Jāpiebilst, ka pirms samita zināms satraukums nāca no valstīm tiešā Krievijas tuvumā, ka Ķīna paņems visu uzmanību un NATO atstās Krieviju otrajā plānā, taču Kremlis arī pēc šī samita ir un paliek kā galvenais alianses drošības apdraudējums. Tomēr NATO valstu līderi redz un saprot to, ka šodienas izaicinājumi ir daudz plašāki par Kremļa radītajiem un redz pieaugošus draudus no visiem stratēģiskajiem virzieniem. 15. jūnija ES – ASV samitu „Politico” apskatnieks Deivids Herzernhorns aprakstīja kā “Mīlas festivālu, kurā vienīgais jautājums bija tas, kurš ir laimīgāks – Baidens vai eiropieši –, ka Donalds Tramps vairs nav ASV prezidents”. Iespējams, būtiskākais, kas dzirdēts šajā samitā – ASV vajag Eiropu un Eiropai vajag ASV. Baidenam ir būtiski iegūt Eiropu kā sabiedroto pret Ķīnu, bet Eiropai to noturēt kā sabiedroto pret Krieviju, tāpēc svarīgi, ka tiek nogludināti tie attiecību negludumi, kas īpaši aktualizējušies iepriekšējā prezidenta laikā. Donalda Trampa uzsāktais tirdzniecības karš ar ES nav beidzies un Baidens nav atcēlis tos ievedmuitas tarifus, ko saviem sabiedrotajiem uzlika Tramps. Kad svētdien preses konferencē Baidenam vaicāja, vai var sagaidīt, ka ASV atcels šos tarifus, viņš atbildēja- “Esmu amatā 120 dienas. [..] Man vajag laiku.” Viņi satikās Ženēvā Tas bija tikai pirms dažiem mēnešiem, kad Baidens intervijā uz jautājumu, vai uzskata Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu par slepkavu, atbildēja ar „JĀ”. Protams, tas izraisīja milzīgu viļņošanos. Itin drīz Krievija demonstrēja, ka arī viņiem ir iespējams radīt satraukumu Baltajā namā. Karaspēka koncentrēšana pie Ukrainas robežas piespieda Baidenu zvanīt Putinam, un tad arī tika izteikts uzaicinājums abiem satikties. Daudzi šo tikšanos gaidīja ar neslēptām bažām. Vieni pauda skepsi par ASV prezidenta nekonsekvenci, nosaucot kādu par slepkavu un tad aicinot uz sarunām. Citi savukārt atbalstīja Baltā nama rīcību, sakot, ka dialogs vienmēr ir labāks par monologu. Tikšanās Ženēvā  16. jūnijā ilga vairākas stundas. Kā jau gaidīts, tika runāts gan par kiberuzbrukumiem, gan par Ukrainu un tās teritoriālo vienotību, gan citiem sasāpējušiem jautājumiem. Saruna neesot bijusi naidīga – tā pēc tikšanās teica Vladimirs Putins. Abi esot runājuši vienā valodā, taču tas nenozīmējot, ka abiem jāieskatās viens otram acīs un jāzvēr mūžīga mīlestība. Baidens savukārt rezumēja, ka domstarpības daudzos jautājumos ir un paliek, taču abas puses paudušas vēlmi saprasties un meklēt iespēju tuvināt viedokļus. Jauns aukstais karš neesot ne Krievijas, ne ASV interesēs- tā teica Baidens. Kāds būs rezultāts šādām sarunām? – par to varēs spriest tikai tad, kad būs pagājis kāds laiks. Viens no tūlītējiem taustāmiem rezultātiem ir vienošanās atgriezt diplomātus, kas tika iepriekš izraidīti no abām valstīm. Krievijas vēstnieks Anatolijs Antonovs Vašingtonā atgriezīšoties līdz jūlijam. Tāpat abi prezidenti apņēmušies „aizvadīt diskusijas" par kiberdrošību. Pēc tikšanās tika izplatīts kopīgs paziņojums presei, kur norādīts, ka abas valstis spēj gūt panākumus kopīgu mērķu sasniegšanā pat šādos spriedzes apstākļos, un to viņu tikšanās esot pierādījusi. Tomēr interesants ir fakts, ka kopīgu preses konferenci abi prezidenti nesarīkoja. Viņi izvēlējās ar presi runāt atsevišķi. Vispirms preses konference bija Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, pēc tam ASV līderim Džo Baidenam.

Kopš cilvēces pirmajiem soļiem kosmosā ir arī radusies kosmisko atlūzu izgāztuve, kas rotē orbītā ap zemi un rada draudus tālākai izpētei izplatījumā. Kosmosa kuģu atlūzas Zemes orbītā nule kā radījušas bojājumus Starptautiskajai kosmosa stacijai, bet daļa no atlūzām draud nekontrolēti krist uz Zemes. Kā šī milzu ātrumā dreifējošā izgāztuve radusies, kādus riskus tā rada un kā to savākt, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Starspace observatorijas saimniece Anna Gintere un IT speciālisti un kosmosa entuziasti Raitis Misa un Ints Ķešāns. Anna Gintere atzīst, ka par atkritumiem kosmosā domā jau sen, jo kosmosa industrijā ir arvien vairāk spēlētāju un dažās orbītas zonās problēma vēl netiek pienācīgi izvērtēta un risināta "Zemei tuvajā orbītā ir daudz valstu un institūciju, kas var ievadīt satelītus, un lielākajā gadījumā nedomā, kas ar tiem notiks tālāk," skaidro Anna Gintere. "Nonākšana atpakaļ Zemes atmosfērā un tāda veida iznīcināšanās nenotiek tik strauji, cik strauji orbīta tiek piepildīta. Atsevišķas zonās viss būtu daudz maz kārtībā, bet tieši Zemei tuvajā orbītā tas ir ļoti smags jautājums." Ints Ķešāns piekrīt, ka problēma arvien aug augumā, tiesa, pēdējā laikā par to daudz vairāk arī domā. Šobrīd katram, kas šauj satelītus - ASV, Krievija, Ķīna vai Eiropas Savienība, katram ir savi noteikumi, kā rīkoties, lai atlūzas nevairotos tik ātri.Bet visas iniciatīvas ir katras valsts pašas rokās, viena starptautiska regulējuma nav. Atlūzu iznīcināšana arī ir dārga, tie ir simtiem tūkstoši, miljoni, kas nāk klāt pie misijas izmaksām. Bet problēma neļaus par sevi aizmirst. "Varētu kaut ko darīt ar lielajām atlūzām. Lielākā daļa atlūzu rodas no pašām atlūzām. Lielās ir varbūt ir daži tūkstoši. Tādas, kas ir vidēji lielākas par 10 centimetriem, ir apmēram 27 tūkstoši, centimetra atlūzas - pusmiljons, milimetru lielas - neviens īsti nezina cik, un tāds nekad nesavāks." skaidro Ints Ķešāns. Viņš arī norāda, ka pāris milimetrus liela atlūza, kas pārvietojas ar lielu ātrumu un līdz ar to ir ļoti bīstamas, var caursist satelīta korpusu un atkal būs jaunas atlūzas. "Liela problēma ir maziņās, jo tās var izsist no ierindas gan strādājošu satelītu, gan radīt lavīnveida secību, ka atlūzas rodas arvien vairāk un vairāk. Nav jau tā, ka atlūzas, kas rodas sadursmēs, paliek kādā konkrētā orbītā, izplatās gan uz leju, gan augšu daudz plašākā reģionā. Jo viņas ir sīkākas, jo grūtāk ir novērot un kontrolēt," Anna Gintere. "Nevajadzētu novēlot to brīdi, kad sākam par to aktīvi domāt un rīkoties. Citādi nāksies dažus gadus gaidīt, kad vismaz daļa atlūzu ienāk atpakaļ Zemes atmosfērā." Runājot par iespējamo atlūzu savākšanu, Raitis Misa atzīst, ka vieglāk īstenojamā ideja ir veidot visas lietas tā, lai pēc darbības beigām varētu atgriezt kontrolētā atmosfērā, to jau dara un tas notiek. "Ir virkne vecu objektu, tajā skaitā ap 3000 satelītu, kas vairs nedarbojas, ir dažādas iespējas dabūt atpakaļ," norāda Raitis Misa. "Ir doma un aktivitāte, kas uzsākta, - Eiropas kosmosa aģentūras "Clear Space" projekts, nolīgta firma, kas aizvāks lielākas atlūzas." Domā ir pielidot klāt, savākt un ievilkt atmosfērā atlūzi, lai tā kontrolēti sadegtu un tiktu aizvākta no orbītas. "Ir vēl trakas idejas atlūzas apūst ar putām, tā palielinot to virsmu un līdz ar to atmosfēras pretestību un laiku, kas nepieciešams to nonākšanai Zemes atmosfērā," bilst Raitis Misa. "Tās trakākas domas, kas nav nereālas, bet praktiskas darbības nav sāktas." Aktīvas darbības, kā novākt esošās atlūzas, nav, jo tas ir dārgi. Šobrīd aktuālākais - samazināt jaunu veidošanas ātrumu. Zemes dvīnes - Veneras - izpēte Nesen Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija (NASA) nāca klajā ar paziņojumu ar nākotnē iecerētām misijām uz Venēru. šo planētu mēdz dēvēt arī par Zemes dvīņumāsu, jo izcelšanās laiks abām ir līdzīgs. Arī izmēros tās daudz neatšķiras, taču rakstura ziņā tās ir pilnīgi pretējas. Kāpēc Zemes dvīne pārvērtās par karstu un indīgu gāzu mākoni ar augstu atmosfēras spiedienu un kādu derīgu informāciju mums varētu sniegt plānotas NASA misijas, skaidro Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks un Latvijas Universitātes Muzeja eksperts Ilgonis Vilks. Viņš norāda, ka abas planētas ir veidojušās apmēram vienā laikā – pirms 4,5 miljardiem gadu, bet, kad sāka Venēru pētīt no kosmosa, ieraudzīja lielās atšķirības – biezie, necaurspīdīgie mākoņi, kuriem cauri neiet saules gaisma un nevar arī paskatīties ar teleskopu. Tur arī ir ārkārtīgi karsts un ārkārtīgi liels spiediens. Tas traucē nolaisties uz planētas virsmas un to pētīt. Venēra – Zemei tuvākā planēta, spožs debess objekts, kas uz Zemes novērojams kā rīta vai vakara zvaigzne, taču izaicinājumi to pētīt – pamatīgi. Ārkārtīgi augstā temperatūra un lielais spiediens nebūt nav vienīgie parametri, kas Venēru padara īpašu. Kā nākamo faktoru varētu minēt Venēras specifisko atmosfēru, kas saistīta ar augsto temperatūru, un to plašāk raksturo Ilgonis Vilks.

Klajā nākusi ģeologa Kristapa Lamstera grāmata par mūsdienu ledājiem, kas ir unikāls polārajai izpētei veltīts izdevums latviešu valodā. Ar ko ledāji aizrāvuši pašu autoru un kā tie mainījušies senatnē un mainās arī šodien, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta ģeologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Kristaps Lamsters. Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskajā apgādā izdota monogrāfija “Mūsdienu ledāji”. Grāmatas autors ir LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors, Dr.ģeol. Kristaps Lamsters, kurš kopā ar kolēģiem no 2014. gada īsteno ekspedīcijas uz mūsdienu ledājiem un veic to zinātniskus pētījumus. Monogrāfijā apskatīti mūsdienu ledāju attīstības, izplatības un dinamikas nozīmīgākie aspekti. Detalizēti raksturoti polārie reģioni – Arktika un Antarktika, kur atrodas vienīgie mūsdienu ledus vairogi, kā arī apskatīti galvenie mūsdienu ledāju izplatības reģioni pasaulē. Atsevišķa sadaļa veltīta arī ledus veidojumiem un ledājiem ārpus Zemes.  Okeāna dzīļu pētniecība Dziļums, ūdens spiediens un slikta redzamība ir galvenie faktori, kas liedz pamatīgi izpētīt pasaules okeānus. Kāda aparatūra ir vajadzīga un kā tā darbojas dziļūdeņu pētniecība, skaidro Hidroekoloģijas institūta direktors un vadošais pētnieks Juris Aigars, kura pētniecības lauks ir Baltijas jūras ekosistēma. Salīdzinājumam - Baltijas jūras vidējais dziļums ir 55 metri, okeānu vidējais dziļums ir aptuveni 4 kilometri, dziļākā vieta ir Marianas dziļvaga - teju 11 kilometri. Mēdz teikt, ka kosmoss ir labāk izpētīts nekā visi pieci pasaules okeāni, kas apņem 71 % no visas mūsu planētas. Kas ir tie sarežģījumi,  ar ko pētniekiem jāsastopas skenējot šos ūdeņus un vācot paraugus? Tāpat kā uz zemes virsmas arī okeānos ir kalnu grēdas, aizas un ielejas. Par lielo reljefu liecina pētījumi saistībā ar traģisko gadījumu, kad 2014 gadā Indijas okeānā iekrita un pazuda Malaizijas pasažieru lidmašīna tas meklējumi ilga četrus gadus, bet okeāna dzīles neko neizdevās atrast.  

Raidījumā Pievienotā vērtība lūkojam, kas notiek nekustamo īpašumu tirgū Latvijā, kā to ietekmējusi pandēmija un ko varam sagaidīt nākotnē. Un stāsts arī par kādu biržas uzņēmumu, kura bizness saistīts ar būvniecību. Tas ir igauņu uzņēmums "Nordecon AS", kam uzticēta IKEA veikala būvniecība Igaunijā.  Kas notiek nekustamo īpašumu tirgū Latvijā? Kā jau lielāko daļu nozaru, pandēmija skāra arī šo nozari, bet par krīzi tajā pavisam noteikti runāt nevar. Jā, ārkārtējās situācijas laikā, gan pirmā, gan otrā vilņa laikā, darījumu ir mazāk, ko var izskaidrot ar to, ka nav nemaz tik viegli ierobežojumu laikā nopirkt un pārdot īpašumu. Bet tikko ierobežojumu ir mazāk, tā darījumu skaits atkal strauji pieaug. Cenas - tās turpina lēni un stabili doties augšup, ko vēl var secināt palūkojoties statistikā skaidro Valsts zemes dienesta vadošais metodikas eksperts Jānis Artmanis. Protams, ir viena nozare, kurā ir ievērojams kritums un kuru ierobežojumi skar visvairāk - tirdzniecība. Tirdzniecības platību tirgū šogad ir zaudējumi jau aptuveni 31 miljona eiro vērtībā, bet, ja pieskaita klāt arī pērnā gada pandēmijas pavasari, - 63 miljoni neiekasētās nomas maksās un pieškirtās atlaidēs, lēš Nekustamā īpašuma attīstītāju alianses valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Vanags, piebilstot, ka to savukārt kompensē pieprasījums pēc industriālajām platībām.  Atsevišķi nekustamo īpašumu attīstītāji jau ir sākuši pārveidot savus topošos projektus un plānot lielākas guļamistabas, lai tajās būtu vieta arī darba galdam un stūrītim. Jo tā ir telpa, kurā cilvēki visbiežāk izvieto savus mājas darba birojus. Diezgan optimistiski nākotnē raugās nekustamo īpašumu nozare, jo praktiski krīze ir gājusi secen, bet pēckrīzes atkopšanās un investīcijas ekonomikā būs cieši saistīta ar nekustamo īpašumu būvniecību, redzot tos četrus miljardus, kuri turpmākajos gados ieplūdīs ekonomikā ne viens vien makroekonomists jau brīdina, ka būvniecībā gaidāms straujš cenu kāpums un pārkaršana. Gints Miķelsons, Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītājs, gan saka, ja process notiks pārdomāti, tad cenu pieaugums būs mērens. Lielā mērā atbildība par cenu pieaugumu būvniecībā gulstas uz valsts pārvaldes pleciem, kuras spēkos ir izlemt un saplānot, kā tiks īstenoti Eiropas fondu projekti, sadalot tos vienmērīgi pa gadiem. Ja valsts to nespēs un, piemēram, birokrātisku un cita veida tūļāšanās dēļ sākumā nekas nenotiks, bet vēlāk projekti tiks ievilkti līdz pašiem beigu termiņiem un realizēti vienlaicīgi, būvniecības izmaksas strauji kāps un būs risks, ka uzbūvējam mazāk par dārgāku cenu.

Šogad Lielās talkas vadmotīvs ir "Par zaļu Latviju – katrs atsevišķi, bet visi kopā!”. Tas nozīmē, ka talka būs citādākā nekā iepriekšējos gados. Kas un kā notiks notiks 24. aprīlī, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Lielās Talkas vadītāja Vita Jaunzeme atgādina, ka internetā jāreģistrē talkas vieta, vai arī jāpaskatās, kur vēlas pievienoties. Var arī pieteikt savu solo talkas vietas. Tradicionālās talkas vietas ir jāsaskaņo pašvaldībā, solo talkām nav vajadzīga saskaņošana, bet jāņem vērā, ka maiss ar savāktajiem atkritumiem jāaizved uz tuvāko oficiālo talkas vietu, no kuras tiks savākti atkritumi. Citādi tas ir bezjēdzīgs darbs Solo talkotājam jāuzņemas atbildība par savāktajiem atkritumiem! Par dažādiem talkošanas veidiem un arī nepieciešamību savākt atkritumus, stāsta kustības “TRASHMOB” aizsācējs Tālis Banga un Rīgas Apkaimju alianses valdes priekšsēdētājs Māris Jansons.

Šonedēļ dodamies uz Ziloņkaula Krastu jeb Kotdivuāru. Kotdivuāras Republika atrodas Rietumāfrikā pie Atlantijas okeāna un tās kaimiņvalstīs Mali un Gvinejas Republikā (kur, starp citu pavisam paralēli Covid slimībai nesen atsākās arī ebolas pandēmija) mēs jau esam bijuši. Kotdivuāra ir no franču kolonizatoriem neatkarīga valsts kopš 1960. gada. Pati valsts oficiālā vadība regulāri aicina partnerus saukt valsti franču versijā par Kotdivuāru, nevis lokalizēt nosaukumus un tulkot tos, tādējādi turpinot vēsturisko tradīciju. Bet, Ziloņkaula krasts, protams, nosaukumu ir ieguvis vēsturiskās ziloņkaula tirdzniecības dēļ 15.-17. gadsimtā. Līdzīgi arī netālu esošās mūsdienu valstis kādreiz ir sauktas atbilstoši to specializācijai. Kotdivuāra ir saukta arī par KvaKva krastu, tas saistīts ar cilti, kas apdzīvo salu, par Vēju krastu un par Zobu krastu, kas arī, protams, saistīts ar ziloņkaula tirdzniecību. Tāda politiski-lingvistiskā daudzveidība vēsturiski Kotdivuārai bijusi. Kotdivuāra, kā daudzas bijušās Francijas kolonijas, kā oficiālo valsts valodu lieto franču valodu. Un tas ne tikai koloniālās pagātnes dēļ, bet arī tādēļ, ka 28 miljonus lielo Rietumāfrikas valsti apdzīvo daudzas etniskās grupas, no kurām lielākā - akan - nesasniedz 30 %. Tādēļ arī valsts iedzīvotāji sevi dēvē par aivoriešiem. Latviski tomēr lietojam kotdivuārieši. Arī reliģiski valsts ir dalīta apmēram uz pusēm – nedaudz vairāk nekā 40 % no valsts iedzīvotāju ir musulmaņi un tikpat apmēram kristiešu konfesijām piederoši. Etniskā daudzveidība arī bija viens no iemesliem politiskajai nestabilitātei valstī pēdējos divdesmit gados. Proti, kopš neatkarības atjaunošanas Kotdivuāra varēja lepoties ar stabilu politisko sistēmu tās prezidenta Fēliksa Hūfoueta-Boignija vadībā, kas sekmēja ārvalstu investoru pastāvīgu klātbūtni.  Bet etnisko attiecību saasināšanās pēc viņa nāves, un 1990. gadu valdību centieni izstumt no valsts pārvaldes un bruņotajiem spēkiem citu etnisko grupu pārstāvjus noveda pie pirmā militārā apvērsuma 1999. gada beigās. Savstarpējās nesaskaņas ar vēlēšanu uzvarētāju pasludināšanu un varas neatdošanu turpinājās līdz 2002. gadam, kad sākās Pirmais aivoriešu pilsoņu karš. Pēc pamiera 2010.-2011. gadā notika Otrais pilsoņu karš. Tas sākās pēc šā brīža prezidenta Alasana Ouatara (Alassane Ouattara)  demokrātiskās ievēlēšanas starptautiski atzītās vēlēšanās. Katrā no konfliktiem dzīvības zaudēja apmēram 3000 cilvēku, vairums, tie civiliedzīvotāju. Atsevišķās karu epizodēs aktīvi bija iesaistīta arī Francijas armija. Iikai 2017. gada jūnijā no valsts aizbrauca ANO miera uzturēšanas misija. Arī ANO un Eiropas Savienības sankcijas pret Kotdivuāru tika atceltas tikai 2016. gada jūnijā, kad ASV izglītību ieguvušais un Starptautiskajā valūtas fondā strādājušais Ouatara ar 84 % vēlētāju atbalstu bija atkal pārvēlēts amatā un nostabilizējis savu valdību. 2020.gada gada oktobrī Kotdivuārā notika prezidenta vēlēšanas, kurās Ouatara uzvarēja ar 95 procentiem balsu, bet lielākoties tādēļ, ka lielākā daļa opozīcijas boikotēja vēlēšanas. Problēma – Ouataram šis ir trešais pilnvaru termiņš, lai arī drīkst prezidenta amatā būt tikai divus. Bet pirmo viņam neieskaitīja, jo šī prasība vēl nebija faktiski attiecināma uz viņu. Interesantākais – viņš nemaz nekandidēja sākumā uz trešo termiņu, bet pirmais viņa atbalstītais kandidāts nomira, otrais pats atteicās, kad tika apvainots narkotiku tirdzniecībā. Šobrīd politiskā situācija Kotdivuārā ir stabila, lai arī trausla. Kādēļ pasaule tik ļoti uztraucas par šo valsti? Ne jau tikai vardarbības un potenciālu migrantu plūsmu dēļ, bet jau iepriekšējie vardarbīgie konflikti un politiskā nestabilitāte ir radījusi pamatīgu satraukumu visu šokolādes mīļotāju sirdīs pasaulē. Mēs satraucamies par Kotdivuāras politisko likteni un prezidenta Ouataras smalkajām juridiskajām un politiskajām viltībām, un pat pieveram acis uz tām, jo negribam, lai šokolādes cena atkal kāpj, jo satricinājumu dēļ Kotdivuāra pārstās ražot vai piegādāt pārējai pasaulei kakao pupiņas. Šobrīd Kotdivuāra ražo apmēram trešo daļu no pasaules kakao pupiņām – ap pusotru miljonu tonnu gadā, kas to padara par lielāko kakao pupiņu ražotāju.  Lielākie kakao pupiņu importētāji ir tieši Eiropā. Un arī Kotdivuāra ir vērsusies pie Eiropas Savienības un citām donorvalstīm, lūdzot vairāk nekā 2 miljardu eiro palīdzību cīņai pret mežu izciršanu un cīņai pret bērnu nodarbināšanu, kā arī atbalstam vietējiem lauksaimniekiem. Tāpēc nav brīnums, ka pagājušā gada septembrī Eiropas Savienība uzsāka iniciatīvu ilgtspējas uzlabošanai kakao industrijā.  Eiropas Parlaments ir aicinājis izstrādāt regulējumu, kas ļautu Eiropas Savienībā ievest tikai tādus produktus, kuri respektē prasību cīnīties pret mežu izciršanu, kuru iegūšanā nav izmantoti bērni un kuri nodrošina cienīgus ienākumus audzētājiem.  Šo vēlmi un apņemšanos sadarboties ar Kotdivuāru komentē Eiropas Savienības vēstnieks šajā valstī Jobsts fon Kirhmanns. Bet Kotdivuārā atrodas pasaulē lielākā katoļu baznīca. Jamusoukro Miera Dievmātes bazilikas ārējā platība ir apmēram 30 000 kvadrātmetri jeb trīs hektāri liela. Un tās augstums ir 150 metru. Tā tika uzcelta piecu gadu laikā un pabeigta 1990. gadā. Izmaksāja – pēc dažādiem aprēķiniem – 300 līdz 500 miljonus eiro. Tā bija agrākā prezidenta Hūfoueta-Boignija dāvinājums Vatikānam un pats Jānis Pāvils II to pieņēma. Franču kompānija šo būvēja un šobrīd poļu reliģiskā draudze to par maksu uztur.       Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Covid-19 radītā ārkārtas situācija likusi kaut uz laiku veikt korekcijas mūsu publiskajā telpā, tā mazinot drūzmēšanās iespējas un citus vīrusa izplatības riskus. Vai un kā dizains un dizaina risinājumi var palīdzēt mainīt indivīdu paradumus un sabiedrības uzvedību, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesors Ivars Austers un dizaina studijas "H2E" vadošo dizainere un Latvijas Mākslas akadēmijas profesore Ingūna Elere. Atsevišķos gadījumos čatboti spēj iesaistīties emocionālās sarunās Šobrīd vairs nepārsteidz fakts, ka roboti spēj sarunāties, smieties un veikt citas darbības. Apmācītus čatbotus jeb virtuālos asistentus daudzi no mums būs izmantojuši, lai noskaidrotu sev interesējošus jautājumus par kādām precēm vai pakalpojumiem. Bet kur cilvēki, tur arī emocijas, tāpēc čatbotu nākamais izaicinājums ir spēt tikt galā ar cilvēku dusmām, skumjām un jokiem. Cik lielā mērā čatboti spēj iesaistīties emocionālās sarunās, stāsta Kultūras informācijas sistēmu centra projektu vadītājs Jānis Ziediņš. Šobrīd valsts pārvaldē un arī privātajā sektorā parādās arvien vairāk tā saucamie virtuālie asistenti, kas pārsvarā pilda sarunu botu funkciju. Ko tas nozīmē? Ja atverat mājas lapu kādam uzņēmumam un ja tajā izlec lodziņš, uzdodot jums kādu jautājumu un aicinot palīdzēt, tad ar jums visticamāk sarunājas nevis dzīvs cilvēks, bet gan mākslīgais intelekts jeb datorprogramma. Tātad sarakstes veidā tā ar jums sarunājas, tāpēc to dēvē par sarunu botu, bet aizvien vairāk izplatīts ir apzīmējums čatbots. Galvenokārt šie čatboti tiek izmantoti, lai tie jebkurā diennakts laikā spētu atbildēt uz klientu visbiežāk uzdotajiem jautājumiem. Īpaši aktuāls tas kļuvis attālinātā darba režīmā pandēmijas laikā. Standarta virtuālie asistenti atbild par pakalpojumiem un iestāžu darbību un nebūs tik specifiski apmācīti, lai uzklausītu lietotāja emocionālās problēmas. Tomēr, kā redzams, šīs tehnoloģijas pakāpeniski attīstās, un atsevišķos gadījumos plašākas sarunas ar botu par dzīves notikumiem ir iespējamas. Un reizēm cilvēkam ir būtiski vienkārši runāt - reizēm bots to sapratīs, reizēm ne. Ar tehnoloģijām var tikt pietiekami tālu, un noteiktās jomās tās palīdzēs, tomēr ir robeža, kurai tās netiks pāri un kas vienlaikus ir arī zināma piesardzības robeža botu lietotājiem.

Covid-19 ir devis pamatīgu triecienu Latvijas ekonomikai. Atsevišķu jomu darbība šobrīd ir faktiski apturēta, citas darbojas ierobežotā režīmā. Valdība ir lēmusi par ārkārtējās situācijas pagarināšanu līdz 7.februārim. Kādā situācijā ir Latvijas ekonomika un ko ieilgusi dīkstāve nozīmētu uzņēmumiem un to darbiniekiem? Cik efektīvi bijuši līdzšinējie atbalsta pasākumi? Kādi ir ekonomikas atveseļošanas scenāriji un prognozes, Krustpunktā diskutē Ekonomikas ministrijas Analītikas dienesta vadītājs Jānis Salmiņš, Latvijas Bankas ekonomists Uldis Rutkaste, Latvijas darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Menģelsone, Stokholmas ekonomikas augstskolas Rīgā profesors, Ilgtspējīga biznesa centra direktors Arnis Sauka.  

Covid-19 ir devis pamatīgu triecienu Latvijas ekonomikai. Atsevišķu jomu darbība šobrīd ir faktiski apturēta, citas darbojas ierobežotā režīmā. Valdība ir lēmusi par ārkārtējās situācijas pagarināšanu līdz 7.februārim. Kādā situācijā ir Latvijas ekonomika un ko ieilgusi dīkstāve nozīmētu uzņēmumiem un to darbiniekiem? Cik efektīvi bijuši līdzšinējie atbalsta pasākumi? Kādi ir ekonomikas atveseļošanas scenāriji un prognozes, Krustpunktā diskutē Ekonomikas ministrijas Analītikas dienesta vadītājs Jānis Salmiņš, Latvijas Bankas ekonomists Uldis Rutkaste, Latvijas darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Menģelsone, Stokholmas ekonomikas augstskolas Rīgā profesors, Ilgtspējīga biznesa centra direktors Arnis Sauka.  

Itūreiz pi myusu gastej  dzejneica, kura ilgus godus struoduojuse ari medicinys jūmā, – Leontīne Apšeniece-Akula. Jei ir daudzu bārnu dzejūļu autore i popularu dzīšmu vuordu autore. Sovā cīnejamā vacumā dzejneica arviņ šeptej literaturys lauceņā i niu, sabīdreibā aktualizejūtīs vardarbeibys tematam, jei ir puorlykuse vairuokus sovus latvīšu literarajā volūdā raksteitūs dzejūļus par itū tematu latgaliski. Sarunā – par dzeju, lobū i nalobū dzeivē i dorbūs. *** Vuordineicā  literate Ilze Sperga mums pastuosteis par kaidu vacvuordu - budavuot. Budaveiba, budavuotuojs, budavīņs, budavnīks, budonka. "Myusu dīnuos vuords budonka ir dzeivs, bet jis jau ir aizguojs pavysam šaurā nūzeimē, ka budonka, tei ir jau pavysam švaka ceļtne. Taida sakrytuse, jau iz budkys pusi." Itam vuordam var atrast divejis nūzeimis, tīšū - ceļt, taiseit, stateit sātu i puornastū - ceļt, dybynuot sakarus. Ilze ir nūvāruojuse, ka itū vuordu pamatā niu lītoj tī latgalīši, kuri volūdu nav montuojuši, bet gon īsavuicejuši nu gruomotu.   "Īguojs sovā saimisteibā dzeds pastateja trejus kuormus - ustobu, klāvu i pyuni. Pyrmū izcierta ustobu iz diveju golu. Ar laiku apleik klāvam pībudavuoja vysaidu pašeļu i škiuneišu. Itai itys vuords skanātu munā volūdā." *** Taišni šudiņ, 12. decembrī, ir dzīsminīka i ceineituoja par zemnīku tīseibom Pītera Miglinīka 170. dzimšonys dīna.  Atseviškūs olūtūs var skaiteit, ka Miglinīks dzims 25. decembrī, tok tei ir klaida. Bazneicu metriku gruomotuos atrūnams īroksts, ka Pīters Miglinīks dzims Zaļmuižys pogosta Miglinīkūs 1850. goda 30. novembrī, piec vacuo stila. Piec jaunuo stila ir juodaskaita 12 dīnu, kas saīt 12. decembris. Vaira par Pītera Miglinīka dzeivis guojumu, davumu Latgolys kulturtelpai i vītejim zemnīkim, kai ari jam velteitīm literarīm dorbim i na tkai klausīs Lauras Melnes sagataveitejā vieturis rubrikā.  

Itūreiz pi myusu gastej  dzejneica, kura ilgus godus struoduojuse ari medicinys jūmā, – Leontīne Apšeniece-Akula. Jei ir daudzu bārnu dzejūļu autore i popularu dzīšmu vuordu autore. Sovā cīnejamā vacumā dzejneica arviņ šeptej literaturys lauceņā i niu, sabīdreibā aktualizejūtīs vardarbeibys tematam, jei ir puorlykuse vairuokus sovus latvīšu literarajā volūdā raksteitūs dzejūļus par itū tematu latgaliski. Sarunā – par dzeju, lobū i nalobū dzeivē i dorbūs. *** Vuordineicā  literate Ilze Sperga mums pastuosteis par kaidu vacvuordu - budavuot. Budaveiba, budavuotuojs, budavīņs, budavnīks, budonka. "Myusu dīnuos vuords budonka ir dzeivs, bet jis jau ir aizguojs pavysam šaurā nūzeimē, ka budonka, tei ir jau pavysam švaka ceļtne. Taida sakrytuse, jau iz budkys pusi." Itam vuordam var atrast divejis nūzeimis, tīšū - ceļt, taiseit, stateit sātu i puornastū - ceļt, dybynuot sakarus. Ilze ir nūvāruojuse, ka itū vuordu pamatā niu lītoj tī latgalīši, kuri volūdu nav montuojuši, bet gon īsavuicejuši nu gruomotu.   "Īguojs sovā saimisteibā dzeds pastateja trejus kuormus - ustobu, klāvu i pyuni. Pyrmū izcierta ustobu iz diveju golu. Ar laiku apleik klāvam pībudavuoja vysaidu pašeļu i škiuneišu. Itai itys vuords skanātu munā volūdā." *** Taišni šudiņ, 12. decembrī, ir dzīsminīka i ceineituoja par zemnīku tīseibom Pītera Miglinīka 170. dzimšonys dīna.  Atseviškūs olūtūs var skaiteit, ka Miglinīks dzims 25. decembrī, tok tei ir klaida. Bazneicu metriku gruomotuos atrūnams īroksts, ka Pīters Miglinīks dzims Zaļmuižys pogosta Miglinīkūs 1850. goda 30. novembrī, piec vacuo stila. Piec jaunuo stila ir juodaskaita 12 dīnu, kas saīt 12. decembris. Vaira par Pītera Miglinīka dzeivis guojumu, davumu Latgolys kulturtelpai i vītejim zemnīkim, kai ari jam velteitīm literarīm dorbim i na tkai klausīs Lauras Melnes sagataveitejā vieturis rubrikā.  

Mums ir jāpanāk, ka vairākums sabiedrības ievēro Covid-19 dēļ ieviestos noteikumus, šorīt "Rīta Panorāmā" teica Veselības ministrijas galvenais infektologs Uga Dumpis. Atsevišķās Eiropas valstīs, tostarp Čehijā noteikto ierobežojumu neievērošana faktiski mēneša laikā novedusi pie lieliem uzliesmojumiem un katastrofālām situācijām, norādīja Dumpis. Viņš aicināja cilvēkus šajā laikā būt atbildīgiem, domāt par savu rīcību un, piemēram, nerīkot ballītes.

Putnu vērošana kļuvusi par gana izplatītu hobiju daudziem no mums. Par vienu no labākajām vietām, kur ļauties šiem vērojumiem, uzskatāma Kolkas raga apkārtne un Slīteres nacionālais parks. Un nu par putnu vērošanu Slīterē iznākusi arī grāmata.  Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) sadarbībā ar ornitologu Ruslanu Matrozi ir izdevusi grāmatu “Putnu vērošana Slīteres Nacionālajā parkā”. Grāmata populārzinātniskā veidā iepazīstina ar Slīteres apkārtnes ornitofaunas izpētes vēsturi, sniedz ieskatu par Slīterē ligzdojošajiem putniem. Atsevišķa sadaļa veltīta arī putnu migrācijai, jo Slīteres Nacionālā parka teritorijā atrodas Kolkas rags, kas ir viena no labākajām putnu migrācijas vērošanas vietām Latvijā. Ar ko īpaša Slītere un kādus putnus varam vērot tagad - rudenī, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj ornitologs un grāmatas autors Ruslans Matrozis. Autors atzīst, ka šis ir vides tūrisma izdevums, kura mērķis piesaistīt cilvēkus putnu vērošanai. "Katra ekskursija putnu vērotājam paliek atmiņā, daži gadījumi paliek atmiņa uz visu mūžu," atzīst Ruslans Matrozis. Kolkas ragā pēdējos 15 gadus novērotas 263 putnu sugas. Tas parāda, ka tā ir labākā zināmā vieta, kur var novērot tik daudz putnu sugu. Ornitologa paša pieredzē ir 107 novērotas putnu sugas divu dienu laikā, jo no Kolkas raga var redzēt  jūras putnus, ūdensputnus, gan tos, kas lido virs meža. "Kolkas rags ir ļoti laba ģeogrāfiska vieta, jo Kurzemes ziemeļos visi tie putni, kas lido virs sauszemes, viņi koncentrējas tāda šaura ragā, faktiski pašā augšā, un to sauc par pudeles efektu, kad, vienā vieta milzīga putnu koncentrācija iet pāri, un tad putni atduras pret jūru un daudzi uzreiz zina, ka viņiem jālido vienā vai otrā virzienā: parasti tas ir uz Igaunijas salām, vai nu tā ir Roņu sala, vai Sāmsala. Kādi 30 km jāšķērso jūra," skaidro Ruslans Matrozis. "Daudz putni, kad atduras pret to, viņi nezina, ko darīt. Viņi apstājas, viņi kaut ko gaida, varbūt gaida labāku laiku, vai vienkārši vēl pabarojas, lai viņiem pietiktu enerģijas, ja viņi tur iekritis jūrā un tad viņi būs pagalam. Tas ir tas moments, kad vienā vietā reizēm milzīgs skaits koncentrējas. Reizēm ir tik daudz putnu, ka nevari pat saskaitīt, jo ir dažādas sugas, kas pārlido, atgriežos, izlido dažādās vietās. Tas veido arī to dabas šovu, kuru pie mums var redzēt faktiski tikai Kolkā," uzskata Ruslans Matrozis.   Kur Latvijā meklēt krustakokus? Aizbraucot uz Gulbenes pusi, iespējams, kādam paveiksies pie ceļa vai dziļāk mežā ieraudzīt ne vienu vien krustakoku. Krusti kokos cirsti mizā, tie varētu būt dažāda lieluma un iecirsti dažādos augstumos, turklāt kāds koks varētu būt ar pavisam svaigu krustu, bet citā kokā krusts jau gandrīz aizaudzis un tik tikko ir samanāms. Kāpēc kokos cirsti krusti un vai to dara joprojām, stāsta vēsturnieks, dabas pētnieks un tūrisma speciālists Andris Grīnbergs.

Plaši uzdarbojušies interneta vidē Krimas aneksijas laikā, kā arī 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanu laikā, troļļi jeb personas, kas uzdodas par citām personām, lai veidotu savu naratīvu, nav reta parādība sociālajos tīklos un dažādu ziņu portālu komentāru sadaļās. Atsevišķi izceļami ir tieši dezinformācijas troļļi, kuru galvenais darbības mērķis ir virzīt dezinformāciju. Kā troļļi spēj darboties ar vairākām sabiedrības grupām vienlaikus, lai radītu polarizāciju? To šajā projekta "Atmaskots.lv" podkāsta epizodē DELFI žurnālists Ansis Īvāns noskaidro kopā ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieku Mārci Balodi. 

Notikumus pasaulē komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un LU asociētais profesors Daunis Auers. Krievija atceļ brīvdienu režīmu Koronavīrusa pandēmija Krieviju sasniedza marta sākumā. Līdz marta vidum dienā reģistrēto inficēšanās gadījumu skaits bija mazāks par desmit, kopš 16. marta tie jau bija vairāki desmiti gadījumu dienā, bet 25. martā šis rādītājs pirmoreiz pārsniedza simtu un turpināja augt, marta beigās sasniedzot 500 jaunu gadījumu dienā. Kopš 30. marta ar prezidenta Putina rīkojumu valstī tika ieviests t.s. nestrādājamo dienu režīms, pārtraucot darbu uzņēmumos un iestādēs, kuras nestrādā brīvdienās, taču saglabājot algu to darbiniekiem. Stingrāku ierobežojumu ieviešana tika atstāta reģionu vadītāju ziņā. Šādā situācijā Krievija pavadīja sešas nedēļas, epidēmijai tikām vēršoties plašumā. 7. aprīlī jaunu inficēšanās gadījumu skaits pirmoreiz pārsniedza tūkstoti, 15. aprīlī – trīs tūkstošus, 3. maijā – 10 tūkstošus, un kopš šī laika nav bijis mazāks par 10 tūkstošiem dienā. Šobrīd Krievija ar 242 tūkstošiem inficēšanās gadījumu ir otra pandēmijas smagāk skartā valsts pēc ASV, tiesa, nāves gadījumu skaits, ja var ticēt oficiālajai statistikai, ir proporcionāli neliels, nesasniedzot 1% no inficēto skaita. Salīdzinājumam Savienotajās Valstīs šis rādītājs ir gandrīz 6%, Spānijā – nepilni 12%, Apvienotajā Karalistē – vairāk nekā 14%, vidēji pasaulē – apmēram 6,85%. 11. maijā Krievijas prezidents Vladimirs Putins nāca klajā ar uzrunu valsts iedzīvotājiem, kurā izsludināja nestrādājamo dienu režīma pārtraukšanu ar 12. maiju. Šis režīms, kā norādīja prezidents, ļāvis veselības aizsardzības sistēmai pienācīgi sagatavoties, un tagad vēlamais rezultāts esot sasniegts. Tomēr Krievijas reģionu vadītājiem joprojām paliek pilnvaras saglabāt noteiktos ierobežojumus vai ieviest jaunus. Atsevišķi opozīcijas pārstāvji jau kritizējuši šo prezidenta soli kā atbildības novelšanu no centrālās varas uz reģionu vadītāju pleciem. Tāpat paziņojumā tika deklarēti vairāki atbalsta pasākumi medicīnas sfērā strādājošajiem, ģimenēm ar bērniem un īpaša kredītprogramma uzņēmumiem, kas orientēta uz darba vietu saglabāšanu.   Eiropas Savienība pandēmijas ēnā Runas par Eiropas Savienības sagaidāmo bēdīgo likteni nav nekāds jaunums nu jau vismaz desmitgadi, un pēdējos gados tās vēl intensīvākas padarījis Breksits, kā arī pastāvīgā rīvēšanās starp Briseli un vairākām dalībvalstīm gan par finanšu disciplīnas, gan demokrātijas un tiesiskuma kvalitātes jautājumiem. Pandēmijas krīze ieviesusi šai tēmā jaunus akcentus. Eiropas centrālo institūciju acīmredzamā nespēja mobilizēt savienību vienotai rīcībai, nacionālo valdību sākotnējie soļi, kad, sākoties infekcijas straujai izplatībai, tās gādāja teju tikai un vienīgi par savām vajadzībām, aizmirstot vīrusa jau vairāk skartās dalībvalstis – tas viss licis no jauna atskanēt skaļiem apgalvojumiem par Eiropas Savienības beigu sākumu. Krievijas un Ķīnas plaši izreklamētie palīdzības žesti Itālijai ir iespaidojuši šīs valsts sabiedrisko domu par labu šiem „labdariem” un, attiecīgi, par sliktu vienotās Eiropas solidaritātes izjūtai. Notikumu gaita Ungārijā, ar pandēmijas apkarošanas lozungu koncentrējot bezprecedenta varas apjomu premjerministra Orbana rokās, iezīmē nākamo loku pretstāvē starp Briseli un Budapeštu eiropeisko demokrātijas un tiesiskuma standartu jautājumā. Ļoti nelāgi uz šī fona izskatās arī Vācijas Konstitucionālās tiesas 5. maija lēmums, ar kuru tā pasludinājusi par Vācijas Pamatlikumam neatbilstošu valdības un likumdevēju rīcību, nepietiekami kontrolējot Eiropas Centrālās bankas darbību, ekonomikas stimulēšanas nolūkā iepērkot publiskā sektora obligācijas. Pie tam Vācijas tiesa spriedusi, ka tai nav saistošs Eiropas Tiesas 2018. gada spriedums šai jautājumā, jo, tiesnešuprāt, Eiropas Tiesa, kuras kompetencē ietilpst Eiropas Savienības institūciju darbības vērtēšana, nav pareizi piemērojusi savienības likumdošanā paredzēto pilnvaru proporcionalitātes principu. Respektīvi, Eiropas Centrālās bankas darbība un to pamatojošais Eiropas Tiesas spriedums nepieļaujami pārkāpj Vācijas finansiālo suverenitāti. Tiesa devusi Eiropas Centrālajai bankai trīs mēnešu termiņu savas rīcības pamatošanai, pretējā gadījumā tiesa lems par aizliegumu Vācijas Federālajai bankai turpmāk piedalīties obligāciju iepirkuma programmā, kas nopietni apdraudētu tās tālāko darbību. Daudzi eksperti jau nodēvējuši Vācijas Konstitucionālās tiesas spriedumu par neadekvātu un tiesas kompetencei neatbilstošu, un daudzi to uzlūko kā ārkārtīgi bīstamu, ciktāl ar to šī tiesa uzņemas regulēt Vācijas darbību Eiropas Savienības un eirozonas vienotajā finanšu un ekonomikas sistēmā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Sekmīgi norisinās projekta "Kultūras mantojuma satura digitalizācija” 1. kārta. To ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Latvijas valsts atbalstu īsteno Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Nacionālais arhīvs, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija un Kultūras informācijas sistēmu centrs. Projekta mērķis – nodrošināt Latvijas kultūras mantojuma plašu pieejamību sabiedrībai digitālajā vidē un nodrošināt ilgtspējīgu nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanu digitālā formā. Atsevišķi projekta etapi jau ir pabeigti. Projekts “Kultūras mantojuma satura digitalizācija” turpina iepriekšējā plānošanas periodā paveiktos projektus, proti, Digitālās bibliotēkas izveidi un pakalpojumu attīstību Latvijas Nacionālās bibliotēkas paspārnē, Vienotās valsts arhīvu informācijas sistēmas izstrādi un ieviešanu, Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga pilnveidošanu, Kultūras un atmiņas institūciju vienotās informācijas pārvaldības sistēmu un Latvijas audiovizuālo materiālu pieejamības nodrošināšanu e-vidē. Viens no projekta partneriem ir Kultūras informācijas sistēmu centrs, kas ir Kultūras ministrijas padotības iestāde ar mērķi nodrošināt arhīvus, bibliotēkas un muzejus ar nepieciešamajiem informācijas tehnoloģiju resursiem, tā veicinot to saglabāšanu un pieejamību sabiedrībai. Par iesaistīšanos un darbu projektā stāsta Kultūras informācijas sistēmu centra speciāliste, projekta koordinatore Annija Vucāne. Latvijas Nacionālā bibliotēka kopā ar sadarbības partneriem ir pabeigusi darbu pie nacionālā kultūras mantojuma produkta – saistīto datu kolekcijas “Rainis un Aspazija”, kura aplūkojama vietnē runa.lnb.lv. Tā piedāvā jaunas un līdz šim neizmantotas iespējas atmiņas institūciju un privātās kolekcijās uzkrāto bagātību atklāšanā un eksponēšanā. Plašāk stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās bibliotēkas vadītājs Artūrs Žogla. Latvijas Nacionālais Arhīvs turpina realizēt kinodokumentu digitalizāciju – pilnībā pabeigta kinožurnālu, hroniku un dokumentālo materiālu digitalizācija, kas ir arhīva populārākā un visvairāk izmantotā kolekcija. Kāpēc tieši šie materiāli ir tik populāri, skaidro Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva direktore Dace Bušante. Vienlaikus ar digitalizācijas norisi projektā plašāk tiks attīstīta digitālo objektu pārvaldības un saglabāšanas sistēma, kā arī izstrādāta autortiesību pārvaldības un satura licencēšanas sistēma. Līdzšinējais Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Latvijas Nacionālajā arhīvā un citās kultūras iestādēs uzkrātais digitālais saturs projekta ietvaros tiks papildināts līdz 2021. gada beigām. Četras vietnes, kurās ikkatrs var iedziļināties mūsu digitalizētajā kultūras mantojumā: datu kolekcija “Rainis un Aspazija”, digitalizēti video un audio materiāli, Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogs un Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva digitālā krātuve. 

Kā ierasts piektdienās, Krustpunktā šīsnedēļas notikumus vērtē žurnālisti. Pārrunāsim, kā dzīvojam šajā karantīnas situācijā, cik sekmīgi sadzīvojam ar slimības izplatīšanos. Skaitļi ir salīdzinoši labi, taču viss vēl priekšā. Ir kādi, kurus nebaida ne sodi, ne tas, ka viņi var aplipināt citus – vai ir iespējams un vajag kā citādi vērsties pret neapzinīgajiem? Vai ir jādomā par testēšanas iespēju paplašināšanu, par ko daudzi raizējas? Atsevišķu uzmanību pievērsīsim arī daudzajām sazvērestības teorijām un meliem, kas cirkulē aktīvi sociālajos tīklos. ANO ģenerālsekretārs izteicies, ka tā ir vēl viena epidēmija – dezinformācijas epidēmija, kurai jāstājas pretī. Vai tas ir iespējams? Sarunā kopā ar raidījuma vadītāju Aidi Tomsonu piedalīsies Re:Baltica žurnāliste Inga Spriņģe, Bens Latkovskis no laikraksta "Neatkarīgā Rīta Avīze" un Latvijas TV žurnālists Gundars Rēders.

Telefonintervijās notikumus komentē Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš. ­Pandēmija un nacionālās valdības Otrdien izdevums "The Economist" pasaules valdību centienus palēnināt koronavīrusa pandēmijas izplatīšanos iesāka ar šādu psiholoģiski iekrāsotu pasāžu, citēju: No piecām domājamajām bēdu pārdzīvošanas stadijām cilvēces reakcija uz COVID-19 pandēmiju šķita iestrēgusi pirmajās trijās, proti: noliegums („ar mums tas nenotiks”), dusmas („pie tā vainīgas citas valstis, ne mūsu valdība”) un kaulēšanās („ja mēs drusku mainīsim savus paradumus, mums tas ies secen”). Pirmdiena, 16. marts, domājams, ir diena, kad izkūpēja pēdējās cerības uz šīm pielāgošanās stratēģijām. Lielākā daļa pasaules pārgāja nākamajā stadijā – depresijā; drūmajā atskārtā, ka miljardu dzīve tiks pamatīgi sagandēta uz nedēļām, varbūt mēnešiem; ka, pirms tas viss būs galā, daudzi mirs, un ka iespaids uz ekonomiku būs graujošs. Pieminētajā datumā vairums pasaules valstu jau bija izsludinājušas nozīmīgus ieceļošanas aizliegumus; daudzas bija slēgušas savas robežas visiem ārvalstniekiem. Ja vēl 13. martā prezidenta Donalda Trampa izsludināto iebraukšanas aizliegumu personām no Šengenas zonas Eiropā uztvēra ar manāmu nīgrumu, tad jau dažas dienas vēlāk līdzīgi rīkojās vairums Eiropas Savienības valdību, uz laiku atceļot teju pamanāmāko vienotās Eiropas iedzīvotāju priekšrocību – brīvu pārvietošanos pāri nacionālajām robežām. Tika gan daudzkārt uzsvērts, ka tiks nodrošināta preču piegāde, taču praksē arī tā izrādījās kavēta. Mediji ziņoja, piemēram, par 25 kilometrus garu kravas mašīnu rindu pie Vācijas austrumu robežas, kur poļu robežkontroles iestādes pārbaudīja katra iebraukt gribošā šofera veselības stāvokli. Rietumeiropā lielākoties ieviesti arī dramatiski pārvietošanās ierobežojumi iedzīvotājiem. Sekojot Itālijas piemēram, Spānija ieviesa ārkārtas stāvokli 15. martā, aizliedzot iedzīvotājiem pamest mājas citādi, kā vien darba, pārtikas un zāļu iegādes un saslimušo apkopšanas nolūkā. Attiecīgi tika slēgts viss, kas nenodrošina šīs izdzīvošanas pamatvajadzības. Pāris dienas vēlāk līdzīgi ierobežojumi tika ieviesti Francijā, prezidentam Makronam televīzijas uzrunā paziņojot, ka valsts ir „kara situācijā cīņā pret vīrusu”; nepilnu diennakti pēc tam arī Vācijā, kur kanclerei Merkelei šāds solis bija jāsaskaņo ar visu 16 federālo zemju valdībām. Samērā gausāk līdz šim reaģējusi Lielbritānija, taču domājams, ka, Parlamentam pieņemot attiecīgu likumu, vismaz Londonā šajās brīvdienās tiks ieviesti kontinentālajai Eiropai līdzīgi tirdzniecības un pakalpojumu uzņēmumu darbības ierobežojumi. Ir skaidrs, ka tas viss būs smags trieciens valstu ekonomikai, tāpēc praktiski visas minētās valdības jau paziņojušas par miljardos mērāmiem atbalsta pasākumiem uzņēmumiem, gan nodokļu atlaižu, gan kredītgarantiju un tiešas finansiālas palīdzības veidā. Francija un Spānija solījušas arī apjomīgas sociālo pabalstu paketes strādājošajiem. Līdzīgus pasākumus gatavojas īstenot arī Savienotās Valstis un Kanāda.   Pandēmija un Eiropas Savienības institūcijas Aizvadītā nedēļa nepārprotami vēlreiz apliecinājusi, ka Eiropas Savienība vēl ne tuvu nav vienota administratīvi politiska telpa, kur Briselei – ar to saprotot Eiroparlamentu un Eiropas Komisiju – būtu ar nacionālas valsts likumdevēju un izpildvaru salīdzināmas funkcijas. Atsevišķām savienības valstīm slēdzot robežas un ieviešot iekšējus ierobežojumus, Komisija varēja nākt klajā vien ar ieteikumiem un aicinājumiem. Kritisks savā spilgtumā bija mudinājums atbalstīt Itāliju ar aizsarglīdzekļu piegādēm, kas izskanēja tajā pat laikā, kad vairākas savienības valstis noteica šāda aprīkojuma eksporta aizliegumus. Vienīgā savienības institūcija, kam šādos jautājumos ir izšķiroša lēmēja vara, ir Eiropadome – savienības valstu valdību vadītāju samits. Otrdien padomes sēde notika videokonferences formātā, un pēc tās noslēguma Eiropadomes prezidents Žans Mišels, Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiroparlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sasoli nāca klajā ar optimistiskiem un politisko vienotību apliecinošiem paziņojumiem. „Dalībvalstis cenšas labot savu savtīgumu un koordinācijas trūkumu,” paziņoja Dāvids Sasoli. Šo deklarāciju pamatā ir pāris konkrētu lēmumu. Eiropadome pieņēma Eiropas Komisijas dienu agrāk izvirzīto priekšlikumu uz mēnesi slēgt ieceļošanai Šengenas zonas ārējās robežas, kam vajadzētu motivēt atsevišķās dalībvalstis ātrāk atcelt pēdējās dienās īstenoto iekšējo robežu slēgšanu. Tāpat tiks izveidoti ātrgaitas koridori kravas transportam, kas nodrošina preču un medikamentu plūsmu; dalībvalstis apņēmušās gādāt par iedzīvotāju atgriešanos viņu mītnes zemēs. Tiek pausta apņemšanās koordinēt pūliņus, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu medikamentu un aprīkojuma pieejamību, kā arī ātrāku vakcīnas radīšanu. Videokonferencē tika spriests arī par pretdarbību gaidāmajām pandēmijas sociālekonomiskajām sekām. Šai ziņā arī Eiropas Komisijai ir zināmas iespējas kā savienības kopējā budžeta apsaimniekotājai, un jau lemts par 37 miljardu eiro lielu t.s. „Korona investīciju iniciatīvu” – atbalstu veselības aprūpes sistēmām, maziem un vidējiem uzņēmumiem un darba tirgum; vēl 28 miljardi šīm vajadzībām atvēlēti no Eiropas struktūrfondiem. Savu ārkārtas ekonomikas glābšanas paketi vakar pieteica Eiropas Centrālā banka tās prezidentes Kristīnas Lagardas personā. Tie ir 750 miljardi eiro, kas paredzēti valdību un uzņēmumu parādsaistību pārņemšanai. Uz šo ziņu ar kāpumu jau reaģējuši Āzijas akciju tirgi.   Valdības iespējamība Izraēlā Svētdien Izraēlas prezidents Reuvens Rivlins uzticēja valdības veidošanu līdz šim lielākās opozīcijas partijas "Zilais un baltais" līderim Benijam Gancam. Tas kļuva iespējams pēc tam, kad parlaments – Knesets – ar minimālo nepieciešamo vairākumu atbalstīja Gancu savā ieteikuma balsojumā. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka 61 deputāts, kas balsoja par, atbalstīs arī Ganca valdību, kas, visdrīzāk, tiktu veidota kā plaša kreiso un centrisko spēku spektra balstīts mazākuma kabinets. Sīkāk par politisko situāciju Izraēlā stāsta Izraēlas raidorganizācijas „9. kanāls” Ziņu dienesta galvenais redaktors Dmitrijs Dubovs:   Var teikt, ka arī trešo vēlēšanu rezultātā valsts joprojām atrodas tai pašā politiskajā krīzē, kurā tā atradusies visu pēdējo gadu. Es šo krīzi neuzskatu par sistēmisku. Sistēma darbojas, tā pierāda savu efektivitāti, un tas fakts, ka mums nav valdības, nav sistēmas kļūmes rezultāts, bet gan, drīzāk, personālu faktoru rezultāts. Es varu iedomāties, ka tādā situācijā jūsu valstī vai, teiksim, Rietumeiropā vai Ziemeļeiropā, ja premjerministrs, valdošās partijas līderis būtu krīzes iemesls, viņš droši vien pieceltos un aizietu. Jo ja šodien Netanjahu pateiktu: „Es atkāpjos no amata,” ticiet man, koalīcija tiktu izveidota vienas dienas laikā. Krīzes pamatā ir tas, ka opozīcijas partija „Zilais un Baltais” jeb Kahol Lavan nekādos apstākļos nav gatava sēdēt vienā valdībā ar Netanjahu, tāpēc, ka viņš ir apsūdzēts korupcijā, un burtiski šonedēļ oficiāli sākas tiesas process. To pašu saka partija „Izraēla – mūsu mājas” un tās līderis Avigdors Libermans. Taču te ir, laikam gan, arī dziļākas tendences. Lieta tāda, ka, manuprāt, mūsu valstī, mūsu parlamentārajā sistēmā ir pārāk augsta elektorālā barjera – tās ir četras deputātu vietas no 120. Bet tas mums laupa zināmu volatilitāti, zināmas manevra iespējas. Attiecīgi ir stingri noformējušies bloki, un nav tā zināmā X-faktora, kas varētu nosvērt svaru kausu par labu vienai no pusēm. Nu un laikam nedrīkst arī ignorēt noteiktas demogrāfiskas tendences kā arābu izcelsmes izraēliešu, tā ortodoksālo ebreju vidē. Starp citu, tieši elektorālās barjeras paaugstināšanas rezultātā arābu izcelsmes izraēlieši pārvarēja savas iekšējās domstarpības, apvienojās vienā kopējā sarakstā, kas ik vēlēšanās iegūst arvien vairāk mandātu. Šobrīd šai apvienībai ir jau 15 mandātu, un problēma ir tā, ka šie 15 mandāti paliek aiz iekavām politiskajā spēlē. Teorētiski viņi var atbalstīt bloka Kahol Lavan mazākuma valdību, bet viņi nebūs šīs valdības daļa, nebūs valdības koalīcijā. Un arī tas būtu, kā saka, līdz pirmajam šķaudienam. Atkal sāks lidot raķetes uz Sderotas pusi, Izraēlas armija par atbildi bombardēs Gazas sektoru, un arābu partijas šādu valdību vairs neatbalstīs. Tāpat ortodoksālās partijas, kuras, cik tas ir manā 30 gadus ilgajā pieredzē Izraēlā, arī pastāvīgi palielina savu ietekmi, tās, attiecīgi, praktiski vienmēr atrodas barikāžu vienā pusē – labējā nometnē. Arī tas laupa sistēmai kopumā manevra iespējas.   Neviens no mums šobrīd nevar kaut aptuveni stādīties priekšā, kā notikumi attīstīsies tālāk. Mēs vairāk vai mazāk esam droši par to, ka Netanjahu labprātīgi neaizies. Viņš līdz pēdējam aizstāvēs savas tiesības palikt premjera amatā, ciktāl saskaņā ar Izraēlas likumiem viņam ir tiesība palikt amatā līdz pat sprieduma pasludināšanai. Pie tam viņam nav pietiekami balsu, neskatoties uz to, ka viņš cenšas pierunāt opozīcijas pārstāvjus tomēr kopīgi veidot nacionālās vienības valdību. Teorētiski ir iespējama šķelšanās opozīcijas nometnē, kādam no turienes politiķiem pārejot pie Netanjahu. Bet tā kā līdz šim tas divreiz jau nav noticis, mēs visi šeit būtu visai pārsteigti, ja tas notiktu šajā reizē. Savukārt opozīcijai, lai izveidotu koalīciju, vajadzīgs jau pieminēto arābu partiju atbalsts. Bet to ļoti negatīvi uztver Izraēlas sabiedrība. Pat starp Kahol Lavan deputātiem ir vismaz divi, kas ir pret šo soli, arī citās šī flanga partijās. Piemēram, Darba bloka partijas Gešer līdere Orlija Levi šai sakarā draud pamest bloku. Tādā ziņā perspektīvas izveidot kreisu, kreisi centrisku koalīciju ir vēl miglainākas. Es domāju, ja nenotiks nekas kardināls, ekstraordinārs, respektīvi – tie vai citi politiķi neizlems vienkārši atteikties no saviem priekšvēlēšanu solījumiem, mūs jau šī gada septembrī gaida ceturtās vēlēšanas.  

25. oktobrī vairāk nekā 100 pasaules pilsētās notiks hakatons, lai meklētu risinājumus klimata pārmaiņu radītajām problēmām pilsētā. Dalībniekiem diennakts laikā būs jārada inovatīvas tīmekļa, mobilās vai virtuālās realitātes lietotnes, kas palīdz novērtēt pilsētas attīstības ietekmi uz ekosistēmu un tās pakalpojumiem. Latvijā šogad pirmo reizi hakatons notiks ārpus Rīgas – Cēsis. Risinājumu meklēšana vēl priekšā, taču, lai runātu par to, kādi varētu būt tehnoloģiskie risinājumi klimata pārmaiņu mazināšanai un ilgtspējīga tūrisma veicināšanai, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Dizaina fabrikas EIT Climate-KIC HUB Latvia projektu vadītāja un hakatona organizatore Santa Krastiņa, sociālantropologs un pilsētu pētnieks Viesturs Celmiņš un Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Klimata un metodiskās nodaļas datu analītiķis Viesturs Zandersons. Vai pilsētā iespējams izvairīties no gaisa piesārņojuma? Kur pilsētas, tur gaisa piesārņojums. Kopš industriālās revolūcijas pagājis ilgs laiks, bet par neveselīgu gaisu pilsētā tiek runāts joprojām un aizvien vairāk. Piesārņojuma formas gan ir mainījušās, un tieši tāpat arī cilvēkiem ir lielākas izvēles iespējas pašiem noteikt, kādu gaisu pilsētā elpot. Kas mūsdienās rada gaisa piesārņojumu un kādas sekas tas var radīt, stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētā profesore Iveta Šteinberga un biedrības “Zaļā brīvība” enerģētikas un klimata politikas eksperte Krista Pētersone. Ņemot vērā pēdējā laika aizvien pieaugošās diskusijas par klimata pārmaiņām, varētu šķist, ka tādējādi arī situācija pilsētās ir kļuvusi draudīgāka, jo gaisa piesārņojums palielinājies. Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētā profesore Iveta Šteinberga skaidro, ka salīdzinājumā ar situāciju pilsētās pirms 100 gadiem aina šobrīd ir varbūt ne gluži labāka, bet tomēr citādāka gan. Atsevišķu piesārņojošo vielu koncentrācija ir samazinājusies desmit un divdesmit reižu, piemēram, sēra dioksīds. Mēs vairs praktiski nekurinām ar sēru saturošām oglēm un mums ir stingri noteikumi sēra saturam degvielā. Tajā pašā laikā mūsdienās ir parādījušās citas vielas, piemēram, aerosoli jeb dažāda izmēra un dažāda ķīmiskā sastāva cietās daļiņas. Situācija saistībā ar tā vai cita veida daļiņām gaisā dažādās pasaules vietās ir atšķirīga. Gaisa kvalitātes mērījumus Latvijā veic Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. Mērījumi notiek gan Rīgā, gan citās Latvijas pilsētās, kā arī fona stacijās Rucavā un Zosēnos, lai novērtētu piesārņojumu, kas Latvijā ienāk no citām valstīm. Bet kā sevi pasargāt gaisa piesārņojuma apstākļos. Varētu lietot mazāk aerosolu, lai tie nenonāk apkārtējā vidē. Bet, ja reiz tie nonākuši, kā tad parūpēties par sevi? Cilvēki mēdz lietot aizsargmaskas. Ja domājam, kā rūpēties par sevi un gaisu pilsētā, neko unikālu patiesībā ieteikt nevar, - lietot uzturā pēc iespējas vairāk vietējos produktus, pirms pirkuma izdarīšanas padomāt, vai tas man patiešām ir nepieciešams. Un, kamēr Rīga atrodama aptuveni 180. vietā piesārņojuma ziņā, situācija daudz skarbāka ir citā Eiropas valstī no Latvijas pavisam netālu. Tā ir Polija. Biedrības „Zaļā brīvība” enerģētikas un klimata politikas eksperte Krista Pētersone gaisa piesārņojuma samazināšanas nolūkos iesaka nededzināt lietas, piemēram, rudens sausās lapas. Viņa arī uzsver, ka vārdu salikumos „klimata pārmaiņas” un „gaisa piesārņojums pilsētā” meklējamas kopsakarības, tomēr tie būtu arī jānošķir, jo klimats ir krietni plašāks jēdziens, tā ir arī temperatūra vai nokrišņi. Ņemot vērā to, ka tīrā gaisā mēs varētu dzīvot un strādāt labāk, iegūtajiem mērījumiem par gaisa piesārņojumu ir liela nozīme. Tie nav tikai cipari, bet tie nepieciešami politikas veidošanai, piemēram, gaisa piesārņojuma mazināšanai. Visas Eiropas Savienības valstis izstrādā Nacionālās enerģētikas un klimata plānu, kas Latvijā ir Ekonomikas ministrijas pārraudzībā, un līdztekus tam vēl vienu dokumentu – Gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plānu līdz 2030. gadam.

Ja mēs tā visi pamestu Latviju apmēram uz 50 gadiem, tad atgriežoties atklāsim, ka tur, kur kādreiz bija lauki un pļavas, pamatīgi būs saauguši koki un krūmi. Tikai kaut kur paretam būs pa kādai pļaviņai, ko stirnas, brieži un aļņi būs noganījuši. Atsevišķi klajumi vēl būs tur, kur būs plosījies sarkanais gailis. Kāds teiks – jauki, mežs paņem to, kas viņam pienākas, tomēr ir cilvēki, kas tur rūpi par Latvijas pļavām. Kāpēc un kā saglabāt Latvijas pļavas, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro projekta “GrassLIFE” vadītāja, Latvijas Dabas fonda vadītāja Inga Račinska, Vides risinājumu institūta pētniece Rūta Abaja, saimniecības "Zvaigžņu aitas" saimniece Anna Gintare. Pirms simts gadiem 30 % Latvijas teritorijas bija pļavas, šobrīd – 0,7% un arī daudzas no tām nav labā stāvoklī, tāpēc, ka pļavas tiek pamestas vai izmantotas intensīvā lauksaimniecībā. "Viens no veidiem, kā katrs no mums var palīdzēt pļavai, ir izvēlēties produktus – medu, tēju, gaļu un citus – no pļavai draudzīgajiem tirgotājiem," norāda Inga Račinska. "Latvijā ir vajadzīgs vairāk pļavu un labākā kvalitātē. Pļavu kvalitāti var uzlabot, tas atkarīgs no lauku politikas un kā saimnieko cilvēki, kas dzīvo un strādā laukos. Latvijas laukos ir brīnišķīgi cilvēki, kas grib ražot dabai draudzīgi, vajag tikai viņus atbalstīt, iedrošināt un veicināt dabai draudzīgo produktu tirgu Latvijā," turpina Račinska. 22. septembrī no pulksten 10 Latvijas Dabas fonda projekts “GrassLIFE” kopā ar Āgenskalna tirgu aicina uz īpašu tirgus dienu “Pļava ienāk tirgū!”. Visas dienas garumā notiks vairākas bezmaksas nodarbes – ar pļavas produktiem cienās šefpavārs Ingmārs Ladigs, pļavas skaņās muzicēs postfolka grupa "Daba San", bet tēju pazinēja Evita Lūkina no “Lauku tēja” vadīs darbnīcu, kurā varēs iepazīt pļavas augus un pagatavot savu pļavas augu mandalu. Līdzīgi pasākumi norisināsies 28. septembrī Jāņa tirgū Siguldā un 20. oktobrī Straupes labumu tirgū.  

Izlidošana kavējas jau vairākas stundas. Vieni pasažieri satraukti zvana pa tālruni un mēģina glābt, kas glābjams, citi apmierināti smaida. Traki vai? Nē! Viņi labi zina savas pasažieru tiesības. Par ko tad viņi tā priecājas, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) Patērētāju konsultāciju un sūdzību departamenta direktore Dace Artmane un Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abašins. "PTAC sūdzību skaits par lidmašīnu kavēšanos audzis – cilvēki ir kļuvuši informētāki, kā arī aktivizējušās prasību aģentūras, kas sniedz palīdzību, lai cilvēki varētu saņemt kompensācijas," atklāj Dace Artmane. Pasažieru tiesību minimumu nosaka Eiropas Parlamenta un padomes regula. Tur norādīts, kādas ir iespējas, ja lidojums ir atcelts, kavējas vai ir atteikta iekāpšana. Ja lidojums kavējas vairāk nekā divas stundas, aviokompānijai jāpiedāvā aprūpe – ēdināšana samērīgā attiecībā pret gaidīšanas laiku, bezmaksas divi telefona zvani, divas e-pasta ziņas, ja nepieciešams Ja lidojums ir nākamajā dienā, jānodrošina viesnīca un transports līdz izmitināšanas vietai. Ja lidojums kavējas vairāk nekā piecas stundas, pasažieris var izvēlēties, vai viņš atceļ rezervāciju un prasa naudu par biļetēm, vai arī prasa alternatīvu reisu, ja to var nodrošināt. Attiecībā uz kompensācijām, lai arī regula to neparedz, bet saskaņā ar ES tiesas spriedumu, ka pasažieris nonāk galamērķī vēlāk nekā trīs stundas pēc paredzētā laika, var prasīt kompensāciju. Tās apmērs ir atkarīgs no lidojuma attāluma. Aviokompānija ir atbrīvota no kompensācijas izmaksas, ja var pierādīt, ka lidojums ir kavējies vai atcelts ārkārtas apstākļu dēļ. Vienkāršie ārkārtas apstākļi ir laika apstākļi, putna sadursme ar gaisa kuģi, ja nepieciešama kādām pasažierim nolaišanās veselības stāvokļa dēļ. Atsevišķos gadījumos aviokompānijas darbinieku streiks var būt ārkārtas apstākļi, bet visbiežāk streiks nav ārkārtas apstākļi un pienākas kompensācija. “Katra dalībvalsts izskata sūdzības par lidojumiem, kas veikti no tās lidostām, vai no trešās valsts uz mūsu lidostām, ja pārvadātājs ir reģistrēts ES,” norāda Artmane. Pēc lidojuma, kas kavējies vai atcelts, var vērsties pie aviokompānijias rakstveidā, var aizpildīt veidlapu, kas pieejama arī PTAC mājaslapā, vai aizpildīt veidlapu konkrētās aviokompānijas mājaslapā. Ja vispirms vēršas pie aviokompānijas, jāsaglabā dokumenta kopija. Iesniegums jāiesniedz pusgada laikā. “Apdrošināšana spēj līdzēt atsevišķos gadījumos, īpaši, ja ir savienotie reisi. Ja reisi nav savienoti, tad kavēšanās risku apdrošinātājs nesedz. Apdrošinātājs klasiski sedz savienotos reisus,” skaidro Jānis Abašins. Ir gadījies, ka apdrošinātājs sedz, piemēram, uzvalku vai kostīmu iegādi, ja galamērķī jāuzstājas kādā konferencē, bet bagāža vēl nav pienākusi. Rūpīgi jāizvērtē apdrošināšana, kas nāk kā papildus bonuss. Ja apdrošināšana ir saistīta ar ceļojumu, kas pirkts tūrisma aģentūrā, nodrošinājums ir pamatīgāks. Eiropā lidmašīnas bieži mēdz kavēties tāpēc, ka gaisa telpa ir pārslogota. To uzskata kā ārkārtas apstākļus un par to kompensācija nebūs. Tikai jānodrošina aprūpe lidostā atkarībā no lidojuma attāluma.    

Eiroparlamenta vēlēšanas Vairs tikai mēnesis mūs šķir no 25. maija, kad Eiropas Savienības balsstiesīgie pilsoņi tiek gaidīti pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu pēc skaita devīto Eiropas Parlamentu. Pie tam joprojām nav gluži skaidrs, vai vēlēšanas notiks 27 vai 28 dalībvalstīs, un vai, attiecīgi, potenciālo vēlētāju būs aptuveni 512 miljoni vai par kādiem 45 miljoniem mazāk. Šādu bezprecedenta intrigu šā gada Eiroparlamenta vēlēšanām ir sagādājis iestrēgušais Breksita process, ciktāl joprojām pastāv teorētiska iespēja, ka atlikušā mēneša laikā Lielbritānija akceptēs pagājušā gada novembrī panākto izstāšanās līgumu un pametīs savienību. Tomēr pēc pēdējās izstāšanās termiņa atlikšanas daudzkārt ticamāka ir iespēja, ka maija trešajā dekādē Apvienotā Karaliste joprojām būs Eiropas Savienības dalībvalsts, piedalīsies vēlēšanās, un līdz ar to nenotiks arī plānotā Eiroparlamenta deputātu skaita samazināšana un mandātu pārdale starp dalībvalstīm. Kā britu vēlētāji varētu uzvesties šajās vēlēšanās, kuras daži jau nodēvējuši par „maigo referendumu par palikšanu savienībā”? Ir skaidrs, ka nekas labs negaida britu konservatīvos, kuri likuši vilties striktā breksita piekritējiem. Šo toriju elektorāta daļu ir izredzes pārņemt Naidžela Farāža šā gada janvārī nodibinātajai Breksita partijai. Salīdzinoši lielākas cerības uz panākumiem liek Leiboristu partija, kuras līderi atbalsta maigāku breksita versiju. Tiek pat lēsts, ka leiboristu panākumi varētu mainīt spēku samēru Eiroparlamentā starp divām spēcīgākajām frakcijām – labēji centrisko Eiropas Tautas partiju grupu un kreisi centrisko Sociālistu un demokrātu progresīvo aliansi. Lielbritānijas vēlēšanu perspektīvas iekļaujas dziļākā un jau vairākus gadus aktuālā intrigā: kā mainīsies spēku samēri starp populistiskajām, t.sk. eiroskeptiskajām un proeiropeiskajām partijām. 8. sasaukuma Eiroparlamentā populistu īpatsvars tika lēsts uz apmēram 150 deputātiem jeb 20%. Ir diezgan skaidrs, ka nākamajā sasaukumā šādas ievirzes parlamenta locekļu būs vairāk, ciktāl tādām partijām kā „Alternatīva Vācijai”, Itālijas „Pieczvaigžņu kustība” un „Ziemeļu līga”, Austrijas Brīvības partija starplaikā izdevies nozīmīgi palielināt savu ietekmi nacionālā līmenī. Nav izslēgts, ka šajā nometnē varētu pāriet arī tādi līdz šim mērenākiem blokiem piederīgi spēki kā Ungārijā valdošā "Fidezs" un Polijā valdošā „Likums un taisnīgums”. Izskan pat viedokļi, ka eiroskeptiķu un populistu bloks varētu kļūt par lielāko Eiroparlamentā un radikāli mainīt savienības politiskos pamatus. Atsevišķu šīs ievirzes partiju arsenālā ir tādas radikālas idejas kā Eiropas Komisijas likvidācija, atteikšanās no vienotās valūtas eiro, ekonomiski vājāko dalībvalstu izslēgšana no savienības u.c. Tomēr starp šīm partijām ir arī gana daudz idejisku un taktisku pretišķību, tāpēc tiek apšaubīta to spēja izveidot vienotu Eiroparlamenta bloku. Lieldienu terorakti Šrilankā Šrilanka, kas savu neatkarību no Britu impērijas ieguva 1948. gadā, nesenā pagātnē ir piedzīvojusi asiņainus iekšējus konfliktus. Smagākais no tiem bija 26 gadus ilgušais pilsoņu karš, kurā salas ziemeļu un austrumu provincēs dominējošās tamilu minoritātes militārā kustība „Tamililamas atbrīvošanas tīģeri” cīnījās par suverēnas tamilu valsts izveidi. 2009. gadā karš noslēdzās ar valdības spēku uzvaru. Islāma terorisms līdz šim Šrilanku bija skāris samērā nenozīmīgi, tāpēc Lieldienu svētdienā notikušās sešas eksplozijas, kurās nepārprotami bija saskatāmi radikālā islāma motīvi, šokēja kā vietējo, tā starptautisko sabiedrību. Terora akti bija vērsti pret katoļu dievnamu un trīs viesnīcām galvaspilsētā Kolombo, kā arī vēl diviem katoļu dievnamiem citās pilsētās. Sprādzienos dzīvību zaudējuši vairāk nekā 350 cilvēku, vairāk nekā 500 guvuši ievainojumus. Atbildību par uzbrukumiem uzņēmusies vietējā džihādistu grupa „Nacionālā monoteisma organizācija”, un savu līdzdalību apliecinājis arī starptautiskais terorisma tīkls "Daīš" jeb "Islāma valsts". Teroraktu vēriens un organizācijas līmenis liek domāt, ka šī shēma – vietējā marginālā grupa kā izpildītājs un "Daīš" kā iedvesmotājs un organizētājs – ir visai ticama. Kā izsakās mediju resursa Bloomberg analītiķis Džeimss Stavridis, Lieldienu uzbrukums Šrilankā iezīmē jaunu – trešās paaudzes terorisma ēru. Otrās paaudzes reģionālās teroristu organizācijas – tādas kā Al-Qaeda un Boko Haram – ir nomainījis trešās paaudzes fenomens: „Islāma valsts" – globāli izplatīta, ļoti asinskāra, finansiāli jaudīga, augsti inovatīva organizācija. Kamēr Rietumi spējuši nomākt tās teritoriālo ekspansiju, efektīvi izspiežot to no ģeogrāfiskā kalifāta Irākā un Sīrijā, tā ir mutējusi par globālajā tīmeklī bāzētu organizāciju, kas turpina veikt komplicētus uzbrukumus un iedibināt šūniņas visā pasaulē.” Jaunais Ukrainas prezidents Zeļenskis Tas, ko vēl gluži nesen ļoti daudzi uzskatīja par neiespējamu, ir noticis – pērnajā svētdienā notikušajā Ukrainas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā spīdošu uzvaru svinēja Volodimirs Zeļenskis, 41 gadu vecs aktieris, scenārists un producents, kurš līdz pat pagājušā gada beigām politikā darbojies visai margināli. Viņa pārstāvētā partija „Tautas kalps” (sākotnēji dēvēta par „Izšķirīgo pārmaiņu partiju”) Ukrainas politisko spēku reitingos parādījās 2017. gada sākumā, šī gada februārī kļūstot par populārāko ar 25%. Partijas tagadējais nosaukums patapināts no Zeļenska iecerētā un producētā komiskā teleseriāla, kurā viņš spēlējis arī galveno lomu – vēstures skolotāju Goloborodjko, kurš „kā uz burvja mājienu” kļūst par valsts prezidentu. Tagad šī populisma pasaciņa īstenojusies dzīvē. Pie tam kā jaunizceptā prezidenta, tā viņa partijas politiskā programma joprojām ir izplūdusi un vāji komunicēta. Zeļenska līdzšinējā darbība un izteikumi vedina domāt, ka Ukrainas ārpolitikai kardinālajā Krievijas agresijas un Krimas aneksijas jautājumā viņš neplāno radikālu kursa maiņu, respektīvi – piekāpšanos apmaiņā pret mieru. Katrā ziņā Krievija pēdējās nedēļās spērusi vairākus soļus mazākās kaimiņvalsts ietekmēšanai: aizliegts naftas produktu eksports uz Ukrainu, ar 1. jūniju tiks aizliegts arī ogļu eksports, būtiski paplašināti ierobežojumi Ukrainas ražojumu importam Krievijā, atvieglota separātisko Doņeckas un Luhanskas pašpasludināto „republiku” iedzīvotāju pāriešana Krievijas pilsonībā.

Derīgie izrakteņi ir resursi, bez kuriem ir grūti iedomāties dzīvi gan šodien, gan senatnē.  Raidījumā iepazīstam izrakteņus, kuri savā daudzveidībā izceļas ar īpašiem rekordiem. Derīgo izrakteņu pasaules lielākie rekordi - visdārgākā rūda, vissmagākais metāls, visretāk sastopamie izrakteņi, vislielākais un mazākais ieguves apjoms pasaulē un Latvijā – plašāk stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Naftas atradnes Latvijā No kino filmām varētu būt radies priekšstats, ka veidojot naftas dziļurbumus, tā uzreiz šļācas ārā lielas strūklas veidā. Atsevišķos gadījumos tā patiešām notiek, taču Latvijas naftas atradnes ar šādām lielām strūklām neizceļas. Tomēr Latvijā naftas krājumi ir un par to aizdomas radās jau pagājušā gadsimta 50.gados. Šobrīd varam teikt, ka mums kaut nelielos daudzumos ir pašiem savs „melnais zelts”. Par naftas atradnēm Latvijā stāsta Latvijas Universitātes muzeja eksperte ģeoloģijas kolekcijā Vija Hodireva. Sižetu sagatavoja Mariona Baltkalne.  

Pārtikas atkritumi ir viens no lielākajiem atkritumu veidiem un tos rada ne tikai mūsu virtuves pārpalikumi, bet arī pārtikas industrija. Latvijas Universitātes Dabas resursu laboratorijā pētnieki meklē veidus, kā mazināt pārtikas, piemēram, ogu atliekvielu atkritumus. Izrādās, ogu mizās un sēkliņās, kas paliek pāri pārtikas ražošanā, ir daudz vērtīgu vielu, kuras tālāk var izmantot farmācijā un kosmētikā. Kādas vērtīgas vielas ir šajos it kā atkritumos un kā tos var izmantot, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes vides zinātnes doktorants Linards Kļaviņš. Vērtīgās ogas mūsu purvos Purvs kā viens no biotopu veidiem uzskatāms par lielu Latvijas dabas bagātību. Atsevišķās vietās Eiropā purvi saglabājušies tikai fragmentāri, taču Latvijā varam priecāties par dažādu purvu tipiem, kuros sastopama liela floras un faunas daudzveidība, tostarp atrodami ogu krājumi. Iespēja pamielot acis, stiprināt imunitāti un samazināt klimata piesārņojumu - visas šīs iespējas piedāvā purvu ogas. Par purvu ogu vērtīgajām īpašībām stāsta bioloģijas zinātņu doktore un purvu eksperte Māra Pakalne. Sižetu sagatavojusi Mariona Baltkalne.

No 1. janvāra sadzīves atkritumiem Latvijā ir ievērojami paaugstināts dabas resursu nodoklis, kas automātiski palielina maksu iedzīvotājiem par atkritumu apsaimniekošanu. Maksāsim un dzīvosim kā līdz šim, varbūt ir iespējas maksāt mazāk, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Kā rīkoties, skaidro un iesaka akciju sabiedrības „Latvijas Zaļais punkts” direktors Kaspars Zakulis, uzņēmuma „Clean R” valdes loceklis Guntars Levics un biedrības "Latvijas Atkritumu saimniecības asociācija" valdes locekle Rūta Bendere. Atsevišķi šķiro stikla taru, vieglo iepakojumu – papīru, kartonu, plastmasas iepakojumu metālu (visu, ko var saspiest), bioloģiskos atkritumus. Vēl atsevišķi jāliek pārējie nešķirotie atkritumi. Dabas resursu nodokli maksā par nešķirotiem atkritumiem, kurus noglabā poligonos. Šogad nodoklis ir 43 eiro par tonnu un tas turpinās augt arī nākamos gadus, jo vairākas valstīs Eiropā dabas resursu nodoklis ir 100 eiro par tonnu. Atkritumi jāšķiro ne tikai tāpēc, lai samazinātu poligonā noglabāto atkritumu daudzumu, bet, lai palielinātu otrreiz izmantojamo izejvielu daudzumu. Atkārtoti izmantojot izejvielas, saglabājam dabas resursus.

Raidījumā runājam par to, kā mūsdienās bruņotajos konfliktos  karojošās puses savu mērķu sasniegšanai izmanto medijus un žurnālistus pret viņu pašu gribu. Objektīva informācijas sniegšana kļuvusi dzīvībai bīstama. Viesis studijā: LTV žurnāliste Judīte Čunka. Atskatā par aizgājušo nedēļu informēsim par Ukrainas separātistu vēlēšanām un diskusijām ap tām, arī par Krievijai noteikto sankciju mīkstināšanas termiņiem. Mediju brīvība „ar nocirstu galvu”: Ukraina, Sīrija Ēģipte Žurnālists var būt itin bīstama profesija. Organizācija "Žurnālisti bez robežām" ziņo, ka šogad pasaulē bojā gājuši 56 žurnālisti, kuru nāve bijusi saistīta ar viņa darba pienākumiem. Savukārt cietumā esošais Pēteris Greste ir viens no 177 žurnālistiem, kuri tur nonākuši sava darba rezultātā. Vēstures dati liecina, ka Pirmajā pasaules karā bojā gāja tikai divi reportieri, bet pēdējos 20 gados gandrīz katru nedēļu kāds žurnālists zaudē dzīvību. Judīte Čunka atzīst, ka šobrīd visbīstamākā vieta, kur arī strādā Latvijas žurnālisti, ir tieši Ukraina, jo frontes līnija ir visai draudīga žurnālistiem. Otra vieta, protams, ir Sīrija, kur arī strādā Latvijas televīzijas žurnālisti. Bet piecu dienu karu Gruzijā 2008. gadā augustā viņa min, ka vienas no Latvijas mediju un Latvijas žurnālistu pirmajām ugunskristībām, kur bija tieša saskare ar karadarbību kā tādu. Žurnālistu darbs  „karstajos punktos” pasaulē ir dzīvībai bīstams. Vēl vasaras sākumā kopīgā ziņojumā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) mediju brīvības jautājumu pārstāve Duņa Mijatoviča brīdināja, ka „strauji pasliktinās” situācija mediju darbam Ukrainā.  „Es esmu satraukta par straujo apstākļu un gaisotnes pasliktināšanos mediju darbam. Mediju manipulācijas un informācijas karš, ko mēs pieredzam, ir jāaptur. Nespēja to izdarīt uzkurinās konfliktu un veicinās krīzes eskalāciju. [..] Notiekošie uzbrukumi žurnālistiem nav īpaši tālu no smagiem pamata cilvēktiesību pārkāpumiem,” bilst Duņa Mijatoviča. Mijatoviča paziņoja, ka EDSO kopš pērnā gada novembra dokumentējusi vairāk nekā 300 vardarbības gadījumu pret mediju pārstāvjiem. Tikmēr starptautiskās sabiedrības sašutumu vairo islāmistu brutālās metodes. Vēl vairāk pēc tam, kad augustā un septembrī tīmeklī parādījās video ar galvas nociršanu diviem ASV žurnālistiem, kā arī britu palīdzības misijas līdzstrādniekam. Atsevišķs stāsts būtu veltāms katram no ķīlniekiem. Arī Džonam Kentlijam, ļoti pieredzējušam britu žurnālistam,  kurš strādājis vairākās, par bīstamākajām dēvētās vietās pasaulē – Irākā, Afganistānā, Lībijā un Somālijā. Kentlijs ir veidojis fotoreportāžas „The Sunday Times” un „The Sunday Telegraph”, arī ziņu aģentūra AFP ir lietojusi viņa radītās fotogrāfijas. Bet 2012. gada novembrī Sīrijas un Irākas džihādistu grupējums „Islāma valsts” viņu nolaupīja. Kopš tā brīža viņš ir bijis redzams runājam vairākos „Islāma valsts” izplatītajos videomateriālos. Septembrī publiskotajā video Kentlijs oranžā tērpā (tā džihādisti iezīmē savus ķīlniekus) solīja drīzumā par „Islāma valsti” vēstīt „patiesību”. Nolaupītais žurnālists uzsvēra, ka Lielbritānijas valdība viņu pametusi un arī norādīja, ka „Islāma valsts” straujā izplešanās pārsteigusi snaužam Rietumu valdības. „Rietumi par zemu novērtējuši pretinieka spēku un cīņas sparu. [..] Es zinu, ko jūs domājat. Jūs domājat: viņš tikai dara to kā ieslodzītais. Viņš dabūjis ieroci pie savas galvas, un viņš ir spiests to darīt, ja? Nu, tā ir taisnība. Esmu ieslodzītais, to es nevaru noliegt, bet redzot, ka mana valdība mani ir pametusi un mans liktenis tagad ir „Islāma valsts” rokās, man nav ko zaudēt. Varbūt es dzīvošu, varbūt es miršu, bet es gribu izmantot šo iespēju, lai darītu zināmus faktus – faktus, par kuru patiesumu jūs varat pārliecināties. Es parādīšu jums patiesību par to, kas notika, kad „Islāma valsts” sagūstīja daudzus Eiropas pilsoņus un vēlāk atbrīvoja un kā amerikāņu un britu valdības domāja, ka tās var rīkoties atšķirīgi no Eiropas valstīm.[..] Tās [Eiropas valstis] risināja sarunas ar „Islāma valsti” un panāca, ka viņu cilvēki atgriežas mājās, kamēr briti un amerikāņi tika pamesti,” video sižetā pauž Kentlijs. Video nav redzami „Islāma valsts” kaujinieki un atšķirībā no citiem – pie ķīlnieka galvas netiek turēts ierocis,  un tas nebeidzas ar draudiem. Pagājušajā nedēļā tika publiskoti jauni video ar Džonu Kentliju ziņotāja jeb šķietamas „„Islāma valsts” Rietumu balss” lomā.  Raidsabiedrība BBC video komentējot norādīja, ka Kentlijs, kritizējot Lielbritānijas un ASV nostāju par ķīlnieku sarunām,  lasa, acīmredzot, citu cilvēku sagatavotas ziņas. Lielbritānijas Ārlietu ministrijas pārstāvis sacīja, ka ministrija ir informēta par video un to saturs tiek analizēts. BBC diplomātiskā korespondente Bridžeta Kendala, iztirzājot  jaunāko video, vērtēja, ka  tas ir „ļoti atšķirīgs” no iepriekšējiem un norādīja, ka Džons Kentlijs ziņo „gandrīz tā, it kā viņš būtu tā saukto islāma valsts ekstrēmistu kara reportieris”. Jaunākā video galvenais propagandas vēstījums, šķiet, ir, ka cīņa par Sīrijas pierobežas pilsētu Kobani ir gandrīz beigusies,” skaidroja korespondente.  Turpinot par žurnālistu apdraudētību karstajos pasaules punktos arī mūsu raidījumā informējot  esam pievērsuši uzmanību Ēģiptē ieslodzītā žurnālista, Latvijas un Austrālijas pilsoņa Pētera Grestes lietai. Jau ziņojām par Pētera tēva Jura Grestes bažām par dēla nākotni. Jaunākās vēstis, ko saņēmām e-pasta vēstulē ir šādas: „Ir dzirdēts ka Ēģiptes prezidents al Sisi esot solījis Pēterim sniegt prezidenta piedošanu bet tikai, kad juridiskais process būs beidzies. [..] Sliktākā gadījumā, tas varētu ieilgt vēlu 2015 gadā. [..] Vispasaules ievērojami juristi ir izteikušies ka pirmā prāva bija ļoti kļūdaina un netaisnīga. Pēteris tikai pildīja savu žurnālista pienākumu un uzdevumu. Ievērojamākā kritika ir no Britu tradīcijas juristiem. Kas mūs maldina ir tas, ka Ēģiptē ir Napoleona juridikas mantojums kas, starp citu, dod tiesnešiem lielāku autoritāti kā, piemēram, Austrālijā. Katrā ziņā ļoti ceram ka Pēteris būs brīvs tuvākā nākotnē. Bet, neskatoties uz vairākiem solījumiem mums, nākošos Ziemsvētkus Kairā viņam būs jāpavada neizbēgami”. Ēģipte trīs televīzijas kanāla „Al Jazeera” žurnālistus – latviešu izcelsmes austrāliešu žurnālistu Gresti, angļu redakcijas Kairas biroja vadītāju Fahmijsu un producentu Muhamedu arestēja pērnā gada 29. decembrī vienā no Kairas viesnīcām un  apsūdzēja par „drošības objektu filmēšanu, sabiedriskās kārtības un miera apdraudēšanu un strādāšanu bez atļaujas”. Komentējot absurdo situāciju, kad žurnālisti jūnijā tika tiesāti un saņēma ārkārtīgi bargu sodu, Austrālijas ārlietu ministre Džūlija Bišopa akcentēja šķiet Ēģiptei svešo izpratni par to, kas ir mediju brīvība un demokrātija. „Mēs saprotam, ka Ēģiptē ir ļoti grūti laiki, sarežģīta situācija, un ir bijuši lieli satricinājumi, taču šāda veida spriedums neko labu nedod. Tas norāda, ka Ēģiptē netiek atbalstīta pāreja uz demokrātiju. Austrālijas valdība mudina jauno Ēģiptes valdību pārdomāt, kāda ziņa tiek sūtīta pasaulei par situāciju Ēģiptē. Brīvība un preses brīvība ir būtiska demokrātijas sastāvdaļa. Un mēs esam ļoti nobažījušies, ka šis spriedums ir daļa no plašāka mēģinājuma apklusināt mediju brīvību, kas aizstāv demokrātiju visā pasaulē,” komentē Džūlija Bišopa.