Podcasts about dienvid

Kanādas parlamenta vēlēšanās uzvar liberāļi. Pieaug saspīlējums starp Indiju un Pakistānu. Latvija vienīgā kandidāte no Austrumieronas ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Rihards Plūme un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Kanādas liberāļi – par mata tiesu no triumfa 28. aprīlī notikušo Kanādas Parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanu rezultāti, salīdzinot ar priekšvēlēšanu aptauju rādītājiem, īpaši nepārsteidz. Liberālā partija, kopš janvāra nogales piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, ieguvusi vēlēšanās labāko rezultātu. Iemesls ir ne tikai ilggadējā premjera un liberāļu līdera Džastina Trudo prašanās savlaicīgi aiziet no politiskās avanscēnas, bet arī „Trampa faktors”. Vašingtonas varasvīra šokējošā izrunāšanās par plāniem anektēt Kanādu un kaimiņvalsts eksporta aplikšana ar tarifiem ir saniknojusi kanādiešus, un pretošanās noskaņojums kļuva par jaunā premjera Marka Kārnija vadīto liberāļu priekšvēlēšanu kampaņas vadmotīvu. Nevar gan sacīt, ka trampismam tuvu noskaņu esamība liberāļu galveno konkurentu – Konservatīvās partijas – platformā būtu nākusi šim spēkam ļoti par sliktu. Konservatīvajiem izdevies gūt vairāku desmitgažu laikā izcilāko rezultātu un pieaudzēt mandātu skaitu pat vairāk nekā liberāļiem. Tiesa, deputāta mandāts iet secen konservatīvo līderim Pjēram Pualjēvram. Galvenais zaudētājs šajā situācijā izrādījusies mēreni kreisā Jaunā demokrātiskā partija, kuras frakcija sarukusi par vairāk nekā divām trešdaļām. Partijas līderis Džagmīts Singhs jau paziņojis par atkāpšanos no amata. Trešdaļu mandātu zaudējusi arī frančvalodīgo kanādiešu partija Kvebekas bloks. Tā nu liberāļiem, pēc visa spriežot, pietrūks vien trīs balsu no simt septiņdesmit divām, lai veidotu vairākuma valdību, un, tāpat kā pāris iepriekšējos sasaukumos, arī šajā Kanādai būs mazākuma valdība, kuras atrašanos pie varas noteiks mazāko partiju atbalsts valdošajai. Kvebekas bloka līderis Īvs Fransuā Blanšē aicinājis visus politiskos spēkus vienoties par „pamieru”, kamēr valsts tiek cauri pašreizējiem nestabilajiem laikiem. Kāpēc Latvija grib, bet Melnkalne – nē? Šī gada jūnijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, kā ik gadu, balsos par piecu jaunu ANO Drošības padomes locekļu apstiprināšanu. Kā zināms, kopumā šai ANO institūcijā darbojas piecpadsmit valstis, no kurām piecas – Savienotās Valstis, Ķīna, Krievija, Lielbritānija un Francija – ir pastāvīgie locekļi, savukārt atlikušās desmit periodiski mainās. Pie tam katram planētas reģionam Drošības padomē rezervēts noteikts vietu skaits. Vienu no divām Austrumeiropas vietām ieņem pastāvīgā locekle Krievija, savukārt uz otru, kuru šajā reizē atbrīvos Slovēnija, pretendē Latvija. Otra sākotnējā pretendente – Melnkalne – savu pieteikumu pirms pāris mēnešiem atsauca. Kā intervijā Melnkalnes laikrakstam „Vijesti” izteicies ārlietu ministrs Ervins Ibrahimovičs, tāds lēmums pieņemts, jo Melnkalnei šobrīd jākoncentrē visi spēki virzībai uz iestāšanos Eiropas Savienībā, kam darbošanās Drošības padomē var nenākt par labu. Drošības padome ir vienīgā no ANO struktūrām, kura ir pilnvarota izdot dalībvalstīm saistošas rezolūcijas; visām pārējām ANO ietvaros izdotajām rezolūcijām ir rekomendējošs raksturs. Piecu pastāvīgo locekļu statuss ar veto tiesībām saglabājies kopš organizācijas radīšanas Otrā pasaules kara izskaņā, un lielā mērā atspoguļo tā laika ģeopolitisko realitāti, kad galvenās pasaules kara uzvarētājas nodrošināja sev īpašu statusu. Kopš tā laika daudz kas mainījies, un jau vismaz vairākas desmitgades četras valstis – Indija, Brazīlija, Japāna un Vācija – izvirza pretenzijas uz Drošības padomes pastāvīgā locekļa statusu, ciktāl Japāna un Vācija sniedz ļoti nozīmīgu finansiālo ieguldījumu Apvienoto Nāciju darbībā, savukārt Indija un Brazīlija aktīvi piedalās ANO militārajās misijās. Tomēr ir vesela grupa pietiekami ietekmīgu valstu, kuras šādai paplašināšanai pretojas. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā arvien skaļāk izskan viedoklis, ka agresorvalsts savu īpašo statusu Drošības padomē nav pelnījusi. Krievijas Federācija kā tāda nekad nav tikusi ievēlēta par pastāvīgo locekli, bet gan ir mantojusi šo statusu no tās priekšgājējas Padomju Savienības. Indija un Pakistāna – milžu rīvēšanās Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus Indijas Džammu un Kašmiras pavalstī nenorimst bruņota pretestība valsts centrālajai varai. Savulaik šais zemēs pastāvēja pusneatkarīga monarhija ar ticības ziņā neviendabīgu iedzīvotāju sastāvu, un tad, kad 1947. gadā kādreizējās Britu Indijas vietā tapa Indijas un Pakistānas valstis, kuru pamatā bija iedzīvotāju reliģiskā piederība, Džammu un Kašmira kļuva par strīdus ābolu. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados islāma kaujinieki, kuri cīnās par provinces pievienošanu Pakistānai, sāka piekopt terora metodes. Vienu šādu asiņainu ekscesu Indija piedzīvoja 22. aprīlī, kad vairāki ar automātiskajiem ieročiem bruņoti vīri ieradās tūristu iecienītā lokācijā, vispirms atklāja haotisku uguni, pēc tam nošķīra atsevišķi vīriešus un sāka noskaidrot viņu reliģisko piederību. Tos, kuri nebija apgraizīti un nezināja arī norunāt Dienvidāzijā populāru islāma lūgšanas frāzi, nošāva. Pavisam dzīvību zaudēja 26 cilvēki, starp kuriem bija arī viens Nepālas pavalstnieks un viens vietējais iedzīvotājs, musulmanis, kurš mēģināja nepieļaut izrēķināšanos. Šis ir asiņainākais terora akts Indijā kopš 2008. gada islāma teroristu uzbrukumiem Mumbajā. Sākotnēji atbildību par 22. aprīļa slaktiņu uzņēmās kaujinieku organizācija „Pretestības fronte”, kura gan dažas dienas vēlāk savu paziņojumu atsauca. Savukārt Indijas varasiestādes jau nākamajā dienā pēc notikušā paziņoja, ka saziņa rādot teroristu saistību ar Pakistānas slepenajiem dienestiem. Indija izraidīja vairākus Pakistānas diplomātus un atsauca savējos no Islāmābādas, slēdza sauszemes robežu, anulēja vīzas daļai Pakistānas pilsoņu un pārtrauca izsniegt jaunas. Sevišķi nopietni tiek uzlūkota Indas ūdeņu vienošanās darbības apturēšana. 1960. gadā noslēgtā starpvalstu vienošanās regulē Indas upes un vairāku tās pieteku ūdens resursu izmantošanu. Upju iztekas atrodas Indijā, bet galvenā ūdeņu izlietotāja ir Pakistāna, sevišķi lauksaimniecībai, kas veido gandrīz ceturto daļu no valsts iekšzemes kopprodukta un vairāk nekā trešdaļu darbavietu. 24. aprīlī gar Indijas un Pakistānas demarkācijas līniju Kašmirā sākās apšaudes ar strēlnieku ieročiem, kam dažas dienas vēlāk pievienojās arī artilērija. 28. aprīlī Pakistānas aizsardzības ministrs Asifs Havadža paziņoja, ka Indijas uzbrukums Pakistānai esot nenovēršams. Pastāv bažas, ka laikā, kad pārējai pasaulei citu rūpju gana, briest nopietna eskalācija starp divām kodolvalstīm Āzijas dienvidos. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa Tas ir  viens no skaistākajiem vēstījumiem pasaules baletā – "Žizele", kas pirmizrādi piedzīvoja 1841. gadā Parīzē. Scenārija  veidotāji Žils Anrī Vernuā Senžoržs un Teofils Gotjē aizguva ideju no vācu dzejnieka Heinriha Heines publicētajām leģendām par nelaimīgas mīlestības dēļ mirušajām meitenēm – vīlām, kuras ievilina jaunus vīriešus nāvē ar savām dejām. Iedvesmai kalpoja  arī kāds Viktora Igo dzejolis par dejojot mirušo spāņu meiteni Žizeli. Komponists Ādolfs Adāns ātrā laikā – desmit dienās – radīja baleta mūziku. Horeogrāfi bija Žans Koralli un Žils Pero, kuram bija padomā iespaidīgo titullomu uzticēt savai audzēknei un protežē Karlotai Grizi, kura arī šajā lomā piedzīvoja īstu triumfu. Dažu gadu laikā balets nonāca uz vadošajām Eiropas baleta skatuvēm, un arī mūsdienās "Žizele" stabili turas baleta teātru repertuārā, taču, atbilstoši laikmetam, piedāvā jaunas, pārsteidzošas interpretācijas stāstā par meiteni, kura nenojauš, ka viņas iemīļotais nav vis no viņas pašas kārtas, bet gan princis, kuram jau ir sava augstdzimusi līgava.  Radikāli atšķirīgu interpretāciju 1982. gadā piedāvāja zviedru horeogrāfs Matss Eks. Saglabājot oriģinālo scenāriju un Adāna mūziku, viņš izcēla situācijas dramatiskumu: vienkāršo ciema meiteni Žizeli varmācīgi izmanto Alberts, kurš ieradies no pilsētas, lai kopā ar saviem draugiem izklaidētos. Kad sapņu vīrietis Žizeli nodod, viņa zaudē prātu. Uz skatuves tradicionālo romantisko Reinzemes ciematu aizstāja ainava krūšu formā, bet vīlu pārdabisko valstību – trako nama skarbā realitāte. Titullomas atveidotāja Ana Laguna valdzināja un aizkustināja ar savām basajām kājām un koķeto bereti. Horeogrāfa Eka izgudrotās pilnīgi jaunās un oriģinālās kustības bija ideāli piemērotas titulvaronei, kuras lielie, plašie žesti, ātrie lēcieni un griezieni atspoguļoja un simbolizēja viņas kaislīgo dzīves mīlestību. Izliektās pēdas, grīdai pietuvinātās līnijas pauda gan garīgās, gan fiziskās mīlētāju attiecības. Tas škita nepieņemami gan baleta faniem, gan sarūgtinātajiem kritiķiem, kuri apsūdzēja horeogrāfu klasiskās sāgas skaistuma iznīcināšanā. Tomēr mūsdienās Matsa Eka "Žizeles" iestudējums joprojām ir tikpat moderns kā tā tapšanas laikā. Baltijas baleta festivālā "No klasikas līdz avangardam" bija iespēja redzēt Matsa Eka "Žizeli" klātienē, un mūsdienu deju vakarā "Trīs solo un duets" savukārt dejoja divas pasaules dejas leģendas – Mihails Barišņikovs un Ana Laguna. Ne mazāk intriģējošs bija Moldāvijā dzimušā ukraiņu horeogrāfa Radu Poklitaru iestudējums 2016. gadā. Poklitaru baleta sižetu bija pārvērtis nopietnā, sociālpsiholoģiskā drāmā, kurā notiekošais attiecināts uz mūsdienu sabiedrību: Alberts un viņa līgava Batilda nāk no baikeru kompānijas, bet vīlas ir vieglas uzvedības meitenes. Tiesa, Žizele nonāk bordelī ne tāpēc, ka būtu samaitāta, bet mātes padzīta no mājām. Žizeles ilūzijas sabrūk nevis mīļotā nodevības brīdī, bet gan tad, kad viņš ar naudaszīmēm norēķinās par abu mīlestību. Horeogrāfijā iekļauti arī iespaidīgi erotiski dueti, parodētas klasiskā baleta vīlu dejas un atjautīgi risinātas baikeru ainas uz motocikliem. Tajā pat 2016. gadā Anglijas Nacionālā baleta trupa iestudē pasauslavenā horeogrāfa Akrama Hana "Žizeles" versiju. Šī izrāde ir par mūsdienu verdzībā nonākušiem strādniekiem un viņu  saimniekiem – greznībā peldošiem bagātniekiem, kuriem pieder arī Alberts. Žizele ir atstumta migrantu meitene, kura dzīvo starp tikpat nelaimīgiem, bet iekšēji stipriem cilvēkiem. Atšķirīga no ierastā tradicionālā iestudējuma ir arī Žizeles vājprāta aina: cilvēku pūlis viņu samīda līdz nāvei, un viņa nonāk svešā pasaulē, kur mājo atriebīgas, viduslaiku pasaku raganām līdzīgas sievietes, kuras dusmās klaudzina ar savām nūjām, gatavas nogalināt arī Albertu. Žizele piedod Albertam, taču tas nenes laimi: Alberts paliek vientulībā ar savu nodevību un zaudējuma sāpēm. Izņemot dažas sižeta līnijas, Akrams Hans tikpat kā neko neizmanto no oriģinālā, klasiskā baleta. Gleznainā ciemata un kapsētas vietā skatītāju sagaida telšu pilsētiņa, viesstrādnieki mīt spokaini pamestā rūpnīcā, un galvenokārt šeit ir jauna veida horeogrāfija, kuras pamatā ir gan indiešu déjà kathak, gan laikmetīgā deja un ikdienas žesti, atveidojot arī dzīvniekus un mašīnas. Mūzikas autors itāliešu komponists Vinčenco Lamanja (Vincenzo Lamagna) partitūrā iekļāvis arī dažādus biedējošus un vidi raksturojošus trokšņus. Ne mazāk saistoša ir Dienvidāfrikas dejotājas un horeogrāfes Dadas Masilo "Žizele". Savu novatorisko klasiskā baleta un Āfrikas dejas saplūšanu viņa izmantojusi, lai pievērstos dzimuma, seksualitātes un kultūras identitātes tēmām. Iestudējumā darbība norisinās Dienvidāfrikas ciematā, un tas ir šokējošs stāsts nevis par mīlestību, nodevību un piedošanu, bet gan par atriebību. Žizele ar noskūto galvu un kailajām krūtīm atrod sabiedroto un nogalina Albertu. Āfrikas tradicionālie sitaminstrumenti un dziedājumi iekrāso Adāna oriģinālo partitūru, ko aranžējis Dienvidāfrikas komponists Filips Millers. "Žizele" turpina un droši vien turpinās iedvesmot gan baleta, gan laikmetīgās dejas horeogrāfus, ar šī romantiskā stāsta starpniecību piedāvājot atšķirīgās pasaules kultūrās balstītas versijas un tulkojumus.    

6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija.  Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos.  Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu  no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā.  Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu.  Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.      

Šajās dienās risinājušies vairāki analīzes vērti notikumi, tāpēc mums bija jāizdara izvēle. Pamatā šoreiz uzmanību fokusēsim austrumu virzienā. Jaunievēlētais Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ir licis saprast, ka viņa ārpolitikas centrā būs Amerikas attiecības ar Ķīnu. Abu lielvalstu attiecības ir saspringtas jau šobrīd, tomēr līdz ar prezidenta maiņu situācija varētu kļūt vēl sarežģītāka.Tas, kāda būs ASV politika attiecībā pret Ķīnu, var ietekmēt gan karu Ukrainā, gan Krieviju, protams, visu Āzijas reģionu. Interesants ir jautājums arī par Ziemeļkoreju, jo šīs valsts ļoti ciešā draudzība, kas tai tagad ir izveidojusies ar Krieviju, rada gan jaunus jautājumus, gan savus izaicinājumus, ko tas nozīmēs arī pašai Ziemeļkorejai, šai pasaules noslēgtākajai valstij? Bet nevar nepieminēt arī Tuvos Austrumus, kur no 27. novembra rīta spēkā ir stājies pamiers starp Izraēlu un grupējumu "Hezbollah". Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Armands Astukevičs un Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Milžu danči – Ķīnas un Rietumu attiecību visjaunākā vēsture 2020. gada 23. jūlijā, uzstājoties ar priekšlasījumu Ričarda Niksona Bibliotēkā Kalifornijā, toreizējais Savienoto Valstu valsts sekretārs Maiks Pompeo nāca klajā ar tēzi, ka tuvināšanās ēra starp Brīvo pasauli un komunistisko Ķīnu, kas iestājās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, ir galā. Ķīnas komunistiskais režīms īsteno negodīgu tirdzniecības politiku, zog intelektuālo īpašumu, pārkāpj cilvēktiesības Honkongā un Siņdzjanā un agresīvi uzvedas Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūrās. Šī uzstāšanās zināmā mērā vainagoja attiecību pasliktināšanos starp Pekinu un Vašingtonu, kas iezīmējās Donalda Trampa pirmās prezidentūras četrgadē. Amerikāņu puses iniciēts, starp abām superlielvarām uzliesmoja tirdzniecības karš, apmainoties desmitiem miljardu vērtām ievedmuitas tarifu paaugstināšanas paketēm. Savienotās Valstis noteica arī ierobežojumus investīcijām un potenciāli militāriem mērķiem lietojamu tehnoloģiju eksportam uz Ķīnu, kā arī ķīniešu sakaru tehnikas importam, balstoties aizdomās, ka šī tehnika var tikt izmantota spiegošanai. Neiztika bez politiski motivētām sankcijām, visvairāk pret tām ķīniešu amatpersonām un organizācijām, kuras bija vainojamas brīvību žņaugšanā Honkongas autonomijā. Par vēl vienu sāpīgu momentu kļuva Pekinas režīma loma Covid-19 pandēmijas uzliesmošanā, noklusējot informāciju par infekcijas izcelšanos savā teritorijā un mēģinot slēpt pēdas. Nepiepildījās arī Pekinas cerības, ka būtiskas izmaiņas šai ziņā nesīs Trampa nomaiņa ar Baidenu Baltajā namā. Arī pie demokrātu administrācijas tarifi, sankcijas un kritiska retorika pret Ķīnas politiku palika nemainīga. Ķīnas kā drošības izaicinājuma piesaukšana parādījās NATO konceptuālajos dokumentos. Domājams, zemāko punktu Vašingtonas un Pekinas attiecības piedzīvoja 2022. gada augustā pēc Kongresa Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi vizītes Taivānā. Salīdzinoši daudz mierīgākas šai periodā bijušas Ķīnas attiecības ar Eiropas Savienību, kas gan, jāpiebilst, no Pekinas puses pamatā tiek realizētas kā attiecības ar atsevišķām dalībvalstīm. Spilgts piemērs bija Francijas prezidenta Emanuela Makrona un Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas pagājušā gada aprīļa kopīgā vizīte Ķīnā, kuras laikā Eiropas Savienības galvenās izpildinstitūcijas galva tika tur uzņemta teju kā Francijas prezidenta pavadošā persona. Tieši šī samita laikā Makrons izteicās, ka Eiropai vajadzētu mazināt savu stratēģisko atkarību no Savienotajām Valstīm un distancēties no iespējamās ASV un Ķīnas pretstāves Taivānas jautājumā. Kvalitatīvi gluži jauna situācija iestājās pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā. No vienas puses, Pekina ietur formāli neitrālu pozīciju, lielākoties atturoties ANO balsojumos par Krievijas agresijas nosodīšanu. Tomēr ir diezgan skaidrs, ka tieši Pekinas tehnoloģiskais atbalsts ražošanas iekārtu, dzinēju, mikroprocesoru, dažu specifisku ķimikāliju un citu militārajai ražošanai izmantojamu materiālu veidā ļāvis agresorvalstij līdz šim vest šo karu sev salīdzinoši labvēlīgā veidā. Kima zvaigžņu stunda Formālais iemesls, kāpēc Savienotās Valstis un to partneri deva Ukrainai atļauju apšaudīt Krievijas pamatteritoriju ar Rietumu piegādātajām raķetēm, ir Korejas Tautas Demokrātiskās republikas karavīru parādīšanās Ukrainas frontē. Kā ziņojuši Ukrainas mediji, raķešu triecienos esot nogalināti apmēram piecsimt ziemeļkorejieši un ievainots prominents Phenjanas režīma ģenerālis, kurš, acīmredzot, ieradies koordinēt savu tautiešu kaujas darbību Krievijas Kurskas apgabalā. Krievijas atbilde bijusi uz rūpnīcas „Južmaš” teritoriju Ukrainas Dņipro pilsētā tēmētā ballistiskā raķete „Orešņik”, kas gan neradīja nopietnus postījumus, taču daudzviet lika nervozi sarosīties tiem, kuri baidās no kodolkara draudiem. Galu galā minētais „Orešņik”, pagaidām vēl, kā tiek pausts, izmēģinājumu stadijā esošs izstrādājums, esot paredzēts aprīkošanai ar kodollādiņu. Totalitārās Ziemeļkorejas vadonis Kims Čenuns, domājams, jūt savu zvaigžņu stundu situšu. Viņš, kurš gadiem mēģinājis kutināt savam reģionam nervus ar kodolbruņošanās programmu, beidzot ticis pie reālas lomas globāla mēroga kodoldraudu „šovā”. Pēc Dienvidkorejas izlūkdienesta ziņām par lielgabalu gaļas piegādi no Kremļa saimnieka Kims pretim saņēmis pretgaisa aizsardzības iekārtas, taču netiek izslēgta iespēja, ka varētu tikt piegādāts arī kas tāds, kas noderētu nesējraķešu vai pat kodollādiņu ražošanā. Par Kima starptautiskā svara pieaugumu liek domāt arī 26. novembrī mediju izplatītā ziņa, ka jaunievēlētais prezidents Tramps apsverot iespēju aktivizēt abu dialogu. Vairākas tikšanās ar Kimu bija viens no ekstravagantākajiem Trampa pirmās prezidentūras starptautiskās politikas gājieniem, kaut beidzās bez nozīmīgiem rezultātiem. Visus prezidenta Baidena mēģinājumus uzsākt sarunas bez priekšnoteikumiem Ziemeļkorejas diktators ignorēja un vēl pagājušajā nedēļā, runājot militārās tehnikas sasniegumu izstādē Phenjanā, paziņoja, ka Ziemeļkoreja jau esot nesekmīgi izmēģinājusi visus iespējamos ceļus sarunām ar Savienotajām Valstīm, bet tās, kā bijušas, tā palikušas agresīvas un naidīgas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šoreiz sagatavots stāsts par smaga likteņa skartu valsti – Zimbabves Republiku. Zimbabve ir sauszemē ieslēgta valsts Dienvidaustrumāfrikā, kas robežojas ar Dienvidāfriku, Botsvānu, Zambiju un Mozambiku un tās galvaspilsēta un attiecīgi arī lielākā pilsēta ir Harare. Lai gan valsts ir piedzīvojusi smago koloniālisma klātbūtni, autoritāro režīmu, kas rezultējās ar ekonomikas sabrukumu, sākam ar kaut ko pozitīvu. Zimbabvē atrodas viens no pasaulē elpu aizraujošākajiem dabas brīnumiem – Viktorijas ūdenskritums, ko vietējie dēvē par “Mosi-oa-Tunya” jeb tulkojumā “Dūmi, kas dārd” ("The Smoke That Thunders"). Tas ir viens no lielākajiem ūdenskritumiem pasaulē – 1700 metrus plats un 108 metrus augsts. Ūdens kondensējoties rada miglu jeb vietējo sauktos dūmus, ko esot iespējams redzēt kilometru attālumā. Jāpiemin, ka Zimbabve ir arī mājas lielajam pieciniekiem, tas ir lauvām, ziloņiem, leopardiem, bifeļiem un degunradžiem. Zimbabve tiek saukta arī par baobabu zemi. Baobabi, kas pazīstami kā "dzīvības koks", ir lielākie un vieni no visilgāk dzīvošajiem kokiem pasaulē, kas spēj uzglabāt vairākus simtus litru ūdens un barības vielu. Tiek uzskatīts, ka daži baobabu koki Zimbabvē ir vairāk nekā 1000 gadus veci. Vēl viens nudien vērts apskates objekts ir Lielās Zimbabves drupas, kas arīdzan ir  iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un ir viena no visas Āfrikas nozīmīgākajām arheoloģiskajām vietām. Šī senā pilsēta, kas celta 11. gadsimtā, ir slavena ar savām masīvajām akmens sienām, kas celtas bez javas, un tiek uzskatīts, ka tās kulminācijā ir mitinājušies līdz pat 18 000 cilvēku. Interesanti un tajā pašā laikā nozīmīgi apzināties, ka sabiedrības pirms mums ar daudz limitētāku tehnoloģiju pieejamību ir izveidojušas  kaut ko tādu, kas joprojām ir klātesošs arī pēc simtiem gadu. Cerēsim, ka arī mēs spēsim atstāt kaut ko tik skaistu. Zimbabves sabiedrības lielākā etniskā grupa ir šoni, kas veido 80% iedzīvotāju. Tam seko ziemeļndebeles un citas mazākas minoritātes. Šeit gan ir jāpiemin nudien interesants fakts – Zimbabvē ir 16 oficiālās valodas, no kurām visizplatītākās ir angļu, šona un ndebeles valodas, tādējādi padarot to par vienīgo valsti pasaulē ar tik daudz oficiālām valodām. Tas tika konstitucionāli apstiprināts 2013. gadā, tādējādi uzsverot uz valsts lingvistiskas dažādību un iekļautību.

Raidījuma Diplomātiskās pusdienas ceļojums šoreiz ved uz Āfrikas centrālrietumu valsti Angolas Republiku. Runājot par Angolu, ir interesanti palūkoties uz valsts ģeogrāfisko novietojumu. Angola ir plaša valsts ar garu piekrasti un centrālo plato, virzoties iekšzemē pāri Dienvidāfrikai, robežojoties ar Namībiju, Botsvānu, Zambiju un Kongo Demokrātisko Republiku. Tā ir septītā lielākā valsts Āfrikas kontinentā, un lai apzinātos valsts izmērus – teju visu Spānijas, Vācijas un Francijas teritoriju varētu ietilpināt vienas Angolas teritorijā. Angolas teritoriālais novietojums un izmērs ir arī spēcīgi noteicis valsts stiprās puses, kā, piemēram, atrašanos blakus okeānam, bagātīgo reto minerālu un kritisko resursu pieejamība un daudzveidīgas ekosistēmas. Bet Angolas vājā puse ir vēsturiski bijusi tās sabiedrība, sākot no cilšu un etnisko grupu nesaskaņām un līdz galējām politisko partiju ideoloģiju nesaderībām un sabiedrības polarizāciju. Angolas sabiedrība sastāv no galvenokārt deviņām etniskajām grupām un ciltīm, kur lielākās ir ovimbundu (aptuveni 37% sabiedrības), mbundu (saukta arī par kimbundu) ar 25% sabiedrības un bakongo (saukta arī par kongo) ar 13%. Lai gan Angolas iedzīvotāji lielākoties ir bantu valodā runājošas tautas, valsts oficiālā valoda ir portugāļu, padarot Angolu par lielāko portugāļu valodas lietotāju Āfrikā un trešo lielāko pasaulē. Mūsdienās portugāļu valoda kalpo arī kā lingua franca, kas apvieno dažādas valsts etniskās grupas un ciltis. Interesanti ir tas, ka, nostājoties piekrastes malā un skatoties pāri Atlantijas okeānam, Angola ir novietota vienā līnijā ar Brazīliju, citu portugāļu valodā runājošu nāciju. Vēsturiski mūsdienu Angolas reģionu apdzīvoja pamatiedzīvotāji Koisani, bet ap 2000. gadu pirms mūsu ēras bantu valodā runājošās grupas sāka migrēt uz šo apgabalu, ieviešot lauksaimniecību un dzelzs apstrādi. Laika gaitā izveidojās spēcīgas Bantu karaļvalstis, piemēram, Kongo karaļvalsts ziemeļos, Ndongo centrālajā reģionā un Lunda austrumos. Portugāļu ierašanās 1575. gadā iezīmēja ilgstošu koloniālo attiecību sākumu, eiropiešiem izveidojot tirdzniecības punktus un aktīvi iesaistoties transatlantiskajā vergu tirdzniecībā, kuras rezultātā miljoniem Angolas iedzīvotāju piespiedu kārtā tika vesti uz pāri Atlantijas okeānam. 19. gadsimtā pēc Berlīnes konferences, kurā tika nostiprināta Eiropas lielvaru ietekme kolonizētajās zemēs, Portugāle izveidoja Angolu kā formālu koloniju. Tradicionālās karaļvalstis sabruka, to aizstāja koloniālā vara, kas noteica bargus darba apstākļus un tradicionālās iedzīves izzušanu. Angola formāli ieguva neatkarību 1975. gadā, izbeidzot 500 gadu ilgo portugāļu pārvaldību valsts teritorijā, taču diemžēl ar to prieks un bagātības laiki nesākās. Valstī izcēlās pilsoņu karš, kas ilga vairākas desmitgades. Pilsoņu karš atstāja dziļu iespaidu uz Angolu, rezultējoties ar vairāk nekā 500 000 mirušo un vairāk nekā 4 miljoniem kara bēgļu. Valsts infrastruktūra tika nopietni bojāta, un mīnas vairākus gadus pēc konflikta radīja ievērojamas briesmas civiliedzīvotājiem. Karš saasināja etnisko un reģionālo šķelšanos un izjauca ekonomisko attīstību. Kopš pilsoņu kara beigām Angola ir koncentrējusies uz ekonomikas atjaunošanu un izaugsmes panākšanu. Valsts ekonomikas sākuma punkts pēc pilsoņu kara – dziļas nabadzības apstākļi. Bet, kas interesanti – pēdējos gados Angolai ir izdevies sekmēt visnotaļ strauju izaugsmi. Galvenie iemesli – valsts ir bagāta ar dažādiem vērtīgiem resursiem, tostarp naftu, dabasgāzi, zeltu, varu, kobaltu. Valsts ekonomika galvenokārt balstīta uz dabas resursiem, un naftas ieguve ir vissvarīgākā nozare, veidojot aptuveni 90% no eksporta ieņēmumiem, vairāk nekā 60% no valdības ienākumiem un 30–40% no IKP. Angola ir sestā lielākā dimantu ražotāja pasaulē, valstij ik gadu ražojot 8-10 miljonus karātu dimanta. Bet tam, protams, var būt arī ēnas puses. Lai noskaidrotu Angolas centienus uz ekonomikas attīstību un to, kāpēc Angola kā resursiem bagāta valsts ir salīdzinoši nabadzīga, jautājām Māstrihtas Universitātes maģistrantam Nikolā Glutzam.

Šodien raidījumā Divas puslodes daudz runājam par Krieviju, par tās veiksmēm un neveiksmēm, mēģinot savā pusē iegūt vairāk sabiedroto kā pretpolu Rietumu demokrātijai. Šobrīd tā jau ir ierasta lieta, ka, runājot par notiekošo pasaulē, ir jāpiemin arī Krievija. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un politologs Veiko Spolītis. Viedokli izsaka bijušais ANO Kišiņevas biroja darbinieks Oskars Kastēns. Moldova – līdz ar nagiem Eiropā 20. oktobra vakars, jādomā, daudziem proeiropeiski noskaņotiem Moldovas pilsoņiem kļuva par pārbaudījuma brīdi. Balsu skaitīšanai ejot uz beigām, izskatījās, ka uz jautājumu „Vai atbalstāt izmaiņas Konstitūcijā ar nolūku Moldovai iestāties Eiropas Savienībā?” vairums balsojušo ir atbildējuši ar „Nē”. Prezidente Maija Sandu sasauca ārkārtas preses konferenci, kurā runāja par „ārēju spēku” bezprecedenta iejaukšanos balsošanas procesā. Nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka ar „ārējiem spēkiem” jāsaprot Kremlis un tā pakalpiņi. Krievija devusi patvērumu Moldovas partijām un politiķiem, kuri pretdarbojas proeiropeiski orientētās valdības centieniem. Šī gada aprīlī piecas šādas partijas Maskavā nodibināja aliansi ar nosaukumu „Uzvara”; tās politiskais mugurkauls ir Šora partija – kopš pagājušā gada jūnija Moldovā aizliegts politisks spēks, kura dibinātājs ir aizmuguriski par smagiem ekonomiskiem noziegumiem notiesātais, Krievijā mītošais miljonārs Ilans Šors. Saskaņā ar Moldovas drošības iestāžu pausto, mēnešos pirms referenduma caur Šora organizētu shēmu apmēram 130 000 vēlētāju saņēmuši naudu par attiecīgu balsojumu, kā arī par eiroskeptisku viedokļu izplatīšanu sociālajā tīklā „Telegram”. Grūti spriest, cik no šiem līdzekļiem ir paša Šora sarūpēti, cik – Kremļa sponsorējums. Eiroskeptiskā vēstījuma centrā bija tēzes, ka virzīšanās uz Eiropas Savienību izraisīšot tiešu konfliktu ar Krieviju, ka tā sola Moldovas ļaudīm vien dzīves dārdzības pieaugumu, kamēr draudzība ar Kremli – lētu gāzi un degvielu. Vēl viens motīvs ir bažas, ka eirointegrācija nozīmēs vēl ciešākas saites ar Moldovai etniski un vēsturiski ļoti tuvo Rumāniju, kas kaitēs apmēram astoņpadsmit procentiem nemoldāvu iedzīvotāju. Sevišķi izplatīti šādi noskaņojumi ir Gagauzijas autonomijā, kur dzīvo apmēram 125 000 tjurku valodu saimei piederīgās gagauzu valodas runātāju. Šeit pret konstitūcijas izmaiņām balsojušo proporcija pārsniedza 90%, savukārt krieviskajos valsts ziemeļu rajonos un separātiskajā Piedņestrā tā ir no sešdesmit pieciem līdz astoņdesmit procentiem. Savukārt par iestāšanos Eiropas Savienībā vairākums balsojis galvaspilsētā Kišiņevā un tai tuvākajos valsts centra rajonos. Kā izrādījās pirmdienas rītā, Moldovas eiropeisko kursu par mata tiesu glāba ārzemēs dzīvojošie pilsoņi, kuru balsis deva pozitīvu iznākumu ar nepilniem 50,4%. Līdztekus referendumam notika arī Moldovas prezidenta vēlēšanas, kurās Maija Sandu ieguva labāko rezultātu – vairāk nekā 42% balsu, kas nozīmē, ka otrajā kārtā viņa sacentīsies ar agrāko ģenerālprokuroru, Moldovas Sociālistu partijas atbalstīto gagauzu izcelsmes politiķi Aleksandru Stojanoglo, kurš ieguvis vairāk nekā 26%. Arī šajā gadījumā par proeiropeiskās prezidentes panākumiem nav pilnīgi drošas pārliecības, jo vēl vairāki viņas konkurenti pārstāv Aleksandram Stojanoglo tuvus uzskatus un varētu aicināt savu vēlētājus balsot par viņu. „Rietumu kapraču” saiets Kazaņā Šajās dienās Krievijas Federācijas autonomās republikas Tatarstānas galvaspilsēta Kazaņa uzņem BRICS organizācijas valstu vadītāju sešpadsmito samitu. Tāda mēroga un līmeņa starptautisks forums Krievijā nav pieredzēts ne vien pēdējos izolācijas un sankciju gados, bet pat pēdējās pāris desmitgadēs. Dibināšanas brīdī 2009. gadā organizācijā bija četras dalībvalstis – Brazīlija, Krievija, Indija un Ķīna. Gadu vēlāk pievienojās Dienvidāfrikas Republika. Visbeidzot šogad organizācijā iestājušās Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte, Etiopija un Irāna; savu pievienošanos, kas arī tika plānota ar šo gadu, joprojām apsver Saūda Arābija. Attiecīgi visnotaļ reprezentatīvajā kompānijā, kas pulcējusies Kazaņā, ir Ķīnas prezidents Sji, Indijas premjerministrs Modi, Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents al Nahajans, Irānas prezidents Pezeškiāns, Ēģiptes prezidents el Sisi un Etiopijas premjerministrs Ahmeds. Tāpat ieradušies vairāki citi reģionāli nozīmīgi vadītāji – tādi kā Turcijas prezidents Erdogans un Vjetnamas premjerministrs Tiņs –, kuru valstis arī izrāda interesi par dalību BRICS. Brazīlijas prezidents Lula da Silva savu ierašanos atcēlis, taču, cik var noprast, ne politisku, bet medicīnisku iemeslu dēļ – viņš esot nelaimīgi traumējis galvu. Skaidrs, ka šis notikums ir īsta medusmaize Rietumu sankcijām pakļautajam, starptautiskos noziegumos apsūdzētajam Krievijas vadonim Vladimiram Putinam. Pretstāve ar reitumvalstīm kopš plaša mēroga iebrukuma Ukrainā ir viņa politikas vadmotīvs, savukārt BRICS jau savas dibināšanas brīdī bija organizācija, kas pretendēja veidot Rietumiem, īpaši G7 grupas valstīm, alternatīvu ekonomiskās aprites un sadarbības struktūru. Līdz ar jaunajām dalībvalstīm tagad organizācija pārstāv apmēram 45% pasaules iedzīvotāju un apmēram trešdaļu ekonomikas apjoma, un Kremļa saimnieks var demonstrēt savu „iztiksim bez Rietumiem” stāju. Tiesa, kā ar smīnu norāda Rietumu mediji, var jau deklarēt, piemēram, mērķi atkratīties no ASV dolāra un eiro savstarpējos norēķinos, taču norādījumos samita apmeklētājiem minēts, ka līdzi ieteicams ņemt skaidru naudu, un to pašu, ļoti vēlams, dolāros un eiro, jo globāli izmantotās maksājumu kartes lepnajā Krievzemē nedarbojas, savukārt ne visas turienes bankas varētu labprāt pieņemt Indijas rūpijas vai Etiopijas birus. Kas attiecas uz Putina politiskajiem ieguvumiem, tad tādi, protams, būs – sevišķi jau Krievijas iekšējam patēriņam. Daudz pieticīgāk vērtējama samita ietekme uz Kremļa starptautiskajām pozīcijām. Korejiešu kājas krievu zābakos 21. oktobrī Krievijas vēstnieks Dienvidkorejā tika izsaukts uz ārlietu ministriju Seulā, kur ministra pirmais vietnieks viņam izteica savas valsts visstingrāko protestu par Ziemeļkorejas karavīru ierašanos Krievijā, acīmredzot, lai balstītu agresorvalsti tās kara pret Ukrainu. Saskaņā ar Dienvidkorejas izlūkdienesta pausto, pagaidām ieradusies pirmā grupa – apmēram 1500 īpašo uzdevumu vienības kareivju, taču, pēc tās pašas aģentūras ziņām, kopējais nosūtāmo skaits varētu sasniegt 12 000. Tāpat pirmdien Ukrainas Stratēģiskās komunikācijas un informācijas drošības centrs publiskoja video, kurā redzami it kā korejieši, kuri saņem Krievijas armijas aprīkojumu un formastērpus. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzstājoties ar videouzrunu svētdienas vakarā, pauda atzinību tiem Ukrainas partneriem, kuri „nepiever acis un runā atklāti par šo sadarbību, kas vērš plašumā karu”. Tas ir zināms mājiens Savienotajām Valstīm, kuras pagaidām izvairīgi komentējušas publiskoto informāciju par ziemeļkorejiešu specvienību potenciālo izmantošanu karā pret Ukrainu. Jāpiebilst, ka vismaz formāli Ziemeļkorejas īpašo uzdevumu spēku apjoms ir milzīgs – tuvu pie 200 tūkstošiem, taču šis lielais skaitlis liek nedaudz šaubīties par šo karavīru sagatavotības līmeni. Tiek lēsts, ka pat šo it kā elitāro vienību kareivji ir vāji apgādāti, sagatavoti un motivēti, salīdzinot ar rietumvalstu armiju profesionāļiem. Apšaubāma ir viņu motivācija karot par savu totalitāro tēvzemi un tās vadoni, sevišķi tad, ja padošanās gadījumā viņiem tiks piesolīta iespēja pārceļot uz Dienvidkoreju. Ja ir runa par notiekošā politisko efektu, tad tas ir visai demonstratīvs žests, kam jāapliecina Putina iespējas būvēt globālu „totalitāro varmāku aliansi” savas agresijas atbalstam. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta muzikoloģe Iveta Grunde  Kopš 1975. gada 1. oktobra visa pasaule svin Starptautisko Mūzikas dienu. Jau 1949. gadā UNESCO dibināja Starptautisko Mūzikas padomi (IMC), kas laika gaitā sazarojusi vairāk nekā tūkstoš organizācijās apmēram 150 valstīs. Izprotot mūzikas lomu, neizprotami likās, ka šīs profesijas pārstāvju godināšana palikusi pabērna lomā. Šo kļūdu vajadzēja labot.  Sengrieķu valodā vārds "mūzika" nozīmē "mūzu māksla". Un zinām, ka mūzas piesauc kā iedvesmotājas un ideju radītājas. Vienkāršojot, mūziķis ir profesija, kas kalpo un iedvesmo. Bet kalpot nav viegli: ir jāatsakās no lielas daļas sava ego vēlmēm, bet kā vārdā? Visticamāk, tā ir mūziķu neizskaidrojamā misijas apziņa būt tiem, kas dāvā transcendentālo, pārpasaulīgo. Šādi ideālisti bijuši visos laikos: viens no šādiem cilvēkiem 20. gadsimtā bija ebreju izcelsmes amerikāņu vijolspēles meistars Jehūdi Menuhins (Yehudi Menuhin; 1916–1999), kura vārds neatņemami saistīts ar Starptautiskās Mūzikas dienas svinībām. Jau četru gadu vecumā, nespējot no tēva dāvinātās lētās, neskanīgās vijolītes izvilināt daiļu skaņu, viņš to saplēsa. Nākamie iegādātie instrumenti gan atsaucās jaunā mākslinieka pirkstu spēlei. Tēva rūpes par Jehūdi profesionālo izaugsmi bija tik lielas, ka zēna rokās nonāca lociņš ar zelta apkalumu. Tiesa gan, vecākiem nezinot, Jehūdi kādā Rumānijas tirgū pēc koncerta to iemainīja pret milzīgu zemeņu grozu...  Pēc viņa debijas Berlīnē 1929. gadā, kur skanēja Baha, Bēthovena un Brāmsa koncerti Bruno Valtera vadībā, pie trīspadsmitgadīgā zēna pienāca Alberts Einšteins un sacīja: "Mans dārgais Jehūdi, šodien jūs sniedzāt man kādu mācību. Redzu, ka brīnumi turpina notikt. Mūsu dārgais vecais Jahve vēl aizvien darbojas!" (Jahve senebreju valodā – ķēniņš, radītājs.)  Pieaugot un kļūstot par sava laika vadošo vijolnieku, Jehūdi Menuhins patiešām uzsāka savu Kalpotāja darbu.  Otrā Pasaules kara laikā viņš sniedza koncertus amerikāņu, angļu, franču karavīriem. Pēc kāda koncerta Parīzē, atpakaļceļā uz Angliju, viņa lidmašīna avarēja, bet Menūhins izdzīvoja. Pat tāds notikums viņu neatturēja tās pašas dienas vakarā ierasties Londonā, lai uzstātos BBC radio raidījumā.  Pēc kara ar saviem koncertiem viņš pildīja miera un izlīguma nesēja funkcijas. Kopā ar Bendžaminu Britenu pianista lomā viņi uzstājās Bergenes-Belzenes (Bergen-Belsen) koncentrācijas nometnes holokaustā izdzīvojušajiem. Saprazdams, ka ar saviem koncertiem viņš var mēģināt dziedināt arī Vācijas kara izpostīto pilsētu iedzīvotāju dvēseles, viņš devās pildīt šo misiju. Hamburgā reiz atkal sāka skanēt Mendelszona Vijolkoncerts, kas kopš 1933. gada nebija atskaņots. Taču šie koncerti vācu tautai un uzstāšanās kopā ar vācu diriģentu Vilhelmu Furtvengleru (Wilhelm Furtwängler; 1886–1954), kurš vadīja "Berlīnes filharmoniķus" arī nacistu varas laikā, daļai cilvēku nebija pieņemami un saprotami. Menuhina pirmā vizīte Izraēlā saistījās pat ar draudiem uzspridzināt koncertzāli, kurā viņš uzstāsies. Bet viņa vijole tomēr tur skanēja! Arī 1950. gada koncerti Dienvidāfrikā bija izcilas drosmes paraugs. Tad, kad šajā zemē vēl pilnā sparā plosījās aparteīds, viņš uzstāja, ka spēlēs kā balto, tā melnādaino klausītāju auditorijai, tās nešķirojot. Šīs darbības rezultāts nesa augļus. Pēc 46 gadiem netālu no Johanesburgas Menuhins vadīja Hendeļa "Mesijas" atskaņojumu. Visi kora dziedātāji bija melnādainie.  1952. gadā viņa kalpošana nonāca arī līdz Indijai. Tur koncertos savāktie līdzekļi tika ziedoti šīs zemes badacietējiem. Pēc 15 gadiem kopā ar izcilo indiešu sitāras spēles meistaru Ravi Šankaru viņš uzstājās ANO koncertā ar nosaukumu "Rietumi satiekas ar Austrumiem", tādējādi brucinot kultūras atšķirību mūrus. 1972. gadā, kad Jehūdi Menuhins jau bija Starptautiskās Mūzikas padomes priekšsēdētājs, viņš ar runu uzstājās Maskavā. Brežņevisma ēras ziedu laikā Menuhins uzdrošinājās asi kritizēt šīs zemes valdību par tās attieksmi pret disidentiem, kā piemēram, Mstislavu Rostropoviču un Aleksandru Solžeņicinu. Avīze "Pravda" ("Patiesība") gan šo patiesību noklusēja. Tas, ka mūziķi arvien vairāk kļuva par personībām, kuru viedokļos ieklausās, bija acīmredzami. Tādēļ jau 1973. gadā Lozannā, kur notika ANO 15 Ģenerālās asamblejas tikšanās, Menuhins kā Starptautiskās Mūzikas padomes (IMC) priekšsēdētājs ierosināja atzīmēt Mūzikas dienu. Tieši viņa rosība un formulētie svētku mērķi panāca to, ka jau pēc diviem gadiem, 1975. gada 1. oktobrī, pasaule sāka atzīmēt Starptautisko Mūzikas dienu.  Ja ieklausāmies sengrieķu domātāja, filozofa un matemātiķa Platona teiktajā, kļūst skaidrs, kas ir mūzikas spēks: "Mūzika dod dvēseli visumam, spārnus prātam, lidojumu iztēlei un dzīvi it visam." Lai skaisti svētki mūzikā!

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe Latviešu kultūrā un arī rakstniecībā nereti vērojams, ka, piemēram, rakstnieks darbojies vairākās nozarēs, visbiežāk gleznojis, tomēr Jaunlaicenes pagastā dzimušais Leonīds Slaucītājs (1899–1971) ir apbrīnojami erudīta un daudzpusīga personībā, sevī apvienojot un sevi atklājot tik dažādās nozarēs. Un arī viņa dzīves ģeogrāfija ir gana iespaidīga, aptverot arī ļoti tālas, un savā ziņā par eksotiskas zemes. Bet par visu pēc kārtas. Leonīds Slaucītājs – zinātnieks, ievērojams polārpētnieks un ģeofiziķis, literāts, sabiedrisks darbinieks, kurš arī komponējis un gleznojis. Lasījis lekcijas daudzās pasaules universitātēs (Latvijā, Vācijā, Austrālijā, bijis viesprofesors Havajas universitātes “graduēto skolā” un ģeofizikas institūtā, lasījis vieslekcijas Stokholmas, Tukumanas, Lapazas, Istambulas un Austrumāfrikas universitātēs, kā arī sniedzis konsultācijas vairākām ASV, Austrālijas un Dienvidamerikas iestādēm, kā Argentīnas, Austrālijas vai ASV delegāts piedalījies starptautiskos ģeodēzijas un ģeofizikas kongresos, vairāku zinātnisku organizāciju kārtējs un goda biedrs, saņēmis atzinības rakstus un Trelevas observatorijas zelta medaļu), publicējis ievērojamu skaitu zinātnisku darbu, lekciju konspektu un grāmatu. Pēc Valkas reālskolas beigšanas viņš mācības turpināja Jūrniecības ministrijas virsnieku skolā un jau krietnu pasaules jūru un zemju iepazīšanā (bijis Klusā okeāna un Ziemeļu Ledus okeāna flotē), viņš 1920. gadā atgriezās Latvijā un divus gadus bija virsnieks Latvijas kara flotē. Pēc tam studēja Latvijas Universitātē Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē (1920–1925), vairākkārt papildinājis zināšanas ģeofizikā – Itālijā (1927), Francija (1927) un Karnegī institūtā ASV (1936).  Strādāja par ģeogrāfijas un kosmogrāfijas skolotāju Viļa Olava komercskolā (1923–1927), vēlāk kļuva par mācībspēku Latvijas Universitātē (kopš 1929. gada). Līdzas visam iepriekšminētajam Leonīds Slaucītājs 1933. gadā beidzis Latvijas Konservatorijas profesora Jāzepa Vītola (1863–1948) kompozīcijas klasi ar brīvmākslinieka grādu, kur studējis kopā ar Pēteri Barisonu (1904–1947), Jāni Ķepīti (1908–1989) un Valdemāru Ozoliņu (1896–1973), un Jāzepa Mediņa (1877–1947) diriģentu klasi (1935). Otrā pasaules kara beigās ar ģimeni nonāca Vācijā, kur bija nodarbināts magnētiskajā observatorijā Vingstā, pie Kukshāfenas, vēlāk, nodibinoties Baltijas Universitātei (Hamburgā, Pinebergā), bija profesors šajā augstskolā. 1948. gadā Leonīds Slaucītājs ar ģimeni izceļoja uz Argentīnu, kur divdesmit gadus bija La Platas Universitātes (Universidad Nacional de La Plata) profesors un dekāns, 2 gadus studējis glezniecību – lūk, vēl viena joma, kurā darbojies. Leonīds Slaucītājs ir personība, kura vārdu zināja ne tikai Latvijā un Eiropā, bet arī pasaulē, īpaši zinātnes laukā. Viņš ieguvis trīs doktora grādus – Latvijas Universitātē (1942), Štutgartes augstskolā (1948), Sidnejas Universitātē (1964). 1957. gadā viņš dibinājis Trelevas magnētisko observatoriju Patagonijā. Tagad pāris vārdos par Leonīda Slaucītāja darbību mūzikas jomā: viņš rakstījis arī nelielas apceres par mūzikas koncertiem, plašākā publikācija par komponistu Jāzepu Vītolu. Komponējis klavieru sonātes, variācijas, impresijas un prelūdes, tāpat kora dziesmas, solo dziesmas un īsākus darbus orķestrim; rakstījis baleta mūziku. Rīgā vadījis tolaik jaundibināto Latvijas Universitātes simfonisko orķestri, kā arī Latvijas Republikas Finanšu ministrijas kori. Dzīvojot trimdā Argentīnā, Leonīds Slaucītājs diriģējis Argentīnas latviešu kori, kā viesdiriģents arī Brazīlijas latviešu kori... 1969. gadā ar autora vāka metu un zīmējumiem tekstā iznāca Leonīda Slaucītāja ceļojumu impresijas “Sešos kontinentos” – tā ir saistoša, paša pieredzē un redzētajā, vērotajā balstīta grāmata, kura lieliski sniedz zināšanas ģeogrāfijā un pasaules zemju dažādībā. 1973. gadā izdota grāmata “Kādreiz un tagad” – stāstījumi par redzēto, sastapto, dzirdēto par zemēm pāri septiņām jūrām. Leonīds Slaucītājs trīs reizes nonāca Antarktīdā – 1951., 1955./1956. un 1957. gadā, kad “Argentīna mani aicināja par ekspedīciju ģeomagnētisko grupu vadītāju.” Pētnieciskās gaitas viņu aizveda uz dažādā, zemēm un kontinentiem, viņš pabijis Āfrikā, Ugunszemē, Indonēzijā, Indijā, Papua Gvinejā, Taizemē, Peru, Honkongā, Japānā, Filipīnās Dienvidāfrikas Republikā un daudz kur citur. Tāpēc ar interesi lasāmas viņa grāmatas, kurās atbalsojas paša redzētais. Tādi, lūk, jaunlaicenieša Leonīda Slaucītāja ceļi pasaulē. Un visam tam līdzās – solo dziesmas, kordziesmas, kas izpildītas latviešu dziesmu svētkos trimdā un Austrālijas Latviešu Kultūras dienās. Arī kompozīciju ieraksti, kas glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkā. Un Antarktīdas ainavas, kas iemūžinātas gleznās. Pārsteidzoši daudz viena cilvēka mūžā. Bet noslēgumā – dzejnieka Jāņa Veseļa (1896–1962) veltījuma dzejolis Leonīdam Slaucītājam: Ledainais dienvidu pols, zvaigžņu apmirdzēts, snauž, Gāles — teiksmainas pilis — klintīs šļūdoņus lauž. Vientulis stāvi, pētnieks, rāmo pakalnu dēls: Magneta adata trīc, iznirst pārdabīgs tēls... Vēro, kā Zemes lode, stariem apvīta, trauc. Klusuma klajums runā, drūmi puteņi kauc. Okeāns palsiem viļņiem jūrnieku tālēs nes; Baltijas jūrā. zvaigznēs liekamies — tu un es.  ("Laiks", 1955. gada 25 jūnijs)

Nedēļas nogalē vairāk nekā 90 valstu vadītāji vai deleģētie pārstāvji pulcējās Šveicē. Viņi apsprieda iespējamo miera plānu Ukrainai. Krievija tajā nebija nedz aicināta, nedz pārstāvēta. Kāds ir galvenais ieguvums no šī samita? Savukārt Armēnijā nerimstas protesti pret vienošanos par robežām ar Azerbaidžānu. Piekāpjoties savam senajam ienaidniekam, Armēnija attālinās arī no kādreizējās sabiedrotās Krievija. Kāda izskatās tuvākā un tālākā perspektīva šai Aizkaukāza nabadzīgākajai valstij? Ārpolitikas aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Miera samits – milzu panākums vai skumja izgāšanās? Daudzi novērotāji, raksturojot Ukrainas miera samitu, kas pagājušās nedēļas nogalē risinājās Šveices kalnu kūrortā Birgenštokā, neskopojas ar rezignētām notīm. Katrā ziņā, sastatot ar sākotnēji cerēto, notikuma rezultāti tiešām ir neiepriecinoši. Vispirms jau Ķīna, kura bija aicināta piedalīties, galu galā tomēr izvēlējās izpalikt. Tādas nozīmīgas reģionālās lielvalstis kā Indija, Brazīlija, Indonēzija, Saūda Arābija un Dienvidāfrika neparakstīja gala komunikē, kurā vēlreiz apstiprināts Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes princips. Šīs valstis vairāk vai mazāk pieļauj iespēju, ka miers varētu būt panākams, Ukrainai atsakoties no kādas daļas Krievijas okupēto teritoriju. Visbiežāk šādā kontekstā izskan priekšlikums vienoties par Krimas piederību Krievijai. Agresorvalsts vadonis, samita priekšvakarā nākot klajā ar saviem nosacījumiem miera sarunām, gan apliecināja daudz lielāku apetīti. Proti, Ukrainai būtu jāatdod agresoram pilnīgi visas Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes apgabalu teritorijas. Var piebilst, ka šobrīd Krievija kontrolē tikai daļu no šiem apgabaliem, tai skaitā Ukrainas rokās ir divu apgabalu centri – Hersona un Zaporižje. Vēl Ukrainai būtu jāapņemas nepievienoties militāriem blokiem, tātad jāatsakās no potenciālās dalības NATO. Faktiski Putins kārtējo reizi piedāvājis Ukrainai kapitulāciju, kuru ne Kijivā, ne kādā no Rietumu galvaspilsētām neuzskata par pieņemamu. Izskan viedokļi, ka samita galvenais rezultāts esot skaidri iezīmēta pretstāve starp Rietumiem un Globālajiem dienvidiem, kuru ap sevi vieno Pekina un Maskava. Tomēr Savienoto Valstu prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš līdz ar viceprezidenti Kamalu Harisu vadīja savas valsts delegāciju Birgenštokā, uzrunā nodēvēja notikumu par ārkārtēju veiksmi. Samitā piedalījās pavisam deviņdesmit divu valstu un astoņu starptautisko organizāciju pārstāvji, no kuriem septiņdesmit septiņu valstu un piecu organizāciju pārstāvji parakstīja gala komunikē. Te gan jāpiebilst, ka gala dokumenta saturs aprobežojās ar trīs kara aspektiem: kodoldrošību, pārtikas piegāžu un kuģošanas drošību un karagūstekņu apmaiņu un no Ukrainas piespiedu kārtā pārvietoto bērnu un citu civiliedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. Tā vien šķiet, ka vairāk nekā Birgenštokas samits Ukrainas interesēm kalpoja tieši pirms tam notikusī „Lielā septiņnieka” valstu vadītāju tikšanās, kurā tika nolemts izmantot finansiālam atbalstam izlietot peļņu, kuru nes Eiropā un Savienotajās Valstīs iesaldētie Krievijas kapitāli. Armēnija ģeopolitiskajās krustcelēs Pagājušajā trešdienā,12. jūnijā, Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, uzstājoties parlamentā, paziņoja par lēmumu pārtraukt Armēnijas darbību Kolektīvās drošības līguma organizācijā – militārā blokā, kurā Krievija iesaistījusi vairākas bijušās padomju republikas: Baltkrieviju, Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Armēniju. Kā norādīja Pašinjans, divas no organizācijas dalībvalstīm faktiski sadarbojušās ar Azerbaidžānu tās pēdējo gadu militārajā konfliktā ar Armēniju, kura rezultātā pēdējā zaudējusi visas agrāk kontrolētās strīdus teritorijas un izsenis armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu pametuši teju visi armēņu iedzīvotāji – apmēram 100 000. Maskava tūdaļ nosodījusi Armēnijas soli un pieprasījusi saistību izpildi, t.sk. iemaksas organizācijas budžetā. Kremlis ir izrādījies neuzticams partneris, kas faktiski nekādi nav atbalstījis Erevānu militārajā pretstāvē. Nav nekāds brīnums, ka Armēnija arvien aktīvāk meklē sadarbības partnerus rietumos. Nesen notika kopīgas Armēnijas un Savienoto Valstu militārās mācības, savukārt Parīzē tika parakstīta kārtējā vienošanās par moderno franču pašgājēju haubiču „Caesar” piegādi. Tikām pašā Armēnijā jau pusotru mēnesi nerimst protesti pret valdības noslēgtajiem robežlīgumiem ar Azerbaidžānu. To priekšgalā nostājies harizmātisks garīdznieks – Armēnijas apustuliskās baznīcas Tavušas apgabala arhibīskaps Bagrats Galstanjans. Aprīlī premjerministrs Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atdos Azerbaidžānai dažus formāli tai piederošus, bet līdz šim armēņu kontrolētus pierobežas zemes nogabalus. Arhibīskaps Galstanjans kļuva par līderi šīs atdošanas skarto ciemu iedzīvotājiem, bet, kustībai vēršoties plašumā, ieradās galvaspilsētā Erevāna, kur pulcēja ap sevi arvien lielāku skaitu atbalstītāju. Kustībai pieslēdzās arī daudzas opozīcijas partijas, organizācijas un mediji, starp kuriem ir gan rietumnieciski orientēti, gan tādi, kas tiek uzskatīti par prokremliskiem. Arī dienā, kad premjers Pašinjans nāca klajā ar minēto paziņojumu, notika plašas demonstrācijas, kas izvērtās protestētāju sadursmēs ar policiju. Varas pārstāvji apgalvo, ka protestētāji mēģinājuši izlauzties līdz parlamenta ēkai un to ieņemt, kamēr vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji vaino policistus pārmērīgā spēka lietošanā, jo sevišķi – trokšņa granātu sviešanā blīvā pūlī, traumējot vairāk nekā astoņdesmit cilvēkus. Tiek arī apgalvots, ka kārtības sargi mērķtiecīgi uzbrukuši žurnālistiem. Divpadsmit protestētājiem izvirzītas apsūdzības, līdz ar to par dažādiem likumpārkāpumiem apsūdzēto arhibīskapa Galstanjana atbalstītāju skaits sasniedzis teju sešus desmitus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas par Mozambikas Republiku, kas ir valsts Āfrikas dienvidaustrumos un to apskalo Indijas okeāns. Mozambikas savdabīgais nosaukums ir cēlies no nelielas kontinentam piegulošas saliņas, kas savulaik tika nosaukta Musas Al-Bika vārdā. Musa Al-Biks bija ietekmīgs arābu tirgotājs, kurš specializējās vergu tirdzniecībā un 15. gadsimtā bija pamanījies sevi pasludināt par salas sultānu. Mozambikas vēsture gan ir tūkstošiem gadus sena. Tās teritorijas senatnē ir apdzīvojušas san civilizācijas mednieku-vācēju ciltis, kā arī koisani cilšu grupas. Vēlāk mūsdienu valsts teritorijā ienāca arī bantu valodās runājošie, kas attiecīgi atnesa gan lauksaimniecības prasmes, gan arī metālapstrādes tehnoloģijas. Ap 11. gadsimtu tika izveidota Šonas impērija, kas atradās starp Zambezi un Limpopo upēm. Un tādēļ nav arī pārsteigums, ka vēl šodien lielākā daļa valsts iedzīvotāju runā bantu valodās un piekopj senās tradīcijas un kultūru. Tie nepārņēma ne musulmaņu tirgotāju, ne arī portugāļu tradīcijas. Tieši Portugāle bija Mozambikas koloniālā kundze līdz pat 1975. gadam, kad, brūkot autoritārajai varai pašā Portugālē, neatkarību ieguva arī virkne tās agrāko koloniju. Interesanti, ka kontroli pār Mozambikas teritoriju portugāļi pamanījās noturēt gandrīz piecus gadsimtus. Proti, pēc tam, kad pirmais eiropietis – Vašku Da Gama – 1498. gadā ieradās Mozambikas teritorijā, tā arī portugāļi to atstāja tikai pēc neatkarības iedošanas Mozambikai un pēc tam, kad ap 300 tūkstošiem portugāļu valsti pameta īsi pēc 1975. gada. Kā viena no portugāļu senās koloniālās pagātnes liecībām Mozambikā ir Nossa Senhora de Baluarte kapela, kas tika uzbūvēta 1522. gadā. Šī 500 gadus senā kapela skaitās vissenākā eiropiešu celtā ēka mūsu planētas dienvidu puslodē. Vēstures un arhitektūras entuziastiem šo noteikti ir interese apciemot. Bet mierīgas laulību dzīves entuziastiem derētu zināt, ka 2017. gadā slavenais ceļotāju žurnāls “Lonely Planet” tieši Mozambikā esošo Kvirimbas arhipelāgu nosauca par vienu no desmit pasaules salām, kurp doties medusmēnesī. Balto smilšu pludmales un koraļļu rifi esot ļoti populāri jaunlaulāto vidū. Mozambikā dzīvo 33,3 miljoni cilvēku. Un 55 procenti no tiem ir vecumā līdz 15 gadiem. Tas Mozambiku padara par vienu no gados jaunākajām valstīm pasaulē. Mozambikas demogrāfiju un augsto dzimstību ir ietekmējis pilsoņu karš, kas notika no 1977. līdz 1992. gadam, kā arī slimības, tostarp augstā saslimstība ar HIV/AIDS, zīdaiņu augstā mirstība veselības aprūpes trūkuma dēļ, dabas katastrofas, nabadzība, bads un to izraisošā zemā lauksaimnieciskās ražošanas produktivitāte. Un arī esošo finanšu un ekonomisko resursu ārkārtīgi nevienlīdzīgais sadalījums valstī. Mozambikas piedzīvotā masveidīgā emigrācija, ekonomiskā atkarība no kaimiņvalsts Dienvidāfrikas Republikas, kā arī gan sausuma periodi, gan 2019. gada ciklonu nodarītie postījumi infrastruktūrai un miljoniem cilvēku saimnieciskajai darbībai, kā arī jau minētais ilgstošais pilsoņu karš ir kavējis valsts attīstībai. Rezultātā, tā ir zemu ienākumu valsts ar ļoti augstu parādu līmeni, kas pamatā pārtiek no pašpatēriņam ražojošas lauksaimniecības sektora, kurā nodarbināts absolūtais vairākums valsts iedzīvotāju. Augstie parādu maksājumi starptautiskajām finanšu organizācijām un konstanta nepieciešamība pēc parādu restrukturizācijas ir tikai viena no problēmām valsts attīstībai. Otra situācija ir vēl paradoksālāka. Mozambika 2011. gadā atklāja būtiskas dabasgāzes rezerves, no kurām ieņēmumi katru gadu būtu mērāmi vairākos desmitos miljardu eiro. Valsts ar gāzes un naftas eksportu varētu apmēram dubultot savu iekšzemes kopproduktu dažu gadu laikā. Šobrīd tas ir apmēram tik pat liels kā Latvijas. Tikai iedzīvotāju skaita atšķirību dēļ, Mozambika uz vienu iedzīvotāju statistiski ir apmēram 27 reizes nabadzīgāka par Latviju. Naftas un gāzes atradnes pievilina ne tikai ārvalstu kompānijas, bet arī politiskos avantūristus un separātistus. Tā valsts ziemeļu piekrastē Cabo Delgado provincē islāmistu nemiernieku grupas, kas saistītas ar bēdīgi slaveno Islāma Valsti,  konstanti rada izaicinājumus Mozambikas centrālajai valdībai uzbrūkot gan valdības pārstāvjiem, gan civiliedzīvotājiem. Komunistu cīņa pret kapitālistiem Mozambikas pilsoņu kara laikā prasīja vairāk nekā miljona cilvēku dzīvības. Liela daļa no tiem nomira bada nāvē. Kā jau kara iznīcībai piederas, cieš ne tikai paši karu aizsācēji un karotāji. Mozambikā Gorongosas Nacionālais parks savulaik bija skaistākais Dienvidāfrikas reģionā. Tajā mitinājās vairāk nekā 2000 ziloņu, 14 tūkstoši Āfrikas bifeļu, kā arī simtiem lauvu un citi lielie dzīvnieki. Pilsoņu kara laikā dzīvnieki tika iznīcināti. Šodien vairāk nekā trīs desmitgades pēc kara beigām, tiek rēķināts, ka ziloņu skaits ir atjaunojies, bet tāpat ir tikai nedaudz virs sešiem simtiem. Mozambika ir viena no valstīm, kas cieš un cietīs no klimata pārmaiņām visvairāk. Nebijušas vētras, kas mijas ar sausuma periodiem, ir planētas uzsilšanas rezultāts. Un, kā tas bieži redzēts – visvairāk no klimata pārmaiņām cieš tie, kas noteikti nav galvenie vaininieki klimata pārmaiņu izraisīšanā. Un kas ir pavisam ironiski, šobrīd atklātās fosilo kurināmo atradnes tiek uzskatītas par valsts iespēju tikt ārā no nabadzības, bet vienlaicīgi ieguve un fosilās degvielas lietošana vēl vairāk sildīs planētu un attiecīgi izraisīs tālāku vides degradāciju un klimata pārmaiņas. Naftas kompāniju spiediena rezultātā, cilvēki tiek spaidu kārtā pārvietoti prom no piegulošajiem atradņu reģioniem, kā arī tiek bojāta apkārtējā vide, tostarp arī UNESCO sarakstā iekļautais Kvirimbas nacionālais parks ar tā unikālajiem koraļļu rifiem, jūraszālēm un dzīvajām radībām. Vēl vairāk – zvejniekiem tiek atņemtas zvejas iespējas un zemniekiem lauksaimnieciskā zeme. Pilsoņu kara laikā valsts bija karalauks, kura cīnījās Padomju Savienības, ASV un arī Eiropas valstu ģeopolitiskās intereses un ideoloģijas. Tādēļ nepārsteidz, ka vēsturiskā pieredze un daudzveidība ir izraisījusi kādu savdabīgu diplomātisko faktu. Proti, Mozambika ir vienlaicīgi Portugāļu valodas valstu sadraudzības un britu vadītās Nāciju Sadraudzības dalībniece, kā arī kā novērotāja franču veidotajā Frankofonijas valstu grupā. Mozambika ir arī viena no četrām Nāciju Sadraudzības dalībvalstīm, kurām nav britu koloniālās pagātnes un pat īsti nav vērā ņemamu vēsturisko saikņu ar Lielbritāniju. Pārējās trīs tādas ir Ruanda, Gabona un Togo. Paralēli, protams, Mozambika regulāri iesaistās sadarbībā arī ar Eiropas Savienības institūcijām, tostarp ar Eiropas Parlamentu. Finanšu palīdzības un aizdevumu jautājumi visbiežāk ir centrā Eiropas Parlamenta grupu un individuālu parlamentāriešu interesēm. Kādas ir Eiropas Parlamenta funkcijas un iespējas sadarboties ar tādām valstīm kā Mozambika un ietekmēt tur notiekošo, skaidro Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta viceprezidents.

Dienvidāfrikas Republikas (DĀR) parlamenta vēlēšanās, šķiet, pielikts punkts 30 gadus ilgušajam Āfrikas Nacionālā kongresa (ĀNK) varas monopolam. Indijā noslēgušās vairāk nekā mēnesi ilgušās parlamenta apakšpalātas vēlēšanas. Jaunkaledonija pieprasa Makronam atsaukt vēlēšanu izmaiņas. Ārkārtas stāvoklis atcelts. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Radio ārpolitikas ziņu korespondents Rihards Millers un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Neviena vara nav mūžīga, # 1 – Indija Vakar, 4. jūnijā, notika galīgā balsu saskaitīšana pēc sešas nedēļas ilgušajām Indijas parlamenta apakšpalātas, oficiāli dēvētas par Tautas palātu, vēlēšanām. Vēlēšanas pasaules lielākajā demokrātijā notiek pēc mažoritārās sistēmas, respektīvi, 543 deputāti tiek ievēlēti vienmandāta apgabalos. Viņi pārstāvēs 968 miljonus Indijas balsstiesīgo, no kuriem vēlēšanās piedalījās 642 miljoni, kas ļauj apgalvot, ka šīs ir plašākās vēlēšanas pasaules vēsturē. Balsošanas punktu ir apmēram miljons, tai skaitā īpaša komanda, kas devās apmēram 40 kilometru gājienā pa kalnu takām, lai sasniegtu vienu balsotāju kādā attālā Himalaju ciematiņā, vai cita, kas veselu dienu autobusā līkumoja cauri Giras nacionālā parka džungļiem pie hindu mūka vientuļnieka. Par vēlētāju balsīm sacentās veselas 744 partijas, no kurām gan tikai nedaudz virs trīsdesmit ir tādas, kuras ieguvušas kaut vienu mandātu iepriekšējās vēlēšanās, un tikai sešas darbojas vispārnacionālā līmenī; visas pārējās ir reģionālas partijas. Izšķirošā cīņa norisinājās starp diviem spēkiem: pašreizējā premjera Narendras Modi vadīto Indijas Tautas partiju, kura kopā ar pārdesmit reģionālajām partijām veido labēji orientēto Nacionāli demokrātisko aliansi, un partiju Indijas Nacionālais kongress, kuras vadītajā Indijas Nacionālās attīstības iekļaujošajā aliansē ir vairāk kreisu spēku, t. sk. Utarpradēšas pavalstī bāzētā Sociālistiskā partija, antikorupcijas motīvus kopjošā Vienkāršā cilvēka partija, veselas trīs dažādu nokrāsu kompartijas u.c. Vēlēšanu laika aptaujas solīja ierasti labus rezultātus labējam blokam un, attiecīgi, trešo nedalītas varas termiņu Narendram Modi. Taču rezultāti izrādījušies ne tuvu tik spoži: Indijas Tautas partijai tikušas 240 vietas, kas ir par 32 mazāk nekā vajadzīgs, lai veidotu vienpartijas vairākuma valdību. Tagad tai nāksies vairāk rēķināties ar saviem reģionālajiem sabiedrotajiem, pret kuriem līdz šim tā izturējusies ar zināmu aroganci, kas šai partijai maksājis, piemēram, zaudējumu Mahārāštras pavalstī. Savu priekšvēlēšanu kampaņu Tautas partija lielā mērā balstīja ierastajos ksenofobijas motīvos, pozicionējot sevi kā spēku, kurš aizstāvēs hinduistu kopienu, un ienaidnieka birku piekarinot pirmām kārtām musulmaņu kopienai. Tas izrādījies nepārliecinošs vēstījums miljoniem Indijas jaunāko vēlētāju, kuru vidū bezdarba līmenis pārsniedz 23%, t.sk. absolventu vidū – 42%. Tā nu visapdzīvotākajā Indijas pavalstī Utarpradēšā pārliecinošākie rezultāti ir Sociālistiskajai partijai, kas, cita starpā, aizstāv arī reliģisko minoritāšu intereses. Neviena vara nav mūžīga, # 2 – Dienvidāfrika „Mūsu cilvēki ir teikuši savu vārdu, vai mums tas patīk, vai nē,” tā, uzzinot 29. maijā notikušo vēlēšanu rezultātus, atlika vien rezignēti izteikties līdzšinējam Dienvidāfrika Republikas prezidentam Sirilam Ramafosam. Pirmo reizi kopš aparteīda sistēmas likvidācijas un pirmajām vispārējām vēlēšanām 1994. gadā viņa partija – Āfrikas Nacionālais kongress – ieguvusi mazāk nekā pusi no parlamenta vietām, proti – simt piecdesmit deviņas no četriem simtiem. Partijas ietekme, kas savu maksimumu sasniedza 2004. gada vēlēšanās, pēc tam pakāpeniski saruka ar katru nākamo kadenci. Šajās vēlēšanās kritums ir lielāks nekā visās trīs iepriekšējās kopā. Nacionālā kongresa zaudēto balsu lielākā daļa nonākusi pie jaundibinātās kreisi populistiskās partijas „Nācijas šķēps”, kuru vada eksprezidents, korupcijas noziegumos apsūdzētais un par tiesas prasību ignorēšanu notiesātais Jakobs Zuma. Galvenā opozīcijas partija, Demokrātiskā alianse, kuras elektorātā dominē eiropiešu un indiešu izcelsmes, kā arī jauktas rases vēlētāji, savu mandātu skaitu palielinājusi nenozīmīgi. Tā nu prezidentam Ramafosam tagad jāmeklē koalīcijas partneris. Loģiskāk šķistu raudzīties kreisajā virzienā, kur atrodas šo vēlēšanu trešās un ceturtās pozīcijas ieguvēji – jau piesauktais „Nācijas šķēps”, kā arī vēl viena kreiso populistu grupa, partija „Ekonomiskās brīvības cīnītāji”. Demokrātiskā alianse šādu kombināciju jau nodēvējusi par „pastardienas koalīciju”, kuras sociālekonomiskā politika pārvērtīšot Dienvidāfriku par Zimbabvi vai Venecuēlu, pie tam iegrūdīšot to smagā etniskā konfliktā. Ievērojot, ka abu minēto kreisi radikālo partiju lozungi joprojām saistās ar baltās rases pārstāvju īpašumu pārdali par labu melnādainajiem, tai skaitā zemes īpašumu konfiskāciju, šāds apgalvojums nešķiet gluži pārspīlēts. Šķiet, ka arī pats prezidents Ramafosa apzinās, ka potenciālo koalīcijas partneru radikālisms draud ar destabilizāciju, tāpēc viņš sliecas uz koalīciju ar Demokrātisko aliansi. Tomēr tāda savienība varētu kā vienam, tā otram partnerim draudēt ar elektorāta aktīvu neizpratni. Kā iespēji situācijas amortizācijas varianti tiek minēts „nacionālās vienības valdības” modelis, kurā kopā ar Nacionālo kongresu un Demokrātisko aliansi piedalītos arī kādas no mazākajām melnādaino vairākumu pārstāvošajām partijām, vai arī Nacionālā kongresa mazākuma valdība ar Demokrātiskās alianses atbalstu. Jaunkaledonija gruzd Jaunkaledonija ir Francijai piederīga sala Klusā okeāna dienvidaustrumos, viena no t.s. aizjūras kopienām, kurai piešķirts īpašs autonomijas statuss. 1998. gadā noslēgtā vienošanās starp salas neatkarības kustības pārstāvjiem un Francijas valsti paredzēja pakāpenisku varas nodošanu vietējām institūcijām, paralēli īstenojot trīs secīgus neatkarības referendumus. Tie arī notika – 2018., 2020. un 2021. gadā –, un balsojums visos trīs bija par palikšanu Francijas sastāvā. Līdz ar to Parīze uzskata jautājumu par izlemtu un arī turpmāk paturēs savā pārziņā ārlietas, armijas un policijas spēkus, imigrāciju un valūtu. Taču Jaunkaledonijai ir sava pilsonība, kas tiek piešķirta paralēli Francijas un Eiropas Savienības pilsonībai, un tiesības piedalīties vietējās vēlēšanās ir tikai tiem, kuri dzīvojuši salā pirms 1998. gada, kā arī viņu pēcnācējiem. Tādējādi šīs tiesības ir liegtas apmēram 42 000 Jaunkaledonijas iedzīvotāju, kuri te ieradušies vēlāk. Maija vidū Francijas parlamenta apakšpalāta nobalsoja par izmaiņām, kas paredz atcelt šos ierobežojumus, atstājot spēkā vien desmit gadu pastāvīgas uzturēšanās cenzu dalībai vēlēšanās. Tas nav pieņemams daudziem salas pamatiedzīvotājiem kanakiem, kuru proporcionālā daļa iedzīvotāju skaitā gadu gaitā sarukusi līdz 41%. Jaunkaledonijas galvaspilsētā Numeā sāka slieties barikādes, protesti drīz vien izvērtās vardarbīgi, tajos dzīvību zaudēja pieci protestētāji un divi policijas spēku pārstāvji. Galu galā salā tika ievests trīs tūkstošus liels papildus armijas kontingents un bruņutehnika. Prezidents Makrons, apmeklējot Jaunkaledoniju 23. maijā, paziņoja, ka nevēlas uzspiest pārmaiņas ar spēku, un pagaidām process tiek apturēts. Mēneša beigās tika ziņots, ka valdības kontrole galvaspilsētā Numeā ir atjaunota. Tikām protestu kustības vadošā spēka – Sociālistiskās kanaku nacionālās atbrīvošanās kustības – līderi aicinājuši prezidentu skaidri deklarēt atteikšanos no iecerētajām izmaiņām, jo pretējā gadījumā viņi nevarot aicināt savus sekotājus pārtraukt akcijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Mūsu Mēness ir tik ierasts objekts debesīs, ka ir grūti iztēloties, kāda ainava pavērtos citu planētu debess jumā. Taču Saules sistēmā ir arī citi mēneši. Ko par tiem zinām? Cik dažādi tie ir? Un kas notiktu, ja mūsu Zemes pavadonis Mēness pēkšņi pazustu? Gan jau, ka Mēness nekur nepazudīs, tomēr, lai kliedētu bailes un atklātu interesantus faktus par citiem mēnešiem, uz sarunu esam aicinājuši "StarSpace" observatorijas saimnieci, amatierastronomi Annu Ginteri. Savukārt Ints Ķešāns skaidro, kā notiek radioteleskopu un observatoriju izbūve un kādi zemes reljefa veidojumi un klimatiskie apstākļi jāņem vērā, būvējot teleskopus un observatorijas. Lielas teleskops Atakamas tuksnesī Čīlē, sausākajā tuksnesī pasaulē, Keka observatorija netālu no Havaju vulkāna Mauna Kea, Dienvidāfrikas lielas teleskops, kas atrodas Karū pustuksnešu reģionā Dienvidāfrikā, un vēl vairāki desmiti teleskopu visā pasaulē, kas būvēti tālu prom no apdzīvotām vietām,  pēc iespējas sausākā klimatā un augstienēs. Taču ne visiem teleskopiem ir, tā teikt, šādas prasības. Astronomijas entuziasts Ints Ķešāns skaidro, pēc kādiem parametriem tiek būvēti pasaules lielākie un jaudīgākie teleskopi un vai, piemēram, Latvijas teritorijā varētu uzsliet debesu vērojamo ierīci ar vairākus desmitus metru lielu  lēcas diametru. Paejot nostāk no pasaules gigantiskajiem debesu novērošanas aparātiem, apskatām arī, kā Latvijas teritorijā ir ar teleskopu būvi. Zināms, ka Latvijas Universitātes ēkā Raiņa bulvārī ir neliela observatorija, Baldonē atrodas profesionāla observatorija, dižākais debess novērotājs ir Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra radioteleskops Ances pagastā un šī raidījuma viešņa Anna Gintere sava prieka pēc un tūristu izklaidei piedāvā pašas veidotas observatorijas apciemojumu Suntažos. Pamatīga teleskopa būvei primārais ir pēc iespējas tīrāka atmosfēra, bez ūdens tvaikiem, putekļiem, urbānās gaismas piesārņojuma, maz nokrišņu,  daudz tumsas, kā tas, piemēram, Antarktīdā, kur vairākus mēnešus valda polārā nakts. Un pats par sevi saprotams – daudz naudas. Piemēram teleskopu kompleksa ALMA izbūve Atakamas tuksnesī maksāja aptuveni 1,4 miljardus ASV dolāru.  

Lielu daļu pasaules kravu pārvadā pa ūdeņu ceļiem. Tā ir intensīva, sarežģīta asinsrite un jebkurš "trombs" tajā var paralizēt normālu tirdzniecības un ražošanas apriti. Kā top maršruti piegādes ķēdēm un kāda ir situācija ar kuģošanu bīstamos ūdeņos un kā jūrnieki izrēķina maršrutus un kā izvairīties no iestrēgšanas pasaulē noslogotākajās ostās un kanālos, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Latvijas Jūras akadēmijas Jūrskolas profesionālās izglītības skolotājs, jūrnieks Jurijs Šendriks un Rīgas Tehniskās universitātes Loģistikas studiju programmu docētāja Līga Millere-Krūma. Nomaldīšanās no ceļa pārgājiena laikā var kādu reizi pavērt iespēju jauniem un aizraujošiem piedzīvojumiem, bet dažkārt tā rada izmisumu, izsalkumu, nogurumu, un varbūt pat liek piespiedu kārtā domāt par kādu plānu B un naktsmājām tur, kur tas iepriekš nav bijis paredzēts. Bet, ja no kursa novirzās liels konteinerkuģis, rezultāts būs lielas galvassāpes ārkārtīgi lielam skaitam cilvēku, tie būs milzīgi ekonomiskie zaudējumi, un tie, iespējams, būs arī negaidīti pirātu uzbrukumi. Arī mūsdienās jūrā var sastapt pirātus Šodien jūras laupītāji stipri attālināti atgādina tēlus, kādus varam redzēt, piemēram, filmā “Karību jūras pirāti”, bet arvien vēl pasaules ūdeņos aktīvi uzdarbojas noziedzīgi grupējumi, kas uzbrūk kuģiem. Kādas ir mūsdienu pirātu uzbrukuma metodes, kādi ir iemesli uzbrukumiem un kā notiek cīņa ar pirātiem, par to stāsta Latvijas Kuģu kapteiņu asociācijas pārstāvis Artis Ozols. Malakas jūras šaurums starp Sumatru un Malaiziju, Āfrikas Rietumkrasts, Dienvidķīnas jūra starp Vjetnamu un Filipīnām, Adenas līcis pie ieejas Sarkanajā jūrā, Indijas okeāns, Karību jūra - tās ir vietas, kur siro mūsdienu pirāti. Viņi uzbrūk  kuģiem gan atklātos ūdeņos, gan ostās. Lai arī kuģi ir aprīkoti ar novērošanas un saziņas sistēmām, uz klaja ir trīs personas, kas atbild par drošību un kuģojot pa bīstamajām zonām uz klāja vēl papildus ir militāras personas, tomēr tas netraucē pirātiem uzbrukt nolaupīt kravu un pašu peldošo transportu. Latvijas kuģu kapteiņu asociācijas valdes loceklis un naftas tankkuģu kompānijas „Albatankers” flotes menedžeris Artis Ozols stāsta, kā darbojas modernie pirāti, kādas ir viņu uzbrukuma metodes un kā kuģa apkalpe var aizsargāties. Kā arī to, vai pašam nācies savā kuģošanas praksē sastapies aci pret aci ar pirātiem. Kā bāzes vietu pirāti izmanto nolaupītos kuģus, bet bieži vien ar militāristu palīdzību šie kuģi tiek atgūti atpakaļ, teic Artis Ozols. Jaunākajā starptautiskās jūrniecības organizācijas ziņojumā, kas iznācis pagājušā gada aprīlī, statistika par pirātu uzbrukumiem 2022. gadā liecina, ka par ieročiem izmatoti dažādi  šaujamie, granātas, bet vairāk kā 30 uzbrukuma gadījumos ir izmantoti naži. Visbiežāk esam dzirdējuši par Somālijas pirātiem, kas aktīvi sāka darboties 21. gs. sākumā, uzbrūkot starptautiskajiem zvejas kuģiem. Biežo uzbrukumu dēļ šobrīd šis reģions tiek kontrolēts un daudz nedrošāka situācija tagad kuģotājiem ir pie Āfrikas rietumkrasta. Vēl, pārskatot Starptautisko jūrniecības organizācijas ziņojumu, redzam, ka 2022. gadā reģistrēts 131 pirātisma un bruņotas laupīšanas gadījums, kas ir mazākais skaits kopš 1995. gada. Lai arī pirātu uzbrukumu skaits ir samazinājies, tomēr viņi turpina darboties. Artis Ozols atzīst, ka pirātu vēlmes ir tādas pašas kā senāk, viņus interesē materiālie labumi - ne vairs zelts un dārglietas, jo vienkārši tādas lietas kuģos vairs nepārvadā, bet mūsdienu kravas un paši kuģi.

Latvieši ir visur un to turpinām kā mantru piesaukt arī šodien, kad aukstajās ziemas dienās lūkojamies pēc saulītes Āfrikā. Un arī tur ir izkaisīti latvieši pa malu malām - iedzīvojušies un atraduši savu aicinājumu pavisam citā klimatā, kultūrā un sabiedrībā. Kādi ceļi un kādi sapņi aizveduši tautiešus uz Āfrikas tālajiem krastiem, par to raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Raidījumā sarunājas Rolands Jānis Āboltiņš, kura ikdienas dzīve jau trīs gadu paiet Kenijā,  Ģirts Greiškalns, kustības „esiLV” pārstāvis un ar Āfriku ir ciešā kontaktā sadarbības projektā Namībijā, Zimbabvē un Zambijā, kā arī Lāsma Dzene no Mozambikas un Ieva Tomase no Dienvidāfrikas republikas.

Sestajā "Saules un vēja stāsti" sērijā piedalās kalnu un tuksnešu ultramaratonists Guntars Logins, retoriski vaicājot, kas ir pārgalvīgāk – sešas dienas sēdēt mājās un nedarīt neko vai sešas dienas skriet Sahāras tuksnesī? Guntars pēdējo gadu laikā veicis vairāk kā 15 ultramaratonus un dalās pieredzē par to, kā, zaudējot enerģiju skrienot, viņš iegūst divreiz vairāk enerģijas ikdienai. Enerģijas nezūdamības likumu viņš nereti pārbauda tādos apvidos, kur tūristus parasti neved - eksotiskos maršrutos Austrālijā, Jaunzēlandē, Dienvidāfrikā, Argentīnā un citviet. Viņš arī atklāj, kā skriešana tuksnešos un kalnos iemācījusi viņu būt pazemīgam pret dabas spēku, kā vienmērīgi sadalīt enerģiju visai ultramaratona distancei un, ko var uzzināt pats par sevi, skrienot garās distances.

Karš un nedrošība arvien valda pasaule: turpinās karš Ukrainā, pirms dažiem mēnešiem sācies Izraēlas un Hamās karš, kopumā pasaulē šobrīd ir vairāk militāru konfliktu, nekā jebkad kopš Otrā pasaules kara beigām. Diskusijās pieskarsimies arī jautājumam par Krieviju, vai un kādas izmaiņas notikušas šajā valstī gada laikā. Migrācija – arī šis ir arvien aktuāls jautājums, kas ietekmē gan politiku Eiropā, gan ASV. Aizvadīto gadu ārpolitikas un drošības jomā vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes lektore, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks. Asinslaiks Jau pagājušajā gadā, neilgi pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma, Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nāca klajā ar konstatāciju, ka vardarbīgu konfliktu skaits šobrīd pasaulē ir lielākais kopš Otrā pasaules kara. Aizejošais gads šo tendenci tikai pastiprinājis. Nav piepildījušās cerības uz kara beigām Ukrainā, kuras pagājušā gada nogalē tika saistītas ar Ukrainas bruņoto spēku iespējām gūt izšķirošos panākumus. Rietumu bruņojuma piegādes Ukrainai bija pārāk gausas un novēlotas, Krievijai izdevās izveidot nopietnas aizsardzības pozīcijas, kuras pārvarēt ukraiņiem nebija pa spēkam. No otras puses, arī Krievijas ieguvumi šī gada kaujās ir niecīgi, maksājot par tiem ar daudziem tūkstošiem savu karavīru dzīvību. Ukrainas puses nesen publiskotie dati vēsta, ka Krievijas bruņoto spēku zaudējumi nesen pārsnieguši 350 000 cilvēku, no tiem vairāk nekā 150 000 nogalināti. Nedaudz pieticīgāk šo nāves pļauju vērtē rietumvalstu eksperti, gan arī runājot par vairāk nekā 300 000 lieliem krievu puses zaudējumiem, bet, savukārt, lēšot, ka Ukrainas pusē kritušo varētu būt ap 70 000, ievainoto – vairāk nekā 100 000. Novembra pirmajā pusē publicētās Apvienoto Nāciju aplēses min vairāk nekā 10 000 nogalinātu Ukrainas civiliedzīvotāju. Vēl viena asinspirts nu jau trešo mēnesi risinās Tuvajos Austrumos. Kā zināms, teroristiskā grupējuma „Hamās” iebrukumā Izraēlas teritorijā tika zvēriski nogalināti vairāk nekā 1200 cilvēku, kam sekoja Izraēlas Aizsardzības spēku izvērstā militārā operācija Gazas sektorā. Gazas palestīniešu pašpārvaldes institūcijas šobrīd vēsta par vairāk nekā 20 000 operācijas laikā bojāgājušu iedzīvotāju, gan iekļaujot šai apjomā arī kritušos bruņotos kaujiniekus. Patieso civiliedzīvotāju upuru skaitu šobrīd noskaidrot nav iespējams, tomēr eksperti norāda, ka teritorijas blīvā apdzīvotība un karadarbības veids, plaši izmantojot nevadāmus lādiņus, liek domāt, ka šis skaitlis, visdrīzāk, tiešām mērāms diezgan daudzos tūkstošos. Bez pieminētajiem diviem lielākajiem konfliktiem pasaulē izraisījušies vai aktivizējušies vēl vairāki. Septembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki uzsāka izšķirošo ofensīvu pret starptautiski neatzīto Arcahas republiku jeb Kalnu Karabahu, pārņemot to savā kontrolē. Rezultātā praktiski visi šis teritorijas armēņu iedzīvotāji – vairāk nekā 100 000 – dažās dienās pameta zemi, kur viņu senči dzīvojuši gadu tūkstošiem ilgi. Runājot par citiem planētas karstajiem punktiem, preses pārskati min pēdējā gada laikā arvien saasinājušos pilsoņu karu starp Mjanmas militāro huntu un dažādām bruņotām opozīcijas grupām, pieaugušo pretstāvi starp Ķīnu un Filipīnām strīdīgajos Dienvidķīnas jūras ūdeņos, Venecuēlas diktatūras nesen paustos tīkojumus pēc kaimiņvalsts Gajanas teritorijas, „apvērsumu epidēmiju” Subsahāras Āfrikā, kur pēdējais gads pievienojis sarakstam vēl divus – Nigērā un Gabonā. Tāpat iekšēji konflikti turpinās Etiopijā, Sudānā, Dienvidsudānā, Somālijā, Jemenā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Mali, Burkinafaso un citur; turpina gruzdēt Sīrijas pilsoņkarš, iekšēju konfliktu potenciālu komentētāji saskata Irānā un Pakistānā… Sarakstu var turpināt. Un trijjūgs turpina auļot… 14. decembrī Krievijas vadonis Putins pavadīja četras stundas tiešraidē, noturēdams tradicionālo gada notikumus rezumējošo preses konferenci. Pērngad, kad auditorijai kā Krievijā, tā ārpus tās vēl visai svaigā atmiņā bija krievu spēku atkāpšanās no Hersonas, šis ikgadējais notikums izpalika. Šogad Ukraina nevar lepoties ar līdzīgiem panākumiem, nesen Krievijas spēki pat aktivizējuši uzbrukumus vairākos frontes sektoros, palīdzības pakete Ukrainai iestrēgusi Savienoto Valstu Kongresā, un daži attiecīgas ievirzes komentētāji ceļ brēku par stratēģiskās iniciatīvas pāriešanu Kremļa rokās. Tad nu šoreiz nelielā auguma plikgalvis, acīmredzot, jutās drošs diezgan, lai sēstos kameru priekšā. Sociālajos tīkos visbiežāk apspēlētais motīvs bija viņa atbilde uz jautājumu par pamanāmo vistu olu cenu kāpumu Krievijā, par ko valdnieks tautai atvainojās, skaidrodams to ar valdības darba nepilnībām. Kas attiecas uz karadarbību Ukrainā, tad tika atkārtoti jau kara sākumā definētie uzstādījumi par kaimiņvalsts „denacifikāciju” un „demilitarizāciju”. Tam, acīmredzot, jāliecina, ka Kremļa līderis joprojām cer uz Krievijai pozitīvu kara iznākumu. Ja vien šo cerību lolotājs, protams, joprojām ir tas pats lemtspējīgais personāžs, kurš gadsimtu mijā ņēma Krievijas trijjūga grožus savās rokās. Pagājušā gada notikumi beidzot visai nepārprotami atklāja, ka dažas funkcijas Putina vietā izpilda dubultnieks vai dubultnieki, un tas, protams, aktivizējis versijas par to, ka īstais Putins jau ilgāku vai īsāku laiku vairs neesot starp dzīvajiem, valsti vadot kāda aizkulišu hunta, bet publikai tiekot piedāvāta vadoņa imitācija. Citi gan argumentē, ka Ķīnas prezidents Sjī Dziņpins, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents šeihs Muhammeds bin Zaijids un Saūda Arābijas kroņprincis Muhammeds bin Salmāns šīgada valstsvizīšu laikā diezin vai būtu bijuši ar mieru spiest roku kaut kādam pseido-Vladimiram. Lai kā arī nebūtu, notikumu, kuru teju vienbalsīgi atzīst par draudošāko Putina režīmam visā tā pastāvēšanas laikā, šis režīms šogad izturēja. Runa ir par privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” īpašnieka Jevgeņija Prigožina sarīkoto dumpi aizejošā gada Vasaras saulgriežos, kas režīmam beidzās ar izbīli, Putinam, diezgan droši, maksāja ne mazumu nervu, bet pašam Prigožinam un dažiem viņa līdzgaitniekiem – dzīvību. Ļaužu straumes un politikas dambji Saskaņā ar Eiropas Komisijas sniegtajiem datiem 2022. gads Eiropas Savienībā ieceļojušo personu skaita ziņā ar nepilniem 3,8 miljoniem iebraucēju pietuvojies 2015. gada bēgļu krīzes rādītājiem, kas ir vien nedaudz lielāki. Toreiz ieceļotāju straumes galvenais iemesls bija pilsoņkara aktivizēšanās Sīrijā, pērngad – Krievijas agresija pret Ukrainu. Atšķirība ir tāda, ka ja 2015. gada apmēram puse no ieceļotājiem jeb vairāk nekā miljons un astoņsimt tūkstoši bija t.s. neregulārie migranti, t.i. ļaudis bez legāla ieceļošanas iemesla, tad pērngad, ciktāl Ukrainas bēgļi tika uzņemti savienības valstīs legāli, šādu neregulāro ieceļotāju bija mazāk nekā desmitā daļa – nedaudz virs 330 000. Tomēr abām situācijām ir daudz kopīga. Gan 2015. gadā, gan tagad bēgļu plūsmas iemesls ir asinspirts, kas sakurta ar krievu ieročiem – iepriekš Sīrijā, tagad Ukrainā. Un loģisks ir jautājums – vai šīs bēgļu plūsmas nav daļa no Kremļa kalkulācijām kā Eiropu destabilizējošs faktors? Var piebilst, ka „ķirsītis uz tortes” ir tie robežpārkāpēji, kuri iepriekšējos gados iekļuva pāri Polijas, Lietuvas un Latvijas robežai ar Lukašenko režīma gādību, bet nupat nesen līdzīgā veidā no Krievijas centās ietikt Somijā. Austrumu robežas šķērsojušo migrantu skaits gan ir pavisam neliels, ja salīdzina ar ļaužu plūsmām, kuras arvien aktīvāk virzās uz Eiropu, peldlīdzekļos šķērsojot Vidusjūras, Egejas jūras vai Atlantijas okeāna ūdeņus, attiecīgi nonākot Maltā, Lampedūzā, Grieķijas salās, Kiprā, Spānijas piekrastē vai Kanāriju salās, vai arī pārejot sauszemes robežas Balkānos. Pēdējos gados šīs plūsmas pakāpeniski aug, un līdz ar to pa Eiropas politisko skatuvi atkal sāk klīst nekontrolētās migrācijas rēgs, kura raisītās baismas vislabāk prot izmantot labējie populisti.  Tas pats attiecas uz Savienotajām Valstīm, kuru robežu ar Meksiku jau gadu desmitiem ilgi tiecas šķērsot labākas dzīves alcēji, pamatā Centrālamerikas valstu iedzimtie. Viņiem ceļā, kā zināms, sola stāties republikāņu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps. Uzsākot savu priekšvēlēšanu kampaņu, viņš jau deklarējis, ka izbeigšot to „invāziju”, kādu esot pieļāvusi prezidenta Baidena administrācija. Dižais Donalds sola, ja atkal tiks prezidentos, atsaukt amerikāņu karaspēku no ārvalstīm un dislocēt to uz Meksikas robežas. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Serbijas parlamenta vēlēšanu rezultāti. Turpina meklēt risinājumus Vidusjūras migrantu problēmai. Vai Āzijā varētu būt savs NATO? Aktualitātes pasaulē analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Vai Serbijā viss paliks pa vecam? 17. decembrī Serbijā notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Iepriekšējās bija tikai pērngad aprīlī, un tajās savas pozīcijas nostiprināja kopš 2012. gada pie varas esošais spēks – Serbu progresīvā partija ar tās līderi Aleksandru Vučiču priekšgalā. Ap Vučiča partiju izveidotā populistisko spēku koalīcija „Par mūsu bērniem” ieguva 180 no 250 Nacionālās Asamblejas deputātu vietām. Pats Vučičs vienlaicīgi notikušajās prezidenta vēlēšanās tika ievēlēts uz otro termiņu. Tomēr sekojošie mēneši nesa Serbijai visai dramatiskus notikumus. Saasinājās attiecības ar daļēji atzīto Serbijas kaimiņvalsti un bijušo provinci Kosovu, kuras gan izdevās amortizēt ar Eiropas Savienības starpniecību. Tomēr sasniegtais kompromiss, kas šogad pavasarī materializējās t.s. Ohridas nolīgumā, raisījis polarizētus viedokļus serbu sabiedrībā. Tad nāca asiņainais šī gada maijs, kad vispirms vienā no Belgradas skolām skolnieks nošāva deviņus savus skolasbiedrus un skolas apsargu. Dienu vēlāk cits šāvējs, pārvietodamies ar automašīnu, nogalināja deviņus un ievainoja divpadsmit cilvēkus divos ciemos uz dienvidaustrumiem no galvaspilsētas. Slepkavības izraisīja sabiedrības protestus, kādus Serbija nebija piedzīvojusi vairāk nekā divdesmit gadus. Protestētāji pieprasīja vairāku ministru, kā arī elektronisko mediju pārraudzības institūcijas un Serbijas Radio un Televīzijas vadības atkāpšanos, vainojot notikušajā valdību un medijus. Tika prasīts arī atņemt apraides licenci diviem komerckanāliem, kuru izklaidējošajā saturā, pēc protestētāju domām, ir pārāk daudz vardarbības. Protestus organizēja vairākas opozīcijas partijas, to ietvaros gan vairoties no tīri politiskas aģitācijas. Protesti aktīvi turpinājās līdz jūlijam, taču pilnīgi pierima tikai novembrī, kad tika izsludinātas ārkārtas vēlēšanas. Oficiālos vēlēšanu rezultātus varētu vērtēt kā valdošo spēku uzvaru. Opozīcijas spēku apvienība „Serbija pret vardarbību” gan ir lielākā ieguvēja, palielinot savu frakciju no 40 uz 65 mandātiem. Taču savu vietu skaitu parlamentā nedaudz palielinājis arī prezidenta Vučiča vadītais bloks, tagad dēvēts par „Serbija nedrīkst apstāties”, iegūstot 128 mandātus, tātad – vairākumu. Jau tūdaļ pēc rezultātu pasludināšanas opozīcija nāca klajā ar paziņojumu, ka vēlēšanas nav bijušas godīgas un to rezultāti ir anulējami. Arī novērotāji apgalvojuši, ka 17. decembrī konstatēts rekordliels pārkāpumu skaits. Sevišķi aktīvi opozīcija iebilst pret rezultātiem Belgradā, kur vienlaicīgi ar parlamenta vēlēšanām tika ievēlēta arī pašvaldība. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem valdošā apvienība galvaspilsētā ieguvusi apmēram 40%, opozīcijas bloks – apmēram 35% balsu. Taču, kā norāda opozīcija, Belgradā tikuši nogādāti apmēram 40 000 cilvēku, kuri nav pilsētas pastāvīgie iedzīvotāji, tā nozīmīgi mainot balsotāju proporciju par labu valdošajiem. Pēc vēlēšanām Belgradas ielās atkal izgāja tūkstoši protestētāju, un arvien biežāk izskan prasība pēc prezidenta Aleksandara Vučiča atkāpšanās. Vēl viens risinājuma variants Vidusjūras migrantu problēmai Saskaņā ar Vācijas statistikas aģentūras „Statista” datiem 2022. gadā Eiropas Savienības ārējās robežas nelegālas šķērsošanas gadījumu skaits, salīdzinot ar 2021. gadu, pieaudzis par vairāk nekā 130 000 vai nepilniem 66% un bijis lielākais pēdējo sešu gadu laikā. Savukārt Eiropas Savienības robežas un krastu apsardzes aģentūras dati liecina, ka tradicionāli aktīvākais šai kustībai ir t.s. Centrālās Vidusjūras maršruts – no Lībijas piekrastes dažādos peldlīdzekļos uz Itālijai piederošo Lampedūzas salu vai Maltu; tālāk – pamatā uz Itāliju. Šogad pa šo ceļu Apenīnu pussalā ieradušies jau vairāk nekā 150 000 Gvinejas, Tunisijas, Kotdivuāras, Bangladešas u.c. valstu pilsoņu. Kā zināms, šī migrantu plūsma rada nopietnus iebildumus Itālijas sabiedrībā un tēma ir pastāvīgi aktuāla šīs valsts politikā. Iespējams, premjerministres Džordžas Meloni valdība ir atradusi vismaz daļēju risinājumu. Pēc nesenās Meloni tikšanās ar Albānijas premjerministru Edi Ramu tika publiskots projekts par migrantu nogādāšanu uz pagaidu uzturēšanās centriem Albānijas teritorijā, kur tie sagaidītu lietas izskatīšanu un, negatīvas atbildes gadījumā, repatriāciju. Centru kapacitāte plānota 39 000 personu gadā. Albānija, kā zināms, nav Eiropas Savienības dalībvalsts, attiecīgi, ja kādam migrantam izdotos pamest šos centrus, viņam nāktos vēlreiz mēģināt nelegāli šķērsot savienības robežu. Uzturēšanās centri darbotos saskaņā ar Itālijas likumdošanu. Par šo pakalpojumu Albānija saņemtu ne vien finansiālu atlīdzību, bet arī Itālijas atbalstu iestājai Eiropas Savienībā. Pagaidām gan vienošanos bloķējusi Albānijas Konstitucionālā tiesa, kas 18. janvārī plānojusi vērtēt šāda nolīguma atbilstību valsts pamatlikumam. Vai Āzijā varētu būt savs NATO? Šonedēļ grupa konservatīvas ievirzes Savienoto Valstu politiķu ierosināja Kongresa lēmumu par izpētes komisijas veidošanu jautājumā par NATO līdzvērtīgas militāras alianses radīšanas iespējām Indijas un Klusā okeāna reģionā, lai tā pretdarbotos drošības apdraudējumiem, kādus rada Ķīnas un Ziemeļkorejas, arī Krievijas un Irānas militārās aktivitātes un ekspansionisma tendences. Konkrētie motīvi te ir gan Ķīnas pastāvīgi agresīvā retorika Taivanas sakarā, gan Ziemeļkorejas ballistisko raķešu izmēģinājumi, tāpat Ķīnas pretenzijas uz vairākiem simtiem Dienvidķīnas jūrā esošo saliņu, kas izplestu šīs valsts teritoriālos ūdeņus gandrīz vai līdz Ekvatoram. Šīs niecīgās cietzemes teritorijas – koraļļu rifi un atoli – bez pastāvīgiem iedzīvotājiem ir ar joprojām nenoregulētu starptautisku statusu. Pretenzijas uz lielāku vai mazāku šo arhipelāgu daļu izvirza Ķīna, Vjetnama, Malaizija, Filipīnas, Taivāna un Bruneja. Visasākā pēdējā laikā ir konfrontācija starp Ķīnu un Filipīnām, kur abu valstu krasta apsardzes spēku starpā notiek pat fiziska konfrontācija, līdz šim gan izmantojot tikai kuģu manevrus un ūdenslielgabalus. Filipīnas ir sens un ciešs Savienoto Valstu militārais sabiedrotais, tāpat līdzīgas ciešas saites Vašingtonu saista ar tādām Ķīnas kaimiņvalstīm kā Japāna, Dienvidkoreja un Taivāna. Var atgādināt, ka zināms NATO analogs šeit pastāvēja laikā no 1954. līdz 1977. gadam – tā bija Dienvidaustrumāzijas līgumorganizācija, kurā ietilpa Savienotās Valstis, Austrālija, Jaunzēlande, Pakistāna, Filipīnas, Taizeme, kā arī Lielbritānija un Francija, kurām organizācijas radīšanas laikā reģionā vēl bija plaši koloniālie valdījumi. Mainoties vairāku bloka dalībvalstu ģeopolitiskajai orientācijai, tā izrādījās nefunkcionāla un tika likvidēta aukstā kara atslābuma periodā. Šobrīd kā iespējamu „Dienvidaustrumāzijas NATO” aizmetni varētu uzlūkot t.s. AUKUS – Savienoto Valstu, Lielbritānijas un Austrālijas aliansi sadarbībai drošības jautājumos. Līdzīgs formāts ir arī Kvadrilaterālajam drošības dialogam jeb „Quad”, kurā sadarbojas Savienotās Valstis, Austrālija, Indija un Japāna. Vēl viena reģionāla organizācija, kuras darbības sfērā ietilpst arī kolektīvās drošības jautājumi, ir Dienvidaustrumāzijas Valstu asociācija jeb ASEAN; tajā ietilpst Bruneja, Filipīnas, Indonēzija, Kambodža, Laosa, Malaizija, Mjanma, Singapūra, Taizeme un Vjetnama. Eksperti gan ir diezgan skeptiski par iespēju šobrīd izveidot reģionā ko līdzīgu Ziemeļatlantijas līgumorganizācijai, jo pārāk lielas ir atšķirības potenciālo dalībnieku ārpolitiskajās prioritātēs un tradīcijās, politiskajā sistēmā un kultūrā. Tiesa, kā atzīmē daži, tālāks totalitāro valstu, pirmām kārtām jau Ķīnas, spiediena pieaugums varētu veicināt konsolidāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Ziemassvētku nedēļā pievēršamies kulinārajam mantojumam. Speķa pīrāgi jeb pīrāgu bums Brazīlijā un Austrālijā, ķimeņu siers Krievijā, skābi kāposti Argentīnā, galerts jeb aukstā gaļā Amerikā un svaigi cepta maize Kanādā - tie ir tikai daži no diasporas kulinārā mantojuma piemēriem. Ja valoda, dzīvojot ārpus Latvijas, izzūd, tad garša paliek, jeb caur vēderu uz latvietību. Kā ēdiens palīdz atcerēties un kopt tradīcijas un kā praktiski svešumā, kur ir citi produkti un paradumi virtuvē, pagatavot latviešu ēdienus? Vai kulinārais mantojums ir bijis svarīgs trimdas latviešiem un cik tas ir nozīmīgs šodien, dzīvojot ārpus Latvijas, vaicājam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Raidījuma viesi: muzeja „Latvieši pasaulē” krājuma glabātāja Guna Dancīte, maiznieks Aigars Opihtins, kurš jau 40 gadus dzīvo un strādā Anglijā, Zane Bārbale-Louw, kura atrodas Dienvidāfrikas Republikas galvaspilsētā Keiptaunā, un Ieva Dekstere, kura ir Oregonas (ASV) latviešu biedrības priekšsēde.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienās šoreiz stāsts par mazpazīstamu valsti Lesoto jeb oficiāli – Lesoto Karalisti. Valsts ir visnotaļ unikāla. Tā ir ne tikai pilnībā sauszemes ieskauta, bet arī to ieskauj faktiski viena valsts – Dienvidāfrikas Republika. Respektīvi, Lesoto ir anklāvs pa vidu citai valstij. Tādas pasaulē vēl ir tikai Sanmarīno un Vatikāns. Lesoto atrodas Maloti kalnu masīvā, kas to padara vēl unikālu ar to, ka  visi apmēram 2,2 miljoni cilvēku dzīvo vismaz kilometra augstumā virs jūras līmeņa. 19. gadsimtā vietējais karalis izmanījās izveidot neatkarīgu valsti Basutolendu. Tomēr blakus esošo nīderlandiešu koloniālās intereses lika jaunizveidotajai valstij meklēt sabiedrotos un tie tika atrasti Lielbritānijas izskatā. Sākumā kā protektorāts un vēlāk kā kolonija šī teritorija ieguva daudz britu kultūras un politiskās klātbūtnes. Neatkarīga Lesoto Karaliste tika izveidota tikai 1966. gadā. Karalim valstī gan atļāva atgriezties tikai 1990. gadā. Lesoto ir viena no sociālekonomisko un sabiedrības veselības problēmu plosītākajām valstīm pasaulē. Lesoto ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē. Tās IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir nepilni 2500 eiro. Latvijas rādītājs pēc tiem pašiem pasaules bankas datiem ir vairāk nekā 37 tūkstoši eiro. Vēl vairāk – valstī trīs ceturtdaļas cilvēku atrodas faktiskā nabadzībā vai tuvu tai. Gandrīz pusei cilvēku jāiztiek ar apmēram vienu eiro dienā. Un valsts arī ir starp 20 pasaulē ienākumu ziņā visnevienlīdzīgākajām valstīm. Kalnos atrodamajai “Debesu karalistei”, kā valsti ir iesaukuši, ir būtiskas problēmas ar lauksaimniecības produkcijas audzēšanu un ražošanu. Un neskatoties uz šo – apmēram divas trešdaļas cilvēku ir nodarbināti tieši lauksaimniecībā. Lauksaimniecības sektoru Lesoto smagi skar gan klimata pārmaiņas, gan arī dabas katastrofas, tostarp spēcīgi lieti. Korupcijas līmeņi, politiskā nestabilitāte un vardarbība kombinācijā ar infrastruktūras izaicinājumiem ir būtiski attīstību kavējošie faktori. Valstī trūkst pamata infrastruktūras, tostarp viens miljons jeb gandrīz puse iedzīvotāju pastāvīgi dzīvo bez elektrības. Tas, ka valstij nav piekļuves jūras ceļiem un tā ir atkarīga daudzos jautājumos no Dienvidāfrikas Republikas, situāciju neuzlabo.

Izšūta sarūsējusi benzīnkanna darbā "Gaisā ir pavasaris", plastmasas vāciņu objekts "Iztrūkstošais skats ainavā" un vilnā izstrādāta "Laika cilpa", kā arī daudzi citi mākslinieku darbi no visas pasaules... Jau no 16. jūnija norisinās vērienīgā 7. Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle ar vadmotīvu QUO VADIS?, kuras plašā ekspozīcija vairs tikai līdz 17. septembrim skatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā un Mākslas muzejā "Rīgas birža".  7. Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle ir ievērojams starptautisks kultūras notikums, kas klātienē pulcē dalībniekus ne tikai no Latvijas un citām Eiropas valstīm, bet arī Kanādas, ASV, Japānas, Brazīlijas, Kostarikas, Dienvidāfrikas, Taivānas u.c. Triennālē piedalās 79 mākslinieki no 30 valstīm, kuri izraudzīti starptautiskas žūrijas atlases procesā no 237 pieteikumiem. Atsaucoties triennāles vadmotīvam QUO VADIS? (Kurp ejam?), autori savos darbos risina sarunas gan par mākslas un nozares evolūciju mūsdienās, gan globālām ģeopolitiskām un sociālām problēmām, pievēršoties refleksijai par sevi konkrētajā laikā un telpā. Mākslinieki akcentējuši šodienas aktualitātes – nežēlīgo karu Ukrainā, pandēmiju un tās sekas, klimata pārmaiņas pasaulē – un citus sabiedrībai jūtīgus un sāpīgus jautājumus. Abās ekspozīcijās, kas iekārtotas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja (DMDM) un Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA (MMRB) Lielajās zālēs, darbi strukturēti tematiskās sadaļās. Par triennāli runājam arī raidījuma "Kāpēc dizains?" jaunās sezonas pirmajā raidījumā. Studijā - Mākslas muzeja "Rīgas birža" Ārzemju mākslas departamenta vadītājas vietniece un izstādes kuratore VITA BIRZAKA, kā arī māksliniece, Latvijas Mākslas akadēmija Tekstila katedras vadītāja, profesore IEVA KRŪMIŅA. (Nebūs lieki piebilst, ka Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā apskatāmās izstādes kuratore ir Velta Raudzepa.)

Nigērā noticis valsts apvērsums. Armijas komandieri arestējuši demokrātiskā ceļā ievēlēto prezidentu un paziņojuši, ka pārņem varu. Ielās izgājuši lielākoties puča atbalstītāji. Pēdējo rokās pavīd arī Krievijas karogi. Par Krievijas centieniem iegūt Āfrikas valstu simpātijas runā jau sen. Pagājušās nedēļas nogalē Sanktpēterburgā ieradās Āfrikas valstu pārstāvji un īpašu samitu, kurā Putins centās nopirkt "melnā kontinenta" simpātijas, solot vairākām valstīm arī bezmaksas labības piegādi. Savukārt Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu devās uz Ziemeļkoreju, lai piedalītos tur organizētās svinībās Krievija arvien biežāk pēdējā laikā tiek salīdzināta ar Ziemeļkoreju. Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis un politologs Andis Kudors. Šoigu svin „Uzvaras dienu” Phenjanā Pagājušonedēļ Ziemeļkorejā tika plaši atzīmēta Korejas kara noslēguma 70. gadadiena. Šis karš, kura iemesls bija komunistiskās Ziemeļkorejas mēģinājums ar bruņotu spēku pakļaut sev rietumnieciski orientēto pussalas dienviddaļu, prasīja, kā lēš, līdz pat trīs miljoniem dzīvību, taču beidzās ar nelielām teritoriālām izmaiņām. Tomēr Ziemeļkoreja pamiera noslēgšanas datumu 27. jūlijā svin kā Uzvaras dienu. Uz apaļo jubileju Phenjanā ieradās kādreizējo Ziemeļkorejas sabiedroto – Ķīnas Tautas republikas un toreizējās Padomju Savienības tiesību mantinieces Krievijas – delegācijas. Un ja oficiālā Pekina bija atsūtījusi otrā ranga pārstāvi – Visķīnas Tautas pārstāvju sapulces Pastāvīgās komitejas priekšsēdētāja vietnieku Li Hundžunu, tad Maskavas delegācijas priekšgalā bija viens no Putina tuvākajiem līdzgaitniekiem, Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu. Tā, starp citu, bija pirmā reize, kad Ziemeļkoreju apmeklēja pēc Padomju Savienības sabrukuma suverenitāti ieguvušās Krievijas Federācijas aizsardzības ministrs. Sevišķu uzmanību piesaistīja Ziemeļkorejas ziņu aģentūras izplatītie fotoattēli, kuros Phenjanas režīma līderis Kims Čenuns redzams, izrādot Maskavas viesim militārās tehnikas ekspozīciju, konkrēti – ballistiskās raķetes, kuras var tikt aprīkotas ar kodolgalviņām. Šādu raķešu izstrādi Ziemeļkorejai liedz ANO Drošības padomes rezolūcija, par kuru savulaik balsoja kā Krievija, tā Ķīna. Atklāta fotografēšanās uz šo raķešu fona var tikt uztverta kā signāls, ka Kremlis Ziemeļkorejas sakarā vairs stingri neuztur savu līdzšinējo kodolieroču neizplatīšanas politiku. Kā pausts oficiālajā paziņojumā, Kima Čenuna un Sergeja Šoigu sarunās panākts konsenss „abpusēji nozīmīgos valsts aizsardzības un drošības, kā arī reģionālās un starptautiskās drošības vides jautājumos”. Atliek vien minēt, ko ietver šis konsenss, un vai daļa no tā nav vienošanās par Ziemeļkorejas ieroču un munīcijas piegādēm, balstot Krievijas agresiju pret Ukrainu. Krievija uzņem Āfrikas viesus 27. un 28. jūlijā Sanktpēterburgā risinājās Otrais Krievijas–Āfrikas samits ar 49 delegāciju piedalīšanos. Pirmā tikšanās šādā formātā notika 2019. gada oktobrī Krievijas Melnās jūras kūrortpilsētā Sočos; atkārtojums tika plānots jau pērnā gada oktobrī Etiopijas galvaspilsētā Adisabebā, taču to pārcēla pēc Vladimira Putina iniciatīvas. Šoreiz ieradušos valsts galvu saraksts gan ir pieticīgāks nekā Sočos, tomēr starp augstākā ranga viesiem joprojām ir tādas pamanāmas figūras kā Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa, Ēģiptes prezidents Abdelfatāhs es Sīsī, Kamerūnas prezidents Pols Bija, Ugandas prezidents Joveri Museveni u.c. Klāt bija pārstāvji arī no vairuma Āfrikas starpvalstu organizācijām. Visam notikumam fonā nepārprotami vīd Krievijas agresija pret Ukrainu, kura jūtami ietekmē Āfrikas valstu situāciju. Daudzas no šīm valstīm līdz šim lielā daudzumā importējušas labību u.c. lauksaimniecības produkciju no Krievijas un Ukrainas, un tagad šīs piegādes ir būtiski traucētas. Bažas par iespējamu pārtikas deficītu Āfrikā sevišķi pieaugušās, kopš Krievija pirms pāris nedēļām paziņoja, ka pārtrauks sadarbību t.s. Labības vienošanās ietvaros, un uzsāka mērķtiecīgus raķešu triecienus Ukrainas ostu labības iekraušanas infrastruktūrai. Daži no delegāciju vadītājiem, kā Kongo Republikas prezidents Denī Sasu-Ngeso un Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa veltīja namatēvam Putinam pārmetošas frāzes, aicinot izbeigt karadarbību pret kaimiņvalsti. Taču netrūka arī tādu, kuri pūta Kremļa stabulē un pauda atbalstu agresijai. Šai ziņā izcēlās Zimbabves prezidents Emersons Mnangagva, Mali militārās huntas līderis Asimi Goita, Centrālāfrikas Republikas prezidents Fostens Aršanžs Tuadera un vairāki citi. Kā zināms, Mali un Centrālāfrikas Republikā pēdējos gados pamanāmu lomu spēlē privātā militārā struktūra „Vāgnera grupa”. Grupas dibinātājs un nesenā dumpja vadītājs Jevgeņijs Prigožins samita laikā arī bija manāms Sanktpēterburgā, kur tikās ar ļaudīm no Centrālāfrikas Republikas un Kamerūnas delegācijām. Āfrikā atkal apvērsums. Šoreiz Nigērā Kopš Rietumāfrikas valsts Nigēra 1960. gadā ieguva neatkarību no franču koloniālās varas, tās vēsturē ilgāki un īsāki nestabilas demokrātijas posmi mijušies ar militāro huntu valdīšanu. Pēdējais demokrātijas cikls, saukts par Septīto republiku, iesākās 2010. gadā, taču pēdējās nedēļas notikumi liek bažīties, ka tam pienākušas beigas. Pašreizējais likumīgais valsts galva – prezidents Mohameds Bazūms – tika ievēlēts 2021. gada aprīlī, un šis bija pirmais gadījums Nigēras vēsturē, kad demokrātiski ievēlēts valsts galva pārņem varu no sava demokrātiski ievēlēta priekšteča. 26. jūlijā prezidenta gvarde, kuru komandē ģenerālis Abdurrahmāns Čiani, apcietināja valsts galvu. Sākumā armija pauda gatavību atjaunot likumisko kārtību valstī, taču vēlāk armija pārstāvji, uzstājoties televīzijā, paziņoja, ka prezidenta amata pilnvaras ir pārtrauktas un tiek nodibināta Dzimtenes aizsardzības nacionālā padome. Tika apturēta konstitūcijas un valsts struktūru darbība, slēgtas robežas un izsludināta komandanta stunda. Hunta vainoja iepriekšējo valsts galvu neprasmīgā vadībā, kas graujot valsts ekonomiku un drošību. 28. jūlijā ģenerālis Čiani paziņoja, ka uzņemas Dzimtenes aizsardzības nacionālās padomes vadību, resp. pasludināja sevi par jaunā režīma vadītāju. Ielās izgāja pučistu atbalstītāji, kuri, cita starpā, pauž simpātijas Krievijai un tās vadonim Putinam, vicinot Krievijas karogus un attiecīgus plakātus. Franciju, kādreizējo koloniālo valdītāju, viņi, savukārt, vaino Nigēru piemeklējušajās problēmās. 30. jūlijā Rietumāfrikas valstu ekonomiskās kopienas vadība nāca klajā ar ultimātu, pieprasot atjaunot Nigērā likumisko kārtību un, pretējā gadījumā, piedraudot ar militāru intervenci. Šī organizācija, kurā ir 15 dalībvalstis, arī pagātnē vairakkārt veikusi šādu iejaukšanos reģiona valstīs. Tāpat iesaldēta to dalībvalstu darbība organizācijā, kurās varu pārņēmuši nekonstitucionāli režīmi, proti, iesaldēta Mali un Gvinejas dalība 2021. gadā un Burkinafaso dalība 2022. gadā. Nākamajā dienā Mali un Burkinafaso režīmi publiskoja kopīgu komunikē, kurā pauda, ka intervenci Nigērā uzlūkos kā kara pieteikumu sev. Nigērā ir dislocēti apmēram 1500 franču un apmēram tūkstotis amerikāņu kareivji, kuri līdz šim atbalstījuši valdību cīņā pret islāma ekstrēmistu grupām. Franču kontingents daļēji pārņēmis savā kontrolē galvaspilsētas Niamejas lidostu un organizē franču un citu Eiropas valstu pilsoņu evakuāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Klusā okeāna Melanēzijā atrodas mazzināmās Zālamana salas. Tā ir kādreizējā britu koloniste, kurā nesen viesojušies latviešu entomologi, tuvāk iepazīstot šīs eksotiskās vietas dabas daudzveidību. Kas piedzīvots tālajās Zālamana salās un kādus uzdevumus tur paveikuši mūsu zinātnieki, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj bioloģijas zinātņu doktors, entomologs Dmitrijs Teļnovs. Daugavpils universitātes, Latvijas Nacionālā dabas muzeja un biedrības “Zaļā upe” pētnieki Kristīne Greķe, Mārtiņš Kalniņš un Dmitrijs Teļnovs ir atgriezušies no aptuveni mēnesi garas bezmugurkaulnieku izpētes ekspedīcijas Zālamana salās, ko organizēja Londonas Dabas vēstures muzejs (Natural History Museum). Ekspedīcijas galvenais mērķis bija ievākt datus un vaboļu, gliemju, spāru un citu bezmugurkaulnieku materiālu to tālākai izpētei laboratorijas apstākļos un uzglabāšanai Eiropas muzejos. Izzinām ahātus un šī dārgakmens skaisto ainavu šķērsgriezumā Vieni no izplatītākajiem minerāliem ir ahāti, kas atrodami galvenokārt vulkāniskajos iežos. Tie veidojušies miljoniem gadu ilgā procesā, kad dažādi minerāli atstājuši savas nogulsnes, kas ir izveidojuši uz šiem akmeņiem joslas, kuras redzamas ahātos. Tieši šie unikālie raksti un krāsas piešķir ahātam šo sevišķumu. Vārdu šim akmenim, saskaņā ar vairākiem informācijas  avotiem, ir devis sengrieķu filozofs un dabaszinātnieks Teofrasts, kurš savulaik izgājis šo akmeni pie upes Sicīlijā, kuras nosaukums sengrieķu  valodā bijis Ahate. Šie minerāli, jeb vienkāršoti sakot, akmeņi ir rodami daudzviet pasaulē, Dienvid- un Ziemeļamerikas kontinentos, Āfrikā, Eiropā. Tiesa, Latvijā šis akmens ir aplūkojams tikai muzejos un kolekcijās vai  iestrādāts rotaslietās, jo pieder pie plaši izplatītiem pusdārgakmeņiem.  Alūksnē, privātajā dabas muzejā „Vides labirints”, var aplūkot pastāvīgo ekspozīciju ar ahātiem, kuros redzami dabas veidoti ornamenti un ahātu paraugi no dažādām pasaules vietām. Kāpēc ekspozīcijas nosaukums ir  „Ahāti – dabas varenības spogulis”, skaidro muzeja vadītājs un vides zinātnieks Aldis Verners. Ahātu krāšņums atklājas tad, kad akmens ir pārdalīts un tā šķērsgriezumā var ieraudzīt krāsu joslas, ko dabā ir veidojuši dažādu minerālu sakopojumi un konkrētā  akmens ķīmiskais sastāvs. Tās ir kā akvarelī darinātas ainas, kurās redzams dabas veidotas krāšņums un vienreizība. Ahāts ir pieejams dažādās krāsās – baltā, pelēkā, zilā, zaļā, sarkanā, oranžā, dzeltenā, brūnā un melnā. Aldis Verners jau minēja, ka var būt arī vairākas krāsas vienā paraugā, kas bieži ir sakārtotas joslās vai slāņos. Šī akmens cietība pēc minerālu, jeb tā sauktās Mosa skalas ir atzīmēta ar ciparu 7, kas nozīmē, kas ahāts ir salīdzinoši ciets akmens. Cietākais šajā skalā ir dimants ar numuru 10. Runājot par rekordahātiem, tāds ir reģistrēts 2009. gadā Ķīnā un tā svars bija pāri par 61 kilogramu. No šī akmens izgatavo gan rotaslietas un to izmanto arī rūpniecībā. Bet atgriežoties pie Alūksnes Vides labirinta un dažādu iežu un minerālu kolekcijas, nobeigumā vēl neliels ieskats zemes veidošanās vēsturē, jeb iežu stendā, kur var iepazīt zemes nebeidzamo veidošanās stāstu.

ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Ķīnā. Āfrikas valstu līderi aicina Putinu sākt miera sarunas ar Ukrainu. Skandināvu akcija pret Krievijas tirgū esošajiem rietumu uzņēmumiem. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Sazināmies ar Ingu Purgali Zviedrijā. Blinkens Pekinā – runāts par visu, sarunāts nedaudz Šīs nedēļas sākumā notika Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena oficiāla vizīte Ķīnas Tautas republikā. Tas ir pirmais šāda līmeņa amerikāņu amatpersonas apmeklējums totalitārajā Āzijas lielvalstī pēdējo piecu gadu laikā; apmeklējums, kas tika gaidīts ar zināmām cerībām uz līdzšinējās attiecību lejupslīdes apturēšanu. Vismaz retorika šai ziņā dod pamatu piesardzīgam optimismam. Uz to vedina, pirmkārt, tas, ka amerikāņu ārlietu resora vadītāju iepriekš neizsludinātā vizītē pieņēma Ķīnas valsts un kompartijas līderis Sji Dziņpins. Viņa tikšanās ar rangā zemāku amerikāņu amatpersonu apliecina Pekinas nopietnu vēlmi uzlabot attiecības. Un ja šī tikšanās ilga tikai kādas 35 minūtes, tad ar savu ķīniešu kolēģi Ciņu Ganu valsts sekretārs sarunājās apmēram septiņas ar pusi stundas. Tāpat viņš tikās arī ar Ķīnas kompartijas centrālkomitejas ārlietu nodaļas vadītāju Vanu Ji. Kā tika uzsvērts publiskajās uzstāšanās, sarunās skarts praktiski viss abas puses interesējošo aktualitāšu loks – Taivānas statuss un situācija, Krievijas agresija pret Ukrainu, cilvēktiesību stāvoklis Ķīnā, sevišķi Siņdzjanā, Tibetā un Honkongā, arī Ķīnā ražotā sintētiskā opiāta fentanila nelegālais imports Savienotajās Valstīs. Kas attiecas uz Taivānu, valsts sekretārs Blinkens vēlreiz apliecināja Vašingtonas nemainīgo nostāju, atzīstot Pekinas valdību par vienīgo Ķīnas suverēno varu, tomēr brīdināja sarunu partneri atturēties no provokatīviem soļiem pret faktiski neatkarīgo valsti. Savukārt Ķīnas puse apliecināja, ka tā neatbalstīs Krieviju ar letāla bruņojuma piegādēm. Uz to gan amerikāņu viesis aizrādīja, ka šai ziņā trūkst pārliecības par ķīniešu privāto kompāniju godprātību. Daudzi novērotāji sevišķi uzsver Sji Dziņpina teikto, ka Ķīna respektējot Savienoto Valstu intereses un nemēģinot apstrīdēt to lomu pasaulē vai tās šai ziņā aizstāt. Šāda retorika šķiet solis atpakaļ pēc visa, ko Pekina teikusi un darījusi attiecībās ar Savienotajām Valstīm apmēram pēdējā gada laikā. Tiesa, kādas konkrētas nozīmīgas vienošanās Entonija Blinkena vizītes laikā netika sasniegtas, tai skaitā nenotika cerētā kontaktu atjaunošana starp abu valstu aizsardzības resoriem. Šie kontakti tika pārtraukti februārī, kad tika notriekta Savienotās Valstis pārlidojusī ķīniešu izspiegošanas zonde. Āfrika māca mieru Eiropai Pagājušās nedēļas nogalē Kijivu un Maskavu apmeklēja augsta līmeņa Āfrikas valstu delegācija, kurā ietilpa Dienvidāfrikas, Ēģiptes, Senegalas, Kongo Republikas, Komoru, Zambijas un Ugandas pārstāvji. Centrālā figūra šai delegācijā bija Dienvidāfrikas Republikas prezidents Sirils Ramafosa. Brauciena deklarētais mērķis bija miera procesa iniciēšana un, kā uzsvēra Dienvidāfrikas līderis, šī ir pirmā reize, kad Āfrikas pārstāvji iesaistās šādā misijā ārpus kontinenta robežām. Kā zināms, Āfrika nopietni cieš no labības un minerālmēslu piegāžu apsīkuma karadarbības rezultātā. Tomēr miera plānam, kuru Kijivā piedāvāja Dienvidāfrikas prezidents, raksturīga viņa valstij un vairākām citām Āfrikas nācijām raksturīgā nenoteiktā nostāja pret Krievijas agresiju. No konkrētajā misijā iesaistītajām, sevišķi Dienvidāfrika un Uganda uzlūkojamas par Kremļa režīma netiešām atbalstītājām. Arī šī brauciena laikā prezidents Ramafosa atkārtoja savus ieskatus, proti – Krievijas iebrukumu Ukrainā esot veicinājusi pati Ukraina un arī rietumvalstis. Attiecīgi, delegācijai viesojoties Maskavā, Kremļa režīma līderis Putins uzteica tās „līdzsvaroto” pozīciju. Tomēr, runājot par miera plānu, agresorvalsts vadītājs izteicās, ka vairākus tā punktus būšot grūti īstenot. Netiešs mājiens par Kremļa attieksmi ir arī tas, ka delegācijas uzturēšanās Kijivā neatturēja Krievijas spēkus no kārtējās raķešu apšaudes. Savukārt prezidents Zelenskis afrikāņu viesiem nepārprotami norādīja, ka nekādi diplomātiski risinājumi nav iespējami, kamēr Ukrainas teritorijā atrodas Krievijas okupanti. Rezumējot – Āfrikas līderu misijas konkrētie panākumi, kā jau varēja sagaidīt, ir teju nekādi, ja neskaita solījumus turpināt procesu. Kas attiecas uz skaļi nedeklarēto, iespējams, Āfrikas valstu līderiem ir izdevies mazināt Kremļa saimnieka vēlmi izstāties no vienošanās, kas nodrošina Ukrainas labības eksportu uz Āfriku no Melnās jūras ostām. Asinis šokolādē Savienotajās Valstīs bāzētā transnacionālā kompānija „Mondelēz International” ir viens no lielākajiem konditorejas izstrādājumu ražotājiem pasaulē. Tās ienākumi 2021. gadā bija nepilni 29 miljardi, un peļņa – vairāk nekā 4 miljardi ASV dolāru. Koncerna paketē ir vairāk nekā četrdesmit zīmoli, tai skaitā tādi pasaulē un arī Latvijā atpazīstami kā „Milka”, „Belvita”, „Cadbury”, „Côte d'Or”, „Daim”, „Halls”, „Marabou”, „Oreo”,  Toblerone”, „Philadelphia Cream Cheese”. Pagātnē kompānija bijusi iesaistīta vairākos skandālos, kas saistīti ar globālo pārtikas ražotāju sociāli un ekonomiski bezatbildīgu politiku Āfrikas valstīs. Līdz ar citiem ražotājiem „Mondelēz” ticis vainots par to, ka iepērk kakao pupiņas no plantācijām Kotdivuārā un Ganā, kuras izveidotas, izcērtot aizsargājamus mežu masīvus, kā arī no plantācijām Mali, kurās tiek izmantots bērnu vergu darbs. Kompānija reaģēja, deklarējot godīgas ražošanas standartu ieviešanu un programmas bērnu verdzības apkarošanai. Tagad globālais našķu ražotājs saskāries ar jaunu reputācijas izaicinājumu: 25. maijā Ukrainas Nacionālā korupcijas novēršanas aģentūra iekļāva „Mondelēz International” savā kara atbalstītāju sarakstā. Iemesls ir tas, ka kompānija pēc 24. februāra nav pārtraukusi darbību Krievijā, turpina tur tirgoties, ražot un maksāt nodokļus agresorvalsts budžetā. Kā liecina muitas dati, atsevišķu kompānijas produktu imports Krievijā pat pieaudzis, tāpat kā kompānija peļņa, jo tā pārstājusi reklamēties un samazinājusi citus nenozīmīgākos tēriņus. Visstraujāk uz Ukrainas deklarēto reaģēja koncerna sadarbības partneri Ziemeļvalstīs. Ar „Mondelēz” saistītos zīmolus pārtraukušas tirgot nacionālās aviosabiedrības SAS un „Norwegian Air”, Zviedrijas publiskais dzelzceļa pārvadātājs SJ, viesnīcu ķēde „Srawberry”, mazumtirgotājs „Elkjop”, kuģniecības kompānija „Fjord Line” u.c. Sadarbību ar koncernu pārtraukušas Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas futbola asociācijas. Boikotētājus nekavē tas, ka vairākiem „Mondelēz” zīmoliem, kā saldumu ražotājiem „Marabou” un „Freia” vēsturiski ir Skandināvijas izcelsme. Saskarsmē ar presi kompānija līdz šim skopi komentēja šībrīža boikotu, taču koncerna iekšienē izplatīts tā Eiropas tīkla prezidenta Vinsa Grūbera paziņojums, kurā viņš sūkstās par nevienlīdzīgu attieksmi – citi ražotāji, kuri arī nav pametuši Krievijas tirgu, šādi netiekot boikotēti. Tajā pat laikā, kā ziņo aģentūra „Reuters”, pret „Mondelēz” vadības rīcību sākuši protestēt uzņēmuma darbinieki Austrumeiropā. Cita starpā minēts, ka jau martā attiecīgu vēstuli parakstījuši 130 nodarbinātie Baltijas valstīs. Ar līdzīgiem protestiem saskārušies arī divi citi pārtikas ražošanas giganti – „Nestle” un „PepsiCo”. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu valsti Āfrikas dienvidos. Valstī ir daudz parku un safari zonu, ka arī uz tās robežas ar Zimbabvi atrodas slavenais Viktorijas ūdenskritums, ko vietējie dēvē par Mosi-oa-Tunya jeb “dūmi, kur dzimst pērkons”. Valsts senais nosaukums bija Ziemeļrodēzija. Tas pastāvēja, kamēr valsts bija daļa no britu protektorāta, respektīvi no 1911. līdz 1964. gadam. Reģions ieguva nosaukumu Sesila Rodasa vārda dēļ, britu imperiālista un kalnrūpniecības magnāta, kuram bija nozīmīga loma Āfrikas kolonizācijā. 1964. gadā Ziemeļrodēzija ieguva neatkarību no Lielbritānijas un kļuva par Zambijas Republiku. Lēmumu par nosaukuma maiņu ietekmēja vēlme apliecināt atsevišķu nacionālo identitāti un attālināt valsti no tās koloniālās pagātnes. Jaunais nosaukums Zambija tika atvasināts no Zambezi upes, kas tek cauri valstij. Nosaukuma maiņa uz Zambiju atspoguļoja valsts iedzīvotāju centienus veidot savu likteni un izveidot suverēnu valsti. Tā bija daļa no plašāka dekolonizācijas viļņa, kas 20. gadsimta vidū pārņēma Āfriku, jo daudzas valstis centās atbrīvoties no koloniālās varas un nostiprināt savu neatkarību. Vēl viena interesanta tendence – 20 miljonus iedzīvotāju lielajā Zambijā runā vismaz 70 atšķirīgās valodās, un sabiedrību veido vairāk nekā 70 etniskās grupas. Oficiālās valodas tikmēr Zambijā ir angļu, nyanja un bemba. Atšķirībā no daudzām kaimiņvalstīm šajā reģionā, Zambijai ir izdevies izvairīties no kara un satricinājumiem, kas ir iezīmējuši Āfrikas valstu pēckoloniālos gadus. Tādējādi, salīdzinot ar citām valstīm, Zambija ir ieguvusi politiskās stabilitātes reputāciju. Vienlaikus šajā valstī pastāv ļoti politiski jutīgs temats, jo Zambijā ir reģions, kas vēlās iegūt neatkarību, un šī kustība un vēlme sakņojas vēsturiskos un kultūras faktoros. Barotselande ir mazs reģions, kas atrodas Zambijas rietumos, ko galvenokārt apdzīvo lozi kopienas cilvēki. Šim reģionam ir izteikta kultūras identitāte un vēsturiska autonomija. Koloniālā laikmeta laikā Barotselande bija Lielbritānijas Dienvidāfrikas protektorāts, atsevišķi no Ziemeļrodēzijas. Tai bija sava pārvaldības sistēma, un to pārvaldīja karalis vai vietējo valodā – litunga, kuram bija ievērojama vara pār reģionu. Kad Zambija 1964. gadā ieguva neatkarību no Lielbritānijas, Barotselande vienojās par īpašiem noteikumiem ar jaunizveidoto Zambijas valdību. 1964. gada Barotselandes līgums atzina reģiona autonomiju un piešķīra tam ievērojamu pašpārvaldes līmeni, tostarp kontroli pār zemi, dabas resursiem un vietējo pārvaldi. Tomēr spriedze sāka pieaugt nākamajās desmitgadēs, jo nākamās Zambijas valdības iedragāja Barotselandei piešķirto autonomiju. Zambijas valdība centralizēja varu un ieviesa politiku, kas tika uzskatīta par reģiona pašpārvaldi graujošu, tostarp valdības amatpersonu iecelšanu galvenajos amatos Barotselandē. 2012. gadā Barotse Nacionālās brīvības alianse (BNFA), Barotselandes intereses pārstāvošā politiskā organizācija, pasludināja reģiona neatkarību no Zambijas. Viņi apgalvoja, ka Zambija ir pārkāpusi Barotselandes nolīgumu, padarot to par spēkā neesošu, un ka Barotselande ir jāatzīst par atsevišķu valsti. Zambijas valdība neatzina Barotselandes neatkarības deklarāciju. Tā vietā tā ir ieņēma stingru nostāju, uzskatot jebkādu diskusiju par atdalīšanos vai atbalstu neatkarībai par nelikumīgu un draudu nacionālajai vienotībai. Valdība ir arestējusi un apsūdzējusi personas, kas ir iesaistītas Barotselandes neatkarības aizstāvībā, radot turpmāku spriedzi un nemierus. Mūsdienās Barotselandes neatkarības jautājums joprojām nav atrisināts un ir politiskās spriedzes avots Zambijā. Lozi iedzīvotāji reģionā turpina apliecināt savu kultūras un politisko identitāti, pieprasot lielāku autonomiju un Barotselandes kā atsevišķas vienības atzīšanu. Tomēr Zambijas valdība uzskata, ka valsts teritoriālā integritāte ir jāsaglabā, un diskusijas par atdalīšanos nav pieļaujamas tiesiskā regulējuma ietvaros. Vēl gribam parunāt par citu valsts izaicinājumu – AIDS un tā nozīmi Zambijas kultūrā. Vairāk jautājām žurnālistam Ansim Bogustovam, kurš savulaik ir bijis Zambijā. Bet Zambijas ekonomika ir tikpat daudzveidīga kā valsts. Valsts galvenās nozares ir ieguves rūpniecība, lauksaimniecība, ražošana, tūrisms un pakalpojumi. Šīs nozares sniedz ievērojamu ieguldījumu Zambijas iekšzemes kopproduktā, un tām ir izšķiroša nozīme tās ekonomiskajā vidē.

Raidījumā Pievienotā vērtība šoreiz par vasarīgu uzņēmējdarbību un arī iepazīstam vēl kādu no Latvijas jaunuzņēmumiem. Tādu, kas ļoti veiksmīgi „plosās” visai eksotiskās Āzijas puses valstīs. Sāksim ar stāstu par kādu nozari, kas siltu un saulainu vasaru gaida ar nepacietību. Saldējuma ražotājiem sezona šobrīd jau ir labi ieskrējusies un tas nozīmē, ka ražošanas jaudas strādā teju uz pilnu klapi, lai spētu apmierināt pieprasījumu, kas pieaug līdz ar siltajiem vasaras saules stariem.  Cik daudz saldējuma Latvijas iedzīvotāji gadā notiesā, kā tirgu dala vietējie un ārvalstu lielie saldējuma ražotāji, kā arī, vai un kā iespējams tirgū sevi pieteikt un pastāvēt mazajiem, nišas saldējuma ražotājiem, skaidro Linda Zalāne. Latvijas finanšu tehnoloģiju jaunuzņēmums “Jeff” ir radījuši veidu, kā cilvēkiem bez pārskatāmas banku kontu vēstures noteikt kredītu vai citu finanšu risku. Viņi savu biznesu strauji attīsta Dienvidāzijā. Kā puiši no Latvijas nonāca līdz idejai, kādas ir īpatnības Āzijas tirgū? Kāpēc tieši tur, un ko īsti Jeff dara? Par to, vai var nopelnīt un kādas ir attiecības ar investoriem, sarunā stāsta  uzņēmuma līdzdibinātājs un vadītājs Toms Niparts.

Latvijas finanšu tehnoloģiju jaunuzņēmums "Jeff" ir radījuši veidu, kā cilvēkiem bez pārskatāmas banku kontu vēstures noteikt kredītu vai citu finanšu risku. Viņi savu biznesu strauji attīsta Dienvidāzijā. Kā puiši no Latvijas nonāca līdz idejai, kādas ir īpatnības Āzijas tirgū? Kāpēc tieši tur, un ko īsti "Jeff" dara? Par to, vai var nopelnīt un kādas ir attiecības ar investoriem, sarunā stāsta uzņēmuma līdzdibinātājs un vadītājs Toms Niparts.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu īpašu valsti, kas atrodas Dienvidāzijā. Valsts atrodas starp Ķīnu un Indiju, divām pasaulē vecākajām un ievērojamākajām civilizācijām. Dodamies uz Butānu, jeb kā tā ir oficiāli pazīstama Butānas Karalisti. Butānas Karalistes nosaukums nozīmē - Pērkona pūķa zeme un, neskatoties uz to, ka valsts ir maza, tā ir pazīstama ar savām satriecošajām kalnu ainavām, bagātīgo bioloģisko daudzveidību un unikālo kultūras mantojumu. Stāstot, par Butānu, iespējams, ka visinteresantākais fakts, kas to atšķir no citām valstīm pasaulē, ir luksoforu trūkums. To nav pat valsts galvaspilsētā Timpu, kur ir izplatīti satiksmes sastrēgumi. Neskatoties uz luksoforu trūkumu, satiksmes plūsmas organizācija un efektivitāte joprojām pastāv. Iemesls tam ir policistu klātbūtne, kas izvietoti kabīnēs līdzīgās konstrukcijās nozīmīgos krustojumos un vada un pārvalda satiksmi. Timpu notika arī eksperiments ar luksoforiem, tika uzstādīti vairāki luksofori, tomēr to darbība bija ļoti īsa un tie ātri tika noņemti, jo vietējie iedzīvotāji pauda neapmierinātību ar neizskatīgajām instalācijām. Galu galā cilvēku vēlme policistu klātbūtnei guva virsroku. Ja par Butānu kāds ir dzirdējis garāmejot, tad visticamākais, ka par pasaulē slaveno Laimes indeksu. Respektīvi to, ka Butānā oficiāli tiek mērīta nacionālā laime. Butānieši laimi uztver ļoti nopietni un neskatoties uz to, ka Butāna ir viena no vismazāk attīstītajām valstīm Āzijā, valdība joprojām uzskata par prioritāti bruto nacionālo laimi (Gross National Happiness (GNH)), nevis iekšzemes kopproduktu (IKP), jo tā saprot (vai mēģina iestāstīt), ka būt bagātākam, nenozīmē būt laimīgākam. Laimes indeksu ieviesa Džigme Singje Vangčuks, ceturtais Butānas karalis, 1972. gadā, vēloties ilgtspējīgi attīstīt valsts ekonomiku. Atšķirībā no IKP, GNH uzsver, cik svarīgi ir dzīvot harmonijā ar dabu un tradicionālajām vērtībām. Apvienoto Nāciju Organizācija, starp citu, šo ideju ieviesa 2011. gadā, mudinot savas dalībvalstis sekot Butānas piemēram, un nosauca laimi par “cilvēka pamatmērķi”. To, ka ANO šo Laimes indeksu ir pārņēmusi, pieminējām arī raidījumā par Dāniju, kurai ir tendence ieņemt arvien augstākās vietas katru gadu šajā “laimes čempionātā”. Butānā, kurā ir 880 tūkstoši iedzīvotāju, ir interesanta politiskā sistēma. Valsts šobrīd ir konstitucionāla monarhija ar demokrātiski ievēlētu parlamentu. Tomēr līdz pat 2008. gadam Butāna bija absolūta monarhija. Tieši pēdējos piecpadsmit gados politiskajā sistēmā ir notikušas būtiskas izmaiņas. Pāreju no absolūtas monarhijas uz konstitucionālu ierosināja ceturtais Butānas karalis Džigme Singje Vangčuks. Šis process bija daļa no viņa plašākā redzējuma par valsts modernizāciju un demokrātijas veicināšanu. Karalis uzskatīja, ka Butānas politiskajai sistēmai ir jāattīstās, lai labāk kalpotu tās iedzīvotājiem un risinātu mainīgās pasaules izaicinājumus. Pāreja sākās ar jaunu konstitūciju un 2009. gadā Butānā arī notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas. Butānas iedzīvotāji piedalījās šajā procesā, ievēlot deputātus Nacionālajā asamblejā, kas ir parlamenta apakšpalāta. Vēlēšanas tika uzskatītas par nozīmīgu soli ceļā uz demokrātiskas iekārtas izveidi valstī. Saskaņā ar jauno konstitucionālo sistēmu, karalis joprojām ir valsts vadītājs, taču viņa pilnvaras tagad ir ierobežotas un dalītas ar ievēlēto valdību. Karaļa loma lielākoties ir ceremoniāla, savukārt izpildvara ir piešķirtas premjerministram un Ministru padomei. Parlaments sastāv no Nacionālās asamblejas un Nacionālās padomes, kurām ir svarīga loma likumdošanas procesā. Kopš šīs pārejas Butāna ir panākusi progresu demokrātisko institūciju konsolidācijā. Valstī ir notikušas vairākas vēlēšanas, un ir notikusi mierīga varas nomaiņa. Ievadā jau minējām, ka valsts mēra cilvēka laimi, nevis reālo ekonomiku. Un šī ideoloģiskā pieeja ietekmē ne tikai valdības politiskos lēmumus un politiku, bet arī saimniecību. Un ne vienmēr uz labo pusi. Neskatoties uz to, ka Butānas ekonomika ir vērsta uz labklājību un laimi, valsts balstās uz tradicionālajām nozarēm, kur lauksaimniecībai un hidroenerģijai ir nozīmīga loma un tās sniedz ievērojamu ieguldījumu valsts IKP. Hidroenerģijas projektu attīstība un enerģijas eksports ir kļuvuši par galvenajiem Butānas ekonomiskās izaugsmes virzītājspēkiem līdzās tūrismam. Tūrisms ir kļuvis par nozīmīgu sektoru, kas izmanto Butānas “senatnīgo” dabu un bagātīgo kultūras mantojumu. Tas veido aptuveni 6% no valsts IKP. Te gan jāsaka, ka valdība regulē tūrisma plūsmas, lai saglabātu ilgtspējīgu praksi un aizsargātu savu kultūras mantojumu. Butāna kopumā var lepoties ar relatīvi spēcīgām valsts finansēm un ekonomisko stabilitāti. Viens no galvenajiem iemesliem šim ir arī valsts konsekventā pieturēšanās stingras fiskālās politikas budžeta veidošanā. Kas īsti ir šis bieži lietotais termins “stingra fiskālā politika”, skaidro Stokholmas ekonomikas skolas Rīgā Ekonomikas nodaļas vadītājs Mortens Hansens. Butānas ekonomika joprojām ir pārsvarā agrāra, ar piesardzīgu pieeju industrializācijai. Respektīvi, valstī nav notikusi strauja industrializācija, jo valsts vēlas saglabāt dabas resursus un kultūras mantojumu. Butānas slavenā pieeja progresa mērīšanai arī atspoguļo tās apņemšanos nodrošināt ilgtspējīgu attīstību, vides saglabāšanu un iedzīvotāju vispārējo labklājību. Bet laimīgi vai nelaimīgi – to katram pašam spriest, jo Butānas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir apmēram 11 tūkstoši eiro, kas ir trīs reizes mazāk kā Latvijas.

Šī bijusi salīdzinoši mierīgu notikumu nedēļa, ja tā drīkst teikt. Protams, ir pieredzētas dabas kataklizmas, turpinās karš Ukrainā, bijuši arī vairāk paredzami notikumi. Mēs šoreiz vērtējam to, kam citreiz neatliek laika. Vairāk vai mazāk tas arī ir saistīts ar karu Ukrainā.  Šodien, 23. novembrī, Eiropas Parlamentā, pirmdien NATO valstu Parlamentārajā asamblejā un arvien vairāk nacionālajos parlamentos deputāti balsojot deklarē, ka Krievija ir kļuvusi par terorismu atbalstošu valsti. Kādas konsekvences šādiem balsojumiem ir vai būs?  Interesējamies arī, cik izplatīti pasaulē ir militāri grupējumi, kas nepieder valsts struktūrām, bet gan ir privāti, gandrīz kā sava armija, ar ko varētu risināt paša un citu problēmas. Protams, Krievijā runa ir par tā saucamo "Vāgnera grupējumu". Ko tāda privātā armija nozīmē? Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Uģis Lībietis. Sazināmies ar Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti ("Jaunā Vienotība") un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi majoru Jāni Slaidiņu. Kas ir privātās militārās kompānijas? Privāto militāro kompāniju jeb PMK vēsture ir mazliet vairāk nekā pusgadsimtu sena. Kā pirmā šāda kompānija tiek minēta „WatchGuard International”, kuru 1965. gadā Londonā nodibināja atvaļinātais britu armijas pulkvežleitnants, kādreizējais Britu speciālo uzdevumu vienības SAS komandieris Deivids Stirlings. Kompānija piedāvāja konsultācijas, personāla apmācību, atbalstu ieroču iegādē u.tml. pakalpojumus pamatā Persijas Līča reģiona valdībām. Laika gaitā līdzīgas kompānijas parādījās arī Savienotajās Valstīs, Austrālijā, Dienvidāfrikas Republikā, Izraēlā un citur. Visbiežāk kompāniju piedāvājumā bija jau minētie apmācības un konsultāciju pakalpojumi, bet arī personu un objektu apsardze, atmīnēšana u.tml. Kā viena no lielākajām PMK, starp citu, tiek minētā arī Latvijā labi zināmā apsardzes firma „G4S”. Straujš privāto militāro kompāniju uzplaukums sākās pēc Aukstā kara beigām, kad valdības krasi samazināja militāros budžetus, arī armiju skaitlisko sastāvu, un dažu uzdevumu veikšanai labprāt nolīga PMK. Kā norādījis amerikāņu politologs Pīters Vorens Singers, ja ap 1990. gadu profesionālo militārpersonu un PMK līgumdarbinieku skaitliskā proporcija bija apmēram 50:1, tad ap gadu tūkstošu miju tā bija jau 10:1. PMK darbības likumiskā reglamentācija pamatā liedz iesaistīt to darbiniekus starpvalstu karadarbībā, un šādos gadījumos viņi riskē nonākt nelegālu karadarbības dalībnieku statusā. Daudzās valstīs šādu kompāniju darbība un cilvēku vervēšana tajās ir pretlikumīga, un šādu valstu skaitā ir arī Krievijas Federācija. Tas var šķist paradoksāli, sastatot ar ziņām, kas nu jau vairākus mēnešus pienāk no Krievijas un Ukrainas. Ja līdz pagājušā gada nogalei tikai retumis medijos pavīdēja informācija par Krievijas PMK darbību dažās Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, pie kam oficiālās Kremļa amatpersonas vairījās atzīt šādu kompāniju pastāvēšanu Krievijā, tad jau drīz pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ziņas par šo vienību kaujinieku darbību frontē sāka parādieties masveidā. Karš Ukrainā ir, domājams, pirmais militārais konflikts, kurā PMK kaujinieki piedalās konvencionālā karadarbībā kā regulāras frontes vienības, un tās nepārprotami ir starp kaujasspējīgākajām Krievijas okupācijas spēku sastāvā. Sevišķi pamanāma šai ziņā ir PMK „Vāgnera grupa”, kuras dibinātājs Jevgeņijs Prigožins kļuvis par vienu no spilgtākajiem personāžiem uz Krievijas šī brīža politiskās skatuves. Viņam un viņa PMK šobrīd ir ļautas vēl līdz nesenam laikam pat Krievijā neiedomājamas darbības kā ieslodzīto masveidīga vervēšana nosūtīšanai uz fronti un organizācijas noteikumus pārkāpuša kaujinieka nogalināšana, kas tiek demonstrēta tīmeklī publiskotā video. Krievija – terorismu atbalstoša valsts Šodien, 23. novembrī, Eiroparlaments savā kārtējā plenārsesijā paredzējis balsot par rezolūciju, kura atzīst Krieviju par terorismu atbalstošu valsti. Kā zināms, nacionālo parlamentu līmenī šādas rezolūcijas līdz šim pieņēmušas Baltijas valstis un Polija, par to nobalsojusi Čehijas parlamenta apakšpalāta, pirms pāris dienām līdzīgu rezolūciju pieņēma arī NATO Parlamentārā asambleja Briselē. Galvenais rezolūcijas motivējošajā daļā ir Krievijas rīcība Ukrainā, metodiski uzbrūkot civiliem objektiem, taču tajā tiek piesaukta arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” darbība dažādās pasaules valstīs. Tūdaļ jāsaka, ka, līdzīgi kā gadījumā ar NATO Parlamentārās asamblejas lēmumu, arī Eiroparlamenta balsojumam nebūs tūlītēju juridisku seku. Eiropas Savienības kopējā likumdošanā līdz šim nav izstrādāti konkrēti mehānismi iedarbībai uz valstīm, kuras tiek atzītas par terorismu atbalstošām, un savienības sankcijas pret trešajām valstīm ir Eiropadomes kompetencē. Citādi tas ir Savienotajās Valstīs un Kanādā, kur likumdevēja balsojums par terorismu atbalstošas valsts statusu nozīmē konkrētus aizliegumus palīdzības sniegšanai, militārām vajadzībām izmantojamu preču, materiālu un tehnoloģiju eksportam, kā arī attiecīgās valsts kā tādas imunitātei pret kriminālām vai civilām prasībām amerikāņu un kanādiešu tiesās. Pie tam ierobežojumi attiecas ne tikai uz konkrēto terorismu atbalstošo valsti, bet arī uz trešajām valstīm, kuras ar to sadarbojas minētajās jomās. Šādu seku dēļ Savienotās Valstis līdz šim vairījušās piepulcināt Krievijas Federāciju terorismu atbalstošo valstu sarakstam, kurā šobrīd ir Irāna, Kuba, Ziemeļkoreja un Sīrija. Tomēr, kā norāda rezolūciju rosinājusī Eiroparlamenta Konservatīvo un Reformistu frakcija, arī šāda simboliska soļa nozīme nebūtu vērtējama par zemu. Tā veicinās turpmāku sankciju ieviešanu pret agresorvalsti Krieviju, savienības vēl aktīvāku atbalstu Ukrainai un nākotnē kalpos kā vēl viens arguments Kremļa režīma darbību izmeklēšanai un vainīgo sodīšanai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Krievija atstājusi Hersonu, triecieni pret Ukrainu turpinās. G20 vai G19 samits. Aktualitātes analizē Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis majors Jānis Slaidiņš un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Ierakstā uzklausām Krievijas žurnālisti Irinu Tumakovu. Kara novitātes Hersona bija vienīgais Ukrainas apgabala centrs, kuru Krievijai bija izdevies sagrābt pēc iebrukuma Ukrainā februārī, un Hersonas apgabals ir starp tām teritorijām, par kuru aneksiju Krievija paziņoja septembra beigās. Tāpēc diezgan negaidīta bija pēdējās nedēļas notikumu attīstība, kad vispirms 9. novembrī Krievijas armijas vadība paziņoja, ka nolemts Hersonu atstāt, un pēc tam nākamo pāris dienu laikā Krievijas spēku grupējums patiešām strauji pameta ieņemto teritoriju Dņepras rietumu krastā. 11. novembrī Ukrainas spēki iegāja Hersonā, kur viņus ar sajūsmu sveica iedzīvotāji. Trīs dienas vēlāk atbrīvoto pilsētu apmeklēja prezidents Volodimirs Zelenskis, piedaloties svinīgā Ukrainas karoga pacelšanas ceremonijā. Tādējādi nav piepildījušies pieņēmumi, ka Krievijas puse centīsies noturēt Hersonu par katru cenu vai vismaz radīt maksimālus zaudējumus pilsētas atbrīvotājiem. Vēl viens pēdējo dienu spilgts notikums ir privātās militārās kompānijas „Vāgners” kaujinieka, kriminālnoziedznieka Jevgeņija Nužina liktenis. 1999. gadā Nužinam tika piespriesti 28 gadi cietumā par slepkavību un citiem noziegumiem, bet šogad jūlijā viņš tika savervēts „Vāgnera” sastāvā un nosūtīts uz Ukrainu, kur krita gūstā. Pēc tam Nužins sniedza intervijas, kurās apgalvoja, ka jau sākotnēji simpatizējis Ukrainai un vēloties cīnīties tās pusē. 12. novembrī sociālā tīkla „Telegram” kanāls „Pelēkā zona”, kas saistīts ar kompāniju „Vāgners", publiskoja video, kurā redzama iespējama Nužina noslepkavošana, atriebjot dzimtenes un organizācijas nodošanu. Minēto video ironiski komentējis „Vāgnera” īpašnieks Jevgeņijs Prigožins, bilstot, ka „sunim suņa nāve”, respektīvi – Nužins šādi sodīts par nodevību. Par notikušo izskanējušas dažādas versijas, t.sk. pieņēmumi, ka video ir iestudējums un slepkavība patiesībā nav notikusi. Tikām vakar Krievija vērsa pret Ukrainu raķešu un bezpilota lidaparātu triecienu, kas tiek raksturots kā plašākais kopš kara sākuma. Uzbrukuma laikā divas raķetes nokritušas Polijas teritorijā, un Pševodovas ciemā Polijas dienvidaustrumos, dažus kilometrus no robežas ar Ukrainu, gājuši bojā divi cilvēki. Visdrīzāk, tas nav mērķtiecīgs uzbrukums, tomēr Polija paaugstinājusi gatavības līmeni daļā bruņoto spēku un, ļoti iespējams, iedarbinās NATO nolīguma 4. pantu, kas paredz dalībvalstu konsultācijas gadījumā, ja kāda no tām saskata draudus savai teritoriālajai vienotībai, politiskajai neatkarībai vai drošībai. Rietumu lielvalstu līderi, kuri šobrīd pulcējušies G20 formāta samitā Bali salā Indonēzijā, mainījuši dienaskārtību, pulcējoties ārkārtas apspriedei. Krievijas Aizsardzības ministrija jau paziņojusi, ka tās bruņotajiem spēkiem ar notikušo neesot nekāda sakara, un ka uzbrukumu provokatīvos nolūkos veikusi Ukraina. Bali: G20 vai G19? Starptautiskās sadarbības formāts G20 tika iedibināts 1999. Gadā, sākotnēji kā 20 ekonomiski ietekmīgu valstu finanšu ministru neregulāras tikšanās. Tas nozīmīgi aktivizējās 2007. un 2008. gada globālās ekonomiskās krīzes rezultātā, kad, pēc dažu domām, tam bija izšķiroša loma krīzes trieciena mīkstināšanā. Kopš tā laika tas ir ikgadējs valstu galvu forums, kurā pamatā tiek spriests par pasaules ekonomiskās stabilitātes, klimata pārmaiņu un ilgtspējīgas attīstības jautājumiem. No Eiropas formātā piedalās Vācija, Francija, Lielbritānija un Itālija, tāpat Eiropas Savienība kā kolektīvais loceklis un Spānija pastāvīgi uzaicinātā viesa statusā. Pārējo Eirāzijas daļu pārstāv Ķīna, Indija, Japāna, Dienvidkoreja, Indonēzija, Krievija, Turcija un Saūda Arābija; Ziemeļameriku – ASV, Kanāda un Meksika; Dienvidameriku – Brazīlija un Argentīna, pārējās pasaules daļas – Dienvidāfrikas Republika un Austrālija. Šī gada samitu, kas oficiāli sākās 15. novembrī, prezidējošā valsts Indonēzija sarīkojusi tropu kūrortā Bali salā, un, par spīti relaksējošam fonam, tas norit spriedzes pilnā atmosfērā. Drūmu ēnu pār Bali met Krievijas agresija pret Ukrainu un Krievija kā šībrīža pasaules problēma vispār. Neilgi pirms samita sākuma kļuva skaidrs, ka to neapmeklēs Krievijas līderis Vladimirs Putins, kuram tur neizbēgami nāktos piedzīvot negatīvas attieksmes apliecinājumus no vairuma pārējo dalībnieku. Kremļa delegāciju vadīja ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, un tā pameta Indonēziju jau vakar, samitam vēl ritot pilnā sparā. Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzrunājot samita dalībniekus klātienē, uzsvērti lietojis apzīmējumu G19, akcentējot nepieciešamību izraidīt agresorvalsti Krieviju no starptautiskās sabiedrības. Liela vērība Bali tika pievērsta Ķīnas līderim Sji Dziņpinam, kurš klātienē tiekas ar citiem pasaules ietekmīgāko valstu līderiem pēc pandēmijas izraisītās trīs gadu pauzes. Sji tikšanās ar Savienoto Valstu prezidentu Džo Baidenu, kas notika jau samita priekšvakarā pirmdien, ilga trīs stundas, un lai arī neviena no pusēm neslēpa savas pretenzijas, kopumā tā tiek vērtēta kā solis prom no spriedzes abu lielvaru attiecībās. Pēkšņas izmaiņas samita dienaskārtībā ienesa ziņas par Krievijas raķešu trāpījumu Polijas teritorijā. Mainot savu šodienas dienaskārtību uz ārkārtas pārrunām pulcējušies Savienoto Valstu, Kanādas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Lielbritānijas, Spānijas, Nīderlandes, Japānas un Eiropas Savienības vadītāji. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas ansamblis Amber Strings uzvarējis Losandželosā rīkotajā Pasaules izpildītāju mākslas čempionātā, kas no 21. līdz 31. jūlijam norisinājās Holivudā. Šogad tas notika jau 25. reizi, un to var uzskatīt par sava veida Olimpisko spēļu analogu. Šogad čempionātā piedalījās dalībnieki no 73 pasaules valstīm, un Latviju tajā pārstāvēja Liepājas mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas ansamblis Amber Strings. Mūsu jaunie mūziķi uz skatuves devās trīs reizes, un par katru reizi tika piešķirts starptautiskās žūrijas augstākais novērtējums – zelta medaļa. Ansamblī Amber Strings muzicē 12 LMMDV 1.–4. kursa un 8.–9. klašu audzēkņi, lielākā daļa no viņiem kopā muzicē jau desmit gadus. Ansambļa pirmsākumi meklējami 2011./2012. mācību gadā, kad ansambļa muzicēšanas tradīcijas skolā atjaunoja skolotāja Beata Zariņa-Blaščinska. Ansambļa sastāvu sākumā veidoja astoņi vijolnieki un  divi čellisti no 2.- 5. klasei.  Pa šiem gadiem LMMDV stīgu ansamblis ir ievērojami audzis gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi, patlaban tajā muzicē apmēram 40 jaunie vijolnieki, altisti un čellisti no 3. līdz 9. klasei. No 2015. gada no lielā ansambļa motivētākajiem jaunajiem mūziķiem periodiski tika veidots arī mazais sastāvs, kura dalībnieki iestudēja augstākas sarežģītības repertuāru, sāka piedalīties starptautiskos konkursos, 2019. gadā ansamblis ieguvis nosaukumu Amber Strings ("Dzintara stīgas"). No 2011. gada ansambļa dalībniekiem daži jau studē JVLMA, bet seši patlaban turpina mācības mūzikas vidusskolas stīgu instrumentu nodaļā un veido ansambļa Amber Strings pamatsastāvu. Kā sapņot un nepadoties, neatlaidīgi tiekties uz mērķi un rezultātā uzvarēt uz pasaules prestižākās skatuves - Holivudā? Par to tiks runāts ansambļa Amber Strings koncertā, kas 17. novembrī plkst.19:00 izskanēs jaunajā kultūrvietā Digital Art House Rīgā, Skolas ielā 2. Bet jau pirmdien "Klasikā" ar LMMDV izglītības programmas "Stīgu instrumentu spēle" vadītāju Ditu Baronu, ansambļa vadītāju Beatu Zariņu-Blaščinsku un ansambļa vijolnieci Terēzi Dārtu Balodi runājam gan par to, vai muzicēšana skolas stīgu ansamblī rosina klūt par profesionālu mūziķi, gan ansambļa panākumiem Amerikā, gan aicinām uz 17. novembra koncertu Digital art house. *** Pasaules izpildītāju mākslas čempionāts bieži tiek minēts kā oficiālā Talantu olimpiāde topošajiem dažādu žanru skatuves māksliniekiem, kas jau 25 gadus nemainīgi tiek rīkots Holivudā. Kad čempionāts tikko sākās, tajā piedalījās tikai 16 valstis, tagad jau 73, un liepājniekiem nācās pacīnīties milzu konkurencē, jo dalībnieku bija vairāk par tūkstoti – ne tikai instrumentālisti, bet arī dziedātāji, dejotāji, aktieri, modeļi utt. Komandas bija no ASV, Kanādas, daudzām Eiropas valstīm, Filipīnām, Dienvidāfrikas. Bija ļoti interesanti, jaunieši iepazina citu valstu pārstāvjus, kultūru. Tā kā čempionāts ir veidots līdzīgi olimpiskajām spēlēm, lai tiktu līdz finālam, nācās pārvarēt vairākas kārtas. Pirmā kārta notika visilgāk – divas dienas no rīta līdz vakaram piecās zālēs ar atšķirīgām žūrijas komisijām katrai kategorijai. Turklāt šajā kārtā katram dalībniekam bija jāpiedalās vairākās nominācijās. Ansamblis bija sagatavojis trīs priekšnesumus dažādos mūzikas stilos: klasika, mūsdienu (contemporary) un brīvās izvēles - country music. Atvēlētais laiks uz skatuves katram no tiem – tikai viena minūte. Ja kāds no šova dalībniekiem noteikto laika limitu pārsniedza, izpildījumu pārtrauca, un tālāk, uz nākamo kārtu, arī, šķiet, netika, jo par noteikumu neievērošanu tika noņemti punkti. Vajadzēja muzicēt īsi, konkrēti un ļoti spilgti. "Mūsu mērķis bija iekļūt finālā, bet to, ka mēs varētu iegūt zelta medaļas visās nominācijās, kurās gatavojāmies, tas mums neienāca prātā," prieku par gūtajiem panākumiem neslēpj ansambļa Amber Strings vadītāja Beata Zariņa-Blaščinska. Rezultātā mājās katrs dalībnieks pārbrauca ar piecām medaļām ap kaklu: četrām zelta un vienu sudraba. Otrā vieta iegūta Team Competition jeb Komandu konkursā. Šis konkurss bija WCOPA inovācija, izziņots tikai jūlija sākumā. Team Competition būtība– uz skatuves jābūt ne mazāk kā desmit dalībniekiem. Daudzas valstis šajā konkursā piedalījās ar ļoti lielu dalībnieku skaitu un veidoja ļoti plašus šovus, iekļaujot visdažādāko specialitāšu pārstāvjus  - dejotājus un akrobātus, vokālistus, instrumentālistus un pat burvju māksliniekus. Amber Strings veiksmes stāsts šajā konkursā – spēja pārsteigt žūriju ne tikai ar profesionāli izstrādātu akadēmiskās mūzikas priekšnesumu, bet ar elegantu sveicienu no savas valsts – Latvijas. Zelta medaļas saņemtas par katru nomināciju un par uzvaru finālā. Vēl papildus iegūtās trīs zelta medaļas ir kopējas visam ansamblim kā uzvarētājam savā vecuma grupā instrumentālistu kategorijā katrā no nominācijām.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par salu valsti, kas pazīstama ar balto smilšu pludmalēm, luksusa kūrortiem un safīra ūdeņiem. Neskatoties uz to, ir vēl dažas lietas, kas būtu jāzina par 1, 4 miljonu iedzīvotāju lielo Maurīciju. Starp citu, konkrētais iedzīvotāju skaits nozīmē, ka Maurīcijas Republikai ir ne tikai augstākais iedzīvotāju blīvums Āfrikā, bet arī viens no lielākajiem visā pasaulē. Vēl valsts ir slavena ar pasaulē vienīgo zemūdens ūdenskritumu, kas atrodas tieši pie Maurīcijas krastiem. Jāmin, gan, ka patiesībā tā ir ilūzija, jo zemūdens straumes un smiltis, kas plūst no okeāna dibena malas, pateicoties gaismas šķelšanai, veido ilūziju cilvēka acij. Tomēr tas nemaina lietas būtību, ka skats ir vērienīgs. Pasaulē Maurīcija ir arī zināma ar to, cik tā vēsturiski ir bijusi svarīga bāze tirdzniecības ceļiem no Eiropas uz austrumiem pirms Suecas kanāla atvēršanas. Gan franči, gan briti cīnījās par Maurīciju Napoleona laikā. Tādēļ daudziem šī valsts varētu būt zināma ar tās slaveno cukura koloniju, starp citu, arī mūsdienās Maurīcijas galvenais eksports ir cukurniedres. Iespējams, ka viena no aizraujošākajām lietām, kas būtu jāzina par valsti, ir tā, ka Maurīcijā nav oficiālas valsts valodas. Lielākā daļa cilvēku runā kreoliešu, franču un angļu valodās. Daudzi runā arī hindi valodā. Praksē gan tas nozīmē, ka faktiski franču valoda ir kultūras lietojuma valoda, ko izmanto izglītībā un plašsaziņas līdzekļos, savukārt angļu valodu izmanto politikā un to vairāk lieto valdības ierēdņi. Primārais iemesls tam, ka valstī nav oficiālās valodas, ir Maurīcijas dažādā vēsture. Valsti vairākkārt iekaroja holandieši, franči un briti, uz Maurīciju tika atvesti vergi no kaimiņu Āfrikas valstīm, bet vēlāk, atceļot verdzību, daudzi viesstrādnieki no Indijas un Ķīnas pārcēlās uz patstāvīgu dzīvi valstī. Tā rezultātā Maurīcijā izveidojās milzīgs kultūru, reliģiju un etnisko grupu sajaukums. Citas valodas, kurās runā Mauricijā, ir arī hindi, tamilu, maratu, urdu, mandarīnu vai bhojpuri valodas. Un Maurīcija ir vienīgā valsts Āfrikā, kuras galvenā reliģija ir hinduisms. Tā 49% cilvēku ir hinduisti, 26% - Romas katoļi, 17% - musulmaņi. Valstij tiešām ir ļoti interesants profils. Vēl Maurīcija ir slavena ar dodo putnu, kas ir arī Maurīcijas simbols. Tieši šis putns ir Lūisu Kerolu iedvesmojis, lai 1865. gadā uzrakstītu savu slaveno grāmatu “Alise Brīnumzemē”. Maurīcija neatkarību ieguva 1968. gadā, panākot ekonomisko un politisko stabilitāti. Un pēdējo desmitgadu laikā ir veidojusi spīdošu starptautisku reputāciju. Tā tiek uzskatīta par vienu no vislabāk pārvaldītajām demokrātijām Āfrikā, par vietu, kur veikt uzņēmējdarbību, un par valsti, kurā tiek ievērots tiesiskums. Tomēr, kā saka, vienmēr ir karote darvas medus mucā, tā pēdējo divu gadu laikā, pateicoties valsts aktivitātēm, šis jautājums par perfekto tēlu tiek starptautiski apstrīdēts. 2020. gadā Maurīcija tika iekļauta Eiropas Savienības melnajā sarakstā par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, apdraudot uzticību valstij un, iespējams, graujot tās finanšu pakalpojumu sektoru. Turklāt 2021. gadā Maurīcija tika iekļauta kopā ar tādām valstīm kā Brazīlija, Indija un Turcija kā viena no pasaules desmit lielākajām autokratizācijas valstīm pēdējās desmitgades laikā. Tas norāda uz valsts aiziešanu no demokrātiskās pārvaldības. Maurīcijas demokrātijas lejupslīde sākās 2019. gadā pēc vēlēšanām. Šīs vēlēšanas piedzīvoja daudz apsūdzības par pārkāpumiem un negodīgu praksi. Bija ziņojumi par nekonsekvenci vēlētāju reģistrā, iezīmētām vēlēšanu zīmēm, arī ziņojumi par krāpšanu un kukuļņemšanu. Strīdīgās vēlēšanas liecināja par gaidāmajām pārmaiņām. Maurīcijas valsts ekonomiku raksturo tās atkarība no cukura. Būtisks ir arī tūrisms, kā arī tekstilizstrādājumu un apģērbu eksports un finanšu pakalpojumi. Vienlaikus valsts īsteno plašas reformas un attīsta  zivju pārstrādes, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju, izglītības, viesmīlības un īpašuma attīstības jomas. Cukurniedres tiek audzētas aptuveni 90% no kultivētās zemes platības, bet cukurs veido tikai aptuveni 3-4% no valsts IKP. Jāsaka, ka varas iestādes plāno šo jomu modernizēt un pievērst lielāku uzmanību tieši pakalpojumiem un inovācijām. Kopumā Maurīcijas ekonomikā ir novērojama tendence, ka pēc vairākus gadus ilgas lēnas izaugsmes valdības politika tagad cenšas stimulēt ekonomisko izaugsmi vairākas jomās: pirmkārt, būt galvenais starptautisko investīciju piesaistītājs Āfrikā, otrkārt, stimulēt atjaunojamās enerģijas izmantošanas palielināšanu, treškārt, attīstīt viedo pilsētu, ceturtkārt, modernizēt valsts infrastruktūru, tostarp sabiedrisko transportu, ostu un lidostu. Valsts ir piesaistījusi vairāk nekā 32 tūkstošu ārzonu uzņēmumu, no kuriem daudzi ir vērsti uz tirdzniecību Indijā, Dienvidāfrikā un Ķīnā. Tādējādi Maurīcijā joprojām ir viena no uzņēmējdarbībai draudzīgākajām vidēm kontinentā. Lai uzzinātu, kā Maurīcija īsteno savu ārpolitiku un vai ir saskatāmas arī kādas līdzības ar Latviju, mēs sazinājāmies ar Maurīcijas vēstnieci Ženēvā Ushu Dvarku-Canabadi.

Stāsts par valsti, kas ir iecienītākais galamērķis alpīnistiem un piedzīvojumu meklētājiem, jo šajā valstī atrodas pasaules augstākā virsotne – Everests. Izņemot kalnu virstoni, kas ir valsts lepnums, Nepālai ir vēl daudz ko piedāvāt, piemēram, Nepāla ir arī Sidhārtas Gautamu jeb Budas, dzimtā pilsēta. Nepālas Federālā Demokrātiskā Republika, kas ir arī valsts oficiālais nosaukums, ir arī 80 etnisko grupu, kas runā 123 valodās mājvieta. Vēl – Nepāla ir pasaulē vienīgā valsts, kurai karogs nav taisnstūra vai četrstūra formas, bet valsts karogs ir sarkans ar divām trīsstūrveida formām, kas atrodas viena virs otras. Nepāla tiešām ir viena no atpazīstamākajām valstīm pasaulē. Kas ir interesanti, Nepālas teritorija atgādina Portugāles karti, ja tā ir pagriezta par deviņdesmit grādiem. Runājot par valsts klimatu, tā ir arī vienīgā valsts pasaulē ar lielākajām zemes augstuma svārstībām no mazāk nekā 100 metriem virs jūras līmeņa līdz augstākajam zemes punktam – Everesta virsotnei, kas atrodas 8848 metru augstumā. Tā kā tas viss atrodas aptuveni 150 km attālumā, tas nozīmē, ka klimatiskie apstākļi valstī ir no subtropiem līdz Arktikai. Vēl viens aizraujošs, bet mazāk zināms fakts – Nepālas teritorija joprojām ir dzīva un kustās. Zinātnieki paredz, ka Indo-Austrālijas plāksne, kas atrodas zem Nepālas, nākamajos desmit miljonos gadu ceļos par 1500 km Āzijas virzienā. Vēl jāmin, ka Nepāla ir ne tikai vecākā valsts Dienvidāzijā, bet tā ir viena no retajām valstīm, kur nesvin neatkarības dienu. Izskaidrojums tam – valsts nekad nav atradusies svešā okupācijā, kas ir liels sasniegums mazai valstij, kuru ieskauj Āzijas milži – Indija un Ķīna. Runājot par Nepālu, vajadzētu sākt ar tās politisko un reliģisko saikni, kā valsts nonāca līdz monarhijas atcelšanai. Nepāla kā vienīgā valsts pasaulē, kuras valsts reliģija bija hinduisms, kļuva par republiku un tagad ir sekulāra valsts. Galvenā reliģija Nepālā ir hinduisms, ko praktizē gandrīz 81 procents valsts iedzīvotāju. Vēl aizvien Nepāla ir reliģiozākā hinduistu valsts pasaulē. Tajā pašā laikā valstī ir arī citas galvenās reliģijas, piemēram, pastāv budisms, islāms, kirātisms, kristietība, sikhisms, bahai un dažas minoritāšu reliģijas. Vairāk nekā 94 procenti nepāliešu uzskata, ka reliģijai ir ļoti liela nozīme viņu ikdienas dzīvē. Salīdzinājumam, pēc iepriekšējā gada Eirobarometra aptaujas Latvijā tie ir tikai 34 procenti. Tādēļ Nepālā, būdama tik intensīvi reliģiska sabiedrība, reliģijai ir liela ietekme uz sabiedrību un izmaiņām.    Hinduisma reliģija Nepālas valsts veidošanā ir bijusi klāt jau kopš pašiem pirmsākumiem, uzskata, ka pirmais valsts monarhs Prithivi Narajans Šahs bija izveidojis reliģiju kā stratēģisku triku, lai cīnītos pret britu pieaugošo varu koloniālajā Indijā. Reliģijas klātbūtne monarhijā bija novērojama arī 20. gadsimta beigās, kad monarhi aktīvi izmantoja hinduismu, lai saglabātu tautas leģitimitāti un varu pār pieaugošajiem aicinājumiem demokratizēties. Piemēram, rādās tituls – Nepāla kā pēdējā hinduistu karaliste pasaulē, bet astoņdesmito gadu beigās valsts monarhija organizēja pasaules hinduistu konferenci un 2005. gadā tika nosaukta par “Pasaules hinduistu imperatoru”. Tajā pašā laikā hinduisma reliģija ir smagi ietekmējusi citu lielāko Nepālā piekopto reliģiju saglabāšanu. Kopš mūsdienu Nepālas dibināšanas 18. gadsimtā valdnieki ir ievērojuši tradīciju hierarhizēt Nepālas sabiedrību ar hinduismu, kas nepārprotami pārsniedz visas citas reliģijas. Kā hinduisma reliģija spēj ietekmēt arī Nepālas attiecības ar kaimiņvalstīm jautājām Gauravam Šarmai, kas ir Vācijas attīstības sadarbības padomnieks mākslīgā intelekta jautājumos Indijā.

Mākslai mūsdienās ir jauni uzdevumi, lai sagatavotu mūs jaunai pasaulei, kurā rodas jauni atskaites punkti. Vēsturiski cilvēktiesību izpratne radusies no dažādiem lokāliem kontekstiem, savukārt, mūsdienās dzīvojam tehnoloģiju laikmetā - mums ir rīki un iespējas atbalstīt un vienot dažādas sabiedrības grupas un kopienas,” - tā sava projekta „Polārā varavīksne” aprakstā stāsta mākslinieks un Latvijas Mākslas akadēmijas docents Kristaps Ancāns. Ar akciju „Polārā varavīksne” māklinieks piedāvā skatītājiem vērot dubultu varavīksni no Ziemeļpola līdz Dienvidpolam 21. austrumu puslodes meridiāna garumā, sākot no Norvēģijas un beidzot ar Dienvidāfriku. Tas iespējams, izmatojot aplikāciju “Polar Rainbow”, kura bez maksas instalējama gan Android, gan Apple viedierīcēs. 1. jūnijā sadarbībā ar pasaulē lielākās publiskās mākslas plaformu pasaulē “Times Square Arts “Polārā varavīksne” tika izrādīta Ņujorkā, atzīmējot šīs pilsētas praida mēnesi, un guva plašu mediju uzmanību – to izcēla arī viena no vadošajām televīzijas kompānijām MSNBC. Tā kā projekts realizēts sadarbībā ar Polijas Starpdisciplināro mākslas fondu “Bec Zmiana”, to 1. jūlijā atklāja Varšavas Teātra skvērā. Latvijā „Polāro varavīksni” pieminētajā aplikācijā iespējams aplūkot Liepājā, visprecīzākais datu uztvērums pieejams pie pilsētas Domes ēkas. Projektu iedvesmojusi atziņa, ka abos planētas polos dabā nav sastopamas varavīksnes, tādēļ lietotne piedāvā aplūkot virtuālu dubulto varavīksni, kas savieno abus polus. Darbs simboliski veltīts kā atbalsts tām kopienām, kas piedzīvo apspiešanu, tādējādi aicinot sabiedrību uz izpratni, empātijas izrādīšanu un solidaritāti. Projekta ietvaros notiek sarunas ar dažādu valstu nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, lai pēc vēlāk iegūtās atziņas apkopotu Zināšanu arhīvā, kas stiprinātu vienlīdzības un politiskās aktivitātes centienus. Projekta kuratore ir Korīna Apostola, Tallinas Mākslas zāles kuratore, starptautiskā pētniecības projekta “Beyond Matter” (2019-2023) organizatore un šī gada Venēcijas biennāles Igaunijas paviljona kuratore. Uzklausām viņas redzējumu, kā digitālās mākslas līdzekļi var ne tikai radīt mākslas darbus, bet izmantot tos kā mediatorus sabiedrībai aktuālu problēmu risināšanā. Jāatzīst, ka digitālā māksla tomēr vēl arvien ir jaunums, tādējādi medija īpatnība var novērst no tajā ietvertā satura. “Manuprāt, visu nosaka konteksts. Es pati esmu no Rumānijas un savu izglītību vispirms ieguvu tur. Šajā periodā nekad netiku dzirdējusi terminu „digitālā māksla”, tādējādi man pat nevarēja ienākt prātā, ka kaut kas digitāls varētu būt nodēvējams par mākslu. Manā izpratnē tā bija tēlotāja māksla, glezniecība, fotogrāfija un tamlīdzīgi. Kad sāku studēt ASV, tur vārdam „māksla” piemita pavisam cita ģenealoģija un es sāku iepazīt digitālās mākslas procesus, kurus veidoja šīs nozares pionieri vēl krietni pirms 90. gadiem. Tātad, viss ir atkarīgs no izglītības un tehniskajām iespējām. Protams, Amerikas Savienotajām valstīm Aukstā kara laikā bija pavisam citas trajektorijas šajā ziņā nekā Austrumeiropai. Amerikāņu māksliniekiem bija pavisam citas tehniskās iespējas, pieeja informācijai, citi līdzekļi sava sakāmā realizēšanai,” stāsta Apostola. Mākslas lauks ir ārkārtīgi mainījies ne tikai kopš 90. gadiem, bet pat pēdējo piecu gadu laikā. Par šo citādības, normas neatbilstības tēmu un arī par pilsonisko aktivitāti, kas ar to saistīta, ir jārunā, tā ir jāpatur dienas kārtībā un tas nešaubīgi ir jādara ne tikai ar mākslas, bet arī izglītības palīdzību. Un, visbeidzot, ir būtiski, lai paplašinātos iespēja izmantot dažādus digitālos instrumentus šī darba veikšanā – norāda mākslas darba kuratore. Tā kā Korīnas Apostolas pieminētais Zināšanu arhīvs vēl ir izstrādes procesā, ar pašu „Polāro varavīksni” var iepazīties “Google” meklētājā, ailē ierakstot „Polar Rainbow”. Un, protams, doties uz Liepāju ar tādā pašā vārdā nosaukto lietotni savā viedtālrunī. "Polārā varavīksne" ir paplašinātās realitātes pieredze, kas vērš uzmanību uz LGBTQIA+ un cilvēktiesību jautājumiem visā pasaulē. Darbu veidojis latviešu mākslinieks Kristaps Ancāns, piedāvājot skatītājiem vērot dubultu varavīksni no Ziemeļpola līdz Dienvidpolam 21. austrumu puslodes meridiāna garumā, šķērsojot daudz un dažādas valstis. Projekta veidošanā mākslinieks Kristaps Ancāns sadarbojās ar "Bec Zmiana" fondu Polijā. Mākslas darbu atklāja 2022. gada 1. jūlijā Varšavas Teātra skvērā. Tas līdz 1. septembrim aplūkojams 21. austrumu puslodes meridiāna līnijā. Mākslas darbu iedvesmojusi atziņa, ka abos planētas polos dabā nav sastopamas varavīksnes, un tas piedāvā aplūkot virtuālu dubulto varavīksni, kas savieno abus polus. Darbs simboliski veltīts kā atbalsts kopienām, kas piedzīvo apspiešanu, tādējādi aicinot sabiedrību uz izpratni, empātijas izrādīšanu un solidaritāti. Viens no darba iedvesmas avotiem esot arī Trešās Atmodas akcija "Baltijas ceļš".  

Šoreiz raidījumā pievēršamies aktualitātēm Āzijas valstīs. Pirms pāris nedēļām plaši protesti Šrilankā piespieda līdzšinējo prezidentu Gotabaju Radžapakšu atkāpties no amata un bēgt no valsts. Tikmēr pašā Šrilankā parlaments ievēlējis jaunu prezidentu – agrāko premjerministru Ranilu Vikramasinghi. Savukārt no vēl vienas Indijas okeāna reģiona valsts Mjanmas šonedēļ pienākusi ziņa, ka tur pie varas esošā militārā hunta sodījusi ar nāvi četrus opozīcijas aktīvistus. Tikmēr pagājušajā piektdienā ilgs un sarežģīts sarunu process Stambulā noslēdzās ar vienošanos, kurai jānodrošina labības eksports no Ukrainas ostām, tādējādi mazinot pārtikas krīzes draudus Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Kopš Krievijas izvērstā uzbrukuma Ukrainai šī gada februārī jebkāda civilo kuģu kustība Ukrainas teritoriālajos ūdeņos Melnajā jūrā nav bijusi iespējama. Un vēl par notiekošo arī Eiropas pusē - finiša taisnē nonākusi britu premjerministra amata kandidātu izvēle. Šī nedēļa sākās ar ārlietu ministres Lizas Trasas un demisionējušā finanšu ministra Riši Sunaka publiskajām debatēm. Ārvalstu aktualitātes raidījumā Divas puslodes pārrunās: laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, kā arī Latvijas Universitātes asociētais profesors, doktora studiju programmas "Sociālās zinātnes" direktors Daunis Auers. Šrilanka un Mjanma – divi Dienvidāzijas politikas modeļi Pirms pāris nedēļām plaši protesti Šrilankā piespieda līdzšinējo prezidentu Gotabaju Radžapakšu atkāpties no amata un bēgt no valsts. Šobrīd bijušais valsts galva uzturas Singapūrā, un Dienvidāfrikā bāzētā cilvēktiesību aizsardzība organizācija „Starptautiskais patiesības un taisnīguma projekts” iesniegusi turienes varas iestādēm oficiālu pieprasījumu viņa arestam un potenciālai tiesāšanai. Bijušo prezidentu apsūdz nopietnos kara noziegumos, kurus viņš īstenojis 2009. gadā, kad bija Šrilankas aizsardzības ministrs un armija viņa vadībā likvidēja tamilu minoritātes bruņoto pretošanos valsts ziemeļdaļā. Tikām pašā Šrilankā parlaments ievēlējis jaunu prezidentu – agrāko premjerministru Ranilu Vikramasinghi. 73 gadus vecais jurists Vikramasinghe ir viens no prominentākajiem Šrilankas politiķiem ar apmēram 40 gadu ilgu pieredzi, valsts vecākā ietekmīgā politiskā spēka – Apvienotās nacionālās partijas – līderis. Tomēr opozīcija un liela daļa protestētāju uzskata viņu par Radžapakšu klanam pietuvinātu personu. Šī gada maijā, kad valstī vērsās plašumā protesti, toreizējais prezidents Radžapakša iecēla Vikramasinghi par premjerministru, savukārt nesenās protestu kulminācijas laikā protestētāji cita starpā pielaida uguni arī Vikramasinghes privātmājai. Jaunievēlētais prezidents jau paziņojis, ka nepieļaus pretlikumības, un tas rada bažas, ka protestus varētu apspiest ar militāru spēku. Protams, ļoti nozīmīga šai situācijā būs jaunieceltā prezidenta spēja mazināt Šrilankā valdošo ekonomisko krīzi, kā arī viņa gatavība izsludināt pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Savukārt no vēl vienas Indijas okeāna reģiona valsts Mjanmas šonedēļ pienākusi ziņa, ka tur pie varas esošā militārā hunta sodījusi ar nāvi četrus opozīcijas aktīvistus, starp kuriem ir ilggadējais disidents un rakstnieks Kjavs Mins Ju un parlamenta deputāts Pjo Zeja To. Militāristi sagrāba varu Mjanmā pagājušā gada februārī, izveidojot huntas valdību un ar militāru spēku apspiežot masu protestus. Pēc cilvēktiesību aizsardzības organizācijas “Human Rights Watch” aplēsēm militāristu akcijās kopš apvērsuma nogalināti apmēram 1700 cilvēki, apmēram 13 000 arestēti. Karadarbība etnisko minoritāšu rajonos izraisījusi vairāk nekā pusmiljona cilvēku došanos bēgļu gaitās. Tomēr militāristu vara ne tuvu nav ieguvusi kontroli visā valsts teritorijā, un šobrīd tai pretojas vairāk nekā desmit dažādu bruņotu opozīcijas organizāciju. Huntas padzītā parlamenta deputātu grupa izveidojusi trimdas valdību. Līdz šim rietumvalstis bijušas diezgan atturīgas, nosakot sankcijas pret Mjanmas huntu, ciktāl tās līderi deklarējuši vēlmi noregulēt situāciju mierīga dialoga ceļā. Spriežot pēc pēdējiem Vašingtonas u.c. demokrātisko valstu paziņojamiem, pēc nesenajiem nāvessodiem šī politika varētu mainīties. Ar raķetēm apzīmogota vienošanās Pagājušajā piektdienā ilgs un sarežģīts sarunu process Stambulā noslēdzās ar vienošanos, kurai jānodrošina labības eksports no Ukrainas ostām, tādējādi mazinot pārtikas krīzes draudus Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Sarunu process nenotika tieši starp Ukrainu un agresorvalsti Krieviju, bet gan ar Turcijas un Apvienoto Nāciju organizācijas starpniecību, tāpat arī panāktās vienošanās ir slēgtas ar šiem starpniekiem. Kopš Krievijas izvērstā uzbrukuma Ukrainai šī gada februārī jebkāda civilo kuģu kustība Ukrainas teritoriālajos ūdeņos Melnajā jūrā nav bijusi iespējama. Vairākas Ukrainas ostas kritušas Krievijas rokās vai atrodas tiešā sauszemes karadarbības zonas tuvumā, savukārt lielāko labības eksporta centru Odesu un citas mazākas ostas tās tuvumā bloķē Krievijas jūras spēki. Ukrainas puse, savukārt, mīnējusi pieeju šīm ostām. Panāktā vienošanās nosaka kārtību, kādā turpmāk īstenojama civilo transportkuģu kustība karadarbības zonā. To koordinēs Stambulā izvietots īpašs centrs, kurā darbosies Krievijas, Ukrainas, Turcijas un Apvienoto Nāciju organizācijas pārstāvji. Viens no šī centra uzdevumiem būs arī nodrošināt, lai ar tirdzniecības kuģiem Ukrainas ostās netiktu nogādāti ieroči u.c. kara materiāli. Plaša ostu akvatorijas atmīnēšana nenotiks, Ukrainas puse organizēs civilo kuģu kustību pa īpašiem drošiem koridoriem. Kā kompensāciju par piekrišanu nolīgumam Krievijas puse saņēmusi garantijas, ka tiks atceltas sankcijas tās pārtikas un minerālmēslu eksportam. Nepagāja gan ne diena pēc Stambulas vienošanos parakstīšanas, kad Krievijas bruņoto spēku rīcība lika šaubīties par agresorvalsts gatavību patiešām pildīt nolīgto. Uz Odesas ostu tika izšautas četras „Kaļibr” tipa spārnotās raķetes, no kurām divas sasniedza mērķi, nodarot zināmus postījumus ostas infrastruktūrai. Sākotnēji Krievijas puse noliedza savu atbildību, bet vēlāk atzina, ka raķešu trieciens tiešām noticis, un apgalvoja, ka tā mērķis bijis Ukrainas jūras spēku kuģis. Ukrainas puse jau raksturojusi Krievijas raķešu triecienu kā spļāvienu sejā Stambulas līguma parakstītājiem – ANO ģenerālsekretāram Guterrešam un Turcijas prezidentam Erdoganam. Savu nosodījumu un šaubas par Krievijas gatavību pildīt vienošanos par labības eksportu jau paudis arī ģenerālsekretārs Guterrešs, kā arī Savienoto Valstu, Eiropas Savienības u. c. valstu pārstāvji. Britu premjerministra amata kandidāti finiša taisnē Šī nedēļa sākās ar britu premjerministra amata kandidātu – ārlietu ministres Lizas Trasas un demisionējušā finanšu ministra Riši Sunaka – publiskajām debatēm. Pirmdien abi sastapās nacionālās raidsabiedrības BBC 1. telekanāla tiešraidē, savukārt 26. jūlijā notikušo tiešraidi, kuru organizēja izdevums “The Sun” un telekanāls “TalkTV”, nācās pārtraukt, jo moderatore, “TalkTV” politikas sadaļas redaktore Keita Makkenna tiešajā ēterā paģība. Kā ziņo, viņa gan ātri atguvusies un viņas pašsajūta bijusi normāla, tomēr telekanāls nolēmis tiešraidi neturpināt. Šīm debatēm jāveido viedoklis apmēram 160 tūkstošiem Konservatīvās partijas biedru, kuri augusta nogalē balsos par nākamo partijas līderi, respektīvi – premjerministru. Kas attiecas uz līdzšinējiem rezultātiem, pēc vairuma mediju un aptaujāto skatītāju viedokļa, Liza Trasa ir pārliecinošāka par savu sāncensi. Pretēji agrākajiem spriedumiem, viņa spēj savaldīgi reaģēt uz oponenta nereti uzbrūkošo un izkāpināto manieri. Asāko domstarpību centrā ir jautājums par nodokļu likumdošanu, respektīvi – valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuru pacelšanu Sunaks īstenojis, būdams finanšu ministrs. Trasa pauž viedokli, ka šāds solis ir pārāk apgrūtinošs vidusmēra britiem, kuri jau tā cieš no pārtikas cenu kāpuma. Sunaks argumentē, ka vaļība budžeta jautājumos nozīmēšot valsts finanšu saistību pieaugumu, tā pārliekot slogu uz nākotnes nodokļu maksātāju pleciem. Kas attiecas uz ārpolitikas jautājumiem, abu kandidātu pozīcijas ir diezgan tuvas, liecinot par konsekventu un pēctecīgu britu konservatīvo politiku. Tomēr Lizas Trasas pozīcija šķiet striktāk un nepārprotamāk definēta. Vienīgais aspekts, kurā aptaujātie Riši Sunaku vērtējuši nedaudz augstāk nekā viņa konkurenti, ir ārējais izskats. Debatēs gan līdz šim vēl maz skartās tādas sāpīgas tēmas kā Nacionālā veselības dienesta stāvoklis vai noziedzības līmenis valstī. Informāciju sagatavoja: Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Dienvidāfriku, uz Botsvānu, kas ir pasaulē lielākā dimantu ražotājvalsts. Botsvānas Republika ir  arī viena no retāk apdzīvotajām valstīm pasaulē. Salīdzinot to ar Eiropas valstīm, valsts ir Francijas lielumā, bet tajā ir mazāks iedzīvotāju skaits nekā Lietuvā, tas nozīmē, ka valsts iedzīvotāju blīvums ir tikai aptuveni četri cilvēki uz kvadrātkilometru. 80% no valsts teritorijas klāj Kalahari tuksnesis. Jāmin gan, ka šī teritorija ir piepildīta ar sezonālajiem mitrājiem, ievērojamu nokrišņu daudzumu un pārsteidzošu dzīvnieku un augu daudzveidību. Tādēļ reģionā atrodas arī otrais lielākais pasaulē rezervāts “Kalahari centrālais medību rezervāts”. Botsvānā ir ne tikai tuksnesis. 2,3 miljonu lielā valstī atrodas arī pasaulē otrā lielākā sāls plaknes teritorija. Salīdzinājumam, Botsvānas sāls plakne Makgadikgadi aptver platību, kas ir lielāka par Šveici. Ko noteikti atpazīs karstākie Teilores Sviftas mūzikas fani,  kuras video “Wildest Dreams” tika uzfilmēts tieši tur. Bez tuksneša un sāls plaknes teritorijas valstij ir arī īsākā sauszemes robeža pasaulē, kas ir tikai 150 metrus gara. Tā ir robeža starp Botsvānu un Zambiju. Vienlaikus valsts ziemeļrietumu daļā robežojas ar trim citām valstīm - Zambiju, Zimbabvi un Namībiju. Botsvānā ir vieta, kurā satiekas četras valstis.  Šī vieta tiek uzskatīta par vienu no retākajām pasaulē, kur var uztvert mobilo signālu no četrām valstīm. Tā kā Botsvāna ir pazīstama ar savu pasaules titulu dimantu ražošanā un šobrīd tā ir viena no pārtikušākajām Āfrikas valstīm. Tomēr vēl īsi pirms neatkarības iegūšanas 1966. gadā, kad Botsvāna bija Lielbritānijas protektorāts, valsts bija viena no nabadzīgākajām un vismazāk attīstītajām valstīm Āfrikas reģionā.   Mūsdienās Botsvāna ir pazīstama kā “Āfrikas izņēmums”. Primāri tādēļ, ka vairāk nekā 30 gadus valstij ir bijis lielākais IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju reģionā. šobrīd valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir aptuveni 16 tūkstoši eiro. Salīdzinājumam, kaimiņos esošajam valstīm IKP uz vienu iedzīvotāju ir no 3000 – 9000 eiro. Tomēr neskatoties uz to, un salīdzinot Botsvānas IKP uz vienu iedzīvotāju ar Latvijas, tas vēl aizvien ir divas reizes mazāks. Dimantu raktuves tiešām veido lielāko daļu no ekonomikas pieauguma. Vēsturiski Bostvāna kļuva par lielāko dimantu ražotāju pasaulē 1990. gadā, un pēc 2022. gada Pasaules Bankas datiem tā atrodas otrajā vietā aiz Krievijas, trešajā vietā ir ierindojusies Kongas Demokrātiskā Republika. Statistiski, Botsvāna saražo vairāk nekā 20 miljonus dimanta karātu, kas ir aptuveni 18 % no kopējās pasaules dimantu produkcijas. Tieši dimantu radītie ieņēmumi ļauj Botsvāna ikvienam bērnam iegūt bezmaksas izglītību līdz 13 gadu vecumam. Kas sekmē to, ka Botsvānā pieaugušo lasītprasmes līmenis ir 88 procenti gan sievietēm, gan vīriešiem. Vēl divas nozares, kas veido un spēcina Botsvānas ekonomiku ir tūrisms un lauksaimniecība. Lauksaimniecība joprojām nodrošina iztiku 70 % lauku iedzīvotājiem. Tomēr lauksaimniecība nodrošina tikai nelielu daļu no vajadzīgās pārtikas. Apmēram puse no patērētās pārtikas tiek importēta. Valstī pastāv arī problēmas, kas rada slogu uz tūrisma un lauksaimniecības nozarēm. Piemēram, liellopu audzēšana, kas ir ļoti svarīga lauku ienākumiem, ir radījusi spriedzi ūdens rezervēm. Reģionā cieš veģetācija, jo valsts teritorijā pieaug pārtuksnešošanās. Tāpat valsts joprojām ļoti atkarīga no dimantiem, tādēļ tā neaizsargāta pret ārējiem satricinājumiem un ieņēmumu samazināšanos no minerāliem. Lielu spriedzi valstī rada arī augsts bezdarbs un plaši pastāvoša AIDS epidēmija. Par to, kā Botsvānai, neskatoties uz esošajiem izaicinājumiem, vairāk nekā pusgadsimta laikā izdevās kļūt par vienu no bagātākajām valstīm Āfrikā, noturēt attīstību un kas ir nodrošinājis šo ekonomisko attīstību, jautājam Latvijas Ārpolitikas institūta asociētajam pētniekam Aldim Austerim. Kopumā tas, ka valstī ir mazs iedzīvotāju skaits, tā ir dabas minerāliem bagāta, ka arī valstī ir labas pārvaldības stabilitāte un piesardzīga ekonomikas vadība, ļauj tai veiksmīgi īstenot izvēlēto kursu. Botsvānu sauc par vecāko demokrātiju Āfrikas kontinentā, pēc „Freedom House” reitinga Botsvānai ir 72 punkti no 100. Salīdzinājumam, Latvijai - 88 punkti.  

Līdz 10. jūlijam Rīgas izstāžu zālēs un pilsētvidē norisināsies Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2022 (RFB). Šī gada notikumu programmas galvenais fokuss ir izolācijas stāvoklis un tā dažādās izpausmes un ietekme. Šovakar raidījumā būs dzirdama saruna ar festivāla direktori Inga Brūvere. Astoņās starptautiskās izstādēs un plašā izglītības pasākumu programmā biennāles mākslinieki un kuratori aicinās apmeklētājus apskatīt izolācijas būtību iespējami dažādās nozīmēs un no jauna mācīties lasīt informāciju, ko mums sniedz attēls. “Pēdējo divu gadu laikā dzīve izolācijā jeb „nokāpšana sevī” ir kļuvusi par mūsu jauno realitāti. No citas puses, bez pandēmijas, to veicina arī straujā tehnoloģiju attīstība, jo izolācijas stāvoklis cilvēkam ļauj izrauties no klātesamības visam un visur, radot sev tīkamu draugu loku un iedomu tēlus pašu radītā vidē. Ko izolācijas stāvoklis mums nodara, vai tieši otrādi – varbūt piedāvā?” temata aktualitāti skaidro Inga Brūvere, Rīgas Fotogrāfijas biennāles vadītāja un viena no izstāžu kuratorēm. „Tikmēr, attīstoties tehnoloģijām, fotogrāfija kā mākslas medijs ir iegājusi jaunā posmā, un izpratne par fotogrāfiju kā attēlu ir mainījusies. Mums arvien no jauna ir jāmācās lasīt informācija, ko iekļauj attēls,” viņa papildina, skaidrojot biennāles fokusu uz attēla informatīvās kodēšanas attīstību. Biennāles centrālā izstāde „Ekrāna ēra III: Klusā daba” turpinās 2018. gadā aizsākto izstāžu ciklu par tehnoloģiju ietekmi uz mūsdienu cilvēka un sabiedrības attīstību. Grupas izstādē piedalīsies 11 mākslinieki no Latvijas, Ziemeļvalstīm, Eiropas un Dienvidāfrikas un tā norisināsies izstāžu zālē „Rīgas mākslas telpa” no 22. aprīļa līdz 12. jūnijam. Aprīlī izstādes tiks atklātas arī „Rīgas mākslas telpas” Intro zālē un Kultūrtelpā „Smilga”. Savukārt maijā un jūnijā durvis biennāles apmeklētājiem vērs arī Latvijas Fotogrāfijas muzejs, galerija „Look!” un „ISSP Galerija”, kā arī vēl viena izstāde tiks atklāta „Rīgas mākslas telpas” Intro zālē. Viena no pamanāmākajām biennāles norisēm ir tā sauktā intervence pilsētvidē jeb izstāde, kas norisinās Rīgas sabiedriskā transporta pieturvietās. RFB 2022 ietvaros māksliniece Kristīne Krauze Slucka pilsētas iedzīvotājus un viesus rosinās pārdomāt savu attēlu lasītprasmi un pētīs digitālās vides ietekmi 10 pieturvietās laika posmā no 6. līdz 19. jūnijam. Izstādes papildinošā izglītības programma tieksies analizēt izolācijas būtību un meklēt veidus, kā to pārvarēt, lai radītu iekļaujošāku sabiedrību. Gaidāmas izvērstas diskusijas un sarunas par apskatītajām tēmām, un tikšanās ar biennāles izstāžu māksliniekiem. Māksliniece Līga Spunde un kuratore Agnese Zviedre rīkos īpašas meistardarbnīcas bērniem un jauniešiem, kurās, veidojot savu individuālo ekrānu pasauli, viņi radīs sava laikmeta kluso dabu. Sadarbībā ar Latvijas Autisma apvienību darbnīcas ir pielāgotas un būs pieejamas arī bērniem ar autiska spektra traucējumiem. Savukārt fotomākslas vides pārstāvju auditorijai 30. aprīlī „Rīgas mākslas telpā” notiks Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2022 starptautiskā konference. Izvēršot biennāles programmas galveno tēmu – izolāciju, Eiropas fotomākslas eksperti aplūkos fotogrāmatu fenomenu 21. gadsimtā un tēmas izpētes stāvokli Austrumeiropā. Visas Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2022 garumā izstāžu un pasākumu norises vietās būs iespējams iegādāties īpašu programmas izdevumu – starptautisku autoru rakstu krājumu, kas tematiski vēl plašāk izvērtīs biennāles notikumos apskatītos jautājumus. Rīgas Fotogrāfijas biennāle (RFB) ir starptautisks laikmetīgās mākslas notikums, kas fokusējas uz vizuālās kultūras analīzi un māksliniecisku reprezentāciju. Tās tematika aptver jautājumus no kultūras teorijas līdz aktuāliem sociālpolitiskiem procesiem Baltijas un Eiropas reģionā. Biennāle skatītājiem piedāvā aktuālākos starptautiskās mākslas piemērus izstāžu ekspozīcijās, kā arī iepazīstina ar nozīmīgu mākslas teorētiķu idejām simpoziju, diskusiju, publikāciju, izstāžu un performanču formātos.

Raidījumā šoreiz stāsts par Īriju. Kontekstā ar starptautiskajiem notikumiem, Īriju aplūkosim šāda skatupunkta: kā tas ir, mazai valstij dzīvot kaimiņos ar lielvalsti. Šajā gadījumā gan runa ir par dzīvošanu blakus Lielbritānijai. Īrija varētu būt klausītajiem diezgan zināma. Kā nekā Īrijā dzīvo apmēram 20 tūkstoši Latvijas valstspiederīgo pēc Īrijas valsts statitiskas. Bet arī īru pasaulē ir vairāk nekā pašā valstī. Tikai aptuveni pieci miljoni cilvēku dzīvo valstī, savukārt ārpus Īrijas dzīvo vairāk nekā 70 miljoni īru izcelsmes cilvēku. Un šis ir bijis galvenais iemesls, kā īru kultūra un folklora ir izplatījusies pasaulē. Līdz ar to arī ar Īriju ir daudzas asociācijas - gan Svētais Patriks, gan mistiskie leprekoni, gan ķelti, gan laimes āboliņš, gan viskijs. Starp citu, daudziem varētu šķist, ka baltais āboliņš ir arī Īrijas nacionālais simbols, jo Svētais Patriks tiek bieži attēlots to turot rokās, taču patiesībā nacionālais simbols Īrijā ir arfa, bet Svētais Patriks nemaz nav īrs pēc izcelsmes, bet gan romietis, kurš ieradās Īrijā kā vergs. Īrija, starp citu, ir vienīgā valsts pasaulē, kuras valsts simbols ir mūzikas instruments – tā pati arfa, protams. To mēs varam redzēt arī uz valsts eiro monētām. Par īru dzīvi blakus lielvalstij runājot, ir jāsāk ar dažus gadsimtus senu vēsturi. Proti, pirms Īrijas brīvvalsts izveidošanas visa Īrijas sala no 1801. līdz 1922. gadam bija daļa no Lielbritānijas un Īrijas Apvienotās Karalistes. Tā Īrijas teritorijā veidojās īru unionisti, kas atbalstīja politisko integrāciju ar Lielbritāniju un republikāņiem, kuri vēlējās pilnīgu neatkarību. 1920. gadā salu sadalīja divās pašpārvaldes vienībās — Ziemeļīrijā un Dienvidīrijā. Kur Ziemeļīrija palika Apvienotās Karalistes pārraudzībā un tur atrodas vēl šodien. Tādēļ nevar nerunāt par Belfāstu un „the troubles” jeb nemieriem, kas bija un kaut kur vēl iekšēji ir gruzdošs etniski nacionāls konflikts Ziemeļīrijā. Modernajā vēsturē zināmākā aktīvā fāze ilga 1960. gadu beigām līdz 1998. gadam un beidzās ar 1998. gada Lielās piektdienas vienošanos. Lai gan konflikts galvenokārt notika Ziemeļīrijā, teroristiskie uzbrukumi un vardarbība bija arī, protams, Londonā. Galvenais problēmjautājums bija Ziemeļīrijas statuss. Unionisti jeb lojālisti, kas vēsturisku iemeslu dēļ ir protestanti, vēlējās, lai Ziemeļīrija paliktu Apvienotās Karalistes sastāvā. Savukārt, īru nacionālisti jeb republikāņi, kas pārsvarā bija īru katoļi, vēlas visas salas apvienošanu. Konflikta laikā runa nav tikai par teroristiskām akcijām, vardarbīgām atriebībām, snaiperiem-masu slepkavām, bet, protams, arī nesaskaņām abu pušu militāro grupu iekšienē, masu protestiem un pilsoniskās nepakļaušanās aktiem, pasaulē skaļiem tiesas procesiem, bada streikiem cietumos, kā arī iedzīvotāju segregāciju pēc reliģiskās piederības, Belfāstu sadalošo dzelzs sienu un daudzām citām lietām. Kopumā četrdesmit gadu laikā tika nogalināti vairāk nekā 3500 cilvēku, no kuriem vairāk nekā puse bija civiliedzīvotāji. Īru Republikāņu armija bija atbildīga par aptuveni 60% nāves gadījumu, lojālisti par 40%. Šie trīs ar pusi tūkstoši cilvēku nešķiet tik liels skaitlis, ja salīdzinām ar citiem konfliktiem, kuros kritušo skaits ir daudz lielāks. Bet kultūras darbinieku un politiķu darbības dēļ šis ir pasaules atmiņā un pat popkultūrā iespiedies konflikts, kas aizrāva daudzus. Ziemeļīrijas miera process ir lielā mērā arī Eiropas Savienības sasniegums. Fakts, ka sala funkcionē kā vienots veselums un robeža ar Ziemeļīriju nepastāv, apliecina arī šobrīd brīvās iespējas pārvietoties pa visu Īrijas salu. Te gan jāsaka, ka Eiropas Savienība kopumā ir bijis būtisks pamats īru ekonomikas straujam uzplaukumam. Un ienākumu palielināšanās – arī vardarbības līmeņa sarukumam. Valstij iestājoties Eiropas Savienībā, tā piedzīvoja strauju IKP pieaugumu – vidēji 6% gadā. Valsts ekonomika ir maza, moderna un no starptautiskās tirdzniecības atkarīga. Primāri valsts galvenās eksporta nozares ir alus, ķīmiskās un farmācijas preces, iekārtas un datori, kā arī tekstilizstrādājumi. Starp citu, 2015. gadā 25% Eiropas datoru tika saražoti Īrijā. Un ko zina arī Baltijas un Polijas darbaspēks Īrijā – salā ir pamatīgi attīstīta lauksaimniecība.  Tieši ārvalstu investīcijas ir kļuvušas par Īrijas ekonomikas kodolu.  Un tas pamatā skaidrojams ar Īrijas zemo uzņēmumu ienākuma nodokli. Līdz ar to tas Īriju padarīja par ierastu galamērķi starptautiskiem uzņēmumiem, kas vēlas maksāt mazāk nodokļus. 2014. gadā, pieaugot starptautiskajam spiedienam, Īrijas valdība paziņoja, ka tā pakāpeniski ieviesīs stingrākus nodokļu likumus.   Rezultātā Īrijas ekonomika skaitās vienas no bagātākajām pasaulē.  Nereti pat tiekot ierindota pirmajā vietā pēc statistikas. Noslēdzošais pamatēdiena aspekts, kuru gribētos aplūkot, ir saistīts ar šobrīd aktualizēto jautājumu par Ukrainas militāro neitralitāti. Īrija ir slavena ar to, ka nav NATO dalībvalsts un ievēro neitralitāti jau kopš 20. gadsimta 30. gadiem, kad tika noslēgts līgums starp Īriju un Lielbritāniju, kas garantē starptautiski neitrālu pozīciju pēc Beļģijas un Šveices paraugiem. Tiesa,  Īrijai norada, ka tā nemaz nav tik neitrāli izturējusies pret visām karā iesaistītajām pusēm, gan Otrā pasaules kara laikā, gan vēlāk. Tas noved pie vēl viena jautājuma kādā veidā valsts varēja saglabāt neitralitāti, ja tai bija iekšēji valsts drošības izaicinājumi un kaimiņos Apvienotā Karaliste? Šo situāciju detalizētāk skaidro īru izcelsmes Somijas Ārpolitikas institūta pētnieks Ioins Maknamars (Eoin McNamar).

Dodamies uz Malaiziju, kas atrodas Dienvidaustrumāzijā. Uz multietnisko un multikulturālo valsti. Malaizija ir valsts, kuru raksturo kontrasti. Valsts ir apveltīta ar mūžzaļajiem mežiem, skaistiem piekrastes ūdeņiem, kā arī ar unikālu savvaļas dzīvnieku pasauli un daudzveidīgu augu valsti. Malaizijā ir sastopami gan Malajas tīģeri, gan raflēzijas, kas ir uzskatāmas par pasaulē lielākajiem ziediem. To diametrs pārsniedz vienu metru. Tajā pašā laikā Malaiziju raksturo arī bagāta arhitektūra un modernas augstceltnes. Piemēram, Malaizijā ir redzami Petronas torņi, kas līdz 2004. gadam bija augstākā ēka pasaulē. To augstums ir virs 450 metriem. Starp citu, neskatoties uz to, ka Petronas torņi zaudēja savu pozīciju kā augstākā celtne, tā vēl aizvien pasaulē saglabā savu vietu kā augstākā dvīņu ēka. Vēl ir svarīgi, runājot par Malaiziju, ir raksturot valsts uzbūvi. Ir jāiztēlojas pavisam nepierasts un citām valstīm atšķirīgs formāts. Pirmkārt, Malaizija ģeogrāfiski atrodas uz Malazijas pussalas, Borneo salas un papildus salām, kas atrodas Borneo piekrastē. Otrkārt, Malaizija ir federāla konsticionāla monarhija, līdz ar to tā sastāv no trīspadsmit štatiem, no kuriem deviņas ir monarhijas un četras tiek pārvaldītas ar gubernatora palīdzību. Līdz ar to Malaizijas valsts teritorijā dzīvo apmēram 33 miljoni iedzīvotāju, no kuriem tikai puse iedzīvotāju ir malajieši. Otru pusi veido tādas mazākumtautības kā ķīnieši vai indieši. Un kas ir interesanti, tad valstī pamata reliģija ir islāms. Bet visticamāk, klausītājiem Malaizija vairāk zināma kā aktīva tūrisma nozares valsts un 2014. gadā nozaudētās un notriektās virs Ukrainas "Malaysia Airlines" lidmašīnas dēļ. Malaizijas valsts multietniskā un ģeogrāfiskā uzbūve pamatīgi ietekmē tās iekšpolitiku. Vēsturiski Malaizijas valsts uzbūvi ir ietekmējusi valsts pakļautība Lielbritānijas kolonijai. Malaizijas pussalas 1946. gadā tika apvienotas un nosauktas par Malajas Savienību. Iegūstot neatkarību 1957. gadā, Neatkarīgā Malaja apvienojās ar toreizējām vēl esošajām Lielbritānijas kolonijām: Ziemeļborneo, Saravaku un Singapūru. Vēlāk, sākoties nemieriem un pārpratumiem starp Malaiziju un Singapūru, tā izstājās no Savienības. Kopš tā laika Singapūra kļuva par neatkarīgu valsti. Tomēr vēl aizvien pastāv teorija, kas apgalvo, ka Malaizijas nosaukumā saiklis "si" attiecas uz Singapūras valsts nosaukumu. Lielbritānijas koloniālās varas mantojums ir cieši iesakņojies valsts valdības sistēmā. Tā valsts parlamenta pamatā ir Vestminsteras sistēma. Malaizijas parlaments ir divpalātu parlaments, kam ir trīs daļas. Pirmkārt, pārstāvju palātas – 222 parlamenta deputātiem, otrkārt, valsts asamblejas – 70 senatoriem, no kuriem 26 ievēl štatu likumdošanas asamblejas, bet pārējos 44 ieceļ monarhs un, treškārt, pašas valsts monarhs. Par Malaizijas monarhu stāstot. Monarhu ieceļ uz piecu gadu termiņu, no deviņiem štatu sultāniem. Atlikušie četri štati, kas nav monarhijas, tiek pārvaldītas ar gubernatoru palīdzību. Tādā veidā deviņi sultāni un četri gubernatori kopā veido Valdnieku konferenci, kas ieceļ Malaizijas monarhu. Interesanti, ka Monarhu ieceļ pēc sistemātiskas rotācijas starp deviņiem monarhiem. Šāda rotājoša monarhijas sistēma ir vienīgā pasaulē, līdzība varbūt vēl varētu būt redzama tikai Komorsas valsts gadījumā ar rotējošo prezidenta sistēmu. Ārpolitikā Malaizija cenšas ievērot neitralitātes principu ar mērķi uzturēt maksimāli mierīgas attiecības ar visām valstīm, neatkarīgi no to politiskās sistēmas. Starp citu, vēsturiski Malaizijas valdība ir mēģinājusi attēlot Malaiziju kā progresīvu islāma nāciju, vienlaikus stiprinot attiecības ar citām islāma valstīm. Tomēr neitrālas politikas ievērošanā Malaizijā ir savi drošības izaicinājumi, par vienu no tiem ir uzskatāms Spratli salu strīds. Konflikta pamatā ir Ķīnas pieaugošā loma strīdīgajā Dienvidķīnas jūras daļā. Vēsturiski Malaizija ir izvairījusies no konfliktiem ar Ķīnu. Tomēr pēc 2013. gada Ķīnas kuģu iebrukuma Malaizijas teritoriālajos ūdeņos Malaizija ir kļuvusi aktīva Ķīnas politikas nosodīšanā. Kas arī noved pie vēl vienas problēmas – valsts drošības izaicinājumi attiecībās ar Ķīnu. Par šo Malaizijas situāciju detalizētāk stāsta Alifs Imran Hidaijats, pētnieks Jūras institūtā Malaizijā.

Kauņa kā viena no šī gada Eiropas Kultūras galvaspilsētām meklē savu jauno identitāti un aicina pie sevis pasaules laikmetīgās kultūras lielos vārdus, kāds noteikti ir Dienvidāfrikas mākslinieks ar Lietuvas ebreju saknēm Viljams Kentridžs, viņš pazīstams ar saviem melnbaltajiem ogles zīmējumiem, animācijām un režiju, piedalīšanos „Documenta”, Venēcijas biennālē, Zalcburgas festivālā. Viņa personālizstāde „tas, ko mēs negribam atcerēties” skatāma Čurļoņa Nacionālā Mākslas muzejā- „. Par izstādē redzamo stāsta komponists Filips Millers un mākslinieks Viljams Kentridžs. Lai atrastu savu īpašo notikumu, ko apmeklēt Kauņā, ar programmu var iepazīties internetā.

Uzmanību pievēršam situācijai Ukrainā. Raizes rada ne tikai Krievijas karaspēka koncentrēšana pie Ukrainas robežas, šonedēļ britu izlūkdienests ziņoja, ka Maskava vēlas panākt arī prezidenta vai visas valdošās varas nomaiņu Kijevā. Kāds ir iekšpolitiskais noskaņojums Ukrainā? Kaut arī politiķi nebeidz apgalvot, ka Krievijas draudošā rīcība ir vienojusi Eiropas un NATO partnerus kā nekad iepriekš. Ziņas, kas pienāk no Vācijas, raisa šaubas: ieroču piegāžu bloķēšana, dīvaini izteikumi, kuru dēļ amatu zaudēja jūras spēku komandieris. Vai Vācija nav kļuvusi par vājāko posmu nostājā pret Krievijas agresīvo rīcību? Armēnijā aizvadītās nedēļas nogalē no amata atkāpās valsts prezidents Armens Sarkisjans. Viņš to matoja ar nespēju ietekmēt politiskos procesus valstī. Ko prezidents būtu gribējis ietekmēt, kas notiek Armēnijas iekšpolitikā? Aktualitātes kopā ar raidījuma vadītājiem komentē politologs Andis Kudors. Ierakstā saruna ar ukraiņu politologu Dmitro Levus. Sazināmies ar Latvijas Radio žurnālistu Uģi Lībieti, kurš atrodas Ukrainā un Eiropas Komisijas Latvijā prezidentu Andri Gobiņu. Armēnijas prezidenta demisija „Prezidentam nav nepieciešamo instrumentu, lai tautai un valstij grūtos laikos ietekmētu būtiskus ārpolitikas un iekšpolitikas procesus.” Tā savu 23. janvārī paziņoto lēmumu atkāpties no amata skaidrojis Armēnijas prezidents Armens Sarkisjans. Viņš tika ievēlēts par valsts galvu 2018. gada martā kā pirmais prezidents pēc konstitūcijas maiņas, kas padarīja Armēniju no prezidentāli parlamentāras par parlamentāru republiku. Prezidenta varas funkcijas tobrīd tika radikāli samazinātas par labu premjerministram un valdībai, un tādējādi līdz tam prezidenta amatā bijušais Seržs Sargsjans, kuru 2018. gada aprīlī ievēlēja par premjerministru, saglabāja savās rokās nozīmīgāko varas apjomu. Taču šī „rokāde” izraisīja plašus protestus, kuru priekšgalā nostājās opozīcijas politiķis Nikols Pašinjans. Sekoja premjera Sargsjana atkāpšanās, un maijā par valdības vadītāju tika ievēlēts Pašinjans. Jau drīz pēc tam prezidents Sarkisjans nāca klajā ar iniciatīvu pārdalīt varas funkcijas par labu prezidentam, tā kā esošā sistēma esot nesabalansēta. Turpmākajā laikposmā starp prezidentu Sarkisjanu un premjeru Pašinjanu vairakkārt notikusi rīvēšanās. Pēc tam, kad 2020. gada rudenī Armēnijas spēki cieta sakāvi militārā konfliktā ar Azerbaidžānu, prezidents izteicās, ka premjerministram būtu jāatkāpjas, un pauda neapmierinātību, ka esot atstāts malā sarunu procesā par uguns pārtraukšanu. 2021. gada janvārī prezidents vēlreiz rosināja mainīt konstitūciju, un februārī, kad Pašinjana atkāpšanos pieprasīja vairāki desmiti Armēnijas bruņoto spēku virsnieku, prezidents faktiski nostājās armijnieku pusē, atteikdamies apstiprināt valdības lēmumu par ģenerālštāba priekšnieka ģenerālpulkveža Gasparjana atstādināšanu no amata. Jūnijā notikušajās ārkārtas vēlēšanās Nikola Pašinjana vadītā partija „Pilsoniskā vienošanās” guva uzvaru, un viņš saglabāja premjera posteni. Prezidenta Armena Sarkisjana atkāpšanās ir diezgan negaidīts solis. Līdz prezidenta ārkārtas vēlēšanām, kam jānotiek apmēram pēc mēneša, valsts galvas funkcijas pildīs parlamenta priekšsēdētājs Alens Simonjans. Kijeva Krievijas draudu ēnā Krievijas militāro spēku koncentrēšanās Ukrainas robežu tuvumā neizbēgami atstāj iespaidu uz situāciju Ukrainas iekšienē, lai gan par kādām panikas vai sakāvnieciska noskaņojuma izpausmēm runāt nenākas. Notikumi, kas pēdējās nedēļās saviļņojuši Ukrainas iekšpolitisko vidi, kaut notiek uz starptautiskās spriedzes pieauguma fona, tomēr ne vienmēr ir ar to tieši saistīti. Tas jāsecina par drošības līdzekļa piemērošanu bijušajam prezidentam Petro Porošenko, ko pirms nedēļas nolēma tiesa Kijevā. Eksprezidentam divus mēnešus liegts pamest valsti un noteikts pienākums ierasties tiesā vai uz nopratināšanu. Vispār pret Porošenko un viņa aprindu cilvēkiem uzsākto kriminālprocesu skaits mērāms desmitos, un lielākoties tie izskatās visai nenopietni, taču šī lieta varētu būt izņēmums. Runa ir par situāciju, kad Porošenko vadītā valdība 2014. gada nogalē atteicās no akmeņogļu importa no Dienvidāfrikas Republikas ogļu neatbilstošas kvalitātes dēļ, un turpināja iepirkt akmeņogles no šahtām teritorijā, ko kontrolēja promaskaviskie Donbasa separātisti. Tieši šīs lietas ietvaros redzamākajam Ukrainas prokremliskajam politiķim Vladimiram Medvedčukam noteikts mājas arests un personālas sankcijas, iesaldējot viņa aktīvus, t.sk. apturot viņa īpašumā esošo telekanālu darbību. Tiek izteikti pieņēmumi, ka līdzīgs liktenis varētu piemeklēt arī Porošenko. Vēl viens prokremlisks politiķis un mediju īpašnieks, kas pēdējās dienās nonācis pasaules uzmanības centrā, ir partijas „Naši” („Mūsējie”) līderis un telekanāla „Naš” („Mūsējais”) īpašnieks Jevhenijs Murajevs. 22. janvārī Lielbritānijas valdība paziņoja, ka Kremlim esot plāns gāzt likumīgo valdību Kijevā un nomainīt to ar prokremlisku, kuru vadītu Murajevs. No vienas puses, Murajevs allaž paudis Maskavai tuvus viedokļus, no otras – pret viņu noteiktas Krievijas Federācijas sankcijas. Tāpat Ukrainas drošības jautājumi kļuvuši par „karstu kartupeli” Eiropas Savienības politikā un, zināmā mērā, arī Vācijas iekšpolitikā. Vācija ir vienīgā Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, kura konsekventi atsakās piegādāt bruņojumu Ukrainai, neskatoties uz krasi pieaugušo Krievijas draudu situāciju. Vācijas pozīcija ir, ka šādas piegādes veicinātu situācijas destabilizāciju un būtu pretrunā ar pašreizējās valdības deklarācijā pausto apņemšanos nepiegādāt vācu ieročus krīžu reģioniem. Berlīne šai ziņā ir konsekventa tiktāl, ka liegusi Igaunijai nodot Ukrainai Padomju Savienībā ražotas haubices, kas savulaik bijušas Vācijas Demokrātiskās republikas bruņoto spēku arsenālā. Tomēr daudzi saskata šai pozīcijā Vācijas politisko aprindu, un jo sevišķi sociāldemokrātu, īpaši iejūtīgo attieksmi pret Kremli. Starp citu, nule no sava amata nācies šķirties Vācijas jūras spēku komandierim, viceadmirālim Kejāhimam Šēnbaham, kurš kādā kara jūrnieku konferencē Indijā izteicies, ka Krimas aneksija ir neatgriezeniska, un Vācija gan neatbalstot Krievijas politiku, taču esot skaidrs, ka Krievija ir pārāk svarīga, pārāk sena valsts, lai nerēķinātos ar tās vēlmēm. Jājautā, vai viceadmirālim karavīra tiešumā uz mēles negadījās tas, kas daudziem Vācijas politiķiem prātā? Jāpiebilst gan, ka Vācijas kanclers Olafs Šolcs un ārlietu ministre Annalēna Bērboka daudzkārt uzsvēruši, ka viņu valsts liks maksāt Krievijai augstu cenu, ja tā izvērsīs jaunu agresiju pret Ukrainu. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Eiropu satrauc jaunā vīrusa paveida omikrona straujā izplatīšanās. Valdības ar bažām gaida Jauno gadu, un katra valsts meklē savus risinājumus, kā stāties pretī jaunajam izaicinājumam. Tikmēr plašumā vēršas protesta akcijas pret ierobežojumiem. Raidījuma laikā sazināmies ar cilvēkiem vairākās valstīs, lai saprastu, cik sarežģīta un raiba ir pašreizējā situācija. Etiopijā nerimst asiņainais pilsoņu karš un cīņa arī nežēlīgi visās frontēs, gan militārajā, arī informatīvajā. Kas tur īsti notiek, kāda ir realitāte valstī, reizēm ir pat grūti pateikt, jo ziņas, kas mūs sasniedz, bieži vien ir pretrunīgas. Aktualitātes komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies arī juristi Inesi Ejugbo Lielbritānijā, Vitu Kalniņu Austrijā un komponisti Gundegu Šmiti Grieķijā. Iekšējais konflikts Etiopijā nenorimst Tā sauktais Tigrajas karš ir iekšējs konflikts, kas kopš pagājušā gada novembra risinās Etiopijā. Pirms 30 gadiem, kad valstī tika gāzta marksistiskā hunta, izšķiroša loma šais notikumos bija Tigrajas Tautas atbrīvošanās frontei. Attiecīgi turpmākajās desmitgadēs šai organizācijai bija ļoti liela ietekme Etiopijas politikā, kas izraisīja citu valsts etnisko grupu neapmierinātību. 2018. gadā par premjerministru ievēlētais Abijs Ahmeds īstenoja izmaiņas politiskajā ainavā, izveidojot jaunu politisko spēku – Labklājības partiju. Arī šī partija organizēta uz etniski reģionāliem pamatiem, tomēr ir orientēta uz konsolidētāku politikas modeli, vienotas etiopiešu nacionālās identitātes un pilsoniskas sabiedrības veidošanu. Tigrajas tautas atbrīvošanās frontes līderi, saredzot šais pārmaiņās savas ietekmes mazināšanos, atteicās iekļauties jaunveidojamajā spēkā un sāka īstenot no centrālās valdības faktiski neatkarīgu politiku Tigrajas reģionā. Pretstāvei pāraugot bruņotā konfliktā, valdības spēki izvērsa iebrukumu Tigrajā, taču, saskārušies ar sekmīgu Tigrajas Aizsardzības spēku pretestību, līdz šī gada jūlijam bija spiesti pamest provinces teritoriju. Nākamajos mēnešos Tigrajas Aizsardzības spēki izvērsa uzbrukumu kaimiņos esošajos Amharas un Afaras reģionos, novembra sākumā nonākot 190 kilometru attālumā no galvaspilsētas Adisabebas. Premjerministrs Ahmeds izsludināja ārkārtas stāvokli un personīgi uzņēmās pretuzbrukuma vadību, kas izrādījās sekmīgs. 20. decembrī Tigrajas spēki atstāja pēdējās teritorijas ārpus provinces robežām un pauda gatavību uzsākt pamiera sarunas, taču pagaidām šķiet, ka centrālā valdība nav noskaņota šādām sarunām. Visa bruņotā konflikta laikā no karadarbības zonas pienākušas ziņas par daudziem abu pušu veiktiem noziegumiem: civiliedzīvotāju masu slepkavībām, izvarošanām, spīdzināšanām, etnisko tīrīšanu, civilo objektu bombardēšanu un apšausi ar artilēriju. Tiek lēsts, ka konflikta laikā dzīvību zaudējuši vismaz 10 000 civiliedzīvotāju, taču Tigrajas puse min pat piecreiz lielāku skaitli. Vēl lielāks var izrādītes bada un slimību upuru skaits, jo pārtikas, medikamentu un citu preču piegāde konflikta reģionam ir ierobežota. Tiek ziņots, ka apmēram pieci miljoni cilvēku šobrīd izjūt pārtikas trūkumu, apm. 350 000 no viņiem cieš badu. Ir ziņas, ka Etiopijas valdības spēku pusē Tigrajā darbojušās arī kaimiņvalsts Eritrejas armijas vienības. Savukārt Tigrajas Tautas atbrīvošanās fronte novembrī vienojusies ar deviņām citām pretošanās grupām dažādos Etiopijas reģionos, izveidojot pret centrālo valdību vērsto Etiopijas federālistu un konfederālistu spēku apvienoto fronti. Eiropa omikrona zīmē Vīrusa Covid-19 paveids omikrons, kas novembra nogalē tika konstatēts Dienvidāfrikas Republikā, strauji izplatījies pārējā pasaulē un nu jau konstatēts 85 valstīs. Šis vīrusa paveids izplatās daudz straujāk nekā delta versija, pie tam biežāk inficē vakcinētus un jau pārslimojušus pacientus. Ir gan zināms pamats spriest, ka omikrons izraisa mazāk smagu saslimšanu, tomēr straujā izplatība liek bažīties, ka tas tomēr var kļūt par jaunu pārbaudījumu veselības aprūpes sistēmām. Pirmā Eiropas valsts, kur šis paveids sāka strauju izplatību, bija Lielbritānija, un kā šodien ziņo britu raidsabiedrība BBC, vakar no jauna reģistrēto Covid-19 inficēšanās gadījumu skaits valstī pirmoreiz pārsniedzis 100 000. Francijas valdība paudusi bažas, ka līdzīga notikumu attīstība varētu būt gaidāma arī šajā valstī; par jaunu konstatēto gadījumu skaita rekordu jau paziņojusi Spānija. Britu valdība neplānojot ierobežojumus līdz Ziemassvētkiem, taču tādi, visdrīzāk, tiks ieviesti tūlīt pēc tam. Tāpat par ierobežojumiem tūlīt pēc Ziemassvētkiem paziņojušas Vācija un Portugāle. Savukārt Nīderlandes valdība jau 19. decembrī izsludināja ierobežojumus, pie kam tie ir stingrāki nekā jebkad iepriekš. Slēgts vairums veikalu, ēdināšanas vietas, sporta un kultūras iestādes, ierobežota iedzīvotāju pulcēšanās, t.sk. privātās viesībās. Valdības lēmumi izraisījuši protestus, kuru dalībnieki iesaistījušies sadursmes ar policiju un postīšanā. Mazāka apjoma ierobežojumus izsludinājusi Dānijas valdība, zināmi ierobežojumi ēdināšanas uzņēmumu darbībā ap Ziemassvētkiem stāsies spēkā arī Zviedrijā un Somijā. Austrijas valdība ir pagaidām vienīgā Eiropā, kura noteikusi konkrētus termiņus visu iedzīvotāju obligātai vakcinēšanai; līdzīgi plāni publiskoti arī Vācijā, bet atsevišķu iedzīvotāju grupu vai strādājošo kategoriju obligātu vakcinēšanos noteikušas daudzas Eiropas valstis. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Plūdi Vācijā un Beļģijā. Izraēlas uzņēmuma „NSO Group" spiegprogrammatūra izmantota pret žurnālistiem un aktīvistiem virknē valstu. NATO meklē jaunu vadītāju. Notikumus komentē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, politologs Veiko Spolītis. Sazināmies ar žurnālisti Ievu Alberti, kura dzīvo Vācijā, netālu no plūdu skartās teritorijas. Ūdensnelaime No 12. līdz 15. jūlijam Rietumeiropa piedzīvoja ārkārtīgi spēcīgas lietusgāzes. Dažviet Vācijā vienā dienā nolija mēneša norma, un meteorologi lēš, ka nekas tāds, visdrīzāk, nav piedzīvots pat pēdējos tūkstoš gados, jo kas tāds nevarētu palikt pagātnes hronistu nepamanīts. Pat sīki strautiņi dažu stundu laikā pārvērtās mutuļojošās straumēs, kas aizrāva sev līdzi mājas un automašīnas, izskaloja ēku pamatus un ceļus, radīja plašus zemes nogruvumus. Vairākās apdzīvotās vietās, kur plūdi sākās ļoti strauji un nakts laikā, daudzi iedzīvotāji noslīka, nepaspēdami izkļūt no pirmajos stāvos ierīkotajām guļamistabām. Sevišķi smagi cietušas Vācijas Ziemeļreinas-Vestfālenes un Reinzemes-Pfalcas federālās zemes, kā arī Beļģijas austrumu rajoni. Tāpat plūdi skāruši Nīderlandes dienvidaustrumus, ar Vāciju robežojošos Francijas rajonus, Luksemburgu, Šveici, Austriju, Čehiju un vairākas citas valstis. Bojāgājušo skaita ziņā Vācijā un Beļģijā šī ir vairākas paaudzes nepieredzēta katastrofa. Vācijā šobrīd reģistrēti 170, Beļģijā – 32 upuri. Vēl vairāk nekā 240 cilvēki šobrīd skaitās bez vēsts pazuduši, lai gan tiek uzskatīts, ka lielākais vairums no viņiem nevarētu būt gājuši bojā, bet gan nav atrodami pārtraukto telefona un tīmekļa sakaru dēļ. Plūdi nodarījuši milzu postījumus visa veida komunikācijām, daļēji pārtraucot dzelzceļa un autotransporta satiksmi un elektroenerģijas padevi nelaimes skartajos reģionos. Nopietna problēma ir arī piesārņojums, ūdenī nonākot degvielai un ķimikālijām. Katastrofas galvenais cēlonis nepārprotami ir ekstremālās lietusgāzes – šogad Eiropas ziemeļus skārušo nepieredzēto karstuma viļņu rezultāts. Papildu veicinošie faktori bijuši arī ļoti intensīva zemes izmantošana lauksaimniecībai un upēm pieguļošu teritoriju apbūvēšana. Brīdinājuma un reaģēšanas sistēma, kas Vācijā izveidota pirms apmēram 20 gadiem, izrādījusies pārāk orientēta uz lielajām ūdenstecēm, atstājot novārtā mazākās, kuras lūdz šim nav radījušas īpašas briesmas. Nesagatavoti izrādījušies arī daudzi iedzīvotāji, kuri vienkārši nav zinājuši, kas darāms, saņemot plūdu draudu ziņojumus. Globālais spiegprogrammatūras skandāls “NSO Group” ir 2010. gadā dibināta Izraēlas kompānija, kura izplata tikai vienu produktu – spiegprogrammatūru Pegasus. Kompānijas dibinātāji Omri Lavijs, Šalevs Hulio un Nivs Karmi ir bijušie Izraēlas militārās izlūkošanas virsnieki, un “Pegasus” tiek raksturots kā augstākā līmeņa militārās izspiegošanas rīks. Izmantojot drošības „caurumus” “Apple” un “Android” programmatūrā, šis izstrādājums spēj nemanīts inficēt izspiegojamā mobilo telefonu, atklāt izspiegotājam tā atmiņas saturu, saraksti, ierakstīt telefona sarunas un, izmantojot telefona mikrofonu, arī sarunas apkārtējā telpā. Saprotams, ka šādas spiegprogrammatūras izmantošana ir pretlikumīga, ja vien to nav sankcionējušas tiesu iestādes, attiecīgi, tās pārdošana atļauta tikai valsts institūcijām un katru darījumu licencē Izraēlas Aizsardzības ministrija. Oficiāli tiek deklarēts, ka tiek izvērtēts attiecīgās valsts tiesiskuma līmenis, taču prakse rāda, ka “Pegasus” daudzkārt nonācis tādu valdību rīcībā, pret kurām šī kritērija sakarā var būt ļoti lielas pretenzijas. Pēdējos gados atklājušies vairāki šādi gadījumi, skaļākais no tiem – Saūda Arābijas žurnālista Džamala Kašogi slepkavība 2018. gadā, pirms kuras Saūdu izlūkdienests ar šīs spiegprogrammatūras palīdzību izsekojis viņa tuviniekus. Pagājušās nedēļas nogalē “Pegasus” tēma guva jaunu izvērsumu, kad starptautiskas cilvēktiesību organizācija “Amnesty International” un Parīzē bāzētā bezpeļņas žurnālistikas grupa “Forbidden Stories” nāca klajā ar 50 000 personu sarakstu, kuru saziņa, iespējams, tikusi pakļauta izspiegošanai ar šo programmatūru. Sarakstā ir vairāku valdību vadītāji, tai skaitā arī Francijas prezidents Emanuels Makrons, Marokas karalis Mohameds VI, Pakistānas premjerministrs Imrans Hans, Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa u.c. Bez tam tur atrodami neskatāmu dažādu valstu opozīcijas politiķu, sabiedrisko aktīvistu, žurnālistu un citu pie varas esošajiem tā vai citādi neērtu ļaužu vārdi. Kas attiecas uz spiegprogrammatūras pamanāmākajiem izmantotājiem, tad tās visbiežāk tiešām ir valstis tiesiskuma „pelēkajā zonā”. Tā jau 2017. gadā parādījās informācija, ka Meksikas toreizējā prezidenta Enrikes Penjas Njeto valdība šādi izspiego žurnālistus, taču tagad atklājies, ka izspiegoti tikuši arī politiskie konkurenti – gan tagadējais prezidents Manuels Lopess Obradors, gan Penjas Njeto priekšgājējs Felipe Kalderons. Indijā izspiegots premjerministra Narendras Modi nopietnākais politiskais konkurents, bijušais partijas Indijas Nacionālais kongress līderis Rahuls Gandijs. Eiropas Savienībā aizdomas par “Pegasus” prettiesisku lietošanu krīt uz Ungārijas premjera Viktora Orbana valdību – tur tikuši izspiegoti varai netīkami žurnālisti. Ungārijas premjerministra vietniece Katalina Novāka jau nodēvējusi šo informāciju par „preses baumām”, savukārt Eiropas Liberāļu un demokrātu alianses vadītājs un Eiropas Parlamenta deputāts Gijs Verhofstats paziņojis, ka Eiroparlamentam jāuzsāk šai sakarā sava izmeklēšana. Viņš teicis: „Vairs nekādu „esam nopietni nobažījušies”… Eiropas Savienības iekšienē briest diktatūra.” NATO politiskā līdera meklējumos NATO ģenerālsekretārs ir augstākais civilais amats Ziemeļatlantijas aizsardzības organizācijā, kura pārziņā ir bloka darbības diplomātiskie un politiskie aspekti. Amats izveidots 1952. gadā, un līdz šim to ieņēmuši tikai Rietumeiropas valstu pārstāvji, un – tikai vīrieši. Iespējams, ka nākamā gada septembrī, kad noslēdzas pašreizējā ģenerālsekretāra, bijušā Norvēģijas premjerministra Jensa Stoltenberga pilnvaru termiņš, aliansi šai ziņā gaida spilgtas pārmaiņas. Proti, kā iespējamās kandidātes uz ģenerālsekretāra amatu tiek minētas vairākas spilgtas politiķes no tās Eiropas daļas, kas Aukstā kara laikā atradās „dzelzs priekškara” pretējā pusē. Tās ir bijusī Horvātijas prezidente Kolinda Grabara-Kitaroviča, bijusī Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite un Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida, kuras pirmais termiņš valsts galvas amatā beidzas šī gada oktobrī. Kolinda Grabara-Kitaroviča savulaik bijusi gan Horvātijas ārlietu, gan Eiropas lietu ministre, kā arī NATO ģenerālsekretāra vietniece publiskās diplomātijas jautājumos. Daļa Gribauskaite ieņēmusi Eiropas komisāra amatus, bet savas prezidentūras laikā aktīvi rīkojusies, stiprinot NATO ziemeļaustrumu spārna drošību un vienotību iepretim Krievijas ekspansionistiskajai politikai. Samērā mazāka ir Kersti Kaljulaidas starptautiskās un drošības politikas pieredze, lielākoties gūta jau esot Igaunijas valsts galvas amatā. Pie tam šobrīd Kaljulaida jau oficiāli apstiprinājusi savu kandidēšanu ievēlēšanai uz otru prezidentūras termiņu. Minētās trīs prominentās dāmas gan nav vienīgās kandidātes uz alianses politisko lietu pārrauga amatu, un šai sakarā izskanējuši arī bijušās Lielbritānijas premjerministres Terēzas Mejas, bijušās Itālijas ārlietu ministres un Eiropas Savienības Augstās pārstāves ārlietu un drošības jautājumos Federikas Mogerini, kā arī viņas tautieša, bijušā Itālijas premjerministra Enriko Letas vārdi. Kas attiecas uz Baltijas kandidātēm, tad abām kopīgs šķērslis varētu būt bažas, ka Kremlis šādu iecelšanu uzlūkotu kā klaju provokāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš

  Apstiprina Latvijas Atveseļošanas fonda plānu 1,82-u miljardu eiro apmērā Ģimenes ārste vērsusies policijā par lūgumu viltot potēšanas datus Noslēgusies elektroniskā pieteikšanās pamat-studijām - lielu izmaiņu nav: populārākā aizvien datorzinātne Lukašenko tiekas ar Putinu un brīdina par teroru Baltkrievijā Pieaug bojāgājušo skaits masu nemieros Dienvidāfrikā

Dodamies uz Svatini Āfrikas kontinenta dienvidos. Svatini Karaliste līdz 2018. gadam bija zināma kā Svazilenda un ir viena no pašām mazākajām Āfrikas valstīm. Tā ir otrā mazākā Āfrikas kontinentā un kopš 1968. gada ir neatkarīga no Lielbritānijas. Tā ir kaimiņvalsts Dienvidāfrikas Republikai, kuru aplūkojām vairāk nekā pirms gada vienā no mūsu pirmajiem raidījumiem. Starp citu, valsts nosaukums nāk no 19. gadsimta karaļa Msvati II vārda. Viņš bija tas, kurš paplašināja un apvienoja valsts teritoriju. Un vietējie iedzīvotāji tāpat vienmēr bija lietojuši šo nosaukumu. Svatini dzīvo apmēra 1 miljons 100 tūkstoši iedzīvotāju. Un vairāk nekā 27 procenti valsts pieaugušo iedzīvotāju ir HIV/AIDS pozitīvi. Šis fakts  padara Svatini par valsti, kuru šī slimība pasaulē ir skārusi visvairāk. Vairāk nekā 200 000 tūkstošu cilvēki ir slimi. Ņemot vērā šo bēdīgo statistiku, kombinācijā ar bezdarbu un dažādām dabas katastrofām, kā arī nabadzību un augsto dzimstību, rezultātā vidējais cilvēka vecums valstī ir nepilni 24 gadi, bet dzīves ilgums ir tikai apmēram 58 gadi. Darbaspēka emigrācija vēl vairāk ir pastiprinājusi to, ka Svatini 34 procenti valsts iedzīvotāju ir bērni. Proti, trešā daļa valsts iedzīvotāju ir bērni līdz 14 gadu vecumam. Un vēl trešdaļa ir vecumā no 15 līdz 29 gadiem. Jāsaka gan, ka dzimstības ziņā šī valsts nemaz nav līderpozīcijās Āfrikā. Arī mirstības rādītāju ziņā valsts skaitās tikai 35. vietā pasaulē. Bet pirmajās divās vietās – diemžēl Lietuva un Latvija.  Arī Svatini pagājušajā gadā saskārās ar Covid-19 pandēmiju. Lai arī valdība ļoti ātri ieviesa dažādus ierobežojumus, izkristalizējās kāda grupa Svatini iedzīvotāju, kura šajā laikā, iespējams, cieta visvairāk. Proti – sievietes, daudzas no viņām ir mājražotājas un vienkārši zaudēja ienākumus.  Par to, kā Covid-19 pandēmija ir ietekmējusi gan cīņu ar HIV un AIDS, gan Svatini sievietes un valsts ekonomiku kopumā, stāsta organizācijas "Gone Rural" dibinātāja un vadītāja Dženija Torna, kura jau kopš 70. gadiem Svazilendā un tagad Svatini cenšas iedrošināt sievietes, mudinot tās ražot dažādus suvenīrus un mākslas priekšmetus. Dženijas Tornas vadītā organizācija "SWIFT" arī apvieno vairāk nekā piecus tūkstošus mājražotāju un mazo uzņēmumu. Svatini ir ne tikai fiziski Dienvidāfrikas Republikas “ieskauta”, bet arī ekonomiski “ieskauta”. Divas trešdaļas eksporta un trīs ceturtdaļas importa it ar Dienvidāfrikas Republiku. Svatini valūta ir piesaistīta Dienvidāfrikas dolāram, un puse no valsts ienākumiem ir atkarīgi no Dienvidāfrikas Muitas savienības muitas ieņēmumiem. Ārvalstu palīdzība, protams, arī ir daļa no valdības ieņēmumiem. Lielākie ieņēmumi valstī ir no cukura un bezalkoholisko dzērienu koncentrātu ražošanas. Bet būtiskākie izrakteņi valsts eksporta nodrošināšanai ir azbests un dimants. Bet neskatoties uz to, Svatini ir ap 28 procentiem bezdarbnieku. Augsnes noplicināšana, sausums un plūdi ir lielākās problēmas lauksaimniecības sektoram. Arī kalnrūpniecība iet mazumā, jo bieži trūkst arī darbaspēka. Ogļu, zelta, dimantu un akmeņlauztuvju raktuves ir mazas un kopš 2014. gada nav arī vairs dzelzs rūdas ieguves. Bet, ja paskatāmies Svatini politiku, pirmā lieta, ko pamanām, ir – karalis. Valsts ir absolūtā monarhija, un karalis lemj pār visu. Un karalis Msvati Trešais ir pie varas kopš 1986. gada aprīļa. Un karalis, protams, kā absolūtajā monarhijā pieklājas, apstiprina sev, t.i. valstij premjerministru, virkni parlamenta deputātu un arī tiesas sistēmas pārstāvjus. Droši vien arī ceturtās varas pārstāvjus – žurnālistus. Politiskās partijas valstī eksistē, bet līdz galam nav skaidrs, uz kāda juridiskā pamata un ar kādām tiesībām. Proti, 2005. gada konstitūcija ar tās labojumiem 2006. gadā vienlaicīgi gan neaizliedz, gan arī neatzīst politisko partiju eksistenci. Pat pēc gadu desmitiem ilgiem aicinājumiem, karalis demokratizāciju valstī nav atzinis. Starp citu, karalis, iespējams, ka nav nemaz tik absolūts - saskaņā ar tradīciju karalis darbojas kopā ar savu māti, kas pazīstama kā Indlovukazi (Viņa jeb Zilonis), kamēr karalis tiek saukts par Ingwenyama (Lauva). Karaliene-Māte ir ar zināmu interesantu ietekmi. Piemēram, tieši viņa izvēlējās pirmās divas karaļa Msvati III sievas. Tagad gan viņam tādas ir jau 15. Uzskata, ka daļu no šīm sievietēm viņš ir nolaupījis, lai apprecētu. Valsts cilvēktiesību rādītāji ir visnotaļ katastrofāli. Karaļa absolūtā vara izpaužas ne tikai attiecībā uz politiskās sistēmas pārvaldi, bet arī visām no tā izrietošajām sekām – politisko oponentu un disidentu, tostarp bērnu darbaspēka izmantošanas kritiķu vajāšanu. Interesanti, ka karaļa Msvati III tēvs ir visilgāk valdījušais karalis pasaules vēsturē. Karalis Sobhuza II valdīja no 1899. gada līdz 1982. gadam. Valdīja viņš 82 gadus un 254 dienas. Par karali viņš kļuva četru mēnešu vecumā.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Dodamies uz Āfrikas kontinentam tuvumā esošo Madagaskaru. Madagaskaras Republikā, kura atrodas uz ceturtās pasaulē lielākās salas Indijas okeānā, nav tik briesmīga politiskajā situācija kā Turkmenistānā, par kuru stāstījām pagājušajā nedēļā, lai arī šai valstij neatkarības 60 gadu laikā ir bijuši daudzi autoritārisma un politiskās vardarbības izaicinājumi. Madagaskara ir viena no valstīm, kas cilvēkiem var asociēties ar pilnīgi greizām lietām. Piemēram, pingvīniem no ļoti populārajām animācijas filmām “Madagaskara”. Izrādās 1956. gadā Madagaskarā tiešām ir fiksēts vienīgais zināmais pingvīns. Tas bija Dienvidu klinšu pingvīns. Šīs sugas lielākā kolonija atrodas mūsu savulaik jau apmeklētajās Folklenda salās, kas gan atrodas pavisam tuvu Antarktīdai. Bet tuvākā ligzdošanas vieta Madagaskarai ir aptuveni 2000 kilometru attālumā esošās Prinča Edvarda salas Dienvidāfrikā. Pareizākas asociācijas gan laikam būtu ar Madagaskaras šņācējprusakiem. Savukārt tie, kas interesējas par Otro Pasaules karu, vai ebreju likteni gadsimtu griežos, zinās par Madagaskaras plānu, ar kuru paredzēja Polijas ebreju masveida pārvietošanu tieši uz šo salu. Starp citu pats nosaukums Madagaskara arī ir radies greizuma pēc. Itāļu ceļotājs Marko Polo 13. gadsimtā nepareizi izrunāja Somālijas ostas (un tagadējās galvaspilsētas) Mogadīšu nosaukumu kļūdaini nosaucot to par “Madageiskar” un vispār pat domājot Āfrikas kontinentā atrodamo pilsētu. Neskatoties uz portugāļu centieniem pārsaukt salu, kartēs tomēr figurēja ceļošanas autoritātes kļūdainais nosaukums. Madagaskara ir relatīvi neliela valsts iedzīvotāju skaita ziņā – tikai 27 miljoni iedzīvotāju. Taču tā ir otra lielākā salu valsts pasaulē. Sabiedrība tur ir ļoti jauneklīga, lai neteiktu, ka bērnišķīga – apmēram 60 % valsts iedzīvotāju ir vecumā līdz 24 gadiem. Dzimstība ir salīdzinoši liela - vienai sievietei vidēji ir četri bērni. Bet tas uzreiz sasaucas ar citu faktu – bērnu izprecināšana. 2013. gada statistika liecināja, ka trešdaļa sieviešu vecumā no 20-24 gadiem bērnus bija dzemdējušas vēl nesasniedzot pilngadību un likumīgi atļauto precību vecumu - 18 gadi. Ekstrēmā nabadzība, izglītības trūkums (tikai 75 % iedzīvotāju, kas vecāki par 15 gadiem, prot lasīt un rakstīt) un pamatā laukos dzīvojošā sabiedrība ir nozīmīgākie iemesli šai situācijai un sieviešu līdztiesības izaicinājumiem. Arī mūsdienās Madagaskaras sabiedrībā valda dažādi tabu, kuru dēļ sievietes saskaras ar sliktāku izglītību, nodarbinātību un arī nopietnām veselības problēmām. Tās ir, piemēram, mēnešreizes. Daudzām sievietēm vienkārši nav piekļuves ūdenim, nerunājot par elementārām higiēnas precēm. Vēl viens nozīmīgs aspekts kā daudzās nabadzīgajās valstīs ir elementārs informācijas un arī izglītības trūkums. Arī dažādie vēsturiskie un reliģiskie aizspriedumi. Madagaskaras iedzīvotāji arī etniski ir ļoti neviendabīgi. Šajā salā ir uzskaitītas 18 dažādas etniskās grupas.  Dažādība, kas valstij raksturīga etniskajā ziņā, neizpaužas ekonomiskajā dzīvē, jo valdība maz iejaucas valsts ekonomikā un necenšas to pārāk regulēt. Tādēļ brīvais tirgus darbojas visnotaļ nepiespiesti. Valstij ir bagātīgi dabas resursi, bet tie tiek maz un neefektīvi izmantoti. Kapitāls valstī ir ierobežots un banku sektora praktiski nav, turklāt ir vāja tieslietu sistēma un plaša valdības korumpētība, kas ietekmē arī to, ka vienošanās un līgumi tiek vāji ievēroti. 80 procenti valsts iedzīvotāju ir nodarbināti lauksaimniecībā, zvejniecībā vai mežkopībā. Lai arī kopā šīs industrijas veido tikai apmēram ceturtdaļu valsts IKP. Madagaskaras ekonomika cieš no noslēgtības un nespējas prast sadarboties ar ārvalstu investoriem, kuri ienestu tehnoloģijas, darbavietas, ļautu valstij integrēties pasaules ekonomikā un uzlabot iedzīvotāju katastrofālo dzīves līmeni. Bet ārvalstu investori vienkārši netiek laisti valstī iekšā vai arī attieksme pret viņiem nav pietiekami godīga un taisnīga. Īpašuma tiesības netiek pilnībā ievērotas un bieži ir atkarīgas no galvaspilsētā Antananarivo sēdošās valdības labvēlības. Valsts viens no būtiskiem ienākumu avotiem ir bijis tūrisms, kas, protams, šobrīd ir apsīcis. Bet iepriekš ik gadu valsts uzņēma ap pus miljonu tūristu. Valstī ir ļoti daudz unikālu dzīvnieku un dabasparku. Piemēram, slaveno lemuru populācija, jo visas aptuveni 100 lemuru sugas dzīvo tieši Madagaskarā!  Diemžēl valsts eksports – vai tas būtu tekstilrūpniecības produkti, kafija, vaniļa, cukurs, ilmenīts, ko izmanto titāna ražošanai, vai citi diemžēl nerada pietiekamus ienākumus. Tiek rēķināts, ka puse no ieņēmumiem ik gadu aiziet valsts ārējā parāda segšanai. Rezultātā – Madagaskara ir viena no desmit pašām nabadzīgākajām valstīm pasaulē.  Vēl kāda lieta, kas dažiem nes zaudējumus, bet dažiem lielu peļņu, ir dažāda veida nelegālā tirdzniecība, jo savas atrašanās vietas dēļ Madagaskara pēdējos gados ir kļuvusi par tādu kā organizētās noziedzības tranzīta punktu. Īpaši narkotiku un dažādu dabas resursu, tostarp dzīvnieku un koksnes tirdzniecībā. Uz to norāda arī Globālās Iniciatīvas pret transnacionālo organizēto noziedzību pētniece Džūlija Stenjarda. Noslēgumā nedaudz salduma. Izrādās, ka tieši Madagaskara audzē un eksportē 80 procentus no pasaules dabiskās vaniļas. Vienlaicīgi gan tiek rēķināts, ka dabiskā vaniļa ir tikai apmēram 5 procentos no pasaules pārtikas. Pārējā ir mākslīgā. Madagaskaras Burbona vaniļa ir nosaukta pēc Burbona salā veikta atklājuma. Proti, 12 gadus vecs vergu puisītis Edmonds Albius 1841. gadā atklāja, ka apputeksnēt tradicionāli Meksikā atrodamās vaniļas orhidejas var ne tikai bites, bet arī cilvēks ar rokām. Uzreiz pēc tam vaniļas plantācijas kļuva par ikdienas parādību arī Madagaskarā.

Vai esat ēduši rondīnus un zināt, kā izskatās lufa? Pasaulē, kā izrādās, ir daudz neparastu dārzeņu un daži no tiem beidzot ir nonākuši arī uz mūsu galdiem. Vairāk par eksotiskajiem ēdienkartes papildinājumiem runājam raidījuma Kā labāk dzīvot dārzeņu nedēļas ceturtdienā. Dārzkopības speciāliste no saimniecības "Neslinko" Saiva Pekuse iesaka audzēt smilšu tomātu. Tā īpatnībā – aug nabadzīgā augsnē. Garšīgs svaigai ēšanai, gatavo arī ievārījumus. Lielākais atklājums viņai pašai bijis ličijtomāts. Saiva Pekuse iesaka arī audzēt baklažānus, bet jāatceras, ka šie ir dārzeņi, kas jānovāc negatavi. Dārzkope Marija Tocupe iesaka sākt ar neparastākiem salātiem, piemēram, pakčoju, mizūnu, kas līdzinās rukolai, bet ir maigāka, arī mibūnu. Marija Tocupe audzē arī salātus toksoju, kas aug arī zem sniega līdz pat - 9 grādiem. Vēl Latvijā var audzēt arī inku gurķus, kā arī gurķa radinieku melotriju, kas jau ir diezgan izplatīts dārzenis Latvijā. Pieredzē dalās arī Elīza Ilze Malceniece, viņa audzē dažādus eksotiskus dārzeņus un pieredzi to audzēšanā smēlusies gan Dienvidāfrikā, gan Francijā.

Baltkrievijā varas iestādes sāk rīkoties asāk, protestos aiztur vairs ne tikai vīriešus, bet arī sievietes, tomēr visi centieni iebiedēt ļaudis līdz šim cietuši neveiksmi. Vislielāko rezonansi izraisījis mēģinājums izraidīt no valsts vienu redzamākajiem protestu līderiem - Mariju Koļesņikovu. Viņas līdzgaitnieki, nokļuvuši Ukrainā, pastāstīja, ka Koļesņokova īstajā brīdī uz robežas saplēsusi savu pasi un tā palikusi Baltkrievijā. Viss notikušais ir vesela spiegu romāna vērts. Pievēršamies arī Taivānai. Tur pieaug spriedze ar lielo kaimiņu Ķīnu. Notikumi šajā Āzijas daļā liek veidot paralēles arī ar notikumiem Eiropā. Notikumus pasaulē vērtē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Analizējot aktualitātes Baltkrievijā, pa tālruni uzklausām žurnālisti Mariju Sadovsku-Komlaču. Protesti Baltkrievijā. 5. nedēļa Šī ir piektā masu protestu nedēļa Baltkrievijā, turpinoties sabiedrības pretstāvei ar neleģitīmo prezidentu Aleksandru Lukašenko un viņa režīmu. 6. septembrī galvaspilsētā Minskā un vairākās citās pilsētās notika nu jau ierastie masu mītiņi un protesta gājieni; Minskā protestētāju skaits sasniedza 200 000, kas atbilst apmēram 10% pilsētas iedzīvotāju. Varas struktūras pretdarbojās, bloķējot lielākos pilsētas laukumus ar nožogojumiem un policijas autotehniku, kā arī cenšoties aizkavēt mazāku protestētāju kolonu izkļūšanu no dzīvojamajiem rajoniem. Uz laiku tika bloķēti vairākas tīmekļa lapas, slēgtas vairākas metro stacijas. Neskatoties uz to, protestētājiem tomēr izdevās sapulcēties pilsētas centrā. Pēc apmēram pusotras stundas policija uzsāka mītiņa izklīdināšanu, arestējot tos, kuri pretojās, pie tam vīrieši tika arī piekauti. Baltkrievijas Iekšlietu ministrija atzinusi, ka svētdien visā valstī aizturēti 633 cilvēki, no kuriem 363 paturēti apcietinājumā, un pret viņiem uzsākta tiesvedība. Šonedēļ režīms vērsās pret tiem opozīcijas Koordinācijas padomes locekļiem, kuri līdz šim joprojām bija brīvībā un nebija pametuši valsti. 7. septembrī Minskā nenosakāmas piederības maskoti ļaudis nolaupīja Mariju Koļesņikovu, prezidenta kandidāta Viktora Babariko pārstāvi un spilgtāko figūru Koordinācijas padomē. Vakar kļuva zināms, ka varas pārstāvji mēģinājuši piespiest Koļesņikovu pamest valsti, taču viņa pretojusies, arī saplēšot savu pasi. Šobrīd opozīcijas līdere atrodas apcietinājumā Minskā, un viņai izvirzīta kriminālapsūdzība par aicināšanu uz varas gāšanu. Tāpat vakar tika arestēti atlikušie Koordinācijas padomes locekļi – juristi Maksims Znaks un Iļja Saļejs. Ķīna pret Taivānu – iebiedēšanas taktika 9.septembrī Taivānas Aizsardzības ministrija ziņoja par Ķīnas Tautas Republikas kara aviācijas vienības ielaušanos Taivānas gaisa telpā virs Dienvidķīnas jūras. Tas ir tikai kārtējais incidents vairāku mēnešu ilgajā militāro muskuļu demonstrēšanas kampaņā, kuru Pekinas režīms īsteno pret Taivānu – de facto neatkarīgu valsti, kuru kontinentālā Ķīna uzskata par savu sastāvdaļu. Jau kopš maija Taivānas šaurumā, kas šķir salu valsti no kontinentālās Ķīnas, un ūdeņos uz dienvidiem no Taivānas notiek pastāvīgas Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas jūras un gaisa spēku mācības, Ķīnas lidaparātiem regulāri ielaužoties Taivānas gaisa telpā. Tāpat konstatēti regulāri kiberuzbrukumi Taivānas tīmekļa resursiem. Šādi Ķīna reaģē uz pēdējā laikā aktivizēto diplomātisko aktivitāti Taivānas un ASV, kā arī vairāku citu valstu starpā, kā arī Taivānas līderu solidaritātes paušanai ar Honkongas protestu kustību. Tāpat Pekinu saniknojuši vairāku valstu izteiktie ierosinājumi ļaut Taivānai pievienoties Pasaules Veselības organizācijai. Augusta pirmajā pusē Taivānu apmeklēja Savienoto Valstu veselības ministrs Alekss Maikls Azars, un tā ir pirmā tik augsta ranga amerikāņu valstsvīra vizīte Taivānā vairāku desmitgažu laikā. Vēl viena Rietumu demokrātija, kura pēdējā laikā atļāvusies mest līdzīgu izaicinājumu Pekinai, ir Čehija. 30. augustā piecu dienu vizītē Taivānā ieradās plaša čehu delegācija ar Čehijas Republikas Senāta prezidentu Milošu Vīstrčilu priekšgalā. 1. septembrī, uzrunājot Taivānas parlamentu, Vīstrčils noslēdza savu uzstāšanos ar frāzi „Es esmu taivānietis!”, pārfrazējot hrestomātisko „Es esmu berlīnietis!” – Savienoto Valstu prezidenta Džona Kenedija izteikumu pie toreizējā Berlīnes mūra 1963. gadā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījumā runājam par Lielbritānijas un Ķīnas attiecībām. Tās sabojājušās tiktāl, ka Lielbritānijas valdība oficiāli paziņojusi par atteikšanos no Ķīnas informācijas tehnoloģiju kompānijas „Huawei” iesaistes 5G mobilo sakaru infrastruktūras izveidē. Ķīnas un Lielbritānijas attiecības sašķobījās pēc tam, kad Londona asi kritizēja jauno Honkongas nacionālās drošības likumu, kas apdraud Honkongas autonomiju un tās pilsoņu tiesības. Tikmēr Āzija sācies jauns saslimšanas vilnis ar Covid19. Pievērsīsimies arī nerimstošajiem protestiem Krievijā. Aizvadītās nedēļas nogalē Habarovskas ielās iznāca nepieredzēti liels skaits protestētāju, kas izteica neapmierinātību ar Kremļa politiku. Ja sākumā Habarovskas iedzīvotāji protestēja pret gubernatora Sergeja Furgala aizturēšanu, tad tagad mītiņos arvien vairāk izskan saukļi, kas vērsti pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Notikumus pasaulē analizē Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Ierakstā uzklausām laikraksta "Novaja Gazeta" speciālkorespondenti Irinu Tumakovu. Ķīna un Lielbritānija – izkūpējušais attiecību „zelta laikmets” Pirms pieciem gadiem, kad Londonā ar plašu vērienu tika uzņemts Ķīnas Tautas Republikas prezidents Sji Dziņpins, Lielbritānijā izskanēja balsis, kas pravietoja jaunu „zelta laikmetu” abu valstu attiecībās. Lielas cerības tika saistītas ar ķīniešu investīcijām britu ekonomikā, t.sk. sakaru tehnikas un kodolenerģētikas nozarēs, savstarpējiem tirdzniecības un finanšu sakariem. „Īpašās attiecības” ar Ķīnu bija viens no būtiskajiem argumentiem par labu Lielbritānijas spējai uzbūvēt plaukstošu ekonomiku pēc aiziešanas no Eiropas Savienības. Tagad viss liecina par to, ka šis „zelta laikmeta” sapnis ir izsapņots. Kārtējais apliecinājums tam bija Borisa Džonsona valdības 14. jūlija lēmums aizliegt britu telekomunikāciju kompānijām iegādāties Ķīnas ražotāja „Huawei” 5G aprīkojumu un prasība līdz 2027. gadam nomainīt šobrīd izmantoto „Huawei” aprīkojumu pret citu kompāniju ražojumiem. Tas, nenoliedzami, ir ASV pūliņu rezultāts, ciktāl prezidentam Trampam un viņa valdībai „Huawei” ir kļuvis par galveno Ķīnas totalitārisma slēptās globālās ekspansijas iemiesojumu. No svara šai ziņā ir ne vien Vašingtonas piedraudējums ierobežot izlūkošanas un militārās informācijas apmaiņu ar Lielbritāniju, bet arī bažas, ka „Huawei”, kas pakļauts amerikāņu tehnoloģiju un komplektējošo detaļu piegādes aizliegumam, var nebūt spējīgs izpildīt līgumsaistības. Šis Londonas lēmums devis vēl vienu triecienu divpusējām attiecībām ar Pekinu, kuras jau tā pamatīgi sabojājusi Ķīnas politika bijušajā britu kolonijā Honkongā un Lielbritānijas gatavība piešķirt britu pavalstniecību apmēram 3 miljoniem honkongiešu, kuriem ir t.s. britu aizjūras valstspiederīgo pases. Ķīniešu 5G tehnoloģijas aizlieguma tiešās sekas būs lēnāka šīs tehnoloģijas ieviešana un arī lielāka dārdzība, kas neizbēgami atspoguļosies pakalpojumu cenā. Vēl daudz nepatīkamāka ir iespēja, ka Ķīna varētu nozīmīgi ierobežot britu preču importu, ķīniešu tūristu plūsmu uz Lielbritāniju, kā arī ķīniešu studentu izglītošanos britu augstskolās. Lēš, ka ķīniešu tūristi un studenti nodrošina Lielbritānijā apmēram 100 000 darbavietu. Ķīnas studentu mācību maksas veido vairāk nekā 20% šādu ieņēmumu vismaz desmit nozīmīgās Lielbritānijas augstskolās, dažās pat pārsniedzot 30% no studiju maksas ieņēmumiem. Tomēr analītiķi arī pauž, ka Ķīnas reakcija šai gadījumā varētu būt mērena, ciktāl mēģinājums smagi sodīt Lielbritāniju var būtiski pasliktināt attiecības ar citiem nozīmīgiem ekonomiskajiem partneriem Eiropā. Pandēmija. Pāragra optimisma briesmas Pēc tam, kad pēdējos mēnešos daudzviet pasaulē pandēmijas situācijas vērtējumā dominēja optimistiski toņi, valdībām atslābinot ierobežojumus un cenšoties atgriezt dzīvi normālās sliedēs, pēdējās dienās satraucoši signāli pienāk no vairākām valstīm, kurās vīrusa izplatība šķita sekmīgi apturēta. Otrdien ar brīdinošu paziņojumu nāca klajā Honkongas izpildvadītāja Kerija Lema, norādot, ka ikdienas inficēšanās gadījumu skaits kopš mēneša sākuma desmitkāršojies un slimnīcām draud pārslodze. Autonomijas administrācija aizliegusi jebkādu sabiedrisko ēdināšanu telpās un noteikusi obligātu sejas masku valkāšanu. Rekordaugsts inficēšanās gadījumu skaits pirmdien tika fiksēts Austrālijā, kur infekcijas uzliesmojums skāris Viktorijas provinci. Jauns saslimšanas gadījumu skaita kāpums, sasniedzot un pārsniedzot agrāk šogad fiksētos rādītājus, pēdējās nedēļās vērojams arī Japānā, Izraēlā un Irānā; slimības izplatība turpinās Brazīlijā, Krievijā, Indijā, Dienvidāfrikas Republikā, Argentīnā un daudzviet citur, arī Savienotajās Valstīs, kur sevišķi strauja izplatība vērojama valsts dienvidrietumos. Arī Eiropā, kas bija noskaņojusies tūristu plūsmas atjaunošanai, pēdējās divās nedēļās bijis vērojams straujš saslimšanas gadījumu skaita pieaugums Spānijā, samērā mazāks – Vācijā, Francijā un Beļģijā. Tas viss liek izskanēt viedokļiem par pandēmijas otro vilni. Tomēr, kā norāda eksperti, „otrā viļņa” jēdziens ir drīzāk politiķu un žurnālistu radīts, kam maz sakara ar epidemioloģisko realitāti. Kā publikācijā populārzinātniskajā tīmekļa resursā „The Conversation” pirms mēneša norādīja Amerikas Universitātes sabiedrības veselības profesore Melisa Hokinsa, epidēmijas viļņu koncepts ir lielā mērā maldinošs, jo rada ilūziju par vīrusa izplatības apsīkumu. Faktiski statistika liecina vienīgi par nevienmērīgu vīrusa izplatīšanos, vienas teritorijas un sociālās grupas aptverot ātrāk, citas – vēlāk. Arī pašreizējās pandēmijas globālajā izplatībā nav bijis vērojams jebkāds atslābums. Pasaulē kopumā kā saslimšanas, tā nāves gadījumu skaita līkne bijusi nepārtraukti kāpjoša. Jūnija sākumā globālais inficēšanās gadījumu skaits sasniedza 5 miljonus, un pagāja 38 dienas, līdz tas dubultojās līdz 10 miljoniem, savukārt pieaugums par nākamajiem pieciem miljoniem notika vien 24 dienu laikā.   Habarovska pret Maskavu, sašutums pret augstprātību Habarovskas novads aptver apmēram trešdaļu no Krievijas Federācijas Tālo austrumu teritorijām, atrodoties apmēram 6000 km attālumā no galvaspilsētas Maskavas. Protesti, kas jau trešo nedēļu satricina novada centru Habarovsku un vairākas citas pilsētas, sākās pēc tam, kad 9. jūlijā Krievijas Izmeklēšanas komitejas darbinieki arestēja un nogādāja Maskavā novada gubernatoru Sergeju Furgalu. Viņam inkriminē līdzdalību vairāku uzņēmēju slepkavībās 2004. un 2005. gadā, kad Furgals darbojās metāllūžņu savākšanas un kokmateriālu tirdzniecības biznesā. 2007. gadā viņš tika ievēlēts Krievijas Valsts Domē no Vladimira Žirinovska vadītās Liberāldemokrātiskās partijas, un kā šīs partijas kandidāts 2018. gadā startēja Habarovskas novada gubernatora vēlēšanās. Pārsteidzošā kārtā viņš pārspēja savu sāncensi, partijas „Vienotā Krievija” pārstāvi un līdz tam novada gubernatora amatā bijušo Vjačeslavu Športu. Ievēlēts teju vai netīšām, protesta balsojuma rezultātā Sergejs Furgals pagājušajos pāris gados pratis iekarot novada iedzīvotāju simpātijas, tāpēc viņa arestu un, attiecīgi, atcelšanu no amata novadā uztver kā augstprātīgās un despotiskās centrālās varas spļāvienu sejā. Jau pirmajā protestu dienā – 11. jūlijā – Habarovskā tajos pulcējās vairāki desmiti cilvēku. Kopš tā laika protesta akcijas – mītiņi un gājieni pa pilsētu – notiek ik dienas; sociālajos tīkos izvērtusies kampaņa „Es esmu / mēs esam Sergejs Furgals”. 18. jūlijā pirmās atbalsta akcijas notika ārpus Habarovskas novada – Vladivostokā, bet 25. jūlijā jau vairākās Sibīrijas un Krievijas Tālo Austrumu pilsētās, kā arī Maskavā. Kad 20. jūlijā Furgals tika atcelts no amata un par gubernatora pienākumu pagaidu izpildītāju iecelts cits Liberāldemokrātiskās partijas politiķis Mihails Degterjovs, akcijās parādījās lozungi „Atstādināt Putinu!”. Līdz šim visas akcijas noritējušas mierīgi, un arī vara, ja nesakaita dažas aizturēšanas un vienu administratīvo arestu uz astoņām diennaktīm, nav aktīvi vērsusies pret protestētājiem. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

1. Starteris UL: Labdien, esiet sveicināti “Diplomātiskajās pusdienās”! Kā katru nedēļu, šajā laikā ar jums sarunājamies mēs – žurnālists Uģis Lībietis, un politikas zinātņu doktors, Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis. UL: Pēc pagājušās nedēļas raidījuma par Kanādu, šodien dosimies uz pilnīgi otru pasaules pusi? Bet arī otrā pasaules pusē ir valsts, kurā pamata valoda ir angļu valoda, un līdzīgi kā Kanādai, valsts galvas funkcijas tajā pilda Lielbritānijas karaliene Elizabete Otrā. Proti, dodamies uz Jaunzēlandi. KB: Jā, dosimies pusdienot uz Jaunzēlandi, kas līdzīgi kā Kanāda ietilpst Nāciju Sadraudzībā (Commonwealth of Nations vai British Commonwealth), kas ir brīvprātīga un no 54 valstīm sastāvoša neatkarīgu valstu savienība, lielāko daļu no kurām vieno tas, ka tās ir bijušas Lielbritānijas impērijas sastāvā. Un Elizabete Otrā valsts galva, starp citu, ir 16. no šīm valstīm. Reāla politiskā vara gan karalienei Jaunzēlandē nav, bet šis skaidri parāda vēsturisko mantojumu, kad Britu impērija vēl tieši pirms simt gadiem - 1920. gadā kontrolēja 24 procentus no zemeslodes sauszemes. UL: Un, starp citu, Nāciju Sadraudzībā ietilpst ne tikai Jaunzēlande un Kanāda, bet arī mūsu raidījumos iepriekš aplūkotās Dienvidāfrikas Republika un Trinidada, un Tobago. Bet to, ko Latvijas iedzīvotāji un mūsu radījuma klausītāji zina par Jaunzēlandi mēs mēģinājām noskaidrot telefonintervijās. Klausāmies, kas bija sakāms. 2. pamatēdiens UL: Gribētos teikt, ka klausītāju viedokļi ir interesanti un pat ļoti korekti. Es gan biju cerējis, ka kāds pieminēs arī Jaunzēlandē filmēto “Gredzenu pavēlnieka” triloģiju un tam sekojošo tūrisma bumu. KB: Jā šī ar Jaunzēlandes skatiem bagātā filma tiešām ir iemesls milzīgam tūristu pieplūdumam valstī – aptuveni seši procenti no visiem tūristiem “Gredzenu pavēlnieku” min kā vienu no galvenajiem iemesliem, lai apmeklētu Jaunzēlandi. Var tikai cerēt, ka pierunāsim kādu nākotnē pasaulē ļoti populāru filmu nofilmēt arī Latvijā, lai informācija un zināšanas par mūsu valsti iegūtu kaut pusi no tām aprisēm, ko ieguva Jaunzēlande. Bet runājot par pašu salu valsti – pamatiedzīvotāji, maori, tajā sāka ierasties tikai 13. gadsimtā, ap laiku, kad Latvijas teritorijā vēl turpināja ienākt vācu krustneši. Un 19. gadsimta četrdesmitajos gados Jaunzēlande tika iekļauta Britu impērijas sastāvā. UL: Par valsts neatkarības dienu vēl notiek diskusijas, bet principiālu likumdošanas neatkarību no Apvienotās Karalistes valsts ieguva 1947. gadā, lai arī, kā minējām, Elizabete Otrā vēl jo projām ir valsts galva un to Jaunzēlandē pārstāv ģenerālgubernatore, lēdija (Dame) Patrīcija Lī Redija. Bet faktiskā vara pieder arī klausītāju pieminētajai premjerministrei Džasindai Ardērnai, par kuru mēs ari detalizētāk runāsim tālāk. KB: Vēsturiskās attiecības starp Jaunzēlandi un eiropiešiem gan atspoguļojas arī etniskajā sastāvā, kur ap 65 procentiem iedzīvotāju ir eiropieši un tikai ap 17 procentiem ir maori. Starp citu, kas interesanti - puse Jaunzēlandes iedzīvotāju nepieder reliģiskajām grupām. Ļoti līdzīgi kā sekulārajās Igaunijā un Latvijā. UL: No ekonomiskā viedokļa raugoties šīs nepilnus 5 miljonus iedzīvotāju lielās valsts nominālais dzīves līmenis ir par apmēram trešdaļu augstāks par Latvijas rādītājiem un IKP sastāda apmēram 35 tūkstoš eiro uz vienu iedzīvotāju. Bet kā jau dzirdējāt arī vienas klausītājas teiktajā – dārdzības līmenis ir ļoti augsts.   KB: Pēdējos četrdesmit gados Jaunzēlandes ekonomika ir transformējusies no izteikti agrāras uz industriālu. Vienlaicīgi gan valsts galvenie eksporta produkti vēl jo projām ir lauksaimnieciskie – piena produkti un gaļa. Arī kokmateriāli, augļi, nafta, un daudziem zināmais Jaunzēlandes vīns. Lielākais importa un eksporta partneris? Blakus esošā kaimiņvalsts Austrālija ir tikai otrajā vietā. Pirmajā vietā ir Ķīnas Tautas Republika. UL: Ne tikai valsts ārējā tirdzniecībā, bet Jaunzēlandes ārpolitikā kopumā Ķīna un Austrālija spēlē nozīmīgu lomu. Jaunzēlande, kā katra maza valsts, cenšas koncentrēties tikai uz saviem tuvākajiem ārpolitiskajiem jautājumiem. Iespējams, ka tāpēc tradicionāli tā arī ir bijusi mazāk skaļa starptautiskajā vidē un tiekusies atgādināt par cilvēktiesību jautājumu nozīmīgumu. Tendences starptautiskajā politikā pēdējos gados gan ir mainījušas arī Jaunzēlandes ārpolitikas toni un uzsvarus, tiem kļūstot tiešākiem un skarbākiem. KB: Jā, valsts ārpolitikā dominē labas attiecības ar kaimiņvalsti Austrāliju, tostarp pašas valsts skaidri paustā piederība Rietumu pasaulei. Vienlaicīgi nepieciešamība balansēt Ķīnas augošo aktivitāti Okeānijā liek sarosīties arī Jaunzēlandei. Valsts ārpolitika ir kļuvusi balansējošāka, apzinoties Ķīnas kā drošības drauda aspektu un vienlaicīgi cenšoties saglabāt jau minētās tirdzniecības saiknes. Valsts savu drošību redz kā daļu no Rietumu pasaules un tādēļ ne tikai valsts ir piedalījusies savu karaspēku konfliktos Irākā un Afganistānā, bet arī uzmanīgi seko līdzi breksita sarunām, jo Lielbritānijas iespējas piekļūt ES tirgum tieši ietekmēs arī Jaunzēlandes uzņēmumus. UL: Un par Jaunzēlandes ārpolitikas izaicinājumiem tuvākajos gados un sevišķi jau attiecībām ar Austrāliju lūdzām komentēt arī Velingtonas Viktorijas Universitātei piederīgā Pārvaldības un Politikas studiju institūta direktoram Saimonam Čaplam. Mūsu attiecības ar Austrāliju ir līdzīgas kā ASV un Kanādai. Mēs esam nedaudz ēnā, bet mēs arī ļoti savā starpā sacenšamies. Taču Austrālija atšķiras ar to, ka tur ir federāla sistēma, bet mums nav. Viņiem ir divas parlamenta palātas, mums viena. Tāpēc situācijās, kad nākas saskarties, piemēram, ar Covid-19, mēs varam reaģēt nedaudz ātrāk un spējam koordinēt lietas nedaudz labāk nekā Austrālijā. Un tas arī viss. Runājot par ārpolitikas izaicinājumiem – tie ir tādi paši kā pārējai pasaulei. Mums visiem ir grūtības tikt galā ar ASV un Donaldu Trampu, kā arī ar aizvien pārliecinātāko un strauji savu ietekmi vairojošo Ķīnu. Jaunzēlandē ķīnas radītie izaicinājumi ir ļoti sarežģīti, jo Ķīna ir lielākais tirdzniecības partneris. Mums ir arī ievērojama ķīniešu imigrantu kopiena, kuru Ķīnas valdība ļoti aizrautīgi vēlas kontrolēt, lai arī viņi jau ir jaunzēlandieši. Ķīna arī strauji paplašinājusi savu ietekmi Klusā okeāna dienvidaustrumu daļā, kas vienmēr ir bijusi Jaunzēlandes interešu zonā. Tāpat Ķīna aizvien palielina savu interesi arī par Antarktīdu, kas arī ir Jaunzēlandes interešu sfērā, jo mēs esam bāzes punkts ceļā uz Antarktīdu. Arī iekšpolitkā izaicinājumi ir tādi paši  kā daudziem citiem – kā tikt galā ar Covid krīzes radīto ekonomisko lejupslīdi. Jaunzēlandē īpaši lieli zaudējumi ir radušies no ārvalstu tūristu trūkuma. Ja tagad pie mums viesojas vien daži simti cilvēku, tad parasti tie ir vairāk nekā pieci miljoni tūristu gadā. Un ar to mums nāksies tikt galā. UL: Šos un daudzus citus jautājumus jau risina un būs jārisina esošajai premjerministre Džasindai Ardērnai, kura vairāku iemeslu dēļ, sevišķi jau savas personības dēļ, ir kļuvusi atpazīstama tālu pasaulē, tostarp arī Latvijā. Sevišķi COVID-19 krīzes ietvaros, kur Jaunzēlande kļuva par pirmo valsti, kas uzveica šo slimību pašmājās, politiķes līderība ir tikusi atzinīgi vērtēta. KB: Ardērnas kundze ir jaunākais premjerministrs Jaunzēlandē 150 gadu laikā un tobrīd 37 gadu vecumā arī jaunākā sieviete-premjere pasaulē. Viņa bija arī pirmā premjerministre pasaulē, kurai, esot amatā, piedzima bērns. Šobrīd viņas popularitāte pašas valstī ir ļoti augsta, un vairāk nekā 70 procentu iedzīvotāju uzskata, ka valsts attīstās pareizajā virzienā. Augstākais rādītājs kopš 1991. gada. UL: Ardērnas popularitāti noteikti veicināja apņēmīgā cīņa ar COVID, bet tas nebija vienīgais. Jau pagājušā gada 15. marta terorakti Kraistčērčā, kur terorists divās mošejās nogalināja piecdesmit vienu cilvēku, bija zīmīgs mirklis premjerministres vadītajā valstī. Premjerministres reakcija bija neviltotu simpātiju un atbalsta izrādīšana musulmaņu kopienai un vēršanās pret slavu alkstošā noziedznieka popularizēšanu masu medijos. Ardērnas uzstāšanās un izteikumi sociālajos medijos ieguva lielāku popularitāti nekā terorista Facebook tiešsaistē pārraidītie kadri no slepkavībām. KB: Savas slavenās runas ietvaros viņa pateica tikai vienkāršu patiesību – slepkavošanu popularitātes un atpazīstamības dēļ var izbeigt tikai tad, ja noziedznieku vārdus iemin zemē un aizmirst. Ja tos nepiemin un to vārdus ne tikai aizmirst, bet pat neuzzina, tādējādi apelējot ne tikai pie sabiedrības, bet arī masu mediju pieejas slepkavu glorificēšanai un pakaļdarītāju motivācijas izskaušanas. Interesanti, cik slepkavības pasaulē nebūtu notikušas, ja Norvēģijas 2011. gada masu slepkavas vārdu mēs nekad nezinātu? Un cilvēku dzīvību iznīcināšana globālas personīgas popularitātes dēļ nebūtu kļuvusi tik pievilcīga. UL: Bet viedokli par premjeres Ardērnas popularitātes iemesliem skaidrojumu mēs lūdzām arī Jaunzēlandes Ārpolitikas institūta izpilddirektorei Melānijai Torntonei. Es personiski viņu apbrīnoju. Manuprāt viņa ir sevi lieliski parādījusi gan šīs krīzes, gan pērnā gada teroristu uzbrukuma laikā. Viņa labi izskatās, viņa ir dabiska, patiesa un ļoti, ļoti iejūtīga. Taču laikam visīpašākā lieta ir tā, ka viņa spēj lieliski komunicēt ar cilvēkiem. Viņa runā ļoti skaidri un tieši, necenšas izlocīties. Viņa ir arī ļoti stingra, īpaši jau Covid-19 laikā. Mūsu valdība varbūt sākumā rīkojās nedaudz lēni, taču pēc zinātnieku un Pasaules veselības organizācijas padomu uzklausīšanas tika izstrādāts un ieviests dzīvē ļoti saprotams plāns. Viņa ir vadījusi šo valsti ļoti patiesi, saprotot, ka ļoti daudzi cilvēki cieš. Viņa neslēpjas no tā, ka daudzi cilvēki ir zaudējuši darbu un ienākumus. Viņas atbildes reakcija ir bijusi diezgan unikāla. Es dažreiz pasekoju viņas Facebook profilam – viņa pēc smagas dienas ar daudzām sapulcēm vēlās vakara stundās sazinās ar daudziem cilvēkiem un runājas, it kā tie būtu viņas labākie draugi. KB: Rezumējot var sacīt, ka Jaunzēlandes ārpolitiskie un ekonomiskie izaicinājumi ir līdzīgi lielākās daļas citu mazu valstu izaicinājumiem. Un spēja būt drosmīgiem un izlēmīgiem pašmājās var veicināt valsts pasaules mēroga atpazīstamību ne mazāk kā pasaulē populāru Holivudas filmu uzņemšana savā teritorijā. 3. deserts UL: Atzīšos, ka man desertā nu ļoooti gribējās kaut ko no “Gredzenu Pavēlnieka”, bet, tā kā mēs tomēr vairāk koncentrējamies uz valstīm, tad tur būtu nepieciešams atsevišķs raidījums, piemēram, par Viduszemi, Šīru, Mordoru, Gondoru vai Rohanu. Tāpēc šoreiz piedāvāsim jums desertu asortus, lai nebūtu jārunā tikai par aitām, kuru esot pa 9 uz katru iedzīvotāju. Ja parēķinām, tad sanāk, ka valstī ir ap 45 miljoniem aitu. KB: Arī automašīnas Jaunzēlandē ir vairāk nekā parastā daudzumā, proti valstī uz pieciem miljoniem iedzīvotāju ir apmēram 4 miljoni automašīnu. UL: Mēs zinām par Jaunzēlandi un regbiju, bet Jaunzēlandē proporcionāli tiek uzskatīts, ka ir arī lielākais skaits golfa laukumu, ap četriem simtiem. Spēlēt ainaviskās vietās pilnīgi noteikti ir patīkami. KB: Par citām ainaviskām vietām runājot. Jaunzēlandietis sers Edmunds Hilarijs kopā ar šerpu bija pirmais cilvēks, kurš 1953. gadā uzkāpa Everestā. UL: Tad par kalniem runājot – lielākais vulkāniskais izvirdums pēdējos 70 tūkstošos gadu notika tieši Jaunzēlandē. KB: Vēl, kas notika vissenāk – Jaunzēlande bija pirmā valsts pasaulē, kurā sievietēm tika piešķirtas bezierobežojumu vēlēšanu tiesības parlamenta vēlēšanās. Tas gan notika diemžēl tikai 1893. gadā. UL: Un tā mēs varētu turpināt un turpināt. Bet mūsu raidījums ir pietuvojies izskaņai. Nākamnedēļ mēs dosimies uz citu vizuāli gleznainu valsti tepat pie mums, Ziemeļeiropā – uz Islandi.

Kad Latvijā tirgus pārdevējai par kartupeļiem varēsim samaksāt bez skaidras naudas un kāpēc jaunattīstības valstis digitālo maksājumu attīstībā nereti ir soli priekšā? Kur ir robeža starp digitālu maksājumu inovatīviem risinājumiem, to ērtumu, ātrumu un mūsu privātumu? Par šiem un citiem jautājumiem ar “Tieto Evry” stratēģisko produktu vadītāju Edgaru Bremzi un Izstrādes nodaļas vadītāju Sergeju Jefimovu sarunājas Latvijas Radio 6 Latvijas Universitātes radio NABA raidījuma “Digitālās brokastis” vadītāji Artis Ozoliņš un Rihards Blese. Kādās valstīs darbojas “Tieto” un no kādām nāk jūsu klienti? Lasīju, ka pavisam jums ir turpat 24 tūkstoši darbinieku. S. Jefimovs: Digitālo maksājumu nodaļas klienti atrodas gandrīz visās pasaules malās, pavisam to mums ir ap 80, sākot no tādām valstīm kā Dienvidāfika, Maldīvas, un beidzot ar Eiropas valstīm, piemēram, Nīderlande vai Latvija. Savukārt Latvijā strādā ap 800 cilvēku, 300 no tiem – Digitālo maksājumu nodaļā. Esam lielākais IT un finanšu uzņēmums Ziemeļvalstīs. Vai šobrīd, digitālajā laikmetā, pastāv kādi ierobežojumi, kur uzņēmums atrodas? S. Jefimovs: Tādu robežu nav, taču jārēķinās, ka katrā valstī var būt atšķirīgi kultūrvēsturiski aspekti un likumi, kas jāņem vērā, lai mūs produkts atbilstu konkrētās valsts iedzīvotāju vajadzībām. Arvien vairāk cilvēku skaidras naudas vietā izvēlas bezskaidras naudas norēķinus, to pašu ceļu iet arī valsts iestādes, piemēram, Latvijas pašvaldības. Kā jūs vērtējat pāreju uz elektroniskajiem maksājumiem gan Latvijā, gan pasaulē kopumā? E. Bremze: Šī tendence ir viennozīmīga, jo skaidra nauda ir dārga – tā ir kaut kur jāpārskaita, jāglabā, tā nenes nekādus peļņas procentus, vajadzīgi cilvēki, kas ar to fiziska darbojas un kopumā tās apstrāde ir dārga un saistīta ar daudz liekiem procesiem, bez kuriem var arī iztikt. Šī tendence vērojama visā pasaulē, taču dažādās valstīs attīstās dažādos tempos – ir jaunattīstības valstis, kur attīstība ir daudz straujāka, jo tajās ir vairāk jaunu cilvēku, sabiedrība kopumā ir jaunāka un ātrāk pierod pie izmaiņām. Piemēram Āzijā, Ķīnā ļoti populāri ir QR kodu mobilie maksājumi. Ir arī valdības, kas ļoti motivē attiekšanos no skaidras naudas, piemēram, Indijā vienā dienā no apgrozības izņēma lielos naudas nominālus, tādā veidā liekot cilvēkiem aktīvāk pāriet uz mobilajiem maksājumiem. Nereti mobilais telefons ir vienīgais, kas cilvēkiem šādās lielās valstīs ir pieejams, jo atšķirībā no mums, tur to banku, iespējams, ne tuvu nav tik daudz. E. Bremze: Tieši tā, un mūsu vēsture apliecina, ka karšu maksājumi ir laba alternatīva skaidrajai naudai, taču tie nenodrošina visus procesus, piemēram, fiziska persona nevar pieņemt kartes maksājumu, jo būtu pārāk dārgi katram nodrošināt savu POS terminālu, tāpēc valstīs, kas skatās tālāk, ir ieviesti mobilie risinājumi – dažādi QR kodu maksājumu veidi, ļaujot savstarpējus norēķinu veikt arī privātpersonām. Diemžēl Latvijā šie mobilie maksājumi nav tik ļoti attīstījušies, kaut gan jāuzteic Latvijas Banka, kas šajā jomā ir ļoti daudz darījusi, ieviešot zib maksājumus un ieviesuši zib saites, kas piesaista kontu mobilajam telefonam. Komercbankas mums ir lēnākas, bet ceru, ka tuvākajā nākotnē arī mums būs iespējas veikt šādus maksājumus. Šķiet, ka FinTech uzņēmumi tirgū mēģina ielauzties ar inovācijām, attīstot jaunas idejas, projektus, savukārt bankas iepaliek. Kā jūs redzat šo procesu? Jo jūs tomēr esat tie, kuri veido šos risinājumus. E. Bremze: Šobrīd FinTech vai jaunuzņēmumu motivācija, protams, ir būt ātrākiem, veiklākiem par bankām, viņi atšķirībā no bankām, kuras ir konservatīvi uzņēmumi, var uzņemties lielāku risku – ja viņiem ideju izdodas realizēt dzīvē, tad tā ir iespēja nopelnīt lielu naudu, jo tad šos mazos inovāciju uzņēmumu nopērk banka vai tehnoloģiju gigants, taču ja ideju īstenot neizdodas, lielu zaudējumu jau nav, lielākoties tikai pašu ieguldītais laiks. Kas ir tie pakalpojumi, ko “Tieto Evry” šajā jomā piedāvā saviem klientiem un vai šie risinājumi tiek arī programmēti uz vietas Latvijā? E. Bremze: Mēs piedāvājam maksājumu neredzamo daļu – tas ir tas, kad jūs nopīkstiniet karti vai veicat pārskaitījumu, lai tas dažu sekunžu laikā nonāk pie maksājumu saņēmēja. Mūsu galvenais uzdevums ir nodrošināt, lai varētu notikt liela transakciju apstrāde, maksājumi būtu ātri un droši, jo, ja runājam par bankām, esam pieraduši, ka mūsu kartes vai jebkurš cits maksājums notiks, nepieļaujam situāciju, ka kādu dienu viss varētu apstāties, jo tad pamatīgi ciestu bankas reputācija.   S. Jefimovs: Par izstrādi varu piebilst, ka lielākā daļa no produktiem, ko mēs ražojam, top tepat Rīgā, bet dažas izstrādes vienības atrodas Zviedrijā un Indijā. Taču mēs Rīgā esam tie, kas izdomā, kā šie risinājumi varētu izskatīties. Kādā virzienā attīstīsies digitālie maksājumi un kas varētu būt nākamās jaunās lietas, ko mēs šajā jomā varētu sagaidīt? Kā varētu maksāt ātrāk un efektīvāk? E. Bremze: Daudzās citās valstīs cilvēki par ļoti ērtu atzinuši QR kodu izmantošanu. Maksājot ar tiem, nav jāpīkstina, bet gan ar mobilo telefonu jāskenē QR kods. Šāda sistēma ir plaši izplatīta, piemēram, Zviedrijā to izmanto mazie ielu tirgotāji - viņi var vienkārši uz papīra izdrukāt QR kodu, kuru noskenējot pārdevējam var ieskaitīt naudu. Tur arī baznīcā pie ziedojumu kastes ir QR kods. Somijā mūsu klientam testējām lietotāja autentifikāciju pēc sejas atpazīšanas – tur bija izveidota pilotkafejnīca, kurā apmeklētājiem maksājot bija nevis jāpīkstina, bet viņu sejas atpazina 3D kameras, bet pirms maksājuma jāapstiprina piekrišana summai, nospiežot OK pogu uz monitora, un maksājums ir veikts. Tad tika aprēķināts, ka šāda veida maksājumi ir dažas sekundes ātrāki, jo nav jātērē laiks telefona izņemšanai no kabatas vai somas, vienkārši jāpieiet pie kases. Nesen ziņojām par jauna koncepta veikalu – Amazon Go – tur pircējs ieiet, paņem preces un vienkārši iziet ārā, bet nauda no konta tiek noskaitīta atbilstoši datiem, ko sniedz veikalā izvietotie sensori. Vai šāds modelis ir jauns modes kliedziens, kas var pārņemt visu pasauli? E. Bremze: No maksājumu viedokļa jau tur nekā jauna īsti nav, jo tos mēs jau tagad varam šādā veidā apstrādāt – lielākās starpība droši vien ir šī veikala iekārtojumā, lai būtu iespējams uzskaitīt preces, ko pircējs ir paņēmis no plauktiem un zinātu, kādu summu jāiekasē. No maksājumu apstrādes viedokļa būtiski ir saprast, ka tas ir tas īstais klients, kurš maksā, un tur varētu būt nozīme, piemēram, ģeolokācijas datu uzmantošanai – ja jūs tikko esat bijis viena veikalā, tad pēc minūtes nevarat būt citā veikalā, citā valstī.

Pagājušajā nedēļā, kad runājām par Dienvidāfrikas Republiku, pieminējām, ka šajā valstī ļoti spilgti atainojas visa kontinenta koloniālā vēsture. Tā radās doma pastāstīt arī par mūsu pašu senču koloniālo pieredzi. Proti, nevienam nav noslēpums, ka Latvijai  savulaik ir bijušas veselas divas kolonijas – Tobāgo un Gambija! Nu, vismaz tā apgalvo. Bet kā jau pirmajā raidījumā minējām, viens no mērķiem ir kliedēt dažādus mītus par valstīm. Un šoreiz tas varētu būt mīts tieši par Latviju. Būsim godīgi – Latvijai nekad nevienas kolonijas nav bijis. No otras puses, nevar noliegt, ka nekādas saistības ar Tobāgo mums arī nav. Tāpēc lūdzām vienai no zinošākajām Kurzemes hercogistes pētniecēm, vēstures zinātņu doktorei Mārītei Jakovļevai īsumā ieskicēt, kāds bija Tobāgo kolonizēšanas stāsts. Arī vēsturnieks Valters Ščerbinskis uzskata, ka patiesībā Tobāgo kolonizēšana vairāk būtu uzskatāma par tādu kā vēsturisku kuriozu. Bet šī vēsturiskā fakta cildināšana daudz aktīvāk ir sākusies vien 20. gadsimta 30. gados. Īsais rezumējums – Tobāgo ir mūsu valstiskās un pilsoniskās propagandas stāsts, kas turpinājās arī 70.gados ar filmu “Melnā vēža spīlēs” un arī vēlāk Māras Zālītes un Ulda Marhilēviča izrādē “Tobāgo”. Vēl arī nedaudz par to, kas ir Trinidāda un Tobāgo mūsdienās. Tā ir nedaudz par Latviju mazāka valsts, kurā dzīvo 1,2 miljoni iedzīvotāju, lielākā daļa, 96% no tiem, gan mīt Trinidādā. Maza, bet ekonomiski attīstīta valsts, kurai ir viens no augstākajiem iekšzemes koproduktiem, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Tas lielākoties, pateicoties naftai un dabasgāzei.

Pēc tam, kad pirmajos divos raidījumos apspriedām Irānu un Slovākiju, domājām, ka varētu būt pienācis laiks kādai nedaudz eksotiskākai valstij. Un, sekojot informatīvajai telpai šeit, Latvijā, nevarēja nepamanīt milzīgo sabiedrības interesi par Kristīnes Misānes lietu un viņas izdošanu Dienvidāfrikas Republikai (DĀR). Papētot dažādus komentārus par šo lietu, uzmanību piesaistīja dažādi aizspriedumi un mīti, kas Latvijas iedzīvotājiem ir radušies par šo valsti. Un tāpēc arī  izlēmām parunāt tieši par Dienvidāfrikas Republiku!  Rīgas Stradiņa Universitātes lektors Mārtiņš Daugulis ieskicē Dienvidāfrikas Republikas vēsturisko attīstību. Liela loma DĀR attīstība ir aparteīdam, kas tur valdīja 20. gadsimta otrajā pusē. 2019. gadā tika atzīmēti 25 gadi kopš aparteīda oficiālas izbeigšanas, taču jautājums ir par to, vai tas patiešām ir aiz muguras. Latvijas Kultūras akadēmijas lektore Signe Kazāka savulaik dzīvojojusi DĀR un strādājusi tur brīvprātīgo darbu. Viņa arī atzīst, ka par spīti mēģinājumiem saliedēt sabiedrību, tas ne visai veiksmīgi izdodas. Tas ir arī valsts attīstību bremzējošs faktors. Tajā pašā laikā zimīgs ir fakts, ka valstij ar izcilību nav problēmu. DĀR ir vienīgā valsts, kurā atrodas iela kurā dzīvojuši divi Nobela Miera prēmijas laureāti: tas ir Nelsons Mandela, kurš šo prēmiju ieguva 1993. gadā kopā ar valsts prezidentu Frederiku Vilhelmu de Klerku, un arhibīskaps Dezmonds Tutu, kurš Nobela miera prēmiju ieguva 1984. gadā. Kopumā 11 šīs valsts pārstāvji ir ieguvuši Nobela prēmijas dažādās kategorijās.

Latvijas Radio 1 turpmāk otrdienās plkst. 12.30 skanēs raidījums „Diplomātiskās pusdienas”. Kāpēc pusdienas? Tāpēc, ka pusdienlaiks parasti tiek izmantots tieši pusdienām. Kāpēc diplomātiskās? Tāpēc, ka diplomātija patiesībā ir ārpolitikas veidošanas māksla. Savukārt diplomātiskās pusdienas jeb darba pusdienas pat ir oficiāls diplomātisks jēdziens – tā ir vieta un laiks, kur bieži vien tiek apspriesti pieņemti dažādi lēmumi par vienu vai otru, tostarp ārpolitisku jautājumu. Un bieži vien tas notiek nedaudz neformālākā gaisotnē, nekā dažādos oficiālos samitos, sanāksmēs un konferencēs. Un arī strukturēsim raidījumu, sākot to ar starteri jeb aptaujājot cilvēkus, ko viņi domā par valsti, tad "ēdot pamatēdienā valsti", tās aktuālāko notikumu izklāsts un nākotnes prognozes. Un desertam atstāsim kādu interesantu vai provokatīvu, reizēm mazāk nopietnu faktu par valsti. Protams, pusdienot vienam nav  interesanti, tāpēc šo raidījumu Uģis Lībietis veido kopā ar Latvijas ārpolitikas institūta direktora vietnieku, Rīgas Stradiņa universitātes docentu, doktoru Kārli Bukovski. Raidījumā  uzmanības centrā būs dažādas valstis un tajās notiekošais šajā konkrētajā nedēļā. Valstu pasaulē ir daudz, par tām mēs kaut ko zinām un nezinām, interesējamies par tām vai nē. Bieži vien mums ir viedoklis un priekšstats par šim valstīm un, ļoti iespējams, tas var būt maldīgs. Kaut vai, Latvijai aktuālo notikumu gaisotnē – ka Dienvidāfrikas Republikā pārsvarā dzīvo tikai tumšādaini cilvēki un valda gandrīz vai džungļu likumi. Dienvidāfrikai mēs noteikti pievērsīsimies kādā no nākamajiem raidījumiem. Bet par pirmā raidījumu centrālo valsti esam izvēlējušies Irānu. Irāna ir bijusi pasaules dienaskārtībā gadiem. Ne tikai kodolprogrammas dēļ par ko mēs dzirdam medijos gandrīz katru otro nedēļu, bet arī tādēļ, ka Irāna ir viens no intriģējošākajiem un atšķirīgākajiem valstiskuma piemēriem ne tikai Tuvajos Austrumos, bet visā pasaulē. Un viens no šiem intriģējošajiem elementiem ir arī pusdemokrātiskās Irānas parlamenta jeb Islāma Konsultatīvās asamblejas vēlēšanas, kuras notiks 21. februārī. (function(d){ var app = d.createElement('script'); app.type = 'text/javascript'; app.async = true; var pt = ('https:' == document.location.protocol ? 'https://' : 'http://'); app.src = pt + 'www.speakpipe.com/loader/hd8kmjusv509drsvl8xroba9irhupfub.js'; var s = d.getElementsByTagName('script')[0]; s.parentNode.insertBefore(app, s); })(document);      

“Krustpunktā” saruna par mums pašiem. Par mūsu izvēlēm, rīcību, uzvedību, kāpēc mēs rīkojamies tā, kā rīkojamies. Pēdējā aktuālākā lieta neapšaubāmi ir raizēšanās par Kristīni Misāni, bērnu mammu, kuru tagad izdos Dienvidāfrikai. Šis notikums ļaudis, šķiet, satraucis vairāk nekā daudzi citi. Lielā intervija šodien nav par vienu konkrētu notikumu. Mēs esam izvēlējušies runāt par to, kas vispār ietekmē mūsu teikto vai darīto. Studijā: psihologs, Latvijas Universitātes profesors Ivars Austers.

Raidijumā Piespēle  30. jubilejas maratonu gaidīsim kopā ar vienu no rīkotājiem, aktīvo skrējēju Mārtiņu Priedi, basketbola sarunas ar Kasparu Ciprusu, bet Māris Vancevičs dalīsies cerībās par gaidāmo sarežģīto riteņbraucienu Dienvidāfrikā. Kaspars Cipruss pirms 37 gadiem dzimis Rēzeknē. Spēlējis visu vecumu Latvijas jaunatnes izlasēs, Eiropas U-18 čempionātā jau bija viens no izlases līderiem, turnīrā labākais cīnītājs par atlēkušajām bumbām. Nacionālajā valstsvienībā Cipruss debitēja  pirms 20 gadiem. 2007. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā bija izlases pamatcentrs un kļuva par vienu no komandas līderiem, ar vidēji 4,3 punktiem spēlē.  Pirmā profesionālā komanda bija "ASK/Brocēni/LMT", bet karjeras turpinājumā spēlējis Itālijā,  Slovēnijā, Polijā, Spānijā, Čehijā, Apvienotajos Arābu Emirātos un Igaunijā, Ukrainā, Lietuvā . Basketbolista karjeru Kaspars Cipruss noslēdza 2014. gadā.  Pašlaik viņš spēlē amatiera statusā Latvijas basketbola līgas klubā "Jēkabpils". Bijis  Latvijas Jaunatnes basketbola līgas direktors. Tagad strādā Izglītības un zinātnes ministrijā Sporta departamentā par ekspertu. Pēc mēneša Dienvidāfrikā sāksies sarežģītākās daudzdienu kalnu riteņbraukšanas sacensības pasaulē "Cape Epic". Otro gadu šajās sacensībās piedalīsies Latvijas kalnu riteņbraucējs Māris Vancevičs, kuram kalnu riteņbraukšana ir vairāk hobijs nevis profesionāla nodarbošanās. Par pagājušajā gadā piedzīvoto un gatavošanos šī gada sacensībām riteņbraucējs sarunājās ar Māri Bergu,

Krustpunktā pēc vieniem tiksimies ierastajā žurnālistu diskusijā piektdienās, kad pārspriežam nedēļas aktualitātes. Valsts policijas priekšnieka Inta Ķuža atkāpšanās no amata, kārtējās pārbīdes Rīgas Satiksmē un neuzticības balsojums vicemēriem Rīgas Domē.  Necerēti lielu uzmanību šonedēļ ieguvusi Kristīnes Misānes lieta, kura Dānijā gaida iespējamu izdošanu Dienvidāfrikai- viņu vaino pašas bērnu nozagšanā. Pēc iedzīvotāju piketa pie Dānijas vēstniecības Saeimas deputāti aicinājuši Dāniju neizdot aizturēto Kristīni Dienvidāfrikai. Tie ir daži no raidījumā pārrunāmajiem tematiem. Studijā kopā ar raidījuma vadītājiem Māru Jansoni un Aidi Tomsonu būs arī Frederiks Ozols, Nellija Ločmele (žurnāls IR) un Iļja Kozins (Tvnet).

"Kāpnes ir tās, kas cilvēku ratiņkrēslā padara nespējīgu, nevis ratiņkrēsls," 1997. gadā atzīmēja politikas plānotāji Dienvidāfrikā. Šonedēļ raidījumā runāsim par pieejamu un iekļaujošu dizainu. Par iespēju ikkatram sabiedrības loceklim lietot produktus vai saņemt pakalpojumus neatkarīgi no viņu individuālajām atšķirībām. Raidījumā piedalās arhitekte un jaunuzņēmuma Vividly dibinātāja un vadītāja Gunita Kuļikovska un uzņēmuma Turn Digital vadītājs, digitālās vides piekļūstamības eksperts un platformas www.pieklustamiba.lv iniciators Pēteris Jurčenko. Īsumā * Pieejams dizains produktu vai pakalpojumu ļauj lietot jebkuram cilvēkam neatkarīgi no apstākļiem vai fizioloģiskām vajadzībām. * Dizaineri un arhitekti ir līdzatbildīgi apstākļu radīšanā, kas definē invaliditāti. * Nevis nevēlēšanās, bet neaizdomāšanās rada nepieejamu dizainu. * Pēteris Jurčenko: Neiekļaujošs dizains ir diskriminācija. * Gunita Kuļikovska: Dizaineru uzdevums – apzināties, kuras grupas tiek izslēgtas, veidojot dizainu. * Pēteris Jurčenko: Dizaina izglītībā kopumā vēl šī domāšana netiek audzināta. Vairāk un plašāk šeit!

14. septembrī mūsu valsts pirmajam prezidentam Jānim Čakstem atzīmēsim 160. gadskārtu. Kā dzimta, kuras pārstāvji izkaisīti plašajā pasaulē, kopj savas tradīcijas un atgriežas Latvijā? Cik dzīvas mūsdienās ir tās pamatvērtības – krietnums, tolerance, godprātība, ģimeniskums -, ko Jānis Čakste nesa Latvijai un kā dzīvo jaunā muzeja ēka „Aučos”, kuru tuvinieki jau nodēvējuši par Čakstes māju? Raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts sarunājamies ar Jāņa Čakstes mazmazmeitu Kristīni Čaksti, kura atzīst, ka vasaras pavada Latvijā, bet ar vienu kāju tomēr vēl ir arī Zviedrijā, vēsturnieku, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītāju Tomu Ķikutu un muzeja „Jāņa Čakstes māja” ekskursijas vadītāju Inetu Freimani. Sazināmies ar Kristīnes Čakste dēlu Aleksandru Čaksti Zviedrijā. Viņš cer, ka Jāņa Čakstes fonds, kas dibināts pirms gada, ar laiku būs tikpat vērienīgs kā Kenedija fonds ASV. Sazināmies arī ar Aleksu Krolls, Jāņa Čakstes mazmazmazmeitu. Šobrīd viņa ir Rīgā, bet dzimusi ASV, strādājusi Indijā, arī tagad projekti viņu saista ar Dienvidāfriku. Atzīmējot Jāņa Čakstes 160. dzimšanas dienu, 13. septembrī norisināsies zinātniska konference, būs Jāņa Čakstes grāmatas atkārtotā izdevuma atvēršanas svētki, bet 14. septembrī "Aučos" būs Jāņa Čakstes stipendijas pasniegšana un svētku kliņģeris pēcpusdienā visiem, kas būs sabraukuši. Raidījuma noslēgumā vēl aicinājums uz konferenci. 11. novembrī Vidzemes plānošanas reģions aicina uz vispārizglītojošo skolu direktoru, izglītības pārvalžu speciālistu semināru  “Remigrējušo ģimeņu bērnu iekļaušanās Latvijas skolās”, kas norisināsies Amatas novada Drabešu Jaunajā pamatskolā. Par semināru stāsta Vidzemes plānošanas reģiona Remigrācijas koordinatore Ija Groza.

Pavasaris ir tas laiks gadā, kad vairums dzīvnieku gādā par mazuļu nākšanu pasaulē. Liela daļa mums līdzās esošo dzīvnieku to dara dējot olas un interesanti - nebūt ne visi ir putni. Pasaulē lielākās, mazākās, izturīgākās un neparastākās olas, kādi dzīvnieki ir šo olu dējēji un perētāji. Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsts par olām, kuras nav radījuši putni, bet gan rāpuļi un pat zīdītāji. Stāsta Rīgas Nacionālais zooloģiskā dārza valdes priekšsēdētājs Ingmārs Līdaka. Dzīvnieku pasaules apzinīgākie tēti Dzīvnieku pasaulē ģimenes modeļi ir ļoti dažādi - lielai daļai dzīvnieku mazuļu barošanu un sargāšanu nodrošina tikai mātīte, taču ne mazums sugām aktīvi ģimenes aprūpētāji ir arī tēviņi. Kuri ir dzīvnieku pasaules apzinīgākie tēti, stāsta Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Rīgas zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns labinās pie kazuāru tēviņa Sidrabiņa, kurš, ja vien nebūtu samulsis no cilvēku klātbūtnes, arī pats ar viņu aprunātos. Kazuāri, kuri tiek uzskatīti par pasaulē bīstamākajiem putniem ar savām spēcīgajām kājām spēj nospārdīt līdz nāvei pieaugušu cilvēku, un tikpat kareivīgi šie putnu tēviņi ir tad, kad jāizbaida prom nevēlami viesi no savu mazuļu ligzdas – lapu kaudzes, ko, starp citu, perēšanai arī sagatavo kazuāru tēviņš. Rūpīgo tēvu uzskaiti dzīvnieku pasaulē sākam ar šo nelidojošo putnu, kura dzimtene ir Papua Jaungvineja un Austrālija. Tā kā kazuāri pieder pie strausu ģints, tad arī strausu vidū ir vērojama šāda pati putnu tēviņu uzvedība, Interesanti ir tas, ka Āfrikas strausu olas pa dienu perē mātītes, bet pa nakti tēviņš. Šāds ieradums strausiem ir tādēļ, ka mātīšu pelēkbrūnā krāsa dienas laikā ir grūti pamanāma uz smilšu fona, bet melnā tēviņa krāsa noslēpj plēsējiem ligzdu naktī. Savdabīgs džentelmenisms ir raksturīgs degunragputniem – lidoņiem ar milzīgiem košiem knābjiem, uz kura esošais izaugums atgādina govs ragu. Šo putnu tēviņi sargā savas mātītes un mazuļus, tos „iemūrējot” kokā. Pievēršoties zīdītāju pasaules rūpīgajiem papiem, jāmin mūsu platuma grādos mītošie dzīvnieki – vilki, lapsas, jenotsuņi, āpši un bebri, kas izrāda rūpes par saviem bērniem. Bet skatot eksotiskākus eksemplārus Māris Lielkalns stāsta par Dienvid- un Centrālamerikas lietus mežos mītošajiem kalitriksiem – maziem pērtiķiem. Parasti gādīgo dzīvnieku tēvu sarakstā tiek minēti jūraszirdziņi, kuru tēviņi ir apveltīti ar ikru perējamo somu. Tajā tēviņš apaugļo un iznēsā jūraszirdziņu mazuļus. Bet vēl gādīgāki ir Čīlē un Argentīnā dzīvojošie Darvina varžu tēvi, kuri līdzīgi kā sengrieķu mitoloģiskais dievs Krons savus bērnus aprij un tad atrij atpakaļ, tiesa, ļaunais Krons atšķirībā no varžu papa šādi nedemonstrēja savu tēva mīlestību.

Raidījumā Divas puslodes diskutējam par to, kāda ir šobrīd situācija kara plosītajā valstī Sīrijā. Šo valsti daudz piemin ziņas. Mēģinām veidot tādu kā Sīrijas profilu, meklējot atbildi uz jautājumiem, kāpēc šo teritoriju skārusi tāda traģēdija un līdz ar to, kāda ir tālākā Sīrijas perspektīva. Saspringta situācija pēdējā laikā ir Rumānijā. Valdošo politiķu drosme uzsākt cīņu pret korupcijas apkarotājiem ir raisījusi plašas demonstrācijas, kuras vairāki simti cilvēku ir cietuši. Gan vietējie iedzīvotāji, gan no ārvalstīm atbraukušie diasporas pārstāvji pieprasa valdības atkāpšanos un cīņas pret korupciju pastiprināšanos.Korupcija jau ilgstoši ir liela sērga šajā valstī un diemžēl situācija šobrīd ir kļuvusi sliktāka. Turcijā iestājusies valūtas krīze.Turcijas lira strauji zaudējusi vērtību, bet tas ietekmējis akciju cenas visā pasaulē. Notikumus provocējusi politiskā spriedze, kas izvērsusies starp Turciju un Amerijas Savienotajām Valstīm. Analītiķi brīdina, ka notiekošais ar laiku būs jūtams arī citās valstīs, Eiropā, tajā skaitā, acīmredzot arī Latvijā. Raidījumā diskutē portala TvNet autors, Tuvo Austrumu drošības politkas pētnieks Toms Rātfelders un Latvijas ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Turcijas finanšu krīze Nu jau nepilnu nedēļu Turcijas valūta – lira – piedzīvo strauju kursa kritumu un kopš gada sākuma ir zaudējusi 45% no savas vērtības. Konkrētais iemesls nepārprotami ir attiecību atsalums starp Ankaru un Vašingtonu, kas saistīts ar Turcijā apcietinātā un palīdzībā kurdu separātistiem apsūdzētā amerikāņu mācītāja Endrjū Kreiga Bransona likteni. Pēdējais pavērsiens šajā pretstāvē bija prezidenta Trampa 10. augusta paziņojums par ievedmuitas tarifu dubultošanu turku tēraudam un alumīnijam. Tomēr liras kursa kritumam ir arī dziļāki ekonomiski cēloņi, tai skaitā bažas par investīciju klimatu Turcijā, kur vara arvien aktīvāk iejaucas valsts bankas darbībā un ekonomiskajos procesos. Tikām Turcijas prezidents Radžips Taips Erdogans reaģējis ar kaismīgiem izteikumiem par „dūrienu mugurā” un draudiem pārtraukt amerikāņu elektronikas noietu Turcijā. Diemžēl visas pazīmes liecina, ka liras krīze nepaliks tikai Turcijas problēma. Pastāv bažas par vairāku Spānijas, Francijas un Itālijas banku stabilitāti, kuru kredītportfeļos nozīmīgu daļu veido aizdevumi Turcijai, un šīs bažas jau ietekmējušas eiro kursu. Tāpat tiek spriests par iespējamu ķēdes reakciju citās t.s. attīstības ekonomikās – pēdējās dienās kursa kritumu piedzīvojusi arī Indijas rūpija, Dienvidāfrikas rands un Argentīnas peso. Protesti Rumānijā Masu protesti Rumānijā pēdējos gados kļuvuši par teju vai ierastu parādību. 2015. gada rudenī protestētāju tūkstoši panāca ilggadējā sociāldemokrātu līdera Viktora Pontas vadītā koalīcijas kabineta atkāpšanos, un vairāk nekā gadu valsti vadīja bezpartejiskā Dačana Čološa valdība. Pēc 2016. gada decembra parlamenta vēlēšanām pie varas atgriezās iepriekšējā politisko spēku kombinācija ar sociāldemokrātiem kā vadošo spēku un Liberāļu un demokrātu aliansi kā mazāko koalīcijas partneri. 2017. gada janvārī, vien pāris nedēļas pēc jaunās premjera Sorina Grindjanu valdības apstiprināšanas, simtus tūkstošu plašus protestus izraisīja valdošo spēku mēģinājums amnestēt daudzus par korupciju notiesātos un dekriminalizēt vairākus ar korupciju saistītus nodarījumus. Mītiņi notika ne vien Bukarestē, bet arī citās Rumānijas pilsētās un arī citur Eiropā, kur dzīvo lielākas rumāņu kopienas. Kopš tā laika zināms skaits protestētāju Bukarestes Uzvaras laukumā pulcējas vai ik dienas, savukārt pie varas esošie nav atmetuši mēģinājumus izdabūt cauri antikorupcijas likumdošanu mīkstinošās izmaiņas. Pašreizējo protestu vilni, kas uzbangoja 10. augustā, izraisījusi pirms mēneša notikusī Nacionālā antikorupcijas direktorāta ģenerālprokurores Lauras Kodrucas Koveši atstādināšana no amata. Kara plosītā Sīrija Sīrija ir valsts ar raibu iedzīvotāju sastāvu. Lielākā etniski reliģiskā grupa ir islamticīgie arābi sunnīti, kuri apdzīvo pamatā plašos Sīrijas iekšzemes apgabalus, attīstītākajās Vidusjūras piekrastes teritorijās dominē šiītu virziena musulmaņi alavīti un ismailīti. Plašas teritorijas Sīrijas ziemeļos apdzīvo kurdi, tāpat ir liela turku izcelsmes minoritāte, ievērojama kristiešu kopiena un liels skaits mazāku etnisku un reliģisku grupu. Jau 1946. gadā, kad Sīrija no Francijas mandātteritorijas kļuva par neatkarīgu valsti, bija skaidrs, ka vienotas un, vēl jo vairāk, demokrātiskas nācijas veidošanās būs ļoti apgrūtināta. Toties šī bija auglīga vide dažādām radikāla nacionālisma, sociālisma un reliģiska fundamentālisma ievirzēm. Politiskā nestabilitāte un pastāvīga militāra pretstāve ar Izraēlu noteica armijas būtisku ietekmi, un militāri apvērsumi pirmajās Sīrijas valsts pastāvēšanas desmitgadēs kļuva par regulāru varas maiņas instrumentu.  1963. gadā kārtējā apvērsumā pie varas nostiprinājās Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija, bieži saukta „Bāas” – „Atdzimšana”. Kā jau liecina nosaukums, partijas ideoloģijas stūrakmeņi ir arābu nacionālisms un sociālisms. Sešdesmitajos gados notika vēl vairākas varas pārdalīšanas „Bāas” režīma ietvaros, līdz 1970. gadā varas virsotnē nostiprinājās aviācijas ģenerālis Hafezs Asads. Par viņa varas balstiem kļuva partijas nomenklatūra un drošības struktūras, kurās dominēja alavītu kopienas pārstāvji, pie kuriem piederēja arī pats prezidents. Tika veidots arī izteikts vadoņa kults. Pamatos gan saglabājās Sīrijas sociālistiskā orientācija un, attiecīgi, arvien ciešākās saites ar Padomju Savienību, Sīrijai kļūstot par PSRS stratēģisko partneri reģionā. Asads vecākais ar stingru roku vadīja Sīriju līdz savai nāvei 2000. gadā. Par viņa varas mantinieku bija paredzēts kļūt vecākajam dēlam pulkvedim Basilam Asadam, kurš 1994. gadā gāja bojā autoavārijā, un tā nu valsts priekšgalā pēc tēva nāves stājās mediķa izglītību ieguvušais jaunākais dēls Bašars. Sākotnēji jaunais prezidents centās īstenot zināmu liberalizāciju, taču līdz ar to izpaudās dzelžainā autoritārisma līdz tam slāpētā sabiedrības vairākuma neapmierinātība ar „Bāas” nomenklatūras un alavītu minoritātes dominējošo lomu. Situāciju vēl vairāk sarežģīja neražas no 2006. līdz 2010. gadam, kas burtiski sagrāva Sīrijas lauksaimniecību, pārvēršot vairāk nekā miljonu laucinieku pilsētu nomaļu trūkumcietējos. 2011. gadā, pāri reģionam veļoties „Arābu pavasara” revolūciju vilnim, arī Sīrijā uzliesmoja plaši nemieri. Varas zaudēšana līdzšinējai nomenklatūrai varēja maksāt pārāk dārgi, un revolūcija pārauga nežēlīgā pilsoņu karā, kas ar laiku kļuva par „visu cīņu pret visiem” ar kaimiņvalstu, pasaules lielvaru un starptautisko teroristisko organizāciju piedalīšanos. Tiek lēsts, ka konfliktā dzīvību varētu būt zaudējuši pat pusmiljons sīriešu, apmēram 12,5 miljoni devušies bēgļu gaitās, no tiem apmēram pieci miljoni pametuši valsti.  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par imigrantu pieplūduma radīto neizpratni, par bailēm un naidu Eiropas cilvēkos, kā arī par vērtībām un normām, ko savukārt akcentē tie, kuri naidīgos nosoda. Viesis studijā: Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Igors Šuvajevs. Rubrikā "Viedokļi". Pieaug spriedze starp ASV un Ķīnu. Pēc ASV karakuģa iebraukšanas Dienvidķīnas jūras ūdeņos, uz kuriem pretendē Ķīna, saasinājušās Pekinas un Vašingtonas attiecības. Pēc ASV lēmuma nosūtīt karakuģi uz pretrunīgi vērtētajām salām Dienvidķīnas jūrā, Ķīnas mediji kritizēja šo soli, sakot, ka ASV spēlējas ar uguni un jau sen gatavoja provokāciju Ķīnas teritoriālos ūdeņos. Daļa taisnības sacītajā ir – ASV varasiestādes jau mēnešiem ilgi apsvēra kuģu sūtīšanu uz reģionu, kur Ķīna būvē mākslīgās salas. To zināja arī Ķīna, kas bija draudējusi ar pretreakciju. Par laimi šoreiz nekāda atbildes reakcija nesekoja, bet Pekinai visticamāk būs daudz iespēju. Lielākā daļa drošības ekspertu ir pārliecināti, ka šī ASV operācija nebūs vienīgā – visdrīzāk tā ievadīs ilgstošas ASV jūras un gaisa patruļas vairākas turpmākās nedēļas.   Bēgļi Eiropā - cilvēku dažādā attieksme pret viņiem Aizvien biežāk mēs dzirdam, ka bēgļi, kas pārņēmuši eiropiešu prātus, izraisa arī vardarbību un nekārtības. Te ziņu portālos parādās reportāžas par nodedzinātām bēgļu mītnes vietām, kurām uzbrukuši nacionāli noskaņoti radikāļi, vai arī pašu bēgļu vidū izcēlušās nekārtības, kuru rezultātā jāiesaista policijas vienības, sabiedriskās kārtības nodrošināšanai. Skaidrs, ka bēgļu krīze Eiropā ir viena no lielākajām, ko Eiropas Savienība piedzīvojusi. Kāds aicina atcerēties pašu tautiešu bēgļu gaitas, citi atkal uzstāj, ka nav jāpieņem svešu zemju laimes meklētāji. Piemēram, kāda nezināma patvēruma meklētāja sacītais Zviedrijas televīzijas kanālam varētu šķist neizprotams, jo bēgļu nometnē esošie vīrieši atsakās no ēdiena, kas viņiem neesot pieņemams. "Nē, mēs nevēlamies šo ēdienu, tas ir tik slikts un dīvains, ka mēs to neēdīsim. Pat dzīvnieki tādu neēd. Tāpēc mēs gribam savu naudu, lai paši varam nopirkt visu, ko vajag lielveikalā. Mēs jau šeit esam 13 dienas un ēdiens nav labs, tāpēc mēs prasām naudu. Ūdens arī mums ir no tualetes, pat dzīvnieki nedzer ūdeni no tualetes," sacījis kāds neapmierināts bēglis. Var jau būt, ka šāda citāta izmantošana ir tendencioza, bet skaidrs ir tas, ka bēgļi ir dažādi. Turklāt, jāņem vērā, ka arī viņu valodas zināšanas mēdz būt sliktas, kas nozīmē, ka mums ir vieglāk viņus pārprast. Lielas diskusijas, kā izturēties pret bēgļiem, skārušas vairākas valstis. Zviedrijā, piemēram, valsts premjerministrs aicinājis iedzīvotājus būt līdzjūtīgiem, uzklausīt bēgļus un padomāt, kā viņiem palīdzēt. Kaut vai tikai apraugot un parunājot. Tikmēr Vācijā bēgļu jautājumā aktīvi iesaistījušies labēji noskaņotie nacionālie grupējumi, kuri ir gatavi paši izrēķināties ar nevēlamajiem iebraucējiem. Par Ungāriju nemaz nerunājot, kur pat vadošu politiķu vidū jūtama klaji rasistiska attieksme. Tikmēr, piemēram, Drēzdenes viesnīcas īpašnieks Daniels Molitors ir nolēmis izmantot savu īpašumu bēgļu izmitināšanai.