Podcasts about Tum

Popiežiaus nuncijus Ukrainoje: „Leonas yra vienintelis lyderis, vis dar kalbantis apie įstatymo viršenybę...“Šiandien laidoje nueinančius metus paminėsime žinių pranešimais iš Vatikano ir plačiojo pasaulio, trumpam aplankysime Kyjive tarnaujantį mūsų tautietį, apaštalinį nuncijų arkivyskupą Visvaldą Kulboką, kuris papasakos apie Kalėdas jau beveik ketverius metus Rusijos agresiją kenčiančioje Ukrainoje, apie galimą netikėtą Katalikų Bažnyčios vaidmenį ryškėjančioje naujoje pasualio tvarkoje pasakos spaudos apžvalgą parengęs Giedrius Tamaševičius. „Krikščioniškos minties puslapyje“ išgirsite teologo Paul Mincar „Kalėdinius pasakojimus“. Programos pabaigoje - filosofo Povilo Aleksandravičiaus radijo apybraiža „Naujo gyvenimo prošvaistės“.Redaktoriai Rūta Tumėnaitė ir Julius Sasnauskas.

Episode 87 Dover Beach by Matthew Arnold Mark McGuinness reads and discusses ‘Dover Beach' by Matthew Arnold. https://media.blubrry.com/amouthfulofair/media.blubrry.com/amouthfulofair/content.blubrry.com/amouthfulofair/87_Dover_Beach_by_Matthew_Arnold.mp3 Poet Matthew Arnold Reading and commentary by Mark McGuinness Dover Beach By Matthew Arnold The sea is calm tonight.The tide is full, the moon lies fairUpon the straits; on the French coast the lightGleams and is gone; the cliffs of England stand,Glimmering and vast, out in the tranquil bay.Come to the window, sweet is the night-air!Only, from the long line of sprayWhere the sea meets the moon-blanched land,Listen! you hear the grating roarOf pebbles which the waves draw back, and fling,At their return, up the high strand,Begin, and cease, and then again begin,With tremulous cadence slow, and bringThe eternal note of sadness in. Sophocles long agoHeard it on the Aegean, and it broughtInto his mind the turbid ebb and flowOf human misery; weFind also in the sound a thought,Hearing it by this distant northern sea. The Sea of FaithWas once, too, at the full, and round earth's shoreLay like the folds of a bright girdle furled.But now I only hearIts melancholy, long, withdrawing roar,Retreating, to the breathOf the night-wind, down the vast edges drearAnd naked shingles of the world. Ah, love, let us be trueTo one another! for the world, which seemsTo lie before us like a land of dreams,So various, so beautiful, so new,Hath really neither joy, nor love, nor light,Nor certitude, nor peace, nor help for pain;And we are here as on a darkling plainSwept with confused alarms of struggle and flight,Where ignorant armies clash by night. Podcast Transcript This is a magnificent and haunting poem by Matthew Arnold, an eminent Victorian poet. Written and published at the mid-point of the nineteenth century – it was probably written around 1851 and published in 1867 – it is not only a shining example of Victorian poetry at its best, but it also, and not coincidentally, embodies some of the central preoccupations of the Victorian age. The basic scenario is very simple: a man is looking out at the sea at night and thinking deep thoughts. It's something that we've all done, isn't it? The two tend to go hand-in-hand. When you're looking out into the darkness, listening to the sound of the sea, it's hard not to be thinking deep thoughts. If you've been a long time listener to this podcast, it may remind you of another poet who wrote about standing on the shore thinking deep thoughts, looking at the sea, Shakespeare, in his Sonnet 60: Like as the waves make towards the pebbled shore,So do our minutes hasten to their end; Arnold's poem is not a sonnet but a poem in four verse paragraphs. They're not stanzas, because they're not regular, but if you look at the text on the website, you can clearly see it's divided into four sections. The first part is a description of the sea, as seen from Dover Beach, which is on the shore of the narrowest part of the English channel, making it the closest part of England to France: The sea is calm tonight.The tide is full, the moon lies fairUpon the straits; – on the French coast the lightGleams and is gone; the cliffs of England stand,Glimmering and vast, out in the tranquil bay. And as you can hear, the poem has a pretty regular and conventional rhythm, based on iambic metre, ti TUM, with the second syllable taking the stress in every metrical unit. But what's slightly unusual is that the lines have varying lengths. By the time we get to the third line: Upon the straits; – on the French coast the light There are five beats. There's a bit of variation in the middle of the line, but it's very recognisable as classic iambic pentameter, which has a baseline pattern going ti TUM, ti TUM, ti TUM, ti TUM, ti TUM. But before we get to the pentameter, we get two short lines: The sea is calm tonight.Only three beats; andThe tide is full, the moon lies fair – four beats. We also start to notice the rhymes: ‘tonight' and ‘light'. And we have an absolutely delightful enjambment, where a phrase spills over the end of one line into the next one: On the French coast the light,Gleams and is gone. Isn't that just fantastic? The light flashes out like a little surprise at the start of the line, just as it's a little surprise for the speaker looking out to sea. OK, once he's set the scene, he makes an invitation: Come to the window, sweet is the night-air! So if there's a window, he must be in a room. There's somebody in the room with him, and given that it's night it could well be a bedroom. So this person could be a lover. It's quite likely that this poem was written on Arnold's honeymoon, which would obviously fit this scenario. But anyway, he's inviting this person to come to the window and listen. And what does this person hear? Well, helpfully, the speaker tells us: Listen! you hear the grating roarOf pebbles which the waves draw back, and fling,At their return, up the high strand,Begin, and cease, and then again begin,With tremulous cadence slow, and bringThe eternal note of sadness in. Isn't that just great? The iambic metre is continuing with some more variations, which we needn't go into. And the rhyme is coming more and more to the fore. Just about every line in this section rhymes with another line, but it doesn't have a regular pattern. Some of the rhymes are close together, some are further apart. There's only one line in this paragraph that doesn't rhyme, and that's ‘Listen! You hear the grating roar'. If this kind of shifting rhyme pattern reminds you of something you've heard before, you may be thinking all the way back to Episode 34 where we looked at Coleridge's use of floating rhymes in his magical poem ‘Kubla Khan'. And it's pretty evident that Arnold is also casting a spell, in this case to mimic the rhythm of the waves coming in and going out, as they ‘Begin, and cease, and then again begin,'. And then the wonderful last line of the paragraph, as the waves ‘bring / The eternal note of sadness in'. You know, in the heart of the Victorian Age, when the Romantics were still within living memory, poets were still allowed to do that kind of thing. Try it nowadays of course, and the Poetry Police will be round to kick your front door in at 5am and arrest you. Anyway. The next paragraph is a bit of a jump cut: Sophocles long agoHeard it on the Aegean, and it broughtInto his mind the turbid ebb and flowOf human misery; So Arnold, a classical scholar, is letting us know he knows who Sophocles, the ancient Greek playwright was. And he's establishing a continuity across time of people looking out at the sea and thinking these deep thoughts. At this point, Arnold explicitly links the sea and the thinking:                                     weFind also in the sound a thought,Hearing it by this distant northern sea. And the thought that we hear when we listen to the waves is what Arnold announces in the next verse paragraph, and he announces it with capital letters: The Sea of FaithWas once, too, at the full, and round earth's shoreLay like the folds of a bright girdle furled. And for a modern reader, I think this is the point of greatest peril for Arnold, where he's most at risk of losing us. We may be okay with ‘the eternal note of sadness', but as soon as he starts giving us the Sea of Faith, we start to brace ourselves. Is this going to turn into a horrible religious allegory, like The Pilgrim's Progress? I mean, it's a short step from the Sea of Faith to the Slough of Despond and the City of Destruction. And it doesn't help that Arnold uses the awkwardly rhyming phrase ‘a bright girdle furled' – that's not going to get past the Poetry Police, is it? But fear not; Arnold doesn't go there. What comes next is, I think, the best bit of the poem. So he says the Sea of Faith ‘was once, too, at the full', and then: But now I only hearIts melancholy, long, withdrawing roar,Retreating, to the breathOf the night-wind, down the vast edges drearAnd naked shingles of the world. Well, if you thought the eternal note of sadness was great, this tops it! It's absolutely fantastic. That line, ‘Its melancholy, long, withdrawing roar,' where the ‘it' is faith, the Sea of Faith. And the significance of the line is underlined by the fact that the word ‘roar' is a repetition – remember, that one line in the first section that didn't rhyme? Listen! you hear the grating roar See what Arnold did there? He left that sound hovering at the back of the mind, without a rhyme, until it came back in this section, a subtle but unmistakeable link between the ‘grating roar' of the actual sea at Dover Beach, and the ‘withdrawing roar' of the Sea of Faith: Its melancholy, long, withdrawing roar, Isn't that the most Victorian line ever? It encapsulates the despair that accompanied the crisis of faith in 19th century England. This crisis was triggered by the advance of modern science – including the discoveries of fossils, evidence of mass extinction of previous species, and the theory of evolution, with Darwin's Origin of Species published in 1859, in between the writing and publication of ‘Dover Beach'. Richard Holmes, in his wonderful new biography of the young Tennyson, compares this growing awareness of the nature of life on Earth to the modern anxiety over climate change. For the Victorians, he writes, it created a ‘deep and existential terror'. One thing that makes this passage so effective is that Arnold has already cast the spell in the first verse paragraph, hypnotising us with the rhythm and rhyme, and linking it to the movement of the waves. In the second paragraph, he says, ‘we find also in the sound a thought'. And then in the third paragraph, he tells us the thought. And the thought that he attaches to this movement, which we are by now emotionally invested in, is a thought of such horror and profundity – certainly for his Victorian readers – that the retreat of the sea of faith really does feel devastating. It leaves us gazing down at the naked shingles of the world. The speaker is now imaginatively out of the bedroom and down on the beach. This is very relatable; we've all stood on the beach and watched the waves withdrawing beneath our feet and the shingle being left there. It's an incredibly vivid evocation of a pretty abstract concept. Then, in the fourth and final verse paragraph, comes a bit of a surprise: Ah, love, let us be trueTo one another! Well, I for one was not expecting that! From existential despair to an appeal to his beloved. What a delightful, romantic (with a small ‘r') response to the big-picture, existential catastrophe. And for me, it's another little echo of Shakespeare's Sonnet 60, which opens with a poet contemplating the sea and the passing of time and feeling the temptation to despair, yet also ends with an appeal to the consolation of love: And yet to times in hope my verse shall stand,blockquotePraising thy worth, despite his cruel hand. Turning back to Arnold. He says ‘let us be true / To one another'. And then he links their situation to the existential catastrophe, and says this is precisely why they should be true to each other: for the world, which seemsTo lie before us like a land of dreams,So various, so beautiful, so new,Hath really neither joy, nor love, nor light,Nor certitude, nor peace, nor help for pain; It sounds, on the face of it, a pretty unlikely justification for being true to one another in a romantic sense. But actually, this is a very modern stance towards romantic love. It's like the gleam of light that just flashed across the Channel from France – the idea of you and me against an unfeeling world, of love as redemption, or at least consolation, in a meaningless universe. In a world with ‘neither joy, nor love, nor light,' our love becomes all the more poignant and important. Of course, we could easily object that, regardless of religious faith, the world does have joy and love and light. His very declaration of love is evidence of this. But let's face it, we don't always come to poets for logical consistency, do we? And we don't have to agree with Matthew Arnold to find this passage moving; most of us have felt like this at some time when we've looked at the world in what feels like the cold light of reality. He evokes it so vividly and dramatically that I, for one, am quite prepared to go with him on this. Then we get the final three lines of the poem:We are here as on a darkling plainSwept with confused alarms of struggle and flight,Where ignorant armies clash by night. I don't know about you, but I find this a little jarring in the light of what we've just heard. We've had the magnificent description of the sea and its effect on human thought, extending that into the idea of faith receding into illusion, and settling on human love as some kind of consolation for the loss of faith. So why do we need to be transported to a windswept plain where armies are clashing and struggling? It turns out to be another classical reference, to the Greek historian Thucydides' account of the night battle of Epipolae, where the two armies were running around in the dark and some of them ended up fighting their own side in the confusion. I mean, fine, he's a classical scholar. And obviously, it's deeply meaningful to him. But to me, this feels a little bit bolted on. A lot of people love that ending, but to me, it's is not as good as some of the earlier bits, or at least it doesn't quite feel all of a piece with the imagery of the sea. But overall, it is a magnificent poem, and this is a small quibble. Stepping back, I want to have another look at the poem's form, specifically the meter, and even more specifically, the irregularity of the meter, which is quite unusual and actually quite innovative for its time. As I've said, it's in iambic meter, but it's not strictly iambic pentameter. You may recall I did a mini series on the podcast a while ago looking at the evolution of blank verse, unrhymed iambic pentameter, from Christopher Marlowe and Shakespeare's dramatic verse, then Milton's Paradise Lost and finally Wordsworth's Tintern Abbey. ‘Dover Beach' is rhymed, so it's not blank verse, but most of the techniques Arnold uses here are familiar from those other poets, with variations on the basic rhythm, sometimes switching the beats around, and using enjambment and caesura (a break or pause in the middle of the line). But, and – this is quite a big but – not every line has five beats. The lines get longer and shorter in an irregular pattern, apparently according to Arnold's instinct. And this is pretty unusual, certainly for 1851. It's not unique, we could point to bits of Tennyson or Arthur Hugh Clough for metrical experiments in a similar vein, but it's certainly not common practice. And I looked into this, to see what the critics have said about it. And it turns out the scholars are divided. In one camp, the critics say that what Arnold is doing is firmly in the iambic pentameter tradition – it's just one more variation on the pattern. But in the other camp are people who say, ‘No, this is something new; this is freer verse,' and it is anticipating free verse, the non-metrical poetry with no set line lengths that came to be the dominant verse form of the 20th century. Personally, I think you can look back to Wordsworth and see a continuity with his poetic practice. But you could equally look forward, to a link with T. S. Eliot's innovations in ‘The Love Song of J. Alfred Prufrock' and The Waste Land. Eliot is often described as an innovator in free verse, which is true up to a point, but a lot of his writing in that early period isn't strictly free verse; it's a kind of broken up metrical verse, where he often uses an iambic metre with long and short lines, which he varies with great intuitive skill – in a similar manner to Arnold's ‘Dover Beach'. Interestingly, when ‘Dover Beach' was first published, the reviews didn't really talk about the metre, which is ammunition for the people who say, ‘Well, this is just a kind of iambic pentameter'. Personally, I think what we have here is something like the well-known Duck-Rabbit illusion, where you can look at the same drawing and either see a duck or a rabbit, depending how you look at it. So from one angle, ‘Dover Beach' is clearly continuing the iambic pentameter tradition; from another angle, it anticipates the innovations of free verse. We can draw a line from the regular iambic pentameter of Wordsworth (writing at the turn of the 18th and 19th century) to the fractured iambic verse of Eliot at the start of the 20th century. ‘Dover Beach' is pretty well halfway between them, historically and poetically. And I don't think this is just a dry technical development. There is something going on here in terms of the poet's sense of order and disorder, faith and doubt. Wordsworth, in the regular unfolding of his blank verse, conveys his basic trust in an ordered and meaningful universe. Matthew Arnold is writing very explicitly about the breakup of faith, and we can start to see it in the breakup of the ordered iambic pentameter. By the time we get to the existential despair of Eliot's Waste Land, the meter is really falling apart, like the Waste Land Eliot describes. So overall, I think we can appreciate what a finely balanced poem Arnold has written. It's hard to categorise. You read it the first time and think, ‘Oh, right, another conventional Victorian melancholy lament'. But just when we think he's about to go overboard with the Sea of Faith, he surprises us and with that magnificent central passage. And just as he's about to give in to despair, we get that glimmering spark of love lighting up, and we think, ‘Well, maybe this is a romantic poem after all'. And maybe Arnold might look at me over his spectacles and patiently explain that actually, this is why that final metaphor of the clashing armies is exactly right. Friend and foe are running in first one direction, then another, inadvertently killing the people on the wrong side. So the simile gives us that sense of being caught in the cross-currents of a larger sweep of history. With all of that hovering in our mind, let's go over to the window once more and heed his call to listen to the sound of the Victorian sea at Dover Beach. Dover Beach By Matthew Arnold The sea is calm tonight.The tide is full, the moon lies fairUpon the straits; on the French coast the lightGleams and is gone; the cliffs of England stand,Glimmering and vast, out in the tranquil bay.Come to the window, sweet is the night-air!Only, from the long line of sprayWhere the sea meets the moon-blanched land,Listen! you hear the grating roarOf pebbles which the waves draw back, and fling,At their return, up the high strand,Begin, and cease, and then again begin,With tremulous cadence slow, and bringThe eternal note of sadness in. Sophocles long agoHeard it on the Aegean, and it broughtInto his mind the turbid ebb and flowOf human misery; weFind also in the sound a thought,Hearing it by this distant northern sea. The Sea of FaithWas once, too, at the full, and round earth's shoreLay like the folds of a bright girdle furled.But now I only hearIts melancholy, long, withdrawing roar,Retreating, to the breathOf the night-wind, down the vast edges drearAnd naked shingles of the world. Ah, love, let us be trueTo one another! for the world, which seemsTo lie before us like a land of dreams,So various, so beautiful, so new,Hath really neither joy, nor love, nor light,Nor certitude, nor peace, nor help for pain;And we are here as on a darkling plainSwept with confused alarms of struggle and flight,Where ignorant armies clash by night. Matthew Arnold Matthew Arnold was a British poet, critic, and public intellectual who was born in 1822 and died in 1888. His father was Thomas Arnold, the famed headmaster of Rugby School. Arnold studied Classics at Oxford and first became known for lyrical, melancholic poems such as ‘Dover Beach', ‘The Scholar-Gipsy', and ‘Thyrsis', that explore the loss of faith in the modern world. Appointed an inspector of schools, he travelled widely and developed strong views on culture, education, and society. His critical essays, especially Culture and Anarchy, shaped debates about the role of culture in public life. Arnold remains a central figure bridging Romanticism and early modern thought. A Mouthful of Air – the podcast This is a transcript of an episode of A Mouthful of Air – a poetry podcast hosted by Mark McGuinness. New episodes are released every other Tuesday. You can hear every episode of the podcast via Apple, Spotify, Google Podcasts or your favourite app. You can have a full transcript of every new episode sent to you via email. The music and soundscapes for the show are created by Javier Weyler. Sound production is by Breaking Waves and visual identity by Irene Hoffman. A Mouthful of Air is produced by The 21st Century Creative, with support from Arts Council England via a National Lottery Project Grant. Listen to the show You can listen and subscribe to A Mouthful of Air on all the main podcast platforms Related Episodes Dover Beach by Matthew Arnold Episode 87 Dover Beach by Matthew Arnold Mark McGuinness reads and discusses ‘Dover Beach' by Matthew Arnold.Poet Matthew ArnoldReading and commentary by Mark McGuinnessDover Beach By Matthew Arnold The sea is calm tonight.The tide is full, the moon lies... Recalling Brigid by Orna Ross Orna Ross reads and discusses ‘Recalling Brigid’ from Poet Town. From The Rime of the Ancient Mariner by Samuel Taylor Coleridge Episode 85 From The Rime of the Ancient Mariner by Samuel Taylor Coleridge Mark McGuinness reads and discusses a passage from ‘The Rime of the Ancient Mariner' by Samuel Taylor Coleridge.Poet Samuel Taylor ColeridgeReading and commentary by Mark McGuinnessFrom...

Kalėdinis pokalbis su LVK pirmininku, Vilniaus arkivyskupu metropolitu Gintaru Grušu: „Statykime gailestingumo miestą“.Iš sutemų - į šviesą: naują „Artumos“ numerį pristato žurnalo vyriausiasis redaktorius Darius Chmieliauskas.Kaip neleisti poliarizacijai sugadinti Kalėdų švenčių? VU TSPMI dėstytojo, politologo Mariuszo Antonowicziaus komentaras.„Krikščioniškos minties puslapis“: Josef Pieper „Vėl išmokti matyti“.Iš „Mažosios studijos“ archyvo: Liudviko Jakimavičiaus „Laiminga diena“.Poetės Giedrės Kazlauskaitės radijo apybraiža „Rarotos, Kalėdos“.Redaktoriai Rūta Tumėnaitė ir Julius Sasnauskas.

Badi lambhi guftaguu karni hain tumse,Tum aana ek puri zindagi lekar is episode mein Wajid shaikh ne woh khwaish bataayi hain us ek shaks se lekin baat yeh hain woh shaks ko pata bhi nahi ke yeh baat kahi jaa rahi hain unseKhwaish, khwaab, sab hain par ab woh nahi us hi ki khwaish hain ke tum aana bas ek puri zindagi lekarFor more https://www.instagram.com/iwajidshaikh

In dieser Folge von „Ich glaube es hackt – IT-Sicherheit für alle. Außer Nerds.“ wird es jung, technisch und überraschend pragmatisch. Mit Justin (20), Informatikstudent an der TUM, sprechen Rüdiger Trost und Tobias Schrödel über NeatPass – eine App, die PDF-Tickets offline, lokal und ohne Datenupload ins Apple Wallet bringt. Themen der Episode: - Warum PDF-Tickets nerven – und Wallets glücklich machen - TestFlight & Beta-Testing bei Apple verständlich erklärt - Datenschutz: „I don't give a shit for your data“ als Designprinzip - On-Device-KI statt Apple Intelligence - Warum ein KI-Modell 1 GB groß sein darf - Zero-Knowledge-Signaturen für Wallet-Pässe - Warum KI (immer noch) nicht zählen kann - DSGVO-Datenexport bei Apple & iCloud-Foto-Chaos - Gamification im Krieg: Drohnen-Simulatoren auf Steam - Geschäftsmodell ohne Abo – geht das noch? -- Links zur Folge immer auf https://podcast.ichglaubeeshackt.de/ Wenn Euch unser Podcast gefallen hat, freuen wir uns über eine Bewertung! Feedback wie z.B. Themenwünsche könnt Ihr uns über sämtliche Kanäle zukommen lassen: Email: podcast@ichglaubeeshackt.de Web: podcast.ichglaubeeshackt.de Instagram: http://instagram.com/igehpodcast

Wie schafft man es als Studierendenteam, eine der bekanntesten KI-Communities Europas aufzubauen – inklusive großer Events, Research-Kooperationen und richtig hands-on Projekten?

Pola Boulza romāns "Debesu patvērums" ir iekļauts gadsimta romānu izlasē starp simts labākajiem 20. gadsimta angliski sarakstītajiem literārajiem darbiem. Trīs jauni amerikāņi bēg no kara un dodas vispirms uz Ziemeļrietumāfriku. Viņi satiek dīvainus cilvēkus, vietas un stāstus. Viņiem ir sarežģītas savstarpējās attiecības, reizēm nepatīk arābi, reizēm viņi tuksnesī apmaldās. Tēja tuksnesī var būt vienlaikus vīzija un arī beigas. Pola Boulza romānu "Debesu patvērums" no angļu valodas tulkojis Dens Dimiņš, kuram šoreiz vajadzējis konsultēties arī par arābu valodu. Viņš raksta: „Boulza valoda kā nospriegots dzīpars mūs vieno ar neizdibināmo Austrumu zemēs. Un ja arī meklējumi nekur nenoved, pareizo atbilžu nav, ir dots šis ceļojums un tās īpašās debesis, kas sargā un sedz." Autors Pols Boulzs ir amerikāņu rakstnieks, tulkotājs un komponists, ilgu laiku dzīvojis Tanžerā (Marokā). Vēl daži teikumi no romāna: "Parādās melna zvaigzne, tumšs punkts nakts debesu skaidrībā. Tumšs punkts un vārti uz atpūtu. Pasniedzies, pārdur debesu patvēruma smalko audumu, atpūties." Pola Boulza romānu "Debesu patvērums" latviešu valodā izdevusi "Orbīta". Par romānu "Debesu patvērums" Dens Dimiņš stāsta arī raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

Popiežius Leonas kritiškai atsiliepia apie Trumpo administracijos mėginimus sugriauti, anot jo, „labai svarbų aljansų tarp Europos ir Amerikos šiandien ir ateityje“.Bažnyčios istorikė, buvusi Lietuvos Respublikos ambasadorė prie Šv. Sosto Irena Vaišvilaitė – apie taikos galimybes daugiakonfesėje Ukrainoje.Naują žurnalo „Kelionė“ numerį pristato vyriausioji redaktorė s. Faustina Elena Andrulytė.Spaudos apžvalga: Trondheimo vyskupo Eriko Vardeno adventiniai apmąstymai, paremti šiaurietiška patirtimi (parengė Giedrius Tamaševičius).„Krikščioniškos minties puslapis“: Rowan Williams „Biblijos skaitymas“.Iš „Mažosios studijos“ archyvų: kun. Antanas Saulaitis SJ apie askezę.Poeto Antano Šimkaus radijo apybraiža „Šventėjimas 2025“.Redaktoriai Rūta Tumėnaitė ir Julius Sasnauskas.

""Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! (..) "Klasika" ir tā, kas dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. (..) Ja gribi turēt savu dvēseli pie veselības, mūzika tam ir vislabākās zāles – tā ir Dieva māksla," ir pārliecināts viens no Latvijas viskolorītākajiem režisoriem AIKS KARAPETJANS, kura radošās darbības lauks ir gan opera un teātris, gan kino. Tomēr 8. janvārī viņš debitēs kāda vērienīga koncerta režisora ampluā. Proti, tieši viņš būs Latvijas Radio 3 "Klasika" 30. jubilejas koncerta režisors Latvijas Nacionālajā operā, un viņa veikumu varēsim redzēt ne tika Baltajā namā, bet arī Latvijas Televīzijas tiešraidē. Tomēr saruna rit arī par citām Aika radošajām iecerēm, un tādu nudien viņam netrūkst! Inga Saksone: Mūsu sarunas temats būs priecīgi notikumi, kas gaidāmi pēc Jaunā gada: saistīti gan ar "Klasiku", gan Balto namu. Bet sākumā gribēju jautāt par skolām, kurā esi mācījies: Latvijas Mākslas akadēmiju, Latvijas Kultūras akadēmiju un Parīzes kino skolu. Vai tās viena otru ir papildinājušas? Aiks Karapetjans: Noteikti papildinājušas, jo visas trīs iestādes ir ar savām tradīcijām. Nezinu, kā tagad, bet manos laikos, kad mācījos Mākslas akadēmijā – un tas bija ļoti, ļoti sen – tā tiešām vairāk bija klasiskā, akadēmiskā izglītība. Savukārt Kultūras akadēmija bija tāda dvēseles lieta – tur bija vairāk par kino. Ņemot vērā, ka tolaik vēl nebiju tādu tehnisku iespēju kā tagad – ka studenti var mācīties un veidot filmas, mēs bijām tāds kā eksperimentāls kurss. Tā tehniskā izglītība mums bija diezgan pašvaka, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizbraucu uz Parīzi, jo tur bija tieši otrādi: tur par radošumu bija mazāk, bet vairāk – tieši par tehniskām lietām, un tur apguvu kinoizglītības tehnisko pusi. Visas trīs izglītības bija ļoti dažādas, neviena no tām neatkārtoja iepriekšējo, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja. Mākslas akadēmijā tavs noslēdzošais darbs bija "Nāves tēma latviešu glezniecībā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā". Šī tēma patiešām bija tik ātri un viegli atrodama? Protams... (Smejoties nopūšas.)  Latviešiem to var atrast, ja? Rozentāla simbolisms, ko redzam viņa gleznās, ir viena lieta. Izteiksmīgākā ir viņa glezna "Nāve", kur pļavā sēž jauna sieviete ar zīdainīti klēpī un pie zīdainīša pieliekusies jauna, skaista sieviete baltā tērpā. Liekas – tāda smuka ainava, bet īstenībā tā kompozīcija ir par Nāvi, kas apmeklē bērnu. Bet ir, ir daudz. Pat kluso dabu var atrast ar galvaskausu, ko arī var interpretēt kā nāvi. Tas vienkārši ir jautājums par to, kāda ir semiotika – vairāk pētīju tieši to pusi. Vairs neatceros kādas detaļas, bet tā tēma atnāca pati, pat nezinu, kāpēc – man likās, ka tā ir interesanta tēma, kas varētu būt manam diplomdarbam. (..) Tolaik latviešu glezniecībā bija diezgan dinamiskas pārmaiņas. Ņemot vērā, cik Eiropa bija bagāta ar jauniem virzieniem, sevišķi glezniecībā, tas viss, protams, latviešu gleznotājus arī pārņēma savā varā. Valdīja eklektika: bija gan impresionisms, gan romantisms. Katrs izvēlējās pats savu ietekmes avotu. Līdz ar to nevar teikt, ka, piemēram, no tā līdz tam gadam latviešu glezniecībā bija tāds un tāds virziens. Nu, nebija tā, jo tas bija diezgan eklektisks un bagāts laiks ar pārmaiņām un dažādību. Savu ceļu kino iesāki ar kriminālfilmu, un "Piejūras klimata" raidījums oktobrī bija veltīts tieši kriminālfilmām ar dažādām pazīmēm un raksturiem. Sarunājās sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa, režisors Jānis Ābele un producents Sergejs Timoņins. Raidījumā izskanēja jautājums, kādēļ režisori par savām debijas filmām tik ļoti bieži izvēlas tieši kriminālfilmu žanru. No kurienes tas rodas? Kāpēc tieši pirmā filma jātaisa par bandītiem, blēžiem? Krimiķi ar jokiem vai bez jokiem? Izskanēja arī varbūtība, ka jaunam režisoram veiksmīgāk ir pirmo filmu veidot kādā konkrētā žanrā, nevis pašam par sevi. Tā ir atbilde? Varbūt, bet ne manā gadījumā. Man tieši otrādi. Tikai pēc savas pirmās filmas pievērsos žanram. Un mana pirmā filma "Cilvēki tur" nebija gluži autobiogrāfiska. Stāsts bija par to, ko biju redzējis, dzirdējis un, protams, piefantazējis klāt. Filmas pamatā bija reāls stāsts. Tie, kas redzējuši šo filmu – realitātē tas notikums bija vēl briesmīgāks un šausmīgāks, nekā filmā. Bet par tām kriminālfilmām… Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka tā ir brīva zona. Mēs visi – sevišķi jaunībā – augam un ietekmējamies tieši no šī žanra filmām, turklāt ne tikai režisori Latvijā, bet arī pasaulē. Tarantīno, Skorsēze… Varbūt vienīgi Spīlbergs to darījis mazāk nekā citi. Bet vienalga – tas ir žanrs, kas dod tev iespēju izstāstīt ļoti spilgtu, intensīvu un skatītājam interesantu pasauli, kurā ir pilnīgi citi likumi! Protams, mums gribas redzēt un uzzināt vairāk par to, kā cilvēki ignorē sabiedrības normas un dzīvo pēc saviem likumiem. Viņi kaut kādā ziņā ir dumpinieki – saceļas pret normām un netaisnību. Tieši tā, kā Dārta Ceriņa šajā raidījumā stāstīja – tas arī ir par to. Ja cilvēks nevar sasniegt taisnību saskaņā ar likumu, viņš pats pārkāpj likumu, lai taisnību sasniegtu. Un principā visi stāsti ir par to. Cik mēs gribam tos redzēt vai cik varbūt atsaucīgi ir skatītāji uz šo žanru, uz šo tēmu? Tas ir labs jautājums – par atsaucību. Jo tas, ka skatītājiem pirms filmas noskatīšanās tiek solīts, ka tur būs kaut kas tāds, kas piesaistīs uzmanību, ka varoņi pārkāps robežas – tas  uzreiz ir interesanti. Bet mūsu gadījumā, man liekas, Latvijā skatītājam ar ļoti retiem izņēmumiem interesē savi stāsti – lokāli stāsti. Tāpēc arī mums tik ļoti populāras ir patriotiskās filmas, kur skatītājs emocionāli jūtas ļoti komfortabli, jo viņš redz un dzird to, ko viņš grib redzēt un dzirdēt. Neko vairāk. Tāpēc man ir prieks par Oskara Rupenheita filmas lielajiem panākumiem, jo viņš ir uztaisījis diezgan skarbu filmu par 90. gadiem, un esmu labā ziņā pārsteigts, ka skatītājiem patiesi gribējās redzēt tādu filmu, jo biju diezgan skeptisks par to, ka mūsdienās kāds aizies skatīties filmu par 90. gadu bandītiem. Es runāju par filmu "Tumšzilais evaņģēlijs". Tas ir kvalitatīvs darbs, un man prieks, ka šis darbs kļuva par tādu hitu. Kriminālas iezīmes var atrast arī operās, jo ļoti reti tās noslēdzas labi. Bieži atrodami  sižeta pavērsieni, pie kuriem var pieķerties. Tevis veidotajā "Seviļas bārddzinī" bija ļoti laba atsauce uz Franču revolūcijas laiku. Tāpat arī "Hofmaņa stāstos" tā sēņu lietošana arī pārāk legāla tomēr nebija. Kas būs Pjetro Maskanji "Zemnieka godā" un Rudžjēro Leonkavallo "Pajaci" izrādēs, kas tavā režijā būs skatāmas pēc Jaunā gada? Nestāstīšu sīki par to, ko darīsim, bet pamatā tas būs stāsts par lietām, kas mūsdienās skatītājam, iespējams, būs mazliet nesaprotamas, sevišķi mūsu reģionā. Tas ir par atriebību, par godu, par to, ko sabiedrība domā, piemēram, par mani vai par manu sievu. Līdz ar to stāsts ir vairāk par cīņu par savu reputāciju. Cilvēki tādēļ ir gatavi darīt briesmīgas lietas – nogalināt, melot, zagt un tā tālāk. Mūsu gadījumā gribam to visu izveidot mūsu skatītāju sirdīm mazliet tuvāku, lai tas nav par vendetu – jo atriebības tēma ir diezgan primitīvs dramaturģijas gājiens. Man tā kā gribas uztaisīt izrādi drīzāk par varoni, kurš kļūs par pagātnes spoku pārējiem varoņiem. Un kaut kādā ziņā viņš viņus soda par viņu pagātnes grēkiem. Tu domā, ka atriebība ir vienkārši citas kultūras fenomens, ko mums grūti saprast? Saprast var, bet noticēt, uz ko cilvēki ir spējīgi tās dēļ, domāju, ir grūti. Protams, mums atriebības sajūta ir dabiska, un tā ir normāla lieta. Bet ne visi ir gatavi pārkāpt kādus morāles principus vai pat likumu tikai atriebības dēļ. Teiksim, mana sieva bučojas ar citu vīrieti – aiziešu un nogalināšu abus! Noticēt un līdzpārdzīvot tādam stāstam mūsdienās ir diezgan grūti. Tāpēc mans uzdevums kā režisoram ir izdarīt tā, lai skatītājs varētu līdzpārdzīvot, atrast vēl kaut kādu stīgu, kas palīdzētu skatītājam just līdzi vai vismaz noticēt tam visam. Kaut gan tāda izsmalcināta atriebība mūsdienās pastāv diezgan bieži. Ne tieša, bet izsmalcināta. Un šķiet, ka cilvēki to tīri labprāt pielieto. Es ceru, ka ar izsmalcinātību tu nedomā slepkavību! (Smejas.)  Protams, nē! Drīzāk par morālo, statusa atriebību.  Dramaturģiski tas ir ļoti viegli – iedot varonim šādu motivāciju kaut ko darīt, pārkāpt kaut kādas robežas. Bet tieša atriebība, manuprāt, nav labs gājiens, jo tas ir ļoti viegls ceļš. Motivācija varbūt ir, bet pamatojuma reizēm trūkst. Starp citu, Leonkavallo "Pajaci" tavā režijā bija pirms sešiem gadiem. Šis būs cits stāsts?  "Pajaci" paliks tāds pats. Vienkārši toreiz pirmajā daļā bija nevis Maskanji "Zemnieka gods", jo Zigmars Liepiņš vēlējās eksperimentēt, un mēs taisījām Montemeci operu "Burvestība". Ņemot vērā, ka tas bija pirmais šīs operas iestudējums vispār vēsturē, skaidrs, ka atrast dziedātājus, kas atbrauktu un to nodziedātu, bija diezgan liels izaicinājums, kas beidzās ne ar ko, un līdz ar to šo izrādi noņēma no repertuāra. Bet tagad Sandis Voldiņš grib atjaunot "Pajaci" un salikt kopā klasiskajā formātā ar "Zemnieka godu" pirmajā daļā. Tā ka man principā būs jāatjauno "Pajaci" un pilnīgi no jauna jāiestudē "Zemnieka gods". Vai mūzika palīdz atrast tos pagrieziena punktus sižetā? Jā, mūziku klausos ļoti daudz. Manuprāt, ar mūziku režisoram jāstrādā ne mazāk kā ar stāstu. Un ar mūziku ir arī tā: vai nu tu cīnies ar to, vai to pieņem tādu, kāda tā ir, un vienkārši pieliec klāt kādus vizuālus elementus, kas palīdzēs skatītājam gan skatīties, gan klausīties. Un mans uzdevums tāds vienmēr ir bijis, lai abas divas lietas – tas, ko viņi dzird un tas, redz, netraucē viena otrai. Var taisīt kaut ko pilnīgi citu vizuāli, protams, kaut ko negaidītu, bet ir svarīgi, lai tas dotu kaut ko mūzikai. (..) Šobrīd vairāk domāju par to, kā izcelt ļoti "Zemnieka goda" mūziku, ka ir ārkārtīgi salda, melodiska itāļu mūzika. Tagad daudz  skatos itāļu filmas no 50., 60. gadiem – ne tikai neoreālismu, bet arī komēdijas ar Marčello Mastrojāni, piemēram. Tur būs ļoti daudz referenču no kino. Mēs gribam uztaisīt tādu pēckara laika Itāliju, Dino Rīzi vai agrīnā Fellīni komēdijas virzienā. Un "Pajaci" būtu loģisks turpinājums ar tiem pašiem varoņiem, taču pēc 20 vai 30 gadiem, kad viņi nonākuši pansionātā... Tātad periods pēc kara un – astoņdesmitie gadi. Kādā stadijā šobrīd ir iestudējums? Sāksim mēģināt janvārī. Es tagad gatavojos – izpildu mājasdarbus... Bet tagad man tomēr ir lūgums mesties atpakaļ kino pasaulē un doties uz Parīzi, un raidījumā Piejūras klimats, kas izskanēs 13. decembrī, ir arī kāds fragments tieši par filmu skatīšanos Parīzē. Alise Zariņa stāsta par savu pieredzi Parīzē, un raidījuma dalībnieki spriež, ja reakciju, kādu var novērot Francijā, varētu redzēt arī kinoteātros Rīgā. Es teiktu, ka operā vai teātros nekad nekliegs. Atceros, Francijā manis veidotās operas "Karmena" pirmizrādē puse no auditorijas kliedza "Bū!", bet otra puse kliedza "Bravo!" Bija ļoti dīvaina sajūta. Vēl pirms mēģinājuma mani direktore brīdināja: "Aik, atceries, ka nebūs tev tikai aplausi, bet būs arī "Bū!" Šeit ir tāda tradīcija, sevišķi ar "Karmenu", kas frančiem ir svēta lieta. Protams, Latvijā ir tā: ja ir vienkārši aplausi, tas nozīmē, ka izrāde nav sevišķi patikusi. Ja ir aplausi un ceļas kājās, tas ir labi. Bet tagad dažreiz ceļas kājās tikai celšanās pēc – gan filmām, gan izrādēm ir tāda problēma. Atceros, reiz Armēnijā braucu taksī, un tur skanēja kāda briesmīga dziesma. Prasu taksistam: tev patīk tā dziesma? Viņš saka – jā. Es saku – kas tev tajā patīk? Melodija? Viņš saka – nē, viņš dzied par mammām. Kā var nepatikt dziesma, ja tur dzied par mammām?! Un es saprotu, ka šeit tāpat ir ar filmām vai izrādēm: ja tēma ir pareiza un laba, cilvēkam patīk – vienalga, kā tas uztaisīts. Mani tas kaitina un nepatīk. Jo man liekas, ka nav tik svarīgi, par ko, bet kā. Man vienmēr interesē, kā konkrēto tēmu vai stāstu režisors ir interpretējis un parādījis uz skatuves vai uz ekrāna. Bet par to kino vēstures iespēju – Parīzē skatīties senākas un jaunākas filmas: pie mums tā ir ļoti reta iespēja. Vai arī mēs esam pieraduši vairāk skatīties mājās, datorā? Vienkārši mums ir maz cilvēku. Ja mūsu Rīgā būtu četri vai pieci miljoni iedzīvotāju, mums uz lielā ekrāna rādītu arī Bergmana filmas. Bet pēdējos gadus esmu manījis labu tendenci, ka ne tikai "Splendid Palace", bet arī lielajos komerckinoteātros ik pa brīdim rāda klasiku. Piemēram, vakar "Apollo kino" skatījos Kubrika "Mirdzuma" restaurēto versiju. Tas man bija liels piedzīvojums! Tiklīdz rāda kādu klasisko filmu labā kvalitāte, man ir ļoti svarīgi, lai tai būtu laba kvalitāte – gan projekcija, gan pati filmas kopija. Tiklīdz kaut kas tāds notiek, obligāti aizeju un noskatos. Tas vienmēr ir liels prieks. Arī "Splendid Palace" ik pa brīdim rāda klasiskās filmas un redzu, ka cilvēki nāk. Piemēram, vakar uz seansu bija ļoti daudz jauniešu, par ko biju priecīgs. Nezinu, kā viņi to uztvēra un vai viņiem tā patika vai nepatika, bet vienalga – interese bija. Skaidra lieta, ja šī filma būtu repertuārā, zāles būtu tukšas, bet ja ir īpašs seanss – notikums, cilvēki nāk, jo saprot, ka vairs nebūs tādas iespējas. Bet noslēgumā par kādu ļoti būtisku notikumu – par to, kas mūs sagaida 8. Janvārī. Lai arī neko daudz par Latvijas Radio 3 Klasika 30. jubilejas svinībām neatklāsim, mums ir liels prieks par to, ka piekriti būt šī koncerta režisors. Cik tas ir vienkārši – ieraudzīt pārdesmit skaņdarbus un izdomāt, kā tos salikt kopā? Tā būs mana pirmā pieredze... Man ir mazliet bail – vairāk, nekā taisīt operu, jo koncertus nekad neesmu režisējis. Bet, kad man piedāvāja tādu iespēju, negribēju atteikt, jo "Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! Šobrīd atklāsim to, ka būs krāšņi solisti un orķestri, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Latvijas Radio bigbends, būs arī dažādi kamersastāvi. Vai tas var palīdzēt saprast to, kas tad tā "Klasika" īsti ir? "Klasika" ir tas, kas eksistē un dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. Cauri laikiem tas dzīvo, eksistē, un tas katrā ziņā ir mūžīgs.  Bet koncerta ziņā, protams, mums būs vizuāli elementi , kas apvienos to visu. Tajā pašā laikā, kas ir labi – katrā skaņdarbā mainās garastāvoklis, atmosfēra. Līdz ar to man kā režisoram galvenais uzdevums ir izdomāt pārejas no viena skaņdarba uz otru. Atrisināt tieši šo niansi. Bet baidos, ka tik ļoti baudīšu to koncertu, ka aizmirsīšu par saviem pienākumiem un darbu... (Smejas.)  Šajā koncertā būs mūsu rezidences mākslinieki Aigars Raumanis un Annija Kristiāna Ādamsone. Būs arī Elīna Garanča un Maestro Raimonds Pauls! Bet radoši tehniskajā komandā būs cilvēki, ar kuriem tu darbojies visai bieži – Artis Dzērve, Mārtiņš Vilkārsis. Tev ir svarīgi savi cilvēki, ar kuriem saproties no pusvārda? Protams. Tas ir ne tikai par rezultātu, bet arī par darba procesu. Līdz ar gadiem esmu sapratis, ka vēlos arī baudīt procesu, un procesu var baudīt, tikai pateicoties cilvēkiem, ar kuriem tu strādā! Man negribas ciest, man negribas cīnīties, man gribas vienkārši labi pavadīt laiku un sasniegt labu rezultātu. Tas jau nenozīmē, ka tā sanāks! Bet jāmēģina. Bet, tiklīdz tu izvirzi tādu uzdevu, vismaz uz pusi sanāk. Bet šie cilvēki mani pazīst ļoti ilgu laiku, esam ļoti daudz ko taisījuši kopā, sevišķi ar Arti Dzērvi un Kristīni Pasternaku. Domāju, viss būs interesanti un labi. Vai nav kādas šaubas par to, ka kaut ko var atkārtot? Kaut kas līdzīgs jau ir bijis?  Nē, nē! Neesmu redzējis koncertus. Godīgi sakot, pat nezinu, kā citi ir taisījuši koncertus. Līdz ar to man ir tāda sajūta, ka var darīt jebko. Bet tajā pašā laikā man dots ļoti konkrēts uzdevums no jūsu radio puses – ko jūs vēlaties, kam jābūt, un tas man vienkārši jāsaliek kopā. Man nav jāizdomā izrāde – šis ir mazliet cits uzdevums. 

Eine Forschungsgruppe der TU München hat aus Satellitenbildern einen Atlas aller Gebäude weltweit erstellt – inklusive 3D-Modellen. Die frei zugänglichen Daten eröffnen neue Möglichkeit zum Beispiel bei der Urbanisierung, dem Klimaschutz oder Katastrophenmanagement. Stefan Troendle im Gespräch mit Prof. Xiaoxiang Zhu, Lehrstuhl für Datenwissenschaft in der Erdbeobachtung, TU München

Doctor Mau Informa ®️#drmauinforma 

Passend zur festlichen Jahreszeit werfen wir in dieser Folge einen Blick auf Kunst und Kultur an der TUM. Musik ist ein fester Bestandteil unseres Universitätslebens: von den Werken Georg Friedrich Händels bei der Adventsmatinee über Beiträge der TUM Jazz Band am Dies academicus bis hin zum offenen Adventssingen mit dem TUM Chor. Zu Gast sind Felix Mayer, Dirigent der Adventskonzerte und Intendant des TUM Center for Culture and Arts, Bastian Sinner von der TUM JazzBand und die Künstlerin Judith Neunhäuserer. Mit ihrer Installation „Formation of a Quantum Henge“ am Campus Garching hat sie das Quantum Corral Experiment in ein beeindruckendes Kunstwerk aus 48 Skulpturen übersetzt. Gäste dieser Folge:Prof. Felix Mayer, Intendant des TUM Center for Culture and ArtsJudith Neunhäuserer, bildende KünstlerinBastian Sinner, Musiker der TUM JazzBand

Nassir Navab is a professor of computer-aided medical procedures and augmented reality in TU Munich. His work involves developing technologies to improve the quality of medical intervention and bridges the gap between medicine and computer science.After studying mathematics and physics, computer engineering and systems control, Prof. Navab did his doctorate at INRIA / Paris XI. He then did two years of postdoctoral research at MIT Media Laboratory in Cambridge, USA. Prior to becoming a full professor at TUM in 2003, Prof. Navab was a distinguished member of the technical staff at Siemens Corporate Research (SCR) in Princeton, USA. In 2006, he became a board member of MICCAI, the organizer of the world's leading conference on medical image computing and computer assisted intervention. He is on the editorial board of many international journals, including IEEE TMI, MedIA and Medical Physics. Prof. Navab has authored hundreds of scientific publications and has filed over 60 international patents.

Sheinbaum hablará de su reunión con Trump: EbrardFiscalía de Sonora aclara avances en caso del incendio en tienda  Empresario mexicano detenido en EU por posesión de droga  Más información en nuestro Podcast

Gruodžio 20 d. įvyks iškilmingas naujojo Krokuvos arkivyskupo ingresas į arkikatedrą Vavelyje. Dabartinis Lodzės ganytojas kardinolas Grzegorzas Ryś oficialiai taps Krokuvos arkivyskupu. Apie šį reikšmingą Lenkijos bažnyčioje paskyrimą iš Krokuvos pasakoja Katarzyna Korzeniewska.Advento kelionė su kasdiene malda: gruodžio mėnesiui skirtą Magnificat maldyno numerį pristato Inga Čiuberkytė.Augmino Petroniio komentaras: ko geriau neklausti dirbtinio intelekto?„Krikščioniškos minties puslapis“: Nathan Mitchell „Žiemos Velykos“.Iš „Mažosios studijos“ archyvo: kun. Česlovas Kavaliauskas apie Dievo Įsikūnijimą.Gabrielės Gailiūtės-Bernotienės radijo apybraiža „Apie laimę (ne)tikėti Kalėdų Seniu“.Redaktoriai Rūta Tumėnaitė ir Julius Sasnauskas.

Wenn Quantenphysik auf Gestalttherapie trifftIn dieser Episode spricht Ellen Tarnow mit Dr. Lukas Neumeier, theoretischer Physiker und Quantenforscher an der Universität Wien. Gemeinsam gehen sie der Frage nach, was Quantenphysik und Gestalttherapie verbindet – und warum diese Verbindung überraschend viel mit deinem Alltag zu tun hat.Du erfährst: warum „alles gut wird“ mehr ist als ein Spruch, weshalb Pessimismus oft trügt, wieso dein Einfluss auf deine Welt größer ist, als du glaubst und warum wir die Realität nicht unbedingt so sehen, wie sie wirklich ist.Ein leichtes, inspirierendes Gespräch mit neuen Perspektiven und vielen Aha-Momenten.Viel Freude beim Zuhören!________________________Wenn du mehr über Lukas erfahren möchtest:Dr. Lukas Neumeier ist theoretischer Physiker und forscht an der Universität Wien im Bereich Quantenphysik. 1985 in Deutschland geboren, faszinierten ihn schon früh die großen Fragen: Was ist Realität? Was ist Leben? Was ist Bewusstsein? In der Hoffnung, Antworten zu finden, studierte er Physik an der TU München und promovierte 2018 am ICFO in Barcelona. Seine Reisen durch Afrika, Südamerika und Australien prägten seine Sicht auf die Natur der Realität.https://www.hippie-nerd.de Literaturempfehlungen: „Warum alles gut wird“, Dr. Lukas NeumeierWie ein Quantenphysiker sich die Welt erklärt. Therapie für Skeptiker: Von der Machtübernahme der Information zur positiven Psychologie.ISBN 978-3-689-69027-4 „Quantenphysik für Hippies“, Dr. Lukas NeumeierDer sinnsuchende Hippie Bob trifft die von Quantenphysik besessene Physikerin Alice. Diese scheinbar zufällige Begegnung führt sie auf eine atemberaubende Reise in die Natur der Wirklichkeit, welche ihr Leben für immer verändern wird.ISBN 978-94-037-1123-2________________________Mehr zu Ellen Tarnow:Mitgründerin und Institutsleitung des Eichgrund Instituts. Gestalttherapeutin (DVG), Körperpsychotherapeutin, Lehrtherapeutin des DDGAP und des GIK, Lehraufträge an der Universität Gießen in der Fortbildungsreihe für ärztliche Psychotherapeuten und auf Gestaltkongressen der Deutschen und Europäischen Gestalttherapie-Verbände.________________________Mehr Infos zum Podcast und dem Eichgrund Institut für Integrative Gestalttherapie: www.gestalttherapie-podcast.de www.eichgrund.de

Die Themen dieser Folge: 1. TU München mit Vorschlägen zu DS-GVO-Reform (01:17) ine Arbeitsgruppe bei der Technischen Universität München (TUM), der Stefan Brink und Niko Härting angehören, hat vier konkrete Maßnahmenempfehlungen zu zentralen Herausforderungen der DSGVO und ihrer Weiterentwicklung erarbeitet.  - (Weiter-)Entwicklung eines risikobasierten Ansatzes für die DSGVO - Vereinfachung der B2B Compliance - Mehr Rechtssicherheit durch Erlaubnis- und Verbotslisten (Ampelsystem) - Reformmöglichkeiten im Bereich der Einwilligung und „Do Not Track“. 2. Immer mit der Ruhe: Übertriebener Beitrag zur Ende-zu-Ende-Verschlüsselung von Anwaltsmails in der FAZ (12:24) Wie ein streitlustiger Anwalt und eine leicht überforderte Datenschutzbehörde einen überflüssigen Prozess provozieren. 3. BGH versteht Kanzleipflicht streng (21:34) Nach Ansicht des BGH brauchen Anwälte auch Ende 2025 noch dauerhaft einen eigenen Kanzleiraum. Dabei ging es am Montag nicht mal um eine virtuelle Kanzlei, sondern um ein Bürocenter, das Post und Anrufe entgegennimmt und stets Besprechungsräume vorhält. 4. Der Fall Netanyahu und die weltweite Macht der US-Konzerne (27:18) US-Regierung setzt Tech-Firmen als Waffe ein: Richter des internationalen Strafgerichtshofs Den Haag, die Haftbefehl für israelischen Regierungschef Netanyahu ausgestellt haben wegen des Verdachts von Kriegsverbrechen und Verbrechen gegen die Menschlichkeit im Rahmen des israelischen Militäreinsatzes im Gazastreifen, werden von US-Dienstleistern ausgeschlossen. 5. 150.000 EUR Bußgeld für italienische RAI (34:01) Mit Entscheidung v. 23.10.2025 verhängte die italienische Datenschutzbehörde (Garante per la protezione dei dati personali – GPDP) ein Bußgeld iHv 150.000 EUR gegen den italienischen öffentlich-rechtlichen Rundfunkanbieter Rai (Radiotelevisione Italiana S. p. A.). Anlass war die Veröffentlichung einer WhatsApp-Sprachnachricht zwischen einem Politiker und seiner Ehefrau ohne deren Einwilligungen, was laut Behörde nicht den Grundsätzen der Erforderlichkeit und Rechtmäßigkeit der Datenverarbeitung nach der DSGVO entsprach.

Aflevering 186 – Met Dat Team De PodcastIn deze aflevering bespreken we de pyro-actie van Ajax-supporters ter ere van Tum, de overleden fan die nog één keer een gestaakte wedstrijd wilde meemaken. Een actie waarbij Ajax, FC Groningen en alle andere aanwezigen feitelijk gegijzeld werden — diep en diep triest.We blikken verder op de vorm van Feyenoord, het aflopende contract van Quinten Timber en stellen de vraag: is Robin van Persie eigenlijk wel een goede trainer?Daarnaast bespreken we NEC, dat de vorm helemaal te pakken heeft en inmiddels knap op de derde plek staat.

Seit Jahren wird an körpereigenen Stammzellen geforscht, um mit ihnen zerstörtes, menschliches Gewebe zu reparieren. Ein Forscherteam der TU München ist es gelungen, eine Methode dafür zu entwickeln. Von Jan Kerckhoff

„Kiekvieną kartą, kai popiežius lankosi Artimuosiuose Rytuose, tai visada būna savotiškas balansavimas ant lyno, nes jam tenka atsižvelgti į labai įvairių etninių ir religinių bendruomenių jautrumą ir patį konfliktų kamuojamą regioną. Būtent toks debiutas laukia popiežiaus Leono XIV-ojo, kuris lapkričio 27–gruodžio 2 d. lankosi Turkijoje ir Libane. Pirmosios užsienio kelionės tikslas - paminėti 1700-ąsias Nikėjos susirinkimo metines ir padrąsinti karo išvargintus gyventojus." Plačiau - vedamojo skiltyje.Kelionės išvakarėse pasirodžiusį popiežiaus Leono XIV-ojo apaštalinį laišką „In unum fidei“, skirtą ekumenizmui, aptars filosofas, kultūros istorikas Vytautas Ališauskas.Gruodžio 8 d. sukanka 60 metų nuo Vatikano II Susirinkimo pabaigos. Šią datą spaudos apžvalgoje paminės Giedrius Tamaševičius.„Krikščioniškos minties puslapis“: Bruce Morill „Pabaigos pradžia: eschatologija liturginiuose metuose“.Kun. Mozė Mitkevičius: apaštalas Paulius, Adventas ir Kalėdos.Filosofo Povilo Aleksandravičiaus „Įspūdžiai iš Pietų Afrikos“.Redaktoriai Rūta Tumėnaitė ir Julius Sasnauskas.

Die ganze Welt ist abhängig von Seltenen Erden aus China. Ohne die lässt sich kaum ein elektronisches Produkt herstellen. Der Handelskrieg zwischen den USA und China hat gezeigt, wir müssen unabhängig werden. Und die Chancen stehen nicht schlecht. Anna Planken und David Ahlf zeigen, wie uns dabei Algen und alte Windräder helfen können. Kapitel: • Ohne Seltene Erden ist unsere Wirtschaft aufgeschmissen [03:06] • Wir haben das Monopol selbst verschuldet. [14:00] • Recycling hat in Europa riesiges Potential [24:06] • Auch wenn wir das Ziel nicht erreichen – jedes Prozent hilft [30:24] Weitere Infos und Quellen gibt es hier: Zum Film in PlusMinus (10.09.2025) https://www.ardmediathek.de/video/plusminus/seltene-erden-china-bringt-deutsche-industrie-in-bedrae… ARD Doku: China und wir – ein Riskantes Spiel (10.6.2025) https://www.ardmediathek.de/video/Y3JpZDovL2JyLmRlL2Jyb2FkY2FzdC80Yjc0YTA1Yy0wYTQ2LTQ5YzQtODZlYS1jY… Recycling mit Algen: Das Projekt an der TU München https://www.tum.de/aktuelles/alle-meldungen/pressemitteilungen/details/mit-biomasse-seltene-erden-r… Lebensdauer Windräder plus Recycling https://www.br.de/nachrichten/deutschland-welt/faktenfuchs-wie-lange-bleiben-windraeder-am-netz,TA9… Das Team: • Hosts: Anna Planken & David Ahlf • Instagram: @anna.planken https://www.instagram.com/anna.planken/ und @davidihrswisst https://www.instagram.com/davidihrswisst/ • Autor: Lukas Graw mit Recherchen von Florian Doetsch • Redakteur dieser Folge: Christian Sachsinger • Technik: Jürgen Kaiser • Distribution: Sabine Storm, Jessica Hentschel, Levin Sallamon, Anne-Katharina Lauf • Grafik: Saskia Schmidt • Redaktion: Sina Rosenkranz, Christine Bergmann und Katharina Fortenbacher-Jahn • Redaktionsleitung: Julia Görs und Silvia Renauer Kontakt: Ihr habt Fragen, Feedback oder Ideen? Schreibt uns an: plusminuspodcast@ard.de Der Podcast "Plusminus. Mehr als nur Wirtschaft" ist eine Gemeinschaftsproduktion von BR, HR, SWR und WDR. Unser Podcast-Tipp: Welt.Macht.China In „Welt.Macht.China“ berichten aktive und ehemalige ARD-Korrespondenten und -expertinnen aus dem Land und über das Land – und sie räumen nebenbei auch mit ein paar Klischees auf. „Welt.Macht.China“ gibt‘s unter anderem in der ARD- Audiothek. https://www.ardaudiothek.de/sendung/welt-macht-china/urn:ard:show:b5d8f07b1baa22d0/

Pastaruoju metu visuomenėje kilusios diskusijos dėl to, ar Salomėja Nėris, sutikusi tapti okupacinio režimo marionete, buvo tėvynės išdavikė, ar nelemtai susiklosčiusių aplinkybių auka, rodo, kad jos biografija vis dar tebėra mįslė, kuriai iki galo įminti trūksta patikimų, šaltiniais pagrįstų įrodymų, o jos lemtingą posūkį į kairę gaubia nemaža mitų ir legendų. Šiandieninės laidos dalyvė - istorikė, UNESCO Literatūros miesto vyriausioji renginių kuratorė Gerda Žalkauskaitė naujausiame „Naujojo Židinio-Aidų“ numeryje publikavo straipsnį, pavadintą „Mįslės ir mitai Salomėjos Nėries gyvenime: 1931 m. posūkio analizė“ ir šiandien svečiuojasi prie Naujojo Židinio.Redaktorė Rūta Tumėnaitė.

„Prezidentas Volodymyras Zelenskis oficialiai kreipėsi į popiežių Leoną XIV-ąjį su prašymu oficialiai patvirtinti popiežiaus Pranciškaus inicijuotą neoficialų susitarimą, pagal kurį Italijos kardinolas Matteo Zuppi ėjo popiežiaus asmeninio pasiuntinio humanitariniais klausimais pareigas. Zelenskio biuro vadovo pavaduotoja Iryna Vereščiuk žurnalistams Romoje sakė, jog Ukraina pageidauja, kad Šv. Sostas veiktų kaip tarpininkas arba „platforma“, per kurią Ukraina ir Rusija galėtų aptarti civilių gyventojų grąžinimą. „Vienas dalykas yra, kai mes turime jų karo belaisvių, jie turi mūsų, ir abi pusės yra suinteresuotos juos susigrąžinti.“ Tačiau Ukraina neturi jokių rusų civilių, kuriuos galėtų mainyti." Plačiau - vedamojo skiltyje.Apie kasmetinę Carito akciją „Gerumas mus vienija“ pasakos Lietuvos Carito generalinė sekretorė Milita Žičkutė-Lindžienė.Ar Bažnyčių vadovai turėtų reaguoti į krikščioniškų simbolių išnaudojimą politiniais tikslais? – Rositos Garškaitės-Antonowicz komentaras.Popiežiaus Leono XIV žinia Pasaulinės jaunimo dienos proga.Kun. Mozė Mitkevičius apie apaštalo Pauliaus požiūrį į politiką.Poetės Giedrės Kazlauskaitės radijo apybraiža „Kultūros protestas“.Redaktoriai Rūta Tumėnaitė ir Julius Sasnauskas.

Was bedeutet heute guter Unterricht – in Zeiten von Bildungskrisen, enttäuschenden PISA-Ergebnissen und schleppender Digitalisierung? Die Unterrichtsforscherin Tina Seidel von der TU München untersucht, wie Lehrkräfte Unterricht zeitgemäß gestalten können. Dabei setzt sie auf digitale Bildungstechnologien wie Simulationen und VR-Umgebungen für Lehramtsstudierende. Wie können solche Tools die Lehramtsausbildung verändern? Darum geht es in dieser Folge von „kurzgesagt“.

Tune in to the #aBitOfCCS Podcast as we dig into the growing tension between performance and sustainability in computational text analysis. Sean Palicki, a researcher at TUM, joins us to discuss his recent paper Don't Look Up: Evaluating the Tradeoff between Performance and Sustainability of LLMs for Text Analysis.In this episode, we explore how large language models (LLMs) compare to lighter methods such as dictionaries and task-specific classifiers when applied to sentiment analysis, classification, and named entity recognition in political texts. We talk about the environmental costs of relying on large models, why bigger doesn't always mean better for text analysis, and how introducing a CO₂-adjusted F1 score can help balance accuracy with sustainability.The conversation highlights a “right-fit” approach to model selection—choosing tools that are not only effective but also environmentally responsible.Reach out to Sean at sean.palicki@tum.de and find his website here: https://sean.web-of-us.com/ 

Das ist das KI-Update vom 17.11.2025 unter anderem mit diesen Themen: Hat die autonome KI-Cyberattacke wirklich so stattgefunden? Jeff Bezos gründet KI-Start-up Mozilla kündigt "KI-Fenster" für Firefox an und TU München sichert sich Titel in der Autonomous Racing League === Anzeige / Sponsorenhinweis === Dieser Podcast wird von einem Sponsor unterstützt. Alle Infos zu unseren Werbepartnern findet ihr hier. https://wonderl.ink/%40heise-podcasts === Anzeige / Sponsorenhinweis Ende === Links zu allen Themen der heutigen Folge findet Ihr im Begleitartikel auf heise online: https://heise.de/-11081075 Weitere Links zu diesem Podast: https://www.heise.de/thema/KI-Update https://pro.heise.de/ki/ https://www.heise.de/newsletter/anmeldung.html?id=ki-update https://www.heise.de/thema/Kuenstliche-Intelligenz https://the-decoder.de/ https://www.heiseplus.de/podcast https://www.ct.de/ki Eine neue Folge gibt es montags, mittwochs und freitags ab 15 Uhr.

Kitą savaitę Lietuvoje startuoja Carito akcija, siūlanti nemokamas advokatų ir jų padėjėjų teisines konsultacijas visoje Lietuvoje, kurias prieš svarbiausias metų šventes nepasiturintiems dovanos daugiau kaip 200 advokatų ir jų padėjėjų. Šią akciją „Mažojoje studijoje“ pristatys Lietuvos Carito generalinė sekretorė Milita Žičkutė-Lindžienė ir vienas iš akcijos dalyvių, advokatas Edmundas RusinasKas suteiks vilties pasauliui, vis labiau nyrančiam į tamsą? Apie naują „Artumos“ numerį pasakos žurnalo vyriausiasis redaktorius Darius Chmieliauskas.Spaudos apžvalga: istorija apie dvi bažnyčias (parengė Giedrius Tamaševičius).Popiežiaus Leono XIV-ojo žinia 9-osios Pasaulinės vargstančiųjų dienos proga.Kun. Mozė Mitkevičius apie Šv. Rašto naudą kasdieniame gyvenime.Poeto Antano Šimkaus radijo esė „Laikinas laikas“.Redaktoriai Rūta Tumėnaitė ir Julius Sasnauskas.

Prof. Dr. Thomas Hutzschenreuter ist Inhaber des Lehrstuhls für Strategic and International Management an der Technischen Universität München (TUM). Zuvor lehrte er an der Handelshochschule Leipzig, der Boston University und der WHU – Otto Beisheim School of Management. Seine Forschungsschwerpunkte liegen in den Bereichen Strategieentwicklung, Governance-Strukturen und Transformation von Unternehmen, insbesondere im Kontext turbulenter Umfelder und KI-basierter Entscheidungsprozesse. Er veröffentlichte in führenden internationalen Fachzeitschriften und wurde mehrfach für herausragende Lehre und Forschung ausgezeichnet.

„Jų patriarchas Kirilas Gundiajevas ir dvasininkija kalba apie ukrainiečių, „gėjų europiečių“, nuodėmes, bet nekalba apie savąsias... Tai gėdingiausias karas žmonijos istorijoje. Jis paremtas ir Bažnyčios, ir valstybės propaganda, pagal kurią pagrindiniai oficialiosios Rusijos priešai yra kolektyviniai Vakarai, nes ten yra homoseksualai. Jei darysime nuolaidų, jie primes homoseksualias santuokas. Tai girtos tarpuvartės lygio propaganda, o tai ne mažiau gėdinga nei karo nusikaltimai. Tai sąmoninga neapykanta, su kuria rusams pumpuojamas mitas“. Plačiau - vedamojo skiltyje.Apie Carito mokymus pažeidžiamiausiems visuomenės nariams, kaip elgtis ištikus ekstremaliai situacijai, pasakoja Lietuvos Carito generalinės sekretorės pavaduotoja Vaida Kasulaitienė.Spaudos apžvalga: ar šv. Faustina Kowalska yra verta Bažnyčios mokytojos titulo? (parengė Giedrius Tamaševičius).„Krikščioniškos minties puslapis": Philip Sheldrake „Erdvė ir sakralumas: katedros ir miestai“.Kun. Mozė Mitkevičius apie apaštalo Pauliaus eschatologiją (3 dalis).Gabrielės Gailiūtės-Bernotienės radijo apybraiža "Apie laimę gyventi nesvarumo būsenoje“.Redaktoriai Rūta Tumėnaitė ir Julius Sasnauskas.

Im beschaulichen Garmisch-Partenkirchen passiert etwas Großes: die TU München, LongLeif und die Caritas errichten hier einen hochmodernen Campus für Geriatronik und Pflege-Technologien. Alexander Huhn, Geschäftsführer des Caritas-Zentrums Garmisch-Partenkirchen, spricht mit mir in dieser Episode über: - die Entstehungsgeschichte des Campus - welche Angebote es hier geben wird - und wie die konkreten nächsten Schritte aussehen werden. Außerdem diskutieren wir über Robotik in der Pflege - und welche Chancen Deutschland hier im Wettbewerb mit den USA und China überhaupt hat.

Lenkijoje drastiškai sumažėjo visuomenės pasitikėjimas Bažnyčia ir Mišių dalyvių skaičius.Rusijos ortoksų metropolitas Hilarionas veikė kaip tarpininkas tarp Maskvos ir Vengrijos politikos viršūnių.Naujoje Paulo Elie'io knygoje „Paskutinė vakarienė“ atgyja 1980-ųjų istorijos apie menininkus ir pramogų pasaulio atstovus, kurie audringus ir emocingus santykius su savo religiniais įsitikinimais perkėlė į meno kūrinius, dažnai sulaukdavusius kontroversiškų reakcijų. Dėmesio centre yra tai, ką autorius vadina „kripto-religingumu“, kuris reiškėsi popmuzikoje, vaizduojamajame mene ir literatūroje. Jis tai apibrėžia kaip „kūrinį, kuriame esama religinių žodžių, vaizdų ir motyvų, bet kuris išreiškia kažką kita nei tradicinis tikėjimas“. Autorius siekia papasakoti istoriją menininkų akimis. „To meto spaudoje, rašančioje apie kultūrinius karus, dažniausiai figūruodavo evangelistai ir politikais, bet ne menininkai. Šioje knygoje yra kitaip, čia jie yra pagrindiniai veikėjai“. Plačiau - pasakojime "Miesto šventieji".Politologo Mariuszo Antonowicziaus komentaras: kaip Lietuva galėų išspręsti kontrabandinių balionų problemą."Krikščioniškos minties puslapis": Georges Bernanos "Mūsų šventieji".Kunigo Mozės Mitkevičiaus pasakojimas apie apaštalą Paulių ir eschatologiją (2 dalis).Filosofo Povilo Aleksandravičiaus radijo apybraiža "Apie mirties būtinybę".Redaktoriai Rūta Tumėnaitė ir Julius Sasnauskas.

This episode of bLine, heads to Te Whanganui a Tara for Tu Māia ki Te Ao: The Future of Democracy Forum, run by MakeIt16 and the New Zealand Centre for Global Studies. Aimed at discussing the various challenges that democracy has faced and what potential solutions could look like, the event featured a range of panels and workshops with various experts, politicians, and activists. This week we discuss the various struggles that democracy is facing in Aotearoa and what we can do to build a better system for the future.  Thanks to all of our guests, MakeIt16 national coordinators Sanat and Caeden, research director at the Institute for Democratic and Economic Analysis, Max Rashbrooke, general manager of YouthLaw Aotearoa, Darryn Aitchison, and Associate Professor of Politics at Te Herenga a Waka Victoria University of Wellington, Lara Greaves. Thank you also to the New Zealand Centre for Global Studies and MakeIt16 for organising the forum. Happy listening!

Dar visai neseniai Katalikų Bažnyčia Lenkijoje daugeliu požiūrių atrodė sektinas pavyzdys Lietuvai: tautos vienybės ir tapatybės sergėtoja, ypač tais lemtingais laikotarpiais, kai šalis patekdavo po svetimšalių jungu, tarpininkė ir socialinių pokyčių spartintoja permainų laikais, krikščioniškų vertybių puoselėtoja, surenkanti pilnus maldos namus ir turinti aiškiai girdimą balsą visuomenėje bei politikoje. O kur dar jos karitatyvinė veikla, suburianti parapijos bendruomenes ir stiprinanti žmonių tarpusavio saitus. Vis dėlto pastaruoju metu sociologiniai tyrimai rodo, jog Lenkijoje sparčiausiai iš visų Europos šalių vyksta sekuliarizacija, ypač tarp jaunimo. Jaunesnės kartos lenkai daug sparčiau už vyresnes kartas palieka Katalikų Bažnyčią. Tad kas gi nutiko ir ar lenkiškoji katalikybė tebėra sektinas pavyzdys Lietuvai? Apie tai - pokalbis su Lietuvoje viešinčia „Mažosios studijos“ korespondente iš Krokuvos Katarzyna Korzeniewska ir filosofu, kultūros istoriku Vytautu Ališausku.Redaktorė Rūta Tumėnaitė.

Giedriaus Tamaševičiaus reportažas iš rudeninės jubiliejinės Romos:Jungtinės Karalystės karaliaus Karolio III istorinis vizitas Vatikane ir bendra malda su popiežiumi Leono XVI-uoju, Sinodo jubiliejus ir konferencija Popiežiškajame Grigaliaus Universitete, skirta Lietuvos Katalikų Bažnyčios Kronikos palikimui.Spaudos apžvalga: krikščionizmo grimasos nuo Vašintono iki Maskvos (per Budapeštą) (aut. Rosita Garškaitė-Antonowicz).„Krikščioniškos minties puslapis“: Frederick Buechner apie gydančią skausmo ir atminties galią.Apaštalas Paulius ir jo mokymas apie paskutiniuosius laikus - kun. Mozės Mitkevičiaus pasakojimas.Giedrės Kazlauskaitės radijo apybraiža „Trisdešimtmečiai“.Redaktoriai Rūta Tumėnaitė ir Julius Sasnauskas.

Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis pieņēmušas 19. sankciju paketi pret Krieviju, vēršoties pret tādām svarīgām nozarēm kā enerģētika, finanses, militārās rūpniecība, īpašās ekonomiskās zonas. Saeimā deputāti pirmo reizi uzklausīja ziņojumu, kas paveikts un iecerēts, lai saglabātu, aizsargātu un attīstītu valsts valodu. Ungārijā norisinās premjera Viktora Orbāna atbalstītāju un opozīcijas mītiņi, kuros piedalās tūkstošiem cilvēku. Oktobra beigās darbu sāks elektroenerģijas pārvades operatora AS "Augstsprieguma tīkls" elektroenerģiju uzkrājošās bateriju sistēmas Rēzeknē un Tumē. Pašmāju labākais basketbolists Kristaps Porziņģis sāka jauno Nacionālās basketbola asociācijas sezonu un debitēja jaunās komandas Atlantas “Hawks” rindās.

Vokietijos vyskupai nerimauja dėl demokratijos ateities Europoje: ragina vengti bet kokių ryšių su kraštutine politine dešine ir gaivinti dvasinius vieningos Europos projekto pamatus. Apie tai girdėsite žiniose ir vedamojo skiltyje.Spalis Katalikų Bažnyčioje – misijų mėnuo. Apie spalio „Artumos“ numerį, skirtą misionierių užsidegimo atkurtai Estijos katalikų bažnyčiai, kalbės žurnalo vyriausiasis redaktorius Darius Chmieliauskas.Popiežiaus Pranciškaus laiškas Misijų dienos proga.Kun. Mozės Mitkevičiaus pasakojimas apie apaštalų Pauliaus ir Barnabo keliones (2 dalis).Poeto Antano Šimkaus radijo apybraiža „Rudens kultūra“.Redaktoriai Rūta Tumėnaitė ir Julius Sasnauskas.

Starp zvaigznēm, planētām, komētām un citiem objektiem izplatījumā ir matērija, kuru neredzam, nespējam uztvert ar tradicionāliem novērojumiem, bet par tās klātbūtni esam visai droši jau teju gadsimtu. Tumšā matērija ir viena no aizraujošajām visuma mīklām, par kuru arī nesen tapuši jauni atklājumi. Kas tā ir, ko tā satur un kādas teorijas par to ir zinātniekiem pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta direktors Kārlis Dreimanis un astronomijas entuziasti un IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa. Kur beidzas Saules sistēma un sākas starpzvaigžņu telpa? „Astronomijas lielākā burvība ir, ka ap mums ir faktiski bezgalīga telpa, tā nav tukša, tur zvaigznes, miglāji un daudz kas cits un visu laiku var kaut ko pētīt arvien tālāk, smalkāk un detalizētāk un izzināt kaut ko jaunu. Tas ir tāds liels lauks, kur tik paskaties, ir ko izzināt. Tas, man liekas, attaisno cilvēka būtību meklēt kaut ko jaunu un izzināt,” saka Latvijas Astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills. Gadu desmitu un gadsimtu laikā cilvēku priekšstats par to, kas veido Saules sistēmu, aizvien ir paplašinājies. Šobrīd nevaram teikt, ka zinām pilnīgi visu, un gluži kā Dullajiem Daukām arī mums varētu rasties jautājums ja ne gluži par to, kas ir aiz horizonta, tad par to, kur beidzas Saules sistēma, gan. Zināmi atskaites punkti, kas nosaka aptuvenās Saules sistēmas robežas, ir skaidri. Kā tad šī izpratne pakāpeniski ir veidojusies, par to stāsta Mārtiņš Gills.

„Bažnyčios kelias yra žmogus“, - sako kardinolas Audrys Juozas Bačkis, aptardamas šių dienų visuomenės aktualijas, ypač - taikiai reiškiamą kultūros žmonių nepasitenkinimą ir troškimą, kad Lietuvos vardas nebūtų žeminamas pasaulyje. Interviu su kardinolu išgirsite iš karto po vedamojo skilties, kurioje pasakosime apie kraštutinę dešinę Prancūzijoje, kovas dėl tautos sielos ir iš kur atsirado ir ką reiškia naujas terminas „bolorizacija“.Spaudos apžvalgoje – pirmojo popiežiaus Leono XIV oficialaus dokumento - apaštališkojo paraginimo „Dilexit te“ komentarai ir vandalizmo prieš bažnyčias banga Vokietijoje (parengė Giedrius Tamaševičius).Popiežiaus Jono XXIII-ojo „Mėnesienos kalba“ 1962 m. spalio 11 d. (su archyviniu popiežiaus balso įrašu).Kun. Mozės Mitkevičiaus pasakojimas apie apaštalą Paulių ir jo talkininką Barnabą.Gabrielės Gailiūtės-Bernotienės radijo apybraiža „Apie laimę būti normaliais žmonėmis“.Redaktoriai Rūta Tumėnaitė ir Julius Sasnauskas.

Send us a textWilliam stops by to discuss his latest release Dream Vessel as well as the many styles of Chicago music.****William Covert announces the release of 'Dream Vessel' via Coup Sur Coup Records.Exploring the territories on the intersection of improvised music, jazz and ambient soundscapes, Chicago-based musician is happy to present his newest release.After more than 15 years of drumming in math rock, post-rock, and post-hardcore bands, William Covert began experimenting with live-looped synths alongside acoustic and electronic drums. This experimentation birthed two full-length solo albums characterized by post-rock and krautrock-inspired synth loops and melodies, all performed solo with loop pedals and sequencers. “I wanted my third solo album to go in a different direction with different instrumentation,” – explains Covert discussing the process behind the creation of ‘Dream Vessel'.Joining Covert on drums for half the album's tracks, longtime collaborators Jack McKevitt (guitar) and Nathan Schenck (bass) perform together as the William Covert Trio. Recorded live and fully improvised in the studio, the William Covert Trio tracks contain no overdubs, capturing the spontaneous and visceral energy of the musicians performing together in the same room. The trio, who also play together in Chicago's post-hardcore noise rock outfit Tum, bring an aggressive avant-garde noise rock improvisational ethos to the record. “The trio's approach is rooted in raw energy with loose but deliberate structure,” states Covert, equally inspired by both Don Caballero and Last Exit.While the first part of the record became a group effort for Covert, the other half was performed entirely solo, diving deep into cinematic ambient soundscapes, dreamy Frippertronic-influenced guitars, modular synth, and free-jazz drumming filtered through a post-industrial lens. These compositions immerse themselves in meticulously layered sound design with nods to slowcore and minimalist post-rock, providing a dynamic contrast to the trio's raw intensity. ‘Dream Vessel' coming October 17*****If you would like to contact the show about being a guest, please email us at Dauna@bettertopodcast.comUpcoming guests can be found: https://dmneedom.com/upcoming-guest Follow us on Social MediaInstagram: https://www.instagram.com/author_d.m.needom/Facebook: https://www.facebook.com/bettertopodcastwithdmneedomIntro and Outro music compliments of Fast Suzi©2025 Better To...Podcast with D. M. NeedomSupport the show

André Petry, Mitgründer von Tacto, spricht über den Weg vom KI-Startup zum führenden Anbieter für industriellen Einkauf. Live aufgenommen auf der Bits & Pretzels, teilt er, wie sie von einem TU München Projekt zu einem 100-Personen-Unternehmen mit 50 Millionen Euro Funding gewachsen sind, warum sie bewusst auf junge Talente setzen und wie sie die aktuelle Marktsituation für sich nutzen. Eine faszinierende Geschichte über den Aufbau eines B2B-Software-Unternehmens in turbulenten Zeiten. Was du lernst: Organisation & Führung: Von 20 auf 100 Mitarbeiter skalieren Die richtige Balance zwischen Jung und Senior Warum authentische Führung wichtig ist Markt & Produkt: Wie sich der Industriemarkt verändert Die Balance zwischen Cost & Value Warum ROI im Mittelstand entscheidend ist Team & Talent: Die "Sandwich-Strategie" im Hiring Warum interne Entwicklung wichtig ist Der richtige Mix aus Jung und Erfahren KI & Innovation: Wie KI die Organisation verändert Die Balance zwischen Mensch und Maschine Warum AI-Native wichtig ist Vision & Strategie: Die nächsten großen Hypothesen Internationalisierung & USA Die Balance zwischen Wachstum und Profitabilität ALLES ZU UNICORN BAKERY: https://zez.am/unicornbakery  Hier findest du André: LinkedIn: https://www.linkedin.com/in/andrepetry/  tacto: https://www.tacto.ai/  Join our Founder Tactics Newsletter: 2x die Woche bekommst du die Taktiken der besten Gründer der Welt direkt ins Postfach: https://www.tactics.unicornbakery.de/ 

Dans cet épisode, on est de nouveau avec Louis pour parler d'organisation : ce qui marche pour nous, ce qui ne marche pas du tout, et toutes les méthodes qu'on a testées avec plus ou moins de succès. On partage nos routines, nos astuces (comme la méthode Pomodoro ou les to-do lists), nos contradictions, et notre besoin de rester souples. En bonus, on vous raconte la routine (très) matinale d'Amélie Nothomb et le joli projet musical que Louis a mené grâce à sa régularité. Interactive Transcript and Vocab Helper Support Easy French and get interactive transcripts, live vocabulary and bonus content for all our episodes: easyfrench.fm/membership Open the Interactive Transcript (https://play.easyfrench.fm/episodes/s0f1ra5b93po5zk3s1yj0) Download transcript as HTML (https://www.dropbox.com/scl/fi/s0f1ra5b93po5zk3s1yj0/easyfrenchpodcast159_transcript.html?rlkey=3d7rl31ursev1xdiag5gkie1y&st=wufmm5ms&dl=1) Download transcript as PDF (https://www.dropbox.com/scl/fi/occmnsjfhjkgohy96o1hz/easyfrenchpodcast159_transcript.pdf?rlkey=j0yi2z4t0waopxxe8oottp0et&st=avjm00hv&dl=1) Download vocab as text file (https://www.dropbox.com/scl/fi/9mee6vzp7tnnxf5xaetp8/easyfrenchpodcast159_vocab.txt?rlkey=a7fj7fxio0r3c7w3vk74z6e52&st=xtdde15b&dl=1) Download vocab as text file with semicolons (https://www.dropbox.com/scl/fi/eoobsqyzij8yf0i8jwd7t/easyfrenchpodcast159_vocab-semicolon.txt?rlkey=5qa57wwhb5jbywb30xdwwk96u&st=v5ro6xc6&dl=1) (for flashcard apps) Subscribe using your private RSS feed to see the transcript and vocabulary helper right in your podcast app while you listen. Show Notes

Stell dir vor: Du stehst im Bademantel im Fitness-Center und plötzlich kommt der US-Präsident rein! Er hat es erlebt. Big, bigger, Bits & Pretzels. Es sind eben immer die Gäste, die einen Event richtig groß machen. Barack Obama, Michelle Obama, Arnold Schwarzenegger, Kevin Spacey, Jessica Alba oder Sir Richard Branson. Sie alle waren hier schon live on stage. Gestartet 2014 als kleines Oktoberfest-Frühstück. Heute international führende Konferenz für Start-Ups, Netzwerker und Investoren. Ab 29. September ist es in München wieder so weit. Dann geht er zusammen mit seinen Co-Founder in Lederhosen auf die Bühne und begrüßt 7500 Game-Changer aus der ganzen Welt: Felix Haas, einer der wichtigsten Köpfe der Tech-Branche. Einer, der schon mit 16 seine erste Company gebaut hat. Seine Karriere: Studium an der TUM, Zürich, Stanford, Silicon Valley. Gerade hat er einen 300 Millionen Dollar Exit gemacht. Als Angel Investor ist er in über 200 Start-Ups beteilgt. Ich habe ihn im Bits & Pretzels Headquarter In München besucht. Seine wichtigsten Learnings: Warum Founder jetzt radikal neu denken müssen? Warum Timing wichtiger ist als Kapital Und wie man es schafft, einen Elevator Pitch bei Barack Obama zu landen? Das alles jetzt in TOMorrow und als TOMorrow Videopodcast bei YouTube.

00:22:28 Trauner, Martin full Credits Autor/in dieser Folge: Martin Trauner Regie: Martin Trauner Redaktion: Thomas Morawetz Interviews mit:  Prof. Winfried Nerdinger (Architekturhistoriker, ehem. Leiter des   Architekturmuseum der TU München)  Prof. Egon Johannes Greipl - ehemaliger (seit 30-11-2013) bayerischer   Generalkonservator Geschichte: Noch mehr Interesse an Geschichte? Dann empfehlen wir: Alles Geschichte – Der History-Podcast Wir freuen uns über Feedback und Anregungen zur Sendung per Mail an radiowissen@br.de. Radiowissen finden Sie auch in der ARD Audiothek: ARD Audiothek | Radiowissen JETZT ENTDECKEN Das vollständige Manuskript gibt es HIER. Lesen Sie einen Ausschnitt aus dem Manuskript: ERZÄHLERIN Endlich, nach beinahe 16 Jahren Planungs- und Bauzeit ist es soweit. - Jetzt, 1843, ist sie fertiggestellt: Die königliche Hof- und Staatsbibliothek in München.   ZITATOR (Architekturführer) Dieser in den großartigsten Verhältnissen angelegte Bau wurde im italienischen-mittelalterlichen Style ausgeführt. -    ERZÄHLERIN - schreibt ein zeitgenössischer bautechnischer Führer -   ZITATOR (Architekturführer) - In seinen ausgedehnten Räumlichkeiten umschließt das Gebäude die außerordentlich reiche, gegenwärtig 1.300.000 Bände zählende Staatsbibliothek.   MUSIK    1. ZUSPIELUNG (Greipl) Da denkt man - riesengroß - da müssen alle Bücher der Welt hineinpassen -   ERZÄHLERIN Sagt Egon Greipl, (ehemaliger) oberster Denkmalschützer in Bayern. -   2. ZUSPIELUNG (Greipl) - und dann geht man hinein und sieht, da ist eine Menge Platz verschenkt worden für eine Treppe und solche repräsentative Sachen.   MUSIK    ERZÄHLERIN Eine Prachttreppe, die seinerzeit nur der König benutzen durfte. An ihr hat man bis zuletzt gearbeitet. 54 Stufen muss die Majestät überwinden, um aus dem dunklen Eingangsbereich in das Licht, zu den Büchern, zur Wissenschaft zu gelangen. - Obwohl der König in den letzten Jahren meist ein schwieriger Auftraggeber gewesen ist, ständig an den Plänen etwas ändert oder ändern lässt, die Treppe findet selbst der Architekt so schlecht nicht:   ZITATOR GÄRTNER Für die Haupttreppe stehe ich gut, das ist die pompöseste die wenigstens in Deutschland existiert. Diese gefällt mir selbst.   MUSIK    ERZÄHLERIN Und das ist der Baumeister des 152 Meter langen und 24 Meter hohen Monumentalbaus: Friedrich von Gärtner. Die Bibliothek: sein erster Auftrag für König Ludwig I. - Vor 16 Jahren, 1827, ließ Ludwig den gar nicht mehr so jungen Architekten gewähren: Gärtner soll nun endlich sein erstes Gebäude überhaupt bauen. Und dann gleich ein so großes.   3. ZUSPIELUNG (Nerdinger) Ein riesiger Bau. Und die besondere Pointe oder Gemeinheit könnte man auch sagen, liegt darin, dass er diesen Bau an der von Klenze geplanten Ludwigsstraße vorgesehen hat...   ERZÄHLERIN - so Winfried Nerdinger, Architekturhistoriker aus München. - Die Ludwigsstraße, sie ist des Königs Lieblingskind, sie soll seine Prachtmeile werden...     4. ZUSPIELUNG (Nerdinger) Klenze hat ja diese Straße komplett geplant, das war "seine Straße", er hat den ganzen südlichen Teil bereits mit Neubauten bestückt und jetzt mitten hinein in seine Straße, der größte Bau überhaupt bis dahin, die Staatsbibliothek, da bekommt ausgerechnet sein Konkurrent den Auftrag. Und das war sicherlich für Klenze ein Schlag.   MUSIKAKZENT   ERZÄHLERIN Friedrich Gärtner und Leo Klenze, zwei Baumeister in königlichen Diensten - ein Berufsleben lang lauern sie wie Skylla und Charybdis, die beiden Ungeheuer, an der Meerenge von Messina. Und, um im mythologischen Bild zu bleiben, kein königlicher Auftrag soll an ihnen ungeschoren vorbei kommen.   5. ZUSPIELUNG (Nerdinger) Die waren beide nicht von Pappe, um es mal salopp zu formulieren und haben mit allen Mitteln sich gegenseitig bekämpft und für ihre Karriere gekämpft.   ERZÄHLERIN 26 Jahre ist er alt, da wird der junge begabte Nachwuchsarchitekt Friedrich Gärtner Ludwig vorgestellt. Und wer bringt ihn zum Kronprinzen? Der 7 Jahre ältere Klenze. Der, ein protestantischer Preuße, ist schon seit einem Jahr in Diensten des Königshofs.   ZITATOR GÄRTNER Dass dieser zum Faktotum geworden ist, ersah ich schon längst, den Grad aber ersah ich da näher.   6. ZUSPIELUNG (Nerdinger) Als drittes muss man immer noch den König mit einbeziehen, genauer gesagt, den Kronprinzen, der beide letztlich wie Schachfiguren in seinem Spiel benutzt hat.   ZITATOR GÄRTNER Ich sah nur zu deutlich, dass einem schlechten Schachspieler leicht eine Figur genommen und die andere dafür hingesetzt werden kann.   MUSIKAKZENT    ERZÄHLERIN Über Gärtners Karriereleiter sind wir Sprosse um Sprosse relativ gut informiert. Denn mehr als 30 Jahre lang schreibt er Briefe, an Martin von Wagner. -    7. ZUSPIELUNG (Nerdinger) Nun: der Martin von Wagner war eigentlich der Kunsthändler des Kronprinzen in Rom.   ERZÄHLERIN Martin von Wagner ist der Freund von Friedrichs Vater, dem Hofbauintendanten Andreas Gärtner. Und auch wenn die Mutter Bedenken gegenüber Wagner äußert, Friedrich beschwichtigt:   ZITATOR GÄRTNER Deine Warnung, gute Muttern über Wagner ist recht gut, allein sei versichert, sie war nicht nötig. So kenne ich meine Leute noch. Wagner ist ein guter, ernsthaft rechtschaffener Mann, allein nie für einen Freund geschaffen.   ERZÄHLERIN Friedrich Gärtner und Wagner werden trotzdem Freunde, gute Freunde. Netter Nebeneffekt für Gärtner: Wagner hat einen sehr guten Draht zum Kronprinzen. - Gärtner macht in seinen Briefen aus seinem Herzen keine Mördergrube. Winfried Nerdinger:   8. ZUSPIELUNG (Nerdinger) Ich glaube auch, dass man natürlich mit gewissen Abstrichen diesen Briefwechsel als ziemlich wichtige authentische Aussage nehmen kann, weil er sich da einem Freund geöffnet hat - Wir können da doch relativ tiefe Einblick in das Gefühlsleben Gärtners tun und in das Intrigenspiel bei Hofe.   ERZÄHLERIN Über 100 Mal wird die Post von Gärtner die Zeiten überdauern, die Post von Wagner retour dagegen nicht. - Kennen gelernt haben sich die beiden in Rom. -   ZITATOR GÄRTNER Rom ist nebenbei gesagt der herrlichste Ort, um einem als Mensch die besten Lebensregeln zu erteilen!   MUSIK  ERZÄHLERIN Im Oktober 1814 kommt Gärtner nach Rom. Nach seinem Architekturstudium in München bei Carl von Fischer, nach Lehrjahren in Paris, zieht der 22-Jährige in die deutsche Künstlerkolonie. "Quartiere degli Infedeli", "Viertel der Abtrünnigen", nennen es die Römer, wegen der vielen deutschen Protestanten. Der Katholik Gärtner kennt bald alle Trattorien und Weinstuben rund um seine Wohnung in der Via Sistina, nahe der spanischen Treppe. Jetzt will er wieder lernen, dieses Mal aber das Leben: MUSIK    ZITATOR GÄRTNER Der Durst war groß, der Wein war gut und so wurde allgemeiner Jubel unter der Gesellschaft. Eine Gitarre, die uns begleitete, spielte bald ihren Saltarello, bald ihren Walzer...   ERZÄHLERIN Martin von Wagner nimmt Friedrich in seine Obhut, im Auftrag von Andreas Gärtner, dessen Vater. Er zeigt ihm die mediterrane Lebensart, er bringt ihn in die Kreise der Rom-liebenden deutschen Künstler. Die feiern sich und "ihren" bayerischen Kronprinzen, den Kunstmäzen, am liebsten im Caffè Greco - keine zwei Minuten von der Wohnung Gärtners entfernt. Hier treffen sich auch die Mitglieder eines von Martin von Wagner initiierten Geheimbundes: "Nemesis" heißt er : MUSIK    9. ZUSPIELUNG (Nerdinger) Diese Künstler haben sich die Nemesianer genannt. - Die Nemesis als ihre Göttin, die dem einzelnen das Geschick zuweist, dem einen das Gute, dem anderen das schlechte. So etwas, was für Künstler ja ganz wichtig ist: Der eine steigt auf, der andere steigt ab...   ERZÄHLERIN Nemesis gibt sich zunächst wankelmütige, was das Schicksal des jungen Friedrich betrifft. Der "Orlando furioso", wie ihn seine Freunde jetzt rufen, genießt zwar in Rom das süße Leben in vollen Zügen, ganz untätig ist er freilich nicht. Er zeichnet etliche antike Ruinen, fährt nach Pompeji und Sizilien, besteigt die Vulkane Italiens. Und er beteiligt sich - auf sanftes Drängen seines Vaters -  am Wettbewerb zum Bau der Münchner Glyptothek. Mit Hilfe seines Vaters, der die Pläne ein wenig korrigiert und nachbessert, wird sein Entwurf vom Preisgericht als der für den Bau geeignetste befunden. Den Auftrag bekommt, allem zu Trotz, wie kann es anders sein, Leo Klenze.    MUSIK    ZITATOR GÄRTNER Thermometer 5 Grad Beaumont - Pluvianopolis am 12ten des 8. Regenmonats 1817 nach Christi Geburt - Parameter (wie gewöhnlich): Regen, Hagel, Wind.   ERZÄHLERIN Gärtner ist nach fast drei Jahren Sommer, Sonne, Kaktus wieder in München. In Pluvianopolis, der Regenstadt. Er schreibt an Wagner nach Rom:   ZITATOR GÄRTNER Der ewigen Nemesis zum Gruße! Ohne Nachrichten aus Rom bin ich ein geschlagener Mensch. Oh große Nemesis! Was habe ich verschuldet, dass du gerade jetzt mich ins Exil geschickt, wo ich dickes Bier um 12 Uhr saufen muss. MUSIK    ERZÄHLERIN Nemesis meint es tatsächlich nicht gut mit ihm. Nicht nur dickes Bier und saurer Wein schlagen ihm auf den Magen: In München, im Exil, findet er keine adäquate Anstellung, obwohl sein Vater immer noch königlich bayerischer Hofbauintendant ist, also de facto der oberste Baumeister. Und er würde so gerne in dessen Fußstapfen treten.   ZITATOR GÄRTNER Es ist traurig, wenn  man mehrere Jahre sich bemüht, um etwas zu lernen und am Ende wieder dort hingestellt ist, von wo man ausgegangen. Seit meiner Zurückkunft sitze ich da und lege die Hände in den Schoß.   ERZÄHLERIN 26 Jahre ist Gärtner mittlerweile. Er sehnt sich nach Rom. Hier im kalten Norden, in München: -  "Ein Windloch". Die Mutter stirbt. Er fühlt sich dazu verpflichtet, die Familie finanziell zu unterstützen, lebt aber im Gegenteil vom Geld des Vaters. Und dann auch noch das:   ZITATOR GÄRTNER Mit unverändertem Gemüte durchlas ich heute die Entlassung meines alten und würdigen Vaters von seinem treuen Dienste und dessen Erstattung durch Klenze mit einer vermehrten Besoldung von 3000 fl.   10. ZUSPIELUNG (Nerdinger) Aus den Briefen, die er an seinen Freund Martin von Wagner schrieb, kommt ganz klar heraus, dass diese Verdrängung seines Vaters als Hofbauintend

Der Tag in 2 Minuten hält Sie mit wichtigen Meldungen auf dem Laufenden, immer Montags bis Freitags. Hier die heutigen Themen: Griff in die Beamtenkasse Im kommenden Jahr möchte Schleswig-Holstein 300 Millionen Euro aus dem Versorgungsfonds für Beamte entnehmen. Damit soll das Haushaltsdefizit gemildert werden. Die Kritik ist groß. Beate Raudies, finanzpolitische Sprecherin der SPD, nannte die Maßnahme einen „Raubzug“. Die Schwarz-Grüne Regierung verteidigte den Schritt. Die Entnahme habe keinen Einfluss auf die künftigen Versorgungsbezüge. Fluchtweg nach Deutschland Rund 8.000 in Griechenland anerkannte Flüchtlinge sind zwischen Januar und Mai nach Deutschland weitergereist – und haben hier erneut Asyl beantragt. Viele reisten per Flugzeug an. Die Einreise ist laut Schengener Grenzkodex erlaubt: Schutzberechtigte dürfen sich bis zu 90 Tage im Schengenraum aufhalten. Ein weiterer Asylantrag ist jedoch nicht zulässig. Die Polizei kritisiert die mangelnden Kontrollen an den Flughäfen. China-EU-Gipfel Ursula von der Leyen traf sich heute in China mit Staatschef Xi Jinping. Es ging vor allem um fairen Handel. Die Beziehungen beider Staaten sind angespannt – auch wegen Chinas Unterstützung für Russland. Zuvor kritisierte von der Leyen, dass Peking weite Teile der Lieferketten für Seltene Erden kontrolliert. Flugzeugabsturz in Sibirien Im Osten Russlands ist in der Region Amur ein Passagierflugzeug abgestürzt. An Bord waren rund 50 Menschen. Es gibt keine Überlebenden. Die Antonov-Maschine gehört der russischen Fluggesellschaft Angara Airlines und war gut 50 Jahre alt. Die Absturzstelle ist schwer erreichbar. Mittlerweile ist ein Bodentrupp des Katastrophenschutzes vor Ort. „Blitzsteuer“ Laut einer Studie der TU München sterben weltweit jedes Jahr über 300 Millionen Bäume durch Blitze – entweder direkt oder durch ausgelöste Waldbrände. Dadurch sollen erhebliche CO₂-Emissionen entstehen, die bislang in vielen Klimamodellen kaum berücksichtigt worden sind. Das soll sich nun ändern. In sozialen Netzwerken sorgt die Studie für hitzige Diskussionen – dort ist sogar von einer „Blitzsteuer“ die Rede.

Die Nase brauchen wir zum Atmen. Aber wozu sind die Nebenhöhlen da? Und die Stirnhöhlen? Wann wird Schnupfen chronisch? Was schadet unserer Nase? Fragen Sie die Direktorin der HNO-Klinik der TU München, Prof. Barbara Wollenberg.

Maschinen erkennen inzwischen Krankheiten oft schneller als Fachleute. Wie sicher sind diese Systeme und was passiert, wenn sie sich irren? Ein Podcast von Oliver Buschek. Credits: Autor/Sprecher: Oliver Buschek Technik: Leon Schiefer / m-sound Redaktion: Dorothee von Canstein Unsere Gesprächspartnerinnen: Prof. Dr. Frederick Klauschen, Direktor des Pathologischen Instituts der Ludwig-Maximilians-Universität München https://www.med.lmu.de/pathologie/de/das-institut/personen/kontaktseite/frederick-klauschen-0bc49a4c.html Dr. Boj Hoppe, Facharzt für Radiologie am Klinikum der LMU München https://www.lmu-klinikum.de/radiologie/klinik-kompakt/arztlicher-dienst/55c11d6dafa8dc71 Prof. Dr. Daniel Rückert, Professor of Artificial Intelligence in Healthcare and Medicine an der TU München https://www.professoren.tum.de/rueckert-daniel Dr. Vera Roedel, Geschäftsführerin der Fa. "Prof. Valmed" https://profvalmed.com/ Prof. Dr. Daniela Hartmann, Chefärztin für Dermatologie, Münchner Klinik Thalkirchner Straße https://www.muenchen-klinik.de/krankenhaus/thalkirchner-strasse/dermatologie-2/hautarzt/daniela-hartmann/ Prof. Dr. Saskia Nagel, Leiterin des Lehr- und Forschungsgebietes Angewandte Ethik an der RWTH Aachen https://www.ethics.rwth-aachen.de/cms/ethics/das-lehr-und-forschungsgebiet/team/~fcnwz/saskia-nagel/?allou=1 Wir freuen uns, von Euch zu hören: WhatsApp (https://wa.me/491746744240) oder iq@br.de Falls Euch der IQ-Podcast gefällt, freuen wir uns über eine gute Bewertung, einen freundlichen Kommentar und ein Abo. Und wenn Ihr unseren Podcast unterstützen wollt, empfehlt uns gerne weiter! IQ verpasst? Hier könnt ihr die letzten Folgen hören: https://www.ardaudiothek.de/sendung/iq-wissenschaft-und-forschung/urn:ard:show:66661ab636d879c5/

Series "Latinitas Animi Causa" Ep. 63Andreas adsum solus ut vos alloquar de fabula aesopica quae quidem animum meum commovit. Quis censetis? Quomodo vos animum vestrum laxatis?Ut semper, gratias quam maximas patronis nostris sine quibus haec omnia facere haud possemus agimus!!!Ecce fabula ipsa: XIV. De Lusu et SeueritatePuerorum in turba quidam ludentem AtticusAesopum nucibus cum uidisset, restitit,et quasi delirum risit. Quod sensit simulderisor potius quam deridendus senex,arcum retensum posuit in media uia:"Heus" inquit "sapiens, expedi quid fecerim."Concurrit populus. Ille se torquet diu,nec quaestionis positae causam intellegit.Nouissime succumbit. Tum uictor sophus:"Cito rumpes arcum, semper se tensum habueris;at si laxaris, cum uoles erit utilis."Sic lusus animo debent aliquando dari,ad cogitandum melior ut redeat tibi.

Maran writes in Shulhan Aruch (Orah Haim 4) that one must ensure not to touch a vat of beer in the morning before washing Netilat Yadayim, as doing so could cause one to lose the beer. The Mishna Berura (Rav Yisrael Meir Kagan, 1839-1933) explains that since there is Tum'a (impurity) on one's hands when he wakes up in the morning, touching food can cause it to become Tameh, which can have detrimental effects. One must therefore avoid touching food before washing his hands in the morning. The Halachic authorities write that if one did touch food before washing his hands in the morning, he should put it under water three times, and then it may be eaten. This applies even to vegetables that one normally peels, like cucumbers. Despite the fact that one touched only the peel, which in any event will be removed, the vegetable must be rinsed three times before it is eaten. Some writers raised the question of why this method of eliminating Tum'a does not work in the case of garlic that was left without its peel overnight. The garlic in this case should not be eaten, as it contracts Tum'a overnight, and the Poskim do not offer the solution of rinsing the garlic the three times. The work Arsot Haim explains that one cannot compare different forms of Tum'a and evil spirits. A method that is effective for eliminating one kind of Tum'a is not necessarily effective with regard to a different kind, and thus although a food that has been touched before Netilat Yadayim may be rinsed and eaten, this solution cannot be used in the case of garlic that had been left overnight without its peel. The Mishna Berura writes that one should also refrain from smelling tobacco snuff before washing Netilat Yadayim in the morning, for two reasons: 1) he causes the snuff to become Tameh by touching it; 2) smelling snuff involves touching the nostril, and it is forbidden to touch the openings of one's body before washing Netilat Yadayim. Summary: One should ensure not to touch any food or drink before washing his hands in the morning. If he did touch food before washing his hands, he should wash it three times and it may then be eaten.

It is standard medical procedure for expectant mothers to undergo periodic ultrasound examinations, during which the physicians see the fetus so it can be carefully examined to ensure it is developing properly. During this examination, the doctor can easily identify the fetus' gender, and doctors generally pass on this information to the parents. The question arises whether it is proper, from a Torah perspective, for the parents to learn the fetus' gender during pregnancy. The Torah commands, "Tamim Tiheyeh Im Hashem Elokecha" ("You shall be innocent with Hashem your G-d" – Debarim 18:13), which is understood as an obligation not to concern ourselves with the future, to conduct ourselves the way we see fit, placing our trust in Hashem, without trying to access information about the future. Does finding out a fetus' gender violate this principle? We do not find any clear-cut basis in Halachic literature to forbid such a practice, and it would appear that learning a fetus' gender does not indicate a lack of faith in G-d or an inappropriate attempt to access information about the future. There is, however, one interesting passage in the Midrash which perhaps leads us to discourage this practice. The Midrash (Kohelet Rabba) lists several pieces of information which G-d withheld from human beings. For example, nobody knows when he will leave this world, and, quite obviously, G-d arranged this intentionally so that we will always conduct ourselves properly, rather than wait and repent shortly before we die. As we do not know when we will leave this world, we have no choice but to approach every day as potentially our last, and conduct ourselves accordingly. The Midrash also includes in this list the thoughts of other people. G-d does not empower us to read other people's minds, because if people could access each other's thoughts, the world would be overrun by animosity. The Midrash lists a fetus' gender as one of the pieces of information which G-d withholds from us. No reason is given, but we can reasonably assume that if the Midrash includes a fetus' gender in this list, there must be a valuable reason for this information to be denied to us. Perhaps, if the mother was hoping for one gender, then knowing that the infant is the other gender could cause her distress, which might be detrimental to the child. Or, perhaps to the contrary, knowing the gender during pregnancy diminishes from the excitement when the baby is born. In any event, the Midrash clearly indicates that it is for our benefit that G-d conceals from parents their child's gender during pregnancy. While this Midrash certainly does not suffice to establish a Halachic prohibition against finding out a fetus' gender, it would seem that this is something which should be discouraged, unless there is a particular reason to obtain this information. In some situations, the parents need to know ahead of time whether a Berit Mila must be arranged, and there might be circumstances where for purposes of Shalom Bayit (harmony between husband and wife) this information is valuable. When such a need arises, it is certainly acceptable to be told the gender, as this does not violate any Halachic prohibition. We should add that if the father is a Kohen, there might actually be value in the parents' finding out the fetus' gender. The Mishna Berura (Rav Yisrael Meir Kagan of Radin, 1839-1933) addresses the question of whether a woman who is married to a Kohen may come in contact with Tum'at Met (the impurity generated by a human corpse) during pregnancy, such as by visiting a cemetery or entering a home where a corpse is present. All male Kohanim, including infants, are included in the prohibition which forbids Kohanim from coming in contact with Tum'at Met, and the question thus arises as to whether a pregnant wife of a Kohen should avoid Tum'at Met, in case she gives birth. The Mishna Berura rules that this is permissible, because it is a situation of "Sefek Sefeka" – where two uncertainties are involved. First, it is uncertain whether the fetus is a boy, who is forbidden from coming in contact with Tum'at Met, or a girl, who is not forbidden. Second, it is possible that the infant will be stillborn, Heaven forbid, in which case, of course, there is no prohibition. On this basis, the Mishna Berura permits the pregnant wife of a Kohen to go to a place where there is a human corpse. However, in a situation where Halacha permits something because of a "Sefek Sefeka," if it becomes possible to resolve one of the uncertainties, there is an obligation to do. Therefore, in the case of a wife of a Kohen who is pregnant, there is value in determining the gender in order to resolve the first uncertainty. Then, if she is carrying a boy, she would be required to avoid exposure to Tum'at Met, and if it is a girl, this would not be necessary. It should be noted that the Magen Abraham (Rav Abraham Gombiner, 1633-1683) maintained that the pregnant woman in any event would be permitted to go to a place where there is Tum'at Met, because the prohibition does not apply in such a case. Therefore, in consideration of this opinion, we would not go so far as to require a Kohen's pregnant wife to determine the child's gender. (Parenthetically, we should note that a Kohen's wife is certainly allowed to go to a hospital to deliver the child, despite the high probability that there is a human corpse in the hospital, because this is a situation of Pikua'h Nefesh – a potentially life-threatening circumstance. Additionally, the spread of Tum'a from one room to another and one floor to another in the hospital likely occurs only Mi'de'rabbanan (on the level of Rabbinic enactment), such that there is greater room for leniency.) Summary: There is no Halachic prohibition against finding out a fetus' gender during pregnancy, though it is preferable not to, unless there is a particular need, or if not knowing could compromise Shalom Bayit. If the father is a Kohen, it might, according to some opinions, be preferable to find out the gender, so that the mother will avoid places of Tum'at Met if it's a boy, and will not have to avoid such places if it is a girl. If the couple does not know the gender, the woman is nevertheless allowed to visit places where there is Tum'at Met.

Tazria Metzora | 5785 | The Concept of Tum'a by Rav Elyakim Krumbein Why is ritual purity so central in Sefer Vayikra?